–

Bank BGŻ BNP Paribas S.A. vārdā – M. Konieczny un M. Cymmerman, radcowie prawni,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, G. Koós un R. D. Gesztelyi, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. Huurnink, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un M. Owsiany‑Hornung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Pamatlēmuma 2005/214/TI (2005. gada 24. februāris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām (OV 2005, L 76, 16. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.), (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”) 1. panta a) punkta, 9. panta 3. punkta un 20. panta 1. punkta un 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar procesu, ko ierosināja Centraal Justitieel Incassobureau, Ministerie van Veiligheid en Justitie (CJIB) (Drošības un tieslietu ministrijas Centrālais tiesu piedziņas birojs (CJIB), Nīderlande), lai panāktu, ka Polijā tiek atzīta un izpildīta finansiāla sankcija, ko Adm. Verwerking Flitsgegevens CJIB HA Leeuwarden (CJIB Ceļa radaru datu apstrādes pārvalde Leuvardenā [Leeuwarden], Nīderlande) ir uzlikusi Bank BGŻ BNP Paribas S.A ar juridisko adresi Varšavā (Polija), filiālei, kura atrodas Gdaņskā (Polija).

3

Pamatlēmuma 1., 2. un 4. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Pamatlēmuma 1. panta “Definīcijas” a) punktā ir paredzēts:

“Šajā pamatlēmumā:

5

Šī pamatlēmuma 4. panta “Lēmumu pārsūtīšana un vēršanās pie centrālās iestādes” 1. punktā ir noteikts:

“Lēmumu kopā ar šajā pantā paredzētu apliecību var nosūtīt tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā fiziskai vai juridiskai personai, pret kuru ir izvirzīts lēmums, ir īpašums vai ienākumi, kurā tai ir pastāvīgā dzīvesvieta vai, juridiskas personas gadījumā, juridiskā adrese.”

6

Minētā pamatlēmuma 5. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šādi nodarījumi, ja izdevējā valstī tie ir sodāmi un kā tos definē izdevējas valsts tiesību akti, saskaņā ar šā pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, ir pamats lēmumu atzīšanai un izpildei:

[..].”

7

Pamatlēmuma 6. pantā “Lēmumu atzīšana un izpilde” ir noteikts:

“Izpildes valsts kompetentās iestādes atzīst lēmumu, kas nosūtīts saskaņā ar 4. pantu, nepieprasot izpildīt nekādas papildu formalitātes, un tūlīt veic visus tā izpildei vajadzīgos pasākumus, ja vien kompetentā iestāde nenolemj atsaukties uz kādu no 7. pantā paredzētajiem neatzīšanas vai neizpildīšanas iemesliem.”

8

Pamatlēmuma 9. panta “Tiesību akti, kas reglamentē izpildi” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 3. punktu un 10. pantu, šā lēmuma izpildi reglamentē izpildes valsts tiesību akti tādā pašā veidā, kā tie reglamentē izpildes valsts uzliktas finansiālas sankcijas. Tikai izpildes valsts iestādes ir kompetentas lemt par izpildes procedūrām un noteikt visus pasākumus, kas uz tām attiecas, tostarp izpildes izbeigšanas iemeslus.

[..]

3.   Finansiālu sankciju, kas uzlikta juridiskai personai, izpilda, pat ja izpildes valsts neatzīst juridisku personu kriminālatbildības principu.”

9

Pamatlēmuma 20. pants “Īstenošana” ir šāds:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2007. gada 22. martam panāktu atbilstību šā pamatlēmuma prasībām.

2.   Katrai dalībvalstij uz laiku līdz 5 gadiem no šā pamatlēmuma spēkā stāšanās dienas ir tiesības attiecināt to tikai uz:

[..]

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/413 (2015. gada 11. marts), ar ko veicina pārrobežu informācijas apmaiņu par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem (OV 2015, L 68, 9. lpp.), 1. un 2. apsvērumā ir noteikts:

11

Šīs direktīvas 2. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts, ka šo direktīvu piemēro tostarp atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanas gadījumā.

12

Minētās direktīvas 4. panta “Procedūra informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm” 3. punkta trešajā daļā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo direktīvu pārkāpuma izdarīšanas dalībvalsts iegūtos datus izmanto, lai noskaidrotu, kurš ir personīgi atbildīgs par šīs direktīvas 2. pantā minētajiem ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem.”

13

Ar Kodeks postępowania karnego (Kriminālprocesa kodekss) (turpmāk tekstā – “KPK”) 66.a. un 66.b nodaļu Polijas tiesību sistēmā tika transponēti attiecīgā pamatlēmuma noteikumi.

14

KPK 66.b nodaļas “[Savienības] dalībvalsts lūgums par tāda lēmuma izpildi, ar ko galīgi tiek uzlikta finansiāla sankcija” 611.ff pantā ir paredzēts:

“§ 1.   Ja Eiropas Savienības dalībvalsts, šajā nodaļa dēvēta par “lēmuma izdevēju valsti”, pieprasa izpildīt galīgo lēmumu, ar ko uzliktas par finansiālas sankcijas, šis lēmums ir jāizpilda rajona tiesai, kuras apgabalā likumpārkāpējam ir īpašums vai ienākumi vai kurā tam ir pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta. “Finansiāla sankcija” šīs nodaļas noteikumu izpratnē ir likumpārkāpēja pienākums samaksāt lēmumā norādīto:

[..]

§ 6.   Ja šīs nodaļas noteikumos nav paredzēts citādi, izpildot lēmumus, par kuriem ir runa 1. punktā, tiek piemērotas Polijas tiesību normas. [..]”

15

KPK 611.fg pantā ir noteikts:

“Var atteikties izpildīt lēmumu, par kuru ir runa 611.ff panta 1. punktā, ja:

[..].”

16

Saskaņā ar KPK 611.fh pantu:

“§ 1.   Tiesa izskata lietu par lēmuma par finansiālām sankcijām izpildi tiesas sēdē, kurā ir tiesīgs piedalīties prokurors, izdarītājs, ja viņš atrodas Polijas Republikas teritorijā, un viņa aizstāvis, ja viņš uz to ierodas. Ja izdarītājam, kas atrodas ārpus Polijas Republikas teritorijas, nav aizstāvja, tās tiesas priekšsēdētājs, kas ir kompetenta izskatīt lietu, aizstāvi var iecelt pēc savas ierosmes.

§ 2.   Tiesas rīkojums par lēmuma par finansiālām sankcijām izpildi var tikt pārsūdzēts.

§ 3.   Galīgais lēmums par finansiālām sankcijām kopā ar pievienotu apliecību, par kuru ir runa 611.ff panta 2. punktā, ir izpildraksts, un tas ir izpildāms Polijas Republikā pēc rīkojuma par tā izpildi izsniegšanas.

§ 4.   Ja informācija, ko nodevusi lēmuma izdevēja valsts, nav pietiekama lēmuma pieņemšanai par lēmuma par finansiālām sankcijām izpildi, tiesa aicina kompetento tiesu vai citu lēmuma izdevējas valsts iestādi to papildināt norādītajā termiņā.

§ 5.   Termiņa, par kuru ir runa 4. punktā, neievērošanas gadījumā rīkojums par lēmuma izpildi tiek izsniegts, balstoties uz iepriekš nodoto informāciju.”

17

2002. gada 28. oktobraUstawa o odpowiedzialności podmiotów zbiorowych za czyny zabronione pod groźbą kary (Likums par kolektīvo subjektu atbildību par sodāmām darbībām) (Dz. U. Nr. 197, 1661. pozīcija) pamatlietai piemērojamās redakcijas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Par kolektīvu subjektu [..] ir uzskatāma juridiska persona vai organizatoriska vienība bez juridiskas personas statusa, kurai ar īpašām tiesību normām ir piešķirta tiesībspēja, izņemot Valsts kasi, teritoriālās pašvaldības un šādu pašvaldību apvienības.

2.   Par kolektīvu subjektu ir uzskatāma arī komercsabiedrība, kuras dalībniece ir Valsts kase, teritoriāla pašvaldība vai šādu pašvaldību apvienība, kapitālsabiedrība izveides stadijā, likvidējams subjekts vai saimnieciskās darbības veicējs, kas nav fiziska persona, kā arī ārvalstu organizatoriska vienība.”

18

Saskaņā ar šā likuma 22. pantu:

“Kolektīvo subjektu atbildības piemērošanas procesam par sodāmiem nodarījumiem pēc analoģijas ir piemērojamas Kriminālprocesa kodeksa normas, ja šajā likumā nav paredzēts citādi. [..]”

19

Kodeks postępowania w sprawach o wykroczenia (Administratīvo pārkāpumu procesa kodekss) 116.b panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieprasījumam Eiropas Savienības dalībvalstij izpildīt naudas sodu, soda līdzekļus pienākuma samaksāt naudas sodu vai atlīdzināt kaitējumu formā vai lēmumu par tiesāšanas izdevumu noteikšanu un Eiropas Savienības dalībvalsts tiesas vai citas iestādes lēmumu par finansiālām sankcijām ir piemērojama attiecīgi Kriminālprocesa kodeksa 66.a un 66.b nodaļa.”

20

Kodeks Wykroczeń (Administratīvo pārkāpumu kodekss) XI nodaļas “Administratīvie pārkāpumi pret satiksmes drošību un kārtību” 92.a pantā ir paredzēts:

“Ar likumu vai ceļazīmi noteiktā ātruma ierobežojuma neievērošana, vadot transportlīdzekli, tiek sodīta ar naudas sodu.”

21

Kodeks cywilny (Civilkodekss) 33. panta izpratnē juridiskās personas ir Valsts kase un organizatoriskas vienības, kurām ar īpašiem noteikumiem ir piešķirts juridiskās personas statuss.

22

Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss) 64. panta 1. punktā ir noteikts, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības iesaistīties procesā kā lietas dalībniekam (procesuālā rīcībspēja). Tajā ir arī paredzēts, ka procesuālā rīcībspēja ir arī struktūrvienībām, kurām nav juridiskās personas statusa, bet kurām šī spēja ir piešķirta ar likumu.

23

2004. gada 2. jūlijaUstawa o swobodzie działalności gospodarczej (Likums par saimnieciskās darbības brīvību) (Dz. U. Nr.°173, 1807. pozīcija) 5. panta 4. punktā “filiāle” ir definēta kā “nodalīta un neatkarīga uzņēmēja saimnieciskās darbības organizatoriska daļa, ko tas ekspluatē ārpus juridiskās adreses vai galvenās mītnes”.

24

2017. gada 9. jūlijāCJIB iesniedza Sąd Rejonowy Gdańsk-Południe w Gdańsku (Dienvidgdaņskas rajona tiesa Gdaņskā, Polija) lūgumu atzīt un izpildīt CJIB Ceļa radaru datu apstrādes pārvaldes Leuvardenā 2016. gada 25. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “2016. gada 25. novembra lēmums”), ar kuru Gdaņskā esošajai Bank BGŻ BNP Paribas S.A. (turpmāk tekstā – “Bank BGŻ BNP Paribas Gdańsk”) – kas ir Bank BGŻ BNP Paribas, ar juridisko adresi Varšavā, filiāle – tika uzlikts naudas sods 36 EUR apmērā.

25

Sodītais nodarījums ir ticis izdarīts Utrehtā (Nīderlande) 2016. gada 13. novembrī, un to veidoja atļautā ātruma pārsniegšana par 6 km/h, ko bija izdarījis uz Bank BGŻ BNP Paribas Gdańsk vārda reģistrēta transportlīdzekļa vadītājs.

26

No apliecības, ko CJIB bija pievienojis 2016. gada 25. novembra lēmumam, izriet, ka Bank BGŻ BNP Paribas Gdańsk nav tikusi uzklausīta procesā, kura rezultātā ir ticis pieņemts šis lēmums, taču tā ir tikusi informēta par savām tiesībām apstrīdēt pret to vērsto pārmetumu pamatotību, taču tā nebija cēlusi prasību noteiktajā termiņā. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šā iemesla dēļ 2016. gada 25. novembra lēmums kļuva galīgs 2017. gada 6. janvārī un ka atbilstoši Nīderlandes tiesībām ar šo lēmumu uzliktā soda izpilde būs noilgusi 2022. gada 6. janvārī.

27

Lai izskatītu 24. punktā minēto CJIB pieteikumu, iesniedzējtiesa rīkoja tiesas sēdi, uz kuru pamatlietas puses neieradās un neiesniedza apsvērumus.

28

Šī tiesa apgalvo, ka, KPK 66.b nodaļa, ar ko Polijas tiesībās ir transponētas Pamatlēmuma normas, ir piemērojama gan tādu lēmumu izpildei, kuri ir pieņemti noziedzīgu nodarījumu jomā, gan tādu lēmumu izpildei, kuri ir pieņemti administratīvo pārkāpumu jomā, jo uz šo nodaļu ir atsauce Administratīvo pārkāpumu kodeksa 116.b panta 1. punktā.

29

Tomēr minētā tiesa uzskata, ka Pamatlēmuma transponēšana Polijas tiesībās nav pilnīga, jo Polijas tiesībās nepastāv izpildes dalībvalstij ar Pamatlēmuma 9. panta 3. punktu uzliktais pienākums juridiskai personai uzliktu finansiālu sankciju izpildīt pat tad, ja izpildes valsts neatzīst juridisku personu kriminālatbildības principu.

30

Iesniedzējtiesas ieskatā, KPK 611.ff pantā ir atsauce uz sodāmā akta “izdarītāju”, kā arī uz tā “pastāvīgo vai pagaidu dzīvesvietu”. Lai gan “izdarītāja” jēdziens varētu tikt interpretēts plaši, iekļaujot gan fiziskas, gan juridiskas personas, šā jēdziena kontekstuāla interpretācija, kura veikta, gan ņemot vērā KPK sistēmu, gan to, ka nav nekādas norādes uz juridisko adresi, liekot domāt, ka “izdarītāja” jēdziens KPK 611.ff panta izpratnē attiecas tikai uz fiziskām personām.

31

Līdz ar to KPK 611.ff pants un turpmākie panti neparedzot iespēju izpildīt lēmumu, ar ko juridiskai personai tiek uzlikta finansiāla sankcija.

32

Iesniedzējtiesas ieskatā, šāda iespēja neesot paredzēta arī Likumā par kolektīvo subjektu atbildību par sodāmām darbībām, jo, tā kā šā likuma piemērošanas joma aprobežojas ar krimināla vai fiskāla rakstura nodarījumiem, tas nav piemērojams kolektīvo subjektu izdarītiem administratīviem pārkāpumiem.

33

Pamatlēmuma nepilnīga transponēšana Polijas tiesību sistēmā tādējādi radot tādas sekas, ka nav noteikumu par iespēju atzīt juridiskām personām uzliktas finansiālās sankcijas, kā rezultātā Polijas tiesas sistemātiski atsakoties veikt tādu lēmumu atzīšanu, ar kuriem šādas sankcijas ir uzliktas.

34

Iesniedzējtiesa atzīmē, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2017. gada 29. jūnija sprieduma Popławski (C‑579/15, EU:C:2017:503), izriet, ka, lai arī pamatlēmumiem nav tiešas iedarbības, valstu iestādēm un it īpaši valstu tiesām, kad tās izskata tajās iesniegtos strīdus, valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstīgi pamatlēmumu noteikumiem, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti. Valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas princips tomēr nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai.

35

Taču iesniedzējtiesa norāda, ka “izdarītāja” jēdziena plaša interpretācija, kas iekļautu arī juridiskas personas, lai nodrošinātu Polijas tiesību atbilstīgumu Pamatlēmumam, nozīmētu, ka būtu jāizmanto šāda contra legem interpretācija.

36

Līdz ar to šai tiesai pirmā jautājuma kontekstā ir šaubas par secinājumiem, kādi jāizdara no šīs konstatācijas par Polijas tiesību nesaderīgumu ar Pamatlēmumu, it īpaši par to, vai šādā gadījumā tai ir jāatstāj nepiemērota valsts tiesību norma, ja to nav iespējams interpretēt atbilstīgi, vai arī – nepastāvot citām saderīgām valsts tiesību normām – tā ir jāaizstāj ar Pamatlēmuma noteikumu.

37

Otrā jautājuma ietvaros iesniedzējtiesa šaubās arī par “juridiskas personas” jēdzienu. Šajā ziņā tā norāda, ka atbilstoši Polijas tiesībām juridiskas personas filiāle ir minēta komercreģistrā, taču tai nav savas juridiskās adreses. Neraugoties uz tās organizatorisko neatkarību, filiālei neesot atsevišķas juridiskas personas statusa, kas būtu nošķirts no mātesuzņēmuma, un tai neesot procesuālās rīcībspējas. Savukārt šķiet, ka Nīderlandes tiesībās juridiskas personas organizatoriskās vienības arī ietilpstot “juridiskas personas” jēdzienā.

38

Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir šaubas, vai “juridiskas personas” jēdziens Pamatlēmuma 1. panta a) punkta un 9. panta 3. punkta izpratnē ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens vai arī tas ir jāinterpretē atbilstoši izdevējas valsts tiesībām vai izpildes valsts tiesībām.

39

Iesniedzējtiesas ieskatā, šis jēdziens ir jāinterpretē atbilstoši izdevējas valsts tiesībām, jo šīs valsts ziņā ir uzlikt finansiālo sankciju atbilstoši savām tiesību normām.

40

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy Gdańsk‑Południe w Gdańsku (Dienvidgdaņskas rajona tiesa Gdaņskā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41

Ar savu otro jautājumu, kas ir jāaplūko vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tostarp Pamatlēmuma 1. panta a) punktā un 9. panta 3. punktā minētais jēdziens “juridiska persona” ir jāinterpretē no tās valsts tiesību viedokļa, kura ir izdevusi lēmumu, ar ko ir uzlikta finansiāla sankcija, vai no izpildes valsts tiesību viedokļa, vai arī tas ir uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu.

42

Šajā ziņā jākonstatē, ka, lai gan Pamatlēmumā “juridiskas personas” jēdziens nav definēts, tā noteikumos uz šo jēdzienu ir vairākas atsauces, tostarp tā 1. panta a) punkta un tā 9. panta 3. punkta redakcijā, kuru interpretāciju ir lūgusi iesniedzējtiesa.

43

Tā kā šādas definīcijas nav, minētā jēdziena interpretācijai ir jāizmanto Pamatlēmuma vispārējā sistēma un tā mērķis.

44

Runājot par Pamatlēmuma vispārējo sistēmu, tā 5. pantā ir uzskaitīti nodarījumi, kuri ir pamats lēmumu atzīšanai un izpildei, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, un tajā ir precizēts, ka šo nodarījumu definīcijas ir paredzētas izdevējas valsts tiesībās. Kā jau ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 66. un 67. punktā, no šā panta izriet, ka izdevējas valsts tiesības reglamentē kriminālatbildības elementus, it īpaši sankciju, kas ir piemērojama subjektam, uz kuru tā attiecas.

45

Savukārt tāda lēmuma izpildi, ar ko tiek uzlikta finansiāla sankcija, atbilstoši Pamatlēmuma 9. pantam reglamentē izpildes valsts tiesības, kas nozīmē, ka, pirmkārt, šīs valsts iestādes vienīgās ir kompetentas lemt par izpildes nosacījumiem un noteikt visus ar to saistītos pasākumus, tai skaitā izpildes izbeigšanas iemeslus, un, otrkārt, ka finansiāla sankcija, kas uzlikta juridiskai personai, ir jāizpilda, pat ja izpildes dalībvalsts neatzīst juridisko personu kriminālatbildības principu.

46

No tā izriet, ka atbilstoši Pamatlēmuma vispārējai sistēmai “juridiskas personas” jēdziens ir jāinterpretē atbilstoši tās valsts tiesībām, kura ir izdevusi lēmumu, ar ko uzlikta finansiālā sankcija.

47

Šo secinājumu apstiprina Pamatlēmuma mērķis.

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā it īpaši izriet no Pamatlēmuma 1. un 6. panta, kā arī tā 1. un 2. apsvēruma, ka tā mērķis ir ieviest efektīvu mehānismu tādu lēmumu pārrobežu atzīšanai un izpildei, ar kuriem fiziskai vai juridiskai personai tiek noteikta galīgā finansiālā sankcija, jo ir veikts kāds no tā 5. pantā uzskaitītajiem nodarījumiem (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 27. punkts, un 2019. gada 5. decembris, Centraal Justitieel Incassobureau (Finansiālu sankciju atzīšana un izpilde), C‑671/18, EU:C:2019:1054, 29. punkts).

49

Proti, kā norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 68. punktā, Pamatlēmuma mērķis ir, neveicot dalībvalstu krimināltiesību aktu saskaņošanu, nodrošināt finansiālu sankciju izpildi šajās valstīs, pateicoties savstarpējās atzīšanas principam.

50

Savstarpējās atzīšanas princips, kas ir Pamatlēmuma sistēmas pamatā, saskaņā ar tā 6. pantu nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāatzīst lēmums, ar kuru ir piemērota finansiāla sankcija un kurš ir pārsūtīts atbilstoši Pamatlēmuma 4. pantam, nepieprasot izpildīt nekādas citas formalitātes, un nekavējoties jāveic visi tā izpildei nepieciešamie pasākumi, šāda lēmuma atzīšanas vai izpildes atteikuma pamatus interpretējot šauri (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 29. punkts, un 2019. gada 5. decembris, Centraal Justitieel Incassobureau (finansiālu sankciju atzīšana un izpilde), C‑671/18, EU:C:2019:1054, 31. punkts).

51

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka sankcija, kuras izpildi ir lūgusi CJIB, formāli ir uzlikta Bank BGŻ BNP Paribas Gdańsk, kura ir Bank BGŻ BNP Paribas, ar juridisko adresi Varšavā, filiāle un kurai atbilstoši Polijas tiesībām nav nedz juridiskas personas statusa, nedz procesuālās rīcībspējas. Iesniedzējtiesas ieskatā, šis apstāklis praksē varētu novest pie tā, ka nav iespējams izpildīt finansiālu sankciju uz Pamatlēmuma pamata pēc citas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma.

52

Tomēr ir jāatzīmē, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, ka Polijas tiesībās filiālei nav juridiskas personas statusa, kas būtu nošķirts no tās sabiedrības, kurai tā ir piederīga. Šajos apstākļos – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – šķiet, ka Bank BGŻ BNP Paribas Gdańsk rīcība būtu attiecināma uz Bank BGŻ BNP Paribas, jo varētu uzskatīt, ka sankcija ir uzlikta pēdējai minētajai. Tādējādi šķiet, ka atbilstoši izpildes dalībvalsts tiesībām sankcijas izpilde var tikt uzsākta pret Bank BGŻ BNP Paribas.

53

Līdz ar to – tā kā filiāle un sabiedrība, kurai tā pieder, atbilstoši Polijas tiesībām veido vienu tiesību subjektu – lēmuma, ar ko tiek uzlikta finansiāla sankcija, paziņošana pirmajai minētajai varētu tikt uzskatīta par paziņošanu otrajai minētajai, kurai ir procesuālā rīcībspēja, tai skaitā izpildes posmā.

54

Turklāt plašākā kontekstā ir jānorāda, ka Direktīvas 2015/413 normās, kas ir piemērojamas ceļu satiksmes drošības jomā un it īpaši ātruma pārsniegšanas gadījumos, ir paredzēts, ka dalībvalstīm lojālas sadarbības garā ir jāveicina pārrobežu apmaiņa ar informāciju par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem, lai atvieglotu sankciju piemērošanu, ja minētie pārkāpumi izdarīti dalībvalstī, kura nav attiecīgā transportlīdzekļa reģistrācijas valsts, un lai tādējādi palīdzētu sasniegt šīs direktīvas mērķi, proti, nodrošināt visiem ceļu satiksmes dalībniekiem Savienībā augstu aizsardzības līmeni.

55

Šajos nolūkos pārrobežu apmaiņa ar informāciju nozīmē, kā arī ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 73. punktā, ka reģistrācijas dalībvalsts – šajā gadījumā izpildes valsts – sniegtie dati ļauj identificēt ne tikai subjektu, kura vārdā transportlīdzeklis ir reģistrēts, bet arī personu, kura atbilstoši valsts tiesībām par to ir atbildīga ceļu satiksmes noteikumu pārkāpuma gadījumā, lai veicinātu iespējamu finansiālu sankciju izpildi.

56

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Pamatlēmuma 1. panta a) punktā un 9. panta 3. punktā minētais “juridiskās personas” jēdziens ir jāinterpretē no tās valsts tiesību viedokļa, kura ir izdevusi lēmumu, ar ko ir uzlikta finansiāla sankcija.

57

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalsts tiesai ir likts atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kura nav saderīga ar Pamatlēmuma 9. panta 3. punktu.

58

Kā izriet no Pamatlēmuma normām, skatītām kopsakarā, it īpaši no tā 1. panta a) punkta un 9. panta 3. punkta, finansiāla sankcija šā pamatlēmuma izpratnē, kura ir uzlikta juridiskai personai, izpildes dalībvalstij ir jāizpilda. Pamatlēmumā, kura saistošais raksturs ir uzsvērts judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 16. jūnijs, Pupino, C‑105/03, EU:C:2005:386, 33. un 34. punkts), tādējādi dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izpildīt šādu finansiālu sankciju neatkarīgi no jautājuma, vai valsts tiesiskajā regulējumā pastāv juridisko personu kriminālatbildības princips.

59

Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir šaubas, vai tai, pamatojoties uz Savienības tiesību pārākuma principu, valsts tiesību norma ir jāatstāj bez piemērošanas, ja nevar tikt veikta tās atbilstīga interpretācija, vai – gadījumā, ja nepastāv citas saderīgas valsts tiesību normas, – tā ir jāaizstāj ar paša Pamatlēmuma normām.

60

Šajā ziņā ir jāatgādina – kā izriet no Tiesas judikatūras –, ka, lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu iedarbīgumu, pārākuma princips tostarp liek valstu tiesām savas iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 57. punkts).

61

Ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, jebkurai valsts tiesai, kura izskata lietu kā dalībvalsts institūcija savas kompetences ietvaros, ir pienākums atstāt bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība šai tiesā izskatāmajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

62

Savukārt uz tādu Savienības tiesību normu, kurai nav tiešas iedarbības, pašu par sevi nevar atsaukties Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpstošā strīdā, lai atstātu bez piemērošanas tai pretrunā esošas valsts tiesību normas (spriedums, 2019. gada 24. jūnijā, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 62. punkts).

63

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesas pienākums atstāt bez piemērošanas Savienības tiesību normai pretrunā esošu valsts tiesību normu, ja šis pienākums izriet no pārākuma, kas atzīts attiecībā uz Savienības tiesību normu, tomēr ir pakārtots nosacījumam, ka attiecīgajai tiesību normai ir tieša iedarbība lietā, kuru šī tiesa izskata. Līdz ar to valsts tiesai tikai uz Savienības tiesību pamata vien nav jāatstāj bez piemērošanas valsts tiesību norma, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, ja šai Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 68. punkts).

64

Runājot par Pamatlēmumu, tas ir ticis pieņemts, pamatojoties uz agrāko Savienības trešo pīlāru, konkrētāk, piemērojot LES 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu un LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Ciktāl pasākums vai pamatlēmums nav ticis atcelts, anulēts vai grozīts pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, no Līgumiem pievienotā Protokola (Nr. 36) par pārejas noteikumiem 9. panta izriet, ka tā sekām turpina būt piemērojams ES līgums un ka tam tādējādi nav tiešas iedarbības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 69. un 70. punkts).

65

No Tiesas judikatūras izriet arī, ka, lai gan pamatlēmumiem nevar būt tiešas iedarbības, to saistošais raksturs tomēr rada valstu iestādēm pienākumu veikt savu iekšējo tiesību atbilstīgu interpretāciju, sākot no datuma, kurā beidzas šo pamatlēmumu transponēšanas termiņš (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Piemērojot valsts tiesības, šīm iestādēm tās ir jāinterpretē cik vien iespējams pamatlēmuma formulējuma un mērķa gaismā, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgā pamatlēmuma pilnīgu iedarbīgumu un rastu risinājumu, kas atbilst tā mērķim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 73. un 77. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67

Tomēr ir jāatgādina, ka valsts tiesību atbilstīgas interpretācijas principam ir noteiktas robežas, kuras veido, pirmkārt, neiespējamība uz pamatlēmuma pamata un neatkarīgi no likuma, kas ir pieņemts tā īstenošanai, noteikt vai pastiprināt nodarījumu izdarījušo personu kriminālatbildību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 63. un 64. punkts, kā arī 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 32. punkts) un, otrkārt, neiespējamība veikt valsts tiesību contra legem interpretāciju (spriedums, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Šajā kontekstā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts tiesa nav tiesīga uzskatīt, ka tai nav iespējams kādu valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta veidā, kas nav saderīgs ar šīm tiesībām (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 79. punkts un tajā minētā judikatūra). Šie apsvērumi a fortiori ir attiecināmi arī uz doktrīnas nostājām

69

Šajā gadījumā, pirmām kārtām, ir jāatzīmē, ka, lai gan iesniedzējtiesa norāda, ka neiespējamība Polijas tiesības interpretēt atbilstoši Pamatlēmuma mērķiem izriet arī no valsts tiesu, tai skaitā apelācijas tiesu, judikatūras un daļā doktrīnas paustās nostājas, šī tiesa nevar balstīties tikai uz šiem apstākļiem vien, lai uzskatītu, ka tai šīs tiesības nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām.

70

Otrām kārtām, ir jākonstatē, ka – pretēji Polijas valdības un Eiropas Komisijas apgalvotajam – iesniedzējtiesa uzskata, ka Polijas tiesību interpretācija, lai nodrošinātu to atbilstīgumu Pamatlēmumam, nozīmētu to, ka būtu jāveic šo tiesību contra legem interpretācija. Šīs tiesas ieskatā, KPK 611.ff panta 1. punktā minēto “izdarītāja” jēdzienu nav iespējams interpretēt plaši – tā, lai tas iekļautu arī juridiskas personas. Turklāt neviena no valsts tiesību normām, tai skaitā Likums par kolektīvo subjektu atbildību par sodāmām darbībām, kas neesot piemērojams administratīviem pārkāpumiem, neļaujot nodrošināt Polijas tiesību atbilstīgumu Pamatlēmumam.

71

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībā uz valsts tiesību normu interpretāciju Tiesai principā ir jābalstās uz vērtējumu, kas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma. Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesas kompetencē nav interpretēt dalībvalsts iekšējās tiesības (spriedums, 2019. gada 10. janvāris, ET, C‑97/18, EU:C:2019:7, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Līdz ar to vienīgi iesniedzējtiesas ziņā ir novērtēt, vai Polijas tiesības var tikt interpretētas tādējādi, ka tās ļauj izpildīt juridiskām personām uzliktas finansiālas sankcijas atbilstoši Pamatlēmuma 9. panta 3. punktā noteiktajai prasībai.

73

Tomēr Tiesas, kas ir aicināta sniegt valsts tiesai noderīgas atbildes prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kompetencē ir tai sniegt norādes, kuras izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem apsvērumiem un kuras ļautu šai tiesai pieņemt nolēmumu (spriedums, 2017. gada 29. jūnijs, Popławski, C‑579/15, EU:C:2017:503, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka atbilstoši Polijas valdības un Komisijas apsvērumiem KPK 66.b nodaļas normas veido atbilstošu juridisku pamatu, lai veiktu to lēmumu atzīšanu un izpildi, ar kuriem juridiskām personām ir uzliktas finansiālas sankcijas par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu, jo nekas neesot pretrunā “izdarītāja” jēdziena plašai interpretācijai. It īpaši Polijas valdība uzskata, ka apstāklis, ka šīs nodaļas normās nav atsauces uz juridisko adresi, neesot nepārvarams šķērslis šādai interpretācijai. Šajā ziņā tā apgalvo, ka KPK 611.ff panta 1. punktā kompetence veikt finansiālas sankcijas izpildi ir noteikta tiesai, kuras apgabalā “izdarītājam” ir īpašums vai ieņēmumi – šis kritērijs ir pilnībā piemērojams juridiskām personām.

75

Tāpat kā Polijas valdība un Komisija, ģenerāladvokāts secinājumu 54. punktā ir norādījis, ka, lai interpretētu “izdarītāja” jēdzienu to KPK normu izpratnē, kurās ir reglamentētas finansiālas sankcijas, nav jāatsaucas uz šo jēdzienu materiālo krimināltiesību izpratnē, bet to var interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz subjektu, kam ir uzlikta galīga finansiāla sankcija – neatkarīgi no tā, vai runa ir par fizisku personu vai juridisku personu.

76

Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka dažādas Polijas tiesas jau ir pieņēmušas labvēlīgus lēmumus par lūgumiem izpildīt finansiālās sankcijas, kas Nīderlandē par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir uzliktas juridiskām personām.

77

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šā sprieduma motīvu daļu, šāda KPK 66.b nodaļas kontekstā lietotā “izdarītāja” jēdziena izpratne ir iespējama.

78

Visbeidzot ir jānorāda, ka šāda interpretācija neizraisītu to, ka, iespējams, tiktu pastiprināta juridisko personu atbildība, jo šīs atbildības apmēru nosaka izdevējas valsts tiesības.

79

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalsts tiesai nav likts atstāt bez piemērošanas valsts tiesību normu, kura nav saderīga ar Pamatlēmuma 9. panta 3. punktu, jo šai tiesību normai nav tiešas iedarbības. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāveic savu valsts tiesību cik vien iespējams atbilstīga interpretācija, lai nodrošinātu rezultātu, kurš ir saderīgs ar šā pamatlēmuma mērķi.

80

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: