TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2019. gada 6. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācija – Migrējoši darba ņēmēji – Regula (EK) Nr. 883/2004 – Pārejas noteikumi – 87. panta 8. punkts – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 14.c panta b) punkts – Darba ņēmējs, kas ir nodarbināts vienā dalībvalstī un strādā kā pašnodarbināta persona otrā dalībvalstī – Atkāpes no principa, ka ir piemērojami tikai vienas valsts tiesību akti – Divkārša piesaiste – Lūguma personai piemērot atbilstoši Regulai Nr. 883/2004 piemērojamos tiesību aktus iesniegšana

Lietā C‑33/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko cour du travail de Liège (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2017. gada 21. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 18. janvārī, tiesvedībā

V

pret

Institut national d’assurances sociales pour travailleurs indépendants ( Inasti ),

Securex Integrity ASBL,

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Toadere [C. Toader], tiesneši A. Ross [A. Rosas] (referents) un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen],

ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],

sekretāre: V. Džakobo‑Peironela [V. Giacobbo‑Peyronnel], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2018. gada 5. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves, kurām palīdz S. Rodrigues, avocat,

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un M. Van Hoof, pārstāvji,

V – savā vārdā,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2019. gada 26. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris) (OV 2009, L 284, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 87. panta 8. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp V un Institut national d’assurances sociales pour travailleurs indépendants (Inasti) [Pašnodarbināto sociālās apdrošināšanas iestāde] (Beļģija), kā arī Securex Integrity ASBL (turpmāk tekstā – “Securex”) jautājumā par to, vai V ir piemērojami Beļģijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

Atbilstošās tiesību normas

Regula Nr. 1408/71

3

Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris) (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 592/2008 (2008. gada 17. jūnijs) (OV 2008, L 177, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), II sadaļā esošā 14.c panta b) punktā bija noteikts:

“Persona, kas vienlaikus ir nodarbināta vienā dalībvalstī un strādā kā pašnodarbināta otrā dalībvalstī, ir pakļauta:

[..]

b)

gadījumos, kas minēti VII pielikumā:

tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šī persona ir iesaistīta algotā darbā, kad šie tiesību akti ir noteikti saskaņā ar 14. panta 2. vai 3. punktu, ja tā veic šādu darbu divās vai vairāk dalībvalstīs,

un

tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā šī persona strādā kā pašnodarbināta, kad šie tiesību akti ir noteikti saskaņā ar 14.a panta 2., 3. vai 4. punktu, ja viņa veic šādu darbu divās vai vairāk dalībvalstīs.”

4

Šīs regulas VII pielikumā bija uzskaitīti gadījumi, kad saskaņā ar minētās regulas 14.c panta b) punktu uz personu vienlaikus attiecas divu dalībvalstu tiesību akti. Šā pielikuma 1. punktā kā viens no šiem gadījumiem bija minēta “pašnodarbināta persona Beļģijā, kas arī strādā algotu darbu citā dalībvalstī”.

5

Regula Nr. 1408/71 ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 883/2004 tās sākotnējā redakcijā no 2010. gada 1. maija, kad šī pēdējā minētā regula kļuva piemērojama.

Regula Nr. 883/2004

6

Regulas Nr. 883/2004 4. apsvērumā ir teikts, ka ir jāievēro valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības un jāizstrādā vienīgi koordinācijas sistēma.

7

Šīs regulas 45. apsvērumā ir teikts:

“Tādēļ, ka dalībvalstis nevar pienācīgi īstenot iecerētās darbības mērķi, proti, koordinēt pasākumus, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, un minētās rīcības mērogu un seku dēļ šo mērķi labāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Atbilstīgi minētajā pantā noteiktajam proporcionalitātes principam šī regula nosaka tikai tādus pasākumus, kas nepārsniedz minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.”

8

Minētās regulas 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.”

9

Šīs regulas 13. panta 3. punkta redakcija ir šāda:

“Persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā un darbību pašnodarbinātas personas statusā dažādās dalībvalstīs, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kur tā veic darbību nodarbinātas personas statusā, vai, ja viņa veic šādu darbību divās vai vairāk dalībvalstīs, – tiesību aktiem, ko nosaka saskaņā ar 1. punktu”.

10

Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā ir paredzēts:

“Ja šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas [Nr. 1408/71] II sadaļu [Ja šīs regulas darbības rezultātā personai kļūst saistoši nevis tās dalībvalsts, kuras tiesību akti tai ir saistoši saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu, bet gan citas dalībvalsts tiesību akti], šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā 10 gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, ja vien attiecīgā persona nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, ko piemēro saskaņā ar šo regulu. Šo lūgumu trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgajai personai ir jābūt pakļautai minētās dalībvalsts tiesību aktiem no šīs regulas piemērošanas dienas. Ja lūgums tiek iesniegts pēc norādītā termiņa, piemērojamo tiesību aktu nomaiņu izdara nākamā mēneša pirmajā dienā.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11

Laikā no 1980. gada septembra līdz 2007. gada 30. septembrim V strādāja par advokātu, būdams reģistrēts Briseles Advokātu kolēģijā (Beļģija). Šajā laikā viņš bija reģistrēts Inasti un bija apdrošināts Beļģijas sociālā nodrošinājuma fondā Securex.

12

2007. gada 30. septembrī V lūdza sevi izslēgt no Advokātu kolēģijas reģistra un tā rezultātā izstājās no Securex apdrošināšanas. Tajā pašā dienā tika uzsākts advokātu biroja, kurā viņš strādāja, likvidācijas process un V tika iecelts par likvidatoru.

13

Kopš 2007. gada 1. oktobra viņš strādā kādas Luksemburgā reģistrētas sabiedrības juridiskā direktora amatā un algota darbinieka statusā ir apdrošināts Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmā.

14

2010. gada 11. jūnijāInasti lūdza V sniegt sīkāku informāciju par saviem likvidatora pienākumiem. 2010. gada 24. jūnija vēstulē V atbildēja, ka tāpēc vien, ka likvidējamais advokātu birojs viņam bija samaksājis likvidatora atlīdzības, viņš nav pielīdzināms pašnodarbinātai personai, nedz piesaistāms pašnodarbinātu personu sociālajam nodrošinājumam.

15

2013. gada 11. decembrīInasti paziņoja Securex lēmumu par korekciju attiecībā uz V laikposmā no 2008. gada līdz 2010. gadam gūtajiem ienākumiem. 2013. gada 23. decembrīSecurex norādīja V, ka, ievērojot no Inasti saņemto informāciju, viņš ir uzskatāms par Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmā kopš 2007. gada 1. oktobra papildu kārtā apdrošinātu pašnodarbināto personu un ka tā rezultātā viņam ir jāsamaksā Securex par laikposmu no 2007. gada ceturtā ceturkšņa līdz 2013. gada ceturtajam ceturksnim maksājamās sociālās apdrošināšanas iemaksas un tām uzrēķinātās papildsummas kopumā 35198,42 EUR apmērā.

16

2014. gada 12. martā V cēla prasību tribunal du travail de Liège [Ljēžas Darba un sociālo lietu tiesā] (Beļģija), lai apstrīdētu, ka viņš papildu kārtā pašnodarbinātas personas statusā būtu apdrošināms Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmā, kā arī Securex pieprasījumu samaksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas.

17

Pēc šīs prasības celšanas V nosūtīja Securex ar zvērestu apliecinātu paziņojumu par to, ka savus likvidatora pienākumus viņš pilda bez atlīdzības, pielikumā nosūtot pamatlietā aplūkotā advokātu biroja līdzbiedru 2014. gada 24. februārī rīkotās sanāksmes protokolu, kurā ir tostarp konstatēts, ka viņa likvidatora pienākumi kopš 2010. gada 1. janvāra tika pildīti bez atlīdzības un ka šādi tam jāturpinās līdz likvidācijas procesa noslēgumam. Šajā pašā vēstulē V lūdza izbeigt viņa dalību Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmā kopš šīs sanāksmes dienas.

18

2016. gada 17. augusta spriedumā tribunal du travail de Liège, lai arī atzīstot, ka likumiskie procenti, kas aprēķināti par pamatlietā aplūkotajām sociālā nodrošinājuma iemaksām nav jāmaksā par laikposmu no 2011. gada oktobra līdz 2013. gada septembrim, šo V prasību tomēr noraidīja kā nepamatotu.

19

2016. gada 22. septembrī V par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, lūdzot tai minēto spriedumu grozīt un apgalvojot tostarp, ka, ievērojot Regulu Nr. 883/2004, Inasti un Securex nav tiesīgas prasīt veikt pamatlietā aplūkotās iemaksas.

20

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka kopš 2007. gada 30. septembra, kad viņš izbeidza savu advokāta praksi, V vairs nebija piesaistīts Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmai. Tāpēc iesniedzējtiesa prāto, vai V, kurš dienā, kad sāka piemērot Regulu Nr. 883/2004, bija piesaistīts tikai un vienīgi Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmai, tik un tā bija trīs mēnešu laikā jāiesniedz skaidri izteikts lūgums saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktu, lai šī regula viņam tiktu piemērota.

21

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Administratīvās komisijas sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai sagatavotajā Praktiskajā informatīvajā materiālā [par to, kā nosakāms, kuri tiesību akti ir piemērojami darba ņēmējiem] Eiropas Savienībā, Eiropas Ekonomikas zonā un Šveicē, ir teikts, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta piemērojamības pirmais nosacījums ir tāds, ka šīs regulas rezultātā uz personu ir jāattiecina tās dalībvalsts tiesību akti, kas nav “valsts, kura jau noteikta” saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71. Šī iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā informatīvajā materiālā šķiet esot teikts, ka šī tiesību norma ir piemērojama pakārtoti nosacījumam, ka 2010. gada 1. maijā, kad tika atcelta Regula Nr. 1408/71 un sākta Regulas Nr. 883/2004 piemērošana, uz konkrēto personu patiešām tika attiecināti saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 par kompetento noteiktās dalībvalsts tiesību akti. Tomēr šāds nosacījums skaidri neizriet no Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta formulējuma, un tāpēc šīs tiesību normas interpretācija esot apgrūtināta.

22

Šādos apstākļos cour du travail de Liège [Ljēžas Darba un sociālo lietu apelācijas tiesa] (Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Regulas Nr. 883/2004] 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uz personu – kura pirms 2010. gada 1. maija bija uzsākusi gan algotu darbu [Luksemburgā], gan darbību pašnodarbinātas personas statusā Beļģijā – būtu attiecināmi tiesību akti, kas ir piemērojami saskaņā ar [Regulu Nr. 883/2004], šai personai ir jāiesniedz skaidri izteikts lūgums par to pat tad, ja līdz 2010. gada 1. maijam viņa nebija piesaistīta Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmai un Beļģijas tiesību akti pašnodarbinātu personu sociālā nodrošinājuma jomā uz to tiek attiecināti tikai ar atpakaļejošu spēku pēc tam, kad beidzās trīs mēnešu termiņš, kas bija sācies 2010. gada 1. maijā?

2)

Vai – gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, – [Regulas Nr. 883/2004] 87. panta 8. punktā minētais lūgums, kas iesniegts iepriekš aprakstītajos apstākļos, padara piemērojamus atbilstoši [Regulai Nr. 883/2004] par kompetento [dalīb]valsti atzītās dalībvalsts tiesību aktus ar atpakaļejošu spēku kopš 2010. gada 1. maija?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pieņemamību

23

Rakstveida apsvērumos Beļģijas Karaliste norāda, ka iesniedzējtiesas analīze esot balstīta uz kļūdainu faktisko pieņēmumu, ka 2010. gada 1. maijā, kad tika sākts piemērot Regulu Nr. 883/2004, V Beļģijā vairs nebija nekādas piesaistes. Šī dalībvalsts uzskata, ka pēc 2007. gada 30. septembra V piesaiste Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmai esot turpinājusies bez jebkāda pārtraukuma tāpēc, ka viņš darbojās kā likvidators.

24

Tādējādi prejudiciālie jautājumi attiecoties uz gluži hipotētisku problēmu, kurai nav nozīmes pamatlietas izspriešanā, un līdz ar to esot nepieņemami.

25

Jānorāda, ka, atbildot uz Tiesas saskaņā ar tās Reglamenta 101. pantu iesniedzējtiesai izteikto lūgumu sniegt paskaidrojumus, iesniedzējtiesa paskaidroja, ka dienā, kad tika sākts piemērot Regulu Nr. 883/2004, varēja uzskatīt, ka Beļģijas tiesību akti ir attiecināmi uz V kā uz pašnodarbinātu personu viņa likvidatora darbības dēļ.

26

Tādējādi, ievērojot iesniedzējtiesas atbildē sniegtos paskaidrojumus, Beļģijas valdība Tiesas sēdē apstiprināja, ka tā vairs neizvirza iebildi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību.

27

Katrā ziņā ir jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka gadījumā, ja valstu tiesu uzdotie jautājumi ir par kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi saistībā ar fiktīvu strīdu vai paustu konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai strīda priekšmetu vai arī ka Tiesai nav informācijas par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas nepieciešama, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2010. gada 7. decembris, VEBIC, C‑439/08, EU:C:2010:739, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā gadījumā – kā secinājumu 25. punktā norāda ģenerāladvokāts – no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietas iznākumu noteikti ietekmē atbilde uz jautājumu, vai tālab, lai panāktu, ka uz viņu pēc 2010. gada 1. maija tiktu attiecināti vienīgi tie tiesību akti, kas ir noteikti atbilstoši Regulai Nr. 883/2004, proti, Luksemburgas tiesību akti, V bija jāiesniedz šīs regulas 87. panta 8. punktā minētais lūgums, un gadījumā, ja uz šo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši – arī atbilde uz jautājumu, kādas sekas izriet no tā, ka šāds lūgums tiek iesniegts vairākus gadus pēc šā datuma. Proti, no atbildes uz šiem jautājumiem ir tieši atkarīgs, par cik gadiem Beļģijas iestādes būs tiesīgas prasīt V veikt iemaksas.

29

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

Par lietas būtību

30

Ievērojot precizējumus, ko iesniedzējtiesa sniegusi pēc Tiesas izteiktā lūguma sniegt paskaidrojumus, ir jāuzskata, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai – kura dienā, kad kļuva piemērojama šī regula, gan strādāja algotu darbu vienā dalībvalstī, gan veica darbību pašnodarbinātas personas statusā kādā citā dalībvalstī un kurai tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu bija saistoši abu šo dalībvalstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā – bija jāiesniedz skaidri izteikts lūgums, lai uz to tiktu attiecināti tiesību akti, kas piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā ir paredzēts, ka personai – kurai šīs regulas rezultātā kļūst saistoši tādas dalībvalsts tiesību akti, kas nav dalībvalsts, kuras tiesību akti tai bija saistoši saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu, – šos pēdējos minētos tiesību aktus turpina piemērot vēl kādu noteiktu laiku pēc Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas sākuma, ja vien agrāk pastāvējusī situācija nemainās.

32

Tādējādi šī norma ir piemērojama, pirmkārt, ar nosacījumu, ka uz piemērojamiem tiesību aktiem attiecas Regulas Nr. 1408/71 II sadaļa, un, otrkārt, ar nosacījumu, ka pastāvējusī situācija ir palikusi nemainīga (spriedums, 2013. gada 11. aprīlis, Jeltes u.c., C‑443/11, EU:C:2013:224, 50. punkts).

33

Par pirmo no šiem abiem nosacījumiem ir jānorāda, ka netiek apstrīdēts, ka Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas sākuma dienā V situācija tika reglamentēta Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā esošā 14.c panta b) punktā. Tomēr ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā nav skaidri reglamentētas tādas situācijas kā Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktā paredzētās, kurās vienlaikus ir piemērojami divu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma tiesību akti, taču Regulas Nr. 883/2004 rezultātā piemērojami paliek tikai vienas dalībvalsts tiesību akti.

34

Tāpēc ir rodas jautājums, vai šis apstāklis liedz personai, kura atrodas tādā situācijā kā V, būt Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta piemērošanas subjektu lokā.

35

Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst, C‑551/16, EU:C:2018:200, 34. punkts).

36

Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā ietvertā pārejas noteikuma formulējumā ir minēts gadījums, kad Regulas Nr. 883/2004 rezultātā “persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas [Nr. 1408/71] II sadaļu [personai kļūst saistoši nevis tās dalībvalsts, kuras tiesību akti tai ir saistoši saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu, bet gan citas dalībvalsts tiesību akti]”.

37

Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma šķiet izrietam, ka – tā kā īpašības vārds “citas” attiecas uz vārdu “dalībvalsts” – Savienības likumdevējs domā situāciju, kurā kādas dalībvalsts tiesību aktu piemērošana nomaina kādas citas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu.

38

Tādējādi atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta burtiskai interpretācijai šā punkta pirmā teikuma daļa šķiet attiecamies tikai uz situācijām, kurās kopš Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas sākuma dienas uz personu tiek attiecināti no tās dalībvalsts, kuras tiesību akti uz to tika attiecināti agrāk, atšķirīgas dalībvalsts tiesību akti.

39

Turpretim tādas personas gadījumā, kurai atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 tika vienlaikus piemēroti divu dalībvalstu tiesību akti, saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004, pirmkārt, uz to turpmāk attieksies tikai vienas no šīm abām dalībvalstīm tiesību akti un, otrkārt, tās situācija mainīsies vienīgi tāpēc, ka otras dalībvalsts tiesību akti tai vairs nebūs piemērojami.

40

Savukārt par Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta kontekstu ir jāteic, ka laikā, kad Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas subjektu lokā tika iekļautas arī pašnodarbinātas personas, šī regula tika papildināta ar 14.c pantu, lai gadījumā, ja persona vienlaikus gan veic pašnodarbinātas personas darbību vienā dalībvalstī, gan strādā algotu darbu kādā citā dalībvalstī, paredzētu izņēmumu no principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Regulas Nr. 1408/71 VII pielikumā minētajos gadījumos uz šo personu tad attiecās katras no šīm abām dalībvalstīm tiesību akti.

41

Kā Tiesa jau ir norādījusi, Regulas Nr. 883/2004 4. un 45. apsvērumā ir teikts, ka šīs regulas mērķis ir koordinēt dalībvalstīs esošās sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās tiesību pilnvērtīgu izmantošanu. Minētajā regulā ir modernizēti un vienkāršoti Regulā Nr. 1408/71 paredzētie noteikumi, tomēr saglabājot to pašu mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. marts, Klein Schiphorst, C‑551/16, EU:C:2018:200, 31. punkts).

42

Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktā ir vēlreiz apstiprināts princips par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērojamību, atbilstoši kuram personām, uz kurām attiecas šī regula, ir saistoši tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Šā principa mērķis ir izvairīties no sarežģījumiem, kas var rasties, vienlaicīgi piemērojot vairāku valstu tiesību aktus, un novērst nevienlīdzīgu attieksmi, kas attiecībā uz personām, kuras pārvietojas Savienībā, ir piemērojamo tiesību aktu daļējas vai pilnīgas pārklāšanās rezultāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 9. marts, Piatkowski, C‑493/04, EU:C:2006:167, 21. punkts).

43

Atbilstoši principam par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērojamību Regulas Nr. 883/2004 13. panta 3. punktā ir noteikts, ka persona, kura parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā vienā dalībvalstī un darbību pašnodarbinātas personas statusā citā dalībvalstī, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā veic darbību nodarbinātas personas statusā.

44

Turklāt ir jākonstatē – kā secinājumu 35. punktā uzsver ģenerāladvokāts –, ka ar Regulu Nr. 883/2004 tika atcelti visi Regulā Nr. 1408/71 pastāvējušie izņēmumi no principa par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērojamību.

45

Šajos apstākļos tāda Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta interpretācija, kurā tiek ņemts vērā šīs tiesību normas konteksts, nemudina šo pantu izprast kā tādu, kurā domāts arī turpmāk paturēt spēkā atkāpes ietverošo regulējumu, kurā paredzēta divkārša piesaiste, jo tas nebūtu saskanīgi ar šīs regulas ieviesto sistēmu, kuras pamatā ir princips par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērojamību.

46

Savukārt Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta mērķis – kā secinājumu 36. punktā norāda ģenerāladvokāts – atbilstoši tam, kas izriet no Praktiskā informatīvā materiāla [par to, kā nosakāms, kuri tiesību akti ir piemērojami darba ņēmējiem] Eiropas Savienībā, Eiropas Ekonomikas zonā un Šveicē, ir nepieļaut, ka līdz ar pāreju uz jauno regulu daudzkārt mainītos piemērojamie tiesību akti, un nodrošināt attiecīgai personai “mīkstu piezemēšanos” attiecībā uz piemērojamo tiesisko regulējumu, ja pastāvētu nesakritības jautājumā par to, kādi tiesību akti būtu jāpiemēro saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 un kādi saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.

47

Tātad ar šo pārejas noteikumu Savienības likumdevējs ir vēlējies darba ņēmējiem nodrošināt vajadzīgo adaptācijas laiku, tostarp tālab, lai iepazītos ar sev jaunajiem citas dalībvalsts tiesību aktiem.

48

Taču no šā sprieduma 39. punkta izriet, ka situācija, kurā uz kādu personu atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 tika vienlaikus attiecināti divu dalībvalstu tiesību akti, Regulas Nr. 883/2004 piemērošana neizraisa to, ka darba ņēmējam tiek piemēroti citas dalībvalsts tiesību akti, kas tātad būtu jauni, bet gan vienīgi izraisa šīs personas situācijas izmaiņu ar to, ka attiecībā uz šo personu vairs netiek piemēroti vienas no šīm abām dalībvalstīm tiesību akti, kas uz to tika attiecināti līdz tam.

49

Ievērojot iepriekš izklāstīto un bez vajadzības izvērtēt otro šā sprieduma 32. punktā minēto nosacījumu, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts nav piemērojams tādā situācijā kā tā, kurā atrodas V, kuram Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas sākuma dienā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktu bija vienlaikus saistoši divu dalībvalstu tiesību akti.

50

No tā izriet, ka kopš 2010. gada 1. maija personai, kura atrodas tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nav jāiesniedz Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā paredzētais lūgums, lai uz to tiktu attiecināti tikai un vienīgi tiesību akti, kas noteikti saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004, proti, šajā gadījumā saskaņā ar šīs regulas 13. panta 3. punktu – Luksemburgas tiesību akti.

51

Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai – kura dienā, kad kļuva piemērojama Regula Nr. 883/2004, gan strādāja algotu darbu vienā dalībvalstī, gan veica darbību pašnodarbinātas personas statusā kādā citā dalībvalstī un kurai tādējādi bija saistoši abu šo dalībvalstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā – nebija jāiesniedz skaidri izteikts lūgums, lai uz to tiktu attiecināti tiesību akti, kas piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.

52

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris), 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai – kura dienā, kad kļuva piemērojama Regula Nr. 883/2004, gan strādāja algotu darbu vienā dalībvalstī, gan veica darbību pašnodarbinātas personas statusā kādā citā dalībvalstī un kurai tādējādi bija saistoši abu šo dalībvalstu tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā – nebija jāiesniedz skaidri izteikts lūgums, lai uz to tiktu attiecināti tiesību akti, kas piemērojami saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 988/2009.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.