Lieta C‑22/18

TopFit eV
un
Daniele Biffi

pret

Deutscher Leichtathletikverband eV

(Amtsgericht Darmstadt lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (trešā palāta) 2019. gada 13. jūnija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 18., 21. un 165. pants – Sporta federācijas reglaments – Iespēja kādas dalībvalsts nacionālajās meistarsacīkstēs piedalīties sportistam amatierim, kuram ir citas dalībvalsts pilsonība – Atšķirīga attieksme pilsonības dēļ – Brīvas pārvietošanās ierobežojums

Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām – Dalībvalsts valstspiederīgais, kurš nodarbojas ar amatieru sportu sacensībās uzņemošajā dalībvalstī – Iekļaušana

(LESD 18., 21. un 165. pants)

(skat. 27.–35. punktu)
Izglītība, profesionālā izglītība, jaunatne un sports – Līguma noteikumi – Amatieru sporta sociālās nozīmes Savienībā atzīšana – Integrācijas uzņemošajā dalībvalsts sabiedrībā faktors

(skat. 33. punktu)
Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma – Sporta federācijas reglaments – Iekļaušana

(LESD 3.–6., 18. un 21. pants)

(skat. 36.–40., 52. un 53. punktu)
Savienības pilsonība – Vienlīdzīga attieksme – Diskriminācija pilsonības dēļ – Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Sporta federācijas reglaments, kas ierobežo iespēju kādas dalībvalsts nacionālajās meistarsacīkstēs piedalīties sportistam amatierim, kuram ir citas dalībvalsts pilsonība – Ierobežojums – Pamatojums – Samērīgums – Valsts tiesas vērtējums

(LESD 18., 21. un 165. pants)

(skat. 44., 46.–50., 52.–54., 59., 60., 63., 66. un 67. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Citu dalībvalstu valstspiederīgo daļēja izslēgšana no Vācijas nacionālajām amatieru sporta meistarsacīkstēm senioru kategorijā var izrādīties esam pretrunā Savienības tiesībām

Spriedumā TopFit un Biffi (C‑22/18), kas pasludināts 2019. gada 13. jūnijā, Tiesa interpretēja LESD 18., 21. un 165. pantu tiesvedībā starp sportistu amatieri, kuram ir Itālijas pilsonība, un Vācijas nacionālo vieglatlētikas federāciju par nosacījumiem citu dalībvalstu valstspiederīgo dalībai Vācijas amatieru sporta meistarsacīkstēs senioru kategorijā.

Tiesas ieskatā šiem noteikumiem ir pretrunā tāds nacionālās sporta federācijas regulējums, saskaņā ar kuru Savienības pilsonis, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgais un ilgus gadus dzīvo federācijas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, tur nodarbodamies ar amatieru skriešanas sportu senioru kategorijā, nedrīkst piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs šajās disciplīnās tādā pašā statusā kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņi vai drīkst tajās piedalīties tikai “ārpus vērtējuma” jeb “bez vērtējuma”, kā arī bez iespējas piedalīties finālā un iegūt nacionālā čempiona titulu, ja vien šis regulējums nav attaisnots ar apsvērumiem, kas ir objektīvi un samērīgi ar leģitīmi izvirzīto mērķi; un to noskaidrot ir valsts tiesas ziņā.

Proti, Tiesa vispirms konstatēja, ka attiecībā uz savu nodarbošanos ar amatieru sportu sacensībās uzņemošajā dalībvalstī tāds Savienības pilsonis kā sportists amatieris šajā lietā, kurš ir izmantojis savu brīvību pārvietoties ir tiesīgs atsaukties uz LESD 18. un 21. pantu. Šajā ziņā Tiesa it īpaši atsaucās uz sporta kā integrācijas uzņemošajā dalībvalstī faktora lomu, kas ir atspoguļota LESD 165. pantā.

Turpinājumā Tiesa norādīja, ka uz tādiem nacionālās sporta federācijas priekšrakstiem, kuros tiek reglamentēta Savienības pilsoņu piekļuve sporta sacensībām, attiecas Līguma noteikumi, tostarp LESD 18. un 21. pants. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka Līgumā noteiktie gan pienākums ievērot pamatbrīvības, gan aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ attiecas arī uz jebkāda veida nevalstisko regulējumu algota darba un pakalpojumu sniegšanas kolektīvai reglamentēšanai. Šis princips ir piemērojams arī tad, ja kādai grupai vai organizācijai ir zināma vara pār privātpersonām un spēja tām izvirzīt nosacījumus, kas traucē izmantot Līgumā garantētās pamatbrīvības.

Noslēgumā Tiesa secināja, ka šajā lietā ir konstatējama atšķirīga attieksme, kas iespējami ierobežo attiecīgā sportista amatiera brīvību pārvietoties LESD 21. panta izpratnē, ja viņam – lai arī viņš atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem par sniegumu sportā un vismaz jau gadu ir tiesīgs piedalīties sporta sacīkstēs nacionālās vieglatlētikas federācijas kluba biedra statusā – viņa pilsonības dēļ var tikt atteikta iespēja piedalīties nacionālajās amatieru īso distanču skriešanas meistarsacīkstēs senioru kategorijā vai arī ļauts tajās piedalīties tikai daļēji. Tiesa arī piebilda, ka tāda sporta federācijas reglamenta kā pamatlietā aplūkotais rezultātā var arī gadīties, ka sportistus, kas ir citu dalībvalstu, nevis Vācijas Federatīvās Republikas pilsoņi, viņu sporta klubi atbalstīs mazāk nekā pašmāju sportistus, jo klubi nebūs tik ieinteresēti ieguldīt sportistā, kam nav mērķa piedalīties nacionālajās meistarsacīkstēs, un šāda iemesla dēļ sportisti ar citu dalībvalstu pilsonību nevarētu tik labi integrēties savā piederības sporta klubā un līdz ar to savas dzīvesvietas dalībvalsts sabiedrībā.

Tiesas ieskatā Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības ierobežojums var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar attiecīgā regulējuma leģitīmo mērķi, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai. Protams, šķiet esam leģitīmi, ka nacionālā čempiona tituls kādā konkrētā sporta disciplīnā var tikt piešķirts tikai šīs valsts pilsonim, jo šis pilsonības elements var būt uzskatāms par nacionālo meistarsacīkšu raksturīgu iezīmi. Tomēr ir svarīgi, lai no šā mērķa izrietošie ierobežojumi atbilstu samērīguma principam, jo minētais mērķis neattaisno jebkādu ierobežojumu ārvalstnieku dalībai nacionālajās meistarsacīkstēs. Valsts tiesai ir jāizvērtē citu iespējamu attaisnojumu esamība, paturot prātā gan no LESD 21. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar LESD 165. pantu, izrietošo mērķi padarīt sacensības atvērtākas, gan to, cik svarīgi ir integrēt uzņemošajā valstī iedzīvotājus, it īpaši tos, kas uzņemošajā dalībvalstī dzīvo ilgstoši. Šāda sportista pilnīga nepielaišana šīm meistarsacīkstēm viņa pilsonības dēļ katrā ziņā izrādās esam nesamērīga, ja pastāv mehānisms, kādā šāds sportists var piedalīties šādās meistarsacīkstēs, vismaz to kvalifikācijas kārtās un/vai ārpus vērtējuma.