–

SIA “Oribalt Rīga” vārdā – A. Leškoviča un J. Taukačs, advokāti, kā arī Carri Ginter, vandeadvokaat,

–

Latvijas valdības vārdā – I. Kucina un J. Davidoviča, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un F. Clotuche-Duvieusart, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 82/97 (1996. gada 19. decembris) (OV 1997, L 17, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 30. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, kā arī Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 151. panta 4. punktu un 152. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp SIA “Oribalt Rīga”, agrāk – SIA “Oriola Rīga”, no vienas puses, un Valsts ieņēmumu dienestu, no otras puses, par šī dienesta ģenerāldirektora lēmumu, ar kuru šai sabiedrībai ir likts papildus samaksāt budžetā pievienotās vērtības nodokli (PVN), nokavējuma naudu un soda naudu.

3

Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievestu preču muitas vērtība līdzinās darījuma vērtībai, tas ir, cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, kas vajadzības gadījumā ir precizēta saskaņā ar 32. un 33. pantu [..].”

4

Šā kodeksa 30. pantā ir noteikts:

“1.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. pantu, tā ir jānosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a), b), c) un d) apakšpunktu līdz pirmajam apakšpunktam, pēc kura to var noteikt, ar noteikumu, ka pēc deklarētāja lūguma c) un d) apakšpunktu piemēro otrādā secībā; vienīgi tad, ja šādu vērtību saskaņā ar konkrētu apakšpunktu nevar noteikt, var piemērot nākamo apakšpunktu šajā pantā noteiktajā secībā.

2.   Muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar šo pantu, ir:

[..]”

5

Minētā kodeksa 31. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja ievestu preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 29. vai 30. pantu, to nosaka, pamatojoties uz Kopienā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti:

[..]”

6

Īstenošanas regulas 142. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā sadaļā:

[..]

[..].”

7

Saskaņā ar šīs regulas 151. pantu:

“1.   Piemērojot [Muitas kodeksa] 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu (līdzīgu preču darījuma vērtība), muitas vērtību nosaka, ņemot vērā līdzīgu preču darījuma vērtību pārdošanā, kas notikusi tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski tādā pašā daudzumā kā vērtētās preces. Ja tādu pārdošanu neizdodas konstatēt, tad izmanto tādu līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas citā tirdzniecības līmenī un/vai citos daudzumos, izdarot attiecīgas korekcijas, ievērojot atšķirības, kam par iemeslu ir tāds cits tirdzniecības līmenis un/vai cits daudzums, ar noteikumu, ka korekcija veikta, pamatojoties uz sniegtiem pierādījumiem, ar ko skaidri argumentēta korekcijas pamatotība un pareizība neatkarīgi no tā, vai korekcijas iznākumā vērtība palielinās vai samazinās.

[..]

4.   Piemērojot šo pantu, darījuma vērtību citas personas ražotām precēm ņem vērā tikai tad, ja nav iespējams saskaņā ar 1. punktu konstatēt darījuma vērtību līdzīgām precēm, ko ražojusi tā pati persona, kas ražojusi vērtētās preces.

[..]”

8

Minētās regulas 152. pantā ir noteikts:

“1.   

[..]

5.   Piemērojot 1. punkta b) apakšpunktu, “vistuvākajā laikā” nozīmē dienu, līdz kurai ievesto preču vai tādu pašu vai līdzīgu ievesto preču pārdošana notikusi pietiekamos daudzumos tā, lai varētu noteikt vienas vienības cenu.”

9

Īstenošanas regulas 23. pielikumā “Skaidrojošas piezīmes par muitas vērtību” attiecībā uz Muitas kodeksa 31. panta 1. punkta interpretāciju ir paredzēts, ka “novērtējuma paņēmieniem, kas izmantojami saskaņā ar [šo tiesību normu], vajadzētu būt [šī kodeksa] 29. pantā un 30. panta 2. punktā noteiktajiem paņēmieniem, taču samērīga elastība šādu paņēmienu pielietošanā būtu atbilstoša [minētā kodeksa] 31. panta 1. punkta mērķiem un noteikumiem”. Šajā ziņā minētajā pielikumā ir sniegti daži piemēri, lai parādītu, kas ir saprotams ar “samērīgu elastību”. Tā saistībā ar deduktīvās metodes piemērošanu ir norādīts, ka “[Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto] prasību par “90 dienām” varētu īstenot elastīgi”.

10

2005. gadā pieteicēja pamatlietā, proti, Oribalt Rīga, un Indijas sabiedrība Ranbaxy Laboratories Ltd noslēdza savā starpā konsignācijas līgumu, ar kuru Ranbaxy Laboratories iecēla Oribalt Rīga par ekskluzīvu konsignācijas preču krājumu pakalpojumu sniedzēju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā attiecībā uz Ranbaxy Laboratories importētajiem ģenēriskajiem medikamentiem (turpmāk tekstā – “konkrētie medikamenti”) un uzdeva tai tos deklarēt laišanai brīvā apgrozībā. Oribalt Rīga apņēmās nodrošināt pietiekamu noliktavu platību un apiešanās pakalpojumus, lai izpildītu Ranbaxy Laboratories klientu pasūtījumus, neiegūstot īpašumtiesības uz konkrētajiem medikamentiem.

11

Piesakot konkrētos medikamentus muitas procedūrai, Oribalt Rīga aizpildīja muitas deklarācijas, kurās norādīja sevi gan kā šo medikamentu saņēmēju, gan deklarētāju.

12

Konkrēto medikamentu muitas vērtību Oribalt Rīga aprēķināja atbilstoši Muitas kodeksa 29. panta 1. punktā paredzētajai tā sauktajai “darījuma vērtības” metodei. Šī muitas vērtība tika noteikta, izmantojot muitas iestādē iesniegtās Ranbaxy Laboratories izrakstītās pro–formas pavadzīmes, kurās bija norādīta informācija par ievesto preču veidu, vienas vienības tirgus cenu attiecīgās pavadzīmes izrakstīšanas brīdī un kopējo cenu.

13

Ranbaxy Laboratories noteica, kam konkrētie medikamenti tiks pārdoti, kārtību, kādā tie tiks pārdoti, to pārdošanas cenu, kā arī piemērojamās cenu atlaides. Izpildot pasūtījumus, Oribalt Rīga izrakstīja rēķinus par tādu pārdošanas cenu, kādu bija norādījusi Ranbaxy Laboratories.

14

Oribalt Rīga, kas konkrētos medikamentus uzglabāja savā noliktavā, bija uzdevums prioritāri pārdot konkrētos medikamentus ar īsāko derīguma termiņu. Līdz ar to laiks no šo medikamentu ievešanas līdz pārdošanai gala klientiem varēja pārsniegt vairākus mēnešus, kā rezultātā to vērtība pārdošanas laikā varēja atšķirties no to tirgus vērtības ievešanas brīdī. Tāpat konkrēto medikamentu pārdošanas cenu varēja ietekmēt atlaides, kuras Ranbaxy Laboratories bija piešķīrusi saviem klientiem. Pēc konkrēto medikamentu pārdošanas Ranbaxy Laboratories tātad izrakstīja Oribalt Rīga jaunus rēķinus, uz kuru pamata Oribalt Rīga apmaksāja Ranbaxy Laboratories importētās preces, kas bija paredzētas laišanai brīvā apgrozībā Eiropas Savienības teritorijā. Oribalt Rīga par tās veikto starpniecību saņēma komisijas maksu.

15

Muitas audita pārvalde (Latvija) no 2010. gada 20. oktobra līdz 2011. gada 10. janvārim veica Oribalt Rīga muitas nodokļa un citu muitas iestāžu administrējamo nodokļu aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites auditu par laika periodu no 2008. gada 1. februāra līdz 2010. gada 31. augustam.

16

2011. gada 20. maija lēmumā Valsts ieņēmumu dienests nepiekrita konkrēto medikamentu, kas tikuši ievesti šajā laikposmā, muitas vērtībai, kādu to noteikusi Oribalt Rīga atbilstoši darījuma vērtības metodei. Proti, saskaņā ar minēto lēmumu ievesto preču vērtība esot bijusi jānosaka, piemērojot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto deduktīvo metodi, par pamatu ņemot konkrēto medikamentu cenas, kuras bija norādītas Ranbaxy Laboratories klientiem adresētajos rēķinos, bet neņemot vērā piemērotās atlaides. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors lika Oribalt Rīga papildus samaksāt pievienotās vērtības nodokli, nokavējuma naudu un soda naudu.

17

Pēc tam, kad Administratīvā rajona tiesa bija noraidījusi Oribalt Rīga pieteikumu par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu, Oribalt Rīga iesniedza apelācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā, apgalvojot, ka minētajam dienestam bija pienākums un iespēja iegūt nepieciešamo informāciju, lai varētu noteikt preču muitas vērtību, izmantojot pirmās pieejamās noteikšanas metodes, un ka gadījumā, ja minētais dienests piemērotu Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā minēto deduktīvo metodi, tam būtu jāizmanto informācija par šo preču vai ar šīm precēm vienādu preču tālāku pārdošanu, kas notikusi pēc iespējas tuvāk minēto preču ievešanas datumam, nepārsniedzot Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto 90 dienu termiņu. Visbeidzot tā norādīja, ka par muitas vērtības aprēķina pamatu esot uzskatāma konkrēto medikamentu faktiskā pārdošanas cena un ka līdz ar to bija jāņem vērā Ranbaxy Laboratories klientiem piešķirtās atlaides.

18

Tā kā Administratīvā apgabaltiesa atstāja spēkā Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu, Oribalt Rīga iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Augstākajā tiesā.

19

Minētā tiesa uzskata, ka tajā izskatāmās lietas iznākums ir atkarīgs no Muitas kodeksa 30. panta un Īstenošanas regulas 151. un 152. panta interpretācijas, ko sniegtu Tiesa. Šajos apstākļos Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādi faktori ir jāņem vērā, lai identificētu “līdzīgas preces”, ja tādu ievestu preču kā pamatlietā aplūkotie medikamenti muitas vērtība tiek aprēķināta, piemērojot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto deduktīvo metodi.

21

Iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu, lai noskaidrotu, vai, veicot šo identificēšanu, būtu jāņem vērā tikai salīdzināmo medikamentu sastāvs, vai tomēr arī apstākļi, kas ir saistīti ar šo medikamentu un to ražotāju pozīciju attiecīgajā farmācijas tirgū.

22

Vispirms ir jāatgādina, ka ar muitas novērtējumu saistītais Savienības tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienveidīgu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai ir jāatspoguļo ievestās preces reālā ekonomiskā vērtība, un līdz ar to tajā ir jāņem vērā visi šīs preces elementi, kuriem ir ekonomiska vērtība (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Hamamatsu Photonics Deutschland, C‑529/16, EU:C:2017:984, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Tālāk, lai arī muitas vērtība parasti ir nosakāma, ņemot vērā par precēm faktiski samaksāto vai maksājamo cenu, šī cena ir lielums, kurš iespējami pēc vajadzības jāpielāgo, lai novērstu muitas vērtības patvaļīgu vai fiktīvu noteikšanu (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Hamamatsu Photonics Deutschland, C‑529/16, EU:C:2017:984, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Ja ievesto preču muitas vērtība saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu tomēr nevar tikt noteikta atbilstoši šo preču darījuma vērtībai, muitas vērtēšana ir jāveic saskaņā ar šā kodeksa 30. pantā noteikto, secīgi piemērojot pēdējā minētā panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētās metodes (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Runājot par šā paša 30. panta piemērošanu, no Īstenošanas regulas 23. pielikumā ietverto skaidrojošo piezīmju, kas attiecas uz Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 1. punkta izriet, ka muitas iestādēm pēc iespējas jāizmanto līdzīgu preču pārdošana tādā pašā tirdzniecības līmenī un praktiski tādā pašā daudzumā kā novērtējamās preces (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 34. punkts).

26

Visbeidzot, minētajā 30. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertais jēdziens “līdzīgas preces” Īstenošanas regulas 142. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir definēts kā vienā un tajā pašā valstī ražotas preces, kuras, lai gan nav vienādas no visiem aspektiem, ir ar līdzīgām īpašībām un sastāv no līdzīgiem materiāliem, kas ļauj tām izpildīt vienas un tās pašas funkcijas un būt komerciāli atvietojamām. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka, nosakot, vai preces ir līdzīgas, tostarp ņem vērā preču kvalitāti, to reputāciju un preču zīmes esību.

27

Ņemot vērā jēdziena “līdzīgas preces” plašo definīciju, kas, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 40. punktā, ir balstīta uz preču faktisko izvērtēšanu, pamatojoties uz piemēra veidā minēto faktoru kopumu, ir jāsecina, ka šāds jēdziens ir piemērojams visiem preču veidiem, tostarp medikamentiem, tādiem kā konkrētie medikamenti. Tādējādi, lai identificētu līdzīgas preces, kompetentajai valsts muitas administrācijai ir jāspēj izmantot visus tās rīcībā esošus datus, lai cik vien iespējams precīzāk un tuvāk realitātei noteiktu muitas vērtību.

28

Ģenērisko medikamentu gadījumā, kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 50. un 51. punktā, būtu jāņem vērā visi apstākļi, kuriem ir nozīme, tādi kā šo medikamentu sastāvs, to aizstājamība to iedarbības ziņā un to savstarpējā komerciālā atvietojamība. Kompetentajai valsts muitas administrācijai tātad ir jāveic faktisko apstākļu vērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri var ietekmēt minēto medikamentu reālo ekonomisko vērtību, tostarp ievestā medikamenta un tā ražotāja pozīciju tirgū.

29

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad tādu preču kā konkrētie medikamenti muitas vērtība tiek aprēķināta atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajai deduktīvajai metodei, kompetentajai valsts muitas administrācijai, lai identificētu “līdzīgas preces”, ir jāņem vērā visi elementi, kuriem ir nozīme, piemēram, šo preču sastāvs, to aizstājamība to iedarbības ziņā un to savstarpējā komerciālā atvietojamība, tādējādi veicot faktisko apstākļu vērtējumu, kurā tiek ņemti vērā visi faktori, kas var ietekmēt minēto preču reālo ekonomisko vērtību, tostarp ievestās preces un tās ražotāja pozīcija tirgū.

30

Ar otro un trešo jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču vienas vienības cenu saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto metodi, minētajā 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais 90 dienu termiņš, kurā ievestajām precēm ir jābūt pārdotām Savienībā, ir strikts termiņš un, ja tas tā nav, kuriem datiem ir dodama priekšroka, nosakot ievesto preču vienas vienības cenu.

31

Ir jāatgādina, ka ar Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir ieviests princips, saskaņā ar kuru, nosakot ievesto preču vai tādu pašu vai līdzīgu ievesto preču, kas Savienībā tiek pārdotas tādā stāvoklī, kādā tās ievestas, vienas vienības cenu nolūkā noteikt Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā minēto ievesto preču muitas vērtību, ir jābalstās uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai tādas pašas vai līdzīgas ievestās preces tieši vērtējamo preču ievešanas laikā vai aptuveni tajā pašā laikā tiek pārdotas vislielākajā kopapjomā personām, kas nav saistītas ar pārdevējiem, atņemot lielumus, kas uzskaitīti šīs regulas 152. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) līdz iii) punktā.

32

Kā izņēmums no šī principa minētās regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka, ja ne ievestās preces, ne tādas pašas vai līdzīgas ievestās preces netiek pārdotas tieši vai aptuveni vērtējamo preču ievešanas laikā, tad ievesto preču muitas vērtība ir balstīta uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai tādas pašas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Savienībā tādā stāvoklī, kādā tās ievestas, vistuvākajā laikā pēc dienas, kad tika ievestas vērtējamās preces, bet ne vēlāk kā 90 dienas pēc tādas ievešanas.

33

Tādējādi, lai noteiktu precīzāko un realitātei tuvāko muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto metodi, preču muitas vērtība ir jānosaka to ievešanai tuvākajā brīdī. Tātad Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais 90 dienu termiņš ir izņēmums no šīs regulas 152. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktā principa un līdz ar to ir interpretējams šauri.

34

Šīs tiesību normas formulējums apstiprina šo interpretāciju. Proti, saskaņā ar šo formulējumu vienas vienības cena, uz kuru jābalstās, ir cena, par kādu preces tiek pārdotas vistuvākajā laikā pēc vērtējamo preču ievešanas, bet katrā ziņā 90 dienu laikā pēc šīs ievešanas, t.i., datumā, kas nepārsniedz šo termiņu.

35

Turklāt no Muitas kodeksa 30. panta struktūras izriet, ka pastāv muitas vērtības noteikšanas metožu hierarhija. Tā, ja ievesto preču muitas vērtība nevar tikt noteikta atbilstoši šī kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajai metodei, proti, ja nav iespējams noteikt tādu pašu vai līdzīgu ievestu preču, kas pārdotas Savienībā 90 dienu laikā pēc šīs ievešanas, cenu, saskaņā ar minēto hierarhiju ir jāpiemēro šī kodeksa 30. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā novērtēšanas metode.

36

Turklāt, kā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 54. punktā, lai gan iesniedzējtiesa atsaucas uz Īstenošanas regulas 23. pielikumā iekļautajām skaidrojošajām piezīmēm, kurās ir teikts, ka šīs regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais 90 dienu termiņš var tikt piemērots elastīgi, ir jāatzīmē, ka šāda pielāgojamība ir paredzēta vienīgi Muitas kodeksa 31. panta 1. punkta piemērošanas gadījumā.

37

Taču Muitas kodeksā paredzētajā novērtēšanas metožu hierarhijā 31. pantā paredzētā muitas vērtības noteikšanas metode atrodas pēdējā vietā – kā atlikusī metode. Šī apstākļa dēļ šī pēdējā metode var tikt izmantota tikai tad, ja ievesto preču muitas vērtība nevar tikt noteikta atbilstoši minētā kodeksa 29. vai 30. pantam.

38

Tādējādi tikai tad, ja ievesto preču muitas vērtību nav iespējams noteikt saskaņā ar Muitas kodeksa 29. vai 30. pantu, daži noteikumi, kas attiecas uz Muitas kodeksa 29. vai 30. pantā paredzētajām muitas vērtības noteikšanas metodēm, var tikt piemēroti elastīgi šī kodeksa 31. panta ietvaros.

39

Līdz ar to Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču vienas vienības cenu saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto metodi, Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais 90 dienu termiņš, kurā ievestajām precēm ir jābūt pārdotām Savienībā, ir strikts termiņš.

40

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, ir jāņem vērā šo preču pārdošanas cenas atlaides.

41

Minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka ievesto preču muitas vērtība tiek noteikta, balstoties uz vienas vienības cenu, par kādu ievestās preces vai tādas pašas vai līdzīgas ievestās preces tiek pārdotas Savienībā vislielākajā kopapjomā personām, kas nav saistītas ar pārdevējiem.

42

Turklāt Īstenošanas regulas 152. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) līdz iii) punktā ir paredzēts ņemt vērā noteiktus atskaitījumus, tostarp dažas komisijas maksas, pārvadāšanas un apdrošināšanas parastās izmaksas, kā arī ievedmuitas nodokļus. Tirdzniecības atlaides, ko piešķir pārdevējs, šajā pantā nav minētas. Taču no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šis atskaitījumu saraksts ir izsmeļošs.

43

Turklāt, ņemot vērā vienas vienības cenu, kas maksājama, ievestās preces pārdodot vislielākajā kopapjomā, ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunktu jau ir paredzēta noteiktu ar daudzumu saistīto atlaižu ņemšana vērā.

44

Visbeidzot tirdzniecības atlaižu ņemšana vērā muitas vērtības noteikšanā radītu risku iegūt tādu muitas vērtību, kas vēl vairāk atšķirtos no šādi novērtējamo ievesto preču reālās ekonomiskās vērtības.

45

No minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot ievesto preču muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, šo preču pārdošanas cenas atlaides nevar tikt ņemtas vērā.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: