1.

Vai darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu no atlaišanas dienas līdz atjaunošanas dienai iepriekšējā darbā, ja tiek konstatēts, ka šāds darba ņēmējs no šī darba ir atlaists nelikumīgi? Tas būtībā ir jautājums, kas ir kopīgs abiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un kas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem ( 2 ) 7. panta interpretāciju.

2.

Lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās, pirmajā – starp QH un Varhoven kasatsionen sad na Republika Bulgaria (Bulgārijas Augstākā kasācijas tiesa) (turpmāk tekstā – “VKS”), bet otrajā – starp CV un tā bijušo darba devēju Banca SpA Istituto Centrale del Credito Cooperativo (turpmāk tekstā – “Iccrea Banca”). Lai gan šie lūgumi sniegt prejudiciālus nolēmumus rakstveida un mutvārdu daļā nav apvienoti, jautājumi, kas rodas šajās tiesvedībās, ir līdzīgi. Tāpēc ir piemēroti sniegt vienus secinājumus par abiem šiem gadījumiem.

3.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. pantā “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” ir noteikts:

“1.   Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

2.   Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, kā arī uz vienu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”

4.

Direktīvas 2003/88 7. pantā “Gadskārtējais atvaļinājums” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

5.

Saskaņā ar Kodeks na truda (Darba kodekss) 224. panta 1. punktu “[i]zbeidzot darba attiecības, darba ņēmējam ir tiesības saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu [..] ar nosacījumu, ka tiesībām uz atvaļinājumu nav iestājies noilgums”.

6.

Darba kodeksa 354. panta 1. punktā ir noteikts: “Par nodarbinātības laikposmu atzīst arī laikposmu, kurā [..] nav bijis darba attiecību, ja darba ņēmējs ir bijis bezdarbnieks darba devēja uzteikuma dēļ, ko kompetentās iestādes ir atzinušas par prettiesisku – no dienas, kad attiecīgais darba ņēmējs ir saņēmis uzteikumu, līdz dienai, kad viņš ir ticis atjaunots darbā.”

7.

Saskaņā ar Decreto legislativo 8 aprile 2003, n. 66, Attuazione delle direttive 93/104/CE e 2000/34/CE concernenti taluni aspetti dell’organizzazione dell’orario di lavoro (2003. gada 8. aprīļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 66, ar kuru ievieš Direktīvu 93/104/EK ( 3 ) un Direktīvu 2000/34/EK ( 4 ) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem; GURI Nr. 87, 2003. gada 14. aprīlis) 10. pantu apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar atbilstošu kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, izņemot gadījumus, kad darba attiecības ir pārtrauktas.

8.

Contratto collettivo nazionale di lavoro (CCNL) del 7.12.2000 per le Banche di Credito Cooperativo, Casse Rurali ed Artigiane (2000. gada 7. decembra Valsts darba koplīgums kooperatīvā kredīta bankām un lauksaimnieku un amatnieku kasēm), kas ir piemērojams ratione temporis, 52. pantā ir noteikts, ka “no tiesībām uz atvaļinājumu nevar atteikties. [..] Beidzoties darba attiecībām, darba ņēmējam, kurš attiecīgajā kalendārajā gadā pilnībā vai daļēji nav izmantojis savas [uzkrātās] tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu [..], ir tiesības uz kompensāciju, kas atbilst atlīdzībai par neizmantotajām atvaļinājuma dienām. Prombūtnes no darba gadījumā pienākošos apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma laikposmu par katru pilnu prombūtnes mēnesi samazina par vienu divpadsmito daļu [..]”.

9.

Saskaņā ar šī paša līguma 53. pantu piešķirtās atvaļinājuma dienas un/vai brīvdienas par “atceltajām svētku dienām”, kuras nav izmantotas kalendārā gada laikā, apmaksā, pamatojoties uz pēdējo atalgojumu, kas ir izmaksājams attiecīgajā gadā.

10.

No 1985. gada 1. septembra QH bija nodarbināta kā mūzikas skolotāja pamatskolā. 2004. gada 29. aprīlī skolas direktors šīs darba attiecības nolēma izbeigt. QH pārsūdzēja šo lēmumu un ar Rayonen sad Plovdiv (Plovdivas rajona tiesa, Bulgārija) galīgo spriedumu viņas atlaišana tika atzīta par nelikumīgu un viņa tika atjaunota iepriekšējā darbā.

11.

Ar 2008. gada 13. novembra lēmumu skolas direktors atkārtoti izbeidza darba attiecības ar QH, taču šoreiz viņa atlaišanu nepārsūdzēja.

12.

2009. gada 1. jūlijā QH pret skolu cēla prasību Rayonen Sad Plovdiv (Plovdivas rajona tiesa), prasot samaksāt 7125 Bulgārijas levu (BGN) (apmēram 3641 EUR) kā kompensāciju par neizmantotām apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma 285 dienām, t.i., 57 dienām gadā laikposmā no 2004. gada 30. aprīļa līdz 2008. gada 30. novembrim. Turklāt viņa pieprasīja 1100 BGN (apmēram 562 EUR) kā kompensāciju par maksājuma kavējumu attiecībā uz pirmo summu par laikposmu no 2008. gada 30. novembra līdz 2009. gada 1. jūlijam. Ar 2010. gada 15. aprīļa spriedumu Rayonen sad Plovdiv (Plovdivas rajona tiesa) šīs prasības noraidīja.

13.

QH iesniedza apelācijas sūdzību Okruzhen Sad Plovdiv (Plovdivas apgabaltiesa, Bulgārija), kas ar 2011. gada 10. februāra spriedumu atstāja spēkā pirmās instances nolēmumu tiktāl, ciktāl ar to bija noraidīti prasījumi par kompensāciju. QH par Okruzhen Sad Plovdiv (Plovdivas apgabaltiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību VKS. Tomēr ar 2011. gada 25. oktobra nolēmumu VKS atteicās pieņemt sūdzību.

14.

Kas attiecas uz prasītājas pamatlietā izvirzītā jautājuma būtību, proti, vai nelikumīgi no darba atlaistam darba ņēmējam ir tiesības uz kompensāciju par neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu saskaņā ar Darba kodeksa 224. panta 1. punktu par periodu no darba attiecību pārtraukšanas dienas līdz atjaunošanas dienai iepriekšējā darbā, pamatojoties uz spriedumu, kurš ir kļuvis galīgs, VKS noteica, ka Okruzhen Sad Plovdiv (Plovdivas apgabaltiesa) sniegtā atbilde atbilst saistošajai VKS judikatūrai. Saskaņā ar šo judikatūru laikposmā no darba attiecību izbeigšanas dienas līdz atlaišanas atcelšanai, pamatojoties uz galīgu spriedumu, un nelikumīgi atlaista darba ņēmēja atjaunošanai iepriekšējā amatā šis darba ņēmējs faktiski nav veicis darbu saskaņā ar darba attiecībām. Līdz ar to šajā laikposmā šim darba ņēmējam nebija tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, pamatojoties uz Darba kodeksa 224. panta 1. punktu.

15.

Pēc tam QH cēla prasību iesniedzējtiesā Rayonen Sad Haskovo (Haskovas rajona tiesa, Bulgārija) pret VKS par kompensācijas izmaksu par materiālajiem zaudējumiem, kas prasītājai nodarīti sakarā ar VKS2011. gada 25. oktobra rīkojumā izdarīto Savienības tiesību pārkāpumu. QH uzskata – papildus tam, ka ir pārkāpts LESD 267. pants, VKS bija jāpiemēro Direktīvas 2003/88 7. pants un jāpiešķir viņai tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu, kurā viņa nelikumīgas atlaišanas dēļ nespēja to izmantot.

16.

Šādos apstākļos, šauboties par VKS judikatūras atbilstību Direktīvas 2003/88 7. pantam, Rayonen Sad Haskovo (Haskovas rajona tiesa) ar 2018. gada 26. novembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2018. gada 4. decembrī, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

CV, Iccrea Banca darbiniece, 2002. gada 11. jūlijā tika atbrīvota no darba kolektīvās atlaišanas procedūrā. Pēc CV iesniegtās apelācijas sūdzības Tribunale di Roma (Romas tiesa, Itālija) piesprieda atjaunot viņu darbā, un 2003. gada 6. oktobrī viņa darbu atsāka.

18.

Ar 2003. gada 13. oktobra un 15. novembra vēstulēm Iccrea Banca atkārtoti atlaida CV no darba ar lēmuma pieņemšanas dienu bez pienākuma veikt darbu uzteikuma termiņa laikā. Iepriekš minētās atlaišanas vēlāk tika atzītas par nelikumīgām ar spriedumiem, kas ir kļuvuši galīgi, un CV atkal tika atjaunota iepriekšējā darbā. Visbeidzot, CV tika atlaista 2010. gada 17. septembrī.

19.

Pa to laiku CV cēla prasību Itālijas tiesās, lai saņemtu no Iccrea Banca kompensāciju kā samaksu par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un atvaļinājumu par “atceltajām svētku dienām”, kas bija uzkrātas, bet netika izmantotas attiecīgi 2003. un 2004. gadā.

20.

Saistībā ar CV izvirzīto jautājumu Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija) atzina, ka kompensācija nav jāizmaksā par uzkrāto un neizmantoto atvaļinājumu laikposmā starp atlaišanu un atjaunošanu iepriekšējā darbā, jo kompensācija obligāti ir saistīta ar “neizmantotu atpūtu”, kas nebija attiecināms uz šo gadījumu, jo attiecīgajā laikposmā CV nebija strādājusi.

21.

CV par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija). Atgādinot Tiesas judikatūru par Direktīvas 2003/88 7. pantu, šī tiesa uzsvēra dažus būtiskus savas valsts judikatūras aspektus par atlaišanu, atjaunošanu iepriekšējā darbā un tiesībām uz kompensāciju.

22.

Šajos apstākļos, apšaubot šīs valsts tiesas judikatūras saderību ar Hartas 31. pantu un Direktīvas 2003/88 7. pantu, Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) ar 2018. gada 27. novembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2019. gada 21. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2003/88] 7. panta 2. punkts un [Hartas] 31. panta 2. punkts, tos skatot arī atsevišķi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādas valsts tiesību normas vai praksi, saskaņā ar kuru darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā darbiniekam nav tiesību uz kompensāciju par uzkrāto un neizmantoto atvaļinājumu (un attiecībā uz tādu tiesību institūtu kā tā dēvētās “atceltās svētku dienas”, kas pēc būtības un funkcijām ir pielīdzināms apmaksātam ikgadējam atvaļinājumam), apstākļos, kad pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas darbinieks nav varējis izmantot atvaļinājumu darba devēja prettiesiskās rīcības dēļ (atlaišana, kas ar galīgu valsts tiesas spriedumu ir atzīta par nelikumīgu, uzdodot atjaunot darba tiesiskās attiecības ar atpakaļejošu spēku), tikai attiecībā uz laikposmu starp darba devēja rīcību un vēlāko atjaunošanu darbā?”

23.

Lietā C‑762/18 rakstveida apsvērumus iesniedza QH, VKS, Bulgārijas, Itālijas un Polijas valdības un Eiropas Komisija. Lietā C‑37/19 rakstveida apsvērumus iesniedza CV, Iccrea Banca, Itālijas un Polijas valdības un Komisija.

24.

Visi minētie lietas dalībnieki, izņemot VKS un Iccrea Banca, sniedza Tiesai mutvārdu paskaidrojumus 2019. gada 11. decembra tiesas sēdē.

25.

Pirmkārt, Bulgārijas valdība apgalvo, ka izskatīt Rayonen Sad Haskovo (Haskovas rajona tiesa) uzdotos jautājumus nav Tiesas kompetencē, jo prasītājas pirmā atlaišana notika 2004. gada 29. aprīlī, proti, pirms Bulgārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2007. gada 1. janvārī. Tiesas kompetencē neesot atbildēt uz prejudiciālu jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, ko ir uzdevusi dalībvalsts tiesa, ja faktiskie apstākļi, kuriem šīs tiesības ir piemērojamas, ir izveidojušies pirms šīs dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

26.

Šajā sakarā ir jānorāda, kā tas izriet no Akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā ( 5 ), 2. panta, sākotnējie līgumi un akti, ko iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, piemēram, Direktīva 2003/88, ir saistoši Bulgārijai no tās pievienošanās dienas, tātad tos nākotnē piemēro un tie rada sekas attiecībā uz situācijām, kas ir radušās pirms tās pievienošanās ( 6 ).

27.

Šajā gadījumā ir taisnība, ka pirmā apspriežamā atlaišana notika pirms Bulgārijas pievienošanās. Tomēr netiek apstrīdēts, ka šī atlaišana tika atcelta un atjaunošana iepriekšējā darbā notika pēc šīs pievienošanās. Pretēji Bulgārijas valdības apsvērumiem es uzskatu, ka uzdotie jautājumi drīzāk ir saistīti ar atlaišanas nelikumību un sekojošās atjaunošanas iepriekšējā darbā tiesiskajām sekām, nevis ar pašu atlaišanu. Šie elementi paši par sevi un to tiesiskās sekas ir pietiekami autonomi un skaidri attiecas uz notikumiem pēc 2007. gada janvāra, kas attaisnotu uzskatu, ka šī lieta ir Tiesas kompetencē ( 7 ).

28.

No iepriekš minētā izriet, ka Bulgārijas valdības izvirzītie argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta Tiesas kompetence izskatīt iesniedzējtiesas jautājumus, ir jānoraida. Manuprāt, Direktīva 2003/88 ir piemērojama ratione temporis attiecībā uz tiesiskajām sekām, kas rodas pēc 2007. gada 1. janvāra.

29.

Otrkārt, gan VKS, gan Bulgārijas valdība argumentē, ka laikposmā no pirmās dienas pēc prasītājas atlaišanas līdz dienai, kad viņa tika atjaunota darbā, prasītāja nebija “darba ņēmēja” Direktīvas 2003/88 izpratnē un tāpēc neietilpa nedz šīs direktīvas, nedz arī vispārīgi Savienības tiesību piemērošanas jomā, tāpēc Tiesai nebūtu kompetences lemt par prejudiciālajiem jautājumiem.

30.

Šis arguments arī ir jānoraida. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotie jautājumi tieši attiecas uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu saistībā ar darba ņēmēja nelikumīgu atlaišanu un viņa atjaunošanu darbā pēc tiesas nolēmuma. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai laikposms starp darba ņēmēja nelikumīgu atlaišanu un viņa atjaunošanu iepriekšējā darbā ir uzskatāms par faktiska darba periodu, lai noteiktu darbā atjaunota darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Tā kā tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir paredzētas Direktīvā 2003/88, tās ietilpst Tiesas interpretācijas kompetencē.

31.

Itālijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvoja, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) uzdotais jautājums būtu jāatzīst par nepieņemamu, jo neesot sniegts pietiekams faktiskais konteksts un neesot norāžu uz konkrētiem atbilstošajiem valsts tiesību aktiem vai praksi.

32.

Sākumā jāpatur prātā, ka, lai gan saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām vai jāinterpretē valsts tiesību akti vai noteikumi, tā tomēr var sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju visos jautājumos, kas šai tiesai ļautu izlemt jautājumu par saderīgumu tās izskatāmajā lietā ( 8 ).

33.

Šajā sakarā pietiek norādīt – lai arī ir taisnība, ka varētu mulsināt skaidrojums par visiem pamatiem, kas ir izvirzīti, lai pamatotu iesniedzējtiesas izskatīšanā esošo apelācijas sūdzību, Corte suprema di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) tomēr skaidri identificē pamatu saistībā ar uzdoto jautājumu un apstākļus, kādos šis jautājums rodas. Iesniedzējtiesa turklāt precīzi identificē Savienības aktus, kuru interpretācija ir nepieciešama, kā arī valsts judikatūru, kas varētu būt pretrunā šiem aktiem.

34.

Tādējādi no šiem lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu elementiem izriet, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir noderīga, lai atrisinātu strīdu iesniedzējtiesā, un tādējādi ir pieņemama.

35.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu un/vai judikatūru, kas paredz, ka darba ņēmējam, kuram nelikumīgi uzteikts darbs un kurš pēc tam atjaunots iepriekšējā darbā saskaņā ar tiesas nolēmumu, nav tiesību saņemt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu no darba uzteikuma dienas līdz dienai, kad viņš tika atjaunots iepriekšējā darbā.

36.

Tagad ir skaidri noteikts ietvars, kurā ir jāveic Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta interpretācija.

37.

Pirmkārt, kā izriet no pašas Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta redakcijas, katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu – šīs tiesības saskaņā ar vispāratzītu Tiesas judikatūru ir jāuzskata par īpaši svarīgu ES sociālo tiesību principu ( 9 ). Turklāt šīs tiesības, kuras attiecas uz visiem darba ņēmējiem, kā būtisks ES sociālo tiesību princips, kas atspoguļots Direktīvas 93/104 7. pantā un Direktīvas 2003/88 7. pantā, tagad kā pamattiesības ir skaidri nostiprināts Hartas 31. panta 2. punktā ( 10 ). No minētā izriet, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst interpretēt šauri ( 11 ).

38.

Otrkārt, ir vietā atcerēties, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kuras saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu pienākas katram darba ņēmējam, mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties no viņa darba līgumā paredzēto uzdevumu izpildes un izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm ( 12 ). Šis mērķis, kas atšķir apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu no citiem atvaļinājumu veidiem, kuriem ir atšķirīgi mērķi, tomēr ir pamatots ar pieņēmumu, ka darba ņēmējs pārskata laikposmā ir faktiski strādājis ( 13 ).

39.

Kā Tiesa ir izskaidrojusi savā 2018. gada 4. oktobra spriedumā Dicu (C‑12/17, EU:C:2018:799), “mērķis ļaut darba ņēmējam atpūsties prasa, lai šis darba ņēmējs veiktu darbību, kas pamato atpūtas, relaksācijas un brīvā laika nodarbju laikposma saņemšanu Direktīvā 2003/88 norādītās viņa drošības un veselības nodrošināšanas nolūkā. Tātad tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu principā ir jānosaka atkarībā no atbilstoši darba līgumam faktiski nostrādātajiem laikposmiem” ( 14 ).

40.

Treškārt, tomēr ir skaidrs, ka, runājot ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] vārdiem, noteiktās īpašās situācijās Tiesa “ir pārrāvusi saikni, kas tika uzskatīta par neatdalāmu, starp, pirmkārt, faktiska darba veikšanu un, otrkārt, tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu” ( 15 ).

41.

Šī saikne ir pārrauta, jo Tiesa ir atzinusi, ka ir daži apstākļi, kurus darba ņēmējs būtībā nevar ietekmēt un kuros dalībvalsts tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst pakļaut nosacījumam, ka darba ņēmējs faktiski ir strādājis. Līdzšinējie piemēri ir slimības ( 16 ) un grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ( 17 ). Turpretī šī judikatūra neattiecas uz tāda darba ņēmēja situāciju, kurš atsauces laikposmā ir izmantojis bērna kopšanas atvaļinājumu ( 18 ), vai uz darba ņēmēju, kura pienākums pildīt darba pienākumus ir apturēts (tāpat kā darba devēja pienākums maksāt viņam algu), piemērojot principu “saīsināts darba laiks ar 0 stundu skaitu” (“Kurzarbeit Null”) ( 19 ).

42.

Šajā kontekstā, lai atbildētu uz pirmo Rayonen Sad Haskovo (Haskovas rajona tiesa) uzdoto jautājumu, ir jānoskaidro, vai tāda darba ņēmēja situācija, kurš nav varējis strādāt nelikumīgas atlaišanas dēļ un pēc tam atjaunots iepriekšējā darbā ar tiesas nolēmumu, un tāda darba ņēmēja situācija, kas nespēj strādāt slimības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ, ir “ļoti atšķirīgas” ( 20 ).

43.

Ņemot vērā izvirzītos kritērijus nosacījumu par izņēmumu no [pienākuma] būt atsauces laikposmā faktiski strādājušam izpildei, lai saņemtu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, es neuzskatu, ka šajā tiesvedībā apspriežamā situācija būtiski atšķiras no slimības atvaļinājuma vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma.

44.

No šajos secinājumos jau izklāstītās judikatūras patiešām var secināt, ka kritēriji, kas ir noteicoši šim izņēmumam, būtībā ir, pirmkārt, tas, ka prombūtne no darba ir neparedzama ( 21 ), un, otrkārt, tā ir ārpus darba ņēmēja kontroles ( 22 ). Citiem vārdiem, šīm situācijām kopīgs ir tas, ka tās atbilst pārciestiem fiziskiem vai psiholoģiskiem stāvokļiem ( 23 ).

45.

Pēdējais kritērijs ir skaidri izmantots arī Starptautiskās Darba organizācijas 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 par apmaksātu atvaļinājumu pārskatītās redakcijas 5. panta 4. punktā, runājot par laiku, kurā darba ņēmējs nav bijis darbā, kas “tiek ieskaitīts darba stāžā”. Tomēr, kā norādīts Direktīvas 2003/88 6. apsvērumā un kā Tiesa jau vairākkārt ir uzsvērusi, šīs konvencijas principi ir jāņem vērā, interpretējot šo direktīvu ( 24 ).

46.

Turklāt situācijas, kurās tiek atzīts izņēmums, raksturo arī daži fiziski vai psiholoģiski ierobežojumi, kurus piedzīvo darbinieks ( 25 ), vai vajadzība aizsargāt īpašu bioloģisko stāvokli ( 26 ).

47.

Man šķiet, ka visi šie kritēriji ir izpildīti situācijā, kad darba ņēmējs tiek nelikumīgi atlaists, bet vēlāk ar tiesas nolēmumu tiek atjaunots iepriekšējā darbā. Šādā situācijā esošs darba ņēmējs nav varējis savus pienākumus veikt neparedzama un no viņa neatkarīga iemesla dēļ.

48.

Vēl būtiskāk ir, ka nešķiet taisnīgi, ja darba ņēmējam, kuram darba uzteikuma laikposmā tika liegta iespēja strādāt tāda iemesla dēļ, kas pēc definīcijas bija darba devēja prettiesiska rīcība, tāpēc būtu jācieš. Citiem vārdiem, ņemot vērā, ja vien nebūtu bijis darba devēja nelikumīgas rīcības, kura ir izraisījusi darba ņēmēja atlaišanu, šis darba ņēmējs apspriežamajā laikposmā būtu strādājis, minētā rezultātā nevajadzētu tikt apdraudētām darba ņēmēja tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Šajā sakarā būtu vērts atgādināt – darba devējam ir jānodrošina, ka darba ņēmējiem tiek dota iespēja izmantot tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ( 27 ).

49.

Es vēl piebildīšu, ka šajos apstākļos attiecībā uz darba devējiem nav piemērojama atkāpe sakarā ar to, ka tiem ir jāsaskaras ar risku, ka darba ņēmējs var uzkrāt pārāk ilgu prombūtnes laiku, un grūtībām darba organizācijā, ko šādi laikposmi var radīt ( 28 ).

50.

Pirmkārt, šo atkāpi var piemērot tikai “īpašos apstākļos” ( 29 ). Otrkārt, darba devējam, kurš neļauj darba ņēmējam izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, ir jāuzņemas sekas, saprotot, ka jebkādai iespējamai kļūdai, ko šajā sakarā izdarījis darba devējs, nav nozīmes ( 30 ). Tomēr jāatzīmē, ka tas attiecas arī uz nelikumīgi atlaistu darba ņēmēju. Savā ziņā šim darba ņēmējam darba devēja kļūdas dēļ nebija iespējas laikus izmantot tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.

51.

Šādā situācijā es nevaru atzīt atrašanos “īpašajos apstākļos”, kurus Tiesa ir skaidri norādījusi savā iepriekšējā judikatūrā. Pretējā gadījumā nevar izslēgt risku, ka darba devējs, kurš nelikumīgi ir atlaidis darbinieku, tiks atbrīvots no saviem pienākumiem. Tomēr šāda situācija ir jānovērš ( 31 ).

52.

Šāda atkāpes interpretācija atbilst arī principam, kas jau tika atsaukts atmiņā, proti, ka pamattiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst interpretēt šauri. No minētā izriet, ka jebkura atkāpe no Eiropas Savienības darba laika organizēšanas sistēmas, kas ieviesta ar Direktīvu 2003/88, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piemērošanas joma ir ierobežota tiktāl, cik ir absolūti nepieciešams, lai aizstāvētu intereses, kuras šī atkāpe aizsargā.

53.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, secinu, ka gadījumos, kad valsts tiesību akti paredz, ka nelikumīgi atlaists darba ņēmējs ir jāatjauno darbā, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts un Hartas 31. panta 2. punkts nepieļauj valsts tiesību aktus, judikatūru vai praksi, saskaņā ar kuru šim darba ņēmējam nav tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu no atlaišanas dienas līdz dienai, kad viņš ir atjaunots darbā.

54.

Ar otro jautājumu lietā C‑762/18 un pirmo jautājumu lietā C‑37/19 iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts un Hartas 31. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai judikatūru, vai praksi, kuri paredz, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā tiesības uz kompensācijas izmaksu par uzkrātu, bet neizmantotu apmaksātu atvaļinājumu nav jāpiemēro apstākļos, kad pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas darbinieks nav varējis izmantot atvaļinājumu atlaišanas dēļ, kas ar galīgu valsts tiesas spriedumu ir atzīta par prettiesisku, uzdodot atjaunot darba tiesiskās attiecības ar atpakaļejošu spēku, tikai attiecībā uz laikposmu starp darba devēja prettiesisko rīcību un vēlāko atjaunošanu darbā.

55.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir tikai viens no diviem aspektiem tiesībās uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kuras ir vienas no Savienības tiesībās paredzētajām pamattiesībām un ietver arī tiesības saņemt samaksu ( 32 ).

56.

No tā izriet, ka tāda darba ņēmēja gadījumā, kurš no viņa gribas neatkarīgu apstākļu dēļ līdz darba attiecību beigām nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kompensācija, uz ko viņam ir tiesības, ir jāaprēķina tā, it kā darba ņēmējs atrastos situācijā, kura ir pielīdzināma tai, ja viņš būtu šīs tiesības izmantojis savu darba attiecību laikā ( 33 ). Kā Tiesa jau ir lēmusi, šīs tiesības uz kompensāciju ikgadējā atvaļinājuma vietā, kurš nav izmantots pirms darba attiecību izbeigšanas, ir tiesības, kas ir raksturīgas tiesībām uz “apmaksātu” ikgadējo atvaļinājumu ( 34 ).

57.

Otrkārt, ir skaidrs, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu kā tikai nosacījums par, pirmkārt, darba attiecību izbeigšanos un, otrkārt, to, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanās brīdī ( 35 ). Turklāt darba attiecību izbeigšanas iemeslam nav būtiskas nozīmes attiecībā uz tiesībām uz finansiālu atlīdzību, kas paredzētas Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ( 36 ).

58.

Kā es jau iepriekš esmu izskaidrojis, uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi: darba ņēmējam, kurš ir prettiesiski atlaists un pēc tam atjaunots darbā, ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu par laikposmu no atlaišanas dienas līdz dienai, kad viņš ir ticis atjaunots darbā. Tādēļ no minētā izriet, ka atbilde uz otro jautājumu noteikti ir, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts un Hartas 31. panta 2. punkts savukārt ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai judikatūru, vai praksi, kuri paredz, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā tiesības uz kompensācijas izmaksu par apmaksātu atvaļinājumu, kas ir nopelnīts, bet nav izmantots, netiek piešķirtas apstākļos, kad pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas darbinieks nav varējis izmantot atvaļinājumu atlaišanas dēļ, kas ar galīgu valsts tiesas spriedumu ir atzīta par prettiesisku, uzdodot atjaunot darba tiesiskās attiecības ar atpakaļejošu spēku, tikai attiecībā uz laikposmu starp darba devēja prettiesisko rīcību un vēlāko atjaunošanu darbā.

59.

Tomēr, ja laikposmā no viņa nelikumīgās atlaišanas līdz atjaunošanai šajā pirmajā darbavietā darba ņēmējs ieguva citu darbu, šis darba ņēmējs nevar pieprasīt no sava pirmā darba devēja pabalstu, kas atbilst laikposmam, kad darbs ir veikts jaunajā darbavietā. Šajos īpašajos apstākļos pilnīgas pabalsta kompensācijas samaksa no pirmā darba devēja puses radītu tiesības uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma uzkrāšanu, kas vairs neatspoguļo tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu patieso mērķi.

60.

Tas arī paplašinātu principu, ko Tiesa ir iedibinājusi ar tādām lietām kā Dicu ( 37 ), proti, ka darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nedrīkst tikt apdraudētas tādu notikumu dēļ, kas būtībā ir ārpus viņa kontroles. Gluži tāpat kā darba ņēmējam šajā sakarā nevajadzētu ciest no darba devēja prettiesiskas rīcības, izraisot atlaišanu, viņu arī nevajadzētu atalgot, nodrošinot tādu kompensāciju attiecībā uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kura pārsniegtu summu, uz ko viņam būtu bijušas tiesības, ja viņš vispār nebūtu ticis atlaists.

61.

Var piebilst, ka šajos īpašajos apstākļos darba ņēmējam ir bijusi iespēja atpūsties no darba, kas viņam bija jāveic saskaņā ar jauno darba līgumu, vai arī galu galā viņam ir tiesības saņemt kompensācijā no jaunā darba devēja pabalstu par laikposmu, kad darbs veikts saskaņā ar šo līgumu.

62.

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Rayonen Sad Haskovo (Haskovas rajona tiesa, Bulgārija) un Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: