1.

Itālijas tiesību aktos ir noteikti konkrēti ierobežojumi uzņēmumiem, kas darbojas radio un audiovizuālo mediju nozarē, liedzot tiem baudīt dominējošu stāvokli nolūkā saglabāt informācijas plurālismu.

2.

Viens no šiem ierobežojumiem ir aizliegums uzņēmumam gūt ieņēmumus, kas pārsniedz 20 % no tā sauktās “Integrētās komunikāciju sistēmas” (turpmāk tekstā – “IKS”) ( 2 ) kopējiem ieņēmumiem. Šī procentuālā daļa samazinās līdz 10 %, ja attiecīgais uzņēmums vienlaikus gūst vairāk nekā 40 % kopējiem elektronisko komunikāciju nozares ieņēmumiem.

3.

Šajā lietā Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (Komunikāciju regulatīvā iestāde, turpmāk tekstā – “AGCom”), piemērojot valsts tiesību normas, paziņoja, ka Francijas sabiedrība, kas darbojas plašsaziņas līdzekļu nozarē (Vivendi SA; turpmāk tekstā – “Vivendi”), bija tās pārkāpusi, jo bija iegādājusies būtisku Itālijas sabiedrības, kas darbojas šajā pašā nozarē (Mediaset Italia Spa; turpmāk tekstā – “Mediaset”), kapitāla daļu. Vivendi bija ievērojams stāvoklis Itālijas elektronisko komunikāciju nozarē, jo tā kontrolēja Telecom Italia SpA (turpmāk tekstā – “TIM”).

4.

Tiesa, kurai ir jāizskata Vivendi prasība par AGCom lēmumu, pauž Tiesai savas šaubas par šajā jomā pieņemto valsts tiesību aktu saderību ar Savienības tiesībām.

5.

[Direktīvas] 14. pantā (“Uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū”) ir norādīts:

“1.   Ja īpašajās direktīvās ir prasība valsts regulatīvajām iestādēm noteikt, vai operatoriem ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar 16. pantā minēto procedūru, piemēro 2. un 3. šā panta punktu.

2.   Uzņēmums uzskatāms par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, ja tas individuāli vai kopā ar citiem bauda stāvokli, kas ir līdzvērtīgs dominējošam stāvoklim, t.i., ekonomisku spēku, kas tam līdz zināmam līmenim ļauj rīkoties neatkarīgi no konkurentiem, klientiem un gala patērētājiem.

Jo īpaši valsts regulatīvās iestādes, izvērtējot, vai divi vai vairāki uzņēmumi kopā bauda dominējošu stāvokli tirgū, darbojas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un iespējas robežās ņem vērā vadlīnijas par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtējumu, ko Komisija darījusi zināmu, ievērojot 15. pantu. Kritēriji, ko izmanto, veicot novērtēšanu, ir izklāstīti II pielikumā.

3.   Ja uzņēmumam ir būtiska ietekme kādā konkrētā tirgū (pirmajā tirgū), var noteikt, ka tam ir arī būtiska ietekme cieši saistītā tirgū (otrajā tirgū), ja saikne starp abiem tirgiem ir tāda, kas ļauj ietekmi, kas ir pirmajā tirgū, izmantot otrajā tirgū, tādējādi stiprinot uzņēmuma ietekmi tirgū. Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 9., 10., 11. un 13. pantu otrajā tirgū var piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai novērstu šādu ietekmēšanu, un – ja šādi aizsardzības līdzekļi izrādās nepietiekami – tiesiskās aizsardzības līdzekļus saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu.”

6.

[Direktīvas] 15. pantā (“Procedūra tirgu norādīšanai un noteikšanai”) ir noteikts:

“1.   Pēc sabiedriskās apspriešanas, tostarp ar valsts regulatīvajām iestādēm, kā arī maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru pieņem Ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (ieteikums). Ieteikumā norāda tos produktu un pakalpojumu tirgus elektronisko komunikāciju nozarē, kuru iezīmes var būt par pamatu, lai regulatīvā nolūkā uzliktu īpašajās direktīvās minētos pienākumus, neskarot tirgus, kurus konkrētos gadījumos var noteikt saskaņā ar konkurences tiesībām. Komisija nosaka tirgus saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

Komisija regulāri pārskata rekomendāciju.

2.   Komisija vēlākais šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā dara zināmas vadlīnijas tirgus analīzei un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanai (še turpmāk “vadlīnijas”), kas ir saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

3.   Valsts regulatīvās iestādes, maksimāli ņemot vērā ieteikumu un pamatnostādnes, saskaņā ar konkurences tiesību principiem un atbilstīgi apstākļiem valstī nosaka konkrētus tirgus, jo īpaši konkrētus ģeogrāfiskos tirgus, kas atrodas to teritorijā. Pirms to tirgu noteikšanas, kas nav ieteikumā norādītie tirgi, valsts regulatīvās iestādes veic 6. un 7. pantā minētās procedūras.

4.   Pēc apspriešanās, tostarp ar valsts regulatīvajām iestādēm, Komisija var, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru var pieņemt lēmumu par vairāku valstu tirgu identificēšanu.”

7.

[Direktīvas] 16. pantā (“Tirgus analīzes procedūra”) ir noteikts:

“1.   Valsts regulatīvās iestādes veic attiecīgo tirgu analīzi, ņemot vērā ieteikumā norādītos tirgus un pēc iespējas vairāk ievērojot pamatnostādnes. Dalībvalstis nodrošina to, ka šī analīze attiecīgā gadījumā tiek veikta sadarbībā ar valsts konkurences iestādēm.

2.   Ja valsts regulatīvajai iestādei saskaņā ar šā panta 3. vai 4. punktu, Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 17. pantu vai Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 8. pantu ir jānosaka, vai piemērot, saglabāt, grozīt vai atcelt pienākumus uzņēmumiem, tā, pamatojoties uz šā panta 1. punktā minēto tirgus analīzi, nosaka, vai konkrētajā tirgū valda pilnvērtīga konkurence.

3.   Ja valsts regulatīvā iestāde secina, ka tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs, tā neuzliek vai nepatur nekādus īpašos reglamentējošos pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā. Gadījumos, kad nozarei īpaši reglamentējoši pienākumi jau pastāv, tā atsauc šādus pienākumus, kas uzlikti uzņēmumam attiecīgajā tirgū. Personām, kuras ietekmējusi šāda pienākumu atsaukšana, dod piemērotu paziņošanas termiņu.

4.   Ja valsts regulatīvā iestāde nosaka, ka tirgus nav pilnvērtīgi konkurētspējīgs, tā nosaka uzņēmumus, kam atsevišķi vai kopā ir būtiska ietekme minētajā tirgū saskaņā ar 14. pantu, un valsts regulatīvā iestāde šādiem uzņēmumiem piemēro atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā, vai uztur spēkā vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv.

5.   Ja vairāku valstu tirgi ir noteikti ar lēmumu, kas minēts 15. panta 4. punktā, attiecīgās valsts regulatīvās iestādes kopā veic tirgus analīzi, pēc iespējas vairāk ņemot vērā pamatnostādnes, un saskaņoti lemj par šā panta 2. punktā minēto reglamentējošo pienākumu piemērošanu, uzturēšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu.

6.   Uz saskaņā ar 3. un 4. punktu veiktajiem pasākumiem attiecas 6. un 7. pantā minētās procedūras.”

8.

Direktīvas 2010/13 5., 8. un 34. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

9.

[Direktīvas] 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   “Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

10.

[TUSMAR] 2. panta 1. punkta l) apakšpunktā IKS ir aprakstīta šādi:

“ekonomikas nozare, kas ietver šādas darbības: ikdienas un periodiskā prese; ikgadēju izdevumu, almanahu un elektronisko izdevumu izdevniecība arī ar interneta starpniecību; radio un audiovizuālo mediju pakalpojumi; kino; ārējā reklāma; produktu un pakalpojumu paziņošanas ierosmes; sponsorēšanas darbība”.

11.

Saskaņā ar 43. pantu (“Dominējošie stāvokļi integrētajā komunikāciju sistēmā”):

“1.   Uzņēmumiem, kas darbojas integrētajā komunikāciju sistēmā, ir pienākums paziņot iestādei par nolīgumiem un koncentrācijas darījumiem, lai tā var pārbaudīt, vai ir ievēroti 7., 8., 9., 10., 11. un 12. punktā noteiktie principi, saskaņā ar tās pieņemtajā tiesiskajā regulējumā ad hoc paredzētajām procedūrām.

2.   Rīkojoties pēc ieinteresētās personas pieprasījuma vai pēc savas ierosmes, iestāde, noteikusi tirgu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) 15. un 16. pantā paredzētajiem principiem, regulāri pārbauda, vai ir izveidojies kāds dominējošs stāvoklis integrētajā komunikāciju sistēmā vai tās tirgos un vai 7., 8., 9., 10., 11. un 12. punktā noteiktie ierobežojumi tiek ievēroti, ņemot vērā, cita starpā, ne tikai ieņēmumus, bet arī konkurences līmeni sistēmas iekšienē, šķēršļus iekļūšanai sistēmā, uzņēmuma ekonomiskās efektivitātes apjomu, kā arī kvantitatīvās norādes par radio un televīzijas programmu apraidi, par izdevniecības ražojumiem un par kino un fonogrammu darbiem.

[..]

9.   Neskarot aizliegumu radīt dominējoša stāvokļa situācijas atsevišķos tirgos, kuri veido integrēto komunikāciju sistēmu, personas, kurām jāreģistrējas Komunikāciju operatoru reģistrā, kas izveidots saskaņā ar 1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249 1. panta 6. punkta a) apakšpunkta 5) punktu, nevar nedz tieši, nedz ar kontrolētu vai saistītu subjektu starpniecību 14. un 15. punkta izpratnē gūt ieņēmumus, kas pārsniedz 20 procentus no integrētās komunikāciju sistēmas kopējiem ieņēmumiem.”

[..]

11.   Uzņēmumi, arī ar kontrolētu vai saistītu sabiedrību starpniecību, kuru ieņēmumi elektronisko komunikāciju nozarē, kā definēts saskaņā ar 2003. gada 1. augusta Leģislatīvā dekrēta Nr. 259 18. pantu, pārsniedz 40 procentus no kopējiem minētās nozares ieņēmumiem, nevar integrētajā komunikāciju sistēmā gūt ieņēmumus, kas pārsniedz 10 procentus no pašas sistēmas.

[..]

14.   Saskaņā ar šiem Konsolidētajiem noteikumiem īpaši kontrolē dažādas sabiedrību struktūras Civilkodeksa 2359. panta 1. un 2. punktā paredzētajos gadījumos.”

12.

[Civilkodeksa] 2359. pantā ir noteikts:

“Par kontrolētām sabiedrībām uzskata:

[..]

Par saistītām sabiedrībām uzskata sabiedrības, kurās kādai citai sabiedrībai ir ievērojama ietekme. Ietekme tiek prezumēta, ja sabiedrībai pieder vismaz piektā daļa no balsīm vai desmitā daļa no balsīm, ja sabiedrības akcijas kotējas regulētos tirgos.”

13.

Vivendi S.A. ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas reģistrēta Parīzes Uzņēmumu reģistrā un ir mātesuzņēmums grupā, kas aktīvi darbojas plašsaziņas līdzekļu nozarē un audiovizuālo saturu radīšanas un publiskošanas jomā.

14.

Vivendi pieder 23,94 % no sabiedrības TIM kapitāla, kuru tā kontrolē ( 6 ) pēc 2017. gada 4. maijā notikušās akcionāru kopsapulces, nodrošinot sev vairākumu valdē ( 7 ).

15.

2016. gada 8. aprīlīVivendi, Mediaset un Reti Televisive Italiane SpA noslēdza stratēģiskās sadarbības līgumu, saskaņā ar kuru Vivendi ieguva 3,5 % no Mediaset pamatkapitāla un 100 % no Mediaset Premium SpA pamatkapitāla, nododot apmaiņā 3,5 % no pašas pamatkapitāla.

16.

Tā kā par šo līgumu radās domstarpības, Vivendi 2016. gada decembrī uzsāka aktīvu Mediaset akciju iegādes kampaņu. 2016. gada 22. decembrīVivendi jau piederēja 28,8 % no Mediaset pamatkapitāla, kas ir 29,94 % no tās balsstiesībām. Tomēr šī būtiskā mazākuma dalība nedeva tai iespēju kontrolēt šo sabiedrību, kurā dominējošu stāvokli saglabāja Fininvest grupa ( 8 ).

17.

2016. gada 20. decembrīMediaset iesniedza sūdzību AGCom par to, ka, iegādājoties šīs akcijas, Vivendi bija pārkāpusi TUSMAR 43. panta 11. punktu.

18.

2017. gada 18. aprīļa Lēmumā Nr. 178/17/CONS ( 9 )AGCom paziņoja, ka iepriekš minētās dalības dēļ Vivendi ir pārkāpusi TUSMAR 43. panta 11. punktu, un lika tai 12 mēnešu laikā novērst minēto pārkāpumu.

19.

Vivendi izpildīja AGCom rīkojumu un 2018. gada 6. aprīlī nodeva neatkarīgai sabiedrībai (Simon Fiduciaria SpA) 19,19 % no Mediaset akcijām (19,95 % no balsstiesībām). Tādējādi Vivendi saglabāja savu tiešu dalību Mediaset un pēdējās minētās akcionāru sapulcē tai bija mazāk nekā 10 % no balsīm.

20.

Neskarot iepriekš minēto, Vivendi cēla prasību par AGCom lēmumu Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), lūdzot to atcelt.

21.

Saistībā ar šo strīdu tiesa, kurai ir jāiztiesā lieta, uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Vivendi, Mediaset, Itālijas valdība un Komisija, kas piedalījās 2019. gada 9. oktobrī notikušajā tiesas sēdē.

23.

Itālijas valdība uzskata, ka pirmais jautājums ir hipotētisks, jo Vivendi pārskata gadā guva 45,9 % no elektronisko komunikāciju nozares ieņēmumiem, jo tā kontrolēja TIM, lai arī minētais tirgus esot bijis noteikts plašāk. Tādējādi tā jebkurā gadījumā pārsniedza 40 % no ieņēmumiem slieksni.

24.

Iebildi par nepieņemamību nevar pieņemt, jo iesniedzējtiesa apšauba tieši to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga procentuālā daļa, kas ir noteikta, lai ierobežotu piekļuvi IKS uzņēmumiem, kas darbojas elektronisko komunikāciju nozarē.

25.

Mediaset uzskata, ka iesniedzējtiesas jautājumi ir nepieņemami, jo tajos neesot skaidri un saskaņoti aprakstītas attiecīgās valsts tiesību normas, ne arī izskaidrota dažu tās minēto Savienības tiesību normu nozīme strīda iztiesāšanā.

26.

Arī šo iebildi nevar pieņemt tāpēc, ka uz prejudiciālajiem jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums, kas šeit nav atspēkots. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata tiesvedības faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 10 ).

27.

Šeit nav konstatējams neviens no iepriekš minētajiem apstākļiem. Lai gan lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir minētas konkrētas Savienības tiesību normas, nepaskaidrojot to nozīmi strīda iztiesāšanā, tajā ir sniegta pietiekama informācija, kas ļauj saprast juridiskās problēmas, kas rodas saistībā ar iespējamo Itālijas tiesiskā regulējuma nesaderību ar Savienības tiesību normām. Tādējādi Tiesa var sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi.

28.

Lai arī trīs prejudiciālie jautājumi atsaucas uz vienu un to pašu Itālijas likumu, tie attiecas uz vairāku tā tiesību normu, kā tās tiek interpretētas šajā lietā, saderību ar dažām LESD tiesību normām. Konkrēti, pirmais jautājums attiecas uz LESD 63. pantu (kapitāla brīva aprite), savukārt pārējie divi attiecas uz LESD 49. pantu (tiesības veikt uzņēmējdarbību) un LESD 56. pantu (pakalpojumu sniegšanas brīvība) ( 11 ).

29.

Attiecībā uz pēdējo minēto tiesību normu tikai ir jānorāda, ka šajā lietā nav piemērojams LESD 56. pants, jo pamatlieta neattiecas uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

30.

Savukārt Itālijas tiesiskais regulējums principā varētu būt pretrunā gan brīvībai veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants), gan kapitāla aprites brīvībai (LESD 63. pants).

31.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai noskaidrotu, vai valsts tiesiskais regulējums ietilpst vienas vai otras no šīm brīvībām piemērošanas jomā, ir jāņem vērā tā mērķis, tādējādi ( 12 ):

32.

No iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtās informācijas izriet, ka tas, ka Vivendi iegādājās akcijas un pārņēma kontroli pār TIM, nozīmē tiesību veikt uzņēmējdarbību īstenošanu. Savukārt uz to, ka Vivendi iegādājas būtisku Mediaset akciju daļu, būtu attiecināma kapitāla brīva aprite (ja Vivendi vienīgais mērķis būtu veikt kapitāla ieguldījumu) vai brīvība veikt uzņēmējdarbību (ja Vivendi vēlētos iesaistīties Mediaset pārvaldībā).

33.

Itālijas tiesiskais regulējums izraisa abu brīvību ierobežojumu, tādējādi faktors, kas neļauj Vivendi veikt būtisku ieguldījumu Mediaset akcijās, ir tās dalība kapitālā un attiecīgi tās veiktā kontrole pār sabiedrību TIM, kurai pieder būtiska Itālijas elektronisko komunikāciju tirgus daļa ( 14 ).

34.

Lai arī rezultāts būtiski neatšķirtos, ja Itālijas tiesību aktu atbilstību izskatītu saistībā ar kapitāla brīvas aprites prasībām vai brīvības veikt uzņēmējdarbību prasībām, jo Tiesas judikatūra attiecībā uz abām brīvībām ir saskaņota, es uzskatu, ka pamatlietas iezīmju dēļ ir jāizvērtē to saderība ar tiesību normām attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību ( 15 ).

35.

Vivendi un Mediaset strīda pamatā ir Francijas uzņēmumu grupas nodoms iesaistīties Mediaset ( 16 ) pārvaldībā un tādējādi iegūt būtisku Itālijas komunikāciju tirgus daļu. Šķiet, ka, iegādājoties šī pēdējā minētā uzņēmuma akcijas, Vivendi nevēlas tikai veikt ieguldījumu kapitālā, lai vienīgi gūtu peļņu.

36.

Ja tas tā būtu, runa būtu par Francijas uzņēmuma tiesību veikt uzņēmējdarbību Itālijas komunikāciju tirgū īstenošanu, kas tiek ierobežota ar valsts tiesību aktiem, kā tos ir piemērojusi AGCom. Iegādājoties 28,8 % no Mediaset pamatkapitāla, kas tai piešķir 29,94 % no balsstiesībām, Vivendi, šķiet, es atkārtoti uzsveru, vēlējās faktiski ietekmēt Mediaset pārvaldību un zināmā mērā noteikt šī uzņēmuma darbību Tiesas judikatūras izpratnē.

37.

Iesniedzējtiesa atsaucas gan uz pamatdirektīvu (it īpaši uz tās 15. un 16. pantu), gan uz Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu 2010/13.

38.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pilnīgas saskaņošanas gadījumos priekšroka ir dodama direktīvu piemērošanai un ir izslēgta primāro tiesību normu izmantošana (šajā lietā tiesību normas par pārvietošanās brīvībām iekšējā tirgū). Ja saskaņošanas direktīvas nav izsmeļošas, tās var piemērot kopā ar primārajām tiesību normām.

39.

Tādējādi šajā lietā ir jānoskaidro, vai pamatdirektīva un Direktīva 2010/13 ir vienīgās atsauces, lai atbildētu uz prejudiciālajiem jautājumiem, vai arī, gluži pretēji, vispirms ir jāpiemēro primārās tiesību normas (konkrēti, LESD 49. pants), pat ja ņem vērā dažas šo abu direktīvu tiesību normas.

40.

Manuprāt, ar abām direktīvām pilnīga saskaņošana šajā jomā nav veikta, atstājot dalībvalstīm plašu rīcības brīvību valsts lēmumu pieņemšanā. Tas pēdējām minētajām ir jāveic saskaņā ar LESD 49. pantu un Tiesas judikatūru attiecībā uz tā interpretāciju.

41.

Konkrēti, pamatdirektīvā ir noteikti valsts regulatīvo iestāžu (turpmāk tekstā – “VRI”) uzdevumi. Viens no šiem uzdevumiem (16. pants) ir attiecīgo tirgu analīze, saskaņā ar kuru ( 17 ) operatoriem, kuriem ir ievērojama ietekme kādā no šiem tirgiem, var uzlikt īpašus pienākumus, kas tiek saukti arī par “koriģējošiem pasākumiem” ( 18 ). Tāpēc šo regulatīvo uzdevumu īstenošanā VRI ir plaša rīcības brīvība, kas ļauj katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt tirgus regulējuma nepieciešamību ( 19 ), iespējams, ar Komisijas palīdzību ( 20 ).

42.

TUSMAR 43. panta 11. punkta piemērošana, ko AGCom veica attiecībā uz Vivendi, principā varētu ietilpt Pamatdirektīvas darbības jomā, bet, ņemot vērā VRI piešķirto rīcības brīvību, tās iespējamā nesaderība ar Savienības tiesībām ir jāaplūko LESD 49. pantā noteikto prasību gaismā.

43.

Attiecībā uz Direktīvu 2010/13 Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesību normas ietilpst tās darbības jomā tikai tad, ja saistībā ar vispārējo interešu mērķi tās reglamentē atsevišķus audiovizuālo mediju pakalpojumu izplatīšanas vai raidīšanas aspektus, izņemot, ja ar tām tiek ieviesta televīzijas raidījumu otrreizēja pārbaude, kas papildinātu pārbaudi, kura jāveic raidījuma izcelsmes dalībvalstij ( 21 ).

44.

Tā kā Itālijas tiesību norma (proti, TUSMAR 43. pants, ciktāl uzņēmumam, kura ieņēmumi ir 40 % no elektronisko komunikāciju nozares ieņēmumiem, ar to ir aizliegts pārsniegt 10 % no IKS slieksni) neattiecas uz raidījumiem un neparedz raidījumu otrreizēju pārbaudi, tā neietilpst Direktīvas 2010/13 piemērošanas jomā. Turklāt šīs valsts tiesību normas mērķis ir aizsargāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un informācijas brīvību, kas ir vispārējo interešu mērķi.

45.

Visbeidzot, valsts tiesību akti šajā lietā ir jāanalizē no LESD 49. panta skatupunkta.

46.

Es ierosinu pārbaudīt Itālijas tiesiskā regulējuma, kā tas ir interpretēts šajā lietā, saderību ar LESD 49. pantu, un, lai novērstu atkārtošanos, sniegt kopīgu atbildi uz trim prejudiciālajiem jautājumiem.

47.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šis pants nepieļauj nekādu valsts pasākumu, kas, lai arī ir piemērojams visiem, neņemot vērā valstspiederību, var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā noteiktās brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu Savienības dalībvalstu pilsoņiem. Šāda ierobežojošā iedarbība var rasties tad, ja valsts tiesiskā regulējuma dēļ sabiedrība var tikt atturēta dibināt tādus tās pakļautībā esošus veidojumus kā pastāvīga pārstāvniecība citā dalībvalstī un veikt savu darbību ar šādu veidojumu starpniecību ( 22 ).

48.

Ierobežojums, kas saskaņā ar TUSMAR ir noteikts Vivendi, ierobežo tās brīvību veikt uzņēmējdarbību Itālijā, liedzot īstenot ietekmi uz Mediaset pārvaldi un attiecīgā gadījumā veikt kontroli pār to. Tādējādi tas ir nevis tiešs brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums valstspiederības dēļ, bet netiešs ierobežojums, kas bez izšķirības ir piemērojams gan valsts operatoriem, gan citu dalībvalstu uzņēmumiem.

49.

Itālijas tiesiskā regulējuma ierobežojošā iedarbība izriet no iesniedzējtiesas minēto trīs elementu kopuma:

50.

Attiecībā uz pirmo elementu AGCom lieto šauru elektronisko komunikāciju nozares definīciju, kas izriet no TUSMAR 43. panta 11. punkta un Itālijas Elektronisko komunikāciju kodeksa 18. panta, skatot tos kopsakarā. Tādējādi, sašaurinot de facto elektronisko komunikāciju nozari, uzņēmumam būs daudz vieglāk gūt 40 % no ieņēmumiem šajā nozarē, un līdz ar to ir mazinātas tā iespējas darboties plašsaziņas līdzekļu jomā Itālijā.

51.

Ar AGCom veikto divu Itālijas tiesību normu piemērošanu, kā jau esmu norādījis, elektronisko komunikāciju nozare ir ierobežota līdz tirgiem, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums ( 23 ), proti, tirgiem, attiecībā uz kuriem ir veikta vismaz viena analīze laikposmā no Elektronisko komunikāciju kodeksa stāšanās spēkā (2003. gads) līdz šim brīdim un kuru ieņēmumi tika noteikti pēdējās lietderīgajā konstatācijā (2015. gads).

52.

Šādi rīkojoties, AGCom ārpus elektronisko komunikāciju nozares atstāj tirgus, kuru nozīme informācijas sniegšanas jomā pieaug, proti, mobilo telefonu mazumtirdzniecības pakalpojumu tirgu, kas ir konkurētspējīgs tirgus, kurā nav nepieciešama dalībvalstu iejaukšanās, lai paredzētu ex ante regulējumu, citus ar internetu saistītu elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirgus un arī satelītapraides pakalpojumu tirgu. Tie visi ir kļuvuši par galveno piekļuves veidu plašsaziņas līdzekļiem, tāpēc nav loģiski tos izslēgt no aprēķina.

53.

Ar šo elektronisko komunikāciju nozares ierobežotu noteikšanu citas dalībvalsts uzņēmuma (šajā gadījumā, Vivendi), kuram ir dalība tāda operatora kā TIM kapitālā, nozīme palielinās un vienlaikus samazinās iespējas iesaistīties audiovizuālo mediju nozarē, šādā veidā apgrūtinot tā darbību Itālijā.

54.

Runājot par otro elementu, AGCom, lai noteiktu konkrēta uzņēmuma dominējošo stāvokli tirgos, saskaņā ar Itālijas Civilkodeksa 2359. panta 3. punktu ņem vērā ieņēmumus, kurus gūst ne tikai “kontrolētas” sabiedrības, bet arī “saistītas” sabiedrības, uz kurām tam ir “būtiska ietekme”.

55.

Šajā lietā Vivendi dalība Mediaset neļāva pirmajai minētai de facto īstenot būtisku ietekmi uz Mediaset ( 24 ), jo šo pēdējo kontrolē Fininvest grupa, kas nosaka tās darbības pamatnostādnes un ar kuru Vivendi ir konfrontācija. Tomēr tas ir fakta jautājums, kuru droši var noskaidrot tikai iesniedzējtiesa.

56.

Ja tas tā būtu, Vivendi brīvība veikt uzņēmējdarbību Itālijā tiktu azskarta ar aplūkotās tiesību normas piemērošanu, jo, piedēvējot tai tādas “saistītas” sabiedrības (Mediaset) ieņēmumus, kuras tirdzniecības stratēģiju tā nevar ietekmēt, mazinātos tās iespēja iekļauties IKS ( 25 ).

57.

Vivendi brīvība veikt uzņēmējdarbību Itālijā ir ierobežota arī ar to, ka saistībā ar ieņēmumu gūšanu IKS tai piemēro stingrāku aizliegumu nekā parastajiem komunikāciju operatoriem.

58.

Šiem pēdējiem minētajiem ( 26 ) valsts tiesiskajā regulējumā ir atļauts gūt ieņēmumus līdz 20 % no IKS ieņēmumiem. Savukārt uzņēmumiem, kuru ieņēmumi pārsniedz 40 % no elektronisko komunikāciju nozares ieņēmumiem, ir atļauts gūt tikai 10 % no IKS ieņēmumiem. Šī pēdējā tiesību norma faktiski ir piemērojama tikai TIM, ko kontrolē Vivendi, jo tikai tā gūst ieņēmumus, kas pārsniedz 40 % no elektronisko komunikāciju nozares ieņēmumiem.

59.

Ieņēmumu maksimālā sliekšņa noteikšana uzņēmējdarbībai komunikācijas līdzekļu nozarē Itālijā nozīmē citu dalībvalstu uzņēmumu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu Itālijā. Minētais ierobežojums ir vēl jo lielāks atšķirīgu sliekšņu noteikšanas dēļ, kā tas tika izklāstīts, un tas vairāk kaitē citas dalībvalsts uzņēmumam, kas kontrolē Itālijas sabiedrību.

60.

Visbeidzot, LESD 49. pantā nostiprinātā brīvība veikt uzņēmējdarbību ir ierobežota Itālijas tiesiskā regulējuma preventīvas iedarbības dēļ, ar ko iepriekš izklāstītā veidā tiek ierobežotas citu dalībvalstu uzņēmumu iespējas iekļauties Itālijas komunikācijas līdzekļu nozarē.

61.

Šis ierobežojums tomēr varētu būt balstīts uz to attaisnojošiem leģitīmiem pamatiem, kurus es aplūkošu turpinājumā.

62.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 49. pantā nostiprināto brīvību veikt uzņēmējdarbību var ierobežot tikai ar tiesību normām, ko pamato ar LESD 52. pantā skaidri paredzētajiem izņēmumiem (sabiedriskā kārtība, valsts drošība un sabiedrības veselība) vai vispārējo interešu apsvērumiem un kas ir piemērojamas ikvienai personai vai uzņēmumam, kas veic savu darbību uzņemošās dalībvalsts teritorijā. Turklāt, lai tas būtu šādi pamatots, attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam būtu jābūt pienācīgam, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo ( 27 ).

63.

Jau esmu norādījis, ka Itālijas tiesiskais regulējums ir piemērojams vienlīdz visiem operatoriem, kas darbojas Itālijā elektronisko komunikāciju nozarē un plašsaziņas līdzekļu jomā. Tāpēc tas varētu būt attaisnojams, balstoties uz kādu no LESD 52. pantā skaidri paredzētajiem izņēmumiem vai vispārējo interešu apsvērumiem.

64.

Gan Mediaset, gan Itālijas iestādes min vispārējo interešu apsvērumu, proti, informācijas plurālisma aizsardzību, kas arī ir minēta TUSMAR ( 28 ). Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka apstrīdēto tiesisko regulējumu varētu pamatot ar informācijas plurālisma un plašsaziņas līdzekļu aizsardzību.

65.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. panta 2. punktu “tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms”. Abi elementi ir nepieciešami, lai pastāvētu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, kuras nostiprinātas šajā Hartas pantā, kas ir balstīts uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) ( 29 ) 10. pantu.

66.

LESD 29. protokolā ir minēts arī komunikācijas līdzekļu plurālisms, norādot, ka “sabiedriskās apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras valsts sabiedrības demokrātijas, sociālajām un kultūras vajadzībām un vajadzību saglabāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu”.

67.

Arī pamatdirektīvā un Direktīvā 2010/13 ir iekļautas norādes uz mediju plurālismu. Konkrēti, uz to attiecas pamatdirektīvas ( 30 ) 5. apsvērums un Direktīvas 2010/13 ( 31 ) 5. un 8. apsvērums. Eiropas Parlaments uzsvēra minētā plurālisma svarīgo nozīmi vārda brīvības nodrošināšanā demokrātiskā sabiedrībā ( 32 ).

68.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) ir izstrādājusi judikatūru attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu plurālisma nozīmi, interpretējot ECPAK ( 33 ) 10. pantu.

69.

ECT norādīja, ka 10. panta 1. punktā nostiprinātā vārda brīvība ir viena no demokrātiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem un tās attīstības primārajiem nosacījumiem. Nav demokrātijas bez plurālisma, un demokrātijas pamatā ir vārda brīvība, tāpēc ir jāatļauj piedāvāt un apspriest dažādus politiskos projektus, tostarp tādus, kuros ir apšaubīts pašreizējais valsts organizācijas veids, ar nosacījumu, ka tādējādi netiek aizskarta demokrātija ( 34 ).

70.

ECT piebilst, ka, lai demokrātiskā sabiedrībā garantētu patiesu plurālismu audiovizuālajā nozarē, nepietiek paredzēt vairāku kanālu pastāvēšanu vai teorētisku iespēju potenciālajiem operatoriem piekļūt audiovizuālās nozares tirgum. Jānodrošina faktiska piekļuve tirgum, lai garantētu programmu saturu kopumā, kas pēc iespējas atspoguļo pastāvošo strāvojumu daudzveidību sabiedrībā, kurai ir adresētas šīs programmas ( 35 ).

71.

Tāpēc tā uzskata, ka ar ECPAK 10. pantu nav saderīgs tas, ka kāda sabiedrības ekonomiska vai politiska grupa var iegūt dominējošu stāvokli attiecībā uz audiovizuālajiem medijiem un izdarīt spiedienu uz raidorganizācijām, lai beigu beigās ierobežotu to redakcionālo brīvību ( 36 ). Tā tas ir arī gadījumā, ja dominējošs stāvoklis ir valsts raidorganizācijai, kurai ir monopols uz pieejamām frekvencēm ( 37 ).

72.

Ņemot vērā šos tiesiskā regulējuma un judikatūras elementus, ir loģiski, ka Tiesai nebija šaubu, ka plašsaziņas līdzekļu plurālisms ir atzīstams par primāru vispārējo interešu apsvērumu ( 38 ), kura aizsardzība var pamatot valsts pasākumus, ar ko tiek ierobežota brīvība veikt uzņēmējdarbību (un citas brīvības iekšējā tirgū) ( 39 ). Turklāt tā uzsvēra tā svarīgo nozīmi demokrātiskā sabiedrībā ( 40 ).

73.

Principā ar TUSMAR 43. pantu var sasniegt plašsaziņas līdzekļu plurālisma aizsardzības mērķi, jo tas liedz tikai vienam uzņēmumam pašam par sevi vai ar tā meitasuzņēmumu starpniecību iegūt būtisku plašsaziņas līdzekļu tirgus daļu (kas ir lielāka par 20 %) ( 41 ). Tādējādi šis tiesiskais regulējums ir atbilstošs, lai nodrošinātu informācijas plurālisma aizsardzības ārējo aspektu.

74.

Tādējādi var pieņemt, ka, tā kā starp elektronisko komunikāciju pakalpojumu un plašsaziņas līdzekļu nozarēm pastāv cieša saikne, tiek noteikti konkrēti ierobežojumi tam, ka uzņēmumi, kuriem ir dominējošs stāvoklis pirmajā minētajā nozarē (TIM, piemēram, ir nozares līderis), izmanto šo apstākli, lai nostiprinātu savu stāvokli plašsaziņas līdzekļu nozarē. Valsts pasākums, kas šajā gadījumā ierobežo piekļuvi plašsaziņas līdzekļu nozarei un liedz to pārmērīgu koncentrāciju viena operatora rokās, var veicināt informācijas plurālismu, vismaz ideālā gadījumā.

75.

Tomēr papildus tam, ka šis valsts tiesiskais regulējums ir atbilstošs informācijas plurālisma aizsardzības mērķa sasniegšanai, šis regulējums nedrīkst pārsniegt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Citiem vārdiem sakot, tam ir jāiztur Tiesas judikatūrā paredzētā samērīguma pārbaude ( 42 )

76.

Lai arī iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jāizvērtē aplūkotā pasākuma samērīgums saistībā ar tā pamatā esošajiem mērķiem, Tiesa var sniegt noderīgas norādes šajā ziņā.

77.

Manuprāt, samērīguma prasības ievērošana šajā gadījumā ir vismaz apstrīdama, ja tiek ņemti vērā turpinājumā minētie faktori.

78.

Pirmkārt, AGCom, lai definētu elektronisko komunikāciju nozari, ļoti šauri interpretē TUSMAR 43. pantu un Elektronisko komunikāciju kodeksa 18. pantu, ko ir grūti uzskatīt par atbilstošu pamatdirektīvas 15. un 16. pantam un Komisijas ieteikumiem attiecībā uz minēto nozari ( 43 ).

79.

Kā norāda Komisija un Vivendi, šādi veiktajai elektronisko komunikāciju tirgu noteikšanai nav saiknes ar mērķi nodrošināt plurālismu nozarē, kas ir saistīta ar plašsaziņas līdzekļu nozari, bet no tās atšķiras. Definējot elektronisko komunikāciju nozari, būtu jāņem vērā visi tajā esošie tirgi, – ne tikai tie, kuros ir nepieciešama ex ante iejaukšanās nepietiekama konkurences līmeņa dēļ.

80.

Esmu jau norādījis ( 44 ), ka, nosakot elektronisko komunikāciju tirgu, tajā ir jāiekļauj visi tajā klātesošie tirgi, it īpaši mobilo telefonu mazumtirdzniecības pakalpojumu tirgus, citi ar internetu saistīti elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirgi, kā arī satelītapraides pakalpojumu tirgus, kas ir kļuvuši par veidu, kam tiek dota priekšroka, lai nodrošinātu piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem.

81.

Otrkārt, samērīguma prasības var būt nesaderīgas ar ļoti zemo IKS ieņēmumu procentuālo daļu (10 %), kas tiek norādīta kā maksimālā robeža uzņēmumiem, kuru ieņēmumi elektronisko komunikāciju nozarē pārsniedz 40 % no kopējiem minētās nozares ieņēmumiem.

82.

Protams, es atkārtoti uzsveru, ka starp abām nozarēm pastāv saikne, ņemot vērā arvien lielāko elektronisko komunikāciju, audiovizuālo mediju un informācijas tehnoloģiju konverģenci ( 45 ). Tomēr tas nenozīmē, ka uzņēmumi, kas sniedz elektroniskos komunikāciju pakalpojumus, noteikti spēj būtiski ietekmēt audiovizuālo mediju un plašsaziņas līdzekļu nozari ( 46 ). Šie uzņēmumi kontrolē pārraidīšanu un satura izplatīšanu, bet ne obligāti satura veidošanu, kas ietver redakcionālo atbildību ( 47 ). Tādējādi ir jānošķir pārraidīšanas regulēšana, no vienas puses, no satura regulēšanas, no otras ( 48 ).

83.

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka direktīvās, kurās ir noteikts jauns tiesiskais regulējums, kas piemērojams elektronisko komunikāciju pakalpojumu jomā, ir skaidri nošķirta satura veidošana, kas nozīmē redakcionālu atbildību, un satura piegāde, kas ir brīva no jebkādas redakcionālas atbildības, jo uz saturu un tā pārraidīšanu attiecas atsevišķi tiesiskie regulējumi ar sev raksturīgiem mērķiem ( 49 ).

84.

Tādējādi operatora veiktajai elektronisko komunikāciju kontrolei nav noteikti jāietver kontrole pār tā infrastruktūrā pārsūtīto saturu, par kuru atbildība ir plašsaziņas līdzeklim, kurš to veido un kuram ir redakcionālā atbildība.

85.

Balstoties uz šo premisu, ir jāizvērtē Itālijas tiesiskajā regulējumā vispārīgi un abstrakti noteiktā saikne starp vairāk nekā 40 % no elektronisko komunikāciju tirgus turēšanu īpašumā un informācijas plurālisma apdraudējumu. Tā sekas varētu uzskatīt par nesamērīgām, ciktāl jebkuram uzņēmumam ( 50 ) neatkarīgi no tā iezīmēm, kuram pieder tik liela tirgus daļa pirmajā minētajā nozarē, tiek automātiski liegts gūt ieņēmumus, kas pārsniedz 10 % no otrās minētās nozares ieņēmumiem (proti, IKS).

86.

Treškārt, lai arī principā nekas nebūtu iebilstams pret Civilkodeksa 2359. pantu, kas attiecas uz saistītām sabiedrībām, nav jāaizmirst, ka tajā ir paredzēta tikai prezumpcija: tiek prezumēta būtiska vienas sabiedrības ietekme uz citu sabiedrību, ja pirmajai minētajai ir viena piektā daļa no balsīm otrajā minētajā sabiedrībā vai desmitā daļa no balsīm, ja sabiedrības akcijas kotējas regulētos tirgos.

87.

Būtu nesamērīgi piemērot šo prezumpciju tā, it kā tā būtu neatspēkojama, lai “kontrolētas sabiedrības” situāciju pielīdzinātu “saistītu sabiedrību” situācijai ar mērķi noteikt aplūkojamo brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, ja var droši apgalvot, kā tas ir šajā lietā, ka sabiedrība (Vivendi), kuras balsu skaits citā sabiedrībā (Mediaset) pārsniedz noteiktu skaitu, de facto nav ievērojamas ietekmes uz šo pēdējo minēto sabiedrību.

88.

Atbilstoši iepriekš izklāstītajam ierosinu uz Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ir aizsargāta ar LESD 49. pantu, nepieļauj valsts pasākumu, ar ko informācijas plurālisma saglabāšanas nolūkā jebkuram uzņēmumam, kura ieņēmumi elektronisko komunikāciju nozarē ir lielāki par 40 % no tās kopējiem ieņēmumiem, ir aizliegts gūt ieņēmumus, kas pārsniedz 10 % no ieņēmumiem plašsaziņas līdzekļu tirgū, ja: