1.

Advokāta profesijas pirmsākumi meklējami senajā Grieķijā un Romā ( 2 ). Tomēr to personu, pret kurām ierosināta krimināllieta, tiesības uz advokāta palīdzību ir samērā mūsdienīgs jauninājums, kas aizsācies 18. un 19. gadsimtā ( 3 ).

2.

Mūsdienās tiesības uz advokāta palīdzību (dažās jurisdikcijās arī tiek sauktas par tiesībām uz juridisko palīdzību) kriminālprocesā tiek uzskatītas par galveno aspektu tiesībās uz aizstāvību un plašākā nozīmē – tiesībās uz taisnīgu tiesu ( 4 ). Tas arī ir ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta otrajā daļā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 6. panta 3. punkta c) apakšpunktā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta b) apakšpunktā ( 5 ).

3.

Šajā lietā Tiesa tiek aicināta izskaidrot tiesību uz advokāta palīdzību apjomu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm ( 6 ). Konkrēto Tiesai uzdoto jautājumu var rezumēt šādi: vai var aizkavēt tiesības saņemt advokāta palīdzību, līdz aizdomās turētais personīgi ierodas tiesā, ja pret viņu ir izdots (valsts) apcietināšanas orderis pēc tam, kad minētā tiesa šo personu jau ir uzaicinājusi un persona nav ieradusies tiesā?

4.

Direktīvas 2013/48 12., 19. un 38. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

5.

Direktīvas 2013/48 1. pantā (“Priekšmets”) ir paredzēts:

“Šī direktīva paredz minimālus noteikumus par aizdomās turēto un apsūdzēto kriminālprocesā un personu, par kurām ir uzsākts process saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584/TI (“Eiropas apcietināšanas ordera process”), tiesībām uz advokāta palīdzību [..].”

6.

Šīs pašas direktīvas 2. panta (“Darbības joma”) 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība. To piemēro līdz procesa noslēgumam, ar ko saprot galīgu jautājuma izšķiršanu par to, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, tostarp attiecīgajā gadījumā notiesāšanu un pārsūdzībā pieņemto lēmumu.”

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. pantu (“Tiesības uz advokāta palīdzību kriminālprocesā”):

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

2.   Aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību bez nepamatotas kavēšanās. Katrā ziņā aizdomās turētie vai apsūdzētie var saņemt advokāta palīdzību no jebkura šāda agrākā brīža:

3.   Tiesības uz advokāta palīdzību ietver to, ka:

[..]

5.   Ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas, ja aizdomās turētā vai apsūdzētā ģeogrāfiski attālās atrašanās vietas dēļ nav iespējams pēc brīvības atņemšanas bez nepamatotas kavēšanās nodrošināt tiesības uz advokāta palīdzību.

6.   Ārkārtas apstākļos un tikai pirmstiesas stadijā dalībvalstis var uz laiku atkāpties no 3. punktā paredzēto tiesību piemērošanas, ciktāl tas ir pamatoti, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, pamatojoties uz vienu vai vairākiem šādiem pārliecinošiem iemesliem:

8.

Direktīvas 2013/48 8. panta (“Vispārēji nosacījumi pagaidu atkāpju piemērošanai”) 1. punktā ir paredzēts:

“Pagaidu atkāpes saskaņā ar 3. panta 5. vai 6. punktu vai 5. panta 3. punktu:

9.

Spānijas Konstitūcijas 24. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Ikvienam ir tiesības saņemt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, īstenojot savas tiesības un leģitīmās intereses, un nekādā gadījumā nav pieļaujama situācija, kurā netiek nodrošināta aizstāvība.

2.   Tāpat ikvienam ir tiesības celt prasību likumā noteiktajā vispārējās jurisdikcijas tiesā, tiesības uz aizstāvību un advokāta palīdzību, tiesības tikt informētiem par izvirzīto apsūdzību, tiesības uz atklātu procesu bez nepamatotas kavēšanās un ar aizsardzības pasākumiem, tiesības iesniegt atbilstīgus pierādījumus savai aizstāvībai, neliecināt pret sevi, neatzīt sevi par vainīgu un tiesības uz nevainīguma prezumpciju. [..]”

10.

Ley de Enjuiciamiento Criminal (Kriminālprocesa likums), kas grozīts 2015. gadā un pašlaik ir spēkā, 118. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikviens, kas tiek vainots sodāma nodarījuma izdarīšanā, var izmantot tiesības uz aizstāvību, piedaloties tiesvedībā, no brīža, kad viņam tiek paziņots par tās esamību, kad viņam piemēro apcietināšanu vai citu drošības līdzekli vai arī tiek pieņemts lēmums par aizdomās turētā statusa atzīšanu, un šādā nolūkā viņu bez nepamatotas kavēšanās informē, ka viņam ir šādas tiesības:

[..]

[..]”

11.

Kriminālprocesa likuma 527. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Šā likuma 509. pantā paredzētajos gadījumos apcietinātajam vai aizturētajam, ja to pamato lietas apstākļi, var liegt šādas tiesības:

[..]

12.

Atbildētājam pamatlietā (turpmāk tekstā – “atbildētājs”) Badalonas (Spānija) policija veica pārbaudi uz ceļa. Ņemot vērā aizdomas, ka atbildētāja uzrādītā Albānijas vadītāja apliecība nav autentiska, policija 2018. gada 20. aprīlī iesniedza ziņojumu par atbildētāja iespējamiem pārkāpumiem, kas saistīti ar braukšanu bez vadītāja apliecības un oficiāla dokumenta viltošanu. 2018. gada 19. maijā eksperta atzinums par minēto vadītāja apliecību apstiprināja, ka dokuments ir viltots.

13.

Ar 2018. gada 11. jūnija rīkojumu Juzgado de Instrucción No 4 de Badalona (Badalonas Izmeklēšanas tiesa Nr. 4, Spānija), kurā tika ierosināts kriminālprocess pret atbildētāju, nolēma uzklausīt apsūdzēto, kam palīdz advokāts. Tāpēc viņam tika piešķirts advokāts. Vairāki mēģinājumi izsaukt atbildētāju bija neveiksmīgi, jo viņa atrašanās vieta nebija zināma. Visbeidzot 2018. gada 27. septembrī tika izdots orderis viņa apcietināšanai un nogādāšanai tiesā.

14.

2018. gada 16. oktobrī pa faksu tika saņemta vēstule no advokātes, kura vēlējās tiesvedībā pārstāvēt atbildētāju un lūdza par turpmāko tiesvedības gaitu sazināties ar viņu. Vēstules pielikumā bija iekļauts atbildētāja apliecinājums par viņas izraudzīšanos un atbildētājam iepriekš norīkotā advokāta piekrišana. Advokāte arī lūdza atcelt apcietināšanas orderi, apliecinot viņas klienta vēlmi brīvprātīgi ierasties tiesā.

15.

Tā kā atbildētājs neieradās pēc pirmās izsaukšanas un uz viņu joprojām attiecas aresta orderis, Juzgado de Instrucción No 4 de Badalona (Badalonas Izmeklēšanas tiesa Nr. 4) vēlas zināt, vai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 118. pantu atbildētāja tiesības uz advokāta palīdzību var tikt aizkavētas līdz ordera izpildes brīdim.

16.

Kā norādījusi iesniedzējtiesa, un Spānijas valdība šajā ziņā to nav apstrīdējusi savos apsvērumos, valsts tiesas ir interpretējušas attiecīgos valsts noteikumus kā tādus, kas paredz nosacījumu aizdomās turētajam ierasties klātienē, lai tam būtu tiesības saņemt advokāta palīdzību. Tas nozīmē, ka šādas tiesības var atteikt, ja aizdomās turētais nav ieradies tiesā vai tā atrašanās vietu nevar noteikt. Kā norāda iesniedzējtiesa, šis princips pirmo reizi tika ieviests Tribunal Constitucional (Spānijas Konstitucionālā tiesa) 1984. gada 27. jūlija spriedumā Nr. 87/1984 ( 7 ), un, lai gan Kriminālprocesa likuma 118. pants ir grozīts pēc Direktīvas 2013/48 transponēšanas valsts tiesību aktos, tas joprojām ir spēkā. Saskaņā ar šo judikatūru prasība aizdomās turētajam ierasties tiesā personīgi ir pamatota, un tai nebūtu būtiskas ietekmes uz aizstāvības tiesībām. Būtībā apsūdzētās personas klātbūtne ir nepieciešama, ņemot vērā iespējamo nepieciešamību precizēt faktus. Turklāt prombūtne līdz izmeklēšanas beigām nenodrošinātu tiesiskuma ievērošanu, ja tiesas sēde un sprieduma pasludināšana nevarētu notikt. Nepārtraukta prombūtne tiesvedību tādējādi paralizētu.

17.

Iesniedzējtiesa šaubās par šo valsts noteikumu, kā tos interpretējušas valsts tiesas, saderību ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punktu un Hartas 47. pantu. Tāpēc Juzgado de Instrucción No 4 de Badalona (Badalonas Izmeklēšanas tiesa Nr. 4) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Hartas] 47. pants un it īpaši [Direktīvas 2013/48] 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību uz advokāta palīdzību izmantošana var tikt pamatoti aizkavēta, ja aizdomās turētais vai apsūdzētais neierodas tiesā pēc pirmā uzaicinājuma un ja tiek izdots valsts, Eiropas vai starptautiskais apcietināšanas orderis, tādējādi aizkavējot gan advokāta palīdzības sniegšanu, gan viņa piedalīšanos tiesvedībā līdz brīdim, kad tiek izpildīts apcietināšanas orderis un aizdomās turētais ar valsts iestāžu palīdzību tiek nogādāts tiesā?”

18.

Rakstveida apsvērumus šajā lietā iesniedza Spānijas valdība un Eiropas Komisija.

19.

Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2013/48, it īpaši tās 3. panta 2. punkts, kas interpretēts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, nepieļauj valsts tiesību normās vai tiesu praksē interpretēt šo noteikumu tā, ka gadījumā, ja aizdomās turētais neierodas tiesā pēc pirmā uzaicinājuma un pret viņu ir izdots valsts apcietināšanas orderis, tiesības uz advokāta palīdzību var aizkavēt līdz brīdim, kad orderis tiek izpildīts un aizdomās turētais ierodas tiesā.

20.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Direktīva 2013/48 ir piemērojama pamatlietas apstākļiem (A). Pēc tam ir jāizvērtē tiesību uz advokāta palīdzību apjoms (B). Visbeidzot es pievērsīšos iespējamām pagaidu atkāpēm, kas ietvertas Direktīvā 2013/48 (C).

21.

Pirms tam ir vajadzīgi divi provizoriski skaidrojumi.

22.

Pirmkārt, uz jautājumiem, kurus valstu tiesas iesniegušas Tiesai, attiecas atbilstības pieņēmums ( 8 ). Tādējādi, kaut arī var nebūt uzreiz skaidrs, cik būtiski ir noteikti juridiski jautājumi, ņemot vērā visus valsts tiesas izskatītos lietas faktus, ja vien ārkārtas apstākļu gadījumā šis atbilstības pieņēmums tiek atspēkots ( 9 ), Tiesa godprātīgi sniegs atbildi uz uzdoto jautājumu.

23.

Otrkārt, šādi rīkojoties, valsts tiesību akti un to interpretācija valsts tiesās tiks uzskatīti par iesniedzējtiesas norādīto faktu, ko personas, kuras iestājušās lietā, iespējams, ir paskaidrojušas sīkāk. Šajā gadījumā attiecīgais valsts tiesību akts galvenokārt šķiet kā jurisprudenciāla konstrukcija. Savos apsvērumos Spānijas valdība pievieno atsauces uz jaunāko Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) judikatūru šajā jomā ( 10 ). Kaut arī šī valdība uzsver, ka pēc tās izpratnes par šo judikatūru kavēšanās piešķirt tiesības uz advokātu nav automātiska, būtībā ir apstiprināts, ka šāda kavēšanās patiešām ir iespējama, bet tā rada nepieciešamu un samērīgu ierobežojumu tiesībām uz aizstāvību ( 11 ).

24.

Direktīvas 2013/48 apjoms ir definēts tās 2. panta 1. punktā šādā redakcijā: “Šo direktīvu piemēro aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā no brīža, kad dalībvalsts kompetentās iestādes ar oficiālu paziņojumu vai citādi ir viņiem darījušas zināmu, ka viņi tiek turēti aizdomās vai ir apsūdzēti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība. [..]”

25.

Ņemot vērā lietas materiālos ietverto informāciju, šķiet, ka pamatlietā visi tajā noteikumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti.

26.

Pirmkārt, ņemot vērā laiku, kad notika lietas fakti, un Direktīvas 2013/48 15. pantu, nav šaubu, ka Direktīva 2013/48 ir piemērojama ratione temporis.

27.

Otrkārt, Direktīva 2013/48 ir piemērojama ratione personae. Atbildētājs valsts iestādēs acīmredzami tiek uzskatīts par aizdomās turamo Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkta izpratnē. Viņš tiek turēts aizdomās par divu pārkāpumu izdarīšanu, un tādēļ viņš ir uzaicināts ierasties tiesā. Pret viņu ir izdots valsts apcietināšanas orderis. Nav būtiski, vai šis orderis pa šo laiku ir vai nav izpildīts: aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir tiesības uz advokātu, ja “viņus tur aizdomās vai apsūdz par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un neatkarīgi no tā, vai viņiem ir atņemta brīvība”.

28.

Treškārt, jautājums ir par Direktīvas 2013/48 piemērojamība ratione materiae. No vienas puses, netiek apstrīdēts, ka tiesvedībai iesniedzējtiesā ir kriminālprocesa pazīmes. Tiesa ir arī apstiprinājusi, ka, lai varētu piemērot direktīvas, kas nodrošina minimālus standartus kriminālprocesos ( 12 ), piemēram, Direktīva 2013/48, nepastāv prasība par pārrobežu dimensiju atsevišķā lietā, ko izskata valsts tiesa ( 13 ).

29.

No otras puses, Spānijas valdība apšauba, vai kompetentās iestādes Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkta izpratnē ir informējušas atbildētāju par to, ka viņš tiek turēts aizdomās par dažu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Viņš patiesi ir vairāk nekā vienu reizi oficiāli uzaicināts ierasties tiesā un sniegt liecības, izmantojot advokāta palīdzību. Tomēr, tā kā šie uzaicināšanas mēģinājumi tika uzskatīti par neveiksmīgiem, jo atbildētāja atrašanās vieta nebija zināma, Spānijas valdība uzskata, ka iestādes vēl nav oficiāli informējušas atbildētāju par viņa kā aizdomās turētā statusu un līdz ar to arī Direktīvas 2013/48 prasību ievērošana nav sākta.

30.

Mani šis arguments nepārliecina.

31.

Manuprāt, Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punktā galvenā uzmanība ir vērsta uz informācijas būtību, nevis uz šādas informācijas paziņošanas veidu. Svarīgi ir tas, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiešām ir bijis kompetento iestāžu oficiāls lēmums vai cits procesuāls pasākums, kas adresēts attiecīgajai personai, cenšoties informēt viņu, ka viņš tiks turēts aizdomās vai apsūdzēts. Un otrādi – šis noteikums neparedz, lai šāda informācija tiktu nodota noteiktā veidā. Tajā skaidri noteikts, ka šāds kompetento iestāžu pieņemts lēmums var tikt paziņots personai “ar oficiālu paziņojumu”, bet arī “citādi”.

32.

Pieņemu, ka tādējādi 2. panta 1. punkta mērķis ir panākt līdzsvaru starp indivīdu tiesībām uz aizstāvību, no vienas puses, un vajadzību aizsargāt kriminālizmeklēšanas integritāti un efektivitāti, no otras puses. Tāpēc šis noteikums neparedz dalībvalstīm garantēt tiesības uz advokāta palīdzību pirms kompetento iestāžu lēmuma oficiāli rīkoties, lai informētu aizdomās turēto vai apsūdzēto par viņa statusu, pat ja saistībā ar šo personu notiek izmeklēšana. Tādējādi aizdomās turētās vai apsūdzētās personas iegūtā informācija par kriminālizmeklēšanu pret viņu, piemēram, izmantojot informācijas noplūdi vai neoficiālu kanālu, pirms jebkāda kompetento iestāžu oficiāla paziņojuma neatbilst Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkta nosacījumam.

33.

Tomēr, tiklīdz iestādes ir oficiāli rīkojušās, cenšoties informēt attiecīgo personu par to, ka viņu uzskata par aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, tam, kā šī persona uzzina šo faktu, ir ierobežota nozīme attiecībā pret to, vai viņš šādu statusu ir vai nav ieguvis objektīvi saskaņā ar direktīvu. Piemēram, es neredzu iemeslu, kāpēc aizdomās turētajam, kurš par savu statusu uzzinājis presē, televīzijā vai internetā pēc tam, kad ir pamanījis vai ticis brīdināts par kompetento iestāžu oficiālu paziņojumu un kad par viņu ir ziņojis vai viņu ir pamanījis kāds no šiem plašsaziņas līdzekļiem, vajadzētu liegt tiesības uz advokāta palīdzību, pat ja jebkuri oficiāli paziņojumi, ko iestādes viņam adresējušas personīgi, ir bijuši neveiksmīgi. Pastāv dažādi apstākļi, kad oficiāls paziņojums var nesasniegt adresātu. Vairāki šādi apstākļi var pat nebūt saistīti ar aizdomās turētās personas vēlmi izvairīties no oficiāla dienesta un tiesvedības. Visās šajās situācijās kompetentās iestādes skaidri pauda nodomu izturēties pret attiecīgo personu kā pret aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, par ko attiecīgajai personai tika paziņots citādi, nevis ar oficiālu paziņojumu.

34.

Tomēr es vēlos uzsvērt, ka brīdis, kad sāk piemērot Direktīvu 2013/48, nekādā veidā neatļauj vai neparedz pilnvaras neievērot piemērojamos valsts kriminālprocesuālos noteikumus par dokumentu izsniegšanu kriminālprocesā, jo īpaši attiecībā uz rakstisku dokumentu obligātu izsniegšanu. Taču, ņemot vērā iespējamo valstu kriminālprocesa noteikumu dažādību šajā ziņā, ir tikai likumsakarīgi, ka visaptverošs ES instruments par atskaites punktu izvēlas faktisko situāciju (kad persona faktiski uzzina savu jauno statusu), nevis atbilstību formālajām prasībām, kas noteiktas valsts tiesību aktos.

35.

Šķiet, ka Direktīvas 2013/48 2. panta 1. punkta interpretācija vairāk atbilst arī ECT judikatūrai, saskaņā ar kuru tiesības uz advokāta palīdzību nav atkarīgas no iestāžu oficiāla paziņojuma, bet ir jāgarantē no brīža, kad tiek būtiski ietekmēts cilvēka stāvoklis ( 14 ).

36.

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka i) atbildētājs bija kļuvis par aizdomās turēto kriminālizmeklēšanā, ii) kompetentās iestādes mēģināja viņu informēt par tiesvedību un iii) šīs iestādes saņēma atbildētāja advokātes vēstuli pēc oficiālas pavēstes izdošanas.

37.

Tādējādi šķiet, ka faktiski atbildētājs par kriminālizmeklēšanu patiešām uzzināja citādi, nevis ar oficiālu paziņojumu. Tādēļ saskaņā ar 2. panta 1. punktu šāda situācija ietilpst Direktīvas 2013/48 apjomā.

38.

Nākamais izskatāmais jautājums ir par to, vai valsts noteikums vai tiesu prakse, kas gadījumā, ja aizdomās turētais neierodas pēc uzaicinājuma tiesā un tiek izdots valsts apcietināšanas orderis, ļauj valsts iestādēm atlikt tiesības uz advokāta palīdzību līdz ordera izpildes brīdim, ir saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. pantu.

39.

Direktīvas 2013/48 3. panta 1. punktā ir paredzēts pamatprincips, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem “ir tiesības uz advokāta palīdzību tādā laikā un tādā veidā, lai attiecīgās personas varētu praktiski un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību” ( 15 ).

40.

Šis princips attiecībā uz brīdi procedūrā, no kura jāpiešķir tiesības, ir precizēts Direktīvas 2013/48 3. panta 2. punktā. Saskaņā ar šo noteikumu tiesības uz advokāta palīdzību ir jāpiešķir “bez nepamatotas kavēšanās” ( 16 ). Pēc tam tiek precizēts, ka jebkurā gadījumā advokāta palīdzība jāpiešķir no jebkura agrākā no četriem sarakstā izklāstītajiem brīžiem.

41.

Attiecībā uz būtisko šajā tiesvedībā pietiek norādīt, ka saskaņā ar šā saraksta a) punktu aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir jābūt tiesībām saņemt advokāta palīdzību, “pirms viņus nopratina policija vai cita tiesību aizsardzības vai tiesu iestāde”. Turklāt saskaņā ar šā saraksta d) punktu šādas tiesības ir jānodrošina, “ja viņi ir izsaukti ierasties tiesā ar jurisdikciju krimināllietās, savlaicīgi pirms viņi stājas minētās tiesas priekšā”.

42.

Man šķiet, ka pamatlietas gadījums tieši attiecas uz d) punktā paredzēto situāciju, ja ne arī uz a) punktā paredzēto. Atbildētājs patiesi tika uzaicināts ierasties iesniedzējtiesā – ja es pareizi saprotu piemērojamos valsts tiesību aktus –, lai tur uzklausītu viņam izvirzītās apsūdzības un/vai iestādes viņu nopratinātu. Tieši atbildētāja neierašanās, neraugoties uz uzaicinājumiem, iesniedzējtiesai lika apsvērt, vai attiecīgais valsts noteikums vai tiesu prakse ir saderīga ar ES tiesību aktiem.

43.

Taisnība – kā uzsver Spānijas valdība –, ka tiesību uz advokāta palīdzību precīzs saturs nav sīki definēts Direktīvā 2013/48 un to lielā mērā reglamentē valsts tiesību akti. It īpaši šīs direktīvas 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka advokātiem ir atļauts piedalīties tikai dažās procesuālajās darbībās, no kurām, pēc valdības domām, neviena netika veikta atbildētāja gadījumā.

44.

Tomēr, ņemot vērā šīs lietas faktus, es neredzu, kā uz uzaicinājumu ierasties tiesā uz nopratināšanu un vēlāk – uz apcietināšanas orderi no to izpildes brīža neattiecas 3. panta 3. punkta b) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības uz advokāta klātbūtni un efektīvu līdzdalību, kad viņus nopratina”. Abu pasākumu mērķis ir nopratināt attiecīgo personu.

45.

Protams, šis konkrētais procesuālais nopratināšanas posms tiesā vēl nebija noticis, kad valsts tiesa šajā lietā iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr arī šķiet, ka saskaņā ar valsts tiesu praksi ir iespējams atteikt aizdomās turētā vai apsūdzētā izvēlētajam advokātam iespēju pārstāvēt šo personu tiesā nopratināšanas nolūkā ( 17 ).

46.

Attiecībā uz Spānijas valdības izvirzīto strukturālo jautājumu ir maz ticams, ka Direktīvas 2013/48 3. panta 3. punktā iekļautajā sarakstā slēgtā un sīki paskaidrojošā veidā ir ietverti visi jēdziena “tiesības uz advokāta palīdzību” elementi. Kā minēts Direktīvas 2013/48 apsvērumos, aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem principā ir jābūt iespējai “saņemt visu pakalpojumu klāstu, kas ir specifiski saistīti ar juridisko palīdzību” (12. apsvērums), un “brīvi sazināties vai konsultēties ar advokātu un saņemt advokāta palīdzību”(27. apsvērums). Savukārt viņu advokātiem “būtu jāspēj bez ierobežojumiem nodrošināt aizstāvības pamataspektus” (12. apsvērums) ( 18 ). Šie termini skaidri atspoguļo Hartas 47. panta otrās daļas noteikumus, kas paredz, ka “ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību” ( 19 ).

47.

Šajā kontekstā direktīvas 3. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkts drīzāk izskatās nevis pēc slēgta saraksta, bet pēc ilustrācijas tam, ko noteikti ietver tiesības uz advokāta palīdzību.

48.

Turklāt Spānijas valdības ierosinātā Direktīvas 2013/48 interpretācija būtu pretrunā ECT judikatūrai. Tā tiesa ir konsekventi norādījusi, ka pat attaisnojuma neesamības gadījumā nav pamata atbildētājam, lai gan viņš pēc pienācīga uzaicinājuma saņemšanas neierodas tiesā, liegt tiesības uz aizstāvību, ko nodrošina advokāts ( 20 ). Tādējādi šāda interpretācija būtu ne tikai pretrunā vispārējai minimālajai garantijai, kas noteikta Hartas 52. panta 3. punktā, bet arī ES likumdevēja gribai, kā to konkrēti pauž attiecīgais juridiskais instruments. Saskaņā ar 12. apsvērumu Direktīva 2013/48 balstās “uz ECTK 3., 5., 6. un 8. pantu, kā tos ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura savā judikatūrā nepārtraukti nosaka standartus tiesībām uz advokāta palīdzību”.

49.

Tādējādi saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 2. un 3. punktu aizdomās turētajam tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, principā ir jābūt tiesībām uz advokāta palīdzību. Tomēr ir jāpārbauda, vai Direktīva 2013/48 ļauj dalībvalstīm atkāpties no šīm garantijām tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

50.

Direktīvas 2013/48 3. panta 5. un 6. punktā ir paredzēti trīs apstākļu kopumi, kādos dalībvalstis uz laiku var atkāpties no iepriekš aprakstītajiem principiem.

51.

Tas ir izsmeļošs saraksts. Dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst paredzēt atkāpes, izņemot tās, kas noteiktas Direktīvā 2013/48. Ja dalībvalstis varētu brīvi pievienot citas atkāpes, 3. pantā noteiktās tiesības uz advokāta palīdzību lielākoties varētu palikt “uz papīra”. Patiesi, ciktāl direktīva šajā ziņā neparedz nekādus kritērijus, principus vai ierobežojumus, dalībvalstīm būtu neierobežota rīcības brīvība samazināt 3. panta apjomu un piemērošanas jomu. Nebūt netiekot sasniegtai minimālai saskaņošanai ( 21 ), tādējādi pastāvētu risks, ka Direktīva 2013/48 izraisītu tikai iluzoru saskaņošanu ( 22 ).

52.

Neviena no trim atkāpēm šajā gadījumā nav piemērojama.

53.

Pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka atbildētājs neatrodas situācijās, kas paredzētas Direktīvas 2013/48 3. panta 5. punktā vai 3. panta 6. punkta a) apakšpunktā. Iepriekšējā atkāpe attiecas uz gadījumiem, kad “aizdomās turētā vai apsūdzētā ģeogrāfiski attālās atrašanās vietas dēļ nav iespējams pēc brīvības atņemšanas bez nepamatotas kavēšanās nodrošināt tiesības uz advokāta palīdzību”, turpretī pēdējo atkāpi piemēro gadījumos, kad “pastāv steidzama nepieciešamība novērst smagas negatīvas sekas kādas personas dzīvībai, brīvībai vai fiziskajai neaizskaramībai”.

54.

Ir arī ļoti maz ticams, ka konkrētās lietas apstākļi atbilst tiem, kas paredzēti Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz situācijām, kurās “ir absolūti nepieciešama izmeklēšanas iestāžu tūlītēja rīcība, lai novērstu ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam”.

55.

Vispirms es nesaskatu, kāpēc iestāžu rīcība atbildētāja lietā būtu tik steidzama, ka to nekādā gadījumā nevarētu atlikt (“absolūti nepieciešama [..] tūlītēja rīcība”). Vēl svarīgāk – nav skaidrs, kā advokāta palīdzības liegšana aizdomās turētajiem, ja vien tie ierodas tiesā, varētu veicināt “ievērojama apdraudējuma nodarīšanu kriminālprocesam” novēršanu.

56.

Lai arī Direktīvā 2013/48 nav definēts “ievērojama apdraudējuma” jēdziens tiesvedībā, tās 32. apsvērumā ir sniegti daži piemēri ar atsaucēm uz “būtisku pierādījumu iznīcināšanu vai pārveidošanu” un “liecinieku ietekmēšanu”. Ņemot vērā šos piemērus, Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē, paredzot ticamu risku, ka bez steidzamas darbības procedūra tiks neatgriezeniski vai ievērojami apdraudēta. Tomēr procedūras kavējums pats par sevi nebūt nenozīmē šo risku. Tādēļ to vien, ka tiesvedība tiek kavēta un palēnināta, līdz aizdomās turētais ierodas tiesā (labprātīgi vai izpildot apcietināšanas orderi), manuprāt, nevar uzskatīt par “ievērojamu apdraudējumu” šī noteikuma izpratnē.

57.

Es nebūt nenoniecinu kriminālprocesa efektīvas īstenošanas nozīmi, izvairoties no nevajadzīgas kavēšanās un pabeidzot to saprātīgā termiņā. Tomēr šis princips attiecas uz visiem kriminālprocesiem, un, kā es saprotu, nav neviena aspekta, kas pamatotu īpašu steidzamību tiesvedībā, kāda notiek iesniedzējtiesā. Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktu nevar interpretēt tā, ka tas ļauj aizkavēt piešķirt tiesības saņemt advokāta palīdzību ikreiz, kad aizdomās turētais vai apsūdzētais kavē ātru tiesvedības gaitu. Tas ievērojami paplašinātu atkāpes apjomu tādā veidā, kas ir pretrunā gan šo noteikumu formulējumam, gan mērķim.

58.

“Ievērojamu apdraudējumu” nevar konstatēt arī Spānijas valdības ierosinājumā, ka faktu noskaidrošanai varētu būt nepieciešama aizdomās turētā klātbūtne iesniedzējtiesā. Jāatgādina, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir tiesības klusēt un neliecināt pret sevi ( 23 ). Turklāt dalībvalstu iestāžu pienākums ir nodrošināt, lai aizdomās turētie un apsūdzētie tādā situācijā kā atbildētājs tiktu nekavējoties informēti arī par viņu tiesībām klusēt ( 24 ).

59.

Ņemot to visu vērā, esmu nelielā neizpratnē par Spānijas valdības galveno argumentu. No vienas puses, valdība apgalvo, ka aizkavēta advokāta palīdzības piešķiršana ir nepieciešama pienācīgai un ātrai kriminālprocesa norisei, jo var būt izšķiroši svarīgi iegūt paziņojumus no attiecīgās personas un/vai faktu iespējamu skaidrojumu. No otras puses, pat ja šī persona ir spiesta ierasties, tai nav pienākuma runāt, un kompetentajām iestādēm šī persona ir par to jāinformē pat tās advokāta prombūtnes laikā.

60.

Šajā sarežģītajā situācijā valsts tiesu prakses noteiktais mērķis vairs neliecina par kaut ko izšķirošu (normāla) kriminālprocesa (normālai) norisei. Atklāti sakot, tas drīzāk sāk izskatīties pēc “kaulēšanās shēmas”, lai piespiestu ierasties tiesā, vai “atlīdzības” aizdomās turētajiem, kas sadarbojas.

61.

Manuprāt, šāda loģika būtu pretrunā ne tikai iepriekš analizētajiem direktīvas noteikumiem, bet arī ar tiesībām, kas nostiprinātas Hartas 47. un 48. pantā (attiecīgi tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību) ( 25 ). Es nebūt nenoliedzu morālā principa “sliktajiem puišiem nekādu cepumu” vispārējo vilcējspēku. Jautājums drīzāk ir par to, ka konkrētā “cepuma” piešķiršana šajā gadījumā nav apspriežama, ņemot vērā diezgan skaidru direktīvas 3. panta 2. punkta formulējumu un tikko pieminētās Hartas tiesības.

62.

Turklāt es vēlos uzsvērt, ka Direktīvā 2013/48 paredzētās atkāpes ir jāinterpretē šauri. Šo principu apstiprina 38. apsvērums, kurā paredzēts, ka dalībvalstīm būtu pagaidu atkāpes “jāizmanto ierobežotā veidā”. Tas ļoti skaidri izriet arī no 3. panta 5. un 6. punkta formulējuma, saskaņā ar kuru šīs atkāpes var piemērot tikai “ārkārtas apstākļos” ( 26 ). Es ļoti šaubos, vai to, ka aizdomās turētais nav ieradies tiesā, kaut arī ir uzaicināts, var uzskatīt par kaut ko, kas rada “ārkārtas apstākļus”.

63.

Turklāt Direktīvas 2013/48 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pagaidu atkāpes arī “ir samērīgas un nepārsniedz nepieciešamo”, “ir stingri ierobežotas laikā” un “neskar vispārējo procesa taisnīgumu” ( 27 ). Pat ja tāds pasākums kā pamatlietā tika uzskatīts par pieļaujamu saskaņā ar Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunktu, quod non, ir grūti saprast, kā tas atbilstu visiem trim šiem kritērijiem.

64.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neviena no Direktīvā 2013/48 paredzētajām pagaidu atkāpēm nav piemērojama pamatlietas gadījumā. Tas, ka, ievērojot Spānijas valdības norādi, attiecīgā atkāpe netiek piemērota automātiski, bet tikai katrā gadījumā atsevišķi, neietekmē to, ka šāda atkāpe pēc būtības neatbilst nevienam no Direktīvā 2013/48 minētajiem gadījumiem. Lai gan nevar noraidīt iespēju, ka daži īpaši gadījumi, kad attiecīgie valsts noteikumi vai tiesu prakse tiek piemērota īpaši nopietnām un steidzamām lietām, varētu atbilst Direktīvas 2013/48 3. panta 6. punkta b) apakšpunkta prasībām, tomēr tās īpaši plašo piemērošanas jomu, kā to apliecina šī lieta, nevar saskaņot ar Direktīvas 2013/48 burtu un garu.

65.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka saskaņā ar Direktīvu 2013/48 tiesības uz advokāta palīdzību nedrīkst aizkavēt, kamēr nav izpildīts apcietināšanas orderis un aizdomās turētais netiek nogādāts tiesā, pamatojoties uz to, ka aizdomās turētais pēc uzaicinājuma nav ieradies tiesā.

66.

Es ierosinu Tiesai uz Juzgado de Instrucción No 4 de Badalona (Badalonas Izmeklēšanas tiesa Nr. 4, Spānija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: