1.

Vai patērētāju, kurš lūdz valsts regulatīvajai iestādei pārbaudīt, vai patērētāja elektroenerģijas izplatītāja norēķinu kārtība atbilst dalībvalsts likumiem, var uzskatīt par “pusi, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums” saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu 37. panta 17. punktu ( 2 ), lai tādējādi patērētājam, kā noteikts šajā tiesību normā, būtu tiesības pārsūdzēt šīs iestādes pieņemto lēmumu struktūrā, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm un valdības?

2.

Tas būtībā ir galvenais jautājums, kas izvirzīts šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai iesniegusi Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija).

3.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju pirmo reizi pieņemt nolēmumu par Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta interpretāciju kopskatā ar tiesību uz pārbaudes tiesā sekām, kuras rodas, piemērojot šo normu.

4.

Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina piemērotus valsts līmeņa mehānismus, lai puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums, varētu šo lēmumu pārsūdzēt no iesaistītajām pusēm un valdībām neatkarīgā struktūrā.”

5.

Saskaņā ar Sähkö‑ ja maakaasumarkkinoiden valvonnasta annettu laki (590/2013) (Likums (590/2013) par elektroenerģijas un gāzes tirgus uzraudzību, turpmāk tekstā – “Uzraudzības likums”) 2. pantu šis likums inter alia attiecas uz uzraudzības un pārbaudes uzdevumu veikšanu, kas uzticēti Energiavirasto (Elektroenerģijas iestāde, Somija; turpmāk tekstā – “Energiavirasto”) saskaņā ar Sähkömarkkinalaki (588/2013) (Elektroenerģijas tirgus likums (588/2013), turpmāk tekstā – “Elektroenerģijas tirgus likums”), kā arī uz tiesību normām un administratīvajiem rīkojumiem, kas izdoti uz šī likuma pamata.

6.

Saskaņā ar Uzraudzības likuma 5. pantu Energiavirasto uzdevums ir uzraudzīt atbilstību valsts likumiem un Savienības tiesību aktiem, un administratīvajiem rīkojumiem, kas minēti šī likuma 2. pantā, kā arī veikt citus 2. pantā minētos uzdevumus, kas ir uzticēti tai ar likumu.

7.

Saskaņā ar Uzraudzības likuma 6. panta pirmās daļas 13. punktu Energiavirasto uzdevums, darbojoties Savienības tiesību normu nozīmē, kā valsts regulatīvajai iestādei elektroenerģijas un gāzes nozarē ir pienākums nodrošināt efektivitāti un patērētāju aizsardzības pasākumu izpildi attiecībā uz elektroenerģijas un gāzes tirgu.

8.

Elektroenerģijas tirgus likuma 57. panta otrajā daļā inter alia noteikts, ka sadales sistēmas operatoram ir jāpiedāvā patērētājiem dažādi apmaksas veidi rēķinu apmaksai par elektroenerģijas sadali. Piedāvātās alternatīvas nedrīkst ietvert nepamatotus nosacījumus vai nosacījumus, kas diskriminē dažādas klientu grupas.

9.

Elektroenerģijas tirgus likuma 106. panta otrajā daļā noteikts, ka Energiavirasto ir atbildīga par šī likuma un uz tā pamata pieņemto tiesību normu un izdoto administratīvo rīkojumu ievērošanas uzraudzību, kā arī par apstiprinošo lēmumu, kas izdoti, pamatojoties uz šo likumu, ievērošanu. Pamatojoties uz šo tiesību normu, uzraudzība tiek atsevišķi regulēta Uzraudzības likumā. Saskaņā ar šī paša panta ceturto daļu Kuluttaja‑asiamies (Patērētāju ombuds, Somija) no patērētāju aizsardzības viedokļa uzrauga Elektroenerģijas tirgus likuma 13. nodaļā minēto līgumu klauzulu (elektroenerģijas līgumu) likumību.

10.

Elektroenerģijas tirgus likuma 114. pantā ir noteikts, ka apelācijas sūdzību par Energiavirasto lēmumu, kas pamatots ar Elektroenerģijas tirgus likumu, var iesniegt saskaņā ar procedūrām, kas noteiktas Hallintolain‑käyttölaki (586/1996) (Administratīvā procesa kodekss (586/1996), turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa kodekss”). Pamatojoties uz šī kodeksa 5. punkta pirmo daļu, lēmums, par kuru var iesniegt sūdzību, ir pasākums, ar kuru lieta ir izlemta vai noraidīta kā nepieņemama. Saskaņā ar šī paša kodeksa 6. punkta pirmo daļu sūdzību par lēmumu var iesniegt puse, kurai lēmums ir adresēts vai kuras tiesības, pienākumi vai intereses ir tieši skartas.

11.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu A kā patērētājs lietotājs noslēdza līgumu par elektroenerģijas pārvadi ar sadales sistēmas operatoru Caruna Oy (iepriekš – Fortum Sähkönsiirto Oy) ( 3 ).

12.

2013. gada 5. septembrī A ar e‑pasta starpniecību nosūtīja lūgumu Energiavirasto, kas darbojas kā valsts regulatīvā iestāde (turpmāk tekstā – “VRI”) saskaņā ar Direktīvu 2009/72, lūdzot tai pārbaudīt, vai Caruna Oy norēķinu sistēma atbilst Elektroenerģijas tirgus likuma 57. panta otrajai daļai, kurā noteikts, ka sadales sistēmas operatoram ir jāpiedāvā klientam dažādi maksājumu veidi rēķinu apmaksai par elektroenerģijas sadali. Tādējādi A lūgums, pamatojoties uz iesniedzējtiesas apgalvojumu, ir saistīts ar patērētāja lietotāja tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2009/72 I pielikuma 1. punkta d) apakšpunktu izvēlēties starp vairākiem atšķirīgiem maksājuma veidiem. Atbildot uz A lūgumu, Energiavirasto izvēlējās pārbaudīt Caruna Oy norēķinu sistēmas likumību.

13.

Ar 2014. gada 31. marta lēmumu Energiavirasto konstatēja, ka Caruna Oy nav pārkāpis Elektroenerģijas tirgus likuma 57. panta otro daļu un ka šajā gadījumā nav nepieciešami nekādi turpmākie pasākumi. Šajā lēmumā Caruna Oy tika uzskatīta par iesaistīto pusi, un A tika uzskatīta par personu, kura iesniedza lūgumu veikt izmeklēšanu.

14.

Ar 2014. gada 28. aprīļa lēmumu Energiavirasto noraidīja A pieteikumu par 2014. gada 31. marta lēmuma koriģēšanu kā nepieņemamu un noraidīja viņa pieteikumu piešķirt iesaistītās puses statusu un koriģēt šo lēmumu pēc būtības.

15.

A iesniedza apelācijas sūdzību Helsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa, Somija) ar lūgumu piešķirt iesaistītās puses statusu lietā, kuru izskatīja Energiavirasto. A arī lūdza atcelt 2014. gada 31. marta un 28. aprīļa lēmumus un lietu nodot atpakaļ Energiavirasto jaunai izskatīšanai.

16.

Ar 2016. gada 23. maija lēmumu Helsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa) apmierināja A prasījumus.

17.

Energiavirasto pārsūdzēja šo lēmumu Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija). Pamatojot savu prasību, Energiavirasto apgalvo, ka tas, ka A ir iesniedzis Energiavirasto lūgumu veikt izmeklēšanu, nedod A tiesības piedalīties viņa lūguma izskatīšanā vai pārsūdzēt lēmumus, kas attiecas uz viņa lūgumu, valsts tiesā.

18.

Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) ieskatā, nav skaidrības par Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta pareizu interpretāciju jautājumā, vai elektroenerģijas tīkla uzņēmuma patērētājs lietotājs tāds kā A, kurš uzskata, ka šī uzņēmuma norēķinu sistēma viņam ir nodarījusi kaitējumu un ir iesniedzis prasību VRI, tiek kvalificēts kā “puse, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums”, šīs tiesību normas nozīmē un tāpēc viņam ir tiesības pārsūdzēt šo lēmumu tiesā.

19.

It īpaši Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) uzskata, ka Tiesas judikatūrā nav nevienas lietas, kurās patērētājam lietotājam vai citai fiziskai personai, kas rīkojas kā lietotājs, būtu piešķirtas tiesības iesniegt apelācijas prasību tiesai par VRI lēmumiem apstākļos, kuri būtu līdzīgi šīs lietas apstākļiem, ņemot vērā, ka Energiavirasto kā VRI izdotais lēmums par tīkla uzņēmuma rēķinu saderību ar Elektroenerģijas tirgus likumu bija saistīts arī ar klauzulu, kas attiecas uz rēķina sastādīšanu par elektroenerģijas pārvades līgumu starp šo uzņēmumu un patērētāju lietotāju. Turklāt Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) norāda, ka elektroenerģijas līgumu likumības uzraudzība no patērētāju aizsardzības viedokļa ir reglamentēta valsts tiesību aktos kā Patērētāju ombuda uzdevums un patērētājam ir arī iespējams vērsties ar sūdzību Kuluttajariitalautakunta (Patērētāju strīdu risināšanas komisija, Somija) vai vispārējās jurisdikcijas tiesās, kaut arī juridiski saistoša lēmuma pieņemšanas kompetence individuālā patērētāja strīdā ir tikai vispārējās jurisdikcijas tiesai, nevis administratīvajai tiesai, jo Somijā nepastāv īpašas tiesu institūcijas sīku patērētāju strīdu izskatīšanai.

20.

Šādos apstākļos Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību pamatlietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza A, Somijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības un Eiropas Komisija. A, Energiavirasto, Somijas valdība un Komisija piedalījās uzklausīšanā, kas notika 2019. gada 19. jūnijā.

22.

A, Nīderlandes valdība un Komisija uzskata, ka patērētājs lietotājs, kas atrodas A stāvoklī, tiek kvalificēts kā “skartā puse” saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktu, turpretim Energiavirasto un Somijas un Ungārijas valdības pauž pretēju viedokli.

23.

A apgalvo, ka viņa lūgums Energiavirasto attiecībā uz Caruna Oy norēķinu sistēmu sevī ietver sūdzību ar tiesībām uz pārsūdzību saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 11. punktu. Patērētāju sūdzību izskatīšanas veidi Somijas tiesību aktos neaizstāj Direktīvas 2009/72 37. panta 11. punktu, ņemot vērā inter alia laiku un nodevas, kas saistītas ar sūdzību iesniegšanu vispārējās jurisdikcijas tiesās, kā arī to, ka Patērētāju strīdu risināšanas komisijas lēmums ir juridiski nesaistošs ieteikums pusēm. A Tiesas sēdē paziņoja, ka ir iesniedzis tāda paša priekšmeta sūdzību Patērētāju strīdu risināšanas komisijā, bet pēc Energiavirasto lēmuma viņš neuzskatīja par pamatotu veikt turpmākas darbības, jo praksē šī komisija, visticamāk, nepieņems lēmumu, kas atšķirsies no VRI lēmuma.

24.

Energiavirasto apgalvo, ka Direktīvas 2009/72 37. pants neattiecas uz patērētājiem lietotājiem un saskaņā ar šo direktīvu VRI nav pienākuma izskatīt patērētāju sūdzības. Lūgumi veikt izmeklēšanu ir paredzēti valsts tiesību aktos, un attiecīgie lēmumi nav pamatoti ar Direktīvas 2009/72 37. panta 11. punktu. A ir bijis vienīgi informators. Efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nodrošina ar Patērētāju strīdu risināšanas komisijas un vispārējās jurisdikcijas tiesu palīdzību, un, ja patērētājam pamatlietā tiktu dotas tiesības pārsūdzēt lēmumu administratīvajā tiesā, tas nozīmētu, ka visiem potenciālajiem patērētājiem Somijā būtu tādas pašas tiesības.

25.

Somijas valdība, ko plaši atbalsta Ungārijas valdība, apgalvo, ka valsts tiesību akti, kas paredz iespēju jebkurai fiziskai vai juridiskai personai adresēt lūgumu veikt izmeklēšanu Energiavirasto, ir tikai valstisks risinājums, kas nav saistīts ar Direktīvu 2009/72. VRI nav pienākuma izskatīt patērētāju sūdzības saskaņā ar Direktīvu 2009/72, un, ņemot vērā Direktīvas 2009/72 tekstu, izcelsmi, kontekstu un mērķi, šīs direktīvas 37. panta 11., 12. un 17. punkts attiecas tikai uz elektroenerģijas uzņēmumiem. Tā uzsvēra, ka Somijas likumi paredz mehānismus patērētāju sūdzību izskatīšanai ar Patērētāju strīdu risināšanas komisijas un Patērētāju ombuda starpniecību, un patērētāji var arī celt prasības vispārējās jurisdikcijas tiesās pret elektroenerģijas uzņēmumiem, kuri, iespējams, pārkāpj viņu tiesības, kas viņiem ir saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumu, tādējādi nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

26.

Nīderlandes valdība apgalvo, ka, pamatojoties uz Tiesas judikatūru par pušu, kuras skar VRI lēmumi ( 4 ), locus standi, patērētājs lietotājs tiek uzskatīts par “skarto pusi” saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktu, ciktāl VRI lēmums skar viņa tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem. Tā tas ir pamatlietā, kurā A adresēja lūgumu VRI, kurš, Nīderlandes valdības skatījumā, tika uzskatīts par sūdzību saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 11. punktu, un VRI lēmums skar A tiesības uz maksājumu veidu izvēli saskaņā ar Direktīvas 2009/72 3. panta 7. punktu un I pielikuma 1. punkta d) apakšpunktu. Nīderlandes valdība uzsver, ka Direktīvas 2009/72 3. panta 13. punkts ir atšķirīgs no šīs direktīvas 37. panta 11. punkta, kas nekādā veidā neierobežo tiesības vērsties tiesā, ja VRI lēmums skar klienta tiesības, kas izriet no šīs direktīvas.

27.

Komisija piekrīt šai nostājai. Pamatojoties uz formulējumu un kontekstu, Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkts attiecas uz patērētājiem lietotājiem, un, kā tika uzsvērts tiesas sēdē, tas ir formulēts vispārīgi un tāpēc ir plašāks nekā šīs Direktīvas 37. panta 11. un 12. punkts. Komisija turklāt apgalvo, ka Direktīvas 2009/72 3. panta 13. punkts un 37. panta 17. punkts paredz dalībvalstīm atšķirīgus pienākumus un, kā šķiet, ka Somijas vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē neietilpst VRI lēmumu likumības pārbaude, ja patērētājam lietotājam nav pārsūdzības tiesību saskaņā ar šīs direktīvas 37. panta 17. punktu, viņš nevar apstrīdēt VRI galīgo lēmumu.

28.

Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu būtība ietver nepieciešamību izskatīt, vai Direktīva 2009/72 un plašākā nozīmē Savienības tiesības uzliek šai tiesai pienākumu, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, paredzēt to, kas izskatās pēc pārbaudes tiesā iespējas, kura nav paredzēta dalībvalstu tiesību aktos.

29.

Es uzskatu, ka pirms Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta interpretācijas uzsākšanas sākotnēji ir jāizvērtē Tiesas nolēmumi par to pušu, kuras skar VRI lēmumi, locus standi un par to, vai attiecīgais Energiavirasto lēmums ietilpst Direktīvas 2009/72 materiāltiesiskajā piemērošanas jomā.

30.

Tādējādi es uzskatu, ka otrais jautājums nav pieņemams, ciktāl tas attiecas uz A tiesībām piedalīties procedūrā, kuras rezultātā tiek pieņemts apstrīdētais Energiavirasto lēmums. Puses šajā jautājumā nav iesniegušas nevienu apsvērumu, turklāt lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu arī nav nekādu diskusiju par tā nozīmi. Tādēļ lietas materiālos nav pietiekamas informācijas par attiecīgajiem faktiem un likumiem, lai Tiesa varētu pieņemt nolēmumu ( 5 ). Ņemot vērā, ka atlikusī otrā jautājuma daļa ir saistīta ar tiesībām uz pārbaudi dalībvalsts tiesā, tas ir pirmā jautājuma atkārtojums. Es sniegšu atbildi vienīgi uz pirmo jautājumu.

31.

Mana analīze ir iedalīta trīs daļās. Pirmkārt, A iedaļā saistībā ar izskatāmo lietu es novērtēšu Tiesas nolēmumus par pušu, kuras skar VRI lēmumi, locus standi. Otrkārt, B iedaļā es pārbaudīšu, vai strīdīgais Energiavirasto lēmums ietilpst Direktīvas 2009/72 materiāltiesiskajā piemērošanas jomā. Treškārt, C iedaļā es apskatīšu Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta interpretāciju pamatlietas apstākļos.

32.

Balstoties uz šo vērtējumu, esmu secinājis, ka pamatlietas apstākļos tāda elektroenerģijas tīkla uzņēmuma patērētājs lietotājs kā A nevar tikt uzskatīts par “pusi, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums”, Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta izpratnē.

33.

Kā norādīts Somijas, Ungārijas un Nīderlandes valdību un Komisijas apsvērumos, Tiesa jau ir izvērtējusi to pušu, kuras skar VRI lēmumi, locus standi un it īpaši savos spriedumos lietās Tele2 Telecommunication ( 6 ), T‑Mobile Austria ( 7 ), Arcor ( 8 ) un E.ON Földgáz Trade ( 9 ) attiecībā uz Savienības pasākumu interpretāciju saistībā ar citiem regulētiem tirgiem, proti, telekomunikācijām un dabasgāzi. Tomēr es uzskatu, ka apstākļi lietās, uz kurām attiecas šie nolēmumi, atšķiras no pamatlietas apstākļiem, jo nevienā no tām netika izskatīta Savienības tiesību materiāltiesiskā piemērojamība. Kā es paskaidrošu šo secinājumu B iedaļā, tam ir izšķiroša nozīme pamatlietas strīda atrisināšanā.

34.

Lieta Tele2 Telecommunication ( 10 )inter alia attiecās uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) 4. panta 1. punkta interpretāciju ( 11 ). Minētā pamatlieta bija saistīta ar uzņēmuma locus standi apstrīdēt VRI lēmumu, kas adresēts konkurējošam uzņēmumam, saistībā ar administratīvo tirgus analīzes procedūru, ko VRI veikusi saskaņā ar šo direktīvu. Citiem vārdiem sakot, Pamatdirektīvas materiāltiesiskā piemērošanas joma jau tika skatīta, kad Tiesa spriedumā lietā Tele2 Telecommunication atzina, ka šīs direktīvas 4. pants un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, ko garantē Savienības tiesību akti, aizsargā to trešo personu tiesības, kuras skar VRI lēmums minētajā lietā.

35.

Lietā T‑Mobile Austria ( 12 ) Tiesa ievēroja lietas Tele2 Telecommunication spriedumā noteikto sistēmu, izvērtējot uzņēmuma locus standi apstrīdēt VRI pieņemto lēmumu, kas pieņemts procedūrā, attiecībā uz atļauju mainīt īpašumtiesību struktūru noteiktu uzņēmumu apvienošanās rezultātā saskaņā ar Savienības telekomunikāciju noteikumiem. Tiesa nosprieda, ka šāds uzņēmums ir jāuzskata par skarto pusi saskaņā ar Pamatdirektīvas 4. panta 1. punktu, ja tas ir uzņēmuma (‑u) konkurents, kuram ir adresēts VRI lēmums, un ja šis lēmums ir pieņemts procedūras, kuras mērķis ir aizsargāt konkurenci, kontekstā un tā, iespējams, ietekmēs šī uzņēmuma stāvokli šajā tirgū.

36.

Lietā Arcor ( 13 ) Tiesa izmantoja līdzīgu pieeju, interpretējot Padomes Direktīvas 90/387/EEK (1990. gada 28. jūnijs) par iekšējā tirgus telekomunikāciju dienestiem īstenošanu, ieviešot atvērtu piekļuvi tīklam, 5.a panta 3. punktu ( 14 ), kas ir gandrīz identisks Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktam. Tāpat kā lietas Tele2 Telecommunication un T‑Mobile Austria, lieta Arcor attiecās uz trešās personas locus standi apstrīdēt VRI pieņemto lēmumu, kas ietilpst Direktīvas 90/387 materiāltiesiskajā piemērošanas jomā, proti, lēmumu par tarifu piemērošanas atļaušanu par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai. Tiesa spriedumā lietā Arcor uzsvēra, ka starp trešo personu un pusi, uz kuru attiecas VRI lēmums, nebija nepieciešamo sākotnējo līgumattiecību, lai trešajai personai būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar šo direktīvu un Savienības tiesību aktiem plašākā nozīmē.

37.

Lieta E.ON Földgáz Trade ( 15 ) attiecās uz Ungārijas dabasgāzes tirgus operatora kā gāzes pārvades atļaujas turētāja locus standi apstrīdēt VRI lēmumu, ar kuru tika grozīti gāzes tīkla kodeksa noteikumi attiecībā uz lēmumu par ilgtermiņa jaudas piešķiršanas pieteikumiem. Tiesa nosprieda, ka, kaut arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu ( 16 ) nav īpašas tiesību normas par šādam operatoram pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, pieņemot lēmumu, uz VRI attiecās Savienības noteikumi par tirgus dalībnieku piekļuvi dabasgāzes pārvades tīklam. Pamatojoties uz to, Tiesa nosprieda, ka šie Savienības noteikumi un Savienības tiesību aktos garantētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips nodrošināja trešajām pusēm, kuru tiesības potenciāli tika pārkāptas ar attiecīgo VRI lēmumu, pārbaudi tiesā. Tāpat kā lietās Tele2 Telecommunication, T‑Mobile Austria un Arcor, lieta E.ON Földgáz Trade attiecās uz VRI lēmumu, kurš ietilpst attiecīgo Savienības noteikumu materiāltiesiskās piemērošanas jomā, proti, lēmumu par piekļuvi gāzes pārvades tīklam.

38.

Tādēļ apstākļi lietās, uz kurām attiecas iepriekš minētie nolēmumi, vismaz divos būtiskos aspektos atšķiras no šīs lietas apstākļiem. Pirmkārt, tās visas bija lietas, kurās trešā puse ir izmantojusi savas tiesības uz pārbaudi tiesā attiecībā uz VRI pieņemto lēmumu. Šajā lietā, gluži pretēji, A var tikt uzskatīts par izskatāmā Energiavirasto lēmuma adresātu, jo A ir iesniedzis lūgumu veikt izmeklēšanu un ir tajā norādīts (skat. šo secinājumu 13. punktu). Otrkārt, visos iepriekš minētajos spriedumos attiecīgo Savienības pasākumu materiāltiesiskās piemērošanas joma neapšaubāmi bija pamatota ar procedūru, kuru VRI, pamatojoties uz pilnvaru vai pienākumu, bija jāuzsāk saskaņā ar atbilstošu Savienības pasākumu. Turpretī šajā lietā ir jāpārbauda, vai apstrīdētais Energiavirasto lēmums ietilpst Direktīvas 2009/72 materiāltiesiskās piemērošanas jomā.

39.

Ir svarīgi atcerēties, ka Eiropas Savienībai nav vispārējas kompetences attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ārpus tām Savienības tiesību jomām, kurās tai ir materiāltiesiskā kompetence ( 17 ). Ņemot vērā, ka Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkts būtībā ir tiesiskās aizsardzības līdzekli paredzoša tiesību norma, kurā ir identificētas personas, kuras var apstrīdēt VRI lēmumu, atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir atkarīga no tā, vai Direktīvas 2009/72 materiāltiesiskā piemērošanas joma attiecas uz izskatāmo Energiavirasto lēmumu. Ja attiecas, obligāti tiek piemērotas Direktīvā 2009/72 un plašākā nozīmē Savienības tiesībās paredzētās tiesiskās aizsardzības garantijas.

40.

Pirmkārt, es secinu, ka no gramatiskās interpretācijas skatpunkta Direktīvā 2009/72 netiek uzlikts VRI pienākums izpildīt lūgumus veikt izmeklēšanu, kāds tas ir šajā lietā. Kā norādīja Energiavirasto un Somijas valdība, saskaņā ar Somijas tiesību aktiem fizisko un juridisko personu iespēja iesniegt VRI lūgumus veikt izmeklēšanu ir valsts pasākums, kas nav saistīts ar Direktīvu 2009/72.

41.

Otrkārt, kā norādījušas Energiavirasto, kā arī Somijas un Ungārijas valdības, tāpat arī Direktīvas 2009/72 formulējumā nav uzlikts VRI pienākums izskatīt patērētāju sūdzības. Kā Tiesa ir lēmusi ( 18 ), Direktīvā 2009/72 ir vairākas tiesību normas par patērētāju aizsardzību. Tās 3. panta 7. punktā paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic atbilstoši pasākumi, lai aizsargātu patērētājus un nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni inter alia attiecībā uz strīdu izšķiršanas mehānismiem. It īpaši šī direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt atbilstošas sūdzību izskatīšanas procedūras un ārpustiesas strīdu izšķiršanas procedūras attiecībā uz patērētāju sūdzībām ( 19 ).

42.

Kā norādīts atsevišķās Direktīvas 2009/72 tiesību normās un apsvērumos, VRI sadarbojas ar citām kompetentajām iestādēm, lai nodrošinātu šajā direktīvā ( 20 ) noteikto patērētāju aizsardzības pasākumu, kuri var ietvert sūdzību izskatīšanu, efektivitāti un izpildi. Saskaņā ar Direktīvas 2009/72 3. panta 13. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka neatkarīgs mehānisms, piemēram, Enerģētikas ombuds vai patērētāju organizācija nodrošina sūdzību efektīvu izskatīšanu un domstarpību ārpustiesas izšķiršanu”. No šajā tiesību normā ietvertā vārda “piemēram” var secināt, ka kompetentās iestādes izvēle patērētāju sūdzību izskatīšanai un strīdu izšķiršanai ir dalībvalstu ziņā. Somijas valdības novērojumi par Direktīvas 2009/72 regulējuma tapšanas vēsturi, kurā Eiropas Parlamenta ierosinātie grozījumi attiecībā uz VRI īstenoto patērētāju sūdzību izskatīšanu tika pārcelti no pašreizējā 37. panta uz Direktīvas 2009/72 3. pantu ( 21 ), vēl vairāk atbalsta šo secinājumu.

43.

Varētu būt lietderīgi piebilst, ka šī analīze šķietami atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (pārstrādāta redakcija) ( 22 ), ar kuru no 2021. gada 1. janvāra atceļ Direktīvu 2009/72 ( 23 ). Ir jāatzīmē, ka Direktīvā 2019/944 ir ietverta tiesību norma, kas ir identiska 37. panta 17. punktam ( 24 ), un tiek saglabāta VRI sadarbības loma, kas saistīta ar patērētāju aizsardzības nodrošināšanu ( 25 ). Proti, šīs direktīvas 26. panta 1. punktā ir paredzētas patērētāju tiesības uz ārpustiesas strīdu izšķiršanu, “izmantojot tādu neatkarīgu mehānismu kā Enerģētikas ombuds vai patērētāju organizāciju, vai regulatīvo iestādi” ( 26 ), kas pamato VRI fakultatīvo lomu.

44.

Treškārt, ņemot vērā iesniedzējtiesas pārbaudi, nešķiet, ka apstrīdētais Energiavirasto lēmums ir lēmums, kas ietilpu strīdu izšķiršanas kategorijā saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 11. vai 12. punktu. Kā norādīts dažādās Direktīvas 2009/72 tiesību normās, 37. panta 11. un 12. punkts attiecas uz lēmumiem, ko pieņēmusi VRI, darbojoties kā strīdu izšķiršanas iestāde ( 27 ), lai atrisinātu horizontāla rakstura strīdus starp divām vai vairākām pusēm situācijās, kas noteiktas šajos divos punktos. 37. panta 11. punktā ir paredzēta īpaša procedūra attiecībā uz sūdzībām, ko “ikviena puse” ir iesniegusi pret pārvades vai sadales sistēmas operatoru saistībā ar šī operatora pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu, kā rezultātā VRI pieņem saistošu lēmumu, ja vien tas netiek pārsūdzēts vai noraidīts apelācijas kārtībā. 37. panta 12. punkts ir saistīts ar “pārskatīšanas sūdzībām”, kas attiecas uz VRI lēmumiem par tarifiem vai metodoloģiju, kurus par šādiem lēmumiem iesniegusi “ikviena persona, ko skar attiecīgais lēmums un kam ir tiesības iesniegt sūdzību par lēmumu”, un tajā noteikti daži procesuālie ierobežojumi šādām sūdzībām, kas attiecas uz iesniegšanas termiņu un apturošās ietekmes trūkumu ( 28 ).

45.

Ja līdz ar to jautājums tiktu izspriests, nebūtu nekādu šķēršļu atbildēt uz pirmo jautājumu noliedzoši. Tomēr, kā norādījusi iesniedzējtiesa (skat. šo secinājumu 12. un 19. punktu), apstrīdētais Energiavirasto lēmums ir saistīts ar elektroenerģijas tīkla uzņēmuma atbilstību Elektroenerģijas tirgus likuma 57. panta otrajai daļai, kuras pamatā ir Direktīvas 2009/72 3. panta 7. punkts un tās I pielikuma 1. punkta d) apakšpunkts, ar ko dalībvalstīm tiek pieprasīts nodrošināt, ka patērētājiem lietotājiem tiek piedāvāts plašs maksājuma veidu klāsts un ka šis lēmums ir saistīts arī ar klauzulu līgumā starp pamatlietas patērētāju lietotāju un šo tīkla uzņēmumu.

46.

Tādējādi šī lieta ir saistīta ar sarežģītu situāciju, kurā, kā es saprotu, saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem Energiavirasto nav pienākuma pieņemt lēmumu par lūgumu veikt izmeklēšanu, bet tāpēc, ka tā ir rīkojusies pēc A lūguma un pieņēmusi lēmumu attiecībā uz pasākumiem tādu patērētāju lietotāju kā A aizsardzībai saskaņā ar Direktīvu 2009/72, šķiet, ka tas rada nepieciešamo priekšmetisko saikni starp apstrīdēto Energiavirasto lēmumu un Direktīvu 2009/72. Faktiski Energiavirasto lēmums attiecas uz valsts tiesību normām, kuru ietvaros Somijas tiesībās tiek īstenota noteikta aizsardzība, ko patērētājiem lietotājiem nodrošina Direktīva 2009/72. Pamatojoties uz to, var uzskatīt, ka Energiavirasto lēmums ietilpst Direktīvas 2009/72 materiāltiesiskajā piemērošanas jomā, un tādējādi plaši tiek piemērotas tiesiskās aizsardzības garantijas, kuras ir paredzētas Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktā un plašākā nozīmē Savienības tiesībās.

47.

Tādējādi šīs lietas novitāte ir saistīta ar to, kā minēto apstākļu ietvaros ir jāinterpretē Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkts un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, ko garantē Savienības tiesības, attiecībā uz tādu patērētāju kā A. Vai dalībvalsts tiesību aktos ir paredzēts pietiekami daudz veidu, lai aizsargātu patērētāja lietotāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, vai drīzāk Savienības tiesības pieprasa dalībvalstij izveidot jaunu tiesiskās aizsardzības instrumentu administratīvās procedūras kontekstā attiecībā uz lūgumiem veikt izmeklēšanu, kas adresēti VRI?

48.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kurš izriet no visām dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kurš ir nostiprināts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. un 13. pantā un kurš ir atkārtoti apstiprināts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā kopā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jānodrošina indivīda tiesību tiesiska aizsardzība saskaņā ar Savienības tiesībām ( 29 ). No tā izriet, ka, kaut arī personas tiesības un locus standi ir jānosaka valsts tiesību ietvaros, Savienības tiesības tomēr inter alia pieprasa, lai valsts tiesību akti neierobežotu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 30 ). Svarīgi ir tas, kā Tiesa ir sākotnēji lēmusi lietā Unibet ( 31 ), ka dalībvalstīm ir pienākums radīt jaunus tiesiskās aizsardzības līdzekļus valsts tiesībās tikai, lai nodrošinātu efektīvu indivīda tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām, ja nepastāv citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

49.

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu (skat. šo secinājumu 19. punktu) izriet, ka Somijas tiesībās ir paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas patērētājam lietotājam ļauj iesniegt individuālu sūdzību pret elektroenerģijas tīkla uzņēmumu, lai noteiktu šī uzņēmuma pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2009/72. Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ietver iespēju patērētājam iesniegt sūdzību Patērētāju strīdu risināšanas komisijā un Patērētāju ombudam, kā arī prasību vispārējās jurisdikcijas tiesās.

50.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka neviena no lietas dalībniecēm, kas izteica apsvērumus šajā lietā, tiesas sēdē neapstrīdēja Somijas valdības izteikumus, ka patērētājs lietotājs var celt prasību vispārējās jurisdikcijas tiesās, lai noteiktu tīkla uzņēmuma atbilstību Direktīvai 2009/72, tādējādi nodrošinot patērētāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām un to, ka VRI lēmumi nav saistoši vispārējās jurisdikcijas tiesām vai Patērētāju strīdu risināšanas komisijai. Turklāt A argumenti par iespējamiem neizdevīgajiem apstākļiem, iesniedzot sūdzību Patērētāju strīdu risināšanas komisijā un vispārējās jurisdikcijas tiesās (skat. šo secinājumu 23. punktu), nepierāda, ka patērētāji lietotāji nevar izmantot šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai ka patērētāja lietotāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtu citādi liegtas.

51.

Balstoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips saskaņā ar Savienības tiesībām principā neprasa dalībvalstij izveidot jaunu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas attiektos uz lūgumu veikt izmeklēšanu VRI procedūru, ja pastāv citi efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas patērētājam lietotājam ļauj noteikt, vai tīkla uzņēmums ievēro savus pienākumus saskaņā ar Direktīvu 2009/72, kas arī ir jānosaka iesniedzējtiesai.

52.

Tādējādi es secinu, ka, ņemot vērā A rīcībā esošos tiesību aizsardzības veidus saskaņā ar Somijas tiesībām un kā to prasa iepriekš izklāstītās Direktīvas 2009/72 tiesību normas, A nevar uzskatīt par “pusi, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums”, saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktu, kaut arī tādas tiesību normas, kurās ir paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kā Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkts Tiesa parasti interpretē plaši ( 32 ). Šīs tiesību normas interpretācija nevar izjaukt iepriekš aprakstīto un Direktīvā 2009/72 noteikto tiesisko regulējumu patērētāju sūdzību izskatīšanai pat tad, ja VRI izvēlas izskatīt sūdzību, kuru varētu uzskatīt par tādu, kas saistīta ar šīs direktīvas īstenošanu. Ja šie tiesību aizsardzības līdzekļi ir pietiekami, lai nodrošinātu efektīvu patērētāju tiesību aizsardzību tiesā, – jautājums, kas jāizspriež lūguma pēc prejudiciālā nolēmuma iesniedzējtiesai, – ne Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punkta teksts, ne tā konteksts vai mērķis nevar būt par pamatu A, Nīderlandes valdības un Komisijas atbalstītajai šīs tiesību normas interpretācijai.

53.

Es apzinos, ka 37. panta 16. un 17. punkts tika ieviesti Direktīvā 2009/72 līdz ar jaunām tiesību normām, kas nostiprina VRI neatkarību un to mērķus, pienākumus un pilnvaras ( 33 ). Kā norādīts Komisijas skaidrojošajā piezīmē par VRI ( 34 ), 37. panta 16. un 17. punkts attiecas uz VRI juridisko atbildību, proti, ka jābūt iespējai ierosināt tiesvedību pret VRI lēmumiem, kas ir saistīts ar VRI neatkarību un pienākumiem ( 35 ). Šajā piezīmē tiek vērsta uzmanība arī uz iespēju, ka valdība var apstrīdēt VRI lēmumu ( 36 ). Lai gan tas liek domāt, ka jēdziena “puse, kuru skar” koncepcija saskaņā ar Direktīvas 2009/72 37. panta 17. punktu principā ir piemērojama jebkura veida pusēm, kuras skar VRI lēmums, tajā nav ņemta vērā neparastā situācija, kuras ietvaros VRI tiek lūgta pieņemt lēmumu, kas neatbilst Direktīvā 2009/72 un dalībvalstu tiesībās paredzētajai tiesību aizsardzības sistēmai.

54.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai atbildēt uz Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu 37. panta 17. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietas apstākļos elektroenerģijas tīkla uzņēmuma patērētājs lietotājs nevar tikt uzskatīts par “pusi, kuru skar regulatīvās iestādes lēmums”, šīs tiesību normas izpratnē.