1.

Jautājumā par personas datu saglabāšanu un piekļuvi tiem Tiesa pēdējos gados ir ieturējusi pastāvīgu judikatūras kursu, kuru iezīmē šie ievērības cienīgie nolēmumi:

2.

Šie spriedumi (it īpaši otrais no tiem) rada bažas dažu dalībvalstu iestādēm, jo, viņuprāt, tādējādi tām esot liegts kāds rīks, kuru tās uzskata par nepieciešamu, lai aizsargātu valsts drošību un apkarotu noziedzību un terorismu. Tāpēc dažas no šīm dalībvalstīm iestājas par šīs judikatūras atcelšanu vai niansēšanu.

3.

Vairākas dalībvalstu tiesas šīs bažas ir paudušas četros lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 7 ), par kuriem sniedzu secinājumus šajā pašā dienā.

4.

Visās četrās lietās galvenokārt tiek aplūkota problēma saistībā ar Direktīvas 2002/58 piemērojamību ar valsts drošību un terorisma apkarošanu saistītām darbībām. Ja šī direktīva šajā jomā būtu piemērojama, tad pēc tam būtu jānoskaidro, ciktāl dalībvalstis var ierobežot tajā aizsargātās tiesības uz privātumu. Visbeidzot, būtu jāanalizē, cik lielā mērā šajos dažādajos (Apvienotās Karalistes ( 8 ), Beļģijas ( 9 ) un Francijas ( 10 )) šīs jomas tiesiskajos regulējumos ir ievērotas Savienības tiesības, kā tās ir interpretējusi Tiesa.

5.

Pēc sprieduma Digital Rights pasludināšanas Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) atcēla valsts tiesisko regulējumu, ar kuru valsts tiesībās tika daļēji transponēta Direktīva 2006/24, kas ar šo spriedumu tika atzīta par spēkā neesošu. Pēc tam Beļģijas likumdevējs pieņēma jaunu regulējumu, kura saderība ar Savienības tiesībām tika no jauna apšaubīta sprieduma Tele2 Sverige un Watson rezultātā.

6.

Viena no šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu īpatnībām ir tāda, ka tajā tiek jautāts par iespēju provizoriski pagarināt sekas, ko rada valsts tiesību norma, kuru valsts tiesām ir jāatceļ tāpēc, ka tā nav saderīga ar Savienības tiesībām.

7.

Lūdzu skatīt attiecīgo sadaļu manos secinājumos lietās C‑511/18 un C‑512/18.

8.

Šā likuma 4. pantā ir noteikts, ka loi du 13 juin 2005 relative aux communications électroniques ( 12 ) 126. panta redakcija ir šāda:

“1.   Ja vien loi du 8 décembre 1992 relative à la protection de la vie privée à l’égard des traitements de données à caractère personnel [1992. gada 8. decembra Likumā par privātās dzīves aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi] nav noteikts citādi, subjekti, kas sabiedrībai sniedz telefonijas (tostarp ar interneta palīdzību), interneta piekļuves, elektroniskā pasta (izmantojot internetu) pakalpojumus, kā arī operatori, kas nodrošina publiskus elektronisko komunikāciju tīklus, un operatori, kas sniedz kādu no iepriekš minētajiem pakalpojumiem, saglabā 3. punktā minētos datus, kurus tie rada vai apstrādā attiecīgo komunikāciju pakalpojumu sniegšanas ietvaros.

Šis pants neattiecas uz saziņas saturu.

[..]

2.   Datus, kas saglabāti saskaņā ar šo pantu, turpmāk norādītajiem mērķiem un saskaņā ar turpinājumā izklāstītajiem nosacījumiem no 1. punkta pirmajā daļā minētajiem pakalpojumu sniedzējiem un operatoriem pēc vienkārša pieprasījuma var iegūt tikai šādas iestādes:

Šā panta 1. punkta pirmajā daļā minētie pakalpojumu sniedzēji un operatori nodrošina, ka šā panta 3. punktā minētā informācija ir neierobežoti pieejama no Beļģijas un ka šos datus un jebkādu citu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar šiem datiem, var nosūtīt nekavējoties un tikai šajā punktā minētajām iestādēm.

Ja vien citās tiesību normās nav noteikts citādi, 1. punkta pirmajā daļā minētie pakalpojumu sniedzēji un operatori nedrīkst izmantot saskaņā ar 3. punktu saglabātos datus kādiem citiem mērķiem.

3.   Datus, kas ļauj identificēt lietotāju vai abonentu un saziņas līdzekļus, izņemot datus, kas konkrēti paredzēti otrajā un trešajā daļā, saglabā divpadsmit mēnešus no dienas, kad saziņa ar izmantotā pakalpojuma palīdzību bija iespējama pēdējo reizi.

Datus par galiekārtu piekļuvi un savienojumu ar tīklu un pakalpojumiem un par šo iekārtu atrašanās vietu, tostarp tīkla pieslēgumpunktu, saglabā divpadsmit mēnešus, skaitot no saziņas datuma.

Saziņas datus, izņemot tās saturu, bet ieskaitot datus par tās avotu un adresātu, saglabā divpadsmit mēnešus, skaitot no saziņas datuma.

Karalis, ar lēmumu, kas tiek pieņemts Ministru Padomē, pēc tieslietu ministra un [par elektronisko komunikāciju jautājumiem atbildīgā] ministra priekšlikuma, saņēmis Privātās dzīves aizsardzības komisijas un Institūta atzinumus, nosaka, kuri dati ir saglabājami atbilstoši pirmajā līdz trešajā daļā paredzētajām kategorijām, kā arī prasības, kādām šiem datiem ir jāatbilst.

4.   Lai saglabātu 3. punktā minētos datus, 1. punkta pirmajā daļā minētie pakalpojumu sniedzēji un operatori:

Iepriekš 7. punktā paredzētā izsekojamība tiek nodrošināta ar žurnāla palīdzību. Institūts un Privātās dzīves aizsardzības komisija var iepazīties ar šā žurnāla ierakstiem vai pieprasīt visa šā žurnāla vai kādas tā daļas kopiju. Institūts un Privātās dzīves aizsardzības komisija noslēdz sadarbības protokolu attiecībā uz iepazīšanos ar žurnāla ierakstiem un šā žurnāla satura kontroli.

5.   [Par elektronisko komunikāciju jautājumiem atbildīgais] ministrs un tieslietu ministrs katru gadu nosūta Pārstāvju palātai statistiku par to datu saglabāšanu, kas radīti vai apstrādāti saistībā ar komunikāciju pakalpojumus vai tīklu nodrošināšanu sabiedrībai.

Šī statistika it īpaši ietver:

Šajā statistikā nedrīkst iekļaut personas datus.

[..]”

9.

Likuma 5. pantā ir noteikts, ka 2005. gada likumā tiek iekļauts 126/1. pants, kura redakcija ir šāda:

“1.   Katrā operatorā un katrā pakalpojuma sniedzējā, kas minēts 126. panta 1. punkta pirmajā daļā, tiek izveidota Koordinācijas grupa, kas atbild par to, lai likumiski pilnvarotajām Beļģijas iestādēm pēc to pieprasījuma tiktu sniegti dati, kas saglabāti saskaņā ar 122., 123. un 126. pantu, zvanītāja identifikācijas dati saskaņā ar 107. panta 2. punkta pirmo daļu vai dati, kas var tikt pieprasīti saskaņā ar Kriminālizmeklēšanas kodeksa 46.bis, 88.bis un 90.ter pantu un [1998. gada likuma] 18/7., 18/8., 18/16. un 18/17. pantu.

[..]

2.   Katrs operators un katrs pakalpojumu sniedzējs, kas minēts 126. panta 1. punkta pirmajā daļā, nosaka iekšējo procedūru, kas ļauj atbildēt uz iestāžu pieprasījumiem par piekļuvi lietotāju personas datiem. Pēc Institūta pieprasījuma tie sniedz tam informāciju par šīm procedūrām, par saņemto pieprasījumu skaitu, par norādīto juridisko pamatojumu un par atbildi, ko tas ir sniedzis.

[..]

3.   Katrs operators un katrs pakalpojumu sniedzējs, kas minēts 126. panta 1. punkta pirmajā daļā, izraugās vienu vai vairākas par personas datu aizsardzību atbildīgās amatpersonas, kurām ir jāatbilst 1. punkta trešajā daļā izklāstītajiem kumulatīvajiem nosacījumiem.

[..]

Pildot savus uzdevumus, par personas datu aizsardzību atbildīgā amatpersona darbojas pilnībā neatkarīgi un drīkst piekļūt visiem personas datiem, kas tikuši nosūtīti institūcijām, un visām attiecīgajām pakalpojuma sniedzēja vai operatora telpām.

[..]

4.   Ar Ministru padomē pieņemtu lēmumu Karalis, iepriekš saņēmis Privātās dzīves aizsardzības komisijas un Institūta atzinumus, nosaka:

[..]

[..]”

10.

Šā likuma 8. pantā ir noteikts, ka Kriminālizmeklēšanas kodeksa 46. bis panta 1. punkts būs šāds:

“1.   Izmeklējot noziegumus, Karaļa prokurors ar rakstveidā noformētu motivētu lēmumu, nepieciešamības gadījumā pieprasot no elektronisko komunikāciju tīkla operatora, elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzēja vai Karaļa izraudzītā policijas dienesta tehnisko atbalstu un pamatojoties uz tā rīcībā esošajiem datiem vai izmantojot piekļuvi operatora vai pakalpojumu sniedzēja klientu failiem, var veikt vai likt veikt:

Pamatojumā ir jāpierāda, ka veiktais pasākums ir samērīgs, ņemot vērā privātās dzīves neaizskaramību, un subsidiārs attiecībā uz jebkuru citu izmeklēšanas pienākumu.

Ārkārtējas steidzamības gadījumos jebkurš kriminālpolicijas darbinieks – ar iepriekšēju Karaļa prokurora mutisku atļauju – ar rakstveidā noformētu motivētu lēmumu var pieprasīt šos datus. Kriminālpolicijas darbinieks 24 stundu laikā šo rakstveidā noformēto motivēto lēmumu, kā arī saņemto informāciju paziņo Karaļa prokuroram un turklāt pamato ārkārtējas steidzamības gadījumu.

Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem nav paredzēts pamatsods – brīvības atņemšana uz vienu gadu vai bargāks sods –, Karaļa prokurors vai, ārkārtējas steidzamības gadījumos, kriminālpolicijas darbinieks pirmajā daļā minētos datus var pieprasīt tikai attiecībā uz sešu mēnešu laikposmu pirms lēmuma pieņemšanas.

2.   Elektronisko komunikāciju tīkla operators un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs, kuram tiek pieprasīta 1. punktā minētā informācija, sniedz Karaļa prokuroram vai kriminālpolicijas darbiniekam pieprasīto informāciju Karaļa noteiktajā termiņā [..].

[..]

Ikvienai personai, kas savu amata pienākumu izpildes dēļ zina par pasākumu un tajā līdzdarbojas, ir pienākums ievērot slepenību. Par pienākuma ievērot slepenību neizpildi persona ir sodāma saskaņā ar Kriminālkodeksa 458. pantu.

Par atteikumu paziņot datus persona ir sodāma ar naudas sodu no 26 līdz 10000 EUR apmērā.”

11.

Ar 9. pantu ir noteikta šāda Kriminālizmeklēšanas kodeksa 88.bis panta redakcija:

“1.   Ja ir drošas pazīmes, kas liecina par to, ka noziedzīgie nodarījumi ir tādi, par kuriem var tikt piespriests pamatsods – brīvības atņemšana uz vienu gadu vai bargāks sods –, un ja izmeklētājtiesnesis uzskata, ka pastāv apstākļi, kuru dēļ elektronisko komunikāciju izsekošana vai elektronisko komunikāciju avota vai adresāta atrašanās vietas noteikšana ir nepieciešama, lai noskaidrotu patiesību, viņš, nepieciešamības gadījumā pieprasot – tieši vai ar Karaļa izraudzītā policijas dienesta starpniecību – tehnisko atbalstu no elektronisko komunikāciju tīkla operatora vai elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzēja, var likt veikt:

Pirmajā daļā minētajos gadījumos attiecībā uz katru elektronisko komunikāciju līdzekli, kura zvana dati tiek izsekoti vai attiecībā uz kuru tiek lokalizēts saziņas avots vai adresāts, elektroniskās saziņas datumu, laiku, ilgumu un, ja nepieciešams, vietu norāda un reģistrē protokolā.

Izmeklētājtiesnesis pieņem motivētu lēmumu, kurā tas izklāsta pasākumu pamatojošos lietas faktiskos apstākļus un norāda uz šā pasākuma samērīgumu saistībā ar privātās dzīves neaizskaramību un subsidiaritāti attiecībā uz jebkuru citu izmeklēšanas pienākumu.

Viņš nosaka arī termiņu, kurā pasākums var tikt piemērots nākotnē, un šis termiņš nedrīkst pārsniegt divus mēnešus no lēmuma dienas, ja vien tas netiek pagarināts, kā arī laikposmu pagātnē, uz kuru lēmums attiecināms saskaņā ar 2. punktu.

[..]

2.   Šā panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētā pasākuma piemērošanā informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas saglabāti, pamatojoties uz 2005. gada [..] likuma [..] 126. pantu, ievēro šādus noteikumus:

3.   Šis pasākums var attiekties uz advokāta vai ārsta elektronisko komunikāciju līdzekļiem tikai tad, ja šī persona pati tiek turēta aizdomās par 1. punktā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un dalību tajā, vai tad, ja konkrēti fakti liek pieņemt, ka trešās personas, kuras tiek turētas aizdomās par 1. punktā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izmanto šā advokāta vai ārsta elektroniskos komunikāciju līdzekļus.

Šo pasākumu var veikt tikai tad, ja par to paziņo Advokātu kolēģijas priekšsēdētājam vai attiecīgi – Reģionālās ārstu biedrības pārstāvim. Izmeklētājtiesnesis informē tās pašas personas par informāciju, uz kuru, viņaprāt, attiecas profesionālais noslēpums. Šī informācija nav jāreģistrē protokolā. [..]

4.   [..]

Ikvienai personai, kas savu amata pienākumu izpildes dēļ zina par pasākumu un tajā līdzdarbojas, ir pienākums ievērot slepenību. Par pienākuma ievērot slepenību neizpildi persona ir sodāma saskaņā ar Kriminālkodeksa 458. pantu.

[..]”

12.

Likuma 12. pantā ir noteikts, ka 1998. gada likuma 13. panta redakcija ir šāda:

“Izlūkdienesti un drošības dienesti var meklēt, savākt, saņemt un apstrādāt informāciju un personas datus, kas var būt lietderīgi viņu uzdevumu veikšanai, un atjaunināt dokumentāciju par tostarp notikumiem, grupējumiem un personām, kura var būt noderīga saistībā ar viņu uzdevumu veikšanu.

Dokumentācijā ietvertajai informācijai jābūt saistītai ar datnes mērķi un jāaprobežojas ar prasībām, kas no tā izriet.

Izlūkdienesti un drošības dienesti nodrošina to datu drošību, kuri saistīti ar viņu avotiem, un šo avotu sniegtās personas datu un informācijas drošību.

Izlūkdienestu un drošības dienestu darbiniekiem ir piekļuve informācijai, ziņām un personas datiem, ko savācis un apstrādājis viņu dienests, ciktāl tie ir noderīgi, šiem darbiniekiem savu pienākumu vai uzdevumu izpildē.”

13.

Ar 14. pantu 1998. gada likuma 18/3. pantam ir piešķirta jauna redakcija, kurā tagad ir noteikts:

“1.   Īpašās datu savākšanas metodes, kas paredzētas 18/2. panta 1. punktā, var izmantot, ņemot vērā 18/1. pantā minētos potenciālos draudus, ja parastās datu savākšanas metodes tiek atzītas par nepietiekamām, lai ļautu savākt izlūkošanas uzdevuma veikšanai nepieciešamo informāciju. Īpašā metode ir jāizvēlas atkarībā no tā, cik nopietni ir potenciālie draudi, saistībā ar kuriem šī metode tiek piemērota.

Īpašo metodi var piemērot tikai pēc tam, kad attiecīgā dienesta vadītājs ir pieņēmis rakstveidā noformētu motivētu lēmumu, un pēc tam, kas šis lēmums ir ticis paziņots komisijai.

2.   Dienesta vadītāja lēmumā norāda:

[..]

[..]

8.   Dienesta vadītājs izbeidz īpašās metodes piemērošanu, ja to pamatojošie potenciālie draudi ir zuduši, ja metode vairs nav noderīga mērķim, kādam tā ir tikusi piemērota, vai ja viņš ir konstatējis nelikumību. Viņš pēc iespējas drīzāk informē komisiju par savu lēmumu.”

14.

1988. gada likuma 18/8. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Izlūkdienesti un drošības dienesti savu uzdevumu veikšanas interesēs, nepieciešamības gadījumā pieprasot šim nolūkam tehnisko atbalstu no elektronisko komunikāciju tīkla operatora vai elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzēja, var veikt vai likt veikt:

[..]

2.   Saistībā ar 1. punktā minētās metodes piemērošanu datiem, kas saglabāti, pamatojoties uz 2005. gada [..] likuma [..] 126. pantu, ievēro šādus noteikumus:

15.

Ar 2015. gada 11. jūnija spriedumu ( 14 )Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) atcēla 2005. gada likuma 126. panta jauno redakciju to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ Tiesa spriedumā Digital Rights atzina par spēkā neesošu Direktīvu 2006/24.

16.

Šīs atcelšanas rezultātā valsts likumdevējs (pirms sprieduma Tele2 Sverige un Watson pasludināšanas) pieņēma 2016. gada 29. maija likumu.

17.

VZ u.c., Ordre des barreaux francophones et germanophone (turpmāk tekstā – “Ordre des barreaux”), Liga voor Mensenrechten ASBL (turpmāk tekstā – “LMR”), Ligue des Droits de l’Homme ASBL (turpmāk tekstā – “LDH”) un Académie Fiscale ASBL (turpmāk tekstā –“Académie Fiscale”) cēla iesniedzējtiesā vairākas prasības par minētā likuma neatbilstību Konstitūcijai, būtībā apgalvojot, kas tas pārsniedz absolūti nepieciešamo un tajā nav noteiktas pietiekamas aizsardzības garantijas.

18.

Šajos apstākļos Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2018. gada 2. augustā.

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza VZ u.c., Académie Fiscale, LMR, LDH, Ordre des barreaux, Fondation pour Enfants Disparus et Sexuellement Exploités (Child Focus), Vācijas, Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Čehijas, Kipras, Dānijas, Spānijas, Igaunijas, Francijas, Ungārijas, Īrijas, Nīderlandes, Polijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.

21.

2019. gada 9. septembrī notika tiesas sēde, kas tika rīkota kopā ar tiesas sēdēm lietās C‑511/18, C‑512/18, C‑623/17, kurās piedalījās četru prejudiciālā nolēmuma tiesvedību dalībnieki, iepriekš minētās valdības un Norvēģijas valdība, kā arī Komisija un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs.

22.

Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmais jautājums būtībā atbilst lietās C‑511/18 un C‑512/18 izklāstītajiem jautājumiem. Tomēr tas no tiem atšķiras valsts tiesiskā regulējuma mērķu ziņā: šie mērķi ir ne tikai apkarot terorismu un smagākus noziedzīgus nodarījumus vai aizsargāt valsts drošību, bet arī “sniegt valsts drošības, teritorijas aizsardzības un sabiedrības drošības garantijas, nodrošināt citu nodarījumu, kuri nav smagi noziegumi, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu par tiem” un vispārīgi – sasniegt jebkuru citu no Regulas 2016/679 23. panta 1. punktā paredzētajiem mērķiem.

23.

Otrais jautājums ir saistīts ar pirmo jautājumu, taču to papildina tādējādi, ka tiek jautāts, vai valsts iestādēm noteiktie pozitīvie pienākumi veikt izmeklēšanu un sodīšanu par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu, attaisno strīdīgos pasākumus.

24.

Trešais jautājums ir uzdots gadījumā, ja valsts tiesību norma nebūtu saderīga ar Savienības tiesībām. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajā gadījumā varētu uz laiku saglabāt 2016. gada 29. maija likuma sekas.

25.

Šos jautājumus aplūkošu, vispirms izvērtējot Direktīvas 2002/58 piemērojamību; šajā ziņā atsaukšos uz saviem secinājumiem, kas sniegti saistībā ar šiem pārējiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pēc tam izklāstīšu, kādas šajā jomā ir Tiesas judikatūras pamatnostādnes un kā tās varētu mainīties turpmāk. Noslēgumā pievērsīšos atbildei uz katru no šiem prejudiciālajiem jautājumiem.

26.

Tāpat kā trijos pārējos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu arī šajā ir apšaubīta Direktīvas 2002/58 piemērojamība. Tā kā dalībvalstu paustie apsvērumi par to ir identiski, šajā ziņā lūdzu skatīt manus secinājumus lietās C‑511/18 un C‑512/18 ( 15 ).

27.

Direktīvas 2002/58 tiesību normas, “precizē un papildina” Direktīvu 95/46/EK ( 16 ), lai sasniegtu personas datu augstu aizsardzības līmeni elektroniskās komunikācijas pakalpojumiem ( 17 ).

28.

Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā ir norādīts, ka dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ir jānodrošina gan ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem veikto komunikāciju, gan ar to saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāte.

29.

Komunikāciju konfidencialitāte ietver tostarp (Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punkta otrais teikums) aizliegumu jebkurai personai, kas nav lietotājs, bez lietotāja piekrišanas glabāt informāciju par datu plūsmu saistībā ar elektroniskajām komunikācijām. Izņēmumi attiecas uz “personām, kam to darīt ir atļauts ar likumu [..], un tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikācijas pārsūtīšanai” ( 18 ).

30.

Direktīvas 2002/58 5. un 6. panta, kā arī 9. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt komunikāciju un ar tām saistītas informācijas konfidencialitāti un līdz minimumam samazināt ļaunprātīgas izmantošanas risku. To tvērums ir jāizvērtē, ņemot vērā minētās direktīvas 30. apsvērumu, saskaņā ar kuru “sistēmas elektronisko komunikāciju tīklu nodrošināšanai un pakalpojumu sniegšanai jāveido tā, lai ierobežotu nepieciešamo personas datu apjomu līdz stingri noteiktam minimumam” ( 19 ).

31.

Savukārt šie dati var tikt iedalīti:

32.

Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atļauts, ievērojot tajā paredzētos nosacījumus, pieņemt “tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu”.

33.

Ikvienam šādam ierobežojumam ir jābūt “[vajadzīgam] saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā”.

34.

Šis mērķu saraksts ir izsmeļošs ( 22 ): piemēram (“cita starpā”), ir atļauts “pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem”.

35.

Katrā ziņā “visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma [Līguma par Eiropas Savienību] 6. panta 1. un 2. punktā”. Tādējādi Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartā garantētās pamattiesības ( 23 ).

36.

No šīm Hartā nostiprinātajām tiesībām, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, Tiesa ir minējusi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (7. pants), tiesības uz personas datu aizsardzību (8. pants) un tiesības uz vārda brīvību (11. pants) ( 24 ).

37.

Kā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta interpretācijas principu Tiesa arī ir uzsvērusi to, ka ierobežojumi pienākumam garantēt komunikāciju un ar tām saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ir jāinterpretē šauri.

38.

Konkrēti tā noraidīja to, ka “atkāpe no šī vispārējā principa, it īpaši no aizlieguma uzglabāt šos datus, kas paredzēts šīs direktīvas 5. pantā, kļūst par normu, pretējā gadījumā tiktu būtiski sašaurināta šīs tiesību normas piemērošanas joma” ( 25 ).

39.

Manuprāt, šim divējādajam apsvērumam ir izšķiroša nozīme, lai saprastu, kāpēc Tiesa ir nospriedusi, ka saistībā ar elektroniskām komunikācijām iegūtās informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana nav saderīga ar Direktīvu 2002/58.

40.

Ar šo atziņu Tiesa tikai “stingri” ( 26 ) piemēroja samērīguma kritēriju, ko tā jau bija izmantojusi agrāk ( 27 ): “pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizsardzības Savienības līmenī pamatā ir prasība, lai atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi tiktu īstenoti absolūti nepieciešamā ietvaros” ( 28 ).

41.

Tiesa ir atzinusi, ka cīņa pret smagiem noziegumiem, konkrēti pret organizēto noziedzību un terorismu, ir ārkārtīgi svarīga sabiedrības drošības garantēšanai, un ka tās efektivitāte var lielā mērā būt atkarīga no moderno izmeklēšanas tehniku izmantošanas. Tā piebilda, ka “tomēr šāds vispārējo interešu mērķis, lai cik būtisks tas būtu, pats par sevi nevar attaisnot to, ka tāds [datu] saglabāšanas pasākums kā ar Direktīvu 2006/24 noteiktais tiek uzskatīts par nepieciešamu šīs cīņas īstenošanai” ( 29 ).

42.

Lai noskaidrotu, vai šāds pasākums ietver tikai absolūti nepieciešamo, Tiesa vispirmām kārtām uzsvēra, ka ar to notiek īpaši nopietna iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās ( 30 ). Šī īpašā iejaukšanās nopietnība izriet no tā, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta “visaptveroša un nediferencēta visas informācijas attiecībā uz datu plūsmu un atrašanās vietas datiem attiecībā uz visiem abonentiem un reģistrētiem lietotājiem saistībā ar visiem elektronisko sakaru līdzekļiem saglabāšana un ka tajā ir paredzēts pienākums elektronisko saziņu pakalpojumu sniedzējiem saglabāt šos datus sistemātiski un nepārtraukti, neizdarot nevienu izņēmumu” ( 31 ).

43.

Tas, cik lielā mērā ar šo pasākumu notiek iejaukšanās pilsoņu dzīvē, ir redzams šajos Tiesas apsvērumos par datu saglabāšanas sekām.

Šie dati ( 32 )

44.

Turklāt iejaukšanās “attiecīgo personu apziņā var radīt sajūtu, ka to privātā dzīve tiek pastāvīgi uzraudzīta”, jo “datu saglabāšanu veic, par to neinformējot elektronisko sakaru pakalpojumu lietotājus” ( 37 )

45.

Ņemot vērā iejaukšanās vērienu, vienīgi smago noziedzīgu nodarījumu apkarošana var pamatot datu saglabāšanas pasākumu, kam ir šādas iezīmes ( 38 ) Tomēr minētais pasākums nevar kļūt par vispārēju normu, jo “ar Direktīvu 2002/58 ieviestā kārtība prasa, lai šādu datu saglabāšana būtu izņēmums” ( 39 ).

46.

Turklāt no tā, ka ar aplūkoto pasākumu nebija paredzēta “nekāda diferencēšana, ierobežojumi vai izņēmumi atkarībā no sasniedzamā mērķa” ( 40 ) un nebija prasīta “nekād[a] saikn[e] starp datiem, kurus ir paredzēts saglabāt, un draudiem sabiedrības drošībai” ( 41 ), izrietēja vēl divas iezīmes:

47.

Tādējādi analizētie valsts tiesību akti pārsniedza to, kas ir absolūti nepieciešams. Tāpēc tos nevarēja uzskatīt par pamatotiem demokrātiskā sabiedrībā, kā noteikts Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, lasot to Hartas 7., 8., 11. panta un 52. panta 1. punkta gaismā ( 44 ).

48.

Tiesa ir atzinusi, ka ar Savienības tiesībām ir saderīgi valsts tiesību akti, ar kuriem “atļauts saglabāt iepriekš definētu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus smagu noziegumu apkarošanas nolūkā” ( 45 ).

49.

Šīs selektīvās datu saglabāšanas likumīguma nosacījums ir tas, ka “datu saglabāšana attiecībā uz saglabājamo datu kategorijām, iepriekš identificētiem saziņas līdzekļiem, attiecīgajām personām, kā arī noteikto saglabāšanas ilgumu aptver tikai absolūti nepieciešamo”.

50.

Spriedumā Tele2 Sverige un Watson dotie norādījumi par to, kā izvērtēt šo nosacījumu izpildi, nav izsmeļoši (un varbūt arī nevarētu tādi būt) un ir formulēti ļoti vispārīgos vilcienos. Lai tos ievērotu, dalībvalstīm:

51.

Attiecībā uz šiem objektīvajiem apstākļiem Tiesa kā piemēru min iespēju izmantot ģeogrāfisku kritēriju, lai noteiktu potenciāli iesaistīto personu loku un situācijas. Šā dažu dalībvalstu kritizētā kritērija minēšana, manuprāt, nav veikta tālab, lai pieļaujamo selektivitātes kritēriju loku sašaurinātu līdz šim kritērijam vien.

52.

Valsts iestāžu piekļuvi datiem Tiesa aplūko neatkarīgi no elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem noteiktā datu saglabāšanas pienākuma apjoma, tostarp neatkarīgi no tā, cik šo datu saglabāšana ir vispārēja vai konkrēta ( 49 ).

53.

Proti, lai arī saglabāšanas mērķis loģiski ir nodrošināt turpmāku piekļuvi datiem, gan saglabāšanas, gan piekļuves gadījumā dažādas Hartā aizsargātas pamattiesības var tikt pārkāptas atšķirīgos veidos. Tomēr šī atšķirība nenozīmē, ka kādi no apsvērumiem attiecībā uz saglabāšanu nebūtu attiecināmi arī uz piekļuvi saglabātajiem datiem.

54.

Šajā ziņā piekļuvei:

55.

No iepriekš minētā var secināt, ka “vispārēja piekļuve visiem saglabātajiem datiem, kas nav atkarīga no jebkādas kaut arī netiešas saiknes ar sasniedzamo mērķi, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas aprobežojas ar absolūti nepieciešamo” ( 54 ).

56.

Pēc Tiesas domām, “attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem, lai definētu apstākļus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem kompetentajām valsts iestādēm piešķir piekļuvi abonentu vai reģistrēto lietotāju datiem” ( 55 ). Tāpēc “piekļuvi [..] saistībā ar mērķi apkarot noziedzību [principā] var piešķirt vienīgi to personu datiem, kuras tiek turētas aizdomās par smaga nozieguma plānošanu, sagatavošanos tam vai tā izdarīšanu vai arī kuras vienā vai otrā veidā ir saistītas ar šādu noziegumu” ( 56 ).

57.

Citiem vārdiem sakot, to valsts tiesību normu tvērumam, ar kurām valsts kompetentajām iestādēm piešķir piekļuvi saglabātajiem datiem, ir jābūt pietiekami ierobežotam. Jābūt saiknei starp attiecīgajām personām un sasniedzamo mērķi, lai piekļuve neattiektos uz plašu personu loku vai pat visām personām, visiem elektroniskās komunikācijas līdzekļiem un visiem saglabātajiem datiem.

58.

Tomēr noteiktos apstākļos šos noteikumus var mīkstināt. Tiesa min “īpaš[us] gadījum[us], proti, kad vitāli svarīgas valsts drošības, aizsardzības vai sabiedrības drošības intereses [ir apdraudētas ar teroristiskām darbībām]”. Šādās situācijās “piekļuvi var piešķirt arī citu personu datiem, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas ļauj uzskatīt, ka šie dati konkrētajā gadījumā varētu sniegt efektīvu ieguldījumu šādu darbību apkarošanā” ( 57 ).

59.

Šis Tiesas skaidrojums ļauj dalībvalstīm ieviest īpašu kārtību plašākai piekļuvei datiem, ja izņēmuma kārtā ir jānovērš draudi primārajām valsts interesēm (valsts drošība, aizsardzība un sabiedrības drošība) ( 58 ), lai tādējādi iekļautu pat personas, kurām ir tikai netieša saikne ar minētajiem draudiem.

60.

Valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem neatkarīgi no šo datu veida ir jāpakārto trīs nosacījumiem, nodrošinot, ka:

61.

Šajā lietā tika vaicāts, vai ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, kas ir interpretēts Hartas 7. un 8. panta gaismā, ir saderīga valsts tiesību norma, ar kuru ir paredzēta kompetento iestāžu piekļuve kādu SIM karšu īpašnieku identitātes datiem.

62.

Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā minētais noziedzīgu nodarījumu prevencijas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķis nav vienīgi smagu noziegumu apkarošana, bet ietver “[noziedzīgus nodarījumus]” vispārīgi ( 62 ).

63.

Tā piebilda, ka, lai pamatotu valsts kompetento iestāžu piekļuvi datiem, ir jābūt saskaņotībai starp iejaukšanās smaguma pakāpi un attiecīgu noziedzīgu nodarījumu smagumu. Līdz ar to:

64.

Balstoties uz šo premisu, atšķirībā no sprieduma Tele2 Sverige un Watson iejaukšanos ar Hartas 7. un 8. pantu aizsargātajās tiesībās Tiesa neuzskatīja par “smagu” tāpēc, ka piekļuves pieprasījums bija “vērsts vienīgi uz to, lai varētu identificēt personas, kurām piederošās SIM kartes divpadsmit dienu laikā ir tikušas aktivizētas ar nozagtā mobilā tālruņa IMEI kodu” ( 65 ).

65.

Lai uzsvērtu, ka iejaukšanās ir mazāk smaga, tā paskaidroja, ka “pamatlietā aplūkotajā piekļuves pieprasījumā norādītie dati ir paredzēti vienīgi tam, lai noteiktā laikposmā ar nozagto mobilo tālruni aktivizētās SIM kartes varētu sasaistīt ar šo SIM karšu īpašnieku identitāti. Neveicot kontrolpārbaudes ar datiem par komunikācijām, kas veiktas, izmantojot minētās SIM kartes, un atrašanās vietas datiem, šie dati neļauj noskaidrot nedz ar vienu vai vairākām attiecīgajām SIM kartēm veikto komunikāciju datumu, laiku, ilgumu un adresātus, nedz vietu, kur šīs komunikācijas ir notikušas, vai to biežumu ar noteiktām personām konkrētā laika posmā. Tādējādi no minētajiem datiem nevar izdarīt konkrētus secinājumus par personu, kuru dati tiek skarti, privāto dzīvi” ( 66 ).

66.

Lietā, kurā pasludināts spriedums Ministerio Fiscal, netika iztirzāts tas, vai personas datus, kuriem tika piešķirta piekļuve, elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji bija saglabājuši saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kas ir interpretēti Hartas 7. un 8. panta gaismā ( 67 ). Netika iztirzāts arī jautājums par to, vai ir izpildīti pārējie šajā pantā paredzētie piekļuves nosacījumi.

67.

Tāpēc no sprieduma Ministerio Fiscal nav secināmas nekādas izmaiņas Tiesas judikatūrā par valsts tiesiskā regulējuma, kurā ir atļauta visaptveroša un nediferencēta datu saglabāšana sprieduma Tele2 Sverige un Watson izpratnē, nesaderību ar Savienības tiesībām.

68.

Tomēr uzskatu, ka, atzīstot par likumīgu tādu kārtību, kurā piekļuve noteiktiem personas datiem (SIM karšu īpašnieku identitātes datiem) ir ierobežota, Tiesa implicīti pieļauj, ka pakalpojuma sniedzēji šos datus saglabā.

69.

Gan iesniedzējtiesa, gan vairākums apsvērumus iesniegušo dalībvalstu lūdz Tiesai paskaidrot, niansēt vai pat pārskatīt vairākus aspektus šajā jomā izstrādātajā Tiesas judikatūrā, kuru tās kritizē.

70.

Lielākā daļa no šīs netieši vai tieši paustās kritikas tika izteikta jau saistībā ar spriedumu Digital Rights un tika noraidīta spriedumā Tele2 Sverige un Watson. Tagad tā tiek izteikta no jauna, lai būtībā uzsvērtu, ka pietiktu noteikt stingras tiesību normas par piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošajiem datiem, kas zināmā mērā varētu atsvērt to, cik smagu iejaukšanos rada šo datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana.

71.

Vairākās no šīm kritikām ir uzsvērta arī nepieciešamība pieņemt patiesi efektīvus pasākumus, lai apkarotu nopietnus draudus drošībai un noziedzību kopumā, un Tiesai tiek lūgts ņemt vērā tiesības uz drošību (Hartas 6. pants), kā arī dalībvalstu rīcības brīvību valsts drošības aizsardzībā. Dažkārt ir norādīts, ka Tiesa nav izsvērusi drošības dienestu un izlūkdienestu iejaukšanās preventīvumu.

72.

Manuprāt, Tiesai būtu jāturpina sava iepriekšējos spriedumos paustā principiālā nostāja – visaptverošs un nediferencēts pienākums saglabāt visu informāciju par datu plūsmu un visu abonentu un reģistrēto lietotāju atrašanās vietas datus ir Hartas 7., 8. un 11. pantā aizsargāto pamattiesību nesamērīgs aizskārums.

73.

A sensu contrario, valsts tiesību akti, kuros nosaka pienācīgus ierobežojumus kādu no šiem saistībā ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu radītajiem datiem saglabāšanai, varētu būt saderīgi ar Savienības tiesībām. Tāpēc risinājums ir rodams šo datu ierobežotā saglabāšanā.

74.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ šai ierobežotajai saglabāšanai nebūtu jābūt tikai tādai, kas attiecas uz kādu konkrētu ģeogrāfisko apgabalu vai personu loku: debates par šiem saglabāšanas kritērijiem parāda, ka tie varētu būt vai nu neīstenojami, vai neefektīvi izvirzīto mērķu sasniegšanai, vai pat radīt diskrimināciju.

75.

Jau pašā sākumā nepiekrītu kritikas argumentam, ka “plašāka saglabāšana ir atsverama ar ierobežotāku piekļuvi”. Piekrītu Tiesas argumentam, ka datu saglabāšana un piekļuve datiem ir divi atšķirīgi iejaukšanās veidi. Lai arī datu saglabāšanai ir nozīme, lai, iespējams, vēlāk kompetentajām iestādēm piešķirtu piekļuvi tiem, abas šīs iejaukšanās ir jāpamato katra atsevišķi, veicot īpašu pārbaudi, ņemot vērā izvirzīto mērķi.

76.

Tādējādi valsts sistēmu, kurā ir paredzēta visaptveroša un nediferencēta datu saglabāšana, nevar pamatot ar to, ka ar attiecīgām tiesību normām vienlaikus tiek ieviesti stingri materiāltiesiski un procesuāli noteikumi, lai saņemtu piekļuvi minētajiem datiem.

77.

Tāpēc ir jābūt tiesību normām īpaši par datu saglabāšanu, kurās tā būtu pakārtota kādiem nosacījumiem, lai nepieļautu, ka tā ir visaptveroša un nediferencēta. Tikai šādi var nodrošināt šīs saglabāšanas saderību ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, kas aplūkots Hartas 7., 8., 11. panta un 52. panta 1. punkta gaismā.

78.

Šādu pieeju īsteno arī Padomē izveidotās darba grupas, kurās noteikumi par datu saglabāšanu un piekļuvi tiem, kas būtu saderīgi ar Tiesas judikatūru, tiek izstrādāti, abus iejaukšanās veidus pārbaudot līdztekus ( 68 ).

79.

Piemērojot ierobežojumus katram no šiem abiem iejaukšanās veidiem, var izvērtēt, vai to iespējamā kumulatīvā ietekme un stingri aizsardzības pasākumi mazina datu saglabāšanas nelabvēlīgo ietekmi uz pamattiesībām, kas aizsargātas ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, vienlaikus garantējot izmeklēšanas efektivitāti.

80.

Lai aizsargātu šīs tiesības, sistēmā ir:

81.

Līdztekus tehnoloģiskajai attīstībai kļūst arvien pamatotāk, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji saglabā kādus datus un to dara ne tikai tālab, lai pildītu savas līgumsaistības ar lietotājiem. Atzīstot (grūti atspēkojamo ( 69 )) argumentu, ka šī saglabāšana ir noderīga, lai novērstu un apkarotu noziedzību, nešķiet loģiski noteikt tās apjomu tikai attiecībā uz to datu izmantošanu, kurus operatori saglabā savas komercdarbības veikšanas vajadzībām un tikai uz laiku, kas nepieciešams šīs darbības veikšanai.

82.

Ja atzīstam, ka ir lietderīgi noteikt operatoriem pienākumu – papildus savām tehniskajām un komerciālajām vajadzībām veiktajai datu saglabāšanai – saglabāt datus arī valsts drošības aizsardzības un noziedzības apkarošanas nolūkā, ir svarīgi noteikt arī šā pienākuma apjomu.

83.

Ikvienai saglabāšanas kārtībai ir jābūt pielāgotai izvirzītajam mērķim, lai saglabāšana nekļūtu nediferencēta ( 70 ). Jānovērš ir arī tas, ka šo datu kopums ļautu izveidot attiecīgās personas profilu (proti, noteikt tās ieradumus un sociālās attiecības), kas atbilstu vai būtu līdzīgs profilam, kādu varētu izveidot, iepazīstoties ar saziņas saturu.

84.

Lai novērstu vairākas nesaprašanās un kliedētu pārpratumus, ir jāņem vērā tas, ko Tiesa nav nospriedusi spriedumos Digital Rights un Tele2 Sverige un Watson. Tajos tā nenosodīja datu saglabāšanas kārtības kā lietderīga noziedzības apkarošanas instrumenta pastāvēšanu. Gluži pretēji, tika atzīta noziedzīgu nodarījumu novēršanas un apkarošanas mērķa likumība, kā arī šā mērķa sasniegšanai izveidotās datu saglabāšanas kārtības lietderība.

85.

Vēlreiz jāatgādina, ka tas, ko Tiesa toreiz noraidīja – un visnotaļ kategoriski –, ir iespēja Savienībai vai tās dalībvalstīm, atsaucoties uz šo mērķi, noteikt visu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas ietvaros radīto datu nediferencētu saglabāšanu un vispārēju piekļuvi minētajiem datiem.

86.

Tāpēc ir jārod tādi datu saglabāšanas veidi, uz kuriem nav attiecināmi tādi apzīmējumi (“visaptveroša un nediferencēta”), kas nav saderīgi ar Hartas 7., 8. un 11. pantā prasīto aizsardzību.

87.

Viens no šiem saglabāšanas veidiem būtu selektīva tādu datu saglabāšana, kas attiektos vai nu uz konkrētu personu loku (teorētiski – personām, kuras ir vairāk vai mazāk tieši saistītas ar visnopietnākajiem draudiem), vai noteiktu ģeogrāfisko apgabalu.

88.

Tomēr saistībā ar šo pieeju rodas dažas grūtības:

89.

Turklāt varētu rasties zināma pretruna starp saglabāšanas, kas vērsta uz konkrētu personu loku vai ģeogrāfisko apgabalu, preventīvo raksturu un apstākli, ka noziedzīgu nodarījumu izdarītāji nav zināmi iepriekš, kā arī nav zināma šo nodarījumu izdarīšanas vieta un laiks.

90.

Katrā ziņā nav jāizslēdz iespēja, ka ir atrodamas uz šiem kritērijiem balstītas selektīvas saglabāšanas formulas, kas var izrādīties noderīgas jau minēto mērķu sasniegšanai. Noteikt šīs ar Tiesas garantēto pamattiesību aizsardzību saderīgās formulas ir katras dalībvalsts vai visas Savienības likumdevēja ziņā.

91.

Maldīgi būtu uzskatīt, ka datu par kādu konkrētu personu loku vai noteiktu ģeogrāfisko apgabalu selektīva saglabāšana ir vienīgais veids, ko Tiesa uzskata par saderīgu ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, kas lasīts Hartas 7. un 8. panta gaismā.

92.

Kā jau teicu, ir iespējams rast citus selektīvas datu saglabāšanas veidus, kas nav vērsti uz konkrētu personu loku vai ģeogrāfiskiem apgabaliem. Tā patiesībā uzskata arī iepriekš minētās Padomes darba grupas, proti, to ieskatā, ir vērts izpētīt tādas iespējas kā saglabāto datu kategoriju ierobežošana ( 71 ), datu pseidonimizācija ( 72 ), ierobežotu saglabāšanas termiņu ieviešana ( 73 ), noteiktu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju kategoriju izslēgšana ( 74 ), atjaunojamas atļaujas saglabāt datus ( 75 ), pienākums saglabāt datus Savienības teritorijā vai neatkarīgas administratīva iestādes veikta sistemātiska un regulāra kontrole pār elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju nodrošināto aizsardzību pret datu ļaunprātīgu izmantošanu.

93.

Manuprāt, lai nodrošinātu saderību ar Tiesas judikatūru, priekšroka būtu dodama tam, ka uz laiku tiek saglabātas tādas dažas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu kategorijas, kuru loks tiek ierobežots līdz tam, kas ir absolūti nepieciešams drošībai un kas kopumā neļauj gūt precīzu un detalizētu priekšstatu par attiecīgo personu dzīvi.

94.

Praksē tas nozīmē, ka abu galveno kategoriju (informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu) gadījumā ar pienācīgu filtru palīdzību ir jāsaglabā tikai datu minimums, kas ir uzskatāms par absolūti nepieciešamu efektīvai noziedzības novēršanai un kontrolei un valsts drošības aizsardzībai.

95.

Šī atlase ir jāveic dalībvalstīm vai Savienības iestādēm likumdošanas kārtībā (ar savu ekspertu palīdzību), atturoties no jebkāda mēģinājuma noteikt pienākumu visaptveroši un nediferencēti saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus.

96.

Datu saglabāšana ir ierobežojama ne vien attiecībā uz kategorijām, bet arī laikā, lai tie nesniegtu detalizētu priekšstatu par attiecīgo personu dzīvi. Turklāt šis saglabāšanas termiņš ir jāpielāgo atbilstoši datu veidam, lai dati, kas sniedz precīzāku informāciju par šo personu dzīvesveidu un ieradumiem, tiktu glabāti īsāku laikposmu ( 76 ).

97.

Citiem vārdiem sakot, ir jāizpēta iespēja diferencēt katras datu kategorijas saglabāšanas termiņu atkarībā no tā, cik tā ir lietderīga drošības mērķu sasniegšanai. Ierobežojot termiņu, kurā vienas un otras kategorijas dati tiek saglabāti vienlaicīgi (un tāpēc var tikt izmantoti, lai rastu korelācijas, kas atklāj attiecīgo personu dzīves stilu), tiek paplašināta Hartas 8. pantā garantēto tiesību aizsardzība.

98.

Šādu viedokli tiesas sēdē pauda arī Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs: proti, jo lielāks ir saglabāto metadatu kategoriju skaits un jo ilgāks ir saglabāšanas termiņš, jo vieglāk ir izveidot detalizētu personas profilu, un otrādi ( 77 ).

99.

Turklāt, kā arī tika norādīts tiesas sēdē, ir grūti novilkt robežu starp kādiem elektronisko komunikāciju metadatiem un šo komunikāciju saturu. Daži metadati var sniegt tikpat plašu vai pat plašāku informāciju kā pats šo komunikāciju saturs – tas tā varētu notikt ar apmeklēto tīmekļa vietņu adresēm (URL) ( 78 ). Tāpēc šā veida un citiem līdzīgiem datiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai maksimāli ierobežotu to saglabāšanas nepieciešamību un tās ilgumu.

100.

Nav viegli rast līdzsvarotu risinājumu, jo izmeklēšanas un uzraudzības dienesti ar saglabāto datu korelācijas un sasaistīšanas metožu palīdzību var identificēt kādu aizdomās turēto vai attiecīgi – draudus. Tomēr datu saglabāšana, kas veikta, lai atklātu šo aizdomās turēto vai šos draudus, vēriena ziņā atšķiras no tādas saglabāšanas, kuras rezultātā tiek detalizēti raksturota personas dzīve.

101.

Kamēr šajā specifiskajā jomā nav visai Savienībai kopīga regulējuma, neuzskatu, ka var prasīt Tiesai uzņemties regulatīvās funkcijas un sīki norādīt, kādas datu kategorijas drīkst saglabāt un cik ilgi. Tad, kad ir noteiktas no Hartas, pēc Tiesas domām, izrietošās robežas, Savienības iestādēm un dalībvalstīm ir jāsaliek pareizie uzsvari, lai panāktu līdzsvaru starp drošības saglabāšanu un Hartā aizsargātajām pamattiesībām.

102.

Atsakoties no informācijas, ko var gūt no lielāka saglabāto datu apjoma, dažkārt patiešām varētu tikt apgrūtināta potenciālo draudu apkarošana. Bet tā ir cena, ko valsts varai nākas maksāt, kad tā pati uzliek sev pienākumu aizsargāt pamattiesības.

103.

Gluži tāpat kā neviens neatbalstītu pienākumu ex ante veikt privāto elektronisko komunikāciju satura visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu (pat tad, ja tiesību aktos ir garantēta turpmāka ierobežota piekļuve minētajam saturam), šāda visaptveroša un nediferencēta saglabāšana nav attiecināma arī uz šo komunikāciju metadatiem, kuri var atspoguļot tikpat sensitīvu informāciju kā pats saturs.

104.

Grūtības – kuras atzīstu – tiesību aktos precīzi noteikt gadījumus, kad jāveic selektīva saglabāšana, un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tā veicama, neattaisno to, ka, paredzot atkāpi no tiesību normas, dalībvalstis personas datu vispārēju saglabāšanu padara par savu tiesību aktu pamatprincipu. Ja tas tā būtu, tiktu pieļauts mūžīgs tiesību uz personas datu aizsardzību aizskārums.

105.

Jāpiebilst, ka patiesi ārkārtējās situācijās, kuras raksturo tūlītēji draudi vai īpašs risks, kas attaisno oficiālu ārkārtas situācijas pasludināšanu dalībvalstī, nekas neliedz valsts tiesību aktos paredzēt iespēju uz noteiktu laiku uzlikt tik plašu un vispārēju datu glabāšanas pienākumu, ciktāl tas ir uzskatāms par nepieciešamu.

106.

Šajos apstākļos varētu pieņemt tiesisko regulējumu, ar ko īpaši tiek atļauta plašāka datu saglabāšana (un piekļuve tiem), ievērojot nosacījumus un procedūras, kas nodrošina šo metožu ārkārtas raksturu to materiālā tvēruma un ilguma ziņā, kā arī pienācīgas garantijas jautājumā par tiesību aizsardzības tiesā.

107.

Veicot normatīvo regulējumu salīdzinošo pārbaudi attiecībā uz konstitucionālajām ārkārtas situācijām, izrādās, ka nav neiespējami noteikt faktiskos apstākļus, kuros var tikt piemērots īpašs normatīvais regulējums, un to, kura iestāde var pieņemt šo lēmumu, kādos apstākļos un kā uzraudzībā tas darāms ( 79 ).

108.

Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu kopsakarā ar vairākām Hartā garantētajām tiesībām: tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (7. pants), tiesībām uz personas datu aizsardzību (8. pants) un tiesībām uz vārda un informācijas brīvību (11. pants).

109.

Kā esmu izklāstījis lietās C‑511/18 un C‑512/18 sniegtajos secinājumos, tās patiešām ir tiesības, kas šajos apstākļos, pēc Tiesas domām, varētu izrādīties aizskartas.

110.

Tomēr Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) min arī Hartas 4. un 6. pantu, par kuriem ir attiecīgi otrais un pirmais prejudiciālais jautājums.

111.

Tiesības uz brīvību un drošību garantējošais Hartas 6. pants ir minēts arī lietās C‑511/18 un C‑512/18, un par tā piemērojamību lietā esmu paudis savu viedokli attiecīgajos secinājumos, uz kuriem šeit atsaucos ( 80 ).

112.

Runājot par Hartas 4. pantu, tā kā atbilde ir ne tik daudz atkarīga no valsts tiesību aktu analīzes, tos salīdzinot ar Savienības tiesībām, kā no šīs tiesību normas interpretācijas, man šķiet, ka ir lietderīgi vispirms atbildēt uz šo jautājumu.

113.

Atsauce uz Hartas 4. pantā noteikto spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegumu patiesībā ir minēta tikai šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tāpēc man ir tam jāpievēršas.

114.

Atsaucoties uz Hartas 4. pantu, iesniedzējtiesa vēlas norādīt, ka valsts tiesību normas mērķis ir arī izpildīt valsts varai uzlikto pozitīvo pienākumu, proti, izveidot “izveidot tiesisko regulējumu, kurš ļautu veikt efektīvu kriminālizmeklēšanu un efektīvu sodīšanu par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu un ļautu efektīvi identificēt nozieguma izdarītāju, pat tad, ja tiek izmantoti elektronisko komunikāciju līdzekļi” ( 81 ).

115.

Manuprāt, šis konkrētais pozitīvais pienākums būtiski neatšķiras no jebkura cita īpašā pienākuma, kas valstij izriet no dažādo pamattiesību pasludināšanas. Tiesības uz dzīvību (Hartas 2. pants), fizisko neaizskaramību (Hartas 3. pants), datu aizsardzību (Hartas 8. pants), tāpat kā vārda (Hartas 11. pants) vai domu, pārliecības un ticības brīvība (Hartas 10. pants) rada valstij pienākumu izveidot tiesisko regulējumu, kas garantē to faktisku izmantojamību, vajadzības gadījumā vēršot valsts varas monopolizēto spēku pret ikvienu, kas grasās šo izmantošanu liegt vai apgrūtināt ( 82 ).

116.

Jautājumā par nepilngadīgo seksuālu izmantošanu ECT uzskata, ka bērniem un citām neaizsargātām personām ir īpašas tiesības uz valsts aizsardzību, valstij pieņemot krimināltiesību normas, ar ko par šo nodarījumu izdarīšanu nosaka efektīvas sankcijas, kurām ir atturoša iedarbība ( 83 ).

117.

Pamats šīm īpašajām tiesībām uz aizsardzību ir rodams ne tikai Hartas 4. pantā, jo dabiski var piesaukt arī 1. pantu (cilvēka cieņa) vai 3. pantu (tiesības uz fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu).

118.

Lai arī valsts iestāžu pozitīvo pienākumu garantēt bērnu un citu neaizsargātu personu aizsardzību nevar neņemt vērā, izvērtējot valsts tiesiskajā regulējumā ( 84 ) skartās tiesiskās intereses, tas arī nevar radīt “pārmērīgu slogu” valsts varai ( 85 ), ne arī tikt izpildīts, neievērojot likumību vai citas pamattiesības ( 86 ).

119.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām nav saderīgi valsts tiesību akti, par kuriem tai ir jāspriež prasībā par šo aktu atbilstību Konstitūcijai.

120.

Tā kā Tiesa jau ir sniegusi ar attiecīgajiem Hartas noteikumiem saderīgu Direktīvas 2002/58 interpretāciju, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, būs jāņem vērā sprieduma Tele2 Sverige un Watson judikatūra ar tajā pēc vajadzības šeit izklāstītajiem precizējumiem.

121.

Balstoties uz šo premisu, interpretācijas norādījumos, kas sniedzami Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa), lai tā pati varētu izvērtēt valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām, datu saglabāšana ir jāiztirzā savrupi no piekļuves tiem, jo šādi šīs darbības ir reglamentētas šajā valsts tiesību normā.

122.

Beļģijas valdība uzsver, ka tā ir vēlējusies noteikt skaidru tiesisko regulējumu, kas ietvertu vajadzīgās garantijas privātās dzīves aizsardzībai, tā vietā, lai balstītos uz elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju praksi attiecībā uz datu saglabāšanu rēķinu izsniegšanas un klientu informācijas pieprasījumu apstrādes vajadzībām.

123.

Šī valdība uzskata, ka vispārēja un preventīva pienākuma saglabāt datus mērķis ir ne tikai smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana par tiem, bet arī valsts drošības aizsardzība, teritorijas aizsardzība un sabiedrības drošība, nodarījumu, kas nav smagi noziegumi, izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana par tiem vai elektronisko komunikāciju sistēmas neatļautas lietošanas novēršana ( 87 ) vai jebkurš cits mērķis, kas ir minēts Regulas 2016/679 23. panta 1. punktā.

124.

Beļģijas valdības skatījumā:

125.

Neraugoties uz šīm garantijām, patiesībā ir tā, ka ar Beļģijas tiesību aktiem operatoriem un elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts visaptverošs un nediferencēts pienākums saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus Direktīvas 2002/58 izpratnē, kas tiek apstrādāti šo pakalpojumu sniegšanas ietvaros. Kā jau esmu norādījis, saglabāšanas termiņš parasti ir divpadsmit mēneši – nav paredzēts nekāds laika ierobežojums atkarībā no saglabāto datu kategorijām.

126.

Šis visaptverošas un nediferencētas saglabāšanas pienākums ir jāpilda pastāvīgi un nepārtraukti. Lai arī tā mērķis ir novērst, izmeklēt visa veida noziedzīgus nodarījumus (no tādiem, kas ir saistīti ar valsts drošību un aizsardzību, līdz tādiem, kas ir īpaši smagi vai arī par kuru izdarīšanu ir paredzēts brīvības atņemšanas sods uz laiku, kas ir mazāks par vienu gadu) vai veikt kriminālvajāšanu par tiem, šāds pienākums nav saderīgs ar Tiesas judikatūru un tādēļ nav uzskatāms par saderīgu ar Hartu.

127.

Lai pielāgotos šai judikatūrai, Beļģijas likumdevējam ir jāizpēta citas iespējas (kā tās, kuras esmu minējis iepriekš), ar ko izveido ierobežotas saglabāšanas formulas. Šīm formulām, kas atšķiras atkarībā no datu kategorijas, ir jāatbilst principam, ka ir jāsaglabā tikai datu nepieciešamais minimums, ņemot vērā risku vai draudus, un tikai uz ierobežotu laiku, kas būs atkarīgs no saglabātās informācijas rakstura. Katrā ziņā saglabāšana nedrīkst dot iespēju precīzi kartografēt attiecīgo personu privāto dzīvi, ieradumus, rīcību vai sociālās attiecības.

128.

Manuprāt, spriedumā Tele2 Sverige un Watson ( 88 ) izklāstītie nosacījumi ir attiecināmi arī uz piekļuvi: valsts tiesiskajā regulējumā ir jānosaka materiāltiesiski un procesuāli noteikumi, kas reglamentē kompetento iestāžu piekļuvi saglabātajiem datiem ( 89 ).

129.

Beļģijas valdība precizē, ka 2005. gada likuma (par elektroniskajām komunikācijām) 126. panta 2. punktā ( 90 ) ir izsmeļoši uzskaitītas tās valsts iestādes, kas var saņemt saskaņā ar šā panta 1. punktu saglabātos datus.

130.

Šo iestāžu vidū ir tiesas un prokuratūra; valsts drošības iestādes; Vispārējais drošības un izlūkdienests, ko kontrolē divas neatkarīgas komisijas; Beļģijas Pasta un telekomunikāciju institūta kriminālpolicijas amatpersonas; neatliekamās palīdzības dienesti; Federālās policijas Bezvēsts pazudušo personu grupas kriminālpolicijas amatpersonas; Telekomunikāciju mediācijas dienests un finanšu nozares uzraudzības iestāde.

131.

Beļģijas valdība vispārīgi apgalvo, ka valsts tiesību akti liedz dažādiem dienestiem piekļūt datiem, lai aktīvi vērstos pret draudiem, kuri nav identificēti vai par kuriem neliecina konkrētas pazīmes. Tādējādi valsts iestādes nevarot piekļūt neapstrādātiem komunikāciju datiem un automatizēti tos apstrādāt, lai iegūtu informāciju un aktīvi novērstu drošībai radītos draudus.

132.

Pēc šīs valdības domām, piekļuve datiem ir pakārtota stingriem nosacījumiem, kas noteikti atkarībā no katras valsts kompetentās iestādes statusa.

133.

Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, Tiesai nav izsmeļoši jāizvērtē nosacījumi, kas ir noteikti katrai no šīm iestādēm, lai tās varētu saņemt piekļuvi saglabātajiem datiem. To darīt drīzāk ir iesniedzējtiesas ziņā, un tai tas ir jādara, ievērojot spriedumos Tele2 Sverige un Watson un Ministerio Fiscal sniegtos norādījumus.

134.

Turklāt no Beļģijas valdības sniegtās informācijas ir redzams, ka piekļuves nosacījumi, kas paredzēti tiesu iestādēm vai prokuratūrai ( 91 ), lai tās varētu izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus saskaņā ar Kriminālizmeklēšanas kodeksa 46.bis ( 92 ) un 88.bis ( 93 ) pantu, kā arī veikt kriminālvajāšanu par tiem, būtiski atšķiras no nosacījumiem, kas jāizpilda citām iestādēm.

135.

Runājot par izlūkdienestiem un drošības dienestiem, saskaņā ar 1998. gada likumu pieprasījums nodrošināt piekļuvi operatoru rīcībā esošai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem ir jāpamato ar objektīviem kritērijiem, lai garantētu, ka tā aptver tikai absolūti nepieciešamo, pamatojoties uz iepriekš identificētiem draudiem ( 94 ). Ir paredzēti dažādi piekļuves termiņi (seši, deviņi vai divpadsmit mēneši) atkarībā no potenciālajiem draudiem, un pieprasījumam ir jābūt atbilstošam samērīguma un subsidiaritātes principiem. Ir izveidots arī neatkarīgai iestādei uzticētas kontroles mehānisms ( 95 ).

136.

Savukārt Beļģijas Pasta un telekomunikāciju institūta (BIPT) kriminālpolicijas amatpersonas drīkst prokurora uzraudzībā piekļūt telekomunikāciju operatoru rīcībā esošajiem datiem ļoti nedaudzos īpašos gadījumos ( 96 ), turklāt, kā apgalvo Beļģijas valdība, to darbība neskar personas, kuru dati tiek saglabāti.

137.

Neatliekamās palīdzības dienesti, kas sniedz palīdzību uz vietas, var pieprasīt datus par neatliekamās palīdzības izsaukuma veicēju, ja pēc tā saņemšanas viņi no pakalpojumu sniedzēja vai operatora nesaņem minētās personas identifikācijas datus vai ja tie ir nepilnīgi vai nepareizi.

138.

Federālās policijas Bezvēsts pazudušo personu grupas kriminālpolicijas darbinieki var pieprasīt operatoram datus, kas ir vajadzīgi, lai atrastu bezvēsts pazudušo, kura fiziskā neaizskaramība ir tūlītēji apdraudēta. Piekļuve, kas ir pakārtota stingriem nosacījumiem, attiecas tikai uz datiem, kas ļauj identificēt lietotāju, un datiem attiecībā uz galiekārtas piekļuvi un savienojumu ar tīklu un pakalpojumu, kā arī par šo iekārtu atrašanās vietu; tas ir attiecināms tikai uz datiem, kas ir saglabāti 48 stundu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas.

139.

Telekomunikāciju mediācijas dienests var pieprasīt tikai tās personas identifikācijas datus, kas ir ļaunprātīgi izmantojusi tīklu vai kādu elektronisko komunikāciju pakalpojumu. Šajā gadījumā tiesa vai neatkarīga administratīvā iestāde (atskaitot šo dienestu pašu) neveic iepriekšēju pārbaudi.

140.

Visbeidzot, finanšu nozares uzraudzības iestāde finanšu noziegumu apkarošanas nolūkā var pieprasīt piekļuvi informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, iepriekš saņemot izmeklētājtiesneša atļauju.

141.

Šo noteikumu un piekļuves nosacījumu saglabātajiem datiem, kas piemērojami katrai no tos saņemt tiesīgajām iestādēm, izklāsts uzskatāmi parāda gadījumu un aizsargpasākumu daudzveidību, kuru atbilstību kritērijiem, ko Tiesa ir izmantojusi savā judikatūrā ( 97 ), ir detalizēti jāizvērtē iesniedzējtiesai.

142.

Jākonstatē, piemēram, ka aplūkotajos tiesību aktos nav redzams, ka kompetentajām valsts iestādēm būtu pienākums sistemātiski informēt (ja vien šī informēšana neapdraud notiekošu izmeklēšanu) attiecīgās personas par to, ka ir tikuši izmantoti viņu dati. Nešķiet – vismaz dažos gadījumos kā, piemēram, saistībā ar finanšu noziegumiem –, ka būtu arī iepriekš paredzēti noteikumi par šo nodarījumu smagumu, lai pamatotu piekļuvi attiecīgajiem datiem. Saikne starp iejaukšanās vērienu un izmeklējamā noziedzīga nodarījuma smagumu sprieduma Ministerio Fiscal izpratnē ne visos gadījumos ir acīmredzama.

143.

Lai kā arī nebūtu, manuprāt, apsvērumiem par iestāžu piekļuvi datiem ir otršķirīga nozīme, jo, ņemot vērā iepriekš jau izklāstīto, galvenais iemesls, kura dēļ šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aplūkotie valsts tiesību akti nav saderīgi ar Savienības tiesībām, ir pati šo datu visaptverošā un nediferencētā saglabāšana.

144.

Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja, ņemot vērā Tiesas atbildi, tiktu atzīts, ka valsts tiesību akti nav saderīgi ar Savienības tiesībām, var uz laiku paturēt spēkā minētā tiesiskā regulējuma sekas. Tas ļautu izvairīties no tiesiskās nedrošības un dotu iespēju savāktos un saglabātos datus izmantot, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.

145.

Jāpiebilst, ka “tikai Tiesa izņēmuma kārtā un primāro tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tām pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu”. Ja “valsts tiesām būtu tiesības piešķirt valsts tiesību normām pārākumu pār pretrunā esošām Savienības tiesībām, pat ja tas būtu tikai uz laiku, tiktu apdraudēta Savienības tiesību vienota piemērošana” ( 98 ).

146.

Komisija uzskata – tā kā Tiesa, interpretējot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, tās sekas nav ierobežojusi laikā, uz šo iesniedzējtiesas jautājumu būtu jāatbild noliedzoši ( 99 ).

147.

Tomēr 2012. gada 28. februāra spriedumā Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne ( 100 ) Tiesa norādīja, ka, ņemot vērā ar vides aizsardzību saistītus primārus apsvērumus, izņēmuma kārtā varēja atļaut valsts tiesai piemērot valsts tiesību aktus, kas tai deva pilnvaras paturēt spēkā dažas tāda valsts tiesību akta sekas, kurš tika atcelts Savienības tiesību normas pārkāpuma dēļ ( 101 ).

148.

Šis judikatūras kurss tika apstiprināts 2019. gada 29. jūlija spriedumā Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen ( 102 ). Nesaskatu iemeslu, kāpēc šī vai nu vides aizsardzības jomā izstrādātā, vai ar energoapgādes drošību pamatotā judikatūra nebūtu attiecināma arī citās Savienības tiesību jomās, konkrēti – šajā lietā aplūkotajā.

149.

Ja “ar vides aizsardzību saistīts primārs apsvērums” var pamatot to, ka valsts tiesas izņēmuma kārtā saglabā kādas ar Savienības tiesībām nesaderīgas valsts tiesību normas tiesiskās sekas, vides aizsardzībai ir jābūt “vien[am] no Savienības galvenajiem mērķiem, kam ir visaptverošs un fundamentāls raksturs” ( 103 ).

150.

Viens no Savienības mērķiem ir arī drošības telpas izveide (LES 3. pants), kas ietver valsts galveno funkciju ievērošanu, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību (LES 4. panta 2. punkts). Tas nav mazāk “visaptverošs un fundamentāls” mērķis nekā vides aizsardzība, jo tā sasniegšana ir obligāts nosacījums, lai varētu ieviest tiesisko regulējumu, ar ko var nodrošināt pamattiesību un pamatbrīvību efektīvu īstenošanu.

151.

Manuprāt, primāri apsvērumi saistībā ar valsts drošības aizsardzību šajā lietā varētu attaisnot to, ka Tiesa izņēmuma kārtā atļauj iesniedzējtiesai paturēt spēkā vismaz dažas no apstrīdētā likuma sekām.

152.

Lai nodrošinātu šo paturēšanu spēkā, iesniedzējtiesai atbilstoši Tiesas nolēmumam būtu jāatzīst valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām un par ārkārtīgi satraucošām jāatzīst sekas, ko sabiedrības drošībai vai valsts drošībai varētu radīt tās tūlītēja atcelšana (ja šīs nesaderības rezultātā tā saskaņā ar valsts tiesībām ir jāatceļ) vai tās atstāšana bez piemērošanas.

153.

Turklāt, lai uz laiku tiktu (pilnīgi vai daļēji) paturētas spēkā valsts tiesību normas sekas, būtu jānodrošina, ka:

154.

Turklāt šis risinājums būtu jāpiemēro, ņemot vērā gan grūtības, kas ir saistītas ar valstu tiesisko regulējumu saskaņošanu ar lietā Tele2 Sverige un Watson ( 105 ) izstrādāto judikatūru, gan to, ka vēlmi izpildīt spriedumu Digital Rights Beļģijas likumdevējs ir izrādījis, izdarot grozījumus savos tiesību aktos. Šis precedents liek domāt, ka arī 2016. gada 29. maija likumu (kas tika pieņemts pirms sprieduma Tele2 Sverige un Watson pasludināšanas) tas pielāgos nupat minētā sprieduma judikatūrai.

155.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai atbildēt Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) šādi: