1.

2016. gadā persona, kuras naudas līdzekļi tika glabāti tās vārdā atvērtā norēķinu kontā Korporativna Targovska Banka (turpmāk tekstā – “KTB banka”), cēla prasību Bulgārijas tiesā ( 2 ), prasot, lai Balgarska Narodna Banka (Bulgārijas Centrālā banka; turpmāk tekstā – “BNB”) atlīdzinātu viņam zaudējumus, ko viņš cietis šī noguldījuma summas novēlotas atmaksāšanas dēļ.

2.

Prasītājs minētajā lietā apgalvoja, ka BNB vajadzēja lemt par KTB bankā veikto noguldījumu nepieejamību Direktīvā 94/19/EK ( 3 ) noteiktajā termiņā. To neizdarot, tā bija atbildīga par noguldījumu atmaksāšanas nokavējumu un tai bija jāmaksā nokavējuma procenti, kas bija uzkrājušies līdz brīdim, kad prasītājam tika atmaksāta noguldījuma summa.

3.

Kompetentā tiesa iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuru tika atbildēts Tiesas 2018. gada 4. oktobra spriedumā Kantarev ( 4 ).

4.

Kamēr vēl nebija pasludināts spriedums Kantarev, cita Bulgārijas tiesa, Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu analogā tiesvedībā, kuras priekšmets arī bija prasījums par BNB mantisko atbildību, pamatojoties uz daļēji tādiem pašiem argumentiem.

5.

Pēc sprieduma Kantarev pasludināšanas Tiesa par to informēja Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa), lai noskaidrotu, vai tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un minētā tiesa to apstiprināja.

6.

Atbilstoši Tiesas norādījumiem šie secinājumi attieksies tikai uz diviem no konkrētajā lietā uzdotajiem jautājumiem, kas spriedumā Kantarev vai nu netika aplūkoti, vai arī tika aplūkoti no cita skatpunkta: a) Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā ietvertais jēdziens “izmaksājams noguldījums”, un b) Eiropas Banku iestādes (turpmāk tekstā – “EBI”) 2014. gada 17. oktobra Ieteikuma ( 5 ) ietekme.

7.

Tā kā es analizēšu tikai šos divus jautājumus, attiecīgos gadījumos, lai izklāstītu atbilstošos tiesību aktus, faktus, kas noteica KTB bankā noguldīto līdzekļu atmaksu, un manu vērtējumu par tiem, es atsaukšos uz spriedumu Kantarev.

8.

Attiecībā uz atbilstošajiem šīs direktīvas apsvērumiem un pantiem es atsaucos uz sprieduma Kantarev 3.‑6. punktu.

9.

Šīs regulas 27.– 29. apsvērumā ir paredzēts:

10.

Šīs regulas 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“Iestāde rīkojas saskaņā ar pilnvarām, ko tai piešķir šī regula un Direktīva 2006/48/EK, Direktīva 2006/49/EK, Direktīva 2002/87/EK, Regula Nr. 1781/2006, Direktīva 94/19/EK un tiktāl, ciktāl minētie akti attiecas uz kredītiestādēm un finanšu iestādēm, un to uzraugošajām kompetentajām iestādēm, attiecīgās daļas Direktīvā 2005/60/EK, Direktīvā 2002/65/EK, Direktīvā 2007/64/EK un Direktīvā 2009/110/EK, tostarp visas direktīvas, regulas un lēmumi, kas pamatojas uz minētajiem aktiem, kā arī visi turpmāk pieņemtie juridiski saistošie Savienības akti, ar ko nosaka iestādes uzdevumus”.

11.

Tās 4. panta 2. punkta iii) apakšpunktā “kompetentās iestādes” ir definētas šādi:

“attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām – iestādes, kuras pārvalda noguldījumu garantiju sistēmas saskaņā ar Direktīvu 94/19/EK, vai gadījumā, ja noguldījumu garantiju sistēmas darbību nodrošina privāts uzņēmums, – valsts iestāde, kas uzrauga šādas sistēmas atbilstīgi minētajai direktīvai”.

12.

Minētās regulas 16. pantā ir norādīts:

“1.   Lai Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmā ieviestu konsekventu, efektīvu un konstruktīvu uzraudzības praksi un nodrošinātu kopēju, vienveidīgu un konsekventu Savienības tiesību aktu piemērošanu, iestāde pieņem pamatnostādnes un ieteikumus, kas adresēti kompetentām iestādēm vai finanšu iestādēm.

[..]

3.   Kompetentās iestādes un finanšu iestādes dara visu iespējamo, lai ievērotu šādas pamatnostādnes un ieteikumus.

Divu mēnešu laikā kopš pamatnostādņu vai ieteikumu izdošanas katra kompetentā iestāde apstiprina, vai tā ievēro vai paredz ievērot šīs pamatnostādnes un ieteikumus. Ja kompetentā iestāde neievēro vai neparedz ievērot attiecīgo pamatnostādni vai ieteikumu, tā par to paziņo iestādei, minot iemeslus.

Iestāde publisko informāciju par to, ka kāda kompetentā iestāde neievēro vai neparedz ievērot minēto pamatnostādni vai ieteikumu. Iestāde, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi, var arī pieņemt lēmumu publiskot kompetentās iestādes norādītos iemeslus, kāpēc tā nav ievērojusi pamatnostādni vai ieteikumu. Pirms publiskošanas kompetentā iestāde saņem attiecīgu paziņojumu.

Ja to pieprasa pamatnostādne vai ieteikums, finanšu iestādes sniedz skaidru un sīki izstrādātu ziņojumu par to, vai tās ievēro pamatnostādni vai ieteikumu.

[..]”

13.

Tās 17. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja kompetentā iestāde nav piemērojusi aktus, kas minēti 1. panta 2. punktā, vai ir piemērojusi tā, ka tiek pārkāpti Savienības tiesību akti, tostarp regulatīvi tehniskie standarti un īstenošanas tehniskie standarti, kas izstrādāti saskaņā ar 10. līdz 15. pantu, jo īpaši nenodrošinot to, ka finanšu iestāde ievēro minētajos aktos noteiktās prasības, iestāde rīkojas saskaņā ar šā panta 2., 3. un 6. punktā noteiktajām pilnvarām.

2.   Pēc vienas vai vairāku kompetento iestāžu, Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas vai Banku nozares ieinteresēto personu grupas pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas un pēc iesaistītās kompetentās iestādes informēšanas iestāde var izmeklēt iespējamos Savienības tiesību aktu pārkāpšanas vai nepiemērošanas gadījumus.

[..]

3.   Ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc izmeklēšanas sākšanas iestāde var sniegt iesaistītajai kompetentajai iestādei ieteikumu, norādot pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem.

Desmit darbdienu laikā pēc ieteikuma saņemšanas kompetentā iestāde informē iestādi par pasākumiem, ko tā ir veikusi vai paredz veikt, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem.

4.   Ja viena mēneša laikā pēc iestādes ieteikuma saņemšanas kompetentā iestāde nenodrošina atbilstību Savienības tiesību aktiem, Komisija, pamatojoties uz iestādes sniegto informāciju, vai pēc savas iniciatīvas sniedz oficiālu atzinumu, pieprasot kompetentajai iestādei veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem. Komisija oficiālajā atzinumā ņem vērā iestādes ieteikumu.

Komisija sniedz šādu oficiālu atzinumu ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc ieteikuma pieņemšanas. Komisija var pagarināt šo termiņu par vienu mēnesi.

Iestāde un kompetentās iestādes sniedz Komisijai visu nepieciešamo informāciju.

5.   Kompetentā iestāde desmit darbdienu laikā pēc 4. punktā minētā oficiālā atzinuma saņemšanas informē Komisiju un iestādi par pasākumiem, ko tā ir veikusi vai paredz veikt, lai izpildītu minēto oficiālo atzinumu.

6.   Neskarot LESD 258. pantā noteiktās Komisijas pilnvaras, ja kompetentā iestāde noteiktajā termiņā nepilda 4. punktā minēto oficiālo atzinumu un ja savlaicīgi ir jānovērš šāda neizpilde, lai saglabātu vai atjaunotu neitrālus konkurences apstākļus tirgū vai nodrošinātu finanšu sistēmas pienācīgu darbību un integritāti, gadījumos, kad finanšu iestādēm ir tieši piemērojamas attiecīgās prasības saskaņā ar 1. panta 2. punktā minētajiem aktiem, iestāde var pieņemt atsevišķu finanšu iestādei adresētu lēmumu, pieprasot veikt nepieciešamos pasākumus, lai tā izpildītu pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tostarp attiecībā uz jebkādas darbības pārtraukšanu.

Iestādes lēmums atbilst Komisijas oficiālajam atzinumam, kas izdots saskaņā ar 4. punktu.

7.   Saskaņā ar 6. punktu pieņemtie lēmumi ir noteicošie attiecībā uz kompetento iestāžu iepriekš pieņemtiem lēmumiem par to pašu jautājumu.

Veicot pasākumus saistībā ar jautājumiem, uz kuriem attiecas saskaņā ar 4. punktu sniegts oficiāls atzinums vai saskaņā ar 6. punktu pieņemts lēmums, kompetentās iestādes ievēro attiecīgi vai nu šādu oficiālu atzinumu, vai lēmumu.

[..]”

14.

Šīs regulas 26. panta 2. punktā ir noteikts:

“Regulas 16. pants par iestādes pilnvarām pieņemt pamatnostādnes un ieteikumus attiecas arī uz noguldījumu garantiju sistēmām.”

15.

Es atsaucos uz atbilstošo Bulgārijas tiesību aktu izklāstu sprieduma Kantarev 8.‑25. punktā.

16.

Es tikai uzsvēršu, ka Zakon za garantirane na vlogovete v bankite (Likums par bankas noguldījumu garantijām) ( 8 ) 23. panta 1. un 5. punktam ir šāds saturs:

“1.   Fonds atmaksā attiecīgās bankas parādus tās noguldītājiem līdz garantētajai summai, ja [BNB] ir atsaukusi komercbankas licenci.

[..]

5.   Fonds uzsāk minēto summu atmaksu ne vēlāk kā 20 darba dienu laikā pēc datuma, kad [BNB] pieņēmusi 1. punktā norādīto lēmumu.”

17.

2008., 2010. un 2011. gadā prasītāja BT un KTB banka noslēdza trīs līgumus par beztermiņa noguldījumiem euro un Bulgārijas levās (BGN), kurus garantē Banku noguldījumu garantiju fonds (turpmāk tekstā – “Fonds”) līdz 196000 BGN vienai personai.

18.

KTB bankas situācija 2014. gadā un valsts iestāžu darbība spriedumā Kantarev (27. un 28. punkts) bija izklāstītas šādi:

“Tā kā pēc bankā esošo noguldījumu masveida izņemšanas KTB bankai iestājas likviditātes krīze, tās pārstāvji 2014. gada 20. jūnijā lūdza BNB, lai tā pakļautu šo kredītiestādi īpašai uzraudzībai. Viņi arī informēja BNB par minētās iestādes maksājumu un visu bankas darījumu pārtraukšanu. Ar tās pašas dienas BNB valdes lēmumu KTB tika noteikta īpaša uzraudzība uz trim mēnešiem. Šīs kredītiestādes saistību izpilde tika pārtraukta, un tās darbība tika ierobežota. Tika iecelti administratori, un BNB uzlika ārējam revidentam veikt minētās iestādes aktīvu un parādu novērtējumu.

[..] No šī novērtējuma izrietēja, ka KTB bankas finanšu rezultāts bija negatīvs un ka tā neatbilda Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajām prasībām attiecībā uz pašu kapitālu. Tādēļ BNB ar 2014. gada 6. novembra lēmumu, pirmkārt, atsauca KTB bankas licenci, otrkārt, nolēma, ka bija jāveic pasākumi, lai uzsāktu tās maksātnespējas procesu, un, treškārt, nolēma, ka par to bija jāinformē Fonds”.

19.

Ar BNB valdes 2014. gada 30. jūnija lēmumu, sākot ar 2014. gada 1. jūliju, procentu likmes attiecībā uz KTB bankā veiktajiem noguldījumiem tika samazinātas līdz vidējam tirgus līmenim un tika paredzēta standarta procentu likmju skala ( 9 ).

20.

2014. gada 1. augustā Eiropas Komisija Bulgārijas finanšu ministram nosūtīja oficiāla paziņojuma vēstuli, piemērojot procedūru saskaņā ar LESD 258. pantu, nepareizas Direktīvas 94/19 transponēšanas un LESD 63. panta pārkāpuma dēļ ( 10 ).

21.

Ar 2014. gada 16. septembra lēmumu BNB valde pagarināja uzraudzības pasākumus līdz 2014. gada 20. novembrim.

22.

2014. gada 17. oktobrī EBI saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktu pieņēma Ieteikumu EBA/2014/02, kas bija adresēts BNB un Fondam. Tajā bija norādīts, ka BNB bija pārkāpusi Savienības tiesības, nedarot visu nepieciešamo, lai konstatētu noguldījumu nepieejamību atbilstoši Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam, nolemjot apturēt visu saistību izpildi un neļaujot noguldītājiem piekļūt garantētajiem noguldījumiem.

23.

Saskaņā ar šī ieteikuma 27. apsvērumu BNB2014. gada 20. jūnija lēmums par īpašas uzraudzības noteikšanu pār KTB banku un visu bankas saistību izpildes apturēšanu ir līdzvērtīgs noguldījumu nepieejamības konstatēšanai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta izpratnē, un tādējādi Fondam bija pienākums izmaksāt garantētās nepieejamo noguldījumu summas.

24.

Noguldījumu atmaksāšana prasītājai notika līdzīgā veidā, kāds ir minēts spriedumā Kantarev ( 11 ), bet atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai prasītāja saņēma no Fonda savu garantēto KTB bankā veikto noguldījumu atmaksu 196000 BGN apmērā kopā ar procentiem par laikposmu no 2014. gada 30. jūnija līdz 6. novembrim. Pārējie tās turētie noguldījumi 44070 BGN (apmēram 22500 EUR) apmērā tika iekļauti atzīto kreditoru prasījumu sarakstā atbilstoši maksātnespējas procedūrai, ievērojot kārtību, kāda ir paredzēta piemērojamajos Bulgārijas tiesību aktos.

25.

2015. gada 7. martāSofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa) kā KTB bankas maksātnespējas sākšanās dienu noteica 2014. gada 20. jūniju, jo šajā brīdī KTB bankas pašu kapitāls kļuva negatīvs.

26.

Eiropas Komisijas pret Bulgāriju uzsāktā pienākumu neizpildes procedūra tika izbeigta 2015. gada 10. decembrī.

27.

BT cēla iesniedzējtiesā prasību ( 12 ) atlīdzināt zaudējumus, kas tieši vai netieši izriet no BNB darbības un bezdarbības, ar kurām, pēc prasītājas domām, ir pārkāptas Savienības tiesības, saistībā ar KTB bankas iejaukšanās pasākumiem.

28.

Prasībā ir ietverti divi prasījumi:

29.

Lai lemtu par šiem prasījumiem, Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas ietver vairākus jautājumus, no kuriem es minēšu tikai tos jautājumus, uz kuriem attieksies mana analīze:

“[..]

[..]

30.

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2018. gada 6. augustā.

31.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas BNB un Komisija, un tiesas sēdes rīkošana netika atzīta par vajadzīgu.

32.

Uz Tiesas jautājumu, kas uzdots sakarā ar sprieduma Kantarev pasludināšanu, iesniedzējtiesa 2018. gada 9. novembrī norādīja, ka uztur savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tai joprojām pastāv šaubas tostarp par pienākumu ņemt vērā Ieteikumu EBA/2014/02.

33.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvā 94/19 (tās 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts saistībā ar tās 7. panta 6. punktu un 10. pantu) noteiktā garantija attiecas uz noguldītājiem:

34.

Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai tā drīkst nepiemērot šādu līguma noteikumu, izskatot prasību par zaudējumu atlīdzību, kas radušies noguldījumu garantētās summas novēlotas atmaksas dēļ Direktīvas 94/19 izpratnē.

35.

Spriedums Kantarev bija tikai par prasījumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas bija nodarīti personai, kuras noguldījumi KTB bankā neapšaubāmi bija izmaksājami (izpildāmi) jau noguldījumu nepieejamības konstatēšanas brīdī. Lietā, kas šobrīd tiek izskatīta, savukārt jautājums ir par to, vai tās pašas Direktīvas 94/19 normas aizsargā arī noguldītāju, kura noguldījumi KTB bankā nebija izmaksājami tajā brīdī.

36.

Noguldījumu garantiju mehānisma, kas ir izveidots ar Direktīvu 94/19, detalizēta analīze, manuprāt, ļauj izskaidrot un pienācīgi piemērot judikatūru Kantarev.

37.

Valsts noguldījumu garantiju sistēmu (turpmāk tekstā – “NGS”) iesaistīšanās notiek, izmantojot procedūru, kuras būtiskos elementus nosaka Direktīva 94/19. Tās mērķis ir divkāršs: aizsargāt noguldītājus ( 13 ) un nodrošināt banku sistēmas stabilitāti ( 14 ).

38.

Procedūra banku noguldījumu garantijas īstenošanai ir labāk izprotama, ja to sadala trīs posmos:

39.

Valsts kompetentajai iestādei ir jāizlemj, vai kredītiestādē veiktie noguldījumi ir vai nav pieejami. Lai pieņemtu šo lēmumu, Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā ir prasīts:

40.

Termiņš, kurā kompetentajai valsts iestādei ir jāpieņem šis sākotnējais lēmums, ir ļoti īss: “ne vēlāk kā piecas darbdienas pēc tam, kad pirmo reizi pārliecinājušās par to, ka kredītiestāde nav izmaksājusi [atmaksājusi] noguldījumus, kas ir izmaksājami”.

41.

Spriedumā Kantarev ir izskaidroti vairāki sākumposma regulējuma elementi, kuri ir jāatgādina:

42.

Spriedumā Kantarev tomēr netika aplūkots jautājums, kādu šajā lietā uzdod iesniedzējtiesa: vai “nepieejama noguldījuma” definīcijā ietilpst noguldījums, kas saskaņā ar līguma noteikumu nav izmaksājams, jo līgumā ir atsauce uz valsts likumu, saskaņā ar kuru tas būs izpildāms tikai gadījumā, ja tiks atsaukta bankas licence.

43.

Manuprāt, šāds noguldījums nav uzskatāms par “nepieejamu noguldījumu” šajā pirmajā procedūras posmā. Kompetentā valsts iestāde nevar uzskatīt par nepieejamu noguldījumu, kas nav izmaksājams atbilstīgi normatīvajos aktos un līgumos paredzētajiem nosacījumiem, kas ir piemērojami saskaņā ar valsts tiesībām.

44.

Lai izlemtu, kad noguldījums ir izmaksājams, būtiskas ir vispirms līgumiskās attiecības starp finanšu iestādi un tās klientu. Ja abi ir vienojušies, ka finanšu iestādei nav pienākuma atmaksāt klientam tā noguldījuma summu līdz noteiktam brīdim, nevar runāt par izmaksājamību, ja šis brīdis vēl nav pienācis.

45.

Tādēļ šāds noguldījums pats par sevi nevar radīt kredītiestādei “finansiālus apstākļus”, kas ir minēti Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā un kas nosaka tās neiespējamību atmaksāt noguldījumus.

46.

Tomēr papildus noguldījumiem, kas noteiktā brīdī vēl nav izmaksājami, kredītiestādei būs daudz noguldījumu, uz kuriem savukārt ir attiecināms šis statuss. Šādā gadījumā “pietiek ar konstatējumu, ka šī kredītiestāde nav atmaksājusi dažus noguldījumus un ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta nosacījumi ir izpildīti, lai varētu tikt pasludināta visu šīs iestādes rīcībā esošo noguldījumu nepieejamība” ( 24 ).

47.

Rezumējot, nepieejamības konstatējumam “ir saikne ar kredītiestādes objektīvo finanšu situāciju un tas vispārīgā veidā attiecas uz visiem kredītiestādes rīcībā esošiem noguldījumiem kopā, nevis uz katru no tās rīcībā esošajiem noguldījumiem” ( 25 ).

48.

Otrajā procedūras posmā kompetentajai valsts iestādei ir jāizlemj, kurus noguldījumus NGS ir jāatmaksā ( 26 ).

49.

Direktīvā 94/19 šajā ziņā ir noteikts:

50.

NGS ir pienākums atmaksāt (loģiski – garantētajā apjomā) visus noguldījumus bankā, attiecībā uz kuru ir konstatēta nepieejamība, izņemot tos noguldījumus, uz kuriem attiecas kāds no izslēgšanas pamatiem. No tā izriet vairākas sekas šai tiesvedībai.

51.

Pirmkārt, kā es jau minēju, konstatēšana, ka atmaksāšana ir neiespējama, ir atkarīga tikai no Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā paredzētajām prasībām. Ne šis, ne kāds cits no tās noteikumiem neļauj pakļaut to papildu nosacījumiem vai atšķirīgiem nosacījumiem.

52.

Spriedumā Kantarev Tiesa ir nospriedusi, ka noguldījumu nepieejamības konstatējums nevar tikt pakārtots nosacījumam par iepriekš veiktu naudas līdzekļu izmaksas pieprasījumu, kas nav ticis apmierināts (81. punkts), par kredītiestādes maksātnespēju vai tās bankas licences atsaukšanu (51. punkts) vai par iepriekšēju pakļaušanu īpašai banku iestāžu uzraudzībai (60. punkts).

53.

Ar valsts tiesisko regulējumu, kurā būtu noteiktas šādas vai citas prasības, kas nav paredzētas Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā, tiktu pārkāpta šī tiesību norma, kā arī Direktīvas 94/19 10. panta 1. punkts.

54.

Otrkārt, nepieejamību konstatē kompetentā iestāde pēc tam, kad tā ir izvērtējusi kredītiestādes grūtības atmaksāt noguldījumus tās finanšu situācijas dēļ. Lai gan, kā arī jau esmu norādījis, nebūtu loģiski, ka šī lēmuma pieņemšanā pašus par sevi ņemtu vērā noguldījumus, kurus ir pienākums atmaksāt nākotnē, kompetentās iestādes novērtējums, kad tas ir pārveidots lēmuma formā, attiecas uz visiem šīs iestādes rīcībā esošajiem noguldījumiem ( 28 ).

55.

Tādējādi no šī brīža vispārējs noteikums ir visu finanšu iestādes noguldījumu atmaksāšana, neatkarīgi no tā, vai tie ir izmaksājami (izņemot tos, kas ir noteikti Direktīvas 94/19 2. pantā ietvertajā izsmeļošajā sarakstā).

56.

Citiem vārdiem sakot, atmaksājami ir gan izmaksājamie noguldījumi, gan vēl neizmaksājamie, ja kredītiestāde ir nonākusi objektīva finanšu trūkuma situācijā, lai izpildītu savas atmaksas saistības. Šī situācija ietekmē gan tās iepriekšējās, gan tagadējās saistības (izmaksājamie noguldījumi), gan nākotnes saistības (vēl neizmaksājamie noguldījumi).

57.

Tādēļ starpposmā kompetentajai iestādei ir jāidentificē visi iestādes noguldījumi, lai NGS attiecīgā gadījumā vēlāk tos atmaksātu. Šī Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta un 10. panta 1. punkta interpretācija visvairāk atbilst Direktīvas 94/19 mērķiem (noguldītāju aizsardzība un finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšana).

58.

Ja kredītiestādes, uz kuru attiecas NGS, neizmaksājami noguldījumi nebūtu atmaksājami šajā brīdī garantiju sistēmas ietvaros, noguldītāji būtu pakļauti riskam, ka tie nākotnē nevarētu atgūt savus uzkrājumus grūtībās nonākušās kredītiestādes sanācijas un likvidācijas procesos. Finanšu sistēmas stabilitāti mazinātu arī klientu neuzticēšanās viņu vidēja termiņa un ilgtermiņa noguldījumu drošībai.

59.

Šajā posmā NGS atmaksā vai izmaksā noguldījumus. Saskaņā ar Direktīvas 94/19 7. panta 1a. punkta pirmo daļu dalībvalstis garantē atmaksu [līdz] 100000 EUR.

60.

Atmaksa ir jāveic īsā termiņā (20 dienas) ( 29 ), lai noguldītājiem netiktu liegti viņu uzkrājumi, un tādējādi viņi nenonāktu situācijā, kurā nevar apmierināt savas ikdienas vajadzības. Banku sistēmas stabilitāte arī prasa, lai atmaksāšana notiktu ātri ( 30 ).

61.

Fakts, ka NGS atmaksā noguldījumus, nav saistīts ar kredītiestādes iespējamām sanācijas un likvidācijas procedūrām, jo tikai šādā veidā tas būtu īstenojams nekavējoties, 20 dienu laikā no brīža, kad ir konstatēta nepieejamība ( 31 ). Šaubas, kas varētu rasties šajā ziņā Direktīvas 2009/14 12. apsvēruma dēļ ( 32 ), Tiesa ir izkliedējusi tādējādi, ka šīs procedūras neietekmē nedz noguldījumu nepieejamības konstatējumu, nedz arī to atmaksāšanu ( 33 ).

62.

Noguldījumu atmaksāšanu nevar pakārtot arī tam, ka ir pastāvējis iepriekšējs neveiksmīgs noguldītāja prasījums ( 34 ). Direktīvas 94/19 10. panta 3. punktā ir precizēts, ka NGS nevar atsaukties uz 20 dienu atmaksas termiņu, lai atteiktu garantēto summu noguldītājam, kas nav varējis savlaicīgi iesniegt savu prasījumu par garantētās summas atmaksu.

63.

Ja NGS neievēro 20 dienu termiņu garantēto noguldījumu atmaksāšanai, noguldītāji var prasīt arī attiecīgo procentu samaksu ( 35 ).

64.

Direktīvas 94/19 7. panta 6. punktā ir norādīts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka noguldītāju tiesības uz kompensāciju var tikt izmantotas, noguldītājam vēršoties [ar prasību] pret noguldījumu garantiju sistēmu”.

65.

Tādējādi noguldītāji var izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, kas tiem ir saskaņā ar valsts tiesību sistēmu, lai prasītu NGS lēmumu un bezdarbības atcelšanu un lai prasītu tā rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanu.

66.

Atgādināšu – Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam “ir tieša iedarbība, un tas veido tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības” ( 36 ).

67.

Prasībās valsts tiesās noguldītāji var atsaukties uz Savienības tiesību pārākuma principu. Saskaņā ar to valsts tiesai ir pienākums nepiemērot jebkuru valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Direktīvai 94/19 ( 37 ): ciktāl tas attiecas uz šo lietu, tai ir pienākums nepiemērot valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvas 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam ( 38 ).

68.

Šis pienākums pastāv neatkarīgi no tā, vai Bulgārijas likumdevējs ir vai nav transponējis šo Direktīvas 94/19 noteikumu valsts īstenošanas tiesību aktos ( 39 ).

69.

Pārākuma princips nozīmē arī to, ka tad, ja ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts norma tiek ietverta līguma noteikumā, valsts tiesa var attiecināt uz šo līguma noteikumu sekas, kas ir saistītas ar tā nesaderīgumu ar Savienības tiesībām. Nav svarīgi, ka lietas dalībnieku argumenti šajā ziņā tiek izvirzīti prasībā par radīto zaudējumu atlīdzību vai kādā cita veida prasībā tiesā.

70.

Konkrētās lietas apstākļos nekas neliedz valsts tiesai piemērot pārākuma principu, ja a) valsts tiesību norma NGS pienākumu atmaksāt vēl neizmaksājamo noguldījumu turētājiem pakārto nosacījumam, ka iepriekš tiek atsaukta finanšu iestādes, attiecībā uz kuru ir konstatēta noguldījumu nepieejamība, licence; un b) šī pati norma tiek pārņemta līguma noteikumā, kas atbilst valsts tiesībām.

71.

Pamatojoties uz iepriekšējiem apsvērumiem, es iesaku uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts, to lasot kopsakarā ar tās 7. panta 6. punktu un 10. pantu, ir interpretējams tādējādi, ka:

72.

Otrais prejudiciālais jautājums ir par Ieteikumu EBA/2014/02, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktu. Iesniedzējtiesa vēlas zināt: a) vai noguldītāji, neraugoties uz to, ka tie nav šī ieteikuma adresāti, var atsaukties uz to strīdā par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu; un b) vai tas ir spēkā esošs.

73.

EBI kompetencē ir iesaistīties Savienības direktīvu par NGS piemērošanā saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 1. panta 2. punktu ( 40 ).

74.

Veicot šo uzdevumu, EBI var vērsties pie “[valsts] kompetentajām iestādēm” noguldījumu garantiju jomā ( 41 ). Saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 20. apsvērumu tas ir darāms, lai veicinātu konsekventu pieeju, nodrošinātu līdzvērtīgus apstākļus un vienlīdzīgu attieksmi pret noguldītājiem Savienībā.

75.

EBI pilnvaras attiecībā uz NGS izpaužas iespējā:

76.

EBI ieteikumi nav juridiski saistoši. Kā norāda to nosaukums, tie nosaka nevis pienākumu, bet gan tikai aicinājumu rīkoties. Tie iekļaujas kategorijā, kas ir paredzēta LESD 288. panta piektajā daļā ( 47 ).

77.

Tomēr Regulas Nr. 1093/2010 16. panta 3. punkta pirmajā daļā ir prasīts, lai kompetentās iestādes un finanšu iestādes dara visu iespējamo, lai ievērotu šos ieteikumus.

78.

Atbilstoši šai izpratnei šiem ieteikumiem ir zināma juridiska iedarbība, lai gan tā nav saistoša iedarbība: kompetentajām valsts iestādēm divu mēnešu laikā ir jāapstiprina, vai tās ievēro vai paredz ievērot, vai neievēros šos ieteikumus. Pēdējā minētajā gadījumā tām ir jāpaziņo EBI sava lēmuma iemesli (Regulas Nr. 1093/2010 16. panta 3. punkta otrā daļa), un EBI publisko informāciju gan par neievērošanu, gan par šiem iemesliem ( 48 ).

79.

EBI ieteikumiem, kas balstīti uz Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktu, ir dažas iezīmes, kas atšķir tos no ieteikumiem saskaņā ar 16. pantu:

80.

Valsts iestādēm, kam ir adresēti 17. panta 3. punktā paredzētie ieteikumi, pastāv risks, ka tad, ja tās šos ieteikumus neievēro ( 50 ), pret tām var tikt uzsākta pienākumu neizpildes procedūra, kuru es minēšu turpmāk. Zināmā mērā šie ieteikumi ir (vai var kļūt) šīs procedūras pirmais posms ( 51 ), ko EBI veic ar Komisijas atbalstu.

81.

17. panta 3. punktā paredzētos ieteikumus attiecīgie subjekti var arī apstrīdēt Eiropas uzraudzības iestāžu Apelācijas padomē saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 60. pantu.

82.

Fakts, ka Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktā paredzētie EBI ieteikumi nav galīgi un tiem nav saistošas juridiskas iedarbības, ietekmē iespēju atsaukties uz tiem, kā arī to kontroli tiesā. Konkrētāk, šis fakts liedz veikt to tiesiskuma tiešo kontroli, ceļot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.

83.

Tā tas ir tādēļ, ka Tiesas judikatūrā par pieļaujamām ir atzītas tikai tādas prasības atcelt tiesību aktu, kas vērstas pret saistošiem tiesību aktiem ( 52 ), ņemot vērā akta faktisko saturu, pieņemšanas kontekstu, kā arī izdevējas iestādes pilnvaras ( 53 ).

84.

Tomēr ir iespējams atsaukties uz EBI ieteikumiem tiesvedībā valsts tiesā, kurā tai ir jāinterpretē saistošās Savienības normas, kas ir ar tiem saistītas ( 54 ).

85.

Pirms šī jautājuma iztirzāšanas minēšu Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 1.–8. punktā regulēto procedūru ( 55 ), kuras rezultātā ar Komisijas starpniecību EBI ieteikumi tiek pārveidoti par saistošiem lēmumiem.

86.

Ja EBI konstatē, ka valsts iestāde piemēro Savienības tiesību normas iespējami nepareizi vai nepietiekami, tā nosūta tai ieteikumu, norādot pasākumus, kas tai ir jāpieņem.

87.

Ja kompetentā valsts iestāde neievēro šo ieteikumu un turpina neievērot Savienības tiesības, var iesaistīties Komisija. Komisija to dara ar oficiālu atzinumu, kurā prasa tai pieņemt nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu Savienības tiesības.

88.

Procedūras pēdējā posmā EBI var pieņemt individuālu lēmumu, kas ir adresēts finanšu iestādei, pieprasot veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu savas no Savienības tiesībām izrietošās saistības, tostarp pārtraukt jebkādu darbību, ja runa ir par tieši piemērojamām normām ( 56 ).

89.

EBI lēmumiem šajā pēdējā posmā ir jāatbilst Komisijas oficiālajam atzinumam, un tie prevalē pār jebkādu iepriekš pieņemtu lēmumu par to pašu jautājumu. Tādējādi runa ir par tiesību aktiem, kas ir saistoši finanšu iestādēm un arī kompetentajām valsts iestādēm, kurām ir saistošs Komisijas oficiālais atzinums ( 57 ).

90.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai noguldītājs (šajā lietā – BT) var atsaukties uz Ieteikumu EBA/2014/02 strīdā pret BNB.

91.

Ieteikums EBA/2014/02, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktu, bija adresēts, kā jau esmu minējis, BNB un Fondam, norādot tiem uz attiecīgiem pasākumiem, lai izpildītu Direktīvu 94/19 un izbeigtu tās 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pārkāpumu.

92.

Pirms Ieteikuma EBA/2014/02 pieņemšanas Komisija jau bija uzsākusi pienākumu neizpildes procedūru (LESD 258. pants) pret Bulgāriju un nosūtījusi oficiāla paziņojuma vēstuli šai dalībvalstij (2014. gada 1. augustā), vēlāk neturpinot pārkāpuma procedūru ( 58 ).

93.

Ieteikumam EBA/2014/02 tātad nesekoja oficiāls Komisijas atzinums, kā rezultātā EBI arī nepieņēma nevienu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 6. punktu ( 59 ).

94.

Iesniedzējtiesa šaubās par Ieteikuma EBA/2014/02 saderību ar Savienības tiesībām (Direktīva 94/19 un Regula Nr. 1093/2010). Lai atbildētu uz šīm šaubām, es apskatīšu gan teorētisku iespēju atsaukties uz EBI ieteikumiem valsts tiesās, gan arī iespēju atsaukties konkrētajā lietā.

95.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, “pat ja [lai gan] ieteikumu mērķis nav radīt saistošas sekas, valsts tiesām ir jāņem vērā ieteikumi, lai atrisinātu prāvas, kas tajās ir ierosinātas, it īpaši, ja tās [tie] sniedz paskaidrojumus par to valsts tiesību normu interpretāciju, kuras pieņemtas ar mērķi nodrošināt ieteikumu izpildi vai kuru mērķis ir papildināt saistošus Savienības noteikumus” ( 60 ).

96.

Es piekrītu ģenerāladvokātam M. Bobekam [M. Bobek] ( 61 ), ka valsts tiesu pienākums “ņemt vērā” ieteikumus, kad tiem ir jāatrisina prāvas, kurās tiek piemērotas ar tiem saistītas saistošas Savienības tiesību normas, nesakrīt ar “atbilstīgas interpretācijas” pienākumu judikatūras Von Colson un Kamann ( 62 ) izpratnē.

97.

Ja valsts tiesām ir jāņem vērā ieteikumi (arī tie, ko izsniedz EBI), lai piemērotu saistošās Savienības tiesības dalībvalstīs, ir loģiski, ka tās var iesniegt Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par to satura interpretāciju ( 63 ). Tomēr, vai valsts tiesas to var darīt, lai apšaubītu to spēkā esamību?

98.

Tā kā ieteikuma tiesiskuma tieša kontrole, izskatot prasību atcelt tiesību aktu, nav iespējama, pirmajā mirklī varētu domāt, ka nebūtu pieļaujama arī netieša tā tiesiskuma kontrole, proti, ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai starpniecību. Vai būtu jēga atzīt par spēkā neesošu juridiski nesaistošu aktu?

99.

Ja es nekļūdos, Tiesa līdz šim brīdim nav ieņēmusi kategorisku nostāju ( 64 ) šajā jautājumā. Spriedumā Grimaldi Tiesa netieši pieļāvusi iespēju, ka tiek iesniegti prejudiciālie jautājumi par ieteikumu spēkā esamības izvērtēšanu ( 65 ), un ģenerāladvokāts M. Bobeks to nepārprotami atbalstīja ( 66 ).

100.

Manuprāt, visloģiskāk ir atzīt iespēju uzdot prejudiciālus jautājumus par ieteikumu spēkā esamības izvērtēšanu, ja pamatojas uz pieņēmumu, ka valsts tiesai ir jāņem tie vērā, lai interpretētu kādu saistošu Savienības tiesību normu. Nebūtu loģiski, ka šīs valsts tiesa interpretācijas mērķiem ņemtu vērā ieteikumu, par kura spēkā esamību tā šaubās, tieši tāpēc, ka, pēc tās domām, tas nav saderīgs ar Savienības tiesībām; tas ir konstatējums, ko tai nav tiesību izdarīt ( 67 ).

101.

EBI ieteikumi, kas balstīti uz Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 3. punktu, atkārtošu, ir viens no elementiem, kas kompetentajai tiesai ir jāizvērtē, lai izšķirtu strīdu. Atgādināšu, ka runa ir par to, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks un tādējādi atbilst vienam no trim nosacījumiem, no kuriem ir atkarīga dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu ( 68 ).

102.

Valsts tiesa, lai atrisinātu strīdu, varētu ņemt vērā EBI ieteikumu tikai tad, ja tā saturs atbilstu Savienības tiesību normām, kuru piemērošanu tas var atvieglot. Ja – kā šajā gadījumā – valsts tiesa uzskata, ka tas tā nav, tai ir tiesības uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence konstatēt šo nesaderību.

103.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Ieteikuma EBA/2014/02 saderība ar Savienības tiesībām ir apšaubāma, jo: a) tas ir adresēts valsts iestādei (BNB), kuras kompetencē nav konstatēt KTB bankas noguldījumu nepieejamību, un nav adresēts finanšu iestādēm; un b) tas varētu neatbilst Regulas Nr. 1093/2010 27. apsvērumam, jo Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkts nenosaka skaidras un beznosacījumu saistības.

104.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1093/2010 4. panta 2. punkta iii) apakšpunktu “kompetentās iestādes” ir “attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām – iestādes, kuras pārvalda noguldījumu garantiju sistēmas saskaņā ar Direktīvu 94/19/EK, vai gadījumā, ja noguldījumu garantiju sistēmas darbību nodrošina privāts uzņēmums, – valsts iestāde, kas uzrauga šādas sistēmas atbilstīgi minētajai direktīvai”.

105.

Starp šīm iestādēm var būt ne tikai NGS, bet arī iestāde, kas ir izraudzīta konstatēt noguldījumu nepieejamību, kas daudzās dalībvalstīs ir valsts centrālā banka ( 69 ).

106.

Savukārt Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktā “ir paredzēta dalībvalstu rīcības brīvība noteikt kompetento iestādi, kurai jāveic noguldījumu nepieejamības konstatējums” ( 70 ).

107.

Lietā Kantarev iesniedzējtiesa un Tiesa pieņēma, ka BNB bija kompetentā iestāde noguldījumu nepieejamības konstatācijai saskaņā ar Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu ( 71 ). Savukārt šajā lietā iesniedzējtiesa šķietami atsaucas uz BNB argumentiem pretējā nozīmē ( 72 ).

108.

No 2014. gada 25. marta, stājoties spēkā Zakon za kreditnite institutsii ( 73 ) grozījumam, saskaņā ar tā 1. panta 2. punkta 1) apakšpunktu BNB ir Bulgārijas Republikas banku uzraudzības kompetentā iestāde Regulas (ES) Nr. 575/2013 ( 74 ) 4. panta 1. punkta 40. apakšpunkta izpratnē.

109.

Ar jauno 2015. gada Likumu par bankas noguldījumu garantijām (Zakon za garantirane na vlogovete v bankite) Direktīva 2014/49 tiek transponēta Bulgārijas tiesībās, par kompetento iestādi noguldījumu nepieejamības konstatācijai izraugoties iestādi, kas veic prudenciālo uzraudzību saskaņā ar Regulu Nr. 575/2013 ( 75 ). Tādēļ no 2015. gada 14. augusta, bez šaubām, BNB ir kompetentā iestāde, kas Bulgārijā konstatē noguldījumu nepieejamību.

110.

Komisija uzskata, ka uzraudzības iestādei bija kompetence arī konstatēt noguldījumu nepieejamību vēl pirms 2015. gada 14. augusta.

111.

Tomēr es uzskatu, ka līdz Direktīvas 2014/49 pieņemšanai nevienā Savienības tiesību normā šāds paralēlisms nebija noteikts. Šīs direktīvas 50. apsvērums apstiprina, ka, “ņemot vērā administratīvās prakses atšķirības attiecībā uz NGS dalībvalstīs, dalībvalstīm būtu jāļauj pašām izlemt, kura iestāde konstatē noguldījumu nepieejamību”.

112.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai saskaņā ar Bulgārijas tiesībām, kas bija piemērojamas brīdī, kad BNB rīkojās attiecībā uz KTB banku, kompetentā iestāde noguldījumu nepieejamības konstatēšanai bija vai nebija BNB.

113.

Nedrīkst aizmirst, ka spriedumā Kantarev Tiesa jau atzina, ka tas, ka Bulgārijas iestādes nekonstatēja noguldījumu nepieejamību KTB bankas gadījumā, ir pietiekami būtisks Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta pārkāpums ( 76 ).

114.

Attiecībā uz nepieciešamību, lai Ieteikums EBA/2014/02 attiektos uz tieši piemērojamām Savienības tiesību (šajā gadījumā – Direktīvas 94/19) prasībām, šis nosacījums Regulas Nr. 1093/2010 17. panta 6. punktā ir paredzēts tikai gadījumam, ja EBI pieņem lēmumus, kas ir adresēti finanšu iestādēm, prasot tām izpildīt Savienības tiesībās noteiktās saistības.

115.

Regulas Nr. 1093/2010 27. apsvēruma pēdējā teikumā ( 77 ) ir netieša norāde uz šiem galīgajiem EBI lēmumiem, bet ne uz ieteikumiem, kurus var pieņemt procedūras sākumā. Ir loģiski, ka tā būtu, ja runa ir par saistošu EBI lēmumu, nevis par ieteikumu, kas nav juridiski saistošs.

116.

Katrā ziņā, kā es jau minēju, Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktam ir tieša iedarbība saskaņā ar spriedumu Kantarev, tādējādi gan uz šo normu, gan uz ieteikumu, kas ar to saistīts, privātpersonas var atsaukties iesniedzējtiesā ( 78 ). Tādēļ šaubas par šo Ieteikuma EBA/2014/02 elementu ir nepamatotas.

117.

Saskaņā ar Ieteikumā EBA/2014/02 ( 79 ) norādīto BNB nebija izpildījusi Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu, jo nebija konstatējusi noguldījumu nepieejamību 5 dienu laikā no brīža, kad KTB banka vairs nevarēja atmaksāt izmaksājamos noguldījumus.

118.

EBI uzskatīja, ka BNB lēmums noteikt KTB bankai īpašu uzraudzību un uz laiku pārtraukt tās saistību izpildi, bija pielīdzināms noguldījumu nepieejamības konstatācijai Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunkta izpratnē.

119.

Spriedums Kantarev izslēdz šo pielīdzināšanu. Gluži pretēji, Tiesa tajā atzina, ka noguldījumu nepieejamība ir jākonstatē ar valsts kompetentās iestādes tiešu aktu un tā nevar tikt secināta no citiem valsts iestāžu aktiem (kā, piemēram, BNB lēmums par KTB bankas pakļaušanu īpašai uzraudzībai), nedz arī prezumēta, pamatojoties uz tādiem apstākļiem kā pamatlietā aplūkotie ( 80 ).

120.

Tādējādi iesniedzējtiesai nav jāņem vērā šis Ieteikuma EBA/2014/02 elements, interpretējot Savienības tiesības, jo tas nav saderīgs ar Direktīvas 94/19 1. panta 3. punkta i) apakšpunktu.

121.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) šādi: