1.

Vai ir pieļaujams, ka dalībvalsts savos tiesību aktos par autortiesībām paredz prezumpciju, ka konkrēta darba izpildītājs, netieši nododot savas tiesības, būtu atļāvis sabiedriskai organizācijai, kurai ir uzticēts saglabāt audiovizuālos ierakstus, publicēt un, ja nepieciešams, izmantot šo darbu? Tas būtībā ir pamatjautājums, kas rodas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.

Šis 2018. gada 20. jūlijāCour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) Tiesas kancelejā iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu acīmredzami attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta b) punkta, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 5. panta interpretāciju ( 2 ).

3.

Lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Société de perception et de distribution des droits des artistes‑interprètes de la musique et de la danse [Mūzikas un deju izpildītāju atlīdzības iekasēšanas un sadales sabiedrība] (turpmāk tekstā – “Spedidam”), pasaulslavenā džeza bundzinieka ZV dēliem un tiesību pārņēmējiem, PG un GF, no vienas puses, un Institut national de l’audiovisuel (Francijas Nacionālais audiovizuālās kultūras institūts, turpmāk tekstā – “INA”), no otras puses, attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību par to, ka INA esot pārkāpusi PG un GF izpildītāju tiesības.

4.

ZV nomira 1985. gadā. 2009. gadā viņa dēli atklāja, ka INA savā interneta vietnē ir darījis pieejamas viņu tēva koncertu priekšnesumu laikposmā no 1959. līdz 1978. gadam noteiktas videogrammas un vienu fonogrammu. Pēc šī atklājuma viņi kā autortiesību un blakustiesību īpašnieki uzsāka pamata tiesvedību, pieprasot zaudējumu atlīdzību attiecībā uz to, kas, kā viņi apgalvoja, izraisīja INA viņu mirušā tēva priekšnesumu neatļautu izziņošanu. Nav strīda par to, ka dēli INA nekad nebija devuši sava tēva priekšnesumu izziņošanas atļauju. Kā mēs tūlīt redzēsim, Francijas tiesību akti paredz blakustiesību nodošanu par labu INA. Šis būtiskais lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izteiktais jautājums ir par to, vai šis Francijas tiesiskais regulējums atbilst Direktīvas 2001/29 prasībām.

5.

Pirms šo juridisko jautājumu izskatīšanas vispirms ir jāizklāsta attiecīgās tiesību normas.

6.

Direktīvas 2001/29 15, 25, 26, 30. un 32. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

7.

Direktīvas 2001/29 2. pantā “Reproducēšanas tiesības” noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

[..].”

8.

Direktīvas 2001/29 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.   Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

[..].”

9.

Šīs direktīvas 5. panta “Izņēmumi un ierobežojumi” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. pantā minētajām reproducēšanas tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..].”

10.

Direktīvas 2001/29 10. pantā “Piemērošana laikā” ir noteikts:

“1.   Šīs direktīvas noteikumus piemēro visiem šajā direktīvā minētajiem darbiem un citiem tiesību objektiem, ko 2002. gada 22. decembrī autortiesību un blakustiesību jomā aizsargā dalībvalstu tiesību akti vai kas atbilst aizsardzības kritērijiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem vai 1. panta 2. punktā minētajiem noteikumiem.

2.   Šo direktīvu piemēro, neskarot nevienu līdz 2002. gada 22. decembrim pabeigtu darbību un iegūtas tiesības.”

11.

Code de la propriété intellectuelle (Intelektuālā īpašuma kodekss) L. 212-3. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Par tā priekšnesuma fiksēšanu, tā reproducēšanu un izziņošanu, kā arī priekšnesuma skaņas un attēla atsevišķu izmantošanu, ja ir fiksēta gan skaņa, gan attēls, ir jāsaņem izpildītāja rakstiska atļauja.”

12.

Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212-4. pantā ir noteikts:

“Starp izpildītāju un producentu par audiovizuāla darba producēšanu noslēgta līguma parakstīšana ir atļauja fiksēt, reproducēt un izziņot sabiedrībai izpildītāja priekšnesumu.

Šis līgums nosaka atsevišķu atlīdzību par katru darba izmantošanas veidu.”

13.

Loi n° 86-1067 du 30 septembre 1986 relative à la liberté de communication (1986. gada 30. septembra Likums Nr. 86-1067 par komunikāciju brīvību, turpmāk tekstā – “Likums par komunikāciju brīvību”) (grozīts ar 2006. gada 1. augusta likuma Nr. 2006/961 44. pantu) 49. pantā ir noteikts:

“[INA], valsts sabiedriskās organizācijas ar ražošanas un komerciālu raksturu, uzdevums ir saglabāt un palielināt valsts audiovizuālā mantojuma vērtību.

[..]

II. [INA] izmanto valsts apraides sabiedrību audiovizuālo arhīvu izvilkumus saskaņā ar specifikācijās izklāstītajiem noteikumiem. Tādējādi tas izmanto šo izvilkumu izmantošanas tiesības viena gada laikā no to pirmās apraides.

[INA] turpina būt tehnisko datu nesēju un materiālu īpašnieks un turpina būt to valsts apraides sabiedrību audiovizuālo arhīvu izmantošanas tiesību turētājs [..], kas tam tika nodoti pirms 2000. gada 1. augusta Likuma Nr. 2000-719 publicēšanas [..].

Šajā punktā norādītās izmantošanas tiesības [INA] īsteno, ievērojot autortiesību vai blakustiesību īpašnieku vai to tiesību pārņēmēju morālās un mantiskās tiesības. Tomēr atbilstoši atkāpei no Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212-3. un L. 212-4. panta šajā pantā norādīto izpildītāju darbu arhīvu izmantošanas nosacījumi un saistībā ar šādu izmantošanu radušās atlīdzības tiek regulētas ar nolīgumiem, kas noslēgti starp pašiem izpildītājiem vai darba ņēmēju organizācijām, kuras pārstāv izpildītājus, un institūtu. Šajos nolīgumos tostarp ir jāprecizē atlīdzību skala un šo atlīdzību izmaksāšanas kārtība.

[..]”

14.

INA ir komerciāla 1974. gadā ar likumu nodibināta valsts iestāde. Tas ir atbildīgs par valsts audiovizuālā mantojuma vērtības saglabāšanu un palielināšanu. Tas glabā “valsts apraides sabiedrību” (nacionālo radio un televīzijas kanālu) audiovizuālos arhīvus un sniedz pienesumu to izmantošanā.

15.

Kā jau esmu pieminējis, PG un GF ir pasaulslavenā džeza bundzinieka ZV divi dēli un tiesību pārņēmēji. Viņi apgalvo, ka INA savā interneta vietnē bez viņu atļaujas ir komercializējis 26 videogrammas un fonogrammu, kas reproducē viņu mirušā tēva priekšnesumus. Viņi cēla prasību, pamatojoties uz Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212-3. pantu, saskaņā ar kuru izpildītāja priekšnesuma fiksēšanai, reproducēšanai un izziņošanai sabiedrībai ir nepieciešama izpildītāja rakstiska atļauja.

16.

Atbildot INA atsaucas uz to, ka Likuma par komunikāciju brīvību, 49. panta II punktā ir atļauts izmantot arhīvus, samaksājot izpildītājiem honorārus, kas noteikti ar viņus pārstāvošajām arodbiedrībām noslēgtajos koplīgumos. Savukārt PG un GF tostarp uzskata, ka šie tiesību akti, kuros ir atkāpe no izpildītāju aizsardzības, ir pretrunā Direktīvas 2001/29 noteikumiem.

17.

Ar 2013. gada 24. janvāra spriedumu tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) piesprieda INA samaksāt PG un GF kompensāciju 15000 EUR apmērā par zaudējumiem, kas radušies attiecīgo interpretāciju neatļautas izmantošanas rezultātā. Ar 2014. gada 11. jūnija spriedumu cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) pēc būtības apstiprināja pirmās instances tiesā pasludināto spriedumu.

18.

Proti, šīs abas tiesas uzskatīja, ka, lai piemērotu Likuma par komunikāciju brīvību 49. panta II punktu, ir nepieciešams iepriekš saņemt izpildītāja atļauju, taču INA šādas atļaujas pierādījumu nebūtu varējis uzrādīt.

19.

Tomēr ar 2015. gada 14. oktobra spriedumu Cour de Cassation (Kasācijas tiesa) atcēla cour d’appel (Apelācijas tiesa) spriedumu. Tā nolēma, ka cour d’appel (Apelācijas tiesa) ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka atkāpi ietverošā regulējuma piemērošanai ir neieciešams pierādīt, ka izpildītājs ir sniedzis atļauju sava darba pirmreizējai izmantošanai, un tādējādi pievienojusi likumam nosacījumu, ko tas neietver. Pēc šī sprieduma cour d’appel de Versailles (Versaļas apelācijas tiesa, Francija) pēc INA lūguma noraidīja pret to vērstās kompensācijas prasības.

20.

Izskatījusi tiesību pārņēmēju iesniegto apelācijas sūdzību par pēdējo spriedumu, Cour de Cassation (Kasācijas tiesa) pauda šaubas par Francijas tiesību aktu saderību ar Savienības tiesībām un par dažādu Direktīvas 2001/29 noteikumu interpretāciju.

21.

Pēc Cour de Cassation (Kasācijas tiesa) domām, īpašais regulējums, ko izmanto INA, neietilpst nevienā no Direktīvas 2001/29 2. un 3. pantā minēto tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, kas noteikti šīs direktīvas 5. pantā. Cour de Cassation (Kasācijas tiesa) arī uzskata, ka Tiesas spriedums Soulier un Doke ( 3 ) nav attiecināms uz šo tiesvedību. Šī pēdējā minētā lieta attiecās uz pārdošanā vairs neesošu grāmatu reproducēšanu. Lai gan ir taisnība, ka tiesību aktos par nepieejamām grāmatām, kas attiecas lietu Soulier un Doke, bija paredzēta atkāpe no Direktīvā 2001/29 autoriem garantētās aizsardzības, tomēr regulējums, kas vispārējās interesēs ir noteikts INA labā, ir vērsts uz to, lai saskaņotu izpildītāju tiesības ar producentu tiesībām, kuras šīs direktīvas izpratnē ir vienlīdz vērtīgas.

22.

Šajos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2001/29] 2. panta b) punkts, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds noteikts [Likuma par komunikāciju brīvību] 49. panta II punktā, kurš grozīts ar 2006. gada 1. augusta Likuma Nr. 2006-961 44. pantu, par labu [INA], kuram ir piešķirtas tiesības izmantot valsts apraides sabiedrību audiovizuālos arhīvus, tiek paredzēti atkāpi ietveroši noteikumi, saskaņā ar kuriem izpildītāju darbu izmantošanas nosacījumus un ar šo izmantošanu saistīto atlīdzību nosaka koplīgumos, kas noslēgti starp pašiem izpildītājiem vai izpildītājus pārstāvošām darba ņēmēju organizācijām un šo institūtu, tajos tostarp precizējot atlīdzības skalu un šīs atlīdzības izmaksāšanas kārtību?”

23.

Spendidam, INA, Francijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Turklāt 2019. gada 21. marta tiesas sēdē viņi izteica mutvārdu argumentus.

24.

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2001/29 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas noteikumi attiecas uz visiem šajā direktīvā minētajiem darbiem un citiem tiesību objektiem, ko 2002. gada 22. decembrī autortiesību un blakustiesību jomā aizsargā dalībvalstu tiesību akti.

25.

Šajā lietā nav strīda par to, ka pēdējais attiecīgais notikums tika konstatēts 2009. gada 15. decembrī un ka tas attiecas uz priekšnesumiem, kuri 2002. gada 22. decembrī jau bija aizsargāti saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tāpēc šajos apstākļos Direktīva 2001/29 ir piemērojama šīm darbībām ( 4 ), neskarot, kā noteikts Direktīvas 2001/29 10. panta 2. punktā, nevienu līdz 2002. gada 22. decembrim pabeigtu darbību un iegūtas tiesības.

26.

Kā jau esmu norādījis, kopš 1949. gada INA ir atbildīgs par Francijas sabiedriskās televīzijas un radio staciju raidījumu aizsardzību, saglabāšanu un vērtības palielināšanu. Tādējādi tas pilda svarīgu sabiedrības interešu funkciju, proti, aizsargāt un vairot Francijas audiovizuālā mantojuma vērtību.

27.

Šajā sakarā saskaņā ar Likuma par komunikāciju brīvību 49. pantu INA ir tiesības izmantot izvilkumus no valsts apraides sabiedrību audiovizuālajiem arhīviem. Tas šīs tiesības īsteno, ievērojot autortiesību vai blakustiesību īpašnieku vai to tiesību pārņēmēju morālās un mantiskās tiesības.

28.

Sākotnēji INA nevarēja izmantot dažus arhīvus, jo tas konstatēja, ka attiecīgo raidījumu producēšanas dokumentācijā bieži nav ietverti darba līgumi, kas bija noslēgti ar attiecīgajiem izpildītājiem. Daudzos gadījumos piekrišana pārraides raidīšanai, kas varētu būt sniegta, bija vai nu pazaudēta, vai arī to nevarēja viegli atrast, vai tā vienkārši nebija pieejama. Šādos gadījumos INA uzskatīja, ka tam ir pienākums saņemt rakstisku atļauju no izpildītājiem vai viņu tiesību pārņēmējiem, kurus bieži vien varētu būt grūti vai pat neiespējami identificēt un sameklēt.

29.

Iesniedzējtiesa norāda – lai ļautu INA pildīt savus sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus, 2006. gada 1. augustā tika grozīts Likuma par komunikāciju brīvību 49. panta II punkts, izpildītāju darbu, kas atrodas arhīvos, izmantošanu pakļaujot nolīgumiem, kurus INA noslēdzis ar izpildītājiem vai izpildītājus pārstāvošām organizācijām.

30.

Nav strīda par to, ka šajā lietā iespējamās darbības, par kurām [prasītāji] vēršas pret INA, ir reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai darbības saskaņā ar Direktīvas 2001/29 attiecīgi 2. panta b) punktu un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ciktāl institūts videogrammas un fonogrammu, kurās bija attiecīgā izpildītāja priekšnesumi, darīja pieejamas savā interneta vietnē. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, “nododot aizsargātu objektu sabiedrības rīcībā interneta vietnē bez tiesību subjektu piekrišanas, tiek pārkāptas autortiesības un blakustiesības”, ko aizsargā Direktīva 2001/29 ( 5 ).

31.

Kā norāda arī iesniedzējtiesa, Likuma par komunikāciju brīvību 49. panta II punkts neietilpst nevienā no izņēmumiem un ierobežojumiem, ko dalībvalstīm ir tiesības noteikt saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. pantu ( 6 ). Tam piekrīt visas puses, kas ir iesniegušas rakstveida apsvērumus.

32.

Direktīvas 2001/29 attiecīgi 2. panta b) punktā un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji, un ekskluzīvas tiesības izpildītājiem atļaut vai aizliegt savu sniegto priekšnesumu fiksēšanas izziņošanu sabiedrībai.

33.

Lietā Soulier un Doke Tiesa nosprieda, ka līdzīga aizsardzība, kas autoriem piešķirta viņu darbu reproducēšanai un izziņošanai sabiedrībai, ir saprotama “tādējādi, ka tā nav ierobežota ar tiesību, kas ir garantētas ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu, baudīšanu, bet ir attiecināma arī uz minēto tiesību izmantošanu” ( 7 ). Tiesa piebilda, ka “tiesībām, kas autoriem tiek garantētas ar Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktu un 3. panta 1. punktu, ir preventīvs raksturs tādā ziņā, ka ikvienai darba reproducēšanas vai izziņošanas sabiedrībai darbībai, ko veic trešā persona, ir vajadzīga tā autora iepriekšēja piekrišana” ( 8 ). Tomēr Tiesa nolēma – pretēji ģenerāladvokāta ierosinātajai interpretācijai ( 9 ) –, ka “Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā un 3. panta 1. punktā nav precizēts veids, kā jāizpaužas autora iepriekšējai piekrišanai, no kā izriet, ka šīs tiesību normas nevar interpretēt kā tādas, ar kurām ir uzdots, lai šāda piekrišana tiktu obligāti izteikta tiešā veidā. Gluži pretēji, ir jākonstatē, ka ar minētajām tiesību normām ir ļauts to izteikt arī netieši” ( 10 ), ievērojot atbilstību stingriem nosacījumiem. Patiešām, pēc Tiesas domām, valsts tiesību aktos bija jāparedz mehānisms, kas garantē autoru faktisku un individuālu informēšanu, un reproducēšanas tiesību un tiesību uz izziņošanu sabiedrībai izmantošana un īstenošana nevar būt atkarīga no jebkādām formalitātēm ( 11 ).

34.

Ir skaidrs, ka šāda Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta un 3. panta 1. punkta interpretācija attiecībā uz izpildītājiem būtu jāpiemēro vismaz pēc analoģijas ar tās pašas direktīvas 2. panta b) punktu un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

35.

Pirmkārt, ar šiem dažādajiem noteikumiem aizsargātās tiesības ir formulētas kā identiskas un bez nosacījumiem. Otrkārt, tāpat kā Direktīvas 2001/29 2. panta a) punkta un 3. panta 1. punkta interpretāciju apstiprina Bernes Konvencijas par literāro un mākslas darbu aizsardzību 5. panta 2. punkts ( 12 ) – saskaņā ar kuru tiesību uz reproducēšanu un izziņošanu sabiedrībai izmantošana un īstenošana nav atkarīga no jebkādām formalitātēm –, identisku Direktīvas 2001/29 2. panta b) punkta un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju apstiprina 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņemtā WIPO [Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas] līguma par izpildījumu un fonogrammām (turpmāk tekstā – “WPPT”) 20. pants, kurā ir ietverts līdzīgs aizliegums ( 13 ). Treškārt, starp autora tiesībām un izpildītāja tiesībām nepastāv hierarhija ( 14 ).

36.

Līdztekus šai Direktīvas 2001/29 2. un 3. panta interpretācijai ir jāatgādina, ka Tiesa lietā Luksan ir nospriedusi, ka “Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka tajās dalībvalstīm ir noteiktas tiesības ieviest kinematogrāfiskā darba nodošanas producentam prezumpciju arī attiecībā uz tādām kinematogrāfiskā darba izmantošanas tiesībām, kādas tiek aplūkotas pamatlietā (pārraidīšanas pa satelītu tiesības, reproducēšanas tiesības un cita veida izziņošanas publiskošanas veidā tiesības), ja vien šādai prezumpcijai nav neatspēkojama rakstura, kurš izslēgtu minētā darba galvenajam režisoram iespēju nolīgt citādi” ( 15 ). Šajā kontekstā ir svarīgi uzsvērt arī, kā Tiesa to darīja spriedumā Soulier un Doke, ka “nosacījumiem, kādos var tikt pieļauta netieša piekrišana, ir jābūt definētiem strikti, lai netiktu liegta piemērošanas joma pašam autora iepriekšējas piekrišanas principam” ( 16 ).

37.

Ja atbilde lietā Luksan attiecas tikai uz kinematogrāfiskā darba producentu, tad tas ir tikai šīs lietas konkrēto faktu dēļ. Turklāt, ja ir taisnība, ka Tiesa šajā spriedumā galvenokārt pamatoja savu argumentāciju ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā 3. panta 4. un 5. punktu, kas paredz prezumpciju par nomas tiesību nodošanu filmas producentam ( 17 ), tad Tiesas interpretācijas par šo nodošanas prezumpcijas principu piemērošanas joma noteiktos apstākļos tomēr ir plašāka. Neatkarīgi no darba veida tai arī jābūt spējīgai piemērot tiesības, ko garantē Direktīva 2001/29. Patiešām, kā Tiesa norādīja šajā lietā, ieguldījums, kas nepieciešams, lai ražotu tādas preces kā filmas vai multimediju produktus, abos gadījumos ir būtisks ( 18 ). Tāpēc, kā Tiesa ir vispārīgi atzinusi, “Direktīvas 2001/29 pieņemšanas brīdī Savienības likumdevējs [..] attiecībā uz minētajā direktīvā reglamentētajām izmantošanas tiesībām nav vēlējies nepiemērot tādu koncepciju kā nodošanas prezumpciju” ( 19 ).

38.

Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, es uzskatu, ka piekrišanas mehānisma prezumpciju principā ir jāvar piemērot arī attiecībā uz tiesībām izmantot audiovizuālu darbu, piemēram, reproducēšanas tiesībām un jebkādām citām tiesībām uz izziņošanu sabiedrībai, kā noteikts Direktīvā 2001/29 ( 20 ).

39.

Tas jo īpaši attiecas uz (relatīvi) vecu audiovizuālo materiālu – kā, piemēram, šajā lietā –, kur tagad ar esošo laika distanci varētu būt grūti identificēt attiecīgo dokumentālo materiālu (pieņemot, ka tas vispār pastāvēja), kas apliecinātu izpildītāja piekrišanu, ka šo darbu izmanto cita puse. Tāpat ir svarīgi, ka – tāpat kā lietā Soulier un Doke – attiecīgajos tiesību aktos ir izvirzīts mērķis, kas ir prezumēta autortiesību licencēšana “patērētāju un sabiedrības kopumā kultūras interesēs” ( 21 ).

40.

Tajā pašā laikā Tiesai ir arī jābūt saprātīgai, nodrošinot, lai jebkura šāda tiesiska prezumpcija nebūtu tik plaša, ka tā faktiski apdraudētu tiesību subjektu tiesību ekskluzīvo raksturu.

41.

Kaut arī lietā Luksan izklāstītais jēdziens “prezumpcija” principā var tikt piemērots arī šajā lietā, starp abām lietām pastāv arī būtiskas atšķirības. Viena svarīga lietas Luksan pazīme ir tā, ka Tiesa nosprieda, ka dalībvalstis var brīvi pieņemt valsts tiesību aktus, kas paredz filmas režisora filmas nomas tiesību nodošanas prezumpciju filmas producentam, jo tas atbilst vienam no mērķiem, kas minēti Direktīvas 2006/115 5. apsvērumā, proti, “ļaut producentam amortizēt ieguldījumus, kurus tas ir veicis kinematogrāfiskā darba uzņemšanai” ( 22 ).

42.

Šis pamatojums neattiecas uz šo lietu, jo starp ZV un INA iepriekš nebija komerciālu attiecību, un vēl mazāk – kādas norādes, ka INA kā trešā puse būtu finansējis attiecīgo priekšnesumu filmēšanu. Tādējādi tiesiskā prezumpcija šajā lietā ir balstīta tikai uz sabiedrības interešu koncepciju, proti, ka ir vēlams, lai televīzijas audiovizuālais mantojums tomēr varētu tikt izmantots apstākļos, kad izpildītāju (vai viņu mantinieku) faktiskās piekrišanas saņemšana citādi varētu būt pārāk sarežģīta vai pat neiespējama.

43.

Jebkuri šāda veida tiesību akti par autortiesībām, kas balstās uz netiešas vai prezumētas piekrišanas principu, nedrīkst kaitēt izpildītāja ekskluzīvajām tiesībām, ja vien tas nav nepieciešams tiesību aktu mērķa sasniegšanai. Tikai tādos apstākļos var teikt, ka valsts tiesību aktos ir ievērots samērīguma princips attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību ( 23 ).

44.

Tomēr šajā sakarā ir jānorāda, ka Likuma par komunikāciju brīvību 49. pants, šķiet, organizē un veic izpildītāja tiesību nodošanu, pamatojoties uz netiešu piekrišanu INA labā. Es uzskatu, ka jau minēto iemeslu dēļ šādos apstākļos tas radītu nesamērīgu iejaukšanos izpildītāja tiesību ekskluzivitātes būtībā. Domāju, ka no Tiesas argumentācijas lietā Soulier un Doke ( 24 ) vismaz netieši izriet, ka šāda veida nodošanai ir jādarbojas samērīgi un tā nedrīkst samazināt šo tiesību ekskluzivitāti, ja vien tas nav nepārprotami vajadzīgs šim nolūkam.

45.

Tas, manuprāt, ir grūtākais jautājums saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kas tiek izskatīts pamatlietā, jo, ja tas būtu vienkārši izveidojis netiešu autortiesību licencēšanas kārtību par labu INA, tas atbilstu Direktīvā 2001/29 noteiktajām prasībām. Šis likums ir daudz plašāks, jo tajā nav paredzēta netieša licence par labu INA, bet gan netieša piekrišana šo izpildītāju tiesību nodošanai. Līdz ar to valsts tiesību aktu darbība ir nesamērīga un tādēļ tie nonāk pretrunā Savienības tiesību aktu prasībām.

46.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta b) punkts, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas noteikts loi n° 86-1067 du 30. septembre 1986 relative à la liberté de communication (1986. gada 30. septembra Likums par komunikāciju brīvību), kas grozīts ar 2006. gada 1. augusta Likuma Nr. 2006-961 44. pantu, 49. panta II punktā, ciktāl tas paredz izpildītāju tiesību nodošanu Institut national de l’audiovisuel (Francijas Nacionālais audiovizuālās kultūras institūts).