1. 

Šajā High Court of Justice (England & Wales) [Augstās tiesas (Anglija un Velsa)] lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izvirzīti daži svarīgi jautājumi attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmju tiesībām. Tas ir atspoguļots arī iesniedzējtiesas 2018. gada 6. februāra spriedumā pamatlietā ([2018] EWHC 155 (Ch), Arnold J), kas tika pasludināts pēc piecu dienu gara tiesas procesa un ir sagatavots uz 94 lappusēm (358 punkti) (turpmāk tekstā – “spriedums pamatlietā”).

2. 

Pamatlietā prasītāji (kopā turpmāk tekstā – “Sky”, kas būtībā ir satelīta un digitālās televīzijas raidorganizācijas) apgalvo, ka atbildētāji (kopā turpmāk tekstā – “SkyKick”; SkyKick Inc ir jaunuzņēmums, kas sniedz migrācijas uz mākoni informācijas tehnoloģiju pakalpojumus ( 2 )), izmantojot apzīmējumu “SkyKick” un tā variantus, ir izdarījuši pārkāpumu attiecībā uz četrām Eiropas Savienības preču zīmēm, kas pieder otrajam prasītājam (turpmāk tekstā – “Sky AG”), un vienu Apvienotās Karalistes preču zīmi, kas pieder pirmajam prasītājam (turpmāk tekstā – “Sky plc”), kuras sastāv no vārda SKY (turpmāk tekstā – “preču zīmes”).

3. 

Lieta ir diezgan sarežģīta, taču būtībā SkyKick noliedz pārkāpumu un izvirza pretprasību atzīt, ka preču zīmes tika reģistrētas pilnībā vai daļēji neatbilstoši, pamatojoties uz to, ka: i) preču un pakalpojumu aprakstos trūkst skaidrības un precizitātes un ii) pieteikumi ir iesniegti ļaunticīgi.

4. 

Lieta ir nozīmīga, jo tā ļauj Tiesai pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar vairākiem trūkumiem, kuri ir atklājušies Eiropas Savienības preču zīmju sistēmā. SkyKick norāda, ka visi pieci iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz vienu no visproblemātiskākajiem preču zīmes aspektiem – tā sauktā preču vai pakalpojumu “apraksta” lomu un funkciju. Lielākā daļa Tiesas judikatūras preču zīmju jomā attiecas uz apzīmējumu, kas ir reģistrēts kā preču zīme. Tiesības šajā jomā tagad ir salīdzinoši labi izstrādātas. Tomēr tiesībās, kas attiecas uz preču un pakalpojumu aprakstiem, joprojām ir nepilnības un neatbilstības. Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzība tiek piešķirta pēc specifiskuma principa ( 3 ), proti, tā tiek piešķirta attiecībā uz konkrētām precēm vai pakalpojumiem, kuru veids un skaits nosaka preču zīmes īpašniekam saistībā ar apzīmējumu piešķirto aizsardzības apjomu.

5. 

Iesniedzējtiesa uzsver, ka problēma īpaši ir tā, ka SkyKick, šķiet, nav aizstāvības pret Sky prasījumiem par preču zīmju pārkāpumiem saskaņā ar piemērojamajiem Eiropas Savienības un valstu tiesību aktiem par preču zīmēm. Tas rada jautājumu par to, vai mēs esam nonākuši līdz stāvoklim tiesību aktos par preču zīmēm, ar kuru preču zīmes īpašniekam tiek piešķirts absolūts monopols, pret kuru vairs nav iespējams aizstāvēties procesā par pārkāpumu – neskatoties uz to, ka preču zīme netika izmantota un, visticamāk, netiks izmantota saistībā ar daudzām precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tā tika reģistrēta. Tādējādi šī lieta ilustrē saspīlējumu, kāds mūsdienās pastāv starp dažādām interesēm, kurām ir jābūt līdzsvarotām.

6.

Aplūkojamās Sky preču zīmes ir: i) Eiropas Savienības grafiskā zīme Nr. 3166352, pieteikta 2003. gada 14. aprīlī un reģistrēta 2012. gada 12. septembrī (turpmāk tekstā – “EU352”) attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16., 18., 25., 28., 35., 38., 41. un 42. klasē; ii) Eiropas Savienības grafiskā zīme Nr. 3203619, pieteikta 2003. gada 30. aprīlī un reģistrēta 2012. gada 6. septembrī (turpmāk tekstā – “EU619”) attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16., 18., 25., 28., 35., 38., 41. un 42. klasē; iii) Eiropas Savienības vārdiskā preču zīme “SKY”, Nr. 5298112, pieteikta 2006. gada 6. septembrī un reģistrēta 2015. gada 18. jūnijā (turpmāk tekstā – “EU112”) attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 9., 16., 28., 35., 37., 38. un 41. klasē; iv) Eiropas Savienības vārdiskā preču zīme “SKY” Nr. 6870992, pieteikta 2008. gada 18. aprīlī un reģistrēta 2012. gada 8. augustā (turpmāk tekstā – “EU992”) attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 3., 4., 7., 9., 11., 12., 16., 17., 18., 25., 28. un 35. līdz 45. klasē, un v) Apvienotās Karalistes vārdiskā preču zīme “SKY” Nr. 2500604, pieteikta 2008. gada 20. oktobrī un reģistrēta 2012. gada 7. septembrī (turpmāk tekstā – “UK604’) attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 3., 4., 7., 9., 11., 12., 16., 17., 18., 25., 28. un 35. līdz 45. klasē.

7.

Sky cēla prasību, apgalvojot, ka SkyKick ir izdarījis pārkāpumu attiecībā uz šīm preču zīmēm. Savu prasījumu par pārkāpumu Sky balsta uz preču zīmju reģistrāciju attiecībā uz šādām precēm un pakalpojumiem (lai gan ne katra preču zīme ir reģistrēta visām šīm precēm un pakalpojumiem): i) datorprogrammas (9. klase); ii) datorprogrammas, kuras piegādā no interneta (9. klase); iii) datorprogrammas un telekomunikāciju aparāti, kas ļauj pievienoties datubāzēm un internetam (9. klase); iv) datu glabāšana (9. klase); v) telekomunikāciju pakalpojumi (38. klase); vi) elektroniskā pasta pakalpojumi (38. klase); vii) interneta portālu pakalpojumi (38. klase) un viii) datoru pakalpojumi piekļuvei informācijai/datiem un to atgūšanai, izmantojot datoru vai datortīklu (38. klase).

8.

Sky ir plaši izmantojis preču zīmi “SKY” attiecībā uz vairākām precēm un pakalpojumiem, it īpaši precēm un pakalpojumiem, kas saistīti ar Sky pamatdarbības jomām: i) televīzijas apraidi; ii) telefoniju un iii) platjoslas nodrošināšanu. SkyKick atzīst, ka līdz 2014. gada novembrim “SKY” bija mājsaimniecībās lietotais nosaukums Apvienotajā Karalistē un Īrijā šajās jomās. Tomēr Sky nepiedāvā e‑pasta migrācijas un mākoņdatu dublēšanas preces vai pakalpojumus, kā arī nav nekādu pierādījumu, ka tas plānotu to darīt tuvākajā nākotnē.

9.

SkyKick apgalvo, ka katra preču zīme ir jāatzīst par (daļēji) spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka tās ir reģistrētas precēm un pakalpojumiem, kas nav pietiekami skaidri un precīzi definēti.

10.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šis apgalvojums rada divus jautājumus. Pirmais jautājums ir par to, vai uz šo spēkā neesamības pamatu var atsaukties attiecībā uz reģistrētu preču zīmi.

11.

2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) tika noteikta prasība (un Regulas (ES) 2017/1001 ( 4 ) 33. panta 2. punktā tagad tas ir prasīts), lai reģistrācijas pieteicējs preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tiek lūgta preču zīmes aizsardzība, identificētu pietiekami skaidri un precīzi, lai ļautu kompetentajām iestādēm un uzņēmējiem uz šī pamata vien noteikt lūgtās aizsardzības apjomu. Ja reģistrācijas pieteicējs to neizdara, kompetentajai iestādei būtu jāatsaka pieteikuma nodošana reģistrācijai, pirms nav veikti grozījumi aprakstā, padarot to pietiekami skaidru un precīzu.

12.

Kā norāda iesniedzējtiesa, tas ne vienmēr nozīmē, ka gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs to neizdara un iestāde nespēj nodrošināt, ka pieteikuma iesniedzējs pieteikuma izskatīšanas gaitā novērš skaidrības vai precizitātes trūkumu, preču zīmi pēc reģistrācijas var atzīt par spēkā neesošu uz šī pamata. Regulā uzskaitītie spēkā neesamības pamati neparedz tiešu prasību, ka preču un pakalpojumu aprakstam Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumā būtu jābūt skaidram un precīzam. Nostāja būtībā ir tāda pati arī attiecībā uz valsts preču zīmi.

13.

Otrais iesniedzējtiesas izvirzītais jautājums ir par to, vai tad, ja var atsaukties uz pamatu spēkā neesamībai, jebkuras preču zīmes apraksts ir apstrīdams.

14.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka preču zīmes reģistrācija attiecībā uz “datorprogrammu” ir pārāk plaša, nepamatota un pretrunā sabiedrības interesēm. Tomēr tā arī norāda, ka tas ne vienmēr nozīmē, ka šim terminam trūkst skaidrības un precizitātes. Patiešām, prima facie šķiet, ka tas ir termins, kura nozīme ir samērā skaidra un precīza. Tādējādi tas ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai varētu izlemt, vai SkyKick preces ir identiskas tai. No otras puses, iesniedzējtiesai ir grūti saprast, kāpēc Eiropas preču zīmju un dizainparaugu tīklu ([European Trade Mark and Design Network], TMDN) veidojošo preču zīmju biroju argumentācija, kas izklāstīta 2013. gada 20. novembra kopējā paziņojumā, attiecībā uz “mašīnām”, kuras ietilpst 7. klasē, nav vienādi piemērojama attiecībā uz “datorprogrammu” ( 5 ).

15.

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai pieteikuma iesniedzēja ļaunticīga rīcība preču zīmju reģistrācijas pieteikuma brīdī var ietekmēt attiecīgo preču zīmju spēkā esamību.

16.

SkyKick pamatlietā apgalvo, ka minētās preču zīmes tika reģistrētas, rīkojoties ļaunticīgi, jo Sky neplānoja izmantot šīs preču zīmes attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, kas norādīti attiecīgajos aprakstos. SkyKick atzīst, ka Sky bija paredzējis preču zīmes izmantot attiecībā uz dažām norādītajām precēm un pakalpojumiem. Neskatoties uz to, SkyKick primārais prasījums attiecas uz to, ka preču zīmes kopumā nav spēkā. Pakārtoti SkyKick sekundārais prasījums attiecas uz to, ka preču zīmes nav spēkā tiktāl, cik apraksts attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kuriem Sky nav domājis izmantot preču zīmes.

17.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, salīdzinot ar Eiropas Savienības tiesu judikatūru, Apvienotās Karalistes tiesas ir vairāk pievērsušās prasībai par nodomu izmantot [preču zīmes], ņemot vērā Apvienotās Karalistes Trade Marks Act 1994 [1994. gada Likuma par preču zīmēm”] (turpmāk tekstā – “1994. gada Likums”) 32. panta 3. punkta lomu Lielbritānijas preču zīmju sistēmā ( 6 ).

18.

Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai šis noteikums ir saderīgs ar Eiropas Savienības tiesībām. Ja to atzīst par saderīgu, iesniedzējtiesai ir arī šaubas par prasības par nodomu izmantot preču zīmi piemērošanas jomu.

19.

Tāpēc High Court of Justice (England & Wales) Chancery Division [Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Sky, SkyKick, Apvienotās Karalistes, Somijas, Francijas, Ungārijas, Polijas un Slovākijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Mutvārdu uzklausīšanā piedalījās visi lietas dalībnieki, izņemot Ungārijas, Polijas, Slovākijas un Somijas valdības.

21.

Sky apgalvo, ka skaidrības un precizitātes prasība, kas izriet no 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361), ir saistīta tikai ar reģistrācijas pieteikumu. Tādējādi vienīgā iespējamā sankcija par šīs prasības neizpildi ir rīcība, ko iestādes veic ex officio, lai nodrošinātu, ka šis pieteikums nenoved pie tādu preču un pakalpojumu reģistrācijas, kas nav formulēti skaidri un precīzi. Sky apgalvo, ka pamati atteikumam un spēkā neesamībai ir izsmeļoši noteikti valsts un Savienības tiesību aktos un ka šie pamati neietver prasību, ka aprakstam jābūt skaidram un precīzam. Turklāt 2017. gada 16. februāra spriedumā Brandconcern/EUIPO un Scooters India (C‑577/14 P, EU:C:2017:122, 29. un 30. punkts) un 2017. gada 11. oktobra spriedumā EUIPO/Cactus (C‑501/15 P, EU:C:2017:750, 38. punkts) Tiesa lēma, ka skaidrības un precizitātes prasību, kas izriet no 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) nevajadzētu attiecināt uz preču zīmēm, kas jau ir reģistrētas. Sky ierosina uz otro jautājumu atbildēt noraidoši, jo tādi termini kā “datorprogramma”, uz kuriem balstīts prasījums par pārkāpumu, kas attiecas uz reģistrētu preču zīmi, iztur praktisko skaidrības un precizitātes pārbaudi.

22.

SkyKick ierosina uz pirmo jautājumu sniegt apstiprinošu atbildi. Pretējā gadījumā tādiem uzņēmumiem kā SkyKick nebūtu nekādu praktisku tiesiskās aizsardzības līdzekļu vai aizstāvības iespējas pārkāpumu procedūrās, kas uzsāktas pret tiem, ja preču zīmes īpašnieks atsaucas uz terminu, kuram trūkst skaidrības un precizitātes, kas ir prasīta Savienības tiesību aktos. Tādēļ Tiesa paskaidroja, ka Direktīvā 2008/95/EK ( 8 ) (un pēc analoģijas – Regulā (EK) Nr. 207/2009 ( 9 )) tiek prasīts, lai apraksti būtu skaidri un precīzi. Tomēr Tiesa nav skaidri pievērsusies sekām, kas rodas, ja reģistrētas preču zīmes apraksts neatbilst šīm prasībām. Ja Sky būtu taisnība, tad 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) nozīme praksē būtu ļoti ierobežota.

23.

Saskaņā ar SkyKick apgalvoto skaidrības un precizitātes prasību var secināt no Regulas 2017/1001 4. panta, 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 8. panta, kā arī no Direktīvas 2015/2436 3., 4. un 5. panta, interpretējot tos kopā ar 2002. gada 12. decembra spriedumu Sieckmann (C‑273/00, EU:C:2002:748). SkyKick apgalvo, ka ir redzams, ka pati Tiesa 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361, 43.–45. punkts) atsaucas uz šiem noteikumiem un faktu, ka tie nosaka pamatus atteikumam vai spēkā neesamībai.

24.

SkyKick būtībā ierosina uz otro jautājumu sniegt apstiprinošu atbildi. Tie apgalvo, ka neprecizitāte, ko rada termina vispārīgums un piemērošana dažāda veida precēm un pakalpojumiem ir trūkums, kas ir konstatēts 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361).

25.

Apvienotās Karalistes, Francijas, Ungārijas, Polijas, Slovākijas un Somijas valdības ierosina uz pirmo jautājumu atbildēt noraidoši, jo pamati reģistrācijas atteikumam ir uzskaitīti izsmeļoši un tiesību aktos nekur nav tieši noteikts, ka preču un pakalpojumu aprakstiem jābūt skaidriem un precīziem. Turklāt no judikatūras (šo secinājumu 21. punkts) izriet, ka skaidrības un precizitātes prasība ir piemērojama tikai preču zīmes reģistrācijas posmā.

26.

Apvienotās Karalistes un Somijas valdības neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz otro jautājumu, ņemot vērā atbildi, ko tās piedāvā sniegt uz pirmo jautājumu.

27.

Ungārijas, Francijas, Polijas un Slovākijas valdības būtībā apgalvo, ka jēdziens “programma” nav pārāk vispārīgs un neapzīmē preces, kas ir pārāk dažādas, lai identificētu preces un pakalpojumus, uz kuriem attiecas reģistrācija.

28.

Komisija, pamatojoties uz argumentiem, kas ir līdzīgi valdību, kuras iestājušās lietā, sniegtajiem argumentiem, būtībā apgalvo, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild noraidoši. Komisija piebilst, ka atšķirtspējas pārbaude balstās uz attiecībām starp “apzīmējumu” un “precēm vai pakalpojumiem”, nevis uz šo preču vai pakalpojumu aprakstu precizitāti vai neprecizitāti ( 10 ). Ja preču apraksts ir neskaidrs, tas tiks interpretēts par sliktu tā īpašniekam un tiks secināts, ka trūkst atšķirtspējas. Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild. Tomēr tā uzskata, ka Kopīgais paziņojums nav ratione temporis piemērojams apstrīdētajām preču zīmēm.

29.

Ar pirmo un otro jautājumu, ko ir lietderīgi aplūkot kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai terminu, kas apraksta preču zīmes aptvertās preces un pakalpojumus, skaidrības un precizitātes trūkums var kalpot par pamatu reģistrētas preču zīmes spēkā neesamībai. Ja atbilde ir apstiprinoša, tā vēlas uzzināt, vai pamatlietā aplūkotais jēdziens “datorprogramma” ir pietiekami skaidrs un precīzs, lai ļautu kompetentajām iestādēm un trešajām personām uz šī pamata vien noteikt aizsardzības apjomu, ko nodrošina preču zīme.

30.

To sakot, es uzskatu, ka Tiesai ir jāatbild uz otro jautājumu pat gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša. Tas nepieciešams tāpēc, ka ir jāpārbauda, vai preču un pakalpojumu, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācija, apraksta skaidrības un precizitātes trūkums var būt saistīts ar kādu no pamatiem spēkā neesamībai, kas ir tieši noteikti piemērojamajos Savienības tiesību aktos.

31.

Pirms pievēršos jautājumu būtībai – iesniedzējtiesai, apsverot šos jautājumus, būs jāizvērtē, kurš konkrētais Savienības tiesiskais regulējums ir piemērojams ratione temporis, jo diemžēl savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā konkrēti nenorāda nevienu tiesību aktu.

32.

Tiesvedība attiecas gan uz Eiropas Savienības preču zīmēm, gan valsts preču zīmi laikposmā no 2003. gada līdz 2018. gadam. Pamatprasības (pārkāpuma) un pretprasības par spēkā neesamību raksturs kopā nozīmē, ka tiesvedībā var piemērot vairāk nekā vienu regulu un direktīvu no Eiropas Savienības preču zīmju acquis.

33.

Kā norāda Komisija, attiecīgais datums, lai novērtētu pretprasību, kas celta lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu, ir datums, kurā tika iesniegts reģistrācijas pieteikums. Prasītāji preču zīmes reģistrācijas pieteikumu iesniedza laikposmā no 2003. gada 14. aprīļa līdz 2008. gada 20. oktobrim. Attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmēm tas nozīmētu, ka piemērojamie tiesību akti ir Regula (EK) Nr. 40/94 ( 11 ) (nevis Regula Nr. 207/2009), bet attiecībā uz valsts preču zīmi tā ir Direktīva 89/104/EEK ( 12 ) (nevis Direktīva 2015/2436).

34.

Kas attiecas uz prasījumiem par pārkāpumu, attiecībā uz konkrētajām Eiropas Savienības preču zīmēm tiesvedība skar laikposmus, uz kuriem attiecas Regula Nr. 207/2009; attiecībā uz valsts preču zīmi attiecīgais tiesību akts ir Direktīva 2008/95.

35.

No tā izriet, ka, neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi, attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmēm Regula Nr. 207/2009 attiecas uz pārkāpumu, bet Regula Nr. 40/94 – uz reģistrācijas pieteikumu; attiecībā uz valsts preču zīmi Direktīva 2008/95 attiecas uz pārkāpumu, bet Direktīva 89/104 – uz reģistrācijas pieteikumu.

36.

Vienkāršības labad pietiek ar to, ka secinājumos galvenokārt tiek apspriesti Direktīvas 89/104 un Regulas Nr. 40/94 noteikumi, arī tāpēc, ka attiecībā uz konkrētajiem mērķiem nav būtiskas atšķirības starp attiecīgajiem iepriekšējās Regulas Nr. 40/94 noteikumiem un tai sekojošo Regulu Nr. 207/2009, lai gan ir mainījusies dažu pantu numerācija; tas pats attiecas uz Direktīvu 89/104 un Direktīvu 2008/95 ( 13 ).

37.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Tiesai ir jānoskaidro judikatūras, kas izriet no 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361), piemērošanas joma. It īpaši iesniedzējtiesa jautā par sekām, kas rodas no šīs judikatūras, ja reģistrēta preču zīme neatbilst skaidrības un precizitātes prasībai.

38.

Esmu nonācis pie secinājuma – un starp visām iesaistītajām dalībvalstīm un Komisiju valda liela vienprātība –, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild noraidoši.

39.

Iemesls tam ir acīmredzams – nevienā no attiecīgajiem tiesību aktiem nav noteikumu par reģistrētas preču zīmes spēkā neesamību, pamatojoties uz to, ka dažiem vai visiem preču vai pakalpojumu aprakstā iekļautajiem terminiem nav pietiekamas skaidrības un precizitātes.

40.

Lai gan ir taisnība, ka apzīmējuma attēlojuma skaidrības un precizitātes trūkums ir iemesls spēkā neesamībai saskaņā ar Direktīvas 89/104 (un Direktīvas 2008/95) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir skaidrs, ka tas tā nav gadījumā ar preču un pakalpojumu aprakstu. Jebkura cita interpretācija lielā mērā mazinātu Direktīvas 89/104 2. panta un šīs regulas 4. panta lietderīgo ietekmi.

41.

Attiecībā uz valsts preču zīmēm Direktīvas 89/104 3. pantā (iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai) vienkārši nav noteikts īpašs pamats spēkā neesamībai, pamatojoties uz to, ka reģistrācijā ietverto preču vai pakalpojumu apraksts nav skaidrs un precīzs. Iesniedzējtiesa to atzīst (skat. sprieduma pamatlietā 159. punktu).

42.

Arī judikatūrā tiek uzsvērts – “kā izriet no [preambulas] septītā apsvēruma, tā izsmeļošā veidā reglamentē pamatus reģistrācijas noraidījumam vai spēkā neesamībai, kuri attiecas uz pašu preču zīmi” ( 14 ). Attiecībā uz Direktīvu 2008/95, ar ko tika kodificēta Direktīva 89/104, tajā arī precizēts, ka tā “dalībvalstīm ir aizliegts ieviest citus atteikuma vai spēkā neesamības pamatus nekā tos, kuri jau ir paredzēti šajā direktīvā” ( 15 ).

43.

Tādējādi, ciktāl Direktīvas 89/104 3. pantā nav skaidri noteikta to preču un pakalpojumu aprakstā izmantoto terminu skaidrība un precizitāte, uz kuriem attiecas valsts preču zīmes reģistrācija, to nevar uzskatīt par pamatu spēkā neesamībai papildus tiem, kas noteikti šajā pantā.

44.

Tāpat attiecībā uz Savienības preču zīmēm ir jānorāda, ka absolūto spēkā neesamības pamatu sarakstā, kas noteikts Regulas Nr. 40/94 51. pantā un šīs regulas 7. pantā, uz kuru 51. pantā ir atsauce, nav ietverts iemesls spēkā neesamībai, pamatojoties uz to, ka trūkst skaidrības un precizitātes terminos, ko izmanto, lai aprakstītu preces un pakalpojumus, uz kuriem attiecas Savienības preču zīmes reģistrācija.

45.

Regulas Nr. 40/94 96. pantā “Pretprasības” ir noteikts, ka “pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu var pamatot tikai ar šajā regulā minētajiem atcelšanas vai spēkā neesamības iemesliem”.

46.

Šo secinājumu 42. punktā minētā judikatūra nepārprotami attiecas arī uz Savienības preču zīmju regulām un ES preču zīmēm.

47.

No tā izriet, ka absolūto spēkā neesamības pamatu saraksts, kas minēts Regulas Nr. 40/94 51. pantā, ir izsmeļošs un ka skaidrības un precizitātes trūkumu to preču un pakalpojumu aprakstā, uz kuriem attiecas Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācija, nevar uzskatīt par pamatu spēkā neesamībai papildus tiem pamatiem, ko šajā regulā ir noteicis Savienības likumdevējs.

48.

Patiešām jāpiekrīt, ka tādi jautājumi kā skaidrības un precizitātes trūkums ir svarīgi preču zīmju tiesībās, bet tie ir jautājumi, kas jāpārbauda kompetentajiem preču zīmju birojiem, izskatot pieteikumu preču zīmes reģistrācijai.

49.

Pat ja esošās reģistrācijas, kas neatbilst skaidrības un precizitātes prasībām, uz šī pamata nevar atzīt par spēkā neesošām, joprojām paliek spēkā fakts, ka tas atstās iespaidu uz reģistrētās preču zīmes aizsardzības apjomu.

50.

Iepriekš minēto apsvērumu apstiprina Savienības tiesiskā regulējuma sistēmiska analīze. Kā norādījusi Komisija, var rasties jautājums, kāpēc likumdevējs ir nonācis pie secinājuma, ka apzīmējuma attēlojuma skaidrības un precizitātes trūkumu vajadzētu uzskatīt par iemeslu spēkā neesamībai, savukārt attiecībā uz preču un pakalpojumu aprakstu tas tā nav. Iemesls ir tāds, ka apzīmējuma atveidojumu pēc tam, kad ir iesniegts zīmes pieteikums, tiesiskās drošības labad nedrīkst grozīt principā (izņemot dažus ļoti šaurus izņēmumus). Tādējādi nonākam pie secinājuma, ka apzīmējumu, kas ir ticis pieteikts reģistrācijai vai reģistrēts, pārkāpjot Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nedrīkst labot ex post. Atteikums (pirms reģistrācijas) vai atzīšana par spēkā neesošu (pēc reģistrācijas) ir vienīgās pieejamās iespējas šādos apstākļos.

51.

Turpretī saskaņā ar Regulu Nr. 40/94 preču un pakalpojumu aprakstam var vienmēr piemērot ierobežojumu vai daļēji atteikties no tā (īpašnieks var vēlāk precizēt un sašaurināt, bet nekādā gadījumā nevar paplašināt preču un pakalpojumu sarakstu un tādējādi novērst skaidrības un precizitātes trūkumu). Tāpēc jebkuru skaidrības un precizitātes trūkumu preču un pakalpojumu aprakstā var novērst gan pirms, gan pēc reģistrācijas. Direktīva 89/104 nodrošina procesuālo autonomiju, kas ļauj dalībvalstīm rīkoties tāpat.

52.

Tagad ir jāpārbauda, vai skaidrības un precizitātes trūkums to preču un pakalpojumu aprakstā, uz kuriem attiecas preču zīmes reģistrācija, var būt saistīts ar kādu no pamatiem spēkā neesamībai, kas ir izsmeļoši noteikti piemērojamajos Savienības tiesību aktos.

53.

SkyKick šajā ziņā piedāvā divas iespējas.

54.

Pirmkārt, tie apgalvo, ka, lai gan 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) nav norādīts, kur tieši piemērojamo direktīvu un noteikumu tekstā ir netieši ietverti vārdi, lai radītu iedarbību šajā lietā identificētajam netieši paredzētajam skaidrības nosacījumam attiecībā uz aprakstu, “tajā ir ļoti skaidri secināts, ka [skaidrība] ir netieša prasība preču zīmes reģistrācijai un, protams, spēkā esamībai, kā arī tā ir reģistrācijas nosacījums”. Dabiska vieta šādai netiešai norādei ir netiešs nosacījums attiecībā uz valsts zīmēm Direktīvas 89/104 2. pantā, interpretējot to saistībā ar 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, bet attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmēm – Regulas Nr. 40/94 4. pantā, interpretējot to saistībā ar 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

55.

Ar 2002. gada 12. decembra spriedumu Sieckmann (C‑273/00, EU:C:2002:748, 51. un 52. punkts) Tiesa attiecībā uz apzīmējumu grafisko attēlojumu nosprieda, ka “tirgus dalībniekiem ir jāvar skaidri un precīzi uzzināt par savu patreizējo vai potenciālo konkurentu veiktajām reģistrācijām vai reģistrācijas pieteikumiem un tādējādi gūt attiecīgo informāciju par trešo personu tiesībām” un, “lai minētā reģistra izmantotāji spētu pēc preču zīmes reģistrācijas [datiem] to precīzi atpazīt, tās grafiskajam atveidojumam reģistrā jābūt pilnīgam, viegli pieejamam un saprotamam”.

56.

SkyKick apgalvo, ka tas pats būtu jāpiemēro attiecībā uz skaidrības un precizitātes prasību to preču un pakalpojumu aprakstā, uz kuriem attiecas reģistrācija.

57.

Pietiek norādīt, kā būtībā apgalvoja visas puses, izņemot SkyKick, ka judikatūru, kas izriet no 2012. gada 19. jūnija sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361), – neraugoties uz Tiesas lietotās valodas iedarbīgumu – nevar vienkārši interpretēt tādējādi, ka ar to tiek ieviests jauns pamats spēkā neesamībai, jo īpaši tāpēc, ka paši tiesību akti ir tik skaidri saprotami, ka spēkā neesamības pamatu saraksts ir izsmeļošs.

58.

Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka, izmantojot analoģiju ar 2002. gada 12. decembra spriedumu Sieckmann (C‑273/00, EU:C:2002:748), lietā Chartered Institute of Patent Attorneys Tiesa rūpīgi precizēja, ka prasības par skaidrību un precizitāti, ko piemēro apzīmējumiem, mērķis bija noteikt aizsardzības priekšmetu, lai noteiktu pieprasītās aizsardzības apjomu ( 16 ). Apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācija vienmēr ir jālūdz attiecībā uz konkrētām precēm vai pakalpojumiem. Lai arī apzīmējuma grafiskā attēla funkcija it īpaši ir definēt precīzu preču zīmes piešķirtās aizsardzības priekšmetu ( 17 ), aizsardzības apjomu nosaka minētajā reģistrācijas pieteikumā identificēto preču un pakalpojumu raksturs un skaits. Attiecīgi no sprieduma Chartered Institute of Patent Attorneys izriet, ka tas ir tikai pamats iebildumiem pret preču zīmes reģistrāciju un ka šajā spriedumā nav pamata prasījumam atzīt spēkā neesamību pēc tam, kad ir notikusi reģistrācija. Tiesa nelēma par sekām, kas rodas no tādas preču zīmes reģistrācijas, kura neatbilst skaidrības un precizitātes prasībai.

59.

Otrkārt, SkyKick apgalvo, ka šo prasību varētu ietvert arī pamats preču zīmju atteikumam vai spēkā neesamībai, kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai, kā noteikts Direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta f) apakšpunktā un Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta f) apakšpunktā.

60.

Esmu secinājis, ka tas tā ir šajā tiesvedībā un, kā es paskaidrošu turpmāk (šo secinājumu 79. punkts), es piekrītu iesniedzējtiesai par to, ka preču zīmes reģistrācija “datorprogrammai” ir nepamatota un pretrunā sabiedrības interesēm.

61.

No judikatūras ir arī iespējams secināt, ka ar preču zīmi, kas neatbilst skaidrības un precizitātes prasībai, tiek pārkāpta sabiedriskā kārtība (skat. it īpaši spriedumu, 2012. gada 19. jūnijs, Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361, 46.–48. punkts)).

62.

Turklāt, ja reģistrāciju var iegūt pārāk viegli un/vai pārāk plašai piemērošanas jomai, tad rezultātā tiks radīti šķēršļi trešo personu ienākšanai tirgū, jo piemērotu preču zīmju piedāvājums būs samazināts, palielināsies izmaksas, kas, iespējams, tiks pārnestas uz patērētājiem, kā arī notiks sabiedriskā īpašuma vājināšana (skat. šo secinājumu 95. punktu).

63.

Pirmkārt, es uzskatu, ka 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361) Tiesa ir tieši apsvērusi, ka plašiem terminiem, kas var attiekties uz daudzām un dažādām precēm un pakalpojumiem, trūkst skaidrības un precizitātes. Otrkārt, kā uzsvēra SkyKick, pārāk vispārīgi termini acīmredzami rada tādas pašas bažas attiecībā uz sabiedrisko kārtību kā citi neskaidru un neprecīzu terminu veidi. Regulas 2017/1001 28. apsvērumā ir formulēts šis sabiedriskās kārtības jautājums. Treškārt, tik plaši definētu preču un pakalpojumu reģistrācijas atļaušana neatbilst preču zīmes galvenajai funkcijai, kā noteikts 1998. gada 29. septembra spriedumā Canon (C‑39/97, EU:C:1998:442, 28. punkts).

64.

Iesniedzējtiesa secināja, ka, pieņemot, ka preču zīmes likumīgi aptver attiecīgās preces un pakalpojumus, tā būs spiesta konstatēt pārkāpumu attiecībā uz preču zīmēm, pamatojoties uz salīdzinājumu starp ļoti plaši definētajām precēm un pakalpojumiem, ko reģistrēja Sky (neatkarīgi no tā, vai Sky preces un pakalpojumi faktiski tiek izmantoti un kāda ir to reputācija attiecīgajā jomā; faktiski, kā redzēsim turpmāk, var runāt par zīmēm, kuras tiek izmantotas attiecībā uz “milzīgu un ārkārtīgi plašu preču klāstu”), un SkyKick precēm un pakalpojumiem. Iesniedzējtiesa acīmredzami nebija apmierināta ar šo secinājumu.

65.

Iesniedzējtiesa konstatēja faktus par preču un pakalpojumu klāsta plašumu, kas norādīts preču zīmju pieteikumos (skat. lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, 4. punkts), piemēram, Sky Eiropas Savienības preču zīmju iesniegšanas dienā Sky nebija nodoma izmantot savas Eiropas Savienības preču zīmes attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas apraksti (skat. spriedumu pamatlietā, 250. punkts). Sky paziņojums par Apvienotās Karalistes preču zīmi, kas sniegts saskaņā ar 1994. gada likuma 32. panta 3. punktu, ka tas izmanto šo preču zīmi (vai ir paredzējis to izmantot) saistībā ar precēm/pakalpojumiem, kuriem tas lūdz preču zīmes aizsardzību, bija daļēji nepatiess (skat. spriedumu pamatlietā, 254. punkts).

66.

Turpinot analīzi, aprakstos ietilpst preces/pakalpojumi, attiecībā uz kuriem Sky nebija saprātīga ekonomiskā pamata reģistrācijas pieprasīšanai. Kā norādījis tiesnesis, kurš izskata pamatlietu, pēc visu pierādījumu un lietas izskatīšanas “esmu spiests secināt, ka iemesls šādu preču un pakalpojumu iekļaušanai bija tas, ka Sky bija stratēģija, kuras mērķis ir ļoti plaša preču zīmju aizsardzība neatkarīgi no tā, vai tā ir ekonomiski pamatota” (spriedums pamatlietā, 250. punkts). Piemēram, apraksti ir ļoti plaši, lai tos piemērotu pieteikumiem EU112 (2836 vārdi), EU992 (8127 vārdi) un UK604 (8255 vārdi) (lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, 4. punkts). Sky liecinieks bieži vien nevarēja apgalvot, ka Sky ir bijis nodoms izmantot preču zīmes saistībā ar konkrētajām precēm un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas apraksti (spriedums pamatlietā, 246. punkts).

67.

Šajā ziņā es uzsveru, ka iesniedzējtiesa pārbaudīja dažādas kategorijas un izdarīja secinājumus no šīs analīzes, uzklausīja lieciniekus un konstatēja faktus, kas patiesi ir tāda veida pārbaude, kas būtu jāveic tādā lietā kā šī.

68.

Uzskatu, ka, lai arī lietošana nav preču zīmes reģistrācijas priekšnoteikums, galu galā visa sistēma darbojas, pamatojoties uz to, ka agrāk vai vēlāk tiek veikta (kāda) lietošana.

69.

Šajā ziņā vēlos atgādināt par Direktīvas 2008/95 9. apsvērumu un Regulas Nr. 207/2009 10. apsvērumu.

70.

Tiesa ( 18 ) ir nospriedusi, ka “no [šiem apsvērumiem] izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies gan ar valsts, gan Kopienas preču zīmi saistīto tiesību saglabāšanai paredzēt nosacījumu par to faktisku izmantošanu. [..] [Savienības] preču zīme, kura netiek izmantota, var radīt šķērsli konkurencei, jo tā ierobežo to apzīmējumu spektru, kurus citi var reģistrēt kā preču zīmes, un liedz konkurentiem iespēju izmantot šo preču zīmi vai līdzīgu preču zīmi, iekšējā tirgū laižot preces un/vai pakalpojumus, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, kuri ir aizsargāti ar attiecīgo preču zīmi. Tādējādi [Savienības] preču zīmes neizmantošana rada arī risku, ka tiks ierobežota preču brīva aprite un pakalpojumu sniegšanas brīvība”. Lai arī ir taisnība, ka šie komentāri attiecas uz atcelšanas mērķi gadījumos, ja preču zīme netiek izmantota piecus gadus, paustie uzskati attiecas uz prasību izmantot preču zīmi visu zīmes ciklu, un tāpēc bažas par reģistra pārblīvējumu vēl vairāk atbalsta nepieciešamību pēc lielākas precizitātes ( 19 ). Tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka preču zīmju reģistram jābūt “piemērotam un precīzam” ( 20 ). Patiešām, reģistra pārblīvējums rada disbalansu starp intelektuālā īpašuma “darījumu” un sabiedrības interesēm, un tāpēc ir nepieciešams, lai personas, kuras vēlas saņemt aizsardzību, skaidri norādītu, ko tās vēlas likumīgi aizsargāt ( 21 ).

71.

Turklāt vēlos norādīt, ka jaunā Direktīva 2015/2436 ir formulēta vēl stingrāk. Tās 31. un 32. apsvērums ir izteikti šādi: “Preču zīmes atbilst savam mērķim atšķirt preces vai pakalpojumus un ļauj patērētājiem veikt informētu izvēli tikai tad, ja tās tiek faktiski lietotas tirgū. Prasība par lietošanu ir arī vajadzīga, lai samazinātu Savienībā reģistrēto un aizsargāto preču zīmju kopējo skaitu, tādējādi arī samazinot konfliktu skaitu, kas rodas to starpā. Tāpēc ir svarīgi pieprasīt, lai reģistrētās preču zīmes tiktu faktiski lietotas saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kam tās ir reģistrētas, vai lai tās varētu atcelt, ja piecus gadus pēc reģistrēšanas procedūras beigām tās šādā saistībā netiek lietotas” (mans izcēlums), un “tādēļ reģistrēta preču zīme būtu jāaizsargā tikai tiktāl, ciktāl tā tiek faktiski lietota”. Patiešām, nav iemesla aizsargāt Eiropas Savienības preču zīmi, ja tā netiek faktiski lietota ( 22 ).

72.

Ja termini, kas nav piemērojami, bet kuri tomēr parādās reģistrā, ir neskaidri un nenoteikti, tas arī radīs atturošu ietekmi attiecībā uz konkurentiem, kuri apsver ienākšanu tirgū ( 23 ), jo tāds uzņēmums kā Sky tirgū izskatīsies lielāks, nekā tas ir patiesībā.

73.

Rezumējot teikto, Sky nebija nodoma preču zīmes izmantot precēm un pakalpojumiem, uz kuriem attiecas reģistrācija, trīs dažādos aspektos (spriedums pamatlietā, 251. punkts): i) apraksti ietver konkrēti nosauktas preces un pakalpojumus, attiecībā uz kuriem Sky vispār nebija nodoma izmantot preču zīmes, piemēram, “balināšanas preparāti”, “izolācijas materiāli” un “pātagas”; ii) apraksti ietver preču un pakalpojumu kategorijas, kas ir tik plašas, ka Sky nedomāja izmantot preču zīmes visā kategorijas tvērumā – paradigmas piemērs ir “datorprogramma”, bet ir arī citas, piemēram, “telekomunikācijas/telekomunikāciju pakalpojumi” visās piecās reģistrācijās; un iii) aprakstiem bija paredzēts aptvert visas atbilstošajās klasēs ietilpstošās preces/pakalpojumus (piemēram, visu veidu datorprogrammas, kuras paredzēts iekļaut 9. klasē, neatkarīgi no tā, ka Sky nenodrošināja un nevarēja nodrošināt visu veidu programmas), bet Sky paredzēja aptvert visas preces, kas ietilpst 9. klasē. Šajā klasē ir simtiem dažādu preču, sākot no elektriskiem durvju zvaniem līdz olu vārīšanas taimeriem un no ugunsgrēka signalizācijas līdz drošinātāju vadiem. Sky ir izmantojis preču zīmes (un citas tam piederošas preču zīmes), lai iebilstu pret trešo personu preču zīmju pieteikumu daļām, kas attiecas uz precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem Sky nebija nodoma izmantot preču zīmes (spriedums pamatlietā, 255. punkts).

74.

Kaut arī vienā ziņā termins “datorprogramma” ir skaidrs (tas ietver datora kodu), tam, bez šaubām, trūkst precizitātes attiecībā uz precēm, kuru funkcijas un lietošanas joma ir pārāk atšķirīgas, lai tās būtu saderīgas ar preču zīmes funkciju.

75.

Kā Tiesa lēma 2012. gada 19. jūnija spriedumā Chartered Institute of Patent Attorneys (C‑307/10, EU:C:2012:361, 54. punkts), “daži Nicas klasifikācijas klašu nosaukumu vispārīgie apzīmējumi [..] nespēj izpildīt [skaidrības un precizitātes prasību] tādēļ, ka tie ir pārāk vispārīgi un aptver ļoti atšķirīgas preces vai pakalpojumus, lai varētu būt saderīgi ar preču zīmes kā izcelsmes norādes funkciju” (mans izcēlums).

76.

Tieši tāda ir situācija, ar kuru mēs saskaramies šajā lietā. Protams, es piekrītu iesniedzējtiesai par to, ka preču zīmes reģistrācija vārdam “datorprogramma” ir pārāk plaša lietā Mercury/Mercury ( 24 ) tiesneša Laddie J norādīto iemeslu dēļ, kuri ar vēl lielāku spēku tiek piemēroti gandrīz ceturtdaļgadsimtu vēlāk – tagad, kad datorprogramma ir daudz izplatītāka, nekā tā bija 1995. gadā.

77.

Šajā spriedumā tiesnesis Laddie J nosprieda, ka “atbildētājs apgalvo, ka, ņemot vērā pašreizējo formulējumu, prasītāja reģistrācija rada monopoltiesības uz preču zīmi (un līdz sajaukšanas iespējai līdzīgām zīmēm), ja to izmanto milzīgam un ārkārtīgi plašam izstrādājumu klāstam, ieskaitot izstrādājumus, attiecībā uz kuriem prasītājam nevar būt likumīgu interešu. Strīda laikā es [prasītājam] norādīju, ka zīmes reģistrācija “datorprogrammai” aptver jebkuru ierakstītu digitālo instrukciju kopumu, ko izmanto jebkura veida datora kontrolei. Tas attiektos ne tikai uz prasītāja izstrādājumu tipiem, bet arī uz spēļu programmatūru, grāmatvedības programmatūru, ģenealoģisko tabulu projektēšanas programmatūru, medicīniskās diagnostikas jomā izmantoto programmatūru, programmatūru, ko izmanto datoru vadīšanai satelītos, un programmatūru, ko izmanto datoros, kas darbojas Londonas metro sistēmā. Es domāju, ka galu galā viņš piekrita, ka daži no tiem ir tik attālināti no tā, ko viņa klients tirgo un par ko tam ir interese, ka, iespējams, varētu būt vēlams ierobežot reģistrācijas darbības jomu, lai izslēgtu dažus marginālākus izstrādājumus. Katrā ziņā neatkarīgi no tā, vai tas tika pieņemts vai nē, manuprāt, kā spēcīgs arguments ir jāmin fakts, ka preču zīmes reģistrācija vienkārši “datorprogrammai” parasti būs pārāk plaša. Manuprāt, datorprogrammas raksturīgā pazīme nav nedz datu nesējs, kurā tā tiek ierakstīta, nedz tas, ka tā kontrolē datoru, nedz arī tirdzniecības kanāli, caur kuriem tā tiek tirgota, bet gan funkcija, ko tā veic. Programmatūra, kas ļauj datoram darboties kā lidojuma simulatoram, ir pilnīgi atšķirīgs izstrādājums nekā programmatūra, kas, piemēram, ļauj datoram optiski lasīt tekstu vai projektēt ķīmisko vielu rūpnīcu. Manuprāt, ir ļoti nevēlami, ka tirgotājs, kurš ir ieinteresēts vienā ierobežotā datorprogrammas jomā, reģistrējoties uz nenoteiktu laiku iegūst likumā noteiktu monopolu, kas attiecas uz visiem programmatūras veidiem, tostarp tiem, kas ir tālu no viņa tirdzniecības jomas.”

78.

Šajā ziņā SkyKick pareizi norāda, ka mūsdienu sabiedrībā praktiski neierobežotais “viedo” preču klāsts ietver vai tiek piegādāts kopā ar datorprogrammu: spēļu konsoles, e‑grāmatas, mājsaimniecības ierīces, rotaļlietas, televizori, pulksteņi utt. (nemaz nerunājot par tādām lietojumprogrammām kā kontroles programmatūra lielā hadronu paātrinātāja darbināšanai). Visas ierīces satur datorprogrammu, tomēr tie ir pilnīgi atšķirīgi preču veidi. Galu galā Savienības preču zīmju noteikumu mērķis nav tas, ka attiecībā uz uzņēmumu, kas piegādā viedo ledusskapi, būtu jānovērtē preču zīmes pārkāpums, pamatojoties uz to, ka tas piegādā preces, proti, datorprogrammu, kas ir identiskas tirgus tirdzniecības platformas piegādātāja precēm.

79.

Īsāk sakot, manuprāt, preču zīmes reģistrācija “datorprogrammai” nav pamatota un ir pretrunā sabiedrības interesēm, jo tā īpašniekam piešķir milzīgi plašu monopolu, ko nevar attaisnot ne ar kādām īpašnieka likumīgām komerciālām interesēm.

80.

Ir svarīgi, kā apgalvo iesniedzējtiesa, ka iepriekšminētais uzskats ir atzīts arī United States Patent and Trademark Office [Amerikas Savienoto Valstu Patentu un preču zīmju biroja] (turpmāk tekstā – “USPTO”) praksē un tā Preču zīmju pārbaudes procedūras rokasgrāmatā ([Trademark Manual of Examining Procedure], turpmāk tekstā – “TMEP”) (ASV preču zīmju sistēmā nav pieļaujams pieteikums “datorprogrammai” kā tādai – precizitātes labad pieteikuma iesniedzējam ir jānorāda arī programmatūras veids/mērķis un lietošanas joma) ( 25 ). USPTO pārbaudītājs 2012. gada 21. jūnijā izteica iebildumus pret terminiem “datorprogramma” un “datoru pakalpojumi”, proti, “formulējums “datorprogramma” [..] ir nenoteikts, un tas ir jāprecizē, jo ir jānorāda tā mērķis. [..] Datorprogrammas identifikācijai jānorāda programmatūras mērķis vai funkcija”.

81.

Es arī piekrītu iesniedzējtiesai par to, ka ir grūti saprast, kāpēc TMDN argumentācija attiecībā uz 7. klases “mašīnām” nav vienādi piemērojama “datorprogrammai” (skat. šo secinājumu 5. zemsvītras piezīmi); “telekomunikāciju pakalpojumiem” (skat. spriedumu pamatlietā, 163. punkts) vai “finanšu pakalpojumiem” ( 26 ).

82.

Esmu secinājis, ka skaidrības un precizitātes noteikšanas kritēriju vērtējuma sākumpunkts ir atrodams esošajā Eiropas Savienības tiesu judikatūrā par to, vai ir izpildīta “lietošanas” prasība attiecībā uz dažām, bet ne visām precēm vai pakalpojumiem. Kā norādījuši juridiskie komentētāji ( 27 ), tas ir svarīgi, jo tas izskaidro, kā preču zīmes daļas, kuras netiek lietotas, tiek atdalītas no tām, kuras tiek lietotas. Tas precizē konkrētuma līmeni, kāds ideālā gadījumā būtu vajadzīgs, lai zīme būtu spēkā, un katrā ziņā to, cik precīzai tai jābūt pēc pieciem gadiem.

83.

Līdz šim tikai Vispārējai tiesai bija iespēja lemt par šo jautājumu. 2005. gada 14. jūlija spriedumā Reckitt Benckiser (España)/ITSB – Aladin (ALADIN) (T‑126/03, EU:T:2005:288; nav pārsūdzēts) ( 28 ) tā izklāstīja pamata pieeju preces vai pakalpojuma daļējai lietošanai. Tā noteica divus spēkus, kas ierobežo lietošanas jomu. Ja preču zīme ir tikusi izmantota tikai dažām precēm vai pakalpojumiem, nevar uzskatīt, ka to izmanto visām precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā ir reģistrēta (minētā sprieduma 44. punkts). Es uzskatu, ka pieeja ir pareiza, ciktāl noteiktas preces ar to tiek ņemtas vērā kategoriju un apakškategoriju ziņā. Lietošana kategorijā ir pietiekama, lai saglabātu visu kategoriju, ja to nevar sadalīt pietiekami atšķirīgās apakškategorijās (45. un 46. punkts) kā vien tikai patvaļīgā veidā ( 29 ). Tādējādi ir jānosaka, vai kategorijā ietilpst neatkarīgas apakškategorijas, lai Tiesa varētu izlemt, vai lietošana ir pierādīta tikai attiecībā uz šo preču un pakalpojumu apakškategoriju; no otras puses, ja nevar identificēt apakškategoriju, var noteikt lietojumu visai kategorijai ( 30 ).

84.

Tāpēc es uzskatu, ka Tiesai ir jāpieņem lēmums, ka nodomam lietot vajadzētu būt pretstatītam atcelšanai, pamatojoties uz nelietošanu ( 31 ).

85.

Patiešām, Komisija jau pirms apmēram 11 gadiem ierosināja šādu pieeju lietā, kurā tika pieņemts 2009. gada 11. jūnija spriedums Chocoladefabriken Lindt & Sprüngli (C‑529/07, EU:C:2009:361, 31. un 32. punkts) ( 32 ), ar ko ir noteikts, ka EUIPO, reģistrējot apzīmējumu kā preču zīmi, jāpārbauda, vai preču zīme tiek pieteikta ar mērķi to faktiski lietot. No otras puses, ja EUIPO reģistrē apzīmējumu kā preču zīmi, kas faktiski netiek lietota, tad, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunktu, trešajām personām ir arī tiesības piecu gadu laikā izvirzīt prasījumu, ka pieteikuma iesniedzējs šī apzīmējuma kā preču zīmes reģistrācijas laikā rīkojās ļaunticīgi, un uz šī pamata pieprasīt preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu. Attiecībā uz kritērijiem, kas ir svarīgi, lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējs rīkojās ļaunticīgi, Komisija atsaucas uz pieteikuma iesniedzēja rīcību tirgū, citu tirgus dalībnieku rīcību attiecībā uz reģistrācijai iesniegto apzīmējumu, uz faktu, ka pieteikuma iesniedzējam iesniegšanas laikā var būt preču zīmju portfelis, kā arī uz visiem pārējiem konkrētās lietas īpašajiem apstākļiem.

86.

Tā ir saprātīga pieeja, jo, ja “pieteikuma iesniegšanas dienā ar paredzēto preču zīmes lietošanu nebūtu pietiekami, lai pēc pieciem gadiem izturētu atcelšanas prasību, tiesai jāsecina, ka pieteikums tika iesniegts ļaunticīgi. Pārbaudes laikā nekas nemainītos, Preču zīmju birojam joprojām nebūtu pienākuma noteikt, vai pastāvēja nodoms to lietot, iesniedzot pieteikumu, [..] pēc zīmes piešķiršanas pieteikums par zīmes atzīšanu par spēkā neesošu būtu jāatstāj trešo personu rīcībā [vai iebildumu procesā Preču zīmju birojos, kur var izteikt iebildumus absolūtu pamatu dēļ]. [..] Praksē tas (parasti) nozīmētu, ka spēkā neesamību lūdz tikai tad, ja trešā persona faktiski vēlas izmantot neizmantotu preču zīmi [kā tas ir pamatlietā]; pretējā gadījumā neizmantotās zīmes (ieskaitot tās, kuras nekad nav plānots izmantot) vienkārši paliktu reģistrā (kā tas notiek tagad)” ( 33 ).

87.

Sky apgalvo, ka nedz dalībvalsts, nedz Eiropas Savienības līmenī reģistrētas preču zīmes lietošanai nav citu prasību, izņemot tās, kas ir īpaši noteiktas piemērojamajos Savienības tiesību aktos, un tās būtu objektīvi jāizvērtē saistībā ar inter partes lūgumu noteikt sankcijas, kurš iesniegts pēc nepārtraukta piecu gadu nelietošanas perioda beigām. Sankciju piemērošana par nelietošanu nav atkarīga no preču zīmes īpašnieka subjektīva nodoma. Sky piebilst, ka nav pieļaujams pieņemt vai piemērot nevienu noteikumu par to, ka preču zīmju aizsardzība ar reģistrāciju ir vai kādreiz ir bijusi atkarīga no tā, vai reģistrācijas pieteikuma datumā pastāv tiešs vai netiešs “paziņojums par nodomu izmantot preču zīmi” dalībvalsts vai Eiropas Savienības līmenī. Apvienotā Karaliste nedrīkst pieņemt vai piemērot citus noteikumus, pamatojoties uz paziņojumu, ko tā sniegusi atbilstīgi Kopīgo noteikumu 7. noteikuma 2. punktam saskaņā ar Madrides nolīgumu un Madrides protokolu ( 34 ). Nav pieļaujams pieņemt vai piemērot nevienu noteikumu, saskaņā ar kuru ļaunticīgas rīcības esamību var vienkārši pielīdzināt tam, ka nav nodoma lietot preču zīmi precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikums, kas iesniegts dalībvalsts vai Savienības līmenī.

88.

SkyKick būtībā apgalvo, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, ciktāl Sky ir rīkojies ļaunticīgi.

89.

Apvienotās Karalistes valdība ierosina atbildēt uz trešo un ceturto jautājumu kopīgi un apstiprinoši.

90.

Francijas valdība uzskata, ka trešais, ceturtais un piektais jautājums ir jāskata kopā un uz tiem ir jāatbild noraidoši. It īpaši tā apgalvo, ka Tiesa arī pieprasa, lai pieteikuma iesniedzējam būtu nodoms nodarīt kaitējumu trešajai personai, kā rezultātā fakts, ka tas ir iesniedzis preču zīmes reģistrācijas pieteikumu bez nodoma lietot šo preču zīmi, nav pietiekams pamats ļaunticīgas rīcības konstatēšanai. Turklāt šī valdība apgalvo, ka tad, ja piecu gadu nogaidīšanas perioda laikā īpašnieks nav faktiski izmantojis Savienības preču zīmi saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kuriem tā ir reģistrēta, attiecībā uz preču zīmi tiek piemērota sankcija par nelietošanu, un šāda sankcija ir jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai preču zīmes īpašnieks plāno izmantot preces un pakalpojumus, kas uzskaitīti tās reģistrācijas pieteikumā.

91.

Ungārijas, Polijas un Slovākijas valdības neierosina atbildi uz šo jautājumu.

92.

Somijas valdība uzskata, ka uz trešo jautājumu ir jāsniedz noraidoša atbilde. Somijas valdība un Komisija izvirza līdzīgus argumentus un apgalvo, ka pieteikuma iesniedzēja nodoms noteiktos apstākļos var būt “ļaunticīgas rīcības elements”, ja vienīgais mērķis ir liegt trešajai personai ienākt tirgū. Patiesā preču zīmes lietošanas nodoma neesamība var “noteiktos apstākļos” apstiprināt secinājumu, ka pieteikums tika iesniegts ļaunticīgi, ja tiek konstatēts, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja vienīgais mērķis bija liegt trešajām personām “ienākt tirgū” ( 35 ).

93.

Ar trešo jautājumu tiek vaicāts, vai preču zīmes ir reģistrētas ļaunticīgi, pamatojoties uz to, ka Sky neparedzēja tās izmantot saistībā ar visām precēm un pakalpojumiem, kas uzskaitīti attiecīgajos aprakstos, un faktiski pieteica dažu preču zīmju reģistrēšanu bez jebkāda nodoma tās lietot saistībā ar norādītajām precēm vai pakalpojumiem. Tādēļ šajā lietā Tiesai būs jālemj par jēdziena “ļaunticīga rīcība” nozīmi un piemērošanas jomu, kā minēts Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Direktīvas 89/104 3. panta 2. punkta d) apakšpunktā ( 36 ).

94.

Manuprāt, ja iesniedzējtiesa uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzējam – kā šajā gadījumā Sky – ir bijis tiešs nodoms iegūt tiesības, kuras tas negrasās izmantot, iespējams, tostarp lai liegtu trešajām personām izmantot reģistrētu preču zīmi, ja tiek pārdotas šīs preces un pakalpojumi, tad pastāv ļaunticīga rīcība ( 37 ). Tas tā ir tāpēc, ka apzināta reģistrācijas pieteikšana attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kurus nav paredzēts tirgot, atspoguļo nodomu ļaunticīgi izmantot preču zīmju sistēmu. Atļauja preču zīmi pasludināt par spēkā neesošu ļaunticīgas rīcības dēļ, jo nav bijis nodoma to lietot saistībā ar dažām noteiktajām precēm un pakalpojumiem, ne tikai atbilst Regulas Nr. 40/94 un Direktīvas 89/104 (un nākamo regulējumu) mērķim, bet arī likumdošanas vēsturei, kas saistīta ar šo jēdzienu (skat. šo secinājumu 115. punktu).

95.

Iesniedzējtiesa pareizi norāda, ka tie ir svarīgi jautājumi – apstākļi, kādos var panākt preču zīmes reģistrāciju, un tādējādi iegūtais piemērošanas jomas apjoms ir jebkuras preču zīmju sistēmas galvenās iezīmes, un tās ir kritiski svarīgas sistēmas līdzsvarošanai. Atļauja veikt preču zīmju reģistrāciju, nepieprasot tās faktiski izmantot, kā tas ir Eiropas sistēmā (atšķirībā, piemēram, no ASV sistēmas), neapšaubāmi sniedz zināmas priekšrocības. Divas no galvenajām priekšrocībām ir tādas, ka preču zīmju īpašniekiem ir vieglāk iegūt preču zīmju aizsardzību pirms to laišanas tirgū, kā arī tas padara reģistrācijas procesu vienkāršāku, ātrāku un lētāku. Taču, ja reģistrāciju var iegūt pārāk viegli un/vai pārāk plašai jomai, tad rezultāts radīs šķēršļus trešo personu ienākšanai tirgū, jo piemērotu preču zīmju piedāvājums būs samazināts, palielinot izmaksas, kas, iespējams, tiks pārnestas uz patērētājiem un izraisīs sabiedriskā īpašuma vājināšanu.

96.

Es piekrītu arī iesniedzējtiesas viedoklim, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, neplānojot to izmantot attiecībā uz norādītajām precēm un pakalpojumiem, nav nekāda mehānisma preču zīmes reģistrācijas apturēšanai (pieņemot, ka preču zīme citādi atbilst reģistrēšanas prasībām). Vienīgais veids, kā reģistrāciju var atzīt par spēkā neesošu vai ierobežot tās darbības jomu pirms piecu gadu perioda beigām, kas nepieciešams apstrīdēšanai nelietošanas dēļ, ir balstīts uz to, ka pieteikums ticis iesniegts, rīkojoties ļaunticīgi. Ja preču zīmi var reģistrēt bez jebkāda nodoma to izmantot saistībā ar visām vai dažām norādītajām precēm un pakalpojumiem un reģistrāciju nevar apstrīdēt vai ierobežot, pamatojoties uz ļaunticīgu rīcību, tad sistēma var tikt ļaunprātīgi izmantota. Šādu pārkāpumu piemēri ir atrodami judikatūrā ( 38 ).

97.

Tiesa nesenā lietā izskatīja šos jautājumus drīzāk atbilstošā veidā. Es piekrītu ģenerāladvokātei J. Kokotei [J. Kokott], kura ierosina pārbaudīt ļaunticīgu rīcību, pamatojoties uz to, ka ļaunticīga rīcība tiek konstatēta no brīža, kad dalībnieks iegūst nepamatotas priekšrocības no ES preču zīmju sistēmas ( 39 ).

98.

Spriedumā minētajā lietā (spriedums, 2019. gada 12. septembris, Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO (C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 45. punkts)) Tiesa vispirms atgādināja, ka regulējums attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmi it īpaši ir vērsts uz to, lai veicinātu neizkropļotas konkurences sistēmu Eiropas Savienībā. Šādā sistēmā katram uzņēmumam, lai piesaistītu klientus ar savu preču un pakalpojumu kvalitāti, ir jāspēj reģistrēt kā preču zīmes tādus apzīmējumus, kas ļauj patērētājam bez sajaukšanas iespējas atšķirt attiecīgā uzņēmuma piedāvātas preces un pakalpojumus no tādām precēm un pakalpojumiem, kuriem ir cita izcelsme.

99.

Tālāk šī sprieduma 46. punktā ir noteikts, ka “Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais absolūtais spēkā neesamības pamats ir piemērojams tad, ja no atbilstīgām un saskanīgām norādēm izriet, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks ir iesniedzis šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikumu nevis ar mērķi godīgi piedalīties konkurences norisē, bet ar nodomu godīgai praksei neatbilstošā veidā radīt kaitējumu trešo personu interesēm vai ar nodomu, kas pat nav vērsts uz konkrētu trešo personu, iegūt ekskluzīvas tiesības citiem mērķiem, nevis tiem, kas izriet no preču zīmes funkcijām, tostarp no [..] izcelsmes norādes pamatfunkcijas”.

100.

Šajā ziņā Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka “ir svarīgi norādīt, ka pieteikuma iesniedzēja ļaunprātības [ļaunticības] pastāvēšana Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz šo lietu attiecināmos faktorus”, un “ka pieteikuma iesniedzēja nodoms [..] vērā ņemamajā brīdī ir subjektīvs elements, kas ir jānosaka, atsaucoties uz izskatāmās lietas objektīvajiem apstākļiem” ( 40 ).

101.

Turklāt 2019. gada 12. septembra spriedumā Koton Mağazacilik Tekstil Sanayi ve Ticaret/EUIPO (C‑104/18 P, EU:C:2019:724, 62. un turpmākie punkti) Tiesa arī uzskatīja, ka ir svarīgi nolemt, ka šajā gadījumā Vispārējā tiesa “nav izvērtējusi, vai preču zīmes, kas ietver stilizētu vārdu “KOTON”, reģistrācijas pieteikumam attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kuri ietilpst 25., 35. un 39. klasē Nicas nolīguma izpratnē, ir bijusi komerciāla loģika saistībā ar personas, kas iestājusies lietā, darbību”. Tāpat tā nosprieda, ka, lai arī Vispārējā tiesa kā būtiskus faktorus bija minējusi “komerciālo loģiku, ar kādu iesniegts reģistrācijas pieteikums”, un “notikumu hronoloģiju saistībā ar minētā pieteikuma iesniegšanu”, tomēr Vispārējā tiesa vēlāk savā spriedumā tos nav pilnībā pārbaudījusi. Tiesa apmierināja apelācijas pamatu un atcēla Vispārējās tiesas spriedumu.

102.

Vispārējā tiesā atšķirībā no Tiesas ir jau virkne judikatūras par ļaunticīgu rīcību. Lai arī tā ir taisnība, ka daudzas lietas var būt atkarīgas no to individuālajiem faktiem, arī Vispārējās tiesas judikatūrā ir atzīts, ka vismaz dažos gadījumos preču zīmes reģistrēšana, nepastāvot (patiesam) nodomam to izmantot, var būt ļaunticīga rīcība ( 41 ).

103.

Es uzskatu, ka iepriekšminētā Vispārējās tiesas judikatūra pareizi apstiprina, ka ir svarīgi izpētīt pieteikuma iesniedzēja ekonomisko loģiku, tam iesniedzot pieteikumu ( 42 ). Piemēram, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka rīcība, kas nav likumīga uzņēmējdarbība, bet gan ir pretrunā Regulas Nr. 207/2009 mērķiem, ir uzskatāma par ļaunticīgu rīcību, jo tā ir līdzīga likuma ļaunprātīgai izmantošanai. Šajā spriedumā arī ir atbalstīts viedoklis, ka preču zīmes reģistrēšana, nedomājot to lietot saistībā ar noteiktajām precēm un pakalpojumiem, principā ir ļaunticīga rīcība ( 43 ).

104.

Pretēji Francijas valdības teiktajam es uzskatu, ka mana pieeja un jēdziena pieteikuma iesniedzēja “ļaunticīga rīcība” interpretācija – kas attiecas uz gadījumiem, kad tas reģistrē preču un pakalpojumu apzīmējumu, negrasoties šo apzīmējumu izmantot šīm precēm un pakalpojumiem, – nerada risku, ka atcelšanas mehānismam tiks liegts tā effet utile. Kā tiek skaidrots ar Apvienotās Karalistes valdības tiesas sēdē izvirzīto piemēru, ja kāds ir iesniedzis preču zīmes “Taxi” reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz trīs veidu pārtikas produktiem – cepumiem, jogurtiem un termiski apstrādātu gaļu, tam ir nodoms izmantot zīmi visiem trim veidiem. Ja pēc pieciem gadiem pieteikuma iesniedzējs to nav izmantojis attiecībā uz cepumiem, tad pastāv risks, ka tā preču zīme attiecībā uz cepumiem var vienkārši tikt atcelta. Citiem vārdiem sakot, pieteikuma iesniedzējam būs grūti atsaukties uz šo preču zīmi attiecībās ar citu ražotāju. Šajā piemērā tas neatbilst ļaunticīgai rīcībai. Tam bija ekonomiski pamatots iemesls, jo pieteikuma iesniedzējs vēlējās nākotnē aptvert savas preču zīmes lietošanas vai paplašināšanas iespēju attiecībā uz citām precēm. No otras puses, ja pieteikuma iesniedzējs lūgtu reģistrēt tādu pašu preču zīmi “Taxi” cepumiem, jogurtiem, termiski apstrādātai gaļai, lidmašīnām un ķirurģiskiem instrumentiem, tā monopols liegtu ikvienam lidmašīnu un ķirurģisko instrumentu ražotājam izmantot vārdu “Taxi” kā preču zīmi savam uzņēmumam. Tāpēc, ja pieteikuma iesniedzējs ar savu pieteikumu ir mēģinājis liegt trešajām personām izmantot šo apzīmējumu, pat ja tam nav bijis nodoma izmantot šo terminu kā zīmi, reģistrācijas pieteikums ir iesniegts ļaunprātīgi, jo tam nav nekā kopīga ar pieteikuma iesniedzēja uzņēmējdarbību.

105.

Turklāt uzmanība tiek koncentrēta uz motivāciju preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, turpretī atcelšanai ir jābalstās uz lietošanu, kas tika vai netika veikta pirmo piecu gadu laikā.

106.

Tā vietā es uzskatu, ka patiesībā tieši atcelšanas mehānisms, iespējams, rada risku, ka ļaunticīgas rīcības mehānismam zūd piemērošanas joma.

107.

Vispārējā tiesa arī nosprieda, ka “nodoms neļaut trešajai personai tirgot produktu noteiktos apstākļos var būt [pieteikuma iesniedzēja] ļaunticīgas rīcības elements, kad vēlāk kļūst skaidrs, ka pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis pieteikumu apzīmējuma kā Savienības preču zīmes reģistrācijai, neplānojot to izmantot” ( 44 ). Tas, bez šaubām, ir skaidrs lēmums, saskaņā ar kuru preču zīmes reģistrācijas pieteikums, nedomājot to izmantot saistībā ar noteiktajām precēm vai pakalpojumiem, pats par sevi ir ļaunticīga rīcība.

108.

Es piekrītu arī Apvienotās Karalistes judikatūrā paustajam uzskatam ( 45 ), ka ļaunticīga rīcība “ietver negodīgumu un [..] arī tādu darbību, kas neatbilst pieņemamiem komercprakses standartiem, ko šobrīd izskatāmajā jomā ievēro saprātīgas un pieredzējušas personas” ( 46 ).

109.

No Tiesas pastāvošās judikatūras jau var secināt, ka preču zīmes reģistrēšana bez nodoma to izmantot var būt ļaunticīga rīcība ( 47 ). Patiešām, es (tāpat kā iesniedzējtiesa) uzskatu, ka, pirmkārt, kaut arī piemērojamajās regulās vai direktīvās nav tieši izteikta prasība par nodomu izmantot [preču zīmi] un reģistrētu preču zīmi nevar atsaukt nelietošanas dēļ, kamēr nav pagājuši pieci gadi, Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūra liek domāt, ka vismaz noteiktos apstākļos preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, neplānojot to izmantot saistībā ar norādītajām precēm un pakalpojumiem, var uzstatīt par ļaunticīgu rīcību, ciktāl tā ir preču zīmju sistēmas ļaunprātīga izmantošana (tāda ir arī Apvienotās Karalistes valdības un Komisijas nostāja). Otrkārt, saskaņā ar judikatūru tas, ka pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis pieteikumu preču zīmes reģistrācijai attiecībā uz plašu preču vai pakalpojumu klāstu, nav pietiekams iemesls, lai pierādītu ļaunticīgu rīcību, ja pieteikuma iesniedzējam ir saprātīgs ekonomisks pamatojums, lai pieprasītu šādu preču zīmi aizsardzību, ņemot vērā preču zīmes lietošanu vai paredzēto lietošanu.

110.

Piebildīšu, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, nedomājot to izmantot, reģistrācijas pieteikuma pamatojums tiek zaudēts. Tādā gadījumā preču zīmes reģistrācijas pieteikumam nav būtiskas funkcijas, bet tas vairāk atgādina pret konkurenci vērstu pieteikumu, lai liegtu trešajām personām attīstīt savu komercdarbību. Tas acīmredzami nav preču zīmju sistēmas mērķis.

111.

Tiesa ir arī atzinusi, ka preču zīmes pieteikums, nedomājot to izmantot tirdzniecībā, bet vienīgi nolūkā to izmantot interneta domēna vārda reģistrēšanai, var būt ļaunticīga rīcība ( 48 ). Šajā lietā apelācijas iesniedzējs vēlējās reģistrēt domēna vārdu “.eu” vācu vārdam (automašīnu riepām), reģistrējot to kā Zviedrijas preču zīmi (automašīnas drošības jostām jeb “drošības jostām”), lai pēc tam pārveidotu to par domēna vārdu saskaņā ar piemērojamo regulu. Tiesa piemēroja noteikumu lietā Lindt ( 49 ) un nosprieda, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka prasītāja, lai arī vārdisko preču zīmi “&R&E&I&F&E&N&” Zviedrijā reģistrēja attiecībā uz drošības jostām, tai nebija nodoma izmantot šo preču zīmi, jo “tā patiesībā vēlējās izmantot interneta vietni, kura ir veltīta riepu tirdzniecībai un kuru tā bija paredzējusi reģistrēt”. Tāpēc tas, kas šajā gadījumā faktiski notika, bija drīzāk mēģinājums “izspēlēt” preču zīmju noteikumus savā labā ( 50 ). Citiem vārdiem sakot, Tiesa secināja, ka pieteikšanās preču zīmēm, lai nelikumīgi aizņemtu kibertelpu, var būt ļaunticīga rīcība šīs regulas kontekstā. Kā es apgalvoju šajos secinājumos, līdzīga argumentācija vispārīgāk attiecas uz preču zīmju reģistrācijas sistēmu.

112.

Arī Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšana Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā bloķēšanas stratēģijas ietvaros var būt ļaunticīga rīcība ( 51 ).

113.

Vispārējā tiesa šī sprieduma 51. punktā konstatēja, ka “valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu secīga iesniegšana ķēdes veidā par vienu un to pašu apzīmējumu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst vismaz daļēji identiskās klasēs, mērķis ir bloķējošas pozīcijas piešķiršana M. A. Ja trešā persona iesniedz identisku vai līdzīgu Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, M. A. lūdz reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi, pieprasa prioritātes tiesības attiecībā uz to, pamatojoties uz valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu ķēdes pēdējo posmu, un izvirza iebildumus, pamatojoties uz minēto Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu. Valsts preču zīmju reģistrācijas pieteikumu vēlākas iesniegšanas ķēdes veidā mērķis tādējādi ir piešķirt viņam bloķējošu pozīciju uz laiku, kas pārsniedz Regulas Nr. 207/2009 29. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu pārdomu periodu un pat minētās regulas 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto piecu gadu nogaidīšanas periodu”.

114.

Es uzskatu, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs neplāno lietot preču zīmi, nav nozīmes tam, vai pieteikuma iesniedzējs vēlas neļaut lietot preču zīmi konkrētai trešajai personai vai visām trešajām personām. Šādos apstākļos pieteikuma iesniedzējs nepienācīgi mēģina panākt monopola stāvokli, lai neļautu potenciālajiem konkurentiem izmantot apzīmējumu, kuru viņš pats negrasās izmantot. Tas nozīmē preču zīmju sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.

115.

Visbeidzot, manuprāt, travaux préparatoires atbalsta iepriekš minēto analīzi. Attiecībā uz ļaunticīgas rīcības jēdzienu tie liecina, ka preču zīmes atzīšana par spēkā neesošu ļaunticīgas rīcības dēļ ietver arī situācijas, kurās šāds preču zīmes pieteikums ir iesniegts, nedomājot izmantot visas/dažas no norādītajām precēm/pakalpojumiem. 1984. gadā Padomes darba grupā par preču zīmju regulu Vācijas delegācija skaidri ierosināja pieprasīt “labticīgu nodomu izmantot”, iesniedzot Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu (dok. Schreiben der deutschen Delegation, 1984. gada 12. oktobris, 9755/84, 7. un 8. lpp.). Pēc tam šo priekšlikumu pieņēma 1985. gadā, bet 1986. gadā to ieviesa 41. panta 1. punkta b) apakšpunktā kā absolūtu pamatu spēkā neesamībai. Šīs normas turpmākajās versijās formulējums “labticīga” nodoma izmantot neesamība tika aizstāts ar vispārīgāku ļaunticīgas rīcības apzīmējumu, kā rezultātā galu galā tika formulēts Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta b) apakšpunkts (tagad – Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

116.

Daži juridiskie komentētāji ( 52 ) uzskatīja, ka tieša prasība par labticīgu nodomu izmantot preču zīmi tika aizstāta vienkārši ar terminu “ļaunticīga rīcība”, lai no regulas (un direktīvas) izslēgtu prasību par nodomu izmantot. Es uzskatu, ka šis uzskats ir nepareizs.

117.

Es nesaskatu travaux préparatoires neko tādu, kas liktu domāt, ka tas tā ir, un man daudz pārliecinošāks šķiet citu juridisko komentētāju ( 53 ) viedoklis, ka tiešās prasības aizstāšana ar vispārīgāku terminu “ļaunticīga rīcība” tika veikta, lai paplašinātu noteikuma darbības jomu, uzskatot, ka tas ietver labticīgu nodomu izmantot un citus ļaunticīgas rīcības veidus ( 54 ).

118.

Sky apgalvo, ka gadījumā, ja iebildums saistībā ar ļaunticīgu rīcību tiek apmierināts, tas ir obligāti jāpiemēro tikai attiecībā uz konkrētām precēm vai pakalpojumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atteikuma vai spēkā neesamības pamatu pārbaude ir jāveic attiecībā uz katru no precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem tiek lūgta vai iegūta preču zīmes reģistrācija ( 55 ).

119.

SkyKick galvenokārt apgalvo, ka tad, ja preču zīmes pieteikums ir iesniegts bez nodoma lietot preču zīmi attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikuma iesniedzējs lūdz reģistrāciju, un ja tā apzināts stratēģiskais lēmums ir pārāk plašu tiesību pieprasīšana, reģistrācijai jābūt pilnībā spēkā neesošai. SkyKick atsaucas uz Regulas 2017/1001 59. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurā noteikts, ka Savienības preču zīmi atzīst “par spēkā neesošu”, ja “pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunprātīgi [ļaunticīgi]”. Tie apgalvo, ka vienīgais Savienības tiesas spriedums (par kuru tas zina), kas attiecas uz šo punktu, tieši atbalsta SkyKick galvenokārt izvirzīto prasījumu. Lietā GRUPPO SALINI ( 56 ) Vispārējā tiesa nosprieda, ka “ļaunticības pastāvēšana reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī pati par sevi izraisa apstrīdētās preču zīmes pilnīgu spēkā neesamību”. Tas atbilst arī fraus omnia corrumpit principam (krāpšana padara visu spēkā neesošu), kas ir izplatīts daudzu dalībvalstu tiesību aktos, ieskaitot Apvienotās Karalistes precedenta tiesības ( 57 ).

120.

Pakārtoti SkyKick apgalvo, ka atbilde uz jautājumu, vai ļaunticīga rīcība rada preču zīmes spēkā neesamību, ir atkarīga no katra konkrētā gadījuma analīzes, kas savukārt ir atkarīga no daudzfaktoru analīzes. Faktori, kas jāņem vērā, ietver tādus aspektus kā ekonomisko pamatu esamība; tas, kādā mērā pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis tiesisko drošību attiecībā uz trešajām personām un iestādēm; īpašnieka lielums un pieejamie resursi; uzskaitīto preču un pakalpojumu skaits un tas, cik lielā mērā tie savstarpēji pārklājas; tas, cik lielā mērā zīme aptver preces/pakalpojumus, kurus pieteikuma iesniedzējs negrasījās lietot; preču zīmes atšķirtspēja; tas, vai attiecīgās tiesības dublējas vai tās ir “pastāvējušas visu mūžu”; jebkādas izpildes darbības, kas veiktas, pamatojoties uz preču zīmēm, attiecībā uz precēm/pakalpojumiem, kurus nebija nodoma lietot, un tas, vai īpašniekam ir saprātīgs pamatojums pieteikuma iesniegšanai, neskatoties uz nodomu trūkumu.

121.

Apvienotās Karalistes valdība piedāvā atbildi uz šo jautājumu kontekstā ar atbildi uz trešo jautājumu. Francijas valdība ierosina atbildēt uz šo jautājumu kopā ar trešo un piekto jautājumu. Ungārijas, Polijas un Slovākijas valdības nepiedāvā atbildi uz šo jautājumu.

122.

Somijas valdība un Komisija būtībā apgalvo, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Paplašināt spēkā neesamības pamata ietekmi arī uz precēm vai pakalpojumiem, kuriem preču zīme faktiski tiek izmantota, būtu sekas sankcijas formā, un to neatbalsta noteikumu formulējums.

123.

Tā kā uz trešo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, jāprecizē, kādas sekas ir pieteikuma iesniedzēja ļaunticīgas rīcības gadījumā, iesniedzot pieteikumu, ja šī ļaunticīgā rīcība skar tikai dažas preces un pakalpojumus, uz kuriem attiecas reģistrācija.

124.

Manuprāt, iesniedzējtiesai ir taisnība, ierosinot preču zīmi pasludināt par daļēji spēkā neesošu, ja pieteikums daļēji ticis iesniegts ļaunticīgi.

125.

Ir pietiekami norādīt, ka no Regulas Nr. 40/94 51. panta 3. punkta un Direktīvas 89/104 13. panta skaidri izriet, ka tad, ja spēkā neesamības pamats pastāv tikai attiecībā uz dažām precēm vai pakalpojumiem, saistībā ar kurām Eiropas Savienības preču zīme ir reģistrēta, īpašnieka tiesības atzīst par spēkā neesošām tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.

126.

Tāpēc es uzskatu, ka Vispārējās tiesas judikatūra ( 58 ), kas liek domāt par pretējo (proti, ka ļaunticīgas rīcības esamības dēļ preču zīme ir spēkā neesoša kopumā), ir nepareiza.

127.

No tā izriet, ka, ņemot vērā Direktīvas 89/104 13. pantu un Regulas Nr. 40/94 51. panta 3. punktu, ja spēkā neesamības pamats pastāv tikai attiecībā uz dažām precēm vai pakalpojumiem, kuriem preču zīme ir reģistrēta, preču zīmi atzīst par spēkā neesošu tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.

128.

Sky apgalvo, ka 1994. gada likuma 32. panta 3. punkts nav saderīgs ar Eiropas Savienības tiesību aktu sistēmu, kas piemērojama preču zīmju aizsardzībai, reģistrējot preču zīmi dalībvalsts un Savienības līmenī. Jebkurā gadījumā nav pieļaujams interpretēt vai piemērot tādu valsts tiesību aktu kā, piemēram, 32. panta 3. punkts: i) tā, lai panāktu tādas ļaunticīgas rīcības konstatēšanu, kura citādi nav saderīga ar autonomo Savienības tiesību ļaunticīgas rīcības jēdzienu, vai ii) lai tieši vai netieši noteiktu atšķirīgu vai apgrūtinošāku prasību attiecībā uz reģistrētu preču zīmju lietošanu nekā tā, kas ir būtiski noteikta un regulēta ar Savienības tiesību aktiem, kurus piemēro reģistrācijas atcelšanai, un lai noteiktu “pierādījumu par lietošanu” kā priekšnoteikumu reģistrācijas piešķirto tiesību izpildei.

129.

Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka šis jautājums nav pieņemams, jo Direktīva 2015/2436 vēl nav transponēta Apvienotās Karalistes tiesību aktos.

130.

SkyKick un Apvienotās Karalistes valdība (pakārtoti) apgalvo, ka 32. panta 3. punkts uzliek procesuālu prasību, kas paredz, ka pieteikumā ir jānorāda, ka preču zīme faktiski tiek lietota vai ka pieteikuma iesniedzējs plāno lietot šo preču zīmi un tādējādi tā ir saderīga ar Eiropas Savienības tiesību aktiem par valstu un Savienības preču zīmēm.

131.

Francijas valdība ierosina atbildēt uz šo jautājumu kopīgi ar trešo un ceturto jautājumu. Ungārijas, Polijas, Slovākijas un Somijas valdības nesniedz atbildi uz šo jautājumu.

132.

Komisija būtībā apgalvo, ka 1994. gada likuma 32. panta 3. punkts ir saderīgs ar Savienības tiesībām.

133.

Iesniedzējtiesa skaidro, ka Apvienotās Karalistes tiesas uzskata, ka var pieņemt, ka, iesniedzot nepatiesu paziņojumu, ir pārkāpts 1994. gada likuma 32. panta 3. punkts kontekstā ar pieteikumu par preču zīmes atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz ļaunticīgas rīcības aizliegumu. Citiem vārdiem sakot, Apvienotajā Karalistē paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar 32. panta 3. punktu, var izmantot kā pierādījumu, lai pierādītu iespējamu pieteikuma iesniedzēja ļaunticīgu rīcību, kas ir absolūts pamats spēkā neesamībai.

134.

Iesniedzējtiesa jautā par šīs sadaļas saderību ar Direktīvu 2015/2436 un tās priekšgājējām, tāpēc Apvienotās Karalistes valdības arguments par nepieņemamību ir jānoraida.

135.

Attiecīgās direktīvas atstāj procesuālās autonomijas jautājumus dalībvalstu ziņā, taču ir arī daži jautājumi pēc būtības, uz kuriem neattiecas saskaņošana. Patiesi, saskaņā ar Direktīvas 89/104 5. apsvērumu (kas atbilst Direktīvas 2008/95 6. apsvērumam) “dalībvalstis ir arī tiesīgas noteikt procesuālos noteikumus attiecībā uz reģistrācijas ceļā iegūtu preču zīmju reģistrāciju, atcelšanu un spēkā neesamību; [..] tās var, piemēram, noteikt preču zīmju reģistrācijas un spēkā neesamības atzīšanas procedūru veidu, nolemt, vai agrākas tiesības būtu jāizmanto vai nu reģistrācijas procedūrā, vai spēkā neesamības atzīšanas procedūrā, vai abās šajās procedūrās, un, ja tās atļauj, ka agrākas tiesības tiek izmantotas reģistrācijas procedūrā, pieļauj iebildumu procedūru vai ex officio pārbaudes procedūru, vai abas šīs procedūras; tā kā dalībvalstis ir tiesīgas precizēt preču zīmju atcelšanas vai spēkā neesamības sekas” (mans izcēlums).

136.

Turklāt šīs direktīvas 7. apsvērumā (kas atbilst Direktīvas 2008/95 8. apsvērumam) it īpaši ir noteikts, ka “dalībvalstis spēs uzturēt spēkā vai ieviest savos tiesību aktos un citos normatīvos aktos pamatojumus noraidījumam vai spēkā neesamībai, kas ir saistīti ar apstākļiem tādas preču zīmes iegūšanai vai turpmākai paturēšanai, attiecībā uz kuru nepastāv tuvināšanas noteikumi, piemēram, attiecībā uz tiesībām uz preču zīmi, preču zīmes atjaunošanu vai noteikumiem par nodevām, vai kas ir saistīti ar procesuālo noteikumu pārkāpumiem” ( 59 ).

137.

Katrā ziņā šajā lietā ir svarīgi pateikt, ka, manuprāt, 1994. gada likuma 32. panta 3. punkts neparedz jaunu pamatu spēkā neesamībai.

138.

Drīzāk tas nosaka tikai procesuālās prasības, kas attiecas uz pieteikumiem, jo tajā ir noteikti elementi, kuri jāpievieno preču zīmes pieteikumam. Tāds noteikums kā 32. panta 3. punkts var kalpot arī vairākiem mērķiem, kas saistīti ar atcelšanu vai spēkā neesamību, ieskaitot procesuālo vai materiālo noteikumu neievērošanu.

139.

Lai arī ir taisnība, ka šajā pantā noteiktā procesuālā pienākuma pārkāpums var izraisīt reģistrētas preču zīmes spēkā neesamību, joprojām paliek spēkā fakts, ka šāda spēkā neesamība, ja tā tiek noteikta, balstīsies uz prasību par ļaunticīgu rīcību saskaņā ar Direktīvas 89/104 3. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

140.

Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka 32. panta 3. punkts kā tāds ir tikai procesuāla prasība saistībā ar neatbilstību, kas palīdz sniegt pierādījumus par ļaunticīgu rīcību, ņemot vērā visus lietas apstākļus. 32. panta 3. punktā nav precizētas preču zīmes pieteikuma iesniedzēja kļūdaina paziņojuma juridiskās sekas. Tas pats par sevi būtu jāpielīdzina pamatam spēkā neesamībai, ar kuru tiek konstatēta ļaunticīga rīcība, ja pieteikuma iesniedzējam nebija patiesa nodoma izmantot preču zīmi visām norādītajām precēm un pakalpojumiem. Citiem vārdiem sakot, nevar atzīt, ka pamats spēkā neesamībai, pamatojoties uz ļaunticīgu rīcību, ir piemērojams tikai tāpēc, ka tiek sniegts nepatiess paziņojums saskaņā ar 1994. gada likuma 32. panta 3. punktu. Tas tomēr varētu būt daļa no pierādījumiem.

141.

Tāpēc es nesaskatu, kā 32. panta 3. punkts varētu būt šķērslis iesniedzējtiesai izpildīt savu pienākumu interpretēt valsts tiesību aktus atbilstoši direktīvai, ciktāl 32. panta 3. punktā nav precizētas tiesiskās sekas, kas izriet no preču zīmes pieteikuma iesniedzēja kļūdaina paziņojuma.

142.

No tā izriet, ka 1994. gada likuma 32. panta 3. punkts ir saderīgs ar Direktīvu 89/104, ja tas nav vienīgais pamats, lai konstatētu ļaunticīgu rīcību.

143.

Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, piedāvāju High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division [Augstajai tiesai (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments] (Apvienotā Karaliste) uz iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: