I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

III. Tiesvedības priekšvēsture

A. GSK noslēgtie nolīgumi

1. “IVAX” nolīgums

2. “GUK” nolīgums

3. “Alpharma” nolīgums

B. Citi turpmāki apsvērumi par bezūdens formas patentu un ģenēriskā tirgus izveidi

C. CMA lēmums un tiesvedība CAT

IV. Tiesvedība Tiesā un prejudiciālie jautājumi

V. Vērtējums

A. Par Tiesas kompetenci atbildēt uz CAT jautājumiem

B. Par prejudiciālajiem jautājumiem

1. Par LESD 101. pantu

a) Par potenciālas konkurences jēdzienu (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums)

1) Par nedrošību saistībā ar zāļu patenta spēkā esamību un šo zāļu ģenērisko versiju pārkāpjošo raksturu kā konkurences attiecību farmācijas nozarē būtisku elementu

2) Par strīdiem attiecībā uz patenta spēkā esamību vai ģenēriska produkta pārkāpjošo raksturu kā elementiem, kas var liecināt par potenciālas konkurences esamību

3) Par aplūkojamā konkurences iestādes veiktā intelektuālā īpašuma tiesību vērtējuma apjomu

4) Par pagaidu rīkojumu vai juridisku saistību esamību

5) Secinājumi

b) Par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu (trešais līdz piektais prejudiciālais jautājums)

1) Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu

i) Par tāda nolīguma “potenciāli ierobežojošo raksturu”, ar kuru ir noteikts ierobežojums, kas nepārsniedz patenta apjomu un atlikušo spēkā esamības laiku

ii) Par atbilstošo “hipotētisko scenāriju”

iii) Par šo nolīgumu kā faktisku strīdu izlīguma nolīgumu raksturu

iv) Secinājumi

2) Par piekto prejudiciālo jautājumu

i) Par to priekšrocību atbilstību, kuras izriet no nolīguma, lai konstatētu konkurences ierobežojuma esamību atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam

ii) Par to priekšrocību atbilstību, kuras izriet no nolīguma, lai konstatētu konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” esamību atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam

iii) Secinājumi

c) Par konkurences ierobežojuma seku dēļ jēdzienu (sestais prejudiciālais jautājums)

1) Par kritērijiem ar patentiem saistītu izlīgumu farmācijas jomā konkurencei radīto seku vērtēšanai

2) Par “būtisku” seku uz konkurenci prasību

3) Secinājumi

2. Par LESD 102. pantu

a) Par konkrētā tirgus definīciju (septītais prejudiciālais jautājums)

1) Par septītā prejudiciālā jautājuma apjomu

2) Par paroksetīna ģenērisko produktu iekļaušanu konkrētā tirgus noteikšanā

3) Secinājumi

b) Par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (astotais līdz desmitais prejudiciālais jautājums)

1) Par viena vai vairāku izlīguma nolīgumu patentu jomā noslēgšanas kvalificēšanu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (astotais un devītais prejudiciālais jautājums un desmitā prejudiciālā jautājuma a) daļa)

i) Par saikni starp LESD 101. un 102. panta piemērošanu

ii) Par pamatlietā aplūkojamo nolīgumu slēgšanu kā cita līdzekļa, nevis uz sniegumu balstītas konkurences izmantošanu no GSK puses

iii) Par pamatlietā aplūkojamo nolīgumu noslēgšanu no GSK puses kā līdzekli, ar ko var ietekmēt attiecīgā tirgus struktūru tādējādi, ka tiek kavēta vai pat izbeigta tajā atlikusī konkurence

iv) Secinājumi

2) Par priekšrocībām, kas radītas ar pamatlietā aplūkojamajiem nolīgumiem (desmitā prejudiciālā jautājuma b) un c) daļa)

i) Par pienākumu ņemt vērā apgalvotās priekšrocības

ii) Par iespēju attaisnot rīcību, uz kuru var attiekties LESD 102. pantā noteiktais aizliegums

iii) Secinājumi

VI. Secinājumi

1.

Vai ar patentiem farmācijas jomā saistīts izlīguma nolīgums var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ vai seku dēļ, un vai tā noslēgšana, kas, iespējams, notikusi kopā ar citu nolīgumu noslēgšanu, var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana?

2.

Šādi var rezumēt Competition Appeal Tribunal (Konkurences apelācijas tiesa, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “CAT”) šajā prejudiciāla jautājuma tiesvedībā Tiesai uzdoto desmit jautājumu kvintesenci. Šie jautājumi CAT skatītā strīdā starp Generics (UK) Ltd (turpmāk tekstā – “GUK”) un citām zāļu ražotājām sabiedrībām ( 2 ) tika uzdoti Competition and Markets Authority (Konkurences un tirgu iestāde, Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “CMA”) par trim nolīgumiem, ko GlaxoSmithKline plc (turpmāk tekstā – “GSK”) bija noslēgusi ar ģenērisko zāļu ražotājām sabiedrībām IVAX Pharmaceuticals UK (turpmāk tekstā – “IVAX”), GUK un Alpharma.

3.

Aplūkojamie nolīgumi tika noslēgti kā izlīguma nolīgumi tādu patentu jomā, par kuriem attiecībā uz GUK un Alpharma jau bija uzsāktas tiesvedības. Saskaņā ar GUK un Alpharma nolīgumiem attiecīgie ģenērisko zāļu ražotāji it īpaši apņēmās uz noteiktu laiku nelaist tirgū savus ražojumus, savukārt GSK apņēmās veikt apjomīgu līdzekļu nodošanu par labu šiem ražotājiem.

4.

CMA ieskatā, šo nolīgumu mērķis bija pamudināt šos ģenērisko zāļu ražotājus uz noteiktu laiku atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū un līdz ar to tie bija pielīdzināmi nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kas ir aizliegti ar LESD 101. pantu, savukārt tas, ka šos nolīgumus bija slēgusi GSK, bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. GSK un ģenērisko zāļu ražotāji turpretī apgalvo, ka aplūkojamos nolīgumus nevar uzskatīt par tādiem, kas pārkāpj Savienības konkurences tiesības.

5.

Šī lieta tādējādi iekļaujas lietu Lundbeck ( 3 ) un Servier ( 4 ) kontekstā, kuras pašlaik skata Tiesa; šajās lietās Eiropas Komisija konstatēja, ka izlīguma nolīgumi patentu jomā ir LESD 101. panta un – attiecībā uz Servier –102. panta pārkāpums. Tiesas konstatējumi šajā tiesvedībā līdz ar to norādīs arī virzienu, kādā jādodas minētajās lietās.

6.

UK Competition Act 1998 (Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likums) 1. nodaļas 2. pantā ir paredzēts:

“Nolīgumi [..] [, kuru mērķis vai sekas ir] nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci

[..].”

7.

Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 2. nodaļas 18. pantā ir noteikts:

“Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana

[..].”

8.

Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 60. pantā ir noteikts:

“Principi, kas ir piemērojami, lai izskatītu jautājumus

9.

Paroksetīns ir tikai ar recepti iegādājams medikaments antidepresants, kas pieder pie selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru (turpmāk tekstā – “SSAI”) grupas. Apvienotajā Karalistē paroksetīnu tirgoja oriģinālo zāļu laboratorija GSK ar zīmolu “Seroxat”. Attiecīgajā laikposmā GSK ražoja Seroxat ar devām 20 un 30 mg, bet 20 mg deva bija svarīgākā un biežāk izrakstītā.

10.

Paroksetīna hlorhidrāta, kas ir šo oriģinālo zāļu aktīvā farmaceitiskā viela (turpmāk tekstā – “AFV”), molekulas patenta aizsardzības termiņš beidzās 1999. gada janvārī. Turklāt GSK ekskluzīvās tiesības uz datiem, kas saistīti ar šo AFV, beidzās 2000. gada decembrī, kas tādējādi ļāva ģenērisko zāļu ražotājiem lūgt tirdzniecības atļauju (turpmāk tekstā – “TA”) saskaņā ar saīsinātu procedūru ( 5 ).

11.

Attiecīgajā laikposmā GSK ieguva vairākus “sekundāros patentus”, tostarp patentu GB 2297550, kas attiecās uz četrām bezūdens paroksetīna hlorhidrāta polimorfām formām un to ražošanas paņēmienu (turpmāk tekstā – “bezūdens formas patents”). Šo patentu, kas tika izsniegts 1997. gadā, vēlāk High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta), Apvienotā Karaliste, turpmāk tekstā – “Patentu palāta”) pasludināja par daļēji spēkā neesošu, savukārt, ciktāl šis patents palika spēkā esošs, tā termiņš beidzās 2013. gadā.

12.

Kopš 2000. gada vidus GSK bija informēta par to, ka vairāki ģenērisko zāļu ražotāji plāno ienākt Apvienotās Karalistes tirgū ar ģenērisko paroksetīnu. Tādējādi IVAX bija iesniegusi TA pieteikumu Īrijā un no BASF AG ieguvusi paroksetīna AFV, uz kuru balstoties šis pieteikums bija iesniegts, GUK 2001. gada aprīlī bija saņēmusi paroksetīna TA Dānijā, bet Alpharma2001. gada 30. maijā bija iesniegusi TA pieteikumu Apvienotajā Karalistē.

13.

Šajā kontekstā GSK noslēdza trīs nolīgumus ar attiecīgajām laboratorijām.

14.

Ar pirmo nolīgumu, kuru GSK noslēdza ar IVAX2001. gada 3. oktobrī un kura termiņš beidzās 2004. gada 29. jūnijā (turpmāk tekstā – “IVAX nolīgums”), IVAX ar 770000 iepakojumu gadā ierobežojumu tika noteikta par 20 mg paroksetīna hlorhidrāta 30 tablešu iepakojumu “ekskluzīvo izplatītāju” Apvienotajā Karalistē, lai to pārdotu kā atļautu ģenērisko produktu, pretī saņemot ikgadēju veicināšanas kompensāciju 3,2 miljonu sterliņu mārciņu (GBP) apmērā. Piegādes cena, par kādu GSK vajadzēja piegādāt produktu IVAX un kas vēlāk tika grozīta, sākotnēji bija 8,45 GBP par iepakojumu, un it īpaši bija paredzēts, ka IVAX ir tiesības izbeigt nolīgumu bez brīdinājuma, ja kāds paroksetīna hlorhidrātu kā aktīvo vielu saturošs ģenēriskais produkts trīs dienas pēc kārtas tiktu pārdots par cenu, kas zemāka par vai vienāda ar 8,45 GBP.

15.

Otro nolīgumu GSK noslēdza ar GUK2002. gada 13. martā (turpmāk tekstā – “GUK nolīgums”). Sākotnēji paredzēts uz trīs gadu ilgu laikposmu, tas tika izbeigts 2004. gada 1. jūlijā. Tas tika noslēgts pēc dažādiem notikumiem: vispirms pēc atcelšanas procedūras, ko BASF uzsāka 2001. gada 27. jūlijā pret GSK attiecībā uz tā bezūdens formas patentu; turpinot pēc tam, kad GSK2001. gada 18. septembrī par to pašu patentu pret GUK uzsāka pārkāpuma procesu, kurā šī pēdējā sabiedrība apgalvoja minētā patenta spēkā neesamību; un visbeidzot pēc tam, kad Patentu palāta 2001. gada 23. oktobrī pieņēma pagaidu rīkojumu, ar kuru GUK tika aizliegts ienākt tirgū un saistībā ar kuru GSK deva cross-undertaking in damages ( 6 ).

16.

2001. gada 4. decembrī Patentu palāta nolēma, ka lietas BASF un GUK, kas abas attiecās uz bezūdens formas patentu, tiks apvienotas tiesas sēdē nākamā gada martā. 2002. gada 13. martā, iepriekšējā dienā pirms minētās tiesas sēdes, GSK un GUK noslēdza aplūkojamo nolīgumu par rīkojuma un cross-undertaking in damages atcelšanu, atteikšanos no jebkādām prasībām par kompensācijas saņemšanu un tiesvedības apturēšanu. Turklāt saskaņā ar šo nolīgumu GSK bija jāiegādājas visi GUK ģenēriskā paroksetīna krājumi, kas bija paredzēti pārdošanai Apvienotajā Karalistē, par summu 12,5 miljonu ASV dolāru (USD) apmērā, jāsamaksā 50 % no GUK tiesvedības izmaksām līdz maksimālajai summai 0,5 miljonu GBP apmērā, jāīsteno apakšizplatīšanas nolīgums ar IVAX par labu GUK (turpmāk tekstā – “IVAX–GUK apgādes nolīgums”) un jāsamaksā GUK ikgadēja mārketinga kompensācija 1,65 miljonu GBP apmērā; turpretī GUK un visas Merck grupas sabiedrības apņēmās vairs neražot, neimportēt un nepiegādāt paroksetīna hlorhidrātu Apvienotajā Karalistē, kamēr būs spēkā IVAX–GUK apgādes nolīgums.

17.

Šajā IVAX–GUK apgādes nolīgumā, kas stājās spēkā 2002. gada 14. martā un tika noslēgts uz trīs gadu ilgu laikposmu, bija paredzēts, ka IVAX piegādās GUK750000 iepakojumu 20 mg paroksetīna gadā par cenu 8,45 GBP, un tajā bija ietverta peļņas garantija tajā izpratnē, ka gadījumā, ja vidējā neto cena, par kādu GUK pārdod šo paroksetīnu, noslīdētu zem summas 12,25 GBP par iepakojumu, IVAX šai sabiedrībai samaksātu nepieciešamo summu, lai tās peļņa nenoslīdētu zem līmeņa 3,80 GBP par iepakojumu. Turklāt puses vienojās, ka nolīgums var tikt izbeigts pirms sākotnēji paredzētā termiņa, ja tirgus cena par paroksetīna iepakojumu noslīdētu zem 8,45 GBP vismaz uz trim mēnešiem pēc kārtas trešajā līguma gadā vai vēlāk. Tajā pašā laikā, kad tika noslēgts IVAX–GUK apgādes nolīgums, GSK un IVAX grozīja IVAX nolīgumu, lai to pēc tam pielāgotu.

18.

Trešais nolīgums, ko GSK noslēdza ar Alpharma 2002. gada 12. novembrī, kas tika izbeigts 2004. gada 13. februārī (turpmāk tekstā – “Alpharma nolīgums”) un ko sākotnēji noslēdza uz vienu gadu un pēc tam pagarināja vēl uz vienu gadu, tika noslēgts pēc tam, kad Alpharma ieguva TA attiecībā uz paroksetīnu Apvienotajā Karalistē, pēc tam, kad GSK bija cēlusi prasību par pārkāpumu pret Alpharma, pēc tam, kad Alpharma bija apņēmusies nepārdot paroksetīnu Apvienotajā Karalistē, pirms tiks pasludināts spriedums šajā tiesvedībā, kurā 2002. gada decembrī bija paredzēta tiesas sēde, kā arī pēc GSK sniegtā cross-undertaking in damages.

19.

Ar Alpharma nolīgumu tika atceltas Alpharma saistības un GSK cross-undertaking in damages, kā arī noraidītas šīs pēdējās sabiedrības prasības. Turklāt tajā bija paredzēts, ka starp IVAX un Alpharma tiks noslēgts apakšizplatīšanas nolīgums par 20 mg paroksetīna 500000 iepakojumu (kas vēlāk pārtapa par 620000 iepakojumu) piegādi šai pēdējai sabiedrībai (turpmāk tekstā – “IVAX–Alpharma apgādes nolīgums”), turklāt tajā bija paredzēta arī dažāda veida līdzekļu nodošana no GSK puses par labu Alpharma, proti: maksājums 0,5 miljonu GBP apmērā par tiesas izdevumiem attiecīgajā tiesvedībā, vienreizējs maksājums 3 miljonu GBP apmērā par ražošanas izdevumiem un sagatavošanos paroksetīna laišanai Apvienotās Karalistes tirgū, “mārketinga kompensācija”100000 GBP apmērā mēnesī, kā arī iespēja iegādāties noteiktus GSK produktus, kam būtu jāgarantē tas, ka Alpharma tiek nodota minimālā summa 500000 GBP apmērā. Kompensācijai Alpharma apņēmās neražot, neimportēt un nepiegādāt paroksetīna hlorhidrātu Apvienotajā Karalistē, izņemot tādu paroksetīna hlorhidrātu, ko tā iegādātos no IVAX vai ko būtu ražojusi GSK.

20.

2002. gada 20. novembrīIVAX un Alpharma noslēdza IVAX–Alpharma apgādes nolīgumu, kas bija paredzēts Alpharma nolīgumā. Šo nolīgumu varēja izbeigt, izmantojot vienu mēnesi ilgu uzteikuma termiņu gadījumā, ja tiktu veidots “ģenēriskais tirgus” vai ja “ar atcelšanu, atteikšanos vai cita iemesla dēļ” notiktu atteikšanās no procesa saistībā ar bezūdens formas patentu. Šajā kontekstā ģenēriskā tirgus izveide tika uzskatīta par īstenotu, ja paroksetīna vidējā mēneša cena, izņemot cenu par GSK un Alpharma pārdoto paroksetīnu, noslīdētu zem 9,50 GBP par iepakojumu vai ja 20 mg paroksetīna produkts tiktu pārdots citādi, nevis pamatojoties uz GSK atļauju laišanai tirgū. Turklāt bija paredzēts, ka tad, ja divu mēnešu laikā pēc šādas izbeigšanas paziņošanas paroksetīna vidējā cena noslīdētu zem 8,45 GBP, IVAX maksātu Alpharma starpību starp 8,45 GBP un šo vidējo cenu 200000 GBP robežās. Tajā pašā laikā, kad tika noslēgts IVAX–Alpharma apgādes nolīgums, GSK un IVAX grozīja IVAX nolīgumu, lai to pēc tam pielāgotu.

21.

Pirms IVAX, GUK un Alpharma nolīgumu īstenošanas Apvienotās Karalistes paroksetīna tirgu raksturoja paroksetīna paralēlais imports no citām Savienības dalībvalstīm. Šāds paralēlais imports ir skaidrojams ar to, ka it īpaši dažāda ienākumu līmeņa un dažādās regulatīvās kārtības dēļ pastāv atšķirības starp zāļu cenām dalībvalstīs. Līdz ar to pirms noteiktu zāļu ģenēriskās versijas izstrādes kādā dalībvalstī var izrādīties, ka ir izdevīgi patentētās zāles importēt no citām dalībvalstīm un tās pārdot par zemāku cenu nekā tā, kuru izmanto importētājdalībvalstī. Tādējādi no 2001. gada septembra paralēlais imports veidoja aptuveni 30–40 % no Apvienotajā Karalistē piegādātā paroksetīna un šīs zāles tika pārdotas par nedaudz zemāku cenu nekā GSK ražotais Seroxat. Tomēr šis paralēlais imports attiecās tikai uz paroksetīna 20 mg, nevis 30 mg devu.

22.

Saskaņā ar IVAX, GUK un Alpharma nolīgumiem šīm ģenērisko zāļu sabiedrībām bija piegādāts ievērojams, bet ierobežots GSK ražotā ģenēriskā paroksetīna daudzums, ko tās varēja pārdot ar savu pašu preču zīmi un par ko rēķinos tika izrakstīta aptuveni tāda pati cena kā paralēlajā importā izmantotā. Vēlāk laikposmā no 2001. gada novembra līdz 2003. gada novembrim IVAX, GUK un Alpharma sasniedza aptuveni 60 procentpunktus 20 mg paroksetīna tirgū, aizstājot gandrīz visu paralēlo importu (aptuveni 30 procentpunktu apmērā), kā arī daļu no GSK ražotā Seroxat (arī gandrīz 30 procentpunktu apmērā). Šīs tirgus struktūras izmaiņas radīja 20 mg paroksetīna vispārējās vidējās svērtās cenas samazinājumu maksimāli par 4 %. Turpretī nolīgumiem nebija nekādas ietekmes uz GSK panākto 30 mg paroksetīna pārdošanas apjomu.

23.

Paroksetīns bija zāles, ko kompensēja UK National Health Service (Lielbritānijas Valsts veselības aprūpes iestāde, turpmāk tekstā – “NHS”). NHS kompensāciju shēma ietvēra vairākas kategorijas, tostarp C un A kategorijas zālēm, kas attiecīgi bija nepietiekami un plaši pieejamas ģenēriskā formā. Pēc tam, kad saskaņā ar IVAX nolīgumu tika piegādāts ģenēriskais paroksetīns, 20 mg paroksetīns, kas sākotnēji piederēja pie C kategorijas, no 2002. gada 1. jūnija tika iekļauts A kategorijā. Tas atbilstoši NHS skalām izraisīja tūlītēju kompensācijas cenas samazinājumu par 12 %, vēlāku šīs cenas samazinājumu par 3 % laikā no 2002. gada jūnija līdz novembrim, kā arī atbilstošu NHS segto izmaksu samazinājumu.

24.

Spriedums BASF ierosinātajā procesā par bezūdens formas patenta atcelšanu ( 7 ) tika pieņemts 2002. gada 12. jūlijā. Tajā tika atzīta lielākās daļas produktu pieteikumu spēkā neesamība šajā patentā, savukārt divi paņēmiena pieteikumi tika atzīti par spēkā esošiem.

25.

2002. gada 30. jūlijāApotex, cits ģenērisko zāļu ražotājs, ieguva paroksetīna TA Apvienotajā Karalistē un kopā ar saviem izplatītājiem Neolab un Waymade uzsāka vēl vienu atcelšanas procesu attiecībā uz bezūdens formas patentu, savukārt GSK uzsāka patenta pārkāpuma procedūru pret šīm trim sabiedrībām. 2003. gada 5. decembrī Patentu palāta nolēma, ka patenta pieteikumi, kuri nebija atzīti par spēkā neesošiem ar spriedumu lietā BASF, ar Apotex izmantoto ražošanas paņēmienu nebija pārkāpti, un tas tika apstiprināts arī apelācijas tiesvedībā ( 8 ). Tādējādi Neolab un Waymade 2003. gada decembra beigās kā Apotex izplatītāji ienāca tirgū ar 20 mg paroksetīnu, tādējādi atverot ģenēriskā paroksetīna tirgu.

26.

Alpharma tad izbeidza IVAX–Alpharma apgādes nolīgumu un līdz ar to izbeidza arī Alpharma nolīgumu 2004. gada 13. februārī un no 2004. gada februāra ienāca tirgū pati ar savu 20 un 30 mg paroksetīnu. Pēc tam GUK2004. gada 25. jūnijā izbeidza IVAX–GUK apgādes nolīgumu, un tas nozīmēja arī beigas aizliegumam pārdot paroksetīnu saskaņā ar GUK nolīgumu. Visbeidzot 2004. gada 29. jūnijāIVAX un GSK izbeidza IVAX nolīgumu.

27.

Ģenēriskā paroksetīna neatkarīgā ienākšana tirgū no 2003. gada beigām būtiski ietekmēja cenas. Tādējādi 20 mg paroksetīna cenas pirmajos trijos mēnešos pēc šīs ienākšanas tirgū samazinājās par 34 %, bet nākamajā gadā – par 69 %, savukārt 30 mg paroksetīna cena 2005. gada decembrī bija samazinājusies apmēram par 66 %. 20 un 30 mg paroksetīna vidējās cenas 2005. gada decembrī bija samazinājušās apmēram par 74 %.

28.

2016. gada 12. februārī CMA pieņēma pamattiesvedībā apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā – “CMA lēmums”) ( 9 ), kurā tā konstatēja:

29.

CMA turklāt secināja, ka nav jāpiemēro sods par IVAX nolīgumu saistībā ar pret konkurenci vērstu nolīgumu noslēgšanas aizliegumu, it īpaši tādēļ, ka tas bija izslēgts no Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 1. nodaļas piemērošanas jomas saskaņā ar atbilstīgajā laikposmā piemērojamo iekšējo tiesisko regulējumu par vertikālajiem ierobežojumiem, kas vēlāk tika atcelts ( 10 ).

30.

Sodītās sabiedrības CMA lēmumu pārsūdzēja CAT. CAT šajā ziņā norāda, ka saistībā ar šīm pārsūdzībām tai būs jālemj tostarp par to, vai, atsaucoties uz Savienības tiesībām, GSK, no vienas puses, un GUK, Alpharma un IVAX, no otras puses, bija potenciāli konkurenti attiecībā uz paroksetīna piegādi Apvienotajā Karalistē atbilstīgajā laikposmā; vai starp GSK un attiecīgi GUK un Alpharma noslēgtie nolīgumi bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ un seku dēļ; kāds bija atbilstīgais produktu tirgus, kurā GSK piegādāja paroksetīnu, lai noteiktu, vai šai sabiedrībai bija dominējošs stāvoklis, un vai GSK prakse bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

31.

Attiecībā uz jautājumiem saistībā ar LESD 101. pantu, it īpaši attiecībā uz potenciālas konkurences un konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, CAT konstatē, ka par šiem jautājumiem jau ir pieņemti vairāki Vispārējās tiesas spriedumi lietās Lundbeck u.c. ( 11 ), kuri pašlaik ir pārsūdzēti un attiecībā uz kuriem visas prasītājas apstrīd atbilstību šajā gadījumā. Turklāt CAT uzskata, ka ierobežojuma seku dēļ vērtēšanas kārtība, kas ir sestā prejudiciālā jautājuma, kā arī Komisijas lēmuma lietā Servier ( 12 ) priekšmets, joprojām ir neskaidra. Par jautājumiem attiecībā uz Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 18. pantu, kas atbilst LESD 102. pantam, kurš arī ir Komisijas lēmuma lietā Servier priekšmets, CAT norāda, ka tai ir uzdoti jauni tiesību jautājumi gan par konkrētā tirgus noteikšanu, gan par dominējošā stāvokļa iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas konstatējumu un tā iespējamu pamatojumu.

32.

Šajos apstākļos CAT ar 2018. gada 8. marta spriedumu (turpmāk tekstā – “CAT spriedums”) ( 13 ), kas vienlaikus ar prejudiciālajiem jautājumiem un prasību pamatlietā un lietas galveno faktu izklāstu Tiesā tika iesniegts 2018. gada 7. maijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Potenciāla konkurence

Ierobežojums mērķa dēļ

Ierobežojums seku dēļ

Tirgus definīcija

Ļaunprātīga izmantošana

33.

2018. gada 20. novembrī Tiesa nosūtīja CAT lūgumu sniegt informāciju, uz kuru CAT atbildēja 2018. gada 17. decembrī.

34.

Tiesvedībā Tiesā GUK, GSK, Xellia, Actavis, Merck, CMA, kā arī Komisija sniedza savus apsvērumus. Šīs pašas puses piedalījās tiesas sēdē 2019. gada 19. septembrī.

35.

Pirms es aplūkoju CAT uzdotos prejudiciālos jautājumus (B apakšpunkts), ir jāpaskaidro jautājums par Tiesas kompetenci atbildēt uz šiem jautājumiem (A apakšpunkts).

36.

Kā tika norādīts iepriekš ( 14 ), CMA piesprieda sodu atbilstoši LESD 101. pantam vienīgi par GUK nolīgumu attiecībā uz laikposmu pēc 2004. gada 1. maija ( 15 ), savukārt attiecībā uz Alpharma nolīgumu, kas tika izbeigts pirms šī datuma ( 16 ), tika piemērots sods vienīgi saskaņā ar Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 1. nodaļu. Tāpat GSK par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tika sodīta vienīgi atbilstoši minētā likuma 2. nodaļai, jo CMA uzskatīja, ka GSK bija dominējošs stāvoklis tikai līdz 2003. gada novembra beigām ( 17 ).

37.

Tomēr Tiesas kompetencē ir atbildēt uz CAT jautājumiem par LESD 102. pantu, kā arī LESD 101. pantu saistībā ar citiem tiesvedības aspektiem, nevis GUK nolīgumu laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz tā izbeigšanai 2004. gada 1. jūlijā ( 18 ). Kā norāda iesniedzējtiesa, Apvienotās Karalistes 1998. gada Konkurences likuma 2. un 18. pants atbilst LESD 101. un 102. pantam, un tie atbilstoši minētā likuma 60. pantam ir jāinterpretē saskaņā ar minētajiem LESD pantiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālie jautājumi, kas attiecas uz faktiem, kuri tieši neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ir pieņemami, ja šo tiesību normas ir padarītas piemērojamas valsts tiesību aktos, atbilstoši kuriem risinājumi, kas tiek sniegti situācijās, kad visi elementi ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti, atbilst Savienības tiesībās noteiktajiem ( 19 ).

38.

Šajā lietā CAT Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu fonu veido trīs iepriekš aprakstītie nolīgumi starp oriģinālo zāļu laboratoriju GSK un ģenērisko zāļu ražotājiem IVAX, GUK un Alpharma attiecībā uz antidepresantu paroksetīnu.

39.

Šajos nolīgumos būtībā papildus GSK maksājumiem par labu ģenērisko zāļu ražotājiem bija paredzēts, ka šie ražotāji ienāk tirgū ar ierobežotu daudzumu GSK ražota ģenēriskā paroksetīna tā vietā, lai šīs sabiedrības ieietu tirgū neatkarīgi pašas ar savu ģenērisko paroksetīnu ( 20 ). Līdz ar to tie izraisīja noteiktu paroksetīna cenas samazinājumu un patērētāju segto izmaksu samazinājumu, kas tomēr nebija salīdzināms ar to cenu kritumu un sekojošajiem ietaupījumiem, ko radīja ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīgā ienākšana tirgū, kura faktiski notika, sākot ar 2003. gada decembri ( 21 ).

40.

Aplūkojamie nolīgumi tika noslēgti situācijā, kurā pēc tam, kad 1999. gadā beidzās termiņš paroksetīna AFV patentam, kā arī 2000. gadā beidzās ekskluzīvās tiesības uz datiem, kas ar to saistīti, GSK vēl aizvien piederēja sekundārie patenti saistībā ar šīm zālēm, tostarp patenti, ar kuriem bija aizsargāti noteikti šo zāļu AFV ražošanas paņēmieni, piemēram, bezūdens formas patents, par ko ir runa pamatlietā ( 22 ).

41.

Šādā situācijā ģenērisko zāļu ražotāji, ņemot vērā patentu tiesības, var likumīgi ienākt tirgū ar oriģinālo zāļu ģenēriskajām kopijām divos veidos: vai nu ar ģenēriskajām kopijām, kas ražotas ar ražošanas paņēmieniem, kuri vēl tiek aizsargāti ar patentiem, ja šie patenti ir atzīti par spēkā neesošiem, vai arī ar ģenēriskajām kopijām, kas ražotas ar citiem paņēmieniem, jo tādā gadījumā ar šīm kopijām nav pārkāpti oriģinālo zāļu ražošanas paņēmieni, kuri vēl joprojām ir aizsargāti ar patentiem.

42.

Citiem vārdiem sakot, situācijā, kurā kādu zāļu AFV patenta termiņš ir beidzies un oriģinālo zāļu ražotājai laboratorijai ir palikuši vienīgi paņēmiena patenti, ar aplūkojamo zāļu ģenēriskās formas ienākšanu tirgū šīs laboratorijas patentu tiesības ir pārkāptas vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka aplūkojamie paņēmiena patenti ir gan spēkā esoši, gan tos ir pārkāpis katrs no potenciālajiem ienācējiem tirgū.

43.

Šajā lietā iesniedzējtiesa tomēr vadās no pieņēmuma, ka nav iespējams noteikt, vai IVAX, GUK un Alpharma ienākšana tirgū ar ģenērisko paroksetīnu būtu pārkāpusi iespējamas tiesības, kas GSK bija saskaņā ar tās bezūdens formas patentu, par kuru ir strīds pamatlietā, jo nav skaidrs, vai šis patents bija spēkā esošs un vai tas tika pārkāpts ar aplūkojamajiem ģenēriskajiem produktiem. Tas tā ir it īpaši tādēļ, ka GSK noslēdza nolīgumu ar IVAX pat vēl pirms tiesvedības uzsākšanas un tā noslēdza nolīgumus ar GUK un Alpharma, lai panāktu izlīgumu tiesvedībās, kas ar šīm sabiedrībām notika. Līdz ar to nav zināms, vai bezūdens formas patents šajās tiesvedībās būtu atzīts par spēkā neesošu, un nekad nav ticis noteikts, vai ar IVAX, GUK un Alpharma ģenēriskajiem produktiem tika pārkāpti ar šo patentu aizsargātie ražošanas paņēmieni ( 23 ).

44.

Šī neskaidrība par IVAX, GUK un Alpharma ienākšanas tirgū ar ģenērisko paroksetīnu iespējamo prettiesiskumu, ņemot vērā patentu tiesības, ir vadmotīvs gan prasītāju pamatlietā argumentācijai, gan iesniedzējtiesas Tiesai uzdotajiem jautājumiem par to nolīgumu vērtējumu, kuri noslēgti starp GSK un šiem ģenērisko zāļu ražotājiem, ņemot vērā konkurences tiesības.

45.

Tādējādi GSK un ģenērisko zāļu ražotāji it īpaši apgalvo, ka, ciktāl nav iespējams noteikt, vai šie ražotāji būtu varējuši ienākt tirgū, nepārkāpjot GSK patentu tiesības, ir tikpat neiespējami noteikt, vai starp šiem uzņēmējiem pastāvēja potenciāla konkurence, kuru varētu ierobežot strīdīgie nolīgumi. Šajos apstākļos neesot iespējams uzskatīt, ka šie nolīgumi bija konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un seku dēļ un ka to noslēgšana bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

46.

Tas tā vēl jo vairāk esot tādēļ, ka ar šiem nolīgumiem esot nodrošināti noteikti ieguvumi patērētājiem, savukārt pilnīgi neesot bijis skaidrs, vai būtu varējuši īstenoties lielākie ieguvumi, ko radītu ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīga ieiešana tirgū, tieši tādēļ, ka neesot bijis iespējams zināt, vai šāda ienākšana būtu varējusi notikt likumīgi. Šajos apstākļos strīdīgie nolīgumi esot varējuši vienlīdz gan palielināt, gan ierobežot konkurenci, tādējādi darot neiespējamas jebkādas sankcijas saskaņā ar konkurences ierobežojumu aizliegumu.

47.

Tomēr CAT uzskata, ka, lai gan katrai no pusēm bija neskaidrības par notiekošo strīdu iznākumu, noslēgtajos nolīgumos neatspoguļojas šo pušu attiecīgais vērtējums par to iespējām gūt labvēlīgu iznākumu, bet vienīgi apsvērums, ka nolīgumu noteikumi bija komerciāli izdevīgāki nekā strīdu turpināšanās risks. Tā iemesls, CAT ieskatā, bija tāds, ka saskaņā ar šiem nolīgumiem starp GSK un ģenērisko zāļu ražotājiem tika sadalīta GSK monopolpeļņa, kas tika saglabāta, jo nenotika ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīga ienākšana tirgū, ko garantēja paši nolīgumu noteikumi. Šajā kontekstā CAT analizē GSK veikto paroksetīna piegādi par izdevīgāku cenu ģenērisko zāļu ražotājiem izplatīšanai kā nemonetāru līdzekļu nodošanu.

48.

CAT līdz ar to secina, ka ar aplūkojamajiem nolīgumiem GSK uz noteiktu laiku nodrošināja savas pozīcijas attiecībā uz patentu aizsardzību pret konkurentu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanas tirgū risku apmaiņā pret būtisku līdzekļu nodošanu, kas krietni pārsniedza tiesvedības izdevumus, no kuriem bija izdevies izvairīties. Lai arī šāds process no ekonomiskā un komerciālā viedokļa var izrādīties pilnībā racionāls visām pusēm, tomēr CAT, ņemot vērā konkurences tiesības, šaubās par tā pieļaujamību. Lai šajā ziņā veiktu analīzi, CAT tomēr uzdod jautājumu par to, cik liela nozīme jāpiešķir situācijai, ņemot vērā patentu tiesības, un par to, vai šajā kontekstā ir iespējams aplūkojamos nolīgumus pielīdzināt vienkāršiem nolīgumiem par potenciālo konkurentu izslēgšanu no tirgus vai tirgus sadales nolīgumiem ( 24 ).

49.

Kā tika norādīts iepriekš, it īpaši sakarā ar atbilstīgajā laikposmā piemērojamo iekšējo tiesisko regulējumu par vertikālajiem ierobežojumiem, CMA piemēroja sodus vienīgi GUK un Alpharma nolīgumiem, bet ne IVAX nolīgumam saistībā ar aizliegumu slēgt pret konkurenci vērstus nolīgumus. Turpretī CMA ņēma vērā IVAX nolīgumu, vērtējot GSK rīcību, ņemot vērā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu ( 25 ).

50.

Lai gan CAT savos jautājumos par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ vai seku dēļ līdz ar to atsaucas vienīgi uz GUK un Alpharma nolīgumiem, tā tomēr norāda, ka tam, lai vērtētu jautājumus, kas saistīti ar dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, tai ir arī jānosaka, vai atbilstīgajā laikposmā IVAX bija GSK potenciāla konkurente.

51.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesas uzdevums ir tikai interpretēt Savienības tiesību normas, par kurām tai tiek jautāts, savukārt iesniedzējtiesai šī interpretācija ir jāpiemēro konkrētās lietas apstākļiem ( 26 ). Līdz ar to šajā gadījumā CAT galu galā būs konkrēti jānosaka, vai IVAX, GUK un Alpharma atbilstīgajā laikposmā bija GSK potenciālas konkurentes un vai GUK un Alpharma nolīgumi bija konkurences ierobežojumi mērķa dēļ vai seku dēļ.

52.

Tiesas uzdevums turpretī ir rezumējams tādējādi, ka tai ir jāvērtē, vai apstākļos, ko CAT abstrakti definējusi savos prejudiciālajos jautājumos, patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotājus var uzskatīt par potenciāliem konkurentiem un vai starp šādiem uzņēmējiem noslēgtus nolīgumus var uzskatīt par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ vai seku dēļ. Definējot prejudiciālajos jautājumos izklāstītos apstākļus, CAT jau ņēma vērā attiecīgi atbilstīgo nolīgumu (proti, IVAX, GUK un Alpharma nolīgumu attiecībā uz pirmo un otro jautājumu un GUK un Alpharma nolīgumu attiecībā uz trešo līdz sesto jautājumu) iezīmes.

53.

Tādējādi tikai skaidrības nolūkā ir jāprecizē, ka turpmāk izklāstītajos apsvērumos par potenciālu konkurenci minētajos pamatlietas faktos, ciktāl tas ir atbilstīgi, ir ietverti trīs nolīgumi – IVAX, GUK un Alpharma nolīgumi, lai gan pamatlietā aplūkojamie nolīgumi, uz kuriem ir atsauce turpmākajos apsvērumos par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ un seku dēļ, ir tikai GUK un Alpharma nolīgumi.

54.

Tādējādi ir jāskata vispirms pirmais un otrais prejudiciālais jautājums par potenciālas konkurences jēdzienu (a), lai pēc tam pievērstos, pirmām kārtām, trešajam līdz piektajam prejudiciālajam jautājumam (b) un, otrām kārtām, sestajam prejudiciālajam jautājumam (c) attiecīgi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ un seku dēļ jēdzieniem.

55.

Ar savu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kas ir jāskata kopā, CAT Tiesai jautā, vai zāļu patenta īpašnieks un ģenērisko zāļu ražotājs, kurš vēlas ienākt tirgū ar minēto zāļu ģenērisku versiju, ir uzskatāmi par potenciāliem konkurentiem, ja pusēm ir bona fide strīds par to, vai patents ir spēkā esošs un vai ar ģenērisko produktu tiek pārkāpts patents.

56.

Turklāt CAT vēlas zināt, vai tas, ka starp pusēm saistībā ar šo strīdu noris tiesvedība, par labu patenta īpašniekam ir ticis pieņemts pagaidu rīkojums, kas neļauj ģenērisko zāļu ražotājam laist tirgū tā produktu līdz minētās tiesvedības izbeigšanai, vai arī tas, ka patenta īpašnieks uzskata ģenērisko zāļu ražotāju par potenciālu konkurentu, var ietekmēt atbildi uz šo jautājumu.

57.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka – un Vispārējā tiesa to ir tieši vairākkārt konstatējusi – no LESD 101. panta 1. punktā norādītajiem nosacījumiem par nolīguma ietekmi uz konkurenci izriet, ka šī tiesību norma ir piemērojama vienīgi nozarēs, kuras ir atvērtas konkurencei ( 27 ). Tas, ka starp uzņēmumiem noslēgts nolīgums tiek kvalificēts par tādu, kura mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci, līdz ar to paredz tādas konkurences esamību, kura var tikt ierobežota.

58.

Tādējādi, ja pārbaude par ekonomisko un tiesisko kontekstu, kādā iekļaujas nolīgums, atklātu, ka aplūkojamos uzņēmumus nevar atzīt par konkurentiem, tad arī šādu nolīgumu nevarētu atzīt par konkurenci ierobežojošu mērķa vai seku dēļ. Konkurences apstākļu pārbaude kādā tirgū attiecas ne tikai uz faktisko konkurenci, kas pastāv starp šajā tirgū jau esošajiem uzņēmumiem, bet arī uz potenciālo konkurenci starp šiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuri šajā tirgū vēl nedarbojas ( 28 ).

59.

Lai pārbaudītu, vai uzņēmums, kurš ir nolīguma dalībnieks, ir potenciāls konkurents kādā tirgū, ir jāpārbauda, vai šajā tirgū nav nepārvaramu šķēršļu iekļūšanai tajā ( 29 ) un vai, nepiemērojot attiecīgo nolīgumu, būtu pastāvējušas reālas un konkrētas iespējas, ka attiecīgais uzņēmums ienāktu šajā tirgū un konkurētu ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību ( 30 ). Šajā kontekstā būtiskais elements, uz ko ir jāattiecas potenciālā konkurenta kvalificēšanai, ir uzņēmuma spēja ienākt kādā tirgū, tomēr arī tā nodomam ienākt šajā tirgū var būt nozīme ( 31 ).

60.

Turklāt Tiesa jau ir atzinusi – tas, ja uzņēmumi noslēdz nolīgumu, kura mērķis ir likt vienam no šiem uzņēmumiem palikt ārpus noteikta tirgus, ir būtisks netiešs pierādījums konkurences attiecību pastāvēšanai starp tiem ( 32 ). Līdzīgi tirgus dalībnieka uztvere ir elements, kam šajā ziņā ir nozīme, jo ir ticis atzīts, ka neatkarīgi no ārpus tirgus esoša uzņēmuma nodoma drīzumā ienākt minētajā tirgū pats šī uzņēmuma pastāvēšanas fakts var izraisīt konkurences spiedienu uz uzņēmumiem, kas pašreiz darbojas šajā tirgū, kur šo spiedienu veido iespēja, ka tirgus pievilcības attīstības gadījumā tajā ienāks jauns konkurents ( 33 ).

61.

Kā paskaidro CAT, šajā gadījumā tās pirmais un otrais prejudiciālais jautājums balstās uz apsvērumu, saskaņā ar kuru tad, ja GSK prasības tās strīdos ar GUK un Alpharma izrādītos pamatotas, proti, ja atlikušie bezūdens formas patenta pieteikumi būtu atzīti par spēkā esošiem un tādiem, kas pārkāpti ar GUK un Alpharma produktiem, šo ģenērisko zāļu ražotāju ienākšana tirgū būtu uzskatāma par GSK patentu tiesību pārkāpumu. Tā kā šajos strīdos nav tikuši pieņemti nekādi spriedumi, jo pušu nolīgumu mērķis tieši bija izbeigt šajā ziņā notiekošās tiesvedības ( 34 ), nav iespējams noteikt, vai ģenērisko zāļu ienākšana tirgū būtu vai nebūtu pārkāpusi GSK patentu tiesības.

62.

Šajos apstākļos prasītājas pamatlietā un it īpaši GSK apgalvo, ka nav iespējams secināt, ka paroksetīna tirgū pastāvēja potenciāla konkurence starp šo pēdējo sabiedrību un ģenērisko zāļu ražotājiem. Spēkā esošu un pārkāptu patentu esamība esot nepārvarams šķērslis ienākšanai tādu oriģinālo zāļu tirgū, kuras ir aizsargātas ar šiem patentiem, un līdz ar to, pastāvot šādiem patentiem, ģenērisko zāļu ražotājiem neesot reālu un konkrētu iespēju ienākt šajā tirgū.

63.

No tā izrietot, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā, kurā zāļu AFV patenta termiņš ir beidzies, tomēr šīs zāles aizvien tiek aizsargātas ar ražošanas patentiem ( 35 ), jautājums par to, vai ģenērisko zāļu ražotājs ir šāda patenta īpašnieka potenciāls konkurents, attiecoties uz varbūtību, ar kādu šis ģenērisko zāļu ražotājs varēs vai nu likt atzīt minētos ražošanas patentus par spēkā neesošiem, vai atrast attiecīgo zāļu AFV ražošanas metodi, kas tos nepārkāptu.

64.

Tomēr šajā gadījumā CAT tieši esot konstatējusi, ka nav iespējams novērtēt šo varbūtību un noteikt, vai ģenērisko zāļu ražotāju ienākšana tirgū būtu vai nebūtu pārkāpusi GSK patentu tiesības. Līdz ar to tāpat neesot iespējams kvalificēt GSK un ģenērisko zāļu ražotājus par potenciāliem konkurentiem, jo gluži vienkārši neesot iespējams noteikt, vai ģenērisko zāļu ražotājiem aplūkojamo nolīgumu noslēgšanas brīdī bija reālas un konkrētas iespējas ienākt paroksetīna tirgū.

65.

Tomēr pieņēmums, uz kuru balstās šī argumentācija, proti, ka potenciāla konkurence starp zāļu patenta īpašnieku un šo pašu zāļu ģenēriskās formas ražotāju varot pastāvēt tikai tad, ja ir droši zināms vai vismaz ļoti iespējams, ka šis otrais varēs ienākt tirgū, nepārkāpjot pirmā patentu tiesības, ir kļūdains vairāku iemeslu dēļ, un šie iemesli še turpmāk ir jāpaskaidro.

66.

Vispirms, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi lietā Lundbeck/Komisija, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību, nevar prasīt, ka ir jāpierāda, ka ģenērisko zāļu ražotājs noteikti būtu ienācis tirgū un ka šāda ienākšana noteikti būtu bijusi veiksmīga, jo tādējādi tiktu noliegta jebkāda atšķirība starp faktisku konkurenci un potenciālu konkurenci; gluži pretēji, ir jābūt pietiekami, ja pierāda, ka šim ražotājam bija reālas un konkrētas iespējas to izdarīt ( 36 ).

67.

Ar to, ka pastāv nedrošība attiecībā uz tādu patentu spēkā esamību, ar kuriem ir aizsargātas oriģinālās zāles, un attiecībā uz šo zāļu ģenēriskās formas pārkāpjošo raksturu, nevar pierādīt, ka oriģinālo zāļu tirgū ir nepārvarami šķēršļi, vai to, ka ģenērisko zāļu ražotājam nav reālu un konkrētu iespēju ienākt šajā tirgū. Gluži pretēji, šī nedrošība ir būtisks raksturlielums konkurences attiecībām gan farmācijas nozarē, gan visās citās nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām ( 37 ). Tas ir spēkā gan pirms tādu oriģinālo zāļu, kuras ir aizsargātas ar patentiem, ģenērisko formu ienākšanas tirgū, gan atsevišķos gadījumos pēc šīs ienākšanas, jo, kā uzsver Komisija, lai ģenēriskajam produktam iegūtu tirdzniecības atļauju, minētā produkta ražotājam nav jāpierāda, ka tas nepārkāpj iespējamas patentu tiesības, kas vēl aizvien pieder oriģinālo zāļu laboratorijai.

68.

Tādējādi, protams, ir taisnība, ka tad, kad publiska iestāde ir piešķīrusi intelektuālā īpašuma tiesības, tās parasti tiek uzskatītas par spēkā esošām un to piederība uzņēmumam tiek uzskatīta par tiesisku ( 38 ), un tādējādi atbilstoši prezumpcijai patenti ir spēkā esoši līdz brīdim, kad tos skaidri atceļ vai atzīst par spēkā neesošiem šajā jomā kompetenta iestāde vai tiesa. Tomēr, kā Vispārējā tiesa pamatoti konstatēja lietās Lundbeck/Komisija un Servier u.c./Komisija, šādu spēkā esamības prezumpciju nevar pielīdzināt prezumpcijai par tādu ģenērisko produktu prettiesiskumu, kuri pienācīgi laisti tirgū un attiecībā uz kuriem patenta turētājs uzskata, ka ar tiem tiek pārkāpts viņam piederošs patents ( 39 ).

69.

Kā ir precizējusi Tiesa, patenta mērķis, protams, ir nodrošināt īpašniekam, tādējādi atlīdzinot izgudrojuma radītāja centienus, ekskluzīvas tiesības izmantot izgudrojumu, lai ražotu un pirmais laistu tirgū produktus vai nu tieši, vai arī piešķirot licenci trešajām personām, kā arī tiesības iebilst pret jebkuru patenta pārkāpumu ( 40 ). Turpretī patenta mērķi nevar interpretēt kā tādu, kurš garantē aizsardzību arī pret darbībām, kuru mērķis ir apstrīdēt minētā patenta spēkā esamību, ņemot vērā sabiedrības interesi novērst jebkādus tādus šķēršļus saimnieciskajai darbībai, kas varētu izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta ( 41 ). Līdz ar to apstāklis, ka pastāv patenti, kuri aizsargā konkrētas zāles, nav juridisks šķērslis, kas izslēdz jebkādu konkurenci kā ekskluzīvās tiesības, attiecībā uz kurām iepriekš izskatītās lietās ir atzīts, ka tās ir šādi šķēršļi ( 42 ).

70.

Turpretī patentu tiesības nozīmē to, ka, neraugoties uz šo pēdējo spēkā esamības prezumpciju, pārliecība par šo spēkā esamību, kā arī par konkurējošo produktu pārkāpjošo raksturu var būt tikai pēc tam, kad šajā jomā kompetentās valsts iestādes un tiesas ir pārbaudījušas šos jautājumus.

71.

Līdz ar to ir ierasti, ka darbības, ar kurām tiecas apstrīdēt patenta spēkā esamību vai panākt šīs spēkā esamības pārbaudi, ir daļa no sagatavošanās pasākumiem tam, lai laistu tirgū tādu oriģinālo zāļu ģenērisko produktu, uz kurām joprojām attiecas patentu tiesības. Šādas darbības var būt ne tikai šo tiesību tieša apstrīdēšana, izmantojot prasību par patenta spēkā neesamības atzīšanu vai prasību konstatēt, ka ģenēriskais produkts nav [patentu] pārkāpjošs, bet arī ģenēriskā produkta tā sauktā laišana tirgū “riskējot” vai gatavošanās to šādi laist tirgū ( 43 ), kā rezultātā patentu tiesību īpašnieks var celt prasību attiecībā uz pārkāpumu. To turklāt pilnībā ilustrē fakti, kas veido pamatlietas kontekstu ( 44 ).

72.

Turklāt ģenērisko zāļu ražotāja ienākšana tirgū, pastāvot neskaidrībai par patentu, ar kuriem joprojām aizsargā oriģinālās zāles, spēkā esamību vai par ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu, ir jo vairāk iespējama tādā kontekstā kā pamatlietā, kurā strīdīgie patenti ir nevis molekulas patenti, ar ko aizsargā pašu oriģinālo zāļu, šajā gadījumā paroksetīna, AFV, bet gan paņēmiena patenti, ar ko aizsargā konkrētus šīs AFV ražošanas veidus. Līdz ar to atšķirībā no molekulas patenta šie paņēmiena patenti neatkarīgi no jautājuma par to spēkā esamību neliedz ģenērisko zāļu ražotājiem laist tirgū paroksetīnu, kas ir ražots, izmantojot citus paņēmienus ( 45 ).

73.

No tā izriet, ka Komisijai ir taisnība, šajā tiesvedībā apgalvojot, ka strīda esamība starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju par patenta spēkā esamību vai aplūkojamā ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu ne tikai nerada šķērsli tam, lai tiktu atzīta potenciāla konkurence starp šiem abiem uzņēmējiem, bet, gluži pretēji, ir elements, kas var pierādīt šādas potenciālas konkurences esamību. Kā Komisija pamatoti uzsver, tas ir spēkā gan gadījumā, kurā saistībā ar šādu strīdu vēl nav notikusi tiesvedība, gan gadījumā, kurā starp pusēm jau notiek tiesvedība par aplūkojamo strīdu.

74.

Konkrētāk, tiesvedības par patenta spēkā esamību vai ģenēriska produkta pārkāpjošo raksturu esamība var pat atklāt, ka ģenērisko zāļu ražotājs gatavojas ienākt tirgū, jo tieši šis apstāklis liek šim ražotājam vai patenta īpašniekam uzsākt tiesvedību. Turklāt, kā CAT pamatoti norāda attiecībā uz pagaidu rīkojumiem ( 46 ), būtu kļūdaini uzskatīt, ka tiesvedību esamība var izslēgt potenciālas konkurences esamību. Ja pietiktu ar to, ka strīdā patentu jomā noris tiesvedība, lai izslēgtu potenciālas konkurences esamību starp uzņēmējiem, kas ir puses šajā strīdā, šiem pēdējiem būtu atļauts ietekmēt konstatējumu par potenciālas konkurences esamību starp tiem, izmantojot tiesvedības stratēģijas.

75.

Šajā kontekstā prasītāju pamatlietā un it īpaši GSK nostājai, saskaņā ar kuru nevar secināt potenciālas konkurences attiecību esamību starp zāļu patenta īpašnieku un ražotāju, kurš vēlas ienākt tirgū ar šo zāļu ģenērisku produktu, kamēr vien pastāv neskaidrība par attiecīgā patenta spēkā esamību vai ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu, nevar piekrist. Proti, šī nostāja ne tikai ir pretrunā iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai par to ekskluzīvo tiesību apjomu, kuras piešķirtas ar patentu ( 47 ), bet tās pieņemšana turklāt liktu izslēgt jebkādu potenciālas konkurences esamību un tādējādi jebkādu konkurences tiesību piemērošanu posmā, kurā tiek gatavota ģenērisko zāļu laišana tirgū.

76.

Tomēr, kā Komisija pamatoti uzsvēra šajā prejudiciāla jautājuma tiesvedībā, potenciālā konkurence tieši ir jāaizsargā, jo, ja būtu atļauts apturēt vai aizkavēt turpmāko ienācēju tirgū sagatavošanās pasākumus, izmantojot nolīgumus par izslēgšanu, šī potenciālā konkurence nekad nevarētu konkrēti īstenoties kā šādu uzņēmēju ienākšana tirgū. Tas tā vēl jo vairāk ir farmācijas nozarē, kurā ienākšana tirgū prasa ilgstošus un dārgus sagatavošanās pasākumus ( 48 ). Līdz ar to, kā Tiesa ir konstatējusi, potenciāla konkurence starp uzņēmumiem, kam ir patenti attiecībā uz oriģinālajām zālēm, un šo pašu zāļu ģenērisko formu ražotājiem var īstenoties ilgu laiku pirms tam, kad beidzas termiņš patentam, ar kuru aizsargā oriģinālo zāļu molekulu ( 49 ).

77.

Iespējamība, ka ģenērisko zāļu ražotājs uzvar strīdā ar oriģinālo zāļu patenta īpašnieku, tātad nevar būt noteicošais kritērijs, vērtējot konkurences attiecības starp šiem uzņēmējiem. To ir apstiprinājis CAT pamatoti norādītais apstāklis, ka nav konkurences iestādes vai tiesas, kura skata šīs attiecības, kompetencē veikt intelektuālā īpašuma “mini-tiesvedību”, lai izvērtētu aplūkojamā patenta spēku.

78.

Šajā ziņā ir jāatgādina Tiesas argumentācija nesenajā spriedumā lietā F. Hoffmann-La Roche u.c. ( 50 ) attiecībā uz to, vai, piemērojot LESD 101. pantu, ir nozīme noteiktu zāļu tirdzniecības likumībai, ņemot vērā Savienības farmācijas regulējumu.

79.

Šajā spriedumā Tiesa konstatēja, ka pārbaudīt to, vai minētajam farmācijas regulējumam atbilst zāļu izrakstīšana un to tirdzniecība, nav konkurences iestāžu pienākums, bet gan šādu pārbaudi izsmeļoši var veikt vienīgi iestādes, kas ir kompetentas kontrolēt šī regulējuma ievērošanu, vai valsts tiesas ( 51 ). Ja šīs iestādes vai tiesas šajā ziņā vēl nav izteikušās, neskaidrība attiecībā uz aplūkojamo zāļu tirdzniecības vai izrakstīšanas apstākļu likumību neliedz konkurences iestādei LESD 101. panta piemērošanas nolūkā secināt, ka šīs zāles ietilpst noteiktā tirgū un tādējādi tām ir konkurences saikne ar vienām vai vairākām citām šajā tirgū esošām zālēm ( 52 ).

80.

Tāpat spriedumā lietā Slovenská sporiteľňa ( 53 ), uz ko ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe atsaucas secinājumos iepriekš minētajā lietā Hoffmann-La Roche ( 54 ), Tiesa būtībā paziņoja, ka zināmu produktu vai pakalpojumu esamības tirgū apgalvotā nelikumība nenozīmē tādu konkurences attiecību neesamību, ko varētu ierobežot, starp šiem produktiem un pārējiem šajā tirgū esošajiem produktiem.

81.

Šie argumenti ir mutatis mutandis attiecināmi uz šo jautājumu par to, vai LESD 101. panta piemērošanas nolūkā ir nozīme ģenērisko zāļu laišanas tirgū likumībai, ņemot vērā patentu tiesības.

82.

Arī šajā gadījumā pārbaudīt šādu ģenērisko zāļu laišanas tirgū atbilstību patentu tiesībām nav konkurences iestāžu pienākums, bet gan to var izsmeļoši veikt vienīgi valsts iestādes vai tiesas, kas ir kompetentas patentu tiesību jomā ( 55 ). Līdz ar to, ja šādas iestādes vai tiesas vēl nav šajā ziņā izteikušās, neskaidrība, kas saistīta ar ģenērisko zāļu laišanas tirgū likumību, ņemot vērā patentu tiesības, neliedz konkurences iestādei, piemērojot LESD 101. pantu, secināt, ka šīs zāles ir konkurences attiecībās ar oriģinālajām zālēm, ko aizsargā patents, kura pārkāpšana tiek apgalvota.

83.

Protams, tas nenozīmē, ka attiecīgajai konkurences iestādei nav jāņem vērā nekādi jautājumi par patentu tiesībām, kas var ietekmēt konstatējumu par šādu konkurences attiecību esamību ( 56 ). Proti, iespējamas patentu tiesības, kas aizsargā oriģinālās zāles, neapšaubāmi ir daļa no ekonomiskā un tiesiskā konteksta, kurš raksturo konkurences attiecības starp šādu tiesību īpašniekiem un ģenērisko zāļu ražotājiem. Tomēr konkurences iestādes veiktajam šādu patentu tiesību vērtējumam nav jābūt patenta spēka pārbaudei vai pārbaudei par to, cik liela ir iespējamība, ka strīds starp šī patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju varētu beigties ar konstatējumu, ka patents ir spēkā esošs un pārkāpts. Šim vērtējumam drīzāk ir jāattiecas uz jautājumu, vai, neraugoties uz aplūkojamo patentu tiesību esamību, ģenērisko zāļu ražotājam ir reālas un konkrētas iespējas attiecīgajā brīdī ienākt tirgū.

84.

Šajā ziņā ir jāņem vērā it īpaši vispārējie elementi, kas attiecas uz patentu tiesībām un farmācijas nozari un ko tikko minēju, proti, apstākļi, ka neskaidrība par zāļu patentu spēkā esamību ir būtiska farmācijas nozares iezīme; ka zāļu patenta spēkā esamības prezumpcija nav pielīdzināma prezumpcijai par šo zāļu ģenēriskās formas, kas pienācīgi laista tirgū, prettiesiskumu; ka patents negarantē aizsardzību pret darbībām, ar kurām tiecas apstrīdēt tā spēkā esamību; ka šādas darbības un it īpaši tā sauktā ģenērisko zāļu laišana tirgū “riskējot”, kā arī tiesvedības šajā ziņā līdz ar to bieži notiek posmā pirms vai tieši pēc šādu ģenērisko zāļu laišanas tirgū; ka nolūkā iegūt tirdzniecības atļauju ģenēriskajām zālēm nav jāpierāda, ka ar šādu laišanu tirgū netiek pārkāptas iespējamas oriģinālo zāļu patentu tiesības; un ka farmācijas nozarē potenciāla konkurence var pastāvēt ilgu laiku pirms tam, kad beidzas termiņš patentam, ar kuru aizsargā oriģinālo zāļu molekulu, jo ģenērisko zāļu ražotāji vēlas būt gatavi ienākšanai tirgū brīdī, kad šis termiņš beidzas.

85.

Vēl bez šī vispārējā konteksta ir jāņem vērā elementi, kas raksturīgi katram konkrētajam gadījumam, kāds šajā lietā ir jau minētais fakts ( 57 ), ka strīdīgie patenti nav molekulas patenti, bet paņēmiena patenti, ar kuriem aizsargā konkrētus paroksetīna AFV ražošanas veidus. Līdz ar to neatkarīgi no jautājuma par šo patentu spēkā esamību šie paņēmiena patenti neliedz ģenērisko zāļu ražotājiem laist tirgū paroksetīnu, kas ir ražots, izmantojot citus paņēmienus ( 58 ).

86.

Turklāt, kā tas ir atzīts judikatūrā ( 59 ), tas, ka patenta īpašnieks jūt ģenērisko zāļu ražotāju izdarītu konkurences spiedienu, tāpat kā tas, ka šie ražotāji jūt iespējas veiksmīgi ienākt tirgū un tiem ir šādi nodomi, arī ir atbilstīgi elementi, vērtējot potenciālas konkurences esamību starp šiem uzņēmējiem.

87.

Tādējādi var tikt ņemts vērā tas, ka patenta īpašnieks ģenērisko zāļu ražotāju uzskata par potenciālu konkurentu, kas var izpausties it īpaši kā patenta īpašnieka gatavība veikt līdzekļu nodošanu par labu ģenērisko zāļu ražotājam, ja turklāt ir izrādījies, ka (vienīgā) kompensācija par šo līdzekļu nodošanu ir ģenērisko zāļu ražotāja atturēšanās no ienākšanas tirgū ( 60 ).

88.

Tāpat var ņemt vērā, kā to darīja CAT savā spriedumā ( 61 ) un lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, to, kā noris ģenērisko zāļu ražotāju gatavošanās to ienākšanai tirgū – it īpaši ieguldījumu, aplūkojamo zāļu krājumu veidošanas, kā arī komerciālo darbību ziņā. Kā CMA turklāt pamatoti paskaidroja it īpaši šīs tiesvedības tiesas sēdē, drīzāk šie elementi, nevis intelektuālā īpašuma “mini-tiesvedība” var sniegt konkurences iestādei informāciju par to, kā iesaistītie uzņēmēji uztver attiecīgā patenta spēku vai attiecīgo ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu.

89.

Visbeidzot, tādu pagaidu rīkojumu vai juridisku saistību esamība, kādi pastāvēja šajā gadījumā un ar ko uz laiku aizliedza ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū, gaidot, kad tiks pabeigtas tiesvedības par patenta spēkā esamību vai ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu ( 62 ), nevar atspēkot potenciālas konkurences esamību starp zāļu patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju, kurš vēlas ienākt tirgū ar minēto zāļu ģenērisku versiju.

90.

Tādējādi, protams, ir taisnība, kā tas ir atzīts judikatūrā, – lai secinātu potenciālas konkurences esamību, ir svarīgi, ka ārējā uzņēmēja potenciāla ienākšana tirgū var būt pietiekami ātra, lai varētu izdarīt spiedienu uz tirgus dalībniekiem ( 63 ). Tomēr tas nenozīmē, ka šai ienākšanai ir jāvar īstenoties tūlīt; pietiek, ka tā var notikt saprātīgā termiņā ( 64 ).

91.

Gan pagaidu rīkojumam, gan apstāklim, ka ir juridiskas saistības neienākt tirgū, par ko ir runa pamatlietā, vajadzēja ilgt tikai dažus mēnešus, līdz attiecīgo tiesvedību beigām. Līdz ar to, lai arī GUK un Alpharma uz laiku, kamēr šie pasākumi bija spēkā, bija liegts ienākt tirgū ar ģenērisko paroksetīnu, ar to tomēr nevar pierādīt, ka attiecīgajā laikposmā vairs nebija potenciālas konkurences starp šiem ģenērisko zāļu ražotājiem un GSK.

92.

Tas tā jo vairāk ir tāpēc, ka šādu pagaidu pasākumu pastāvēšana, lai arī tiem bija jāatspoguļo kompetentās tiesas sākotnējais vērtējums par patenta spēkā esamību vai ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu, tomēr vēl nenoteica šajā ziņā notiekošās tiesvedības galīgo iznākumu. Kā jau tika norādīts ( 65 ), pats fakts, ka notiek tiesvedības saistībā ar patenta spēkā esamību vai ģenēriskā produkta pārkāpjošo raksturu, farmācijas nozarē ir daļa no sagatavošanās pasākumiem šāda produkta ienākšanai tirgū un tātad liecina par potenciālas konkurences pastāvēšanu starp iesaistītajiem tirgus dalībniekiem. Tāpat pamatā tādiem pasākumiem kā cross-undertakings in damages, ko GSK piedāvāja GUK un Alpharma, proti, GSK apņemšanās maksāt šiem tirgus dalībniekiem kompensāciju, ja vēlāk izrādītos, ka rīkojumi tiem ir nepamatoti lieguši ienākt tirgū, ir potenciālas konkurences attiecību pastāvēšanas princips. Visbeidzot, kā jau arī iepriekš tika norādīts ( 66 ), tiesvedību un pagaidu rīkojumu esamība ir atkarīga no iesaistīto tirgus dalībnieku izvēles un tātad nav pielīdzināma objektīvu faktisku vai juridisku šķēršļu pastāvēšanai, kas liedz iekļūt noteiktā tirgū neatkarīgi no attiecīgo saimnieciskās darbības veicēju gribas ( 67 ).

93.

Visbeidzot, kā būtībā savā spriedumā ir norādījusi CAT ( 68 ), pieņemot, ka būtu pierādīts starp GSK un ģenērisko zāļu ražotājiem noslēgto nolīgumu konkurenci ierobežojošais raksturs, un tātad ar nosacījumu, ka būtu apstiprināts šis ierobežojošais raksturs, šo nolīgumu noslēgšana tajā pašā laikposmā, kurā bija spēkā aplūkojamie pagaidu pasākumi ( 69 ), ir būtisks netiešs pierādījums, ar ko var pierādīt, ka šie pasākumi nenovērsa potenciālo konkurenci starp minētajiem tirgus dalībniekiem ( 70 ).

94.

No iepriekš minētā izriet, ka nedrošība par zāļu patenta spēkā esamību vai par šo zāļu ģenēriskās formas pārkāpjošo raksturu neliedz uzskatīt patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju par potenciāliem konkurentiem. Gluži pretēji, tas, ka pastāv bona fide strīds par to, vai patents ir spēkā esošs un vai ar ģenērisko produktu tiek pārkāpts patents, neatkarīgi no tā, vai šis strīds jau ir bijis par pamatu tiesvedībai, pagaidu rīkojumiem vai juridiskām saistībām, ir elements, ar ko var pierādīt, ka pastāv potenciāla konkurence starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju. Tāpat patenta īpašnieka uztvere un tas, ka šis patenta īpašnieks ģenērisko zāļu ražotāju uzskata par potenciālu konkurentu, ir elementi, kas var liecināt par potenciālas konkurences esamību starp šiem diviem tirgus dalībniekiem.

95.

CAT Tiesai uzdod trīs jautājumus par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu. Ir norādīts vispirms pievērsties trešajam un ceturtajam jautājumam, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem tādi nolīgumi kā šajā gadījumā aplūkojamie var būt konkurences ierobežojumi mērķa dēļ. Pēc tam ir jāskata piektais jautājums, kas attiecas uz to, vai šāds nolīgums var būt šāds ierobežojums, neraugoties uz apstākli, ka ar to tiek sniegtas noteiktas ierobežotas priekšrocības patērētājiem.

96.

Ar trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, kurus var skatīt kopā, CAT Tiesai jautā par nosacījumiem, ar kādiem izlīgums, kas noslēgts, lai izbeigtu notiekošu tiesvedību par zāļu patenta spēkā esamību un par šo zāļu ģenēriska produkta pārkāpjošo raksturu, var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē situācijā, kurā nav iespējams noteikt pusi, kas varētu uzvarēt šajā tiesvedībā.

97.

CAT it īpaši jautā, vai šāds nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ja ģenērisko zāļu ražotājs piekrīt neienākt tirgū ar savu produktu un neturpināt patenta apstrīdēšanu nolīguma darbības laikā, kas nav ilgāks par atlikušo patenta spēkā esamības laikposmu, un ja patenta īpašnieks apņemas pārskaitīt ģenērisko zāļu ražotājam summas, kas būtiski pārsniedz tiesvedības izdevumus, no kuriem izdevies izvairīties, un kas neveido maksājumu par piegādātām precēm vai pakalpojumiem.

98.

Turklāt CAT vēlas zināt, vai atbilde uz šo jautājumu var mainīties, ja ģenērisko zāļu ražotājam noteiktā ierobežojuma apjoms nepārsniedz apstrīdētā patenta apjomu vai ja šim ražotājam pārskaitītā summa ir mazāka nekā šī pēdējā sagaidāmā peļņa gadījumā, ja tiesvedības attiecībā uz patentu iznākums būtu labvēlīgs un šis ražotājs neatkarīgi ieietu tirgū.

99.

Lai rastu atbildi uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka ar LESD 101. pantu ir aizliegti jebkādi nolīgumi starp uzņēmumiem, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, un ka vērtējumā par to, vai uz nolīgumu attiecas šajā normā paredzētais aizliegums, pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi ( 71 ).

100.

Citiem vārdiem sakot, nolīgumi neatkarīgi no to sekām ir aizliegti jau tad, ja ar tiem cenšas īstenot pret konkurenci vērstu mērķi ( 72 ). Tas ir tādēļ, ka noteiktu veidu saskaņošana kā, piemēram, horizontāla cenu noteikšana karteļos, jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu un tādu, kuras kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu tikt atzīts, ka nav jāpārbauda tās sekas ( 73 ).

101.

Lai noteiktu, vai nolīgumam ir šāds pret konkurenci vērsts mērķis, ir jāizvērtē tā noteikumu saturs, ar to sasniegt gribētie mērķi, kā arī saimnieciski tiesiskais konteksts, kurā tas ietilpst. Vērtējot šo kontekstu, ir vienlīdz jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi. Turklāt, kaut gan līdzēju nodoms nav nepieciešamais uzņēmumu nolīguma ierobežojošā rakstura noteikšanas elements, valstu vai Savienības konkurences iestādēm vai tiesām nekas neliedz to ņemt vērā ( 74 ).

102.

Ciktāl konkurences ierobežojuma “mērķa dēļ” jēdziens tomēr ir jāinterpretē šauri, nolīgumam, lai to varētu uzskatīt par tādu, kas rada šādu ierobežojumu, acīmredzami ir jābūt pietiekamai kaitējuma pakāpei attiecībā uz konkurenci ( 75 ).

103.

Tomēr gadījumos, kad šo uzņēmumu saskaņoto darbību satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda to sekas un, lai uz tām attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence reāli un būtiski ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota ( 76 ).

104.

Šajā gadījumā Komisija un CMA uzskata, ka GUK un Alpharma nolīgumi, tāpat kā nolīgumi, kas aplūkoti lietās, kurās ir taisīti spriedumi Beef Industry Development Society un Barry Brothers ( 77 ), ir nolīgumi par izslēgšanu no tirgus. Tādējādi GSK saskaņā ar šiem nolīgumiem esot veikusi nozīmīgus maksājumus ģenērisko zāļu ražotājiem, kuriem pretī neesot bijis jāsniedz nekas cits kā vien apņemšanās noteiktajā laikā neatkarīgi neienākt tirgū ar savu ģenērisko paroksetīnu. Attiecīgajiem nolīgumiem tātad skaidri esot bijis pret konkurenci vērsts mērķis, un līdz ar to tie esot bijuši konkurences ierobežojumi mērķa dēļ.

105.

GSK un ģenērisko zāļu ražotāji turpretī gan CAT, gan Tiesā apgalvo, ka GUK un Alpharma nolīgumi nekādā gadījumā neesot uzskatāmi par tādiem, kuriem atbilstoši judikatūras prasībām ( 78 ) acīmredzami ir pietiekama kaitējuma pakāpe attiecībā uz konkurenci, lai būtu konkurences ierobežojumi mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē. Šie nolīgumi drīzāk esot bijuši sarežģīti risinājumi, kuros atspoguļots īpašajā kontekstā, kāds ir izlīgums patentu jomā, panākts kompromiss un kuri nelīdzinoties vienkāršiem nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus.

106.

Tādējādi, kā tika norādīts jau iepriekš ( 79 ), CAT ieskatā, kurai, kā tas arī jau tika norādīts, pienākas izvērtēt lietas faktus šajā prejudiciālā jautājuma tiesvedībā ( 80 ), ar GUK un Alpharma nolīgumiem ( 81 ) noteiktajos laikposmos tiecās nodrošināt GSK aizsardzību pret risku, ka tirgū varētu ienākt tās konkurenti ģenērisko zāļu ražotāji apmaiņā pret tādu būtisku līdzekļu nodošanu, kas krietni pārsniedza tiesvedības izdevumus, no kuriem bija izdevies izvairīties. CAT tomēr uzdod jautājumu, vai, ņemot vērā atbilstīgo patentu kontekstu šajā lietā, šādas iezīmes ļauj šos nolīgumus kvalificēt par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

107.

Līdz ar to tālāk ir jāpārbauda GSK un ģenērisko zāļu ražotāju izvirzītie argumenti, kas izraisīja šos iesniedzējtiesas jautājumus, lai noteiktu, vai ar šiem argumentiem var pierādīt, ka pamatlietā aplūkojamajiem nolīgumiem nav pietiekami acīmredzamas kaitējuma pakāpes attiecībā uz konkurenci, lai uz tiem attiektos kvalificēšana par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

108.

Ar pirmo argumentu daļu GSK un ģenērisko zāļu ražotāji apgalvo, ka tiktāl, ciktāl ar nolīgumiem noteikto ierobežojumu apjoms un spēkā esamības laiks neesot pārsniedzis aplūkojamā patenta apjomu un atlikušo spēkā esamības laiku, šiem nolīgumiem neesot bijis lielāks konkurences ierobežošanas potenciāls nekā minētā patenta likumīgajam apjomam. Ar nolīgumos noteiktajiem ierobežojumiem tātad gluži vienkārši esot tikušas īstenotas šī patenta īpašnieka, proti, GSK, tiesības novērst savu par spēkā esošām uzskatīto patentu tiesību pārkāpumus, liedzot ienākt tirgū produktiem, kas patentu pārkāpj. Tāpat GUK un Alpharma atbilstoši nolīgumiem esot vienīgi apņēmušās ievērot par spēkā esošām uzskatītās GSK patentu tiesības.

109.

Tomēr ir kļūdaini uzskatīt, ka, pieņemot, ka noteiktie ierobežojumi nepārsniedz patenta apjomu un atlikušo spēkā esamības laiku ( 82 ), tāda nolīguma noslēgšana, ar kuru šāda patenta īpašnieks atlīdzina konkurentam par to, ka tas neienāk tirgū, atbilst patenta īpašnieka tiesību izvairīties no jebkādiem pārkāpumiem īstenošanai, kā arī šī īpašnieka konkurentu pieņemtām saistībām ievērot tā par spēkā esošām uzskatītās patentu tiesības ( 83 ).

110.

Vispirms pretēji tam, ko apgalvo it īpaši Alpharma, no tās minētās judikatūras neizriet, ka Tiesa būtu vispārīgi noraidījusi domu, ka nolīgumi var ierobežot konkurenci, ja tie paliek intelektuālā īpašuma jomā ( 84 ).

111.

Turpretī no judikatūras izriet – lai gan uz rūpnieciskā un komerciālā īpašuma tiesībām kā tiesisku statusu pašu par sevi neattiecina LESD 101. pantā paredzētos līguma vai saskaņošanas elementus, uz šo tiesību izmantošanu tomēr var attiekties šajā pantā minētie aizliegumi, ja tā izrādās aizliegtas vienošanās mērķis, līdzeklis vai sekas ( 85 ). Citiem vārdiem sakot, kā Vispārējā tiesa secināja lietā Servier u.c./Komisija, sodīta tiek nevis intelektuālā īpašuma tiesību leģitīma izmantošana, bet šo tiesību ļaunprātīga izmantošana ( 86 ).

112.

Turklāt tas atbilst mērķiem intelektuālā īpašuma jomā pastāvošajās starptautiskajās un Savienības tiesībās, ar kurām tiecas saskaņot, pirmkārt, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku interešu aizsardzību un, otrkārt, likumīgās tirdzniecības aizsardzību pret jebkādu nepamatotu šķērsli ( 87 ). Tādējādi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu ( 88 ) it īpaši ir precizēts, ka tā neietekmē konkurences noteikumu piemērošanu un ka tajā paredzētie pasākumi nav izmantojami nepamatotai konkurences ierobežošanai pretrunā [Līgumam] ( 89 ).

113.

Šajā ziņā, lai gan saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru ( 90 ) patenta mērķis, protams, ir nodrošināt īpašniekam tiesības iebilst pret jebkādu tā pārkāpumu, šo mērķi tomēr nevar interpretēt kā tādu, ar ko garantē aizsardzību arī pret darbībām, ar kurām tiecas apstrīdēt patenta spēkā esamību. Pretējais būtu pretrunā sabiedrības interesēm novērst jebkādus šķēršļus saimnieciskajai darbībai, kuri varētu izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta. Tāpat – kā Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi – patenta spēkā esamības prezumpciju nevar pielīdzināt prezumpcijai par to ģenērisko produktu prettiesiskumu, kuri pienācīgi laisti tirgū un attiecībā uz kuriem patenta turētājs uzskata, ka ar tiem tiek pārkāpts viņam piederošs patents ( 91 ).

114.

Tāda nolīguma noslēgšana, saskaņā ar kuru patenta īpašnieka konkurents apņemas neienākt tirgū un izbeigt apstrīdēt patentu, pretī saņemot lielas summas maksājumu, kas tiek veikts tikai saistībā ar minēto apņemšanos, nodrošina šim īpašniekam aizsardzību pret prasībām par tā patenta spēkā neesamību un rada prezumpciju par to produktu prettiesiskumu, kurus varētu laist tirgū tā konkurents. Tādējādi nevar apgalvot, ka šāda nolīguma noslēgšana ietilpst no nolīguma mērķa izrietošo patenta īpašnieka prerogatīvu īstenošanā. Kā tas ir precizēts judikatūrā, tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka publiskajām iestādēm, nevis privātiem uzņēmumiem ir jānodrošina tiesību aktu prasību ievērošana ( 92 ).

115.

Tāpat nevar apgalvot, ka šāda nolīguma noslēgšana no ģenērisko zāļu ražotāju puses atbilst vienīgi tam, ka šie pēdējie atzīst par spēkā esošām uzskatītas patenta īpašnieka tiesības. Ja šis pēdējais tiem par labu veic būtisku līdzekļu nodošanu, par ko pretī tiek saņemta vienīgi apņemšanās neienākt tirgū un vairs neapstrīdēt patentu, gadījumā, ja nav cita ticama skaidrojuma, tas norāda, ka nevis tas, kā šie uzņēmēji uztvēra patenta spēku, bet gan šīs līdzekļu nodošanas perspektīva tiem lika atteikties no ienākšanas tirgū un no patenta apstrīdēšanas. To turklāt apstiprina pamatlietas fakti, ko norādījusi CAT un kas parāda, ka aplūkojamie nolīgumi tika noslēgti tādu sarunu rezultātā, kurās GSK pakāpeniski palielināja savu piedāvājumu summas, līdz bija sasniegts pietiekams līmenis, lai pārliecinātu ģenērisko zāļu ražotājus nolīgumu parakstīt ( 93 ).

116.

Līdz ar to ir kļūdaini apgalvot, ka GUK un Alpharma nolīgumiem nebija lielāka konkurences ierobežošanas potenciāla nekā aplūkojamā patenta likumīgais apjoms. Proti, konkurences ierobežošanas potenciāls, kas izrietēja no minētā patenta likumīgā apjoma, izpaudās kā iespēja iebilst pret jebkādu tā spēkā esamības apstrīdēšanu, kā arī pret jebkādu iespējamu tā pārkāpumu ar patentu tiesību likumīgiem līdzekļiem, kas ir normāla konkurence nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām ( 94 ). Turpretī tāda nolīguma ierobežošanas potenciāls, ar kuru patenta īpašnieks “nopērk” konkurenta apņemšanos atturēties no ienākšanas tirgū un no patenta apstrīdēšanas, nozīmē novērst jebkādu apstrīdēšanas risku un tādējādi iznīcināt konkurenci attiecībā uz savu ar patentu aizsargāto produktu.

117.

Tādējādi gan farmācijas patentu piemērošanas jomā, gan citās jomās LESD noteikumu par konkurenci pamatdoma prasa, lai katrs uzņēmējs autonomi nosaka politiku, kādu tas īstenos tirgū ( 95 ), un liedz šiem uzņēmējiem ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāt ar savstarpēju praktisku sadarbību ( 96 ). Tāda nolīguma noslēgšana, saskaņā ar kuru patenta īpašnieks atlīdzina ģenērisko zāļu ražotājam par to, ka šis pēdējais atturas no ienākšanas tirgū un no patenta apstrīdēšanas, tieši nozīmē to, ka šie uzņēmēji autonomi nenosaka savas darbības atkarībā no šī patenta ietekmes, bet, gluži pretēji, saskaņo savu pozīciju šajā ziņā.

118.

Tāpat šāda nolīguma noslēgšanas dēļ iesaistītās puses ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību. Šajā gadījumā, turpinot tiesvedību saistībā ar patenta spēkā esamību vai ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu, GSK saglabāja gan savas iespējas paturēt visu peļņu, kas izrietēja no paroksetīna ģenērisko produktu neesamības, gan risku zaudēt peļņu sakarā ar šādu ģenērisko produktu laišanu tirgū. Tāpat ģenērisko produktu ražotājiem joprojām bija gan ievērojama ieguvuma iespējas, neatkarīgi ieejot tirgū, gan risks negūt nekādu labumu gadījumā, ja konstatētu strīdīgā patenta spēkā esamību un viņu produktu pārkāpjošo raksturu.

119.

Ja šādā situācijā konkurenti noslēdz tādus nolīgumus kā pamatlietā, tas nozīmē, ka tie uzskata – tiem ir izdevīgāk ieguvuma iespējas un zaudējumu riskus aizstāt ar pārliecību par drošiem ienākumiem, kas tiek gūti, sadalot patenta īpašnieka gūtos ienākumus un tāpēc, ka ģenēriskie ražotāji saskaņoti atturas no ieiešanas tirgū ( 97 ). To, ka šāda īpašnieka ienākumu sadale var būt izdevīga visām pusēm, izskaidro it īpaši lielā atšķirība starp zāļu cenām pirms un pēc ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū ( 98 ). Tas arī izskaidro, kāpēc var izrādīties, ka oriģinālo zāļu patenta īpašniekam ir izdevīgi atlikt šo zāļu ģenērisko versiju ienākšanu tirgū, pat ja tas būtu tikai uz dažiem mēnešiem.

120.

Šajos apstākļos tas, ka summa, kuru patenta īpašnieks pārskaitīja ģenērisko zāļu ražotājam, ir zemāka par peļņu, ko šis pēdējais varēja gūt gadījumā, ja tas būtu neatkarīgi iegājis tirgū, nenozīmē, ka nolīgums, saskaņā ar kuru vienīgais, kas tika saņemts pretī par šīs summas maksājumu, bija atturēšanās ienākt tirgū, nav konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Proti, lai gan summa tomēr joprojām ir pietiekami nozīmīga, lai būtu pamudinoša ( 99 ), ģenērisko zāļu ražotājam joprojām var būt izdevīgi noslēgt šādu nolīgumu, pat ja tam tiek samaksāts mazāk nekā tā sagaidāmā peļņa neatkarīgas ienākšanas tirgū gadījumā. Tā iemesls ir tāds, ka tādējādi uzņēmējs riskus un neskaidrības, kas nenovēršami saistīti ar šādu ienākšanu tirgū, kā arī vajadzību ieguldīt šim nolūkam nepieciešamos ekonomiskos un komerciālos centienus aizvieto ar pārliecību, ka bez citiem pūliņiem saņems nozīmīgu daļu no patenta īpašnieka monopolrentes.

121.

No iepriekš minētā izriet, ka arī ar otro GSK un ģenērisko zāļu ražotāju izvirzīto argumentu daļu nevar pierādīt, ka tādiem nolīgumiem kā šajā gadījumā aplūkojamie nav pietiekama kaitējuma potenciāla, lai tie būtu konkurences ierobežojumi mērķa dēļ.

122.

Ar šo otro argumentu daļu GSK un ģenērisko zāļu ražotāji apgalvo, ka, ciktāl šajā gadījumā – kā atzīst pati CAT – patenta statuss esot bijis pilnībā neskaidrs un šajā ziņā esot bijis neiespējami paredzēt tiesvedības iznākumu, tāpat esot neiespējami secināt, ka nolīgumi būtu varējuši ierobežot konkurenci. Proti, esot neiespējami noteikt, vai hipotētiskais scenārijs, kurš būtu bijis spēkā nolīgumu neesamības gadījumā, būtu bijis “konkurencei labvēlīgāks” nekā situācija, ko radīja šie nolīgumi, jo ir neiespējami zināt, vai šis scenārijs būtu beidzies ar to, ka tiesā uzvarētu ģenērisko zāļu ražotāji, un ar viņu neatkarīgu ienākšanu tirgū. Tāpat esot kļūdaini kā konkurencei labvēlīgākam nekā scenārijs, kas īstenots ar nolīgumiem, dot priekšroku tādam scenārijam, saskaņā ar kuru ģenērisko zāļu ražotāji būtu iegājuši tirgū, pārkāpjot GSK patentu tiesības, lai gan patentu sistēmas mērķis tieši esot aizsargāt uz sniegumu balstītu konkurenci un aizsargāt inovācijas.

123.

Tādējādi Merck it īpaši apgalvo – ņemot vērā, ka nolīgumu vērtējums rada šaubas par to, vai tiem ir bijusi kāda ietekme uz konkurenci, šīs šaubas ir jānovērš, veicot šo nolīgumu seku pilna apjoma analīzi.

124.

Tomēr ir kļūdaini apgalvot, ka, ņemot vērā apstākli, ka patenta statuss un ģenērisko produktu pārkāpjošais raksturs pamatlietā ir neskaidrs, būtu neiespējami noteikt, vai aplūkojamie nolīgumi varēja ierobežot konkurenci.

125.

Proti, lai noteiktu, vai tas tā bija, nav jānoskaidro, vai, neesot nolīgumiem, ģenērisko zāļu ražotāji noteikti vai ar ļoti lielu iespējamību būtu iegājuši tirgū pēc uzvaras ar patentiem saistītajās tiesvedībās. Kā būtībā Vispārējā tiesa rezumēja lietā Lundbeck/Komisija ( 100 ), šāda kritērija piemērošana nozīmētu sajaukt faktisku un potenciālu konkurenci un atstāt bez ievērības apstākli, ka ar LESD 101. pantu aizsargā tieši arī šo pēdējo.

126.

Lai noteiktu, vai aplūkojamie nolīgumi varēja ierobežot konkurenci, tātad drīzāk ir jānoskaidro, vai, izmantojot šos nolīgumus, puses ar praktisku savstarpēju sadarbību aizstāja riskus, kas piemīt normālai konkurencei, kurā katra puse autonomi nosaka savu rīcību tirgū. Ja tas tā ir, ar nolīgumiem radīto situāciju raksturo apstāklis, ka tā nav radusies šādas normālas konkurences rezultātā, bet gan tādas saskaņošanas rezultātā, ar kuru puses novērsa konkurences riskus.

127.

No tā izriet, ka, neskarot jautājumu par to, vai konkurences iestādei ir jānosaka “hipotētiskais scenārijs”, lai noteiktu, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, situācija, ar kuru ir jāsalīdzina tā situācija, ko radīja nolīgumi, katrā ziņā nav vienas vai otras puses uzvaras scenārijs tiesvedībās patentu jomā un scenārijs, saskaņā ar kuru ģenērisko zāļu ražotāji ieiet vai atturas ienākt tirgū. Scenārijs, ar kuru ir jāsalīdzina ar nolīgumiem radītā situācija, gluži pretēji, pavisam vienkārši ir situācija, kurā puses būtu turpinājušas risināt savus strīdus patentu jomā autonomi un pamatojoties uz saviem pašu apsvērumiem par saviem riskiem un iespējām ienākt tirgū vai atturēties no ienākšanas tirgū. Proti, svarīgi ir aprakstīt nevis situāciju patentu jomā, kāda būtu, nepastāvot nolīgumiem, bet gan situāciju konkurences jomā.

128.

Tas turklāt atbilst apstāklim, ka – atbilstoši tam, ko puses pamatoti apgalvo, – situācija, kurā GSK būtu uzvarējusi tiesvedībā strīdos un tādējādi liegusi ģenērisko zāļu ražotājiem neatkarīgi ienākt tirgū, nebūtu mazāk labvēlīga attiecībā uz konkurenci nekā situācija, kurā ģenērisko zāļu ražotāji neatkarīgi ieietu tirgū pēc šo pēdējo uzvaras. Proti, izšķirošais ir nevis ģenērisko zāļu ražotāju ienākšana tirgū vai atturēšanās neatkarīgi ienākt tirgū, bet gan tas, vai šī atturēšanās izriet no normālas konkurences vai saskaņošanas, kas vērsta pret konkurenci.

129.

Šāds secinājums turklāt atbilst iepriekš atgādinātajiem patentu tiesību un šo tiesību mijiedarbības ar konkurences tiesībām principiem: pirmām kārtām, patentu tiesības negarantē aizsardzību pret patentu apstrīdēšanu; neskaidrība par patentu statusu un par darbībām, ar kurām tos tiecas apstrīdēt, līdz ar to ir normālas konkurences daļa attiecīgajās nozarēs ( 101 ); otrām kārtām, konkurences iestādēm nav jānovērtē patentu spēks un jāizsaka prognozes par tiesvedību iznākumiem šajā jomā, bet tas arī nav nepieciešams, lai novērtētu nolīgumus patentu jomā, ņemot vērā konkurences tiesības ( 102 ).

130.

Visbeidzot, arī ar prasītāju pamatlietā izvirzīto argumentu trešo daļu nevar pierādīt, ka nolīgumi, saskaņā ar kuriem ģenērisko zāļu ražotājs apņemas neienākt tirgū un vairs neapstrīdēt patentu, pretī no patenta īpašnieka saņemot tādu būtisku maksājumu, attiecībā uz kuru pretī tiek sniegta vienīgi minētā apņemšanās, nevar būt konkurences ierobežojumi mērķa dēļ.

131.

Šīs trešās argumentu daļas mērķis ir apgalvot, ka, ņemot vērā apstākli, ka GUK un Alpharma nolīgumi bija izlīguma nolīgumi notiekošās tiesvedībās, tie esot bijuši vērsti uz to, lai sasniegtu likumīgu mērķi, kas jau bija nesaderīgs ar nolīguma kvalificēšanu par konkurenci ierobežojošu mērķa dēļ, jo šādi izlīgumi esot sabiedrības interesēs un tos veicinot publiskās iestādes. Līdz ar to kvalificēt šādu izlīguma nolīgumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ esot iespējams vien gadījumos, kad patents katrā ziņā ir spēkā neesošs vai krāpniecisks vai arī konstatētā pušu griba ir pret konkurenci vērstā veidā izbeigt tīri fiktīvu strīdu par šādu patentu.

132.

Turpretī faktiskā strīdā par likumīgu patentu, kura iznākumu esot neiespējami paredzēt, nolīgumos noteiktie maksājumi atspoguļojot vienīgi starp pusēm panāktu kompromisu, ņemot vērā, pirmkārt, to zaudējumu risku, ko GSK var piedzīvot gadījumā, ja ģenērisko zāļu ražotāji nelikumīgi ieietu tirgū, un, otrkārt, to zaudējumu risku, kuri šiem pēdējiem varētu rasties gadījumā, ja notiktu nepamatota atturēšanās ienākt tirgū. Ja šāds nolīgums tiktu kvalificēts par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tas liegtu uzņēmējiem farmācijas jomā jebkādu iespēju atrisināt strīdu patenta jomā ar izlīgumu un, saskaroties ar šādu strīdu, neatstātu tiem citu iespēju kā vien kapitulēt vai arī turpināt līdz galam uzsāktās tiesvedības.

133.

Iesākumā, kā Tiesa jau ir precizējusi, LESD 101. pantā nav nošķirti nolīgumi, kuru mērķis ir izbeigt strīdu, un tādi nolīgumi, ar kuriem tiecas sasniegt citus mērķus, un tādējādi tiesas izlīgums var būt spēkā neesošs, ja ar to ir pārkāptas Savienības konkurences tiesības ( 103 ). Mērķis veicināt izlīguma nolīgumus nevar šādus nolīgumus pasargāt no tā, ka tiek piemērotas konkurences tiesības, kuru noteikumi ir daļa no sabiedriskās kārtības ( 104 ).

134.

Turpinot, kā Komisija pamatoti norāda, pat tādā faktiskā strīdā par likumīgu patentu, kura iznākums nav skaidrs, lai novērtētu, vai izlīguma nolīgumam šādā strīdā ir pret konkurenci vērsts mērķis, ir svarīgi noskaidrot, vai ar šo nolīgumu faktiski tika atrisināts aplūkojamais strīds un vai tā noteikumi atspoguļo kompromisu, kas šajā ziņā panākts starp pusēm. Citiem vārdiem sakot, ir runa par to, ka ir jāsaprot, vai nolīgums ir faktisks kompromiss, kas panākts, pamatojoties uz pušu autonomi veiktu savas situācijas patentu jomā novērtējumu, vai arī ar šo nolīgumu drīzāk strīds tiek izbeigts, izmantojot vienas puses maksājumu par labu otrai pusei, lai tā vairs neapstrīdētu patentu un nepiedalītos konkurencē.

135.

Pretēji tam, ko puses šajā gadījumā apgalvo, no CAT faktu konstatējumiem izriet, ka pamatlietā aplūkojamie nolīgumi nešķiet tādi, ar kuriem tika atrisināti pušu strīdi patentu jomā, bet vienīgi domstarpības šajā ziņā tika novirzītas uz laikposmu pēc nolīgumu termiņa beigām. Šķiet, ka tā vietā, lai tiktu atrisināti, strīdi drīzāk ir tikai nolikti malā uz nolīgumu spēkā esamības laikposmu.

136.

Saskaņā ar CAT konstatējumiem ( 105 )GUK un Alpharma nolīgumos bija paredzēta vienīgi šo ģenērisko zāļu ražotāju apņemšanās atsaukt savu apstrīdēšanu attiecībā uz GSK patentu un uz noteiktu laiku atturēties no savu produktu laišanas tirgū. Turpretī nekādi nebija paredzēts, ka pēc šī laikposma šie ražotāji varētu ienākt tirgū, no jauna nesaskaroties ar apstrīdēšanu no GSK puses.

137.

Tāpat nešķiet, ka, pirmām kārtām, apņemšanās atsaukt GSK patenta apstrīdēšanu un neienākt tirgū un, otrām kārtām, maksājumu summa kaut kādā ziņā būtu saistītas ar zaudējumu riskiem, kas varētu rasties vai nu GSK gadījumā, ja ģenērisko zāļu ražotāji nelikumīgi ieietu tirgū, vai nu ģenērisko zāļu ražotājiem gadījumā, ja tie atturētos no ienākšanas tirgū, kas pēc tam izrādītos nepamatota sakarā ar patenta spēkā neesamību vai ģenērisko zāļu nepārkāpjošo raksturu.

138.

Nevar apgalvot, ka, aizbildinoties ar to, ka nolīgums ir noslēgts kā izlīguma nolīgums faktiskā ar patentu saistītā strīdā, to nevar kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ja faktiski tā mērķis nav atrisināt ar izlīgumu notiekošu strīdu patenta jomā, bet vienīgi atlikt šo strīdu uz vēlāku laiku, izmantojot maksājumu, ar kuru patenta īpašnieka konkurents tiek pamudināts nekonkurēt nolīguma spēkā esamības laikā.

139.

No tā izriet – prasītājas pamatlietā arī nevar apgalvot, ka šāda veida nolīgumu aizliegums strīdu patentu jomā pusēm liegtu jebkādu iespēju noslēgt izlīgumu. Šādi izlīgumi joprojām ir iespējami, ja to mērķis patiešām ir atrisināt aplūkojamos strīdus un ja tajos atspoguļojas kompromiss, ko puses panākušas pēc tam, kad tās autonomi izvērtējušas konkurences situāciju. To turklāt apstiprina ASV empīrisks pētījums, uz kuru atsaucas CAT ( 106 ), norādot, ka pēc tam, kad konkurences iestādes sāka izvirzīt sūdzības pret šāda veida nolīgumiem kā aplūkojamie nolīgumi, šādu nolīgumu skaits dramatiski samazinājās, lai gan kopējais izlīgumu daudzums patentu jomā nav mazinājies.

140.

Visbeidzot, no visa šī izriet ka Alpharma arguments, saskaņā ar kuru ierobežojumi, kas bija noteikti ar aplūkojamajiem nolīgumiem, būtu jāskata kā izlīguma nolīgumam ar patentu saistītā strīdā aksesuāri ierobežojumi, arī nav pieņemams. Tādējādi no judikatūras, protams, izriet, ka LESD 101. pantā paredzēto aizliegumu nepiemēro konkurences ierobežojumam, kas ir nepieciešams tādas darbības īstenošanai, kura pati neietilpst minētā aizlieguma jomā ( 107 ). Tomēr šajā gadījumā nešķiet, ka tā būtu likumīga darbība, kuras īstenošanai būtu bijuši nepieciešami ierobežojumi, par ko panākta vienošanās, jo tieši paši šie ierobežojumi bija aplūkojamo nolīgumu priekšmets.

141.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tāds izlīguma nolīgums tiesvedībā, kuras iznākums nav skaidri paredzams, par faktisku strīdu saistībā ar patenta spēkā esamību vai ģenēriska produkta pārkāpjošo raksturu, saskaņā ar kuru patenta īpašnieks apņemas par labu ģenērisko zāļu ražotājam veikt pietiekami lielu līdzekļu nodošanu, lai pamudinātu šo pēdējo atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ja izrādās, ka vienīgais, kas tiek saņemts pretī par šo līdzekļu nodošanu, ir ģenērisko zāļu ražotāja atturēšanās no sava produkta laišanas tirgū un no patenta apstrīdēšanas turpināšanas laikā, par kuru panākta vienošanās, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tas tā ir arī gadījumā, ja ar šādu nolīgumu noteiktie ierobežojumi nepārsniedz patenta apjomu un atlikušo spēkā esamības laiku un ja ģenērisko zāļu ražotājam pārskaitītā summa ir zemāka par šī pēdējā sagaidāmo peļņu neatkarīgas ienākšanas tirgū gadījumā.

142.

CAT piektais prejudiciālais jautājums attiecas uz vērtējumu par to, kādas priekšrocības GUK un Alpharma nolīgumi sniedza patērētājiem, ņemot vērā LESD 101. pantu.

143.

Šajā gadījumā, CAT ieskatā, šie nolīgumi sniedza patērētājiem zināmas priekšrocības sakarā ar to, ka tajos bija paredzēts, ka GSK ievērojamu, bet ierobežotu atļauta ģenēriskā paroksetīna daudzumu piegādā ģenērisko zāļu ražotājiem un ka šie pēdējie to izplata par zemāku cenu nekā GSK par Seroxat prasītā cena, kas izraisīja paroksetīna vidējās cenas nelielu samazinājumu ( 108 ).

144.

Turklāt, CAT ieskatā, paroksetīna paralēlā importa aizvietošana ar atļauto IVAX, GUK un Alpharma ģenērisko paroksetīnu ( 109 ) sniedza patērētājiem ierobežotas priekšrocības kvalitātes ziņā, jo paralēlais imports bija pakļauts pārmērīgai marķēšanai ārvalstu valodā, kas pacientiem nav pievilcīgi ( 110 ). Turpretī, kā precizēja CAT, paroksetīna pārgrupēšana NHS kompensācijas sistēmā un attiecīgais NHS segto izmaksu samazinājums radās vienīgi IVAX nolīguma dēļ ( 111 ).

145.

Ņemot vērā šo kontekstu, CAT ar piekto prejudiciālo jautājumu Tiesai vaicā, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ:

146.

Turklāt CAT vēlas zināt, vai šis jautājums ir atbilstīgs atbildei uz jautājumu, vai nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, vai arī, gluži pretēji, tas ir jāvērtē, vienīgi ņemot vērā LESD 101. panta 3. punktu.

147.

Attiecībā uz šo pēdējo ir jānorāda, ka, protams, ir taisnība – tad, ja ir pierādīts, ka uz nolīgumu attiecas ar LESD 101. panta 1. punktu noteiktais aizliegums, jo tas ir konkurences ierobežojums šīs normas izpratnē, šī nolīguma iespējamās priekšrocības var vērtēt, vienīgi ņemot vērā LESD 101. panta 3. punktu ( 112 ).

148.

Tādējādi, kā tas ir atzīts judikatūrā, ja būtu citādi, LESD 101. panta 3. punkts lielā mērā zaudētu savu lietderīgo iedarbību. Līdz ar to Savienības tiesībās netiek atzīts “saprātīguma noteikums”, kas prasītu izsvērt nolīguma konkurencei labvēlīgos un pret konkurenci vērstos aspektus, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu ( 113 ).

149.

Tomēr, pārbaudot, vai nolīgums ir konkurences ierobežojums, kas aizliegts ar LESD 101. panta 1. punktu, ar šo nolīgumu, iespējams, izraisīto priekšrocību vērtējums var būt atbilstīgs it īpaši divos aspektos: pirmkārt, šādu priekšrocību esamība izņēmuma apstākļos var likt apšaubīt pašu konstatējumu par tāda konkurences ierobežojuma esamību, kas aizliegts ar LESD 101. panta 1. punktu; otrkārt, šādu priekšrocību esamība ar zināmiem nosacījumiem var likt apšaubīt konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tādējādi liekot veikt aplūkojamā nolīguma seku vērtējumu.

150.

Vispirms no judikatūras izriet, ka uzņēmumu saskaņotas darbības pozitīvos aspektus attiecībā uz konkurenci var ņemt vērā, sākot ar posmu, kurā vērtē LESD 101. panta 1. punkta piemērojamību, ja šie aspekti var likt apstrīdēt pašu konstatējumu par konkurences ierobežojuma, kas ar šo normu aizliegts, esamību.

151.

Tādējādi Tiesa, piemēram, konstatēja, ka selektīvas izplatīšanas sistēmas, lai arī tās noteikti ietekmē konkurenci kopējā tirgū, ar zināmiem nosacījumiem var atbilst LESD 101. panta 1. punktam, jo tām ir leģitīms mērķis ( 114 ).

152.

Tāpat Tiesa atzina, ka uz saskaņotu darbību, kas var ierobežot konkurenci iekšējā tirgū, jo tā ierobežo pušu rīcības brīvību, var neattiekties LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, ja, ņemot vērā šīs darbības vispārējo kontekstu un mērķus, no tās izrietošie konkurences ierobežojumi ir saistīti ar minēto mērķu sasniegšanu. Lai atzītu, ka tas tā ir, tomēr ir nepieciešams, lai ar aplūkojamo saskaņošanu noteiktie ierobežojumi būtu stingri ierobežoti ar to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu leģitīmu mērķu sasniegšanu ( 115 ).

153.

Tiesa, piemēram, atzina, ka šie nosacījumi var būt izpildīti gadījumos, kad bija noteikts aizliegums pircēju apvienības lauksaimniecības jomā dalībniekiem piedalīties konkurējošās darbībās ( 116 ), aizliegums advokātiem un grāmatvežiem izveidot savā starpā sabiedrības ( 117 ), vai arī saistībā ar dopinga kontroles regulējumu sporta jomā ( 118 ). Līdz ar to tas ir spēkā gadījumos, kad uzņēmumu saskaņotas darbības ir nenodalāmas ( 119 ) un ar tām īsteno vienu vai vairākus leģitīmus mērķus, kas nav sasniedzami citādi, kā vien nosakot zināmus konkurences ierobežojumus, kuri ir nepieciešami to sasniegšanai.

154.

Pamatojoties uz iesniedzējtiesas faktu konstatējumiem, tomēr šķiet apšaubāmi, ka ir izpildīti nosacījumi šīs judikatūras piemērošanai pamatlietas apstākļos.

155.

Tādējādi pamatlietā pat nav apgalvots, ka priekšrocības, kas patērētājiem tika sniegtas ar GUK un Alpharma nolīgumiem, proti, paroksetīna vidējās cenas samazinājums, kā arī uzlabojumi zāļu iepakojumu marķēšanā ( 120 ), būtu bijis attiecīgo nolīgumu galvenais mērķis. Tāpat neviens nemin to, ka ierobežojumi, kas ar šiem nolīgumiem noteikti GUK un Alpharma, proti, aizliegums ražot, importēt vai piegādāt citu paroksetīnu kā vien to, ko piegādā GSK ar IVAX starpniecību ( 121 ), būtu bijuši nepieciešami šo priekšrocību īstenošanai.

156.

Prasītājas pamatlietā drīzāk tikai apgalvo, ka minēto priekšrocību dēļ GUK un Alpharma nolīgumiem esot piemitusi ambivalence konkurences ziņā un tādējādi neesot iespējams secināt, ka šiem nolīgumiem būtu acīmredzami pietiekama kaitējuma pakāpe attiecībā uz konkurenci, lai tos uzskatītu par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

157.

Šajā pēdējā ziņā CAT piektā prejudiciālā jautājuma otrā daļa attiecas tieši uz to, vai nolīgums, kurš līdzīgi GUK un Alpharma nolīgumiem rada noteiktas priekšrocības patērētājiem, var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

158.

Kā izriet no iepriekš minētās judikatūras par to, kā noteikt, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, šajā nolūkā veicamajai pārbaudei noteikti ir jāietver aplūkojamā nolīguma konteksta elementu analīze ( 122 ). Proti, kā vairākkārt ir ticis apstiprināts, nolīguma mērķis ir jāvērtē nevis abstrakti, bet konkrēti, ņemot vērā visus atbilstīgos elementus ( 123 ). Iespējamas priekšrocības vai pozitīvas sekas, kas tiek apgalvotas attiecībā uz kādu nolīgumu, nenoliedzami ir konteksta elementi, kuri ir jāvērtē, pārbaudot, vai minētā nolīguma mērķis ir ierobežot konkurenci.

159.

Ja nolīgums tiek kvalificēts par konkurenci ierobežojošu mērķa dēļ, no procesuālā viedokļa raugoties, attiecīgā konkurences iestāde tiek atbrīvota no pienākuma veikt pilnīgu tā seku pārbaudi, kam ir nepieciešams vairāk resursu ( 124 ). Šī atbrīvojuma iemesls ir tāds, ka pieredze rāda – nolīgums, kas sava mērķa dēļ ir vērsts uz to, lai ierobežotu konkurenci, piemēram, izmantojot cenu pielīdzināšanu vai tirgu sadalīšanu starp konkurentiem, var radīt negatīvas sekas uz konkurenci, un nav nepieciešams pārbaudīt, vai un cik lielā mērā šādas sekas faktiski ir radītas ( 125 ).

160.

Līdz ar to, kā nesen norādījis ģenerāladvokāts M. Bobeks, nolīguma konteksta pārbaude ļauj arī apstiprināt, ka tāda nolīguma kaitīgo raksturu, kas, ņemot vērā tā saturu un mērķus, var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ, neatspēko atbilstīgi konteksta elementi. Citiem vārdiem sakot, “ievērojot konkrētās lietas materiālos esošos elementus, ir jāpārbauda, vai nepastāv nekādi īpaši apstākļi, kas varētu radīt šaubas par apspriežamā nolīguma šķietami kaitīgo raksturu” ( 126 ).

161.

Kad varam sākt runāt par situāciju, kurā rodas šaubas par noteikta nolīguma šķietami kaitīgo raksturu un līdz ar to par tā pret konkurenci vērsto mērķi?

162.

Kā ir norādījusi Tiesa, lai konstatētu pret konkurenci vērstu mērķi, uzņēmumu saskaņotajai darbībai ir jābūt tādai, kura var radīt negatīvas sekas uz konkurenci, tas nozīmē, ka tai, ņemot vērā šīs saskaņotās darbības juridisko un ekonomisko kontekstu, ir jāspēj kavēt, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Turpretī jautājums par to, vai šādas sekas faktiski tiek radītas un cik lielā mērā, nav noteicošais ( 127 ). Tas nozīmē, ka “pārkāpuma, kura pamatā ir mērķis”, aizliegumu nekādā gadījumā nevar izprast tādējādi, ka pret konkurenci vērsts mērķis rada tikai zināma veida prettiesiskuma pieņēmumu, kas tomēr var tikt atspēkots, ja konkrētā gadījumā nevar pierādīt negatīvo ietekmi uz tirgū notiekošiem procesiem ( 128 ).

163.

Līdz ar to, kā tas vēl ir precizēts judikatūrā, lai secinātu, ka pašam nolīgumam ir tik liela kaitīguma pakāpe attiecībā uz konkurenci, lai nebūtu nepieciešams noskaidrot tā sekas un noteikt, vai tas var ierobežot konkurenci, spējai kaitēt konkurencei ir pietiekami skaidri jāizriet no nolīguma un tā konteksta ( 129 ).

164.

No tā izriet – lai varētu secināt, ka nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, ir jābūt iespējamam noteikt, ka tas var ierobežot konkurenci, nepārbaudot šī nolīguma sekas. Līdz ar to nolīguma pret konkurenci vērstā mērķa analīze ir jānomaina ar minētā nolīguma pret konkurenci vērsto seku analīzi, ja izrādās, ka, neraugoties uz visu attiecīgo būtisko konteksta elementu analīzi, nav iespējams noteikt, ka šis nolīgums var ierobežot konkurenci ( 130 ).

165.

No tā izriet, ka nolīgumu, kas rada noteiktas priekšrocības patērētājiem, vairs nevar kvalificēt par konkurenci ierobežojošu mērķa dēļ, ja šo priekšrocību pastāvēšanas dēļ, neanalizējot šī nolīguma sekas, vairs nav iespējams noteikt, vai tas kopumā var ierobežot konkurenci. Citiem vārdiem sakot, ir jānosaka, vai, ņemot vērā nolīguma radītās priekšrocības, aizvien ir iespējams secināt, ka tam tomēr ir pret konkurenci vērsts mērķis. Ja tas tā nav tāpēc, ka šīs priekšrocības rada šaubas par nolīguma pret konkurenci vērsto mērķi, vai tāpēc, ka nav skaidrs, vai nolīgumam, kas rada šādas priekšrocības, var būt pret konkurenci vērsts mērķis, tad vairs nav iespējams secināt, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, un ir jāveic seku analīze.

166.

Turpretī pretēji tam, ko apgalvo it īpaši Merck šajā tiesvedībā, nav automātiski jāpievēršas pienākumam veikt nolīguma seku analīzi, tiklīdz kā ir noteikts, ka šis nolīgums ir radījis noteiktas priekšrocības vai pozitīvas sekas, kas jāņem vērā, lai vērtētu, vai šis nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Proti, nolīguma mērķa analīze ir jānomaina ar tā seku analīzi nevis tāpēc, ka tiek novērtētas kādas pozitīvas sekas, kas saistītas ar šo nolīgumu, bet vienīgi tāpēc, ka šajā gadījumā šīs sekas rada šaubas par nolīguma pret konkurenci vērsto mērķi.

167.

Šajā gadījumā no iepriekš jau izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa pārbauda, ka GSK veiktajai līdzekļu nodošanai par labu GUK un Alpharma pretī tika saņemta vienīgi šo tirgus dalībnieku atturēšanās ienākt tirgū ar saviem produktiem un turpināt patenta apstrīdēšanu noteiktajā laikposmā, – GUK un Alpharma nolīgumu mērķis bija nepieļaut ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīgu ienākšanu tirgū ( 131 ).

168.

Ja tas tā ir, tad aplūkojamo nolīgumu patērētājiem radītās priekšrocības, proti, paroksetīna vidējās cenas samazināšanās par 4 %, kā arī zāļu iepakojuma marķējuma uzlabojumi ( 132 ), nevar likt apstrīdēt to, ka šie nolīgumi radīja konkurences ierobežojumus mērķa dēļ. Proti, šīs pozitīvās sekas, ņemot vērā minēto nolīgumu juridisko un ekonomisko kontekstu, neliek rasties šaubām par to, vai šiem nolīgumiem acīmredzami ir pietiekama kaitējuma pakāpe attiecībā uz konkurenci, lai tos uzskatītu par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

169.

Tādējādi CAT patiešām norāda – nav tā, ka nelielajam nolīgumu izraisītajam paroksetīna cenu samazinājumam pilnīgi nebija nozīmes. Tomēr saskaņā ar CAT konstatējumiem nolīgumos paredzētā GSK paroksetīna piegāde ģenērisko zāļu ražotājiem neradīja nozīmīgu konkurences spiedienu uz GSK, jo, ņemot vērā ierobežotos piegādātos daudzumus, kuru maksimālā robeža neatbilda nekādam tehniskam ierobežojumam, ģenērisko zāļu ražotāji nebija ieinteresēti konkurēt ar cenām.

170.

Šajos apstākļos CAT pamatoti secina, ka tirgus struktūras izmaiņas, ko izraisīja attiecīgie nolīgumi, radās nevis konkurences ieviešanas dēļ, bet gan tādēļ, ka tika kontrolēti reorganizēts paroksetīna tirgus, ko organizēja GSK, un ka paroksetīna piegāde, kā arī GSK tirgus daļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājiem bija jāuzskata par nemonetāru līdzekļu nodošanu ( 133 ).

171.

Aplūkojamo nolīgumu noteikumu analīze, kādu CAT veikusi, tātad neatklāj tādu sarežģītu konkurenci veicinošu un pret konkurenci vērstu sastāvdaļu kopumu, attiecībā uz kuru nebūtu iespējams noteikt, vai tam kopumā ir pret konkurenci vērsts mērķis ( 134 ). Drīzāk kļūst skaidrs, ka nolīgumu mērķis acīmredzami bija, izmantojot līdzekļu nodošanu, nepieļaut attiecīgo ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīgu ienākšanu tirgū un ka šo ražotāju kontrolētas ienākšanas tirgū īstenošana ar GSK piegādāto atļauto paroksetīnu bija daļa no pamudinājumiem, kuri tiem šajā ziņā tika piedāvāti.

172.

Šajā ziņā kontrolētas ienākšanas tirgū īstenošana, izmantojot paroksetīna piegādi par izdevīgākām cenām ar iespēju gūt peļņas normu, kas pat ir garantēta ar nolīgumu noteikumiem ( 135 ), šķiet ne tikai veids, kā slēpt īstenoto līdzekļu nodošanu, bet arī veids, kā ģenērisko zāļu ražotājiem gūt vērtības pieaugumu, salīdzinot tikai ar naudas līdzekļu nodošanu. Proti, šis vērtības pieaugums izpaudās iespējā izplatīt atļauto GSK piegādāto paroksetīnu pašiem ar savu preču zīmi un tādējādi veidot klientu loku un izplatīšanas tīklus. Tas var arī atbilst koncesijai, kura GSK bija jāveic, bet kura tai vienlaikus sniedza arī priekšrocības pašai savas produkcijas paturēšanas ziņā ( 136 ).

173.

Tomēr, pat pieņemot, ka pusēm apzināti bija nodoms sniegt noteiktas priekšrocības patērētājiem ar GUK un Alpharma kontrolētu ienākšanu tirgū, tas nevarētu radīt šaubas par aplūkojamo nolīgumu kaitīgumu attiecībā uz konkurenci.

174.

Proti, kā tas ir precizēts judikatūrā, līdzīgi pārējām Līgumā iekļautajām konkurences tiesību normām LESD 101. panta mērķis ir ne vien aizsargāt konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī aizsargāt tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādējādi uzņēmumu saskaņotas darbības pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu tātad nevar pakārtot šīs darbības tiešās saiknes ar patērētājiem piemērojamām cenām konstatēšanai ( 137 ).

175.

Tas savukārt ir jāsaprot tā, ka nelielu priekšrocību radīšana patērētājiem nebūtiska cenu samazinājuma dēļ nevar likt apšaubīt tāda nolīguma pret konkurenci vērsto mērķi, kura mērķis turklāt ir novērst konkurenci attiecībā uz noteiktu produktu vai tirgu. Šajā gadījumā tika konstatēts, ka tieši tāds bija aplūkojamo nolīgumu mērķis, jo tie bija vērsti uz to, lai mudinātu ģenērisko zāļu ražotājus atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū ( 138 ).

176.

Šajā kontekstā turklāt tika arī konstatēts, ka “konkurences” scenārijs, ar kuru ir jāsalīdzina saskaņotā situācija, kura radās nolīgumu rezultātā, nav scenārijs par kādu ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīgu ienākšanu tirgū, bet gan scenārijs par viņu centienu turpināšanu šajā nolūkā, ņemot vērā viņu autonomu vērtējumu par šajā ziņā esošajiem riskiem un iespējām ( 139 ).

177.

Līdz ar to ir jānoraida GSK un ģenērisko zāļu ražotāju argumentācija, saskaņā ar kuru nolīgumiem bija labvēlīga ietekme, jo tie ļāva īstenot kontrolētu ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū, lai gan, ņemot vērā to, ka nebija iespējams paredzēt patentu jomā notiekošo tiesvedību iznākumu, nebija skaidrs, vai, nepastāvot nolīgumiem, šie ražotāji būtu varējuši neatkarīgi ienākt tirgū. Tas pats attiecas uz argumentu, saskaņā ar kuru vismaz attiecībā uz laikposmu, kurā bija spēkā pagaidu rīkojums un juridiskā apņemšanās, kas aizliedza GUK un Alpharma ienākt tirgū ( 140 ), nolīgumi esot ļāvuši šiem ražotājiem īstenot tādu ienākšanu tirgū, par kuru ir skaidrs, ka tā nebūtu iespējama, nepastāvot nolīgumiem.

178.

Proti, kā tika izklāstīts ( 141 ), nozīme ir nevis ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanai tirgū ar jebkādiem līdzekļiem, bet gan tam, ka šī ienākšana īstenojas vai neīstenojas brīvas konkurences dēļ, nevis konkurences vietā notikušas pušu veiktas saskaņošanas dēļ.

179.

Turklāt, kā norāda CAT, lai gan nolīgumu patērētājiem radītās priekšrocības bija noteiktas, nevis potenciālas, tās tomēr bija niecīgas salīdzinājumā ar priekšrocībām, kuras vēlāk radīja ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīgā ienākšana paroksetīna tirgū ( 142 ). Nolīgumi tieši neļāva notikt šādai ienākšanai tirgū attiecīgajā laikposmā.

180.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka starp konkurentiem noslēgta nolīguma patērētājiem radītu priekšrocību vērtējumam atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam ir nozīme, lai vērtētu, vai šo priekšrocību pastāvēšana var radīt šaubas attiecībā uz konkurences ierobežojumu vispār un it īpaši konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tas, ka izlīguma nolīgums starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju paredz tādu šī ražotāja kontrolētu ienākšanu tirgū, kura nerada nozīmīgu konkurences spiedienu uz patenta īpašnieku, bet sniedz patērētājiem ierobežotas priekšrocības, ko tie nebūtu guvuši, ja tiesvedības iznākums būtu labvēlīgs patenta īpašniekam, tomēr nevar radīt šādas šaubas, ja aplūkojamā nolīguma mērķis turklāt ir mudināt ģenērisko zāļu ražotāju atteikties no saviem centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, šim nolūkam izmantojot līdzekļu nodošanu, kurai pretī tiek saņemta vienīgi minētā atteikšanās no centieniem, kas ir jāpierāda iesniedzējtiesai.

181.

Sestais CAT prejudiciālais jautājums attiecas uz GUK un Alpharma nolīgumu pret konkurenci vērstajām sekām.

182.

Pirms es atbildu uz šo jautājumu, iesākumā ir jāatgādina, kā tas jau minēts iepriekš, ka pret konkurenci vērsts mērķis un pret konkurenci vērstas sekas ir nevis kumulatīvi, bet alternatīvi nosacījumi LESD 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma piemērošanai. Citiem vārdiem sakot, nolīgums neatkarīgi no tā sekām ir aizliegts, ja ar to cenšas īstenot pret konkurenci vērstu mērķi. Ja ir noteikts, ka mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, ir lieki ņemt vērā nolīguma sekas ( 143 ).

183.

Līdz ar to šajā gadījumā, vismaz ņemot vērā Savienības tiesības, CAT varētu nepievērsties jautājumam par GUK un Alpharma nolīgumu pret konkurenci vērstajām sekām, ja, pamatojoties uz Tiesas atbildēm uz tās trešo līdz piekto prejudiciālo jautājumu, tā konstatētu, ka šie nolīgumi ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ. Ciktāl CAT vēl būs jāveic šī pārbaude pēc Tiesas sprieduma šajā tiesvedībā, tās jautājums attiecībā uz GUK un Alpharma nolīgumu pret konkurenci vērstajām sekām tomēr joprojām ir atbilstīgs.

184.

Turklāt katrā ziņā, kā to nesen skaidroja ģenerāladvokāts M. Bobeks secinājumos lietā Budapest Bank u.c., apstāklis, ka konkurences iestādei vai kompetentajai tiesai nav jāvērtē nolīguma sekas, ja tā ir konstatējusi, ka šim nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, nenozīmē, ka šī iestāde vai tiesa nevar vienlaikus vērtēt, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis un sekas. Tāpat tā arī var vērtēt vienīgi to, vai nolīgumam ir pret konkurenci vērstas sekas, ja tas tai šķiet vajadzīgi un lietderīgi lietas apstākļu dēļ. Kā to arī minēja ģenerāladvokāts M. Bobeks, šādai iestādei vai tiesai tomēr ir jāapkopo nepieciešamie pierādījumi un jāveic šo pierādījumu juridiskā kvalifikācija attiecībā uz katru atbilstīgo pārkāpuma veidu ( 144 ).

185.

Tādējādi ar sesto prejudiciālo jautājumu CAT Tiesai jautā, vai tādos apstākļos kā trešajā līdz piektajā jautājumā izklāstītie pastāv konkurences ierobežojums seku dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Konkrētāk, tā vēlas zināt, vai tādēļ, lai secinātu, ka šāds ierobežojums pastāv, tai ir jānosaka, ka, nepastāvot aplūkojamajam nolīgumam, ģenērisko zāļu ražotājs, visticamāk (proti, ar iespējamību, kas lielāka par 50 %), būtu uzvarējis tiesvedībā par patentu vai arī puses, visticamāk (proti, ar iespējamību, kas lielāka par 50 %), būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu izlīguma nolīgumu.

186.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāuzdod jautājums, vai iesniedzējtiesas šādi noteiktie kritēriji ir atbilstīgi, lai šajā gadījumā vērtētu attiecīgo nolīgumu ierobežojošās sekas. Turpinot ir jāvērtē, ko šajā gadījumā nozīmē prasība, saskaņā ar kuru tādēļ, lai uz nolīgumu attiektos aizliegums tā seku dēļ, ir nepieciešams, lai tā ietekme uz konkurenci būtu būtiska.

187.

Saskaņā ar judikatūru gadījumā, ja nolīguma satura analīzē netiek atklāta pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, lai secinātu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ir jāvērtē nolīguma sekas un, lai uz to attiektos aizliegums, jābūt izpildītam to nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence reāli un būtiski ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota ( 145 ).

188.

Lai novērtētu, vai nolīguma izraisīto konkurences izkropļojumu dēļ tas ir uzskatāms par aizliegtu, konkurence ir jāpārbauda faktiskā situācijā, kurā tā rastos bez apstrīdētā nolīguma ietekmes ( 146 ). Turklāt, novērtējot nolīguma sekas, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros aplūkojamais nolīgums iekļaujas, it īpaši ekonomiskais un tiesiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču pakalpojumu raksturs, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības un struktūras nosacījumi ( 147 ).

189.

Saskaņā ar šo judikatūru, protams, šajā gadījumā, lai vērtētu, vai GUK un Alpharma nolīgumi bija konkurences ierobežojumi seku dēļ, ir jāņem vērā šo nolīgumu patentu jomā konteksts, jo tas ir daļa no konkrētajiem apstākļiem, kādos tie iekļāvās.

190.

Tomēr tas nenozīmē, ka, lai pārbaudītu konkurenci faktiskā situācijā, kurā tā būtu radusies bez šiem nolīgumiem, ir jāvērtē attiecīgās iespējamības, ar kādām puses būtu uzvarējušas savās savstarpējās ar patentiem saistītajās tiesvedībās vai būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu izlīguma nolīgumu attiecībā uz konkurenci.

191.

Tādējādi, protams, ir taisnība, ka, Tiesas ieskatā, scenārijam, kas ir ņemts vērā, balstoties uz pieņēmumu, ka attiecīgais nolīgums nepastāv, ir jābūt reālistiskam un, raugoties no šāda skatpunkta, attiecīgā gadījumā ir likumīgi ņemt vērā varbūtējos notikumus, kas rastos tirgū šī nolīguma neesamības gadījumā ( 148 ).

192.

Tomēr šis iespējamības elements tādā kontekstā kā pamatlietā aplūkojamais nenozīmē, ka attiecīgajai konkurences iestādei ir jāvērtē patenta spēkā neesamība vai konstatējumu par attiecīgo ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu iespējamība, lai vērtētu aplūkojamo nolīgumu konkurenci ierobežojošās sekas.

193.

Proti, kā tika norādīts iepriekš, konkurences iestādēm nav jāpārbauda ģenērisko zāļu laišanas tirgū atbilstība patentu tiesībām ( 149 ). Līdz ar to šādai iestādei nevar arī prasīt, lai tā izsaka paredzējumus par tiesvedību patentu jomā iespējamiem iznākumiem.

194.

Tomēr, kā arī tika norādīts iepriekš, šādi paredzējumi par patentu jomā notiekošu tiesvedību iespējamiem iznākumiem nav nepieciešami arī tam, lai konkurences iestādes varētu novērtēt tādu nolīgumu kā pamatlietā aplūkojamie ietekmi attiecībā uz konkurenci ( 150 ).

195.

Proti, kā jau tika norādīts, iespējamība, ka ģenērisko zāļu ražotājs uzvar strīdā ar oriģinālo zāļu patenta īpašnieku, nevar būt noteicošais kritērijs, vērtējot konkurences attiecības starp šiem uzņēmējiem ( 151 ). Gluži pretēji, patentu tiesību farmācijas jomā kontekstā ir ticis pierādīts, ka nedrošība attiecībā uz oriģinālo zāļu patentu spēkā esamību un ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu tieši ir konkurences attiecību sastāvdaļa, vismaz pirms un attiecīgā gadījumā arī tieši pēc šo pēdējo produktu laišanas tirgū ( 152 ). Šajā ziņā pastāvošu tiesvedību esamība tātad liecina par potenciālas konkurences esamību starp patentu īpašniekiem un ģenērisko zāļu ražotājiem ( 153 ).

196.

Līdz ar to, lai vērtētu, vai zāļu patenta īpašnieks un šo pašu zāļu ģenēriskās formas ražotājs, starp kuriem noris tiesvedība, ir potenciālas konkurences attiecībās, konkurences iestādei nav jāpierāda, ka otrais uzņēmējs noteikti vai ļoti iespējams būtu uzvarējis tiesvedībā un būtu laidis savas zāles tirgū ( 154 ). Gluži pretēji, pietiek ar to, ka šī iestāde pierāda, ka, neraugoties uz aplūkojamajām patentu tiesībām, ģenērisko zāļu ražotājam bija reālas un konkrētas iespējas attiecīgajā brīdī ienākt tirgū, pamatojoties uz še iepriekš izklāstītajiem elementiem ( 155 ).

197.

Ja tas tā ir, attiecīgajai iestādei, lai pierādītu, ka tādam nolīgumam kā pamatlietā aplūkojamie ir bijušas konkurenci ierobežojošas sekas, pēc tam ir jāvērtē, vai šī nolīguma rezultātā tika izbeigta konkurence starp šiem diviem uzņēmējiem un līdz ar to ģenērisko zāļu ražotāja reālās un konkrētās iespējas ienākt tirgū. Apstiprinošas atbildes gadījumā iestāde varēs secināt, ka nolīgumam ir bijušas konkurenci ierobežojošas sekas, jo ar to būs ticis izslēgts potenciāls konkurents un tādējādi iespēja, ka šis uzņēmējs kļūst par faktisku konkurentu, ieejot tirgū.

198.

Kā Tiesa to ir paskaidrojusi, nolīguma seku vērtējums neaprobežojas vienīgi ar faktiskajām sekām, bet gan tajā ir jāņem vērā arī potenciālās sekas ( 156 ). Tas turklāt ir tikai loģiski, ciktāl, kā tas jau tika norādīts, ar LESD 101. pantu tiek aizsargāta ne vien faktiskā konkurence, bet arī potenciālā konkurence, bez kuras jaunu uzņēmēju ienākšana tirgū nekad nevarētu konkrēti īstenoties ( 157 ).

199.

Šajā gadījumā no iepriekš jau izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa pārbauda, ka GSK veiktajai līdzekļu nodošanai par labu GUK un Alpharma pretī tika saņemta vienīgi šo tirgus dalībnieku atturēšanās ienākt tirgū ar saviem produktiem un turpināt patenta apstrīdēšanu, – GUK un Alpharma nolīgumi pamudināja šos ģenērisko zāļu ražotājus izbeigt centienus ienākt tirgū ar saviem produktiem un neturpināt patenta apstrīdēšanu noteiktajā laikposmā ( 158 ). No tā izriet, ka šo nolīgumu sekas bija tādas, ka uz šo laikposmu tika izbeigta konkurence starp GSK un šiem uzņēmējiem.

200.

Kā arī jau tika norādīts iepriekš, šajos apstākļos hipotētiskais scenārijs, kas ir jāņem vērā, balstoties uz pieņēmumu, ka attiecīgais nolīgums nepastāv, nav situācija, kurā GUK un Alpharma noteikti vai ļoti iespējams būtu laidušas tirgū savus produktus, bet gan situācija, kurā, pamatojoties uz savu iespēju gūt panākumus autonomu vērtējumu, tās būtu turpinājušas savus centienus šajā ziņā. Tāpat nav nepieciešams skatīt situāciju, kurā noteikti vai ļoti iespējams būtu noslēgts mazāk ierobežojošs nolīgums, bet pietiek ar to, ka tiek skatīta situācija, kurā nolīgums būtu noslēgts, nevis pamatojoties uz saskaņošanu starp pusēm, kas aizvieto konkurenci, bet pamatojoties uz pušu autonomiem vērtējumiem, ņemot vērā to iespējas gūt panākumus starp tām notiekošajā tiesvedībā. Proti, kā jau tika sacīts, situācija, kāda būtu bijusi, neesot aplūkojamajiem nolīgumiem, ir jāvērtē, nevis ņemot vērā patentu tiesības, bet gan ņemot vērā konkurences tiesības ( 159 ).

201.

Turklāt tas, ja no konkurences iestādes tiktu prasīts izteikt paredzējumus par vienas vai otras nolīguma puses iespējām uzvarēt ar patentu saistītā strīdā, tieši nozīmētu neņemt vērā faktisko situāciju, kurā šis nolīgums iekļaujas. Tas, ka konkurences iestāde varētu droši vai ar lielu iespējamību paredzēt, kāds būs iznākums ar patentu spēkā esamību vai ar ģenērisko produktu pārkāpjošo raksturu saistītos strīdos, neatbilst patentu tiesību farmācijas nozarē realitātei ( 160 ).

202.

No tā izriet, ka – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic faktu apstiprināšanu –, izslēdzot konkurenci starp GSK un attiecīgi GUK un Alpharma, GSK un šo uzņēmēju noslēgtajiem nolīgumiem bija konkurenci ierobežojošas sekas.

203.

Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru, lai uz nolīgumu attiektos aizliegums tā seku dēļ, ir jāpārbauda, vai šī nolīguma dēļ konkurence ir būtiski tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota ( 161 ). Šo prasību izskaidro tas, ka uz nolīgumiem neattiecas LESD 101. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, ja ar tiem tirgus tiek ietekmēts vien nenozīmīgā apmērā ( 162 ).

204.

Lai noteiktu, vai nolīgums būtiski ietekmē konkurenci savu seku dēļ, atbilstoši šī nolīguma kontekstam ir jāņem vērā it īpaši to produktu raksturs, kas ir šī nolīguma priekšmets, un attiecīgo pušu stāvoklis un nozīme attiecīgo produktu tirgū, kā arī attiecīgā tirgus vai tirgu faktiskie darbības un struktūras nosacījumi ( 163 ). Turklāt var ņemt vērā strīdīgā nolīguma izolēto raksturu vai, gluži pretēji, tā vietu nolīgumu kopumā. Šajā ziņā līdzīgu nolīgumu esamība – un tai nav obligāti jābūt noteicošai – ir apstāklis, kas kopā ar citiem var veidot ekonomisko un tiesisko kontekstu, kurā nolīgums ir jāvērtē ( 164 ).

205.

Nepieciešamība ņemt vērā šos elementus, lai noteiktu, vai nolīgumam ir būtiskas sekas uz konkurenci, it īpaši ir nozīmīga tādu nolīgumu gadījumos kā pamatlietā aplūkojamie nolīgumi, kuri noslēgti starp noteiktā tirgū esošu tirgus dalībnieku un potenciālu ienācēju, kuri mudina otro uzņēmēju beigt centienus ienākt tirgū un kuru sekas līdz ar to ir tādas, ka tiek izbeigta konkurence starp abiem uzņēmējiem.

206.

Tādējādi, ja esošs tirgus dalībnieks ar šādu nolīgumu izslēgtu vienu nebūtisku potenciālo konkurentu, sekas uz konkurenci varētu nebūt būtiskas, jo šī konkurence turpinātos starp esošo tirgus dalībnieku un pārējiem potenciālajiem konkurentiem. Turpretī, ja esošais tirgus dalībnieks ar vienu vai vairākiem šādiem nolīgumiem izslēdz savu vienīgo vai vairākus savus vienīgos nozīmīgos potenciālos konkurentus, šo nolīgumu sekas ir tādas, ka tiek ļoti būtiski ietekmēta, pat izbeigta konkurence attiecīgajā tirgū vismaz uz noteiktu laikposmu, līdz parādās nākamie potenciālie konkurenti.

207.

Tā tirgus struktūra, uz kuru attiecas šie nolīgumi, pušu stāvoklis šajā tirgū, kā arī attiecīgā gadījumā vairāku tāda paša veida nolīgumu esamība tātad ir galvenie elementi šādu nolīgumu seku būtiskuma novērtēšanai.

208.

Ņemot vērā farmācijas nozares struktūru, to galvenokārt raksturo tas, ka pirms molekulas patenta termiņa un ar konkrētu zāļu AFV saistīto datu ekskluzivitātes termiņa beigām patenta īpašnieka zāles principā ir vienīgās tirgū. Turpretī pēc šo ekskluzīvo tiesību termiņa beigām – vai šīm termiņa beigām tuvojoties – ģenērisko zāļu ražotāji cenšas laist tirgū oriģinālo zāļu ģenēriskās kopijas, un tas izraisa oriģinālo zāļu cenas ievērojamu kritumu ( 165 ).

209.

Šādā situācijā nolīgumiem, ko oriģinālo zāļu AFV patenta īpašnieks noslēdzis ar vienu vai vairākiem ģenērisko zāļu ražotājiem, kas ir potenciāli ienācēji tirgū, var būt ļoti būtiskas sekas uz konkurenci. Proti, ņemot vērā šo ģenērisko konkurentu stāvokli un skaitu, šādu nolīgumu rezultātā potenciālā konkurence attiecībā uz konkrēto produktu var tikt lielā mērā vai pat pavisam izbeigta. Bet tas var ne tikai kavēt tirgus atvēršanu ģenēriskajiem produktiem un līdz ar to attiecīgo cenu kritumu, bet arī samazināt jau esoša tirgus dalībnieka, kurš saglabā savu monopolrenti, stimulus inovācijas ziņā attiecībā uz jaunu produktu izstrādi.

210.

Šajā gadījumā GSK ražotais paroksetīns acīmredzami bija vienīgais paroksetīns Lielbritānijas tirgū līdz šo zāļu molekulas patenta un ar AFV saistīto datu ekskluzivitātes termiņa beigām, lai gan tobrīd vairāki ģenērisko zāļu ražotāji plānoja laist tirgū ģenērisko paroksetīnu. Saskaņā ar CAT norādījumiem bija runa tieši – un vismaz sākotnējā laikposmā tikai – par IVAX, GUK un Alpharma, no kurām it īpaši abas pirmās bija vadošās ģenērisko produktu piegādātājas Apvienotajā Karalistē ( 166 ).

211.

Pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti ar judikatūru, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai šajos apstākļos GUK un Alpharma nolīgumiem ne tikai bija sekas uz konkurenci, bet arī ka šīs sekas bija būtiskas. Šim nolūkam CAT varēs ņemt vērā ne tikai katru nolīgumu atsevišķi, bet arī to kumulatīvās sekas uz visa tirgus situāciju. Tāpat CAT varēs ņemt vērā IVAX nolīgumu, kas, lai arī tam netika noteikts sods kā konkurences ierobežojumam mērķa dēļ vai seku dēļ ( 167 ), nenoliedzami ir atbilstīgs tā ekonomiskā un tiesiskā konteksta elements, kurā iekļaujas GUK un Alpharma nolīgumi.

212.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka izlīguma nolīgums strīdā starp zāļu patenta īpašnieku un šo zāļu ģenēriskā produkta ražotāju ir konkurences ierobežojums seku dēļ, kas aizliegts ar LESD 101. panta 1. punktu, ja šī nolīguma sekas ir tādas, ka tiek izbeigta konkurence starp šiem uzņēmējiem, un ja šīs sekas ir būtiskas nolīguma konteksta dēļ, kurā ietilpst it īpaši tirgus struktūra, pušu stāvoklis šajā tirgū, kā arī attiecīgā gadījumā citu tāda paša veida nolīgumu esamība. Turpretī secinājums, ka šādam nolīgumam ir šādas konkurenci ierobežojošas sekas, neliek konstatēt, ka gadījumā, ja šāda nolīguma nebūtu, ģenērisko zāļu ražotājs, iespējams, būtu uzvarējis ar patentu saistītajā strīdā vai puses, iespējams, būtu noslēgušas mazāk ierobežojošu izlīguma nolīgumu.

213.

CAT jautājumi par LESD 102. pantu attiecas, pirmkārt, uz to, vai varēja ņemt vērā paroksetīna ģenēriskās versijas, lai noteiktu konkrēto tirgu, kurā darbojās GSK, un, otrkārt, uz to, vai apstākli, ka GSK noslēdza nolīgumus ar IVAX, GUK un Alpharma, var kvalificēt kā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu LESD 102. panta izpratnē.

214.

Pirms es atbildu uz CAT jautājumu par konkrētā tirgus definīciju LESD 102. panta piemērošanas nolūkos, ir precīzāk jānosaka šī jautājuma robežas.

215.

Ar septīto prejudiciālo jautājumu CAT vēlas zināt, vai gadījumā, ja patentētas zāles var būt terapeitiski aizvietojamas ar vairākām citām attiecīgas kategorijas zālēm un iespējamā ļaunprātīgā izmantošana LESD 102. panta izpratnē izpaužas tādējādi, ka patenta īpašnieks faktiski izslēdz šo zāļu ģenēriskās versijas no tirgus, šie ģenēriskie produkti ir jāņem vērā, definējot attiecīgo produktu tirgu, lai gan nav zināms, vai tie varētu ienākt tirgū līdz aplūkojamā patenta termiņa beigām, to nepārkāpjot.

216.

Pamatlietā puses ir vienisprātis par to, ka konkrētais ģeogrāfiskais tirgus LESD 102. panta piemērošanai bija Apvienotā Karaliste. Turpretī tām nav vienprātības par to, vai konkrēto produktu tirgu veidoja vienīgi paroksetīns, kā apgalvo CMA ( 168 ), vai arī tajā, gluži pretēji, ietilpa visi SSAI grupas medikamenti antidepresanti, starp kuriem ir minētās zāles ( 169 ), kā apgalvo GSK. Šis ir izšķirīgs jautājums, ciktāl GSK atzīst – ja tiktu noteikts, ka konkrētais produktu tirgus bija vienīgi paroksetīna tirgus, tai nolīgumu brīdī būtu bijis dominējošais stāvoklis, savukārt CMA atzīst – ja tiktu noteikts, ka šajā tirgū bija ietverti visi SSAI, tādā gadījumā GSK nebija šāda stāvokļa.

217.

Gan savā spriedumā ( 170 ), gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu CAT norādīja, ka tā dod priekšroku CMA pieejai, saskaņā ar kuru konkrētais produktu tirgus bija tāds, kurā ietilpa vienīgi paroksetīns, nevis SSAI kopums. Tomēr tā norāda, ka esot nepieciešama atbilde uz jautājumu, par kuru pusēm nav vienprātības, par to, vai, nosakot produktu tirgu nolīgumu brīdī, tajā būtu jāiekļauj paroksetīna ģenēriskās versijas, lai gan tobrīd šie ģenēriskie produkti vēl nebija laisti tirgū un, ņemot vērā neskaidrību par strīdu starp GSK un ģenērisko zāļu ražotājiem iznākumu, nav zināms, vai šie produkti varēja tikt laisti tirgū, nepārkāpjot GSK patentu tiesības.

218.

No CAT spriedumā izklāstītajiem apsvērumiem ( 171 ) izriet, ka tā atbildi uz šo jautājumu uzskata par izšķirīgu, jo, tās ieskatā, konkrētais produktu tirgus, kurā tika piedāvāts paroksetīns, mainījās, parādoties draudiem par šo zāļu ģenērisko versiju ienākšanu tirgū. Tādējādi, lai gan pirms šo draudu rašanās varēja uzskatīt, ka paroksetīns iekļāvās plašākā SSAI kopuma tirgū, parādoties draudiem par paroksetīna ģenērisko versiju ienākšanu tirgū, izveidojās produktu tirgus attiecībā tikai uz šo vienu molekulu. CAT ieskatā, šī pieeja ir atbilstīga it īpaši tādēļ, ka aplūkojamā tirgus noteikšanai LESD 102. panta piemērošanas nolūkā ir dinamisks raksturs un tā jāveic, ņemot vērā izvērtējamo ļaunprātīgo rīcību. Lai apstiprinātu šādu pieeju, CAT ir jāzina, vai savā analīzē par konkrēto tirgu, kurā norisinājās GSK rīcība, tā var iekļaut paroksetīna ģenēriskos produktus, lai gan nolīgumu brīdī tie vēl nebija laisti tirgū.

219.

Ir jāatgādina, ka LESD 102. pantā minētais dominējošais stāvoklis attiecas uz tādu uzņēmuma ekonomiskās ietekmes situāciju, kas tam piešķir varu likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem ( 172 ).

220.

Aplūkojamo tirgu, piemērojot LESD 102. pantu, līdz ar to nosaka tāpēc, lai noteiktu robežas, kuru iekšienē ir jāvērtē jautājums, vai uzņēmums lielā mērā spēj rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem. Konkrētā tirgus jēdziens tādējādi nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem pastāv efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējās aizstājamības līmeni, lai visas preces un pakalpojumus, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām ( 173 ). Konkurences iespējas tātad ir jānovērtē, ņemot vērā tirgu, kurā tiek pārdotas visas preces, kas atkarībā no to īpašībām ir īpaši piemērotas, lai apmierinātu pastāvīgas vajadzības, un tikai nelielā mērā ir savstarpēji aizstājamas ar citām precēm. Šajā kontekstā nevar pārbaudīt tikai aplūkojamo produktu objektīvās īpašības, bet gan ir jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū ( 174 ).

221.

Kā Komisija ir rezumējusi sava Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās ( 175 ) 2. punktā, šī definīcija ļauj noteikt robežas, kurās noris konkurence starp uzņēmumiem. Līdz ar to tās galvenais mērķis ir sistemātiski identificēt tos konkurences ierobežojumus, ar kuriem sastopas attiecīgie uzņēmumi, un noteikt tos faktiskos šo uzņēmumu konkurentus, kas spēj ierobežot attiecīgo uzņēmumu darbības vai neļaut tiem darboties, nepakļaujoties efektīvam konkurences spiedienam. Citiem vārdiem sakot, Tiesas ieskatā, ir jāpārbauda, vai pastāv konkurējoši produkti, kas rada ievērojamu konkurences spiedienu uz aplūkojamajiem uzņēmumiem ( 176 ).

222.

Šāda uz konkrētu uzņēmumu izdarīta konkurences spiediena pārbaude, kuras pamatā ir konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra konkrētā tirgū, protams, ir dinamiska. Līdz ar to šķiet pilnīgi iespējams, ka jauna produktu piedāvājuma parādīšanās maina konkrētā tirgus struktūru tādējādi, ka tiek izslēgti citi produkti, kas iepriekš bija daļa no šī tirgus. Tādējādi šajā gadījumā nevar izslēgt, ka konkrētais tirgus, kurā tika tirgots paroksetīns, kā to, šķiet, uzskata CAT, šīs aktīvās vielas darbības cikla sākumā sastāvēja no visiem SSAI, bet tad šis tirgus mainījās tādējādi, ka tajā bija ietverts tikai paroksetīns, kad parādījās draudi, ka tirgū varētu tikt laisti šīs molekulas ģenēriskie produkti.

223.

Tomēr ir jāpiemin, ka saistībā ar prejudiciāla nolēmuma procedūru, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir iesniedzējtiesas kompetencē ( 177 ). Līdz ar to šajā gadījumā CAT ir jāvērtē uz Seroxat izdarītais konkurences spiediens un tādējādi jānosaka konkrētais tirgus, kurā šīs zāles tika tirgotas. Līdz ar to vienīgi CAT ir jāvērtē konkurences spiediens, ko uz Seroxat izdarījuši gan pārējie SSAI, gan attiecīgā gadījumā paroksetīna ģenēriskās versijas, un līdz ar to jānosaka, vai un attiecīgā gadījumā cik ilgā laikposmā šīs zāles ietilpa tajā pašā konkrētajā tirgū vai dažādos konkrētajos tirgos.

224.

No tā izriet, ka Tiesas uzdevums saistībā ar šo prejudiciālo jautājumu ir tikai radīt CAT skaidrību par to, vai, vērtējot konkurences spiedienu, kas bija izdarīts uz Seroxat aplūkojamo nolīgumu brīdī, tā var ņemt vērā paroksetīna ģenēriskās versijas, lai arī tobrīd tās vēl nebija laistas tirgū un nebija skaidrs, vai tās varēs tikt laistas tirgū, nepārkāpjot GSK patentu tiesības.

225.

No CAT septītā prejudiciālā jautājuma formulējuma izriet, ka tās jautājumiem par to, vai, nosakot konkrēto produktu tirgu nolīgumu brīdī, tā var ņemt vērā paroksetīna ģenēriskās versijas, vispirms pamatā ir apstāklis, ka nav skaidrs, vai šie ģenēriskie produkti varēja tikt laisti tirgū, nepārkāpjot GSK patentu tiesības pirms to termiņa beigām.

226.

Šajā ziņā no jau iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem tomēr izriet, ka neskaidrība par zāļu patenta spēkā esamību un ģenēriska produkta pārkāpjošo raksturu nekādi neliedz pastāvēt konkurences attiecībām starp attiecīgajiem uzņēmējiem. Proti, kā tika pierādīts, šāda neskaidrība, gluži pretēji, ir daļa no potenciālas konkurences attiecībām starp patentu īpašniekiem un ģenērisko produktu ražotājiem farmācijas nozarē ( 178 ).

227.

Tāpat konkurences iestādēm nav jāveic pārbaudes un jāizsaka paredzējumi par to, cik likumīga, ņemot vērā patentu tiesības, ir patentētu zāļu ģenēriska produkta laišana tirgū ( 179 ). Līdz ar to neskaidrība, kas saistīta ar ģenērisko zāļu laišanas tirgū likumību, ņemot vērā patentu tiesības, neliedz konkurences iestādei, piemērojot konkurences tiesības, secināt, ka šīs zāles ir konkurences attiecībās ar oriģinālajām zālēm, ko aizsargā patents, kura pārkāpšana tiek apgalvota, un līdz ar to ietilpst tajā pašā konkrētajā tirgū kā šīs zāles ( 180 ).

228.

No tā izriet, ka neskaidrība par to, vai ģenērisko produktu ražotāji varēja ienākt tirgū pirms GSK patentu tiesību termiņa beigām, nepārkāpjot šīs tiesības, nevarēja liegt CAT ņemt vērā paroksetīna ģenēriskos produktus, šajā lietā nosakot konkrēto produktu tirgu.

229.

Tomēr no CAT paskaidrojumiem izriet, ka tās šajā ziņā pastāvošās šaubas radās ne tikai tādēļ, ka nebija zināms, vai paroksetīna ģenēriskos produktus varēja laist tirgū, atbilstīgajā brīdī nepārkāpjot GSK patentu tiesības, bet arī tādēļ, ka tobrīd šie ģenēriskie produkti vēl nebija laisti tirgū un līdz ar to vēl nebija GSK faktiski konkurenti.

230.

Šajā ziņā GSK apgalvo, ka iespējamam konkurences spiedienam, ko uz zālēm izdara potenciālu konkurentu piegādāti produkti, nav nozīmes, nosakot konkrēto tirgu LESD 102. panta piemērošanas nolūkā. Produktu aizstājamības analīze, gluži pretēji, esot jāveic, tikai atsaucoties uz produktiem, kas atbilstīgajā laikposmā ir faktiski pieejami tirgū. Šo viedokli apstiprinot Komisijas Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās ( 181 ) 24. punkts, kurā ir norādīts, ka potenciālā konkurence netiek ņemta vērā, definējot tirgus.

231.

No judikatūras tomēr izriet, ka kritērijs, pēc kura vērtē, vai produktu var ņemt vērā konkrētā produktu tirgus noteikšanā, piemērojot LESD 102. pantu, ne vienmēr ir tas, vai šī produkta ražotājs ir potenciāls konkurents, bet drīzāk tas, vai šis uzņēmējs spēj ienākt tirgū pietiekami ātri un spēcīgi, lai radītu būtisku konkurences spiedienu uz attiecīgajā tirgū esošo uzņēmumu.

232.

Proti, kā jau tika norādīts, aplūkojamo tirgu, piemērojot LESD 102. pantu, nosaka tāpēc, lai noteiktu robežas, kuru iekšienē ir jāvērtē jautājums, vai uzņēmums lielā mērā spēj rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem un tādējādi likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai. Aplūkojamā tirgus noteikšana tātad ļauj identificēt ievērojamo konkurences spiedienu, ko uz aplūkojamajiem uzņēmumiem izdara konkurence ( 182 ).

233.

Identificējot šādu konkurences spiedienu konkrētā tirgū, var ņemt vērā ne tikai pieprasījuma aizstājamību, bet arī piedāvājuma aizstājamību, ja šādas aizstājamības ietekme efektivitātes un ātruma ziņā ir līdzvērtīga pieprasījuma aizstājamības radītajai ietekmei. Šajā kontekstā piedāvājuma aizstājamības kritērijs ietver to, ka ražotāji var, vienkārši piemērojoties, parādīties šajā tirgū ar pietiekamu spēku, lai veidotu nopietnu pretspēku tirgū jau esošajiem ražotājiem ( 183 ).

234.

Lai arī – kā Vispārējā tiesa jau ir analizējusi – jautājumi par potenciālo konkurenci un piedāvājuma aizstājamību, protams, daļēji pārklājas, tie tomēr atšķiras atkarībā no tā, vai atbilstīgā konkurenta iespējamā ienākšana tirgū notiek tūlītēji vai ne ( 184 ). Aizstājamībai, kas ir vajadzīga konkrētā tirgus definēšanai, ir jāīstenojas īstermiņā ( 185 ).

235.

Šajā gadījumā jautājums par to, vai paroksetīna ģenēriskās versijas var ņemt vērā, nosakot produktu tirgu, kurā GSK darbojās nolīgumu brīdī, ir jautājums par piedāvājuma aizstājamību, jo ir runa par to, vai šo ģenērisko versiju ražotāji varēja ienākt tirgū pietiekami ātri un spēcīgi, lai radītu būtisku konkurences spiedienu uz GSK pat vēl pirms to ienākšanas tirgū.

236.

Lai vērtētu šo jautājumu, iesniedzējtiesai tātad būs jāanalizē, vai, neraugoties uz neskaidrību par strīdu patentu jomā, kas norisinās starp GSK, no vienas puses, un IVAX ( 186 ), GUK un Alpharma, no otras puses, iznākumu, šīs pēdējās sabiedrības radīja būtisku konkurences spiedienu uz GSK nolīgumu brīdī, jo tās spēja ienākt tirgū pietiekami ātri un spēcīgi, lai veidotu nopietnu pretspēku GSK.

237.

Kā tika minēts, šajā analīzē ir jāņem vērā konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra attiecīgajā tirgū ( 187 ). Līdz ar to šajā gadījumā CAT it īpaši varēs ņemt vērā apstākli, ka farmācijas nozarē ir ierasts, ka pēc oriģinālo zāļu AFV patentu tiesību beigām ģenērisko zāļu ražotāji izdara spēcīgu konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu laboratoriju, un tas tā ir, pat neraugoties uz to, ka, iespējams, pastāv paņēmiena patenti, kas neatkarīgi no jautājuma par to spēkā esamību neliedz ģenērisko zāļu ražotājiem laist tirgū aplūkojamo AFV, kas ražota, izmantojot citus paņēmienus ( 188 ).

238.

Tāpat CAT būs jāņem vērā tas, kā norisinājās katra attiecīgā ģenērisko zāļu ražotāja sagatavošanās pasākumi ienākšanai tirgū, it īpaši – ņemot vērā ieguldījumus, aplūkojamo zāļu krājumu veidošanu vai arī komerciālās darbības un TA pieteikumus un saņemšanu to produktiem.

239.

Visbeidzot, elementus, kas liecina par to, kā GSK uztvēra to, cik tūlītēji ir IVAX, GUK un Alpharma ienākšanas tirgū draudi, arī varēs ņemt vērā, lai novērtētu šo ražotāju attiecīgajā laikposmā uz GSK īstenoto konkurences ierobežojumu būtisko raksturu. Šajā ziņā izrādās it īpaši atbilstīgi, ka GSK bija gatava veikt apjomīgu līdzekļu nodošanu par labu šiem ražotājiem, lai tos pamudinātu atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, ņemot vērā, ka šai līdzekļu nodošanai nebūtu nozīmes, ja nepastāvētu ģenērisko zāļu ražotāju radīts konkurences spiediens uz GSK.

240.

No iepriekš minētā izriet, ka patentētu zāļu ģenēriskās versijas, kuras attiecīgajā brīdī vēl nav laistas tirgū, var ņemt vērā, nosakot konkrēto produktu tirgu LESD 102. panta izpratnē, ja to ražotāji spēj ienākt tirgū pietiekami ātri un spēcīgi, lai veidotu nopietnu pretspēku patentētajām zālēm un tādējādi radīt nozīmīgu konkurences spiedienu uz patenta īpašnieku, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šajā kontekstā apstāklis, ka attiecīgajā brīdī pastāv nedrošība par to, vai minētās ģenēriskās versijas var ienākt tirgū pirms īpašnieka patentu tiesību termiņa beigām, nepārkāpjot šīs tiesības, nenozīmē, ka nepastāv konkurences attiecības starp patenta īpašnieku un attiecīgajiem ģenērisko zāļu ražotājiem, un līdz ar to neliedz ņemt vērā attiecīgos ģenēriskos produktus, nosakot konkrēto produktu tirgu.

241.

CAT prejudiciālie jautājumi par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu attiecas uz diviem centrālajiem jautājumiem. Pirmā jautājumu daļa attiecas uz to, vai apstāklis, ka tādus nolīgumus kā IVAX, GUK un Alpharma nolīgumi, tos skatot atsevišķi vai kopumā, noslēdz patenta īpašnieks, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Otrā jautājumu daļa attiecas uz to, kā šajā ziņā uztvert ar aplūkojamajiem nolīgumiem radītās priekšrocības.

242.

Tādējādi, pirmkārt, ar astoto prejudiciālo jautājumu CAT vispirms vēlas zināt, vai tas, ka patenta īpašnieks, kas atrodas dominējošā stāvoklī, noslēdz nolīgumu trešajā līdz piektajā jautājumā aprakstītajos apstākļos, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Turpinot – ar devīto jautājumu tā vaicā, vai atbilde uz šo jautājumu atšķiras, ja aplūkojamais nolīgums ir noslēgts nevis kā izlīguma nolīgums notiekošā tiesvedībā, bet lai izvairītos no šādas tiesvedības, kā tas bija IVAX nolīguma gadījumā. Visbeidzot – ar desmitā jautājuma a) daļu CAT vēlas zināt, vai atbilde uz šiem jautājumiem atšķiras, ja patenta īpašnieka stratēģija ir noslēgt vairākus šādus nolīgumus, lai nepieļautu ģenērisko zāļu neatkarīgu ienākšanu tirgū.

243.

Otrkārt, ar desmitā jautājuma b) un c) daļu CAT Tiesai jautā par to, kā atbilstoši LESD 102. pantam ir jāuztver ar IVAX nolīgumu radītās priekšrocības. Ir norādīts, ka, skatot šo jautājumu, ir jāpievēršas arī priekšrocībām, kas radītas ar GUK un Alpharma nolīgumiem. Proti, CAT šīs priekšrocības min savā astotajā jautājumā, atsaucoties uz trešajā līdz piektajā jautājumā aprakstītajiem apstākļiem. Kā izriet no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, trešajā un ceturtajā jautājumā minētie apstākļi attiecas uz situāciju patentu jomā un uz pušu attiecīgajām saistībām saskaņā ar GUK un Alpharma nolīgumiem, savukārt piektajā jautājumā minētie apstākļi attiecas uz priekšrocībām, kas radītas ar šiem nolīgumiem ( 189 ). Līdz ar to ir norādīts, ka šie pēdējie apstākļi ir jāskata, vienlaikus pārbaudot priekšrocības, kas radītas ar IVAX nolīgumu, atbilstoši desmitā jautājuma b) un c) daļai.

244.

Kā tika norādīts, ar astoto un devīto prejudiciālo jautājumu un desmitā prejudiciālā jautājuma a) daļu CAT Tiesai jautā, vai apstāklis, ka tādus nolīgumus kā IVAX, GUK un Alpharma nolīgumi, tos skatot atsevišķi vai kopumā, noslēdz patenta īpašnieks, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Šie jautājumi tātad it īpaši attiecas uz saikni starp LESD 101. un 102. panta piemērošanu.

245.

Šajā ziņā Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka no paša LESD 101. un 102. panta formulējuma izriet, ka ar vienu un to pašu praksi var pārkāpt abas šīs normas, kas līdz ar to var tikt piemērotas vienlaikus ( 190 ). Proti, tā kā LESD 102. pantā ir skaidri minētas situācijas, kuru pamatā acīmredzami ir līgumiskās saiknes, šajos gadījumos ir likumīgi, ka konkurences iestādes, ņemot vērā it īpaši saistības, ko dažādi līgumslēdzēji savstarpēji uzņēmušies, un viņu konkurences stāvokli tirgū vai tirgos, kuros tie darbojas, turpina procedūru, pamatojoties uz LESD 101. vai 102. pantu ( 191 ).

246.

Lai gan ar LESD 101. un 102. pantu tiecas sasniegt vienu mērķi, proti, efektīvas konkurences saglabāšanu iekšējā tirgū, tie tomēr atšķiras ar to, ka LESD 101. pants attiecas uz nolīgumiem starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem un saskaņotām darbībām, savukārt LESD 102. pants attiecas uz viena vai vairāku uzņēmumu vienpusēju darbību ( 192 ).

247.

Turklāt LESD 101. pantu piemēro nolīgumiem, lēmumiem un saskaņotām darbībām, kas var būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, neņemot vērā attiecīgo uzņēmumu stāvokli tirgū. Turpretī LESD 102. pants attiecas uz viena vai vairāku uzņēmēju rīcību, kas ir ekonomiskās ietekmes situācijas ļaunprātīga izmantošana, kura attiecīgajam uzņēmējam ļauj likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem ( 193 ).

248.

Protams, konstatējums par dominējošu stāvokli tirgū neietver nekādu attiecīgā uzņēmuma kritiku ( 194 ), jo LESD 102. panta mērķis nav aizliegt uzņēmumam ar savu sniegumu iegūt dominējošu stāvokli tirgū ( 195 ).

249.

Tomēr konstatējums, ka uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis konkrētā tirgū, nozīmē, ka šim uzņēmumam neatkarīgi no šāda stāvokļa cēloņiem ir īpaša atbildība ar savu rīcību netraucēt efektīvai un neizkropļotai konkurencei iekšējā tirgū ( 196 ). Šīs īpašās dominējošā uzņēmuma atbildības materiālā piemērošanas joma ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas būtiskos apstākļus un pierādot konkurences pavājināšanos ( 197 ).

250.

Ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs jēdziens, kurš ietver dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kas var ietekmēt struktūru tirgū, kurā tieši attiecīgā uzņēmuma klātbūtnes dēļ konkurence jau ir pavājinājusies, un kas, izmantojot līdzekļus, kuri atšķiras no tiem, kas pastāv normālas preču un pakalpojumu konkurences apstākļos uz uzņēmēju sniegto pakalpojumu pamata, apgrūtina joprojām tirgū esošā konkurences līmeņa saglabāšanu vai šīs konkurences attīstību ( 198 ). No tā izriet, ka LESD 102. pants dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam aizliedz izstumt konkurentu un tādējādi nostiprināt savu stāvokli ar citiem līdzekļiem, nevis tiem, kuri iekļaujas uz sniegumu balstītā konkurencē ( 199 ).

251.

Lai arī tāda nolīguma, kas aizliegts ar LESD 101. pantu, noslēgšana a priori vienmēr var būt cits līdzeklis, nevis līdzekļi, kas atbilst uz sniegumu balstītai konkurencei, uz to, ka šādu nolīgumu noslēdz dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, tātad it īpaši var attiekties arī LESD 102. pantā noteiktais aizliegums, ja tas var ietekmēt attiecīgā tirgus struktūru tādējādi, ka tiek kavēta vai pat izbeigta šajā tirgū atlikusī konkurence ( 200 ).

252.

Šajā gadījumā no CAT paskaidrojumiem izriet, ka tā uzskata – atbilde uz tās prejudiciālajiem jautājumiem par LESD 102. pantu lielā mērā ir atkarīga no atbildes uz tās jautājumiem par to, vai GSK noslēgtie nolīgumi varēja būt konkurences ierobežojumi mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē un tādējādi to noslēgšana varēja būt cits līdzeklis, nevis uz sniegumu balstīta konkurence, ko GSK izmantoja, lai nostiprinātu savu stāvokli tirgū LESD 102. panta izpratnē. No apsvērumiem, kas izklāstīti jau iepriekš, izriet, ka – ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudes, kuras veikt ir tās pienākums, – tā tas ir ar GUK un Alpharma nolīgumiem ( 201 ).

253.

Tāpat ar nosacījumu, ka CAT veic faktu pārbaudes, kuras veikt ir tās pienākums, nevar izdarīt citu secinājumu attiecībā uz IVAX nolīgumu, par kuru CMA nepiemēroja sodu atbilstoši pret konkurenci vērstu nolīgumu aizliegumam un kurš netika īpaši vērtēts iepriekš saistībā ar jautājumiem par LESD 101. pantu ( 202 ). Tādējādi saskaņā ar CAT norādījumiem vienīgā būtiskā atšķirība starp IVAX nolīgumu un GUK un Alpharma nolīgumiem bija tā, ka IVAX nolīguma noslēgšanas brīdī starp pusēm nenotika tiesvedība. Tomēr CAT uzskata, ka tad, ja netiktu noslēgts šis nolīgums, IVAX būtu gribējusi neatkarīgi ienākt tirgū un GSK būtu pret IVAX uzsākusi tiesvedību par patenta pārkāpumu. Turklāt, lai gan atšķirībā no GUK un Alpharma nolīgumiem IVAX nolīgumā nebija nekāda skaidra līgumiska aizlieguma IVAX neatkarīgi ienākt tirgū ( 203 ), CAT uzskata, ka tāds tomēr bija pušu nodoms un tādā veidā puses saprata šo nolīgumu.

254.

No tā izriet, ka, neskarot to, vai IVAX nolīgums tātad arī bija konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta izpratnē un vai tā atbrīvojums no šajā tiesību normā paredzētā aizlieguma saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām bija saderīgs ar Savienības tiesībām, kas šajā tiesvedībā ir jānospriež Tiesai, ir jākonstatē, ka iepriekš izklāstītie apsvērumi, kuri attiecas uz GUK un Alpharma nolīgumiem, ir pilnībā jāpiemēro arī attiecībā uz IVAX nolīgumu. Tādējādi, ja šim nolīgumam nebija cita mērķa – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – kā mudināt IVAX atturēties no neatkarīgas ienākšanas tirgū, izmantojot līdzekļu nodošanu no GSK puses, pretī saņemot vienīgi šo atturēšanos, tā noslēgšana no GSK puses ir pielīdzināma cita līdzekļa, nevis uz sniegumu balstītas konkurences izmantošanai, un tādējādi tā var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Tas, ka IVAX nolīgums tika noslēgts nevis kā izlīguma nolīgums notiekošā tiesvedībā, bet nolūkā novērst šādas tiesvedības uzsākšanu, neko nemaina šajā konstatējumā.

255.

Attiecībā uz to, kā pamatlietā aplūkojamie nolīgumi ir uztverami, ņemot vērā LESD 102. pantu, iesākumā ir jānorāda, kā ir precizēts judikatūrā, ka dominējoša stāvokļa esamība, protams, neatņem uzņēmumam, kurš atrodas šādā stāvoklī, tiesības aizsargāt savas komerciālās intereses, ja tās tiek aizskartas, bet šāda aizsardzība nav pieļaujama, ja tā izpaužas kā rīcība, kas ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ( 204 ). Tāpat, lai gan intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka prerogatīvas īstenošana, pat ja runa ir par dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu, pati par sevi nav šī stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, tomēr ekskluzīvu ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītu tiesību īpašnieka veikta šo tiesību izmantošana ārkārtas apstākļos var būt ļaunprātīgas izmantošanas rīcība ( 205 ).

256.

Turpinot, kā tika norādīts iepriekš, uz to, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums noslēdz nolīgumu, kurš ir aizliegts ar LESD 101. pantu, kas ir cita līdzekļa, nevis uz sniegumu balstītas konkurences izmantošana, it īpaši turklāt var attiekties LESD 102. pantā noteiktais aizliegums, ja šī nolīguma noslēgšana var ietekmēt attiecīgā tirgus struktūru tādējādi, ka tiek kavēta vai pat izbeigta tajā atlikusī konkurence ( 206 ). Tātad konstatējums, ka nolīguma noslēgšana turklāt ir prakse, kas aizliegta ar LESD 102. pantu, ir atkarīgs tostarp no attiecīgā tirgus konkurences struktūras un no nolīguma slēdzēju stāvokļa šajā tirgū ( 207 ).

257.

Šajā gadījumā, ja izrādās, ka nolīgums starp zāļu patenta īpašnieku, kurš atrodas dominējošā stāvoklī attiecīgajā tirgū, un šo zāļu ģenēriskās formas ražotāju ir vērsts uz to, lai mudinātu šo otro atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, izmantojot līdzekļu nodošanu, par ko pretī tiek saņemta vienīgi minētā atteikšanās no centieniem, uz to, ka patenta īpašnieks ir slēdzis šādu nolīgumu, var attiekties LESD 102. pantā noteiktais aizliegums, ja šī nolīguma sekas ir tādas, ka tas ietekmē attiecīgā tirgus konkurences struktūru tādējādi, ka tiek kavēta vai pat izbeigta šīs konkurences attīstība.

258.

Un šādas sekas ir vēl jo vairāk iespējamas, ciktāl, kā tika norādīts iepriekš, ņemot vērā farmācijas nozares raksturlielumus, sekas šādam nolīgumam, kas noslēgts starp patenta īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju, atkarībā no tā noslēgšanas brīža un no potenciālo ģenērisko konkurentu stāvokļa un skaita var būt tādas, ka lielā mērā vai pat pilnībā tiek izbeigta potenciālā konkurence saistībā ar attiecīgo produktu ( 208 ), tādējādi stiprinot patenta īpašnieka stāvokli, izmantojot citu līdzekli, nevis uz sniegumu balstītu konkurenci.

259.

Tomēr no pamatlietas pamatā esošajiem faktiem izriet, ka GSK atbilstoši valsts tiesību normai, kura atbilst LESD 102. pantam, tika sodīta nevis par viena pret konkurenci vērsta nolīguma noslēgšanu, bet par IVAX, GUK un Alpharma nolīgumu noslēgšanu kopumā ( 209 ).

260.

Līdz ar to šajā gadījumā ir jāatbild nevis uz jautājumu, vai viena no šiem nolīgumiem noslēgšana var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē no GSK puses, bet gan vai uz šo nolīgumu noslēgšanu kopumā var attiecināt šādu kvalifikāciju.

261.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai tas, ka GSK noslēdza IVAX, GUK un Alpharma nolīgumus, varēja kavēt vai pat izbeigt attiecīgajā tirgū esošo konkurenci un tādējādi stiprināt GSK dominējošo stāvokli ar citiem līdzekļiem, nevis uz sniegumu balstītu konkurenci. Veicot šo pārbaudi, CAT varēs ņemt vērā it īpaši aplūkojamo ģenērisko zāļu ražotāju attiecīgo stāvokli un nozīmi tā konkurences spiediena ziņā, ko tie izdarīja uz GSK, kā arī citu konkurences ierobežojumu avotu esamību vai neesamību attiecīgajā brīdī ( 210 ). Tāpat CAT varēs ņemt vērā GSK iespējamo pret konkurenci vērsto nodomu, kā arī tās kopējo stratēģiju, kas bija vērsta uz to, lai atbrīvotos no tās konkurentiem, – tie ir faktiskie apstākļi, kurus var ņemt vērā, lai noteiktu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ( 211 ).

262.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet – apstāklis, ka patenta īpašnieks, kurš attiecīgajā tirgū ieņem dominējošu stāvokli, ar vairākiem ģenērisko zāļu ražotājiem ir noslēdzis vairākus izlīguma nolīgumus patentu jomā, neatkarīgi no tā, vai par tiem jau ir uzsākta tiesvedība, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ja šie nolīgumi ir vērsti uz to, lai mudinātu minētos ražotājus atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, izmantojot līdzekļu nodošanu, par ko pretī tiek saņemta vienīgi minētā atteikšanās no centieniem, un ja šo nolīgumu noslēgšana var ietekmēt attiecīgā tirgus struktūru tādējādi, ka tiek kavēta vai pat izbeigta tajā atlikusī konkurence, un tādā veidā stiprināt patenta īpašnieka dominējošo stāvokli ar citiem līdzekļiem, nevis uz sniegumu balstītu konkurenci, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

263.

Ar desmitā prejudiciālā jautājuma b) un c) daļu, tās lasot kopā ar astoto prejudiciālo jautājumu, CAT jautā, vai atbilde uz tās iepriekšējiem jautājumiem par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu atšķiras, ja ar attiecīgajiem nolīgumiem tika radītas tādas zināmas priekšrocības valsts veselības aprūpes sistēmai un patērētājiem, kas tomēr bija ievērojami mazākas nekā priekšrocības, ko būtu radījusi ģenērisko zāļu ražotāju neatkarīga ienākšana tirgū ( 212 ). Turklāt CAT vēlas zināt, kāda nozīme šajā ziņā ir apstāklim, ka pusēm, noslēdzot aplūkojamos nolīgumus, nebija nodoma īstenot šīs priekšrocības.

264.

No faktu viedokļa CAT šajā ziņā, pirmām kārtām, tajā, kas attiecas uz GUK un Alpharma nolīgumiem, atsaucas uz ierobežotajām priekšrocībām, kuras tika skatītas jau iepriekš un kuras šie nolīgumi radīja patērētājiem izmaksu un kvalitātes ziņā ( 213 ). Otrām kārtām, tajā, kas attiecas uz IVAX nolīgumu, CAT atsaucas uz to, ka tajā bija ietverts paroksetīna kompensācijas līmeņa samazinājums kompensāciju, ko sabiedrības veselības aizsardzības iestādes nodrošina aptiekām par zāļu iegādes izmaksām, mehānisma uzbūves dēļ, izraisot būtiskus ietaupījumus sabiedrības veselības aizsardzības iestādēm ( 214 ).

265.

Vispirms ir jāpaskaidro, ka tas, vai pusēm nolīgumu noslēgšanas brīdī bija vai nebija nodoms radīt šīs priekšrocības patērētājiem un valsts slimokasei, nav izšķirīgs tajā, vai CAT ir jāņem vērā minētās priekšrocības, vērtējot GSK dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību.

266.

Kā tika norādīts iepriekš, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs jēdziens ( 215 ). Turklāt, lai gan iespējamus pret konkurenci vērstus nodomus vai stratēģijas no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma puses var ņemt vērā, konstatējot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, šādu nodomu vai stratēģiju esamība nekādā ziņā nav nepieciešama šāda konstatējuma izdarīšanai ( 216 ). Tam, gluži otrādi, ir jānozīmē, ka ar tādu praksi radītas iespējamas priekšrocības, uz kuru var attiecināt ar LESD 102. pantu noteikto aizliegumu, arī ir jāvērtē objektīvi un neprasot pušu nodomu šajā izpratnē.

267.

Turklāt, kā Tiesa konstatēja spriedumā lietā Intel/Komisija, iestādēm un tiesām, kurām ir pienākums piemērot konkurences tiesības, ir jāpārbauda visi attiecīgā uzņēmuma iesniegtie argumenti un elementi, ar kuriem tiecas apstrīdēt pamatojumu konstatējumiem par tā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Šajā saistībā attiecīgajām iestādēm un tiesām ir it īpaši jāpārbauda tie elementi, kurus iesniedzis uzņēmums un ar kuriem var pierādīt, ka konkurencei nelabvēlīgās sekas, ko izraisījusi konkrēta prakse, var tikt līdzsvarotas vai pat pārspētas ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, ko bauda arī patērētājs ( 217 ).

268.

Turpinot attiecībā uz to, kā šādu elementu ņemšana vērā ietekmē konstatējumu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir jāmin, ka saskaņā ar judikatūru dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums var attaisnot rīcību, uz kuru var attiekties LESD 102. pantā noteiktais aizliegums. It īpaši šāds uzņēmums šajā sakarā var pierādīt vai nu to, ka tā rīcība ir objektīvi nepieciešama, vai ka šīs rīcības izstumjošā iedarbība var tikt līdzsvarota, pat pārspēta ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kādas ir arī patērētājam ( 218 ).

269.

Šajā pēdējā sakarā Tiesa precizēja, ka dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir jāpierāda, ka efektivitātes ieguvumi, kas var izrietēt no aplūkojamās rīcības, neitralizē iespējamo kaitīgo iedarbību uz konkurenci un patērētāju interesēm skartajā tirgū, ka šos efektivitātes ieguvumus ir bijis vai ir iespējams sasniegt ar minēto rīcību, ka šī rīcība ir nepieciešama, lai šos ieguvumus sasniegtu, un ka ar to netiek izbeigta efektīva konkurence, iznīcinot visus pastāvošos pašreizējās vai iespējamās konkurences avotus vai to lielāko daļu ( 219 ).

270.

Šajā gadījumā ar nosacījumu, ka CAT veic faktu konstatējumus, kuri tai ir jāveic, pamatojoties uz tās iesniegtajiem norādījumiem, nešķiet, ka ar IVAX, GUK un Alpharma nolīgumiem radītās priekšrocības var atbilst Tiesas šādi noteiktajiem nosacījumiem, ar kuriem var attaisnot rīcību, uz kuru attiecas LESD 102. pantā noteiktais aizliegums, un tādējādi izvairīties no šajā normā noteiktā aizlieguma.

271.

Tādējādi attiecībā uz priekšrocībām, kas patērētājiem tika sniegtas ar GUK un Alpharma nolīgumiem, jau iepriekš tika konstatēts, ka GSK veiktā ierobežota paroksetīna daudzuma piegāde šiem ģenērisko produktu ražotājiem neizraisīja nekādu nozīmīgu konkurences spiedienu uz GSK, bet vienīgi atbilda GSK veiktai paroksetīna tirgus kontrolētai reorganizācijai, kā arī nemonetāru līdzekļu nodošanai ( 220 ). Nav norāžu par to, ka citādi būtu bijis attiecībā uz GSK veikto ierobežota paroksetīna daudzuma piegādi IVAX. Tas, ka šī nolīguma rezultātā turklāt notika valsts veselības aprūpes sistēmas kompensācijas cenu samazinājums un tādējādi tai radās ietaupījumi, neko nemaina pēc būtības.

272.

Proti, LESD 102. pants attiecas ne tikai uz tādu rīcību, kura patērētājiem var nodarīt tūlītēju kaitējumu, bet arī uz tādu, kura tiem rada kaitējumu tādējādi, ka tiek apdraudēta konkurence ( 221 ). Līdz ar to patērētājiem sniegtās ierobežotās priekšrocības nevar līdzsvarot kaitējumu, ko izraisīja jebkādas konkurences izbeigšana konkrētajā tirgū.

273.

Kā izriet arī no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, IVAX, GUK un Alpharma nolīgumu sekas tieši bija tādas, ka tika izbeigta faktiskā konkurence attiecībā uz paroksetīnu, šo nolīgumu noslēgšanas brīdī pilnībā izslēdzot pastāvošos potenciālās konkurences avotus, jo ar šiem nolīgumiem šie ģenērisko zāļu ražotāji tika mudināti uz noteiktu laiku atteikties no centieniem neatkarīgi ienākt tirgū, pretī saņemot līdzekļu nodošanu. Līdz ar to ar šiem nolīgumiem sniegtās ierobežotās priekšrocības nekādi nevarēja neitralizēt vai pat tikai līdzsvarot negatīvās sekas uz konkurenci.

274.

Tas tā jo vairāk ir tādēļ, ka – un arī tas tika norādīts jau iepriekš – pat tad, ja nav zināms, vai ģenērisko zāļu ražotāji būtu varējuši neatkarīgi ienākt tirgū, nepastāvot nolīgumiem, jo ar patentiem saistīto strīdu starp GSK un ģenērisko zāļu ražotājiem iznākums nebija skaidrs, nozīme ir nevis ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanai tirgū ar jebkādiem līdzekļiem, bet gan tam, ka šī ienākšana īstenojas vai neīstenojas brīvas konkurences dēļ, nevis ļaunprātīgas rīcības dēļ no GSK puses, šai sabiedrībai tādējādi cenšoties izbeigt jebkādu konkurenci konkrētajā tirgū ( 222 ). Uzņēmums, kas atrodas dominējošā stāvoklī, nevar noteikt veidu, kā tā konkurentiem ir ļauts ienākt tirgū, un tādējādi nevar aizstāt brīvu konkurenci ar tirgus reorganizāciju, kas veikta viņa kontrolē ( 223 ).

275.

No šiem apsvērumiem izriet, ka, pārbaudot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību, konkurences iestādei vai kompetentajai tiesai ir jāņem vērā konkrētās prakses radītās iespējamās priekšrocības neatkarīgi no tā, vai iesaistītajiem uzņēmumiem bija vai nebija nodoms tādas radīt. Tomēr ar šādām priekšrocībām rīcību, uz kuru attiecas LESD 102. pantā noteiktais aizliegums, var attaisnot vienīgi tad, ja uzņēmums, kuram ir dominējošs stāvoklis, pierāda, ka tās neitralizē prakses kaitīgo iedarbību uz konkurenci attiecīgajos tirgos. Fakts, ka vairāki izlīguma nolīgumi, ko patenta īpašnieks ir noslēdzis ar ģenērisko zāļu ražotājiem, paredz šo ražotāju tādu kontrolētu ienākšanu tirgū, kas piešķir patērētājiem ierobežotas priekšrocības, tomēr nav tāds, lai izpildītu šos nosacījumus, ja šo nolīgumu sekas turklāt ir tādas, ka tiek izbeigta faktiskā konkurence, izslēdzot visus vai lielāko daļu potenciālās konkurences pastāvošo avotu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

276.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Competition Appeal Tribunal (Konkurences apelācijas tiesa, Apvienotā Karaliste) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: