1.

Kā sabiedrība tiek informēta par to, ka tad, kad tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums, tai jāpiedalās atļaujas piešķiršanas projektam procedūrā? Un kā pēc tam tiek paziņots par projekta atļauju? Šādi jautājumi rodas šajā tiesvedībā.

2.

Lai gan šie jautājumi sākotnēji drīzāk šķiet tehniski formālas dabas, tiem – līdzīgi kā paziņošanai civilprocesā ( 2 ) – ir izšķiroša nozīme saistībā ar sabiedrības līdzdalības efektivitāti un tiesiskās aizsardzības izmantošanu. Laicīgi nesaņemot informāciju, attiecīgā sabiedrības daļa nedz piedalās atļaujas piešķiršanas procedūrā, nedz arī laikus izmanto tiesisko aizsardzību. Tā kā konkrētos šo jautājumu aspektus reglamentē dalībvalstis un tādējādi izpaužas to procesuālā autonomija, piemērojamās Savienības tiesības šajā ziņā ir līdzvērtības un efektivitātes principi.

3.

Saskaņā ar Orhūsas konvencijas ( 3 ) 2. panta (“Definīcijas”) 4. un 5. punktu:

“4.   “Sabiedrība” ir viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas.

5.   “Ieinteresētā sabiedrība” ir sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā vai kurai ir interese par to; šīs definīcijas piemērošanas nolūkā par ieinteresētām uzskata tādas nevalstiskās organizācijas, kas veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.”

4.

Orhūsas konvencijas 6. pantā ir ietverti noteikumi par sabiedrības līdzdalību:

“1.   Katra Puse:

2.   Ieinteresēto sabiedrību savlaicīgi un efektīvi, attiecīgi ar publisku paziņojumu vai individuāli, informē par vides lēmumu pieņemšanas procedūras sākšanu, inter alia, par:

3.   Sabiedrības dalības procedūrās dažādiem to posmiem paredz pamatotus termiņus, atvēlot pietiekamu laiku, lai sabiedrību informētu saskaņā ar šā panta 2. punktu un lai sabiedrība varētu sagatavoties un efektīvi piedalīties ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procesā.

4.   Katra Puse nodrošina sabiedrības dalību jau procesa sākumā, kad vēl ir iespējami jebkādi risinājumi un kad var īstenot faktisku sabiedrības dalību procesā.

[..]

7.   Sabiedrības dalības procedūras dod iespēju sabiedrībai rakstiski vai, attiecīgos gadījumos, sabiedriskās apspriešanas laikā vai publiskās pārrunās ar pieteikuma iesniedzēju, iesniegt jebkādus komentārus, informāciju, analīzi vai viedokļus, ko sabiedrība uzskata par būtiskiem saistībā ar paredzamo darbību.

8. [..]

9.   Katra Puse nodrošina to, ka – tiklīdz valsts iestāde ir pieņēmusi lēmumu – sabiedrība nekavējoties tiek informēta par šo lēmumu saskaņā ar atbilstošām procedūrām. [..]”

5.

Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā ir reglamentēta iespēja vērsties tiesā saistībā ar sabiedrības līdzdalību:

“Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka ieinteresētās sabiedrības pārstāvjiem,

vai arī

ir iespēja pārskatīšanas nolūkā griezties tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā, lai – pamatojoties uz materiāliem vai procesuāliem aspektiem – apstrīdētu jebkura tāda lēmuma, darbības vai bezdarbības likumību, uz ko attiecas 6. panta noteikumi, ja šāda apstrīdēšana paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos, kā arī neskarot šā panta 3. punktu un citus attiecīgus šīs konvencijas noteikumus.

To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai plašas iespējas griezties tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. [..]”

6.

IVN direktīvas ( 4 ) 7. apsvērumā ir izklāstīts kopsakars starp ietekmes uz vidi novērtējumu un sabiedrības līdzdalību:

“Attīstības piekrišana valsts un privātiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi, būtu jānodrošina vienīgi pēc tam, kad veikts minēto projektu iespējamās nozīmīgās ietekmes uz vidi novērtējums. Minētais novērtējums būtu jāveic, pamatojoties uz attiecīgu informāciju, ko sniedzis attīstītājs un ko var papildināt iestādes un tā sabiedrības daļa, kurai var būt interese par attiecīgo projektu.”

7.

Citi sabiedrības līdzdalības aspekti ir paredzēti IVN direktīvas 16. apsvērumā:

“Efektīva sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā dod iespēju sabiedrībai paust un lēmumu pieņēmējam ņemt vērā viedokļus un bažas, kas var būt saistītas ar minētajiem lēmumiem, tādējādi palielinot politisko atbildību un lēmumu pieņemšanas procesa pārredzamību un sekmējot sabiedrības informētību vides jautājumos un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem.”

8.

IVN direktīvas 1. panta 2. punktā sabiedrība un attiecīgā sabiedrības daļa ir definētas šādi:

9.

IVN direktīvas 2. panta 1. punktā ir reglamentēts, kurām lēmumu pieņemšanas procedūrām ir piemērojamas direktīvas prasības:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota attīstības piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi uz vidi. Minētie projekti ir noteikti 4. pantā.”

10.

Ietekmes uz vidi novērtējums IVN direktīvas 3. pantā tiek izklāstīts sīkāk:

“Ietekmes uz vidi novērtējums pienācīgā veidā, ņemot vērā katru atsevišķu gadījumu un saskaņā ar 4. līdz 12. pantu, nosaka, raksturo un novērtē projekta tiešo un netiešo ietekmi uz šādiem faktoriem:

11.

IVN direktīvas 6. panta 2.–5. punktā ir ietverti sabiedrības līdzdalības pamatnoteikumi:

“2.   Pēc iespējas agrīnākā stadijā ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un vēlākais, tiklīdz pamatoti iespējams šādu informāciju sniegt, sabiedrībai sniedz informāciju (ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami) šādos jautājumos:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejama:

4.   Attiecīgajai sabiedrības daļai laikus dod reālas iespējas piedalīties vides lēmumu pieņemšanas procedūrā, kas minēta 2. panta 2. punktā, un tālab tai ir tiesības sniegt atsauksmes un paust viedokļus kompetentajai iestādei, kamēr vēl tiek izskatītas visas iespējas un nav pieņemts lēmums attiecībā uz attīstības piekrišanas piešķiršanas lūgumu.

5.   Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai (piemēram, izsūtot informāciju pa pastu noteiktā teritorijā vai publicējot to vietējā laikrakstā) un attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai (piemēram, aicinot iedzīvotājus izteikties rakstiski vai veicot sabiedrības aptauju).”

12.

IVN direktīvas 9. panta 1. punktā ir reglamentēta lēmuma par projektu paziņošana:

“Kad ir pieņemts lēmums piešķirt vai atteikt attīstības piekrišanu, kompetentā iestāde vai iestādes saskaņā ar attiecīgo procedūru informē par to sabiedrību [..].”

13.

IVN direktīvas 11. pantā ir ietvertas tiesību normas attiecībā uz prasībām par lēmumiem, saistībā ar kuriem ir jānotiek sabiedrības līdzdalībai saskaņā ar IVN direktīvu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

2.   Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

3.   Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. [..]”

14.

Prezidenta dekrēta Nr. 18/1989 (FEK A' 8) 46. pantā ir ietverts prasības celšanas termiņš:

“Prasība atcelt aktus ir jāiesniedz sešdesmit dienu termiņā, skaitot no nākamās dienas pēc apstrīdētā akta paziņošanas vai tā publicēšanas, ja tas ir paredzēts likumā, vai, pretējā gadījumā, no dienas, kad prasības iesniedzējs ir bijis pilnībā informēts par aktu.”

15.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 8. punktā iesniedzējtiesa analizē piemērojamos Likuma Nr. 4014/2011 “Vides atļauja būvdarbiem un darbībām, nelikumīgu būvdarbu regulējums atkarībā no to radītās ietekmes uz vidi un citi noteikumi, kas ir Vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministrijas kompetencē” (FEK Αʹ 209) noteikumus, kā arī dažādus īstenošanas noteikumus.

16.

Likuma Nr. 4014/2011 1. panta 1. punktā publiskā un privātā sektora projekti tiek sagrupēti divās kategorijās (A un B) atkarībā no to ietekmes uz vidi. Pirmā kategorija (A) ietver projektus un darbības, kuriem, iespējams, ir būtiska ietekme uz vidi un par kuriem ir jāizstrādā ziņojums par ietekmes uz vidi novērtējumu (turpmāk tekstā – “IVN ziņojums”) nolūkā noteikt īpašas prasības un ierobežojumus attiecībā uz vides aizsardzību. Otrajā kategorijā (B) ir ietverti projekti, kuriem ir mazāka ietekme uz vidi.

17.

Likuma Nr. 4014/2011 3., 4. un 19. pantā ir reglamentēta sabiedrības līdzdalība. Saskaņā ar Likuma Nr. 4014/2011 12. pantu dažādās atļaujas ir apkopotas lēmumā par vides prasību apstiprināšanu (turpmāk tekstā – “vides prasību atļauja”).

18.

Likuma Nr. 4014/2011 30. panta 9. punktā ir ietverts pārejas noteikums, atbilstoši kuram līdz elektroniskā vides reģistra ieviešanai paliek spēkā esošās tiesību normas par lietas dalībnieku viedokļu uzklausīšanu un sabiedrības līdzdalības procedūru, piešķirot vides atļaujas. Saskaņā ar šīm tiesību normām šī procedūra sākas ar paziņojuma par projekta konkrētiem aspektiem piestiprināšanu pie ziņojumu dēļa attiecīgā reģiona administratīvajā iestādē un šī paziņojuma publicēšanu vietējā presē, kas attiecīgi ir saistīts ar aicinājumu ikvienai ieinteresētajai personai iepazīties ar šo informāciju un paust savu viedokli par ziņojumu par projekta ietekmes uz vidi novērtējumu.

19.

Saskaņā ar Likuma Nr. 4014/2011 19.a pantu vides prasību atļauja viena mēneša laikā ir jāpublicē internetā. Ja šis termiņš netiek ievērots, atļauja nav spēkā. Atbilstoši 19.a panta 1. punkta otrajam teikumam publicēšana šajā speciālajā tīmekļa vietnē atbilst likumā reglamentētajai paziņošanai un pamato pieņēmumu, ka katra ieinteresētā persona ir par to informēta, un līdz ar to tā var celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai iesniegt citu sūdzību. Administratīvās reformas un digitālās pārvaldības ministra un vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministra Dekrētā Nr. 21938/2012 “Atbilstošas tādas tīmekļa vietnes izveide un darbība, kurā publicējami lēmumi par vides prasību apstiprināšanu (vides prasību atļaujas) un lēmumi par vides prasību atļauju atjaunināšanu vai grozīšanu atbilstoši Likuma Nr. 4014/2011 19.a pantam” (FEK Βʹ 1470) ir reglamentēta šo noteikumu īstenošana.

20.

Ar pirmo valsts tiesvedībā apstrīdēto lēmumu tika apstiprināta kompleksas tūristu izmitināšanas vietas izveide uz Ijas [Ios] salas (Grieķija) un vides prasības attiecībā uz to. Tajā ietilpst viesnīca ar 249 gultasvietām, mēbelēti dzīvokļi tūristiem, SPA centrs un ar minēto saistīti projekti, kuru mērķis ir nodrošināt pamatprojekta funkcionēšanu. Viss projekts tiek īstenots plašā teritorijā, un tā rezultātā tiek aizņemta piekrastes, pludmales un jūras teritorija, kas ir valsts īpašums.

21.

2013. gada 2. augustā uz 55 jūras jūdzes attālumā esošās Siras [Syros] salas (Grieķija) iznākošajā vietējā laikrakstā bija publicēts aicinājums ikvienai ieinteresētajai personai iepazīties ar projekta IVN ziņojumu un paust savu viedokli par to. Tiesai nav informācijas par to, ciktāl šis laikraksts ir izplatīts Ijas salā. Šis aicinājums vienlaikus tika piestiprināts pie ziņojuma dēļa reģiona administratīvajā iestādē, kas arī atrodas Sirā; tajā tika glabāti IVN ziņojuma materiāli un notika uzklausīšana.

22.

Atbilstoši neapstrīdētajai prasītāju pamatlietā sniegtajai informācijai parasti no Ijas salas Sirā var nokļūt, vairākas stundas braucot ar prāmi, kurš acīmredzot nekursē katru dienu.

23.

Apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2014. gada 8. augustā. Tas tika publicēts tīmekļa vietnē DIAVGEIA (“Pārredzamība”) 2014. gada 11. augustā un Vides ministrijas tīmekļa vietnē – 2014. gada 8. septembrī.

24.

Prasība par tiesību akta atcelšanu visbeidzot tika celta 2016. gada 19. februārī, t.i., vairāk nekā gadu un sešus mēnešus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

25.

Prasītāji, trīs uz Ijas salas esošo atpūtniekiem paredzēto nekustamo īpašumu īpašnieki, kā arī trīs apvienības, norāda, ka tie par apstrīdēto lēmumu esot uzzinājuši tikai 2015. gada 22. decembrī, kad tie esot pamanījuši, ka tiek veikti teritorijas apgūšanas darbi, uz kuras jābūvē tūristu izmitināšanas struktūra.

26.

Uzņēmums, kuram ir atļaujas, 105 Anonymi Touristiki kai Techniki Etaireia Ekmetallefsis Akiniton (105 tūrisma un nekustamo īpašumu uzņēmumu akciju sabiedrība), ir iestājies tiesvedībā un norāda, ka prasība par tiesību akta atcelšanu ir celta ar novēlošanos, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu, jo tā tostarp ir celta vēlāk nekā 60 dienas pēc šī lēmuma publicēšanas Vides ministrijas tīmekļa vietnē.

27.

Šīs tiesvedības rezultātā Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) iesniedz Tiesai šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:

28.

Rakstveidā savu viedokli pauda A. Flausch, A. Bosco un J. P. Albrespy, kā arī apvienības Somateio “Syndesmos Iiton” (“Ijas iedzīvotāju apvienība”), Somateio “Elliniko Diktyo – Filoi tis Fysis” (apvienība “Grieķijas tīkls – dabas draugi”) un Somateio “Syllogos Prostasias kai Perithalpsis Agrias Zois – SPPAZ” (apvienība “Savvaļas dzīvības aizsardzība un uzturēšana – SPPAZ”), kopā kā prasītāji pamatlietā, 105 Anonymi Touristiki kai Techniki Etaireia Ekmetallefsis Akiniton (105 tūrisma un nekustamo īpašumu uzņēmumu akciju sabiedrība) kā persona, kas iestājusies lietā atbildētājas iestādes atbalstam pamatlietā, Grieķijas Republika, kā arī Eiropas Komisija. Minētie piedalījās arī 2019. gada 27. marta tiesas sēdē.

29.

Ar saviem jautājumiem Valsts padome vēlas uzzināt, vai sabiedrības līdzdalības procedūra, pieņemot apstrīdēto atļauju, atbilda IVN direktīvā ietvertajām prasībām un vai prasības celšanas par šo atļauju termiņš tika sākts skaitīt ar brīdi, kad tā tika publicēta tīmekļa vietnē.

30.

Šajā ziņā noteicoša nozīme ir it īpaši IVN direktīvas 6., 9. un 11. pantam. Šīs tiesību normas ir jāinterpretē, ņemot vērā Orhūsas konvenciju ( 6 ), ko tās transponē ( 7 ). Tāpēc līgumslēdzēju pušu, ieskaitot Savienību, apstiprinātā Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas (turpmāk tekstā – “ACCC”, Aarhus Convention Compliance Committee) ( 8 )prakse un pēc līgumslēdzēju pušu pasūtījuma sniegtie un atzītie ( 9 )Maastricht Recommendations on Promoting Effective Public Participation in Decision‑making in Environmental Matters (Māstrihtas ieteikumi par veidiem, kā veicināt efektīvu sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanas procesā vides jomā) ( 10 ), par kuriem tās ir tikušas informētas ( 11 ), sniedz derīgas norādes, vērtējot šajā lietā uzdotos jautājumus.

31.

Pirmais jautājums gan būtībā ir par visu grozīto Grieķijas tiesību normu, kas attiecas uz sabiedrības līdzdalību, t.i., par IVN ziņojumu publiskošanu, kā arī sabiedrības informēšanu un uzklausīšanu, atbilstību IVN direktīvas 6. un 11. pantam, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantam. Taču konkrēti jautājums ir tikai par to, vai ir pieļaujama situācija, kad šos procedūras posmus galvenokārt organizē un kontrolē reģiona lielākā administratīvā vienībā, nevis attiecīgā pašvaldība.

32.

Uz šo konkrēto jautājumu Tiesa salīdzinoši īsi varētu atbildēt, ka IVN direktīvā nav ietvertas tiesību normas par to, kurš valsts pārvaldes līmenis vai struktūra ir atbildīga par ietekmes uz vidi novērtējumu.

33.

Lai gan Tiesa saistībā ar stratēģisko vides novērtējumu ir izvirzījusi noteiktas prasības to iestāžu neatkarībai, kuras tiek uzklausītas, veicot stratēģisko vides novērtējumu ( 12 ), par to šajā gadījumā nav runa.

34.

Konkrētā jautājuma iemesls drīzāk ir sabiedrības līdzdalības norise pamatlietā. To raksturo fakts, ka process nenorisinājās uz Ijas salas, kur strīda pamatā esošais projekts tiek īstenots, bet gan reģionālās pārvaldes atrašanās vietā uz Siras salas, kura atrodas 55 jūras jūdžu attālumā no Ijas un kuru var sasniegt ar vairākas stundas ilgu, ne katru dienu pieejamu pārbraucienu. Paziņojums sabiedrībai par līdzdalības iespējām vienu gadu pirms pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas tika publicēts Sirā iznākošā laikrakstā, un tas tika piestiprināts pie ziņojuma dēļa reģiona pārvaldes iestādē, kas arī atrodas Sirā; tur tika glabāti IVN ziņojuma materiāli un tika rīkota uzklausīšana.

35.

Tāpēc es jautājumu saprotu tādējādi – vai šī kārtība, kādā notiek sabiedrības līdzdalība, atbilst IVN direktīvas un it īpaši tās 6. pantā ietvertajām prasībām. Šajā ziņā saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, īpaša nozīme ir trim aspektiem, proti, pirmkārt sabiedrības informēšanai par projektu un tās uzklausīšanai, otrkārt, vietai, kur attiecīgā sabiedrības daļa varēja iepazīties ar informāciju par projektu, un, treškārt, uzklausīšanas vietai.

36.

Saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 2. punktu ar vidi saistītā lēmuma pieņemšanas procedūrā sabiedrībai sniedz informāciju ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami.

37.

Šajā ziņā lietā piemērojamajā IVN direktīvas 6. panta 2. punkta redakcijā pretēji šobrīd spēkā esošajai redakcijai netiek reglamentēta attiecīgās sabiedrības daļas informēšana, bet gan tiek uzrunāta plašāka sabiedrība.

38.

Tomēr, pamatojoties uz tiesiskā regulējuma kopsakaru un informēšanas mērķi, izšķiroša nozīme ir tam, ka tiek informēta attiecīgā sabiedrības daļa. Tas tāpēc, ka šī grupa bauda līdzdalības tiesības saskaņā ar direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu. Attiecīgi arī Orhūsas konvencijas 6. panta 2. punktā tiek pieprasīta tikai skartās sabiedrības daļas informēšana.

39.

Turpretim tāda personu loka informēšanai, kas pārsniedz attiecīgo sabiedrības daļu, sabiedrības informēšanai kopumā, ir tikai papildu funkcija.

40.

Šim mērķim ir izšķiroša nozīme. Lai gan attiecīgā sabiedrības daļa ir šaurāks personu loks nekā sabiedrība kopumā, tieši pamatojoties uz šo lielāko ierobežojumu, vienlaikus tiek uzsvērta informācijas mērķgrupa. Sabiedrības kopumā informēšanas gadījumā nevar izstrādāt kritērijus, lai konstatētu, vai izvēlētie līdzekļi ir pietiekami, taču attiecīgās sabiedrības daļas informēšanas gadījumā to izdarīt ir daudz vieglāk.

41.

Saskaņā ar IVN direktīvas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktu attiecīgā sabiedrības daļa aptver sabiedrības daļu, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procedūra vai kura ir šajā jautājumā ieinteresēta, kā arī nevalstiskās organizācijas, kuras veicina vides aizsardzību un atbilst visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām. Turklāt sabiedrība saskaņā ar d) apakšpunktu aptver vienu vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas.

42.

Būtu jābūt salīdzinoši viegli identificēt informējamās nevalstiskās organizācijas, jo tās parasti tiek reģistrētas iestādē. Turpretim attiecīgā sabiedrības daļa vai ieinteresēto personu loks ir atkarīgs no attiecīgā projekta ( 13 ).

43.

Pamatlietā galvenokārt skartai vai ieinteresētai būtu jābūt projekta teritorijai, t.i., būtu skarti vismaz daži vai, iespējams, pat visi Ijas salas iedzīvotāji. Turklāt varētu būt runa arī par personām, kuras skar ar projektu saistītā tūrisma intensitāte vai citas sekas, piemēram, atkritumu savākšana vai ūdensapgāde. Identificējot šīs grupas, IVN ziņojumam būtu jābūt lielai nozīmei.

44.

Ja attiecīgā sabiedrības daļa ir identificēta, nākamajā posmā ir jāidentificē piemēroti informācijas līdzekļi tās informēšanai.

45.

IVN direktīvas 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka informāciju sniedz ar publisku paziņojumu vai citā piemērotā veidā, piemēram, elektroniskajos sabiedrības saziņas līdzekļos, ja tie ir pieejami. Sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai (piemēram, izsūtot informāciju pa pastu noteiktā teritorijā vai publicējot to vietējā laikrakstā) saskaņā ar 6. panta 5. punktu paredz dalībvalstis. Šīs tiesību normas varētu saprast tādējādi, ka Savienības likumdevējs būtībā publisku paziņojumu uzskata par pietiekamu.

46.

Taču Orhūsas konvencijas 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ieinteresēto sabiedrību informē savlaicīgi un efektīvi, attiecīgi ar publisku paziņojumu vai individuāli. No minētā ir jāsecina, ka IVN direktīvas 6. panta 2. punktā minētais cits veids var nozīmēt arī individuālu informēšanu ( 14 ).

47.

Tomēr nedz Savienības tiesībās, nedz Orhūsas konvencijā nav paredzētas konkrētas prasības attiecībā uz to, kāds informēšanas veids ir jāizvēlas. Drīzāk IVN direktīvas 6. panta 5. punkts nosaka dalībvalstīm pienākumu paredzēt sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai.

48.

Kā to arī norāda lietas dalībnieki, tādējādi izpaužas dalībvalstu procesuālā autonomija. Saskaņā ar to dalībvalstu noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi kā normas, kuras regulē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), un nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) ( 15 ).

49.

Saistībā ar līdzvērtības principu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu it īpaši tiek uzdots jautājums par to, vai Grieķijas tiesībās paredzētā konkrētu lielāku projektu (A kategorija) un citu, parasti mazāku, projektu (B kategorija) nošķiršana ir pamatota.

50.

Šajā ziņā saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu šķiet, ka B kategorijas projektu gadījumā sabiedrības līdzdalību organizē nevis reģionālās, bet gan vietējās iestādes. Līdz ar to sabiedrības informēšana notiktu ar vietēju paziņojumu vietējā iestādē, tātad Ijā.

51.

Tomēr ir saprotami, ka atbildība par lielākiem projektiem, kuru ietekmei uz vidi parasti nav tikai vietējs raksturs, tiek deleģēta reģionālajām iestādēm. Tāpēc līdzvērtības principa pārkāpums nav konstatējams.

52.

Lielāka nozīme ir efektivitātes principam. Tas tāpēc, ka sabiedrības informēšana ir obligāts nosacījums, lai tā varētu efektīvi izmantot savas līdzdalības tiesības. Personai, kura nav informēta, nav iemesla pūlēties iegūt papildu informāciju par projektu, piedalīties lēmuma pieņemšanas procedūrā vai laikus izmanot tiesisko aizsardzību ( 16 ).

53.

Tāpēc nepietiek ar to, ka tiek izmantots jebkurš paziņošanas veids, ja nav nodrošināts, ka tādējādi paziņojums sasniedz attiecīgo sabiedrības daļu. Drīzāk attiecīgās sabiedrības informēšanai ir jāsniedz pienācīga iespēja iegūt informāciju par lēmuma pieņemšanu plānotu darbību gadījumā un par iespējām tajā piedalīties ( 17 ). Tikai tādējādi var arī sasniegt IVN direktīvas 6. panta 4. punktā paredzēto mērķi dot attiecīgajai sabiedrības daļai iedarbīgas iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procedūrā.

54.

Ja ir konstatējami praksē nostiprinājušies informācijas kanāli, kuru efektivitāte ir pierādīta, ņemot vērā pieredzi pagātnē, tie arī būtu jāizmanto. Ja tas tā nav, ir jāpārbauda, pa kādiem informācijas kanāliem šīs personas var sasniegt. Šajā ziņā varētu būt runa par vietējiem, kā arī starpreģionāliem laikrakstiem, radio un televīziju ( 18 ), internetu, izkārtiem sludinājumiem ( 19 ) un pat individuāliem paziņojumiem ( 20 ).

55.

Tas, vai sabiedrības informēšana pamatlietā atbilda šīm prasībām, galu galā ir jāvērtē valsts tiesai.

56.

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka izkārts paziņojums reģionālās pārvaldes atrašanās vietā Sirā tikai ļoti ierobežotā veidā varēja veicināt attiecīgās sabiedrības daļas informēšanu. Tas tāpēc, ka lielākā daļa šīs sabiedrības atradās Ijā un šķiet apšaubāmi, ka tai laikus bija iespēja iepazīties ar šo izkārto paziņojumu. Viens pats šāds izkārts paziņojums pārāk apgrūtinātu līdzdalības tiesību izmantošanu.

57.

Tas, vai publicēšana vietējā laikrakstā nozīmēja, ka sabiedrība tika informēta pietiekami, būtu jāvērtē, it īpaši ņemot vērā tā izplatību Ijā. Ja izrādītos, ka izvēlētais laikraksts vai arī tikai attiecīgais izdevums Ijā netika lasīts vai tika lasīts tikai ļoti ierobežotā apmērā, efektīva attiecīgās sabiedrības daļas informēšana arīdzan būtu apšaubāma.

58.

Tomēr, vērtējot jautājumu, vai konkrēti informācijas līdzekļi atbilst efektivitātes principam, tātad pārāk neierobežo attiecīgās sabiedrības daļas līdzdalības tiesību izmantošanu, nozīme ir arī tam, vai eksistē efektīvāki informācijas līdzekļi, kurus varēja izmantot, nepieliekot nesamērīgas pūles. Ja šādu informācijas līdzekļu trūkst vai var paredzēt, ka ar tiem netiks sasniegts rezultāts, drīzāk var piekrist līdzekļu ar ierobežotu efektivitāti izvēlei, jo IVN direktīvā un Orhūsas konvencijā netiek prasīts nekas neiespējams.

59.

Taču pamatlietā šādus citus informācijas līdzekļus nevar izslēgt prima facie – vietējo sabiedrību Ijā varēja sasniegt salīdzinoši vienkārši, izliekot paziņojumus vietējās administratīvajās iestādēs Ijā, galvenajos laukumos, piemēram, ostās vai tirgos, kā arī projekta īstenošanas vietā.

60.

Grieķijas valdība pat norāda uz iespēju, ka šādi papildu saziņas kanāli tika izmantoti. Tāpēc konkrētajā gadījumā būtu jāvērtē, vai attiecīgā sabiedrības daļa šādā veidā patiešām tika pietiekami informēta.

61.

Taču būtiskas šaubas par pietiekamu attiecīgās sabiedrības daļas informēšanu izriet no fakta, ka tās locekļi atbilstoši Tiesai pieejamai informācijai pamatlietā acīmredzot nav pauduši viedokli ( 21 ). Arī Grieķijas valdība tiesas sēdē Tiesā nevarēja sniegt nekādu informāciju par to, vai attiecīgā sabiedrības daļa ir paudusi viedokli atļaujas piešķiršanas procedūrā.

62.

Galu galā ir jāsecina, ka IVN direktīvas 6. panta 2. punkts pieprasa informēšanu, kas sabiedrībai, kuru skar attiecīgais projekts, sniedz pienācīgu iespēju laikus un iepriekš iegūt informāciju par lēmuma pieņemšanu plānotu darbību gadījumā un iespēju tajā piedalīties.

63.

Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu šaubas ir saistītas arī ar faktu, ka informācija par projektu bija pieejama nevis Ijā, bet tikai Sirā.

64.

Saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 3. punktu dalībvalstis nodrošina, ka pieņemamā termiņā attiecīgajai sabiedrības daļai ir pieejama informācija par projektu.

65.

Ja nav izvirzītas konkrētākas prasības, saistībā ar šīs piekļuves nosacījumiem ir arī jāpiemēro dalībvalstu procesuālā autonomija, kuru ierobežo efektivitātes un līdzvērtības principi.

66.

Saistībā ar līdzvērtības principu tiek norādīts, ka informācija par mazākiem B kategorijas projektiem ir pieejama uz vietas, turpretim informācija par lielākiem A kategorijas projektiem, kuriem ir plaša ietekme uz vidi, ir pieejama tikai lielākā attālumā reģionālās pārvaldes atrašanās vietā. Taču arī šajā ziņā ir spēkā secinājums, ka reģionālās pārvaldes atbildība lielāku projektu gadījumā ir pamatota.

67.

Grūtības piekļūt informācijai drīzāk ir jautājums par efektivitātes principu.

68.

Skaidrs ir tas, ka piekļuve informācijai par projektu ir ļoti būtiska, lai līdzdalība lēmuma pieņemšanas procedūrā būtu efektīva. Tomēr, ja attiecīgā sabiedrības daļa ir pietiekami informēta par procedūru, no tās var sagaidīt, ka tā pieliek zināmas pūles, lai piekļūtu informācijai.

69.

Taču kompetentajām iestādēm saistībā ar piekļuves informācijai par projektu nosacījumiem ir jāsamēro sabiedrības intereses ar izdevumiem, kas saistīti ar informācijas sniegšanu.

70.

Tas, vai piekļuves projekta informācijai nosacījumi pamatlietā patiešām bija samērīgi, atkal galu galā ir jāvērtē valsts tiesai.

71.

Šajā ziņā, no vienas puses, ir nozīme pūlēm, kādas bija jāpieliek attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, lai iegūtu informāciju par projektu, it īpaši brauciena no Ijas uz Siru un atpakaļ ilgumam un izmaksām, ja informācija pretēji tam, ko pauž Grieķija, faktiski nebija pieejama arī Ijā.

72.

No otras puses, ir jāņem vērā iestāžu izmaksas, kas būtu radušās, ja tās būtu nodrošinājušas tādu piekļuvi informācijai par projektu, kuras gadījumā attiecīgajai sabiedrības daļai būtu jāpieliek mazākas pūles. Piemēram, varētu būt runa par informācijas sniegšanu Ijā, kur projekts tiek īstenots un kur dzīvo lielākā daļa, iespējams, pat visi attiecīgās sabiedrības daļas locekļi, vai elektroniskā ceļā internetā.

73.

Tas, ka it īpaši pūles, kas saistītas ar paziņošanu vietējā līmenī, nebūtu nesamērīgas, izriet jau no tā, ka atbilstoši Grieķijas sniegtajai informācijai sabiedrība ar informāciju par projektu var iepazīties arī pašvaldībā, kur projekts tiek īstenots ( 22 ), kas turklāt atbilst arī Māstrihtas ieteikumiem ( 23 ).

74.

Tāpēc kopumā ir jāsecina, ka, paredzot informācijas sniegšanas kārtības nosacījumus saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 3. punktu, ir jāsamēro attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem uzliktais slogs saistībā ar piekļuves tiesību izmantošanu un izmaksas, kas rodas iestādēm.

75.

Visbeidzot, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietvertas šaubas par uzklausīšanas rīkošanu Sirā.

76.

Pamats tam, lai vērtētu šo jautājumu, ir IVN direktīvas 6. panta 4. punkts. Atbilstoši tam attiecīgajai sabiedrības daļai laikus jādod reālas iespējas piedalīties attiecīgajā vides lēmumu pieņemšanas procedūrā. Tāpat saskaņā ar 6. panta 5. punktu dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa apzināšanai (piemēram, aicinot iedzīvotājus izteikties rakstveidā vai veicot sabiedrības aptauju).

77.

Lai atbildētu uz jautājumu, vai šādi piemērotā sabiedrības līdzdalības kārtība atbilst IVN direktīvai, ir jāveic līdzīgs vērtējums kā saistībā ar informācijas sniegšanas kārtību.

78.

Šajā ziņā zināmas norādes izriet no Tiesas sprieduma, atbilstoši kuram administratīvas maksas noteikšana par sabiedrības līdzdalību konkrētos ietekmes uz vides novērtējumos pati par sevi nav nesaderīga ar IVN direktīvas mērķi. Tomēr Tiesa arī uzsvēra, ka maksu nevar noteikt tādā apmērā, ka tā liegtu direktīvas pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim ( 24 ).

79.

Tāpēc īpaša nozīme izvērtējumā ir tam, vai sabiedrības līdzdalības kārtība ierobežo IVN direktīvas pilnīgu iedarbību.

80.

Šāds ierobežojums būtu jāpieņem, ja attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, lai piedalītos procedūrā, patiešām obligāti konkrētā dienā bija jādodas uz Siru. Proti, līdzdalība rakstveida vai elektroniskā formā, kas saskaņā ar Grieķijas sniegto informāciju patiešām bija iespējama ( 25 ) un IVN direktīvas 6. panta 4. punktā expressis verbis tiek minēta kā iespējama līdzdalības forma ( 26 ), visiem lietas dalībniekiem nozīmētu būtiski mazākas pūles.

81.

Tāpēc, paredzot attiecīgās sabiedrības daļas uzklausīšanas kārtību saskaņā ar IVN direktīvas 6. panta 4. punktu, ir jāsamēro attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem uzliktais slogs saistībā ar piedalīšanos procedūrā un izmaksas, kas rodas iestādēm.

82.

Otrais Valsts padomes jautājums ir par to, vai, ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka ar projekta atļaujas paziņošanas brīdi īpašā tīmekļa vietnē ir jāsāk skaitīt 60 dienu ilgais termiņš prasības celšanai, ir saderīgas ar IVN direktīvas 6. un 11. pantu, kā arī Hartas 47. pantu.

83.

Vispirms jānoskaidro, vai šim jautājumam vispār ir nozīme lēmuma pieņemšanā – tātad, vai tas ir pieņemams. Tas tāpēc, ka atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tādu prasību gadījumā, kuras – kā prasība pamatlietā – ir celtas pirms 2017. gada 12. aprīļa, līdz ar likumā paredzētajām termiņa beigām var norādīt, ka prasītājs tikai vēlāk ir uzzinājis par apstrīdēto darbību. Minēto es saprotu tādējādi, ka prasības celšanas termiņu šajos gadījumos sāk skaitīt tikai ar brīdi, kad faktiski ir iegūta informācija.

84.

Tā kā prasītāji pamatlietā skaidri norāda, ka tie par atļauju ir uzzinājuši, tikai sākoties būvdarbiem, un arī apsvērumi saistībā ar atbildi uz pirmo jautājumu pamato šo argumentāciju, varētu pieņemt, ka valsts tiesvedībā netiks sniegta atbilde uz otro jautājumu.

85.

Taču Valsts padome arī paziņo, ka faktiskās uzzināšanas brīdis nevar būt nesamērīgi vēlāk par likumā paredzēto brīdi, tātad paziņošanu internetā. Tāpēc nevar izslēgt, ka Valsts padome pamatlietā sliecas likumā paredzētā termiņa nokavēšanu par pusotru gadu uzskatīt par nesamērīgu.

86.

Tātad, tā kā šaubu gadījumā ir jāpieņem, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīme lēmuma pieņemšanā ( 27 ), šis jautājums ir pieņemams.

87.

IVN direktīvā nav ietverts tiesiskais regulējums par to, vai prasības celšanas par projekta atļauju termiņa skaitīšana var sākties ar tās publicēšanas brīdi internetā.

88.

Saskaņā ar IVN direktīvas 9. panta 1. punktu kompetentā iestāde vai iestādes par lēmumu piešķirt vai atteikt attīstības piekrišanu informē sabiedrību saskaņā ar attiecīgo procedūru. Lai gan 9. panta 1. punktā ir ietvertas arī paziņošanai izvirzītās papildu prasības, tajā nav ietvertas konkrētas tiesību normas par procedūru.

89.

Arī tiesību normās, kas var būt par pamatu prasībai par projekta atļauju, proti, nedz IVN direktīvas 11. pantā, nedz saistībā ar direktīvu tiesību normu tiešo iedarbību ( 28 ) vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā, lasot to kopā ar Pamattiesību hartas 47. pantu ( 29 ), nav reglamentēts, vai paziņošana internetā var nozīmēt prasības celšanas termiņa sākumu.

90.

Tāpēc saistībā ar abiem jautājumiem, t.i., prasības celšanas termiņu un paziņošanas procedūru, ir piemērojama dalībvalstu procesuālā autonomija efektivitātes un līdzvērtības principu robežās.

91.

Arī šeit runa atkārtoti ir par lielāku un mazāku projektu nošķiršanu. Tikai A kategorijas projektu gadījumā esot paredzēts, ka paziņošana internetā nozīmē prasības celšanas termiņa sākumu. Turpretim B kategorijas projektu gadījumā prasības celšanas termiņu sākot skaitīt no brīža, kad faktiski tiekot saņemta informācija par atļauju.

92.

Attiecīgo projektu lielumam un nozīmei ir jēga, argumentējot gan par, gan pret šo nošķiršanu. No vienas puses, tiek apšaubīts tas, ka iespēja vērties tiesā projektu ar būtiskāku ietekmi uz vidi gadījumā ir reglamentēta stingrāk. No otras puses, tiek uzsvērta lielo projektu īpašā nozīme un ierobežotais skaits, kas pamatojot atšķirīgo attieksmi.

93.

Galu galā, ir pamatoti jaunu paziņošanas metodi un ar to saistītās jaunās tiesību normas par prasības celšanas termiņa skaitīšanu galvenokārt ieviest tikai attiecībā uz lielākiem projektiem. Pirmkārt, ierobežotais šo projektu skaits atvieglo šo metožu izmēģināšanu ( 30 ). Otrkārt, šo projektu gadījumā, jau pamatojoties uz ieguldījumu apjomu, ir konstatējama palielināta tiesiskās drošības interese. Un, treškārt, attiecīgā sabiedrības daļa lielāku projektu gadījumā loģiski aptver lielāku personu loku. Ja prasības celšanas termiņu sāktu skaitīt nevis ar paziņošanas brīdi, bet gan tikai ar faktisko informācijas iegūšanas brīdi, gandrīz nebūtu iespējams noteikt, kad prasības vairs nevar tikt celtas.

94.

Līdz ar to nevar saskatīt līdzvērtības principa pārkāpumu.

95.

Saskaņā ar efektivitātes principu nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā.

96.

Šajā ziņā vispirms ir jāanalizē publicēšana internetā un pēc tam prasības celšanas termiņu skaitīšana.

97.

Atļaujas publicēšana internetā kā tāda ir saderīga ar efektivitātes principu.

98.

Prasītāji pamatlietā gan pareizi norāda, ka Tiesa pirms apmēram desmit gadiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā pauda šaubas par to, vai tikai un vienīgi interneta izmantošana ir saderīga ar efektivitātes principu ( 31 ). Arī mūsdienās vēl var būt teritorijas, kur internets vēl nav pietiekami izplatīts, lai paļautos tikai uz to ( 32 ).

99.

Tomēr vismaz pamatlietā nav konstatējamas norādes uz to, ka paziņošana internetā, salīdzinot ar citām paziņošanas formām, pārlieku apgrūtinātu tiesību izmantošanu. Tieši pretēji – arī Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis tiek publicēts elektroniskā formā internetā; parasti mūsdienās tikai šī redakcija ir autentiska un rada juridiskas sekas ( 33 ). Turklāt arī IVN direktīvas 6. panta 2. punktā saistībā ar sabiedrības informēšanu tiek minēti elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi kā saziņas līdzeklis. Jau tāpēc vien šai metodei ir jābūt pieejamai arī dalībvalstīm.

100.

Tiesiskās drošības interesēs būtībā ir pieļaujams, ka iespēja celt prasību par pasākumu tiek pakārtota tam, vai ir ievērots termiņš ( 34 ).

101.

Tiesa it īpaši par nesamērīgu ierobežojumu neuzskata to, ka prasības celšanas termiņa skaitīšana tiek padarīta atkarīga no paziņojuma, ar kuru ieinteresētā persona ir iepazinusies vai ar kuru ieinteresētajai personai vismaz bija jāiepazīstas ( 35 ). Turpretim ar efektivitātes principu nesaderīga situācija būtu termiņa izmantošana pret personu, ja valsts iestāžu rīcības sekas saistībā ar termiņa esamību ir tādas, ka privātpersonai pilnībā ir liegta iespēja īstenot savas tiesības valsts tiesās ( 36 ), t.i., ja prasība ir celta novēloti iestāžu rīcības dēļ ( 37 ).

102.

Tāpēc Valsts padomei ir pienākums pārbaudīt, vai Grieķijas iestāžu rīcība ir liegusi prasītājiem jebkādu iespēju izmantot savas tiesības un, it īpaši, vai iestāžu rīcība ir izraisījusi prasības novēlotu celšanu.

103.

Grieķijas un 105 tūrisma un nekustamo īpašumu uzņēmumu akciju sabiedrības viedoklis ir tāds, ka ikvienam bija jābūt informētam par tiesību normām par atļauju publicēšanu internetā un tāpēc arī prasītājiem pamatlietā bija jāiepazīstas ar strīda pamatā esošās atļaujas publikāciju internetā.

104.

Taču šajā ziņā netiek pietiekami ņemts vērā prasības par tāda projekta atļauju konteksts, kuram ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums. Proti, šādas atļaujas priekšnoteikums, pirmkārt, saistībā ar sabiedrības līdzdalību atbilstoši IVN direktīvas 6. pantam ir papildu informācijas sniegšana par projektu. Otrkārt, ceļot prasību saskaņā ar IVN direktīvas 11. pantu, ir jāpiešķir plašas iespējas vērsties tiesā.

105.

Sabiedrības līdzdalībai ir nozīme it īpaši tāpēc, ka attiecīgā sabiedrības daļa var paļauties uz to, ka attiecībā uz projektu, kuram ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, atļauja tiek piešķirta, tikai pamatojoties uz sabiedrības līdzdalību atbilstoši IVN direktīvas 6. pantam. Minētais ietver it īpaši informēšanu par atļaujas piešķiršanas procedūru, kas attiecīgajai sabiedrības daļai, kuru skar attiecīgais projekts, dod pienācīgu iespēju laikus un iepriekš iegūt informāciju par lēmuma pieņemšanu saistībā ar plānoto darbību un tās līdzdalības iespējām ( 38 ). Ja attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem nav sniegta informācija par procedūru, tiem nav jārēķinās ar to, ka tiks piešķirta un darīta zināma projekta atļauja, kas tos skar.

106.

Šajā gadījumā šaubas ir par to, vai tikai ar apstākli vien, ka lēmums ex post ir pieejams zināmā tīmekļa vietnē, var pietikt, lai ievērotu informēšanas pienākumus saskaņā ar IVN direktīvas 9. pantu ( 39 ). Proti, kā to pārliecinoši izklāsta prasītāji pamatlietā, ir jābūt iemeslam, lai pārbaudītu tīmekļa vietni saistībā ar to, vai tajā ir ticis ievietots lēmums, kas varētu ietekmēt to situāciju.

107.

Līdz ar to ar IVN direktīvas 9. un 11. pantu nav saderīga situācija, kad attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kuri faktiski nav zinājuši par projekta atļauju, tiek norādīts uz prasības celšanas termiņu, kuru sāk skaitīt ar atļaujas paziņošanas brīdi internetā, ja tie atbilstoši direktīvas 6. panta 2. punktam nav saņēmuši pienācīgu iespēju pirms tam iegūt informāciju par atļaujas piešķiršanas procedūru.

108.

Šis secinājums atbilst mērķim nodrošināt plašas iespējas vērsties tiesā.

109.

IVN direktīvas 11. panta 3. punkta pirmajā teikumā un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā ir nostiprināts mērķis nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai plašas iespējas vērsties tiesā. Šajā teikumā ir ietverts tas, ka dalībvalstis nosaka, kas saistībā ar prasību atbilstoši direktīvas 11. pantam ir uzskatāma par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu.

110.

Taču Tiesa šo mērķi ir pamatoti ņēmusi vērā ne tikai saistībā ar jautājumu par pietiekamu interesi vai tiesību pārkāpumu ( 40 ), bet arī saistībā ar to, atbilstoši kādiem kritērijiem ir jāatzīst vides organizācijas ( 41 ), vai tiesāšanās izdevumi ir pārāk lieli ( 42 ) un ciktāl saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu var atsaukties uz procesuālu pārkāpumu ( 43 ) un, it īpaši, saistībā ar izmantotā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti ( 44 ).

111.

Tāpēc mērķis nodrošināt plašas iespējas vērsties tiesā ir jāņem vērā, vērtējot, vai prasības celšanas termiņš, kuru sāk skaitīt ar brīdi, kad par projekta atļauju ir ticis paziņots internetā, pārāk neapgrūtina tiesību saskaņā ar IVN direktīvas 11. pantu izmantošanu. Taču ar šo mērķi nebūtu saderīga situācija, ja prasības celšanas termiņu sāktu skaitīt tāda paziņojuma dēļ, ar kuru attiecīgajai sabiedrības daļai nepietiekamas informācijas par atļaujas piešķiršanas procedūru dēļ nebija jārēķinās.

112.

Šim secinājumam kā pretargumentu nevar arī minēt spriedumu North East Pylon Pressure Campaign un Sheehy ( 45 ). Ir tiesa, ka Tiesa šajā lēmumā ir nospriedusi, ka IVN direktīvas 11. panta 1. punkta piemērošanas joma ir ierobežota ar tiem strīda aspektiem, kuri attiecas uz sabiedrības tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā atbilstoši precīziem noteikumiem, kas šajā jautājumā paredzēti šai direktīvā ( 46 ). Turpretim prasības, kuru pamatā ir jebkurš cits šīs direktīvas noteikums, un a fortiori – jebkuri citi tiesību akti, vai tie būtu Savienības vai dalībvalstu, esot izslēgtas ( 47 ).

113.

Šo secinājumu varētu saprast tādējādi, ka prasību saskaņā ar IVN direktīvas 11. panta 1. punktu var celt tikai par lēmumiem, kas ir tieši saistīti ar sabiedrības līdzdalības kārtību, taču ne par projekta atļauju kā tādu. Atbilstoši minētajam prasība par projekta atļauju varētu tikt balstīta tikai uz IVN direktīvas tiesību normu tiešu iedarbību ( 48 ) vai Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, lasot to kopā ar Pamattiesību hartas 47. pantu ( 49 ).

114.

Tomēr šāda šīs judikatūras izpratne nepārliecina.

115.

Proti, IVN direktīvas 11. pantā paredzētās prasības attiecināšana tikai uz sabiedrības līdzdalības jautājumiem, ar ko netiktu ietekmēta atļaujas likumība, nozīmētu, ka tā zaudē savu jēgu un jebkādu faktisku iedarbību. Sabiedrības līdzdalība nav pašmērķis, un minētais attiecas arī uz apstrīdēšanu. Drīzāk attiecīgajai sabiedrības daļai par to interese galvenokārt ir tāpēc, ka tā tādējādi var ietekmēt projekta atļauju un tās sekas.

116.

Tāpēc piemērojamās tiesību normas veido arī nesaraujamu saikni starp prasību saskaņā ar IVN direktīvas 11. pantu un projekta atļauju.

117.

Saskaņā ar 11. panta 1. punktu konkrētiem attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

118.

Tāda projekta atļauja, kuram ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ir šāds lēmums, kam ir piemērojamas tiesību normas par sabiedrības līdzdalību.

119.

Proti, dalībvalstīm saskaņā ar IVN direktīvas 2. panta 1. punktu ir jānodrošina, ka uz 4. pantā definētajiem projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi inter alia to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības piekrišanu, un ir jānosaka visi vajadzīgie pasākumi, lai tiktu novērtēta to ietekme.

120.

Saskaņā ar IVN direktīvas 3. pantu ietekmes uz vidi novērtējumā pienācīgā veidā, ņemot vērā katru atsevišķu gadījumu un saskaņā ar 4.–12. pantu, nosaka, raksturo un novērtē projekta tiešo un netiešo ietekmi uz konkrētiem vides faktoriem. 6. pantā paredzētā sabiedrības līdzdalība ir daļa no noteikšanas, raksturošanas un novērtēšanas procedūras, un saskaņā ar 8. pantu tā ir jāņem vērā atļaujas piešķiršanas procedūrā.

121.

Vēl tiešāk šī saikne starp prasību un atļauju izriet no Orhūsas konvencijas 6. panta un 9. panta 2. punkta. Saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu sabiedrības līdzdalības procedūru piemēro, kad tiek piešķirtas atļaujas saskaņā ar I pielikumu un pieņemti lēmumi par citām plānotām darbībām, kurām var būt būtiska ietekme uz vidi. 9. panta 2. punktā savukārt ir paredzēta tādu lēmumu, darbību un bezdarbību materiāltiesiskās un procesuāltiesiskās likumības apstrīdēšana, kuriem ir piemērojams 6. pants ( 50 ).

122.

Attiecīgi Tiesa ir nolēmusi, ka apstrīdēšanas tiesības atbilstoši IVN direktīvas 11. pantam pēc tam, kad tās tika ieviestas pirmo reizi, bija piemērojamas jau administratīvajām atļaujas procedūrām, kas bija uzsāktas pirms attiecīgā transpozīcijas termiņa beigām, taču atļauja tikai izsniegta tikai pēc tam ( 51 ). Sabiedrības līdzdalības brīdim šajā ziņā nebija nozīme.

123.

Turklāt vismaz atzītajām vides organizācijām apstrīdēšanas procesā ir tiesības atsaukties ne tikai uz tiesību normu par sabiedrības līdzdalību pārkāpumu. Drīzāk tās var atsaukties uz valsts tiesību normām, ar kurām tiek īstenotas Savienības tiesības vides jomā, kā arī uz Savienības vides tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība ( 52 ).

124.

Turklāt arī apstāklis, ka dalībvalstis saskaņā ar IVN direktīvas 11. panta 2. punktu nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību saskaņā ar 11. panta 1. punktu var apstrīdēt, neliedz ņemt vērā trūkumus, kas saistīti ar informēšanu atbilstoši 6. panta 2. punktam saistībā ar prasības celšanas termiņa skaitīšanu.

125.

Ir tiesa, ka dažās dalībvalstīs konkrētus procesuālus pārkāpumus, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu, var apstrīdēt, nevis ceļot prasību par projekta atļauju, bet gan atsevišķā tiesvedībā ( 53 ).

126.

Taču nav secināms, ka Grieķijā šādas atsevišķas tiesvedības ir paredzētas.

127.

Tomēr galvenokārt šāda atsevišķa prasība būtu piemērota, lai nodrošinātu izvirzīto procesuālo tiesību efektīvu aizsardzību, ja ar to tiek novērsts, ka starplaikā projektam tiek piešķirta galīga un neapstrīdama atļauja ( 54 ). Proti, iebildums par procesuālo tiesību pārkāpumu nav pašmērķis, bet tā mērķis ir piešķirt prasītājam faktisku priekšrocību. Pretējā gadījumā nebūtu konstatējama pietiekama tiesību aizsardzības interese ( 55 ). Saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu šādas priekšrocības priekšnoteikums ir tāds, ka prasība var ietekmēt lēmumu par projektu.

128.

Tāpēc kompetentajām valsts iestādēm (un tiesām ( 56 )) savas kompetences robežās ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai labotu situāciju, ja netiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums, piemēram, atsaucot vai apturot jau piešķirtu atļauju, lai izdarītu šādu vērtējumu ( 57 ). Šajā ziņā var apstrīdēt ne tikai lēmumu neveikt ietekmes uz vidi novērtējumu, bet vajadzības gadījumā arī veikto ietekmes uz vidi novērtējumu, ciktāl tajā ir pieļauti trūkumi ( 58 ).

129.

Tāpēc IVN direktīvas 11. panta 2. punktā paredzētās tiesības noteikt procesa stadiju, kad konkrēti lēmumi var tikt apstrīdēti, nevar radīt situāciju, kurā būtisks procesuāls pārkāpums, informējot attiecīgo sabiedrības daļu saskaņā ar 6. panta 2. punktu, netiek ņemts vērā, vērtējot prasības par atļauju celšanas termiņa skaitīšanu.

130.

Visbeidzot arī projekta attīstītāja likumīgā interese uz tiesisko drošību nav pretrunā informēšanas trūkumu ņemšanai vērā attiecībā uz termiņa skaitīšanu. Proti, viņš nav bezpalīdzīgs attiecībā pret iestāžu veikto attiecīgās sabiedrības daļas nepilnīgo informēšanu. Ja viņš šaubās par to, ka iestāžu paziņojumi ir pietiekami, viņš papildus var veikt savus piemērotus pasākumus, piemēram, izvietojot paziņojumus projekta īstenošanas vietā un citās piemērotās vietās vai ievietojot sludinājumus vietējos laikrakstos. Pamatojoties uz šādiem pasākumiem, attiecīgās sabiedrības daļas locekļi var faktiski iegūt informāciju par projekta atļauju un pienācīgu iespēju uzzināt par atļaujas piešķiršanas procedūru.

131.

Tātad ir jāsecina, ka ar IVN direktīvas 9. un 11. pantu nav saderīga situācija, kad attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kuri faktiski nav zinājuši par projekta atļauju, tiek norādīts uz prasības celšanas termiņu, kuru sāk skaitīt ar atļaujas paziņošanas brīdi internetā, ja tiem iepriekš atbilstoši direktīvas 6. panta 2. punktam nav bijusi pienācīga iespēja iegūt informāciju par atļaujas piešķiršanas procedūru.

132.

Tāpēc es ierosinu Tiesai lemt šādi: