1. 

Ar prasību, par ko ir šie secinājumi un kas celta saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, Eiropas Komisija lūdz Tiesu, pirmkārt, konstatēt, ka, tā kā Īrija nav veikusi pasākumus, kas nepieciešami 2008. gada 3. jūlija sprieduma Komisija/Īrija (C‑215/06, EU:C:2008:380, turpmāk tekstā – “spriedums Komisija/Īrija”) rezolutīvās daļas otrās daļas izpildes nodrošināšanai, tā nav izpildījusi pienākums, kas tai noteikti saskaņā ar LESD 260. pantu, un, otrkārt, piespriest Īrijai par šo pārkāpumu samaksāt naudas sodu un kavējuma naudu līdz minētā sprieduma pilnīgai izpildei.

2.

2003. gadā Deribraienā [Derrybrien] Golvejas [Galway] grāfistē tika sākti vēja parka (turpmāk tekstā – “Deribraienas vēja parks”) būvniecības darbi. Tas ir vēja enerģijas izmantojuma uz sauszemes projekts, kas ir lielākais Īrijā un viens no plašākajiem Eiropā. Deribraienas vēja parka būvniecības atļaujas dažādie posmi ir šādi izklāstīti sprieduma Komisija/Īrija 83. punktā: “lūgumi izdot atļauju par pirmajiem diviem projekta posmiem, katrā no tām paredzot 23 vēja ģeneratorus, tika iesniegti 1997. gada 4. un 18. decembrī. Tā kā iepriekšējie lūgumi izsniegt atļauju tika atzīti par nederīgiem, jauni pieteikumi tika iesniegti 1998. gada 23. janvārī. Atļauja tika sniegta 1998. gada 12. martā. 2000. gada 5. oktobrī tika iesniegts lūgums izsniegt atļauju trešajam būvniecības posmam par 25 ģeneratoriem un par apkopes ceļiem, kuram atļauja tika izsniegta 2001. gada 15. novembrī. 2002. gada 20. jūnijā projekta attīstītājs lūdza atļaut mainīt pirmos divus projekta posmus – atļauja tika sniegta 2002. gada 30. jūlijā. 2003. gada oktobrī, beidzoties atļaujas, kura tika sniegta par pirmajiem diviem būvniecības posmiem, termiņam, projekta attīstītājs lūdza atjaunot minēto atļauju – šis lūgums tika apmierināts 2003. gada novembrī”.

3.

2003. gada 16. oktobrī Deribraienā notika milzīgs zemes nogruvums, kura rezultātā apmēram pusmiljons kubikmetru kūdras masas ieslīdēja Ovendalulī [Owendalulleegh] upē, piesārņojot to un izraisot aptuveni 50000 zivju bojāeju. Kā izriet no lietas C‑215/06 materiāliem, divos 2004. gada februārī publicētos izmeklēšanas ziņojumos bija izdarīts secinājums, ka vides katastrofa ir jāsaista ar Deribraienas vēja parka būvniecības darbiem.

4.

2001. gada 21. decembrī pēc 2001. gada 5. aprīļa brīdinājuma vēstules Komisija nosūtīja Īrijai argumentētu atzinumu, kurā bija pieminēti vairāki ar kūdras ieguvi saistīti projekti, kas īstenoti bez iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma, pārkāpjot Direktīvu 85/337 ( 2 ). 2004. gada 7. jūlijā Komisija nosūtīja Īrijai papildu brīdinājuma vēstuli, kurā bija uzskaitīti vairāki Direktīvas 85/337 pārkāpumi, tostarp Deribraienas vēja parka izbūve, pamatojoties uz nepilnīgu ietekmes uz vidi novērtējumu. Pēc minētās vēstules 2005. gada 5. janvārī tika nosūtīts papildu argumentēts atzinums.

5.

2006. gada 11. maijā Komisija cēla prasību pret Īriju saskaņā ar EKL 226. pantu. Pirmkārt, Komisija pārmeta Īrijai, ka tā nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka projekti, kuri izraisa ievērojamu ietekmi uz vidi, pirms atļaujas izdošanas tiek pakļauti ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrai atbilstoši Direktīvai 85/337 un ka tā ļāvusi iesniegt legalizācijas lūgumus jau pēc projektu pilnīgas vai daļējas īstenošanas, pārkāpjot minētajā direktīvā noteiktos preventīvos mērķus. Otrkārt, Komisija apstrīdēja apstākļus, kādos bija izsniegta atļauja Deribraienas vēja parka būvniecībai.

6.

Spriedumā Komisija/Īrija Tiesa apmierināja abus iebildumus. Minētā sprieduma rezolutīvās daļas otrajā daļā Tiesa nosprieda, ka, neveicot visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka “pirms atļaujas piešķiršanas vēja parku izveidei un ar to saistītām darbībām Deribraienā Golvejas grāfistē, kā arī pirms darbu izpildes tiktu sniegts projekta ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši Direktīvas 85/337 5.–10. pantam gan tās sākotnējā redakcijā, gan redakcijā, kas izriet no grozījumiem, kuri tika veikti ar Direktīvu 97/11 ( 3 )”, Īrija nav izpildījusi minētās direktīvas 2., 4. un 5.–10. pantā paredzētos pienākumus.

7.

2008. gada 15. jūlija vēstulē Komisija lūdza Īrijai divos mēnešos pēc sprieduma Komisija/Īrija dienas sniegt informāciju par pasākumiem, kas veikti šā sprieduma īstenošanai. 2008. gada 3. septembra atbildē Īrija paziņoja, ka pilnīgi pieņem spriedumu Komisija/Īrija un vēlas to ātri īstenot. Attiecībā uz Deribraienas vēja parku Īrijas iestādes informēja Komisiju, ka vēja parka pārvaldītājs bija piekritis sniegt atjauninātu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā iekļauta Direktīvas 85/337 5. pantā un IV pielikumā minētā informācija un kura mērķis ir “identificēt, izanalizēt un novērtēt Deribraienas tiešo un netiešo ietekmi uz vidi, kā arī mijiedarbību starp šī ietekmēm un noteikt iespējamus koriģējošos pasākumus, kas vēl jāpieņem, šādas ietekmes mazināšanai”. Šis novērtējums būtu bijis jāpabeidz līdz 2008. gada beigām.

8.

2008. gada 18. septembrī notika Komisijas un Īrijas iestāžu sanāksme, kuras laikā šīs iestādes uzsvēra apņemšanos pasūtīt koriģējošu Deribraienas vēja parka ietekmes uz vidi novērtējumu. Šīs sanāksmes laikā tika apspriesta iespēja veikt šo novērtējumu, neapšaubot esošo atļauju, un tika nolemts pagaidīt paredzētos Īrijas tiesību aktu grozījumus par legalizācijas procedūru, lai īstenotu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas pirmo daļu.

9.

2009. gada 10. martā Īrijas iestādes informēja Komisiju, ka plānotā tiesību aktu grozīšana ieviesīs “aizstājējatļaujas” (“substitute consent”) procedūru (turpmāk tekstā – “aizstāšanas procedūra”), kas izņēmuma gadījumos atļaus legalizēt atļaujas, kuras izdotas, pārkāpjot Direktīvu 85/337. 2009. gada 17. aprīlī, atbilstoši saistībām, ko Īrijas iestādes uzņēmās 2009. gada 18. marta sanāksmē, tās nosūtīja Komisijai pamatdokumentu ar nosaukumu “ECJ Judgement in case C‑215/06: Draft framework response by Ireland 17 April 2009”, kurā izklāstīja pasākumus, ar kuriem Īrija bija iecerējusi īstenot spriedumu Komisija/Īrija. Minētā dokumenta D sadaļā bija aprakstīta aizstāšanas procedūra, kurai būtu bijis jābūt iekļautai plānotajos tiesību aktu grozījumos, kurus pieņemt bija paredzēts 2009. gada beigās. Pamatdokumenta E sadaļā ar nosaukumu “Konkrēti priekšlikumi par Deribraienas vēja parku” bija norādīts, ka vēja parka pārvaldītājs iesniegs aizstājējatļaujas pieteikumu, izmantojot šo procedūru.

10.

2009. gada 26. jūnijā Komisija saskaņā ar EKL 228. panta 2. punktu nosūtīja Īrijai brīdinājuma vēstuli, kurā norādīja, ka nav saņēmusi turpmāku informāciju par Deribraienas vēja parka ietekmes uz vidi novērtējuma attīstības stadiju. 2009. gada 9. septembrī Īrija atbildēja uz brīdinājuma vēstuli, tostarp norādot, ka drīzumā tiks pieņemti tiesību aktu grozījumi, ar kuriem tiks ieviesta aizstāšanas procedūra, un apstiprinot, ka Deribraienas vēja parka pārvaldītājs ir piekritis iesniegt aizstājējatļaujas pieteikumu, kā arī veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, tiklīdz šie grozījumi stāsies spēkā.

11.

Nesaņēmusi turpmāku informāciju par ierosināto pasākumu veikšanu, 2010. gada 22. martā Komisija nosūtīja Īrijai jaunu brīdinājuma vēstuli, uz kuru Īrija atbildēja ar 2010. gada 18. maija, 2010. gada 22. jūlija un 2010. gada 13. septembra vēstulēm. 2010. gada 22. jūlija vēstulē Īrijas iestādes norādīja, ka jaunie tiesību akti, ko apstiprinājis Parlaments, stāsies spēkā jūlija beigās. Attiecībā uz Deribraienas vēja parku Īrijas iestādes no jauna norādīja, ka, tiklīdz darbosies aizstāšanas procedūra, vēja parka pārvaldītājs iesniegs aizstājējatļaujas pieteikumu, kam pievienots koriģējošais ietekmes uz vidi novērtējums, “kurā iekļauta informācija par pasākumiem, ar kuriem iecerēts mazināt projekta īstenošanas rezultātā videi nodarīto kaitējumu”. 2010. gada 13. septembra vēstulē Īrijas iestādes informēja Komisiju par Planning and Development (Amendment) Act 2010 (No. 30 of 2010) (2010. gada Teritorijas plānošanas un attīstības likums (grozījums) (2010. gada Nr. 30), turpmāk tekstā – “PDAA”) pieņemšanu. Minētā likuma XA daļa regulē aizstājējatļaujas procedūru.

12.

2012. gada 19. septembrī Komisija uzrakstīja Īrijas iestādēm, lūdzot tām sniegt turpmāku sīkāku informāciju par paziņotajiem leģislatīvajiem pasākumiem, lai novērtētu to saderību ar spriedumu Komisija/Īrija. Turklāt, uzzinājusi, ka pastāv šaubas par Deribraienas vēja parka pārvaldītāja vēlmi iesniegt aizstājējatļaujas pieteikumu, Komisija lūdza Īrijas iestādēm izskaidrot šo jautājumu. 2012. gada 13. oktobra vēstulē Īrijas iestādes apstiprināja Deribraienas vēja parka pašreizējā pārvaldītāja atteikšanos pakļauties aizstāšanas procedūrai – gan izmaksu dēļ, ko tā būtu radījusi, gan baidoties no atļauju iespējamās atsaukšanas. Tajā pašā vēstulē bija paskaidrots, ka pēc Savienības tiesību padziļinātākas analīzes Īrijas iestādes bija pārliecinājušās, ka šīs tiesības neliek apšaubīt atļaujas, kas jau izdotas Deribraienas vēja parka būvniecībai un kas starplaikā bija kļuvušas galīgas, un ka risinājums, kas ietver minēto atļauju atsaukšanu, ir pretrunā tiesiskās drošības un likuma atpakaļejoša spēka aizlieguma principiem, kā arī Tiesas judikatūrai dalībvalstu procesuālās autonomijas jomā. Šajos apstākļos Īrijas iestādes uzskatīja, ka ikvienu Īrijas valsts mēģinājumu piespiest Deribraienas vēja parka pārvaldītāju pakļauties aizstāšanas procedūrai gandrīz droši nobloķētu tiesu iestāde, kas uzskatītu par prioritārām šī pārvaldītāja Īrijas Konstitūcijā garantētās tiesības. Šo iemeslu dēļ Īrijas iestādes secināja, ka koriģējošs Deribraienas vēja parka ietekmes uz vidi novērtējums var tikt iegūts tikai tad, ja vēja parka pārvaldītājs labprātīgi sadarbojas. Šo nostāju Īrijas iestādes vēlreiz uzsvēra 2012. gada 21. decembra vēstulē Komisijai.

13.

2013. gada 10. maijā Īrijas iestādes ziņoja Komisijai, ka ir sazinājušās ar Deribraienas vēja parka pārvaldītāju, lai izpētītu iespēju veikt “neatkarīgu un neoficiālu” ietekmes uz vidi novērtējumu, kas būtu veicams uz “skaidra un kodolīga” nodomu protokola pamata. 2013. gada 13. decembra vēstulē Īrijas iestādes informēja Komisiju, ka Deribraienas vēja parka pārvaldītājs, lai gan “būdams pilnīgi pārliecināts, ka to darīt nav viņa pienākums”, bija piekritis veikt šādu novērtējumu. Pēc minētās vēstules Īrijas iestādes 2014. gada 8. maijā un 2014. gada 1. augustā nosūtīja dokumentu ar nosaukumu “Derrybrien Environmental Review‑Concept” (turpmāk tekstā – “konceptuālais dokuments”), kurā bija norādīts, ka ietekmes uz vidi novērtējumu pa punktiem, kuri norādīti minētā dokumenta pielikumā un noteikti uz “paralēlas vienošanās” pamata, veiks neatkarīgs, Īrijas valdības tieši uzaicināts eksperts, kura veikumu pēc tam pārbaudīs valde. Šā novērtējuma rezultātā netiktu pārskatīta neviena esošā atļauja, nedz arī tas tiktu pakļauts tiesu iestādes pārbaudei. 2014. gada 6. augustā Komisijas dienesti darīja Īrijas iestādēm zināmu, ka iepriekš minētajā dokumentā paredzētās procedūras neatbilst Direktīvas 85/337 prasībām.

14.

2014. gada 15. septembrī Īrijas iestādes informēja Komisiju, ka tās strādā pie nodomu protokola ar Deribraienas vēja parka pārvaldītāju. Šāda nodomu protokola projekts tika nosūtīts Komisijai 2015. gada 11. martā. 2015. gada 17. novembrī notikušajā vienotajā sanāksmē [“package meeting”] Komisija un Īrijas iestādes vienojās, ka Komisijai drīz vien tiks nosūtīta nodomu protokola galīga versija.

15.

Tā kā turpinājuma tam nebija, Komisija 2016. gada 18. janvārī mudināja Īrijas iestādes atsūtīt nodomu protokola galīgu versiju. 2016. gada 7. martā Komisijai tika nosūtīta jauna nodomu protokola versija, kurā bija norāde, ka par vairākiem jautājumiem vēl notika apspriešanās ar Deribraienas vēja parka pārvaldītāju. Ar 2016. gada 6. jūnija elektroniskā pasta vēstuli Komisijas dienesti norādīja Īrijas iestādēm vairākus nodomu protokola jaunās versijas punktus, kuri bija jāgroza. Pēc 2016. gada 29. novembra sanāksmes Komisijas dienesti 2016. gada 15. decembrī ar elektroniskā pasta vēstuli norādīja Īrijas iestādēm, ka parakstītā nodomu protokola galīgais teksts Komisijai ir jāsaņem līdz 2016. gada beigām un ka pretējā gadījumā tā no jauna vērsīsies Tiesā 2017. gada sākumā. 2016. gada 22. decembrī Īrija nosūtīja Komisijai jaunu konceptuālā dokumenta versiju, kas, pēc Īrijas iestāžu domām, pilnībā atbilda Direktīvā 85/337 noteiktajiem kritērijiem, kā arī ar 2015. gada 2. decembri datētu jaunu klasifikācijas dokumentu. Pavadvēstulē bija norādīts, ka abus dokumentus ir paredzēts parakstīt 2017. gada janvārī.

16.

2017. gada 2. oktobrī Komisija uzrakstīja Īrijas iestādēm, norādot, ka, tā kā nav panākumu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otrās daļas izpildē, tā ir nolēmusi vērsties Tiesā. 2017. gada 16. oktobrī Īrija atbildēja, pievienojot jaunu konceptuālu 2017. gada 11. oktobrī parakstītu dokumentu, kurā darīja zināmu, ka gaida Komisijas atbildi. Konceptuālā dokumenta jaunā versija Tiesā netika iesniegta. Savā prasības pieteikumā Komisija tomēr norāda, ka šajā dokumentā bija atsauce uz divpusēju nodomu protokolu starp Deribraienas vēja parka pārvaldītāju un Īrijas iestādēm, par kuru tai nebija paziņots.

17.

2017. gada 13. decembra vēstulē Komisija apstiprināja, ka līdz tam brīdim gūtie panākumi nav pietiekami, lai izpildītu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu, uzsverot, ka nodomu protokola galīgā versija bija gaidāma uz 2016. gada beigām. 2018. gada 9. janvārī Īrijas iestādes atbildēja, ka nodomu protokols pēc Komisijas lūguma bija iekļauts konceptuālajā dokumentā, ka šis dokuments ir parakstīts un ka tika gaidīta Komisijas atļauja sākt veikt neoficiālu ietekmes uz vidi novērtējumu. 2018. gada 26. janvāra vēstulē Komisija atbildēja, ka, neatkarīgi no formālajiem jautājumiem par Īrijas iestāžu paziņotajiem dokumentiem, deviņos gados nebija gūti nekādi nozīmīgi panākumi, lai uzsāktu procesu, kura rezultātā varētu tikt veikts nopietns Deribraienas vēja parka ietekmes uz vidi novērtējums, un ka šā iemesla dēļ Komisija uzskatīja, ka ir iestājies jauns posms, kurā tā vairs nav ar mieru apstiprināt “ārpustiesas izlīgumu”. Vēl Komisija ieteica Īrijai atkārtoti apsvērt iespēju pakļaut Deribraienas vēja parka pārvaldītāju aizstāšanas procedūrai. 2018. gada 1. februārī Īrijas iestādes atbildēja, izsakot nožēlu par sadarbības ar Komisiju pasliktināšanos un pārmetot tai, ka tā nav izteikusi savu nostāju par dokumentiem, kurus Īrija nosūtīja 2016. gada 22. decembrī un kas ir uzskatāmi par galīgiem, tādējādi vēl vairāk novilcinot ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu.

18.

Uzskatot, ka Īrija nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai pilnībā izpildītu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu, Komisija 2018. gada 13. aprīlī cēla prasību, par kuru ir šie secinājumi.

19.

Lietas dalībnieki divreiz apmainījās ar procesuālajiem rakstiem, un to mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2019. gada 1. aprīļa tiesas sēdē. Piemērojot Tiesas Reglamenta 62. panta 2. punktu, lietas dalībnieki tiek aicināti tiesas sēdē atbildēt uz vairākiem tiesneša referenta rakstveidā uzdotiem jautājumiem. Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā reģistrēta 2019. gada 1. aprīlī, pirms tiesas sēdes sākuma, Komisija informēja Tiesu, ka 2019. gada 29. martā tā bija no Īrijas iestādēm saņēmusi paziņojumu ar norādi, ka Deribraienas vēja parka pārvaldītājs bija piekritis sadarboties PDAA paredzētās aizstāšanas procedūras sākšanai. Vēstuli, ko Īrijas iestādes bija nosūtījuša Komisijai 2019. gada 29. martā, tās nosūtīja Tiesas kancelejai tajā pašā 2019. gada 1. aprīlī. Šajā vēstulē tiek norādīts, ka aizstāšanas procedūra tiks uzsākta “visdrīzākajā iespējamā laikā, lai nodrošinātu pareizu ex post ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu”.

20.

Komisija uzskata, ka Īrija nav veikusi izpildes pasākumus, kas būtu jāveic saskaņā ar sprieduma Komisija/Īrija otro daļu. Lai gan Īrija ziņoja, ka ir ar mieru iespējami drīzāk izpildīt iepriekš minēto spriedumu, 10 gadu laikā, kas pagājuši no Tiesas nolēmuma dienas līdz prasības pieteikumam, par ko ir šie secinājumi, tā ir tikai izvirzījusi dažādus priekšlikumus, lai labotu pienākumu neizpildi saistībā ar Deribraienas vēja parku, nevienu no tiem tomēr neīstenojot.

21.

Īrija norāda, pirmkārt, ka no sprieduma Komisija/Īrija pamatojuma un rezolutīvās daļas izriet, ka Tiesas konstatētā pienākumu neizpilde attiecas kopumā uz Direktīvas 85/337 nepareizo transponējumu, savukārt attiecībā uz Deribraienas vēja parku nav ticis “nedz ierosināts, nedz saskaņots neviens īpašs labošanas līdzeklis”.

22.

Otrkārt, Īrija atgādina, no vienas puses, ka pienākums labot situāciju, kurā nav veikts kāda konkrēta projekta ietekmes uz vidi novērtējums, ir pakļauts dalībvalstu procesuālās autonomijas robežām un, no otras puses, ka 2016. gada 17. novembra spriedumā Stadt Wiener Neustadt (C‑348/15, EU:C:2016:882, 41. un 42. punkts) Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības neliedz attiecīgajām dalībvalstīm noteikt saprātīgus termiņus prasības celšanai par atļaujām, kas ir izsniegtas, nepildot Direktīvā 85/337 paredzēto pienākumu veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu. Šajos apstākļos Īrija precizē, ka atļaujas, kas izdotas Deribraienas vēja parka būvniecībai un saistīto darbību veikšanai, varēja tikt atceltas tikai ar High Court (Augstā tiesa) spriedumu, kas taisīts pēc atļaujas izdošanas lēmuma pārskatīšanas tiesā, ja pārskatīšana ierosināta ar likumā noteiktā termiņā celtu prasību, proti, astoņās nedēļās pēc lēmuma dienas ( 4 ). Tā kā juridiskie termiņi minēto atļauju spēkā esamības apstrīdēšanai ir jau beigušies un tas ir noticis vairākus gadus, pirms Komisija cēla prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, pēc kuras izskatīšanas tika pieņemts spriedums Komisija/Īrija, Īrijas iestādēm neesot nekāda pienākuma tās atsaukt.

23.

Treškārt, Īrija norāda, ka piekrist tam, ka spriedums, ar kuru Tiesa apmierina prasību sakarā ar pienākumu neizpildi LESD 258. panta izpratnē pēc pārkāpuma procedūras, kurā iesaistīta tikai Komisija un attiecīgā dalībvalsts, beigām, var atņemt spēku administratīvam lēmumam, kas atbilstoši valsts tiesībām ir kļuvis galīgs, būtu šā lēmuma adresātu tiesiskās paļāvības pārkāpums, it īpaši tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie, kad ir pagājuši gandrīz 10 gadi no pirmās būvatļaujas izdošanas dienas līdz Tiesas sprieduma lietā Komisija/Īrija pasludināšanai.

24.

Ceturtkārt, Īrija apgalvo, ka pirmstiesas procedūras norise pierāda, ka sprieduma Komisija/Īrija izpildes pasākumi tiek pieņemti tik lēni tam pamatā esošo juridisko jautājumu sarežģītības dēļ – šeit runa ir par tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzību, kā arī Deribraienas vēja parka pārvaldītāja īpašumtiesību aizsardzību –, nevis Īrijas sadarbības neesamības dēļ. Šī dalībvalsts norāda, ka pēc Īrijas iestāžu 2013. gadā noformulētā priekšlikuma veikt neoficiālu ietekmes uz vidi novērtējumu minētās iestādes 2016. gada 22. decembra vēstulē nosūtīja Komisijai konceptuālu dokumentu, lai saņemtu no tās formālu piekrišanu, kas tomēr tā arī netika saņemta. Par laiku, kas pagāja no minētā dokumenta nosūtīšanas līdz tā paša dokumenta, tikai parakstīta, nosūtīšanai 2017. gada oktobrī, vainojams esot pārpratums Īrijas iestāžu un Komisijas amatpersonu starpā, ja ne īsta sadarbības neesamība no Komisijas puses. Vēl Īrija apgalvo pirmām kārtām, ka sprieduma Komisija/Īrija izpilde nozīmēja, ka ir jāuzsāk process, kas atradās ārpus Direktīvas 85/337 transponēšanas noteikumu jomas, un otrām kārtām, ka pati Komisija nebija spējusi – pat prasības pieteikuma iesniegšanas laikā – identificēt specifiskos pasākumus, kas minētajai dalībvalstij bija jāveic, lai novērstu minētā sprieduma otrajā daļā konstatētās pienākumu neizpildes sekas. Šādos apstākļos Īrija nebūtu jāsoda par to, ka tā ir gaidījusi nepieciešamo laiku atbilstošu pasākumu īstenošanai, vai par to, ka tā nav pareizi un savlaicīgi identificējusi šādus pasākumus.

25.

Visbeidzot, Īrija apgalvo, ka tā – ievērojot konceptuālajā dokumentā paredzētā neoficiālā ietekmes uz vidi novērtējuma progresa gaitu – jau ir pilnīgi īstenojusi sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu.

26.

Saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, šai valstij jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei.

27.

Sprieduma Komisija/Īrija pamatojumā Tiesa atsevišķi analizēja Komisijas izvirzītos iebildumus, no kuriem pirmais attiecās uz Direktīvas 85/337 nepareizu transponējumu Īrijas tiesībās (34.–81. punkts), un otrais – uz apstākļiem, kādos bija notikusi Deribraienas vēja parka celtniecības atļauju izdošana un attiecīgo darbu izpilde (82.–112. punkts). Pēc iebildumu apmierināšanas minētā sprieduma rezolutīvajā daļā Tiesa nosprieda par divu atsevišķu pienākumu, kas Īrijai jāpilda saskaņā ar minēto direktīvu, neizpildi.

28.

Protams, pienākumu neizpilde, kas izriet no Deribraienas vēja parka būvniecības projekta Direktīvai 85/337 atbilstoša ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšanas, ir sekas tam, ka konkrētam gadījumam ir piemērotas Īrijas tiesību normas, ko Tiesa ir uzskatījusi par nesaskanīgām ar minētās direktīvas noteikumiem. Tomēr tas – atšķirībā no Īrijas šķietamā uzskata – nenozīmē, ka šī pienākumu neizpilde, ko Tiesa autonomi konstatējusi sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otrajā daļā, ir jāuzskata par iekļautu pirmajā daļā konstatētajā pienākumu neizpildē ( 5 ).

29.

No tā izriet, ka Īrijai nebija pietiekami grozīt savus tiesību aktus atbilstoši Direktīvai 85/337, lai izpildītu minētā sprieduma rezolutīvās daļas otro daļu, jo citādi minētajā daļā iekļautajai autonomai deklarācijai par pienākumu neizpildi tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, bet minētajai valstij bija jāveic konkrēti pasākumi, kas specifiski vērsti uz minētās direktīvas pārkāpumu saistībā ar Deribraienas vēja parka būvniecības projekta īstenošanu. Īrijas norādītais apstāklis, ka spriedumā Komisija/Īrija nav precizēts šādu pasākumu raksturs, neļauj – kā to pareizi norādījusi Komisija – apšaubīt Tiesas pasludināto spriedumu par pienākumu neizpildi un saistības, kas šai dalībvalstij izriet no šā sprieduma.

30.

Direktīva 85/337 nosaka dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai par projektiem, kuriem sava rakstura, izmēra un atrašanās vietas dēļ ir plānojama būtiska ekoloģiskā ietekme, tiktu veikts ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši Savienības līmenī saskaņotiem principiem ( 6 ). Šā novērtējuma mērķis galvenokārt ir iegūt nepieciešamo informāciju, lai dalībvalstu kompetentās iestādes minēto projektu atļaušanas procedūras gaitā varētu identificēt vides faktorus, kuriem var tikt radīts kaitējums, un tādējādi palīdzēt pieņemt lēmumu par to, vai attiecīgās būvatļaujas ir izsniedzamas vai atsakāmas ( 7 ).

31.

Direktīva 85/337 neapšaubāmi pamatojas uz ekoloģiskā kaitējuma preventīvās iedarbības loģiku ( 8 ), kuras ietvaros pienākums veikt projekta iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu atbilst nepieciešamībai, lai lēmuma pieņemšanas procesā kompetentās iestādes iespējami drīz ņemtu vērā ietekmi uz vidi visos tehniskās plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesos, ievērojot mērķi “jau pašā sākumā izvairīties no piesārņojuma vai kaitīguma radīšanas, nevis [..] vēlāk cīnīties ar tā sekām” ( 9 ). Tomēr no minētās direktīvas teksta izriet, ka ietekmes uz vidi novērtējumam ir arī mērķis atļaut dalībvalstu kompetentajām iestādēm atļaujas izdošanas gadījumā noteikt, ka, lai atļauja būtu spēkā, ir jāizpilda noteikti nosacījumi, kas mazina projekta īstenošanas negatīvo ietekmi uz vidi, un, vispārīgāk, veikt pasākumus, kuri garantē, ka uzbūvētās būves izmantošana atbildīs pareizas vides pārvaldības kritērijiem ( 10 ).

32.

Tomēr, no citas puses, Tiesa jau vairākkārt apstiprinājusi, ka Direktīvas 85/337 piemērošanas joma “ir plaša un tās mērķis ir ļoti plašs” ( 11 ), atzīstot, ka būtu “pārāk vispārīgi” un pretēji Savienības likumdevēja gribētajai pieejai, ja, veicot “vispārīgu ietekmes uz vidi novērtējumu”, uz kuru ir atsauce minētajā direktīvā, novērtētu “tikai paredzēto darbu tiešo ietekmi, neņemot vērā ietekmi uz vidi, ko varētu radīt šo darbu rezultātā tapušo objektu lietošana un ekspluatācija” ( 12 ).

33.

No tā izriet, ka pretēji tam, ko, šķiet, uzskata Īrija, Direktīvā 85/337 prasītais ietekmes uz vidi novērtējums norāda tā sekas ne tikai brīdī, kad tiek pieņemts lēmums piešķirt konkrētajam projektam atļauju, bet arī vēlāk, projekta īstenošanas un rezultātā uzbūvētās būves ekspluatācijas laikā, sniedzot pamatu ar tās ekspluatāciju saistīto vides risku optimālai pārvaldībai un dažādu novērtējumā vērā ņemto faktoru nelabvēlīgo seku, ko šāda ekspluatācija izraisa, mazināšanai.

34.

Tāpēc Direktīvas 85/337 pamatā esošā preventīvās iedarbības loģika nevar sniegt argumentus dalībvalstij, kas nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt, ka pirms atļaujas izdošanas projektam, kam var būt būtiska ekoloģiskā ietekme, ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums, lai tā atteiktos no pasākumu veikšanas, kuri nepieciešami šādas pienākumu neizpildes ex post labošanai.

35.

Tiesa jau ir apstiprinājusi – ja ir taisnība, ka Direktīvā 85/337 (kā pašlaik spēkā esošajā Direktīvā 2011/92) nav ietverti noteikumi par sekām, kas izriet no pienākuma veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu pienākumu neizpildes, saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm tomēr ir pienākums likvidēt šāda pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas, un ka tāpēc katras attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu “pienākums ir, īstenojot to kompetenci, veikt visus nepieciešamos vispārējos vai īpašos pasākumus, lai projekti tiktu pārbaudīti attiecībā uz to, vai ar tiem ir saistīts būtiskas ietekmes uz vidi risks, un lai apstiprinošas atbildes gadījumā tie tiktu pārbaudīti saistībā ar šīm sekām” ( 13 ). Tomēr jānorāda, ka šo pienākumu Tiesa ir apstiprinājusi arī ar atsauci uz gadījumu, kurā projekts, par kuru ietekmes uz vidi novērtējums nebija veikts, pārkāpjot Direktīvu 85/337, bija jau pilnīgi īstenots, un notika attiecīgās būves ekspluatācija ( 14 ). Tiesa arī precizēja, ka pasākumi, ar kuriem novērst pienākuma veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu pienākumu neizpildes nelikumīgās sekas, ir “jau piešķirtas atļaujas atsaukšana vai apturēšana, lai veiktu attiecīgā projekta ietekmes uz vidi novērtējumu Direktīvas 85/337 izpratnē” ( 15 ). Ja šādu pasākumu veikšana ir paredzēta valsts tiesībās, minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm tie ir jāveic atbilstoši lojālas sadarbības principam un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus ( 16 ).

36.

No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 85/337 mērķiem, kas atgādināti šo secinājumu 31.–33. punktā, ja nav izpildīts pienākums veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu projektam, kam var būt būtiska ekoloģiskā ietekme, dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai šāds novērtējums vai koriģējošs novērtējums tiktu veikts pēc atļaujas izdošanas, arī ja projekts ir izpildes procesā vai ir jau īstenots. Kur tas iespējams uz valsts tiesību pamata, valsts kompetentajām iestādēm ir jāaptur vai jāatceļ jau izdotā atļauja, lai ļautu to legalizēt vai izsniegtu jaunu atļauju, kas atbilstu minētās direktīvas prasībām.

37.

Attiecīgās dalībvalsts pienākums nodrošināt, ka tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums a posteriori, ir vēl jo stingrāks tādā situācijā, kāda tiek analizēta šajos secinājumos, kur konkrētajam projektam – īpaši savu izmēru dēļ – var būt īpaši būtiska un ilgstoša ekoloģiskā ietekme, tā īstenošana jau ir radījusi nopietnu kaitējumu videi, un direktīvas pārkāpumu Tiesa ir konstatējusi tiesvedībā lietā par pienākumu neizpildi.

38.

Tāpēc Īrijas arguments, atbilstoši kuram, lai izpildītu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu, Īrijai nebija pienākuma nedz atsaukt Deribraienas vēja parka pārvaldītājam izdotās atļaujas, nedz noteikt viņam pienākumu veikt (vai atļaut veikt) ietekmes uz vidi novērtējumu a posteriori, ir jānoraida.

39.

Lai apstrīdētu Komisijas apgalvoto pienākumu neizpildi, Īrija, pirmkārt, atsaucas uz dalībvalstu procesuālās autonomijas principu un, atsaucoties uz 2016. gada 17. novembra spriedumu Stadt Wiener Neustadt (C‑348/15, EU:C:2016:882), apgalvo, ka Īrijai nebija jāapšauba Deribraienas vēja parka būvniecībai izdoto atļauju, kas uz Īrijas tiesību pamata bija kļuvušas galīgas vairākus gadus pirms Tiesas sprieduma Komisija/Īrija, spēkā esamība.

40.

Šajā ziņā atgādinu, ka 2004. gada 7. janvāra spriedumā Wells (C‑201/02, EU:C:2004:12, 65. punkts), skatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar tiesvedību, kurā privātpersona cēla prasību pret valsts administrācijas atteikumu atsaukt vai grozīt kalnrūpniecības atļauju, kas izdota bez iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma ( 17 ), Tiesa apliecināja, ka valsts iestāžu, kuru kompetencē ir atsaukt vai apturēt atļauju, kas tikusi izsniegta, pārkāpjot Direktīvu 85/337, pienākumu ierobežo dalībvalstu procesuālās autonomijas princips ( 18 ). Uz minētā principa pamata, ja attiecīgais jautājums nav Savienības tiesībās regulēts, katras dalībvalsts valsts tiesību sistēmā ir jāizstrādā prasību celšanas procesuālie noteikumi, kam ir jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras tiesību subjektiem ir piešķirtas ar Savienības tiesībām, un tie katrā ziņā nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, ar ko ir reglamentētas līdzīgas ar valsts tiesībām pamatotas prasības (līdzvērtības princips), un nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) ( 19 ).

41.

2016. gada 17. novembra spriedumā Stadt Wiener Neustadt (C‑348/15, EU:C:2016:882, 41. un 42. punkts), uz ko norāda Īrija, Tiesa precizēja, ka Savienības tiesības, kurās nav paredzēti noteikumi attiecībā uz termiņiem prasības celšanai par atļaujām, kas ir izsniegtas, nepildot Direktīvas 85/337 2. panta 1. punktā minēto pienākumu veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu, principā, ja vien tiek ievērots līdzvērtības princips, neliedz attiecīgajai dalībvalstij noteikt “saprātīgu termiņu [..] prasības celšanai tiesiskās noteiktības [drošības] interesēs, vienlaikus aizsargājot konkrēto indivīdu un iestādi” ( 20 ).

42.

Pretēji Īrijas apgalvotajam es uzskatu, ka, lai nepildītu pienākumu pilnīgi īstenot sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu, minētā dalībvalsts nevar likumīgi atsaukties nedz uz dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, nedz galīgo raksturu, ko ieguvuši lēmumi par Deribraienas vēja parka būvniecības darbu atļaujām līdz ar noteikto termiņu, kuros indivīdi var celt prasību par šādiem lēmumiem, beigšanos.

43.

Šādas izpildes nolūkā minētajai dalībvalstij bija jāveic visi nepieciešamie vispārējie vai īpašie pasākumi, lai izlabotu to, ka nav veikts Direktīvai 85/337 atbilstošs ietekmes uz vidi novērtējums, tostarp it īpaši pasākumi, kas spēj nodrošināt ietekmes uz vidi novērtējuma ex post veikšanu.

44.

Principā procesuālo termiņu, kuros indivīdi savas nostājas aizstāvībai var celt prasību pret administrācijas pieņemtiem lēmumiem, beigšanās neizslēdz administrācijas pilnvaras iejaukties, izmantojot pašaizstāvības tiesības, atsaucot prettiesisko lēmumu vai apturot tā izpildi, nedz izslēdz tādu lēmumu pieņemšanu, kas liek būvatļaujas īpašniekam veikt tās legalizāciju, eventuāli izpildot agrāk neizpildītās saistības, proti, pielāgot uz minētās atļaujas pamata uzbūvēto būvju pārvaldību noteiktiem nosacījumiem vai kritērijiem, kas uzlikti plašas sabiedrības interešu aizsardzībai. Pamatojoties uz lojālas sadarbības principu, dalībvalstu iestādēm katrai savu kompetenču robežās ir jāveic šādi pasākumi un jāaktivizē tām piešķirtās pilnvaras, ja tas dod iespēju izlabot kādu Savienības tiesību pārkāpumu.

45.

Patiešām, atbildot uz tiesas sēdē Tiesas uzdotu jautājumu, Īrijas pārstāvis precizēja, ka Īrijas tiesībās nav paredzēta iespēja, ka administratīvā iestāde, izmantojot savas pašaizstāvības tiesības, sabiedrības interesēs atsauc tādas būvatļaujas, kādas izsniegtas Deribraienas vēja parka būvniecībai un ir kļuvušas galīgas, uzsverot, ka minētās atļaujas var zaudēt spēku tikai ar High Court (Augstā tiesa, Īrija) spriedumu, kurš prasības celšanai noteikto termiņu beigšanās dēļ vairs nav iespējams. Tomēr arī šāds apstāklis, manuprāt, neļauj attaisnot Īrijas nostāju, atbilstoši kurai tai konkrētajā gadījumā nebija jāveic nekāds īpašs pasākums, lai labotu Tiesas konstatēto pienākumu neizpildi.

46.

Proti, jānorāda, ka pašlaik spēkā esošās Īrijas tiesības paredz legalizēšanas procedūru attiecībā uz atļaujām, kuras tikušas izsniegtas, pārkāpjot Direktīvā 85/337 – kas piemērojama aplūkojamā gadījuma apstākļos – noteiktos pienākumus.

47.

Pamatojoties uz PDAA XA daļas, kas ieviesta ar 2010. gada tiesību aktu grozījumiem, 177.B panta 1. punktu un 2. punkta b) apakšpunktu, ja “ar Eiropas Savienības Tiesas galīgu spriedumu” tiek atzīts, ka atļauja projektam, par kuru ticis prasīts ietekmes uz vidi novērtējums, ir izdota nelikumīgi, kompetentā plānošanas iestāde (“planning autority”) nosūta projekta pārvaldītājam rakstisku brīdinājumu, liekot viņam iesniegt pieteikumu aizstājējatļaujas saņemšanai. Tā paša panta 2. punkta c) apakšpunktā ir precizēts, ka brīdinājums uzliek pārvaldītājam pienākumu vienlaikus ar pieteikumu iesniegt koriģējošu ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu (“remedial environemental impact statement”).

48.

Īrija šo tiesību normu interpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama tādos apstākļos, kādi ir aplūkojamajā lietā, kurā piešķirtā būvatļauja ir kļuvusi galīga. Šāds ierobežojums tomēr neizriet no PDAA 177.B panta teksta, nedz to var secināt no minētās tiesību normas gramatiskas interpretācijas. Tieši pretēji, Īrijas aizstāvēto interpretāciju atspēko fakts, ka minētās tiesību normas 1. punktā nav nošķirts starp Tiesas spriedumu, kas taisīts saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesā notiekošas tiesvedības, kurā apstrīdēta konkrētās atļaujas spēkā esamība, ietvaros, un spriedumu, kas pasludināts lietā par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi un kas, kā tas ir gadījumā ar spriedumu Komisija/Īrija, var tikt taisīts, kad ir jau beigušies termiņi prasības celšanai pret atļaujas administratīvo lēmumu vai pēc tam, kad prasība valsts tiesā par šo lēmumu ir tikusi galīgi noraidīta.

49.

Turklāt jānorāda, ka – nesen taisot spriedumu lietā, kas tostarp bija par PDAA 177.B panta piemērošanu tāda karjera īpašniekam, kura ekspluatācija bija sākusies 60. gados, laikā, kad saņemt būvatļaujas nebija nepieciešams, – Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija) paziņoja, ka šis pants ir piemērojams tādu projektu “izņēmuma kategorijām”, kuriem “iepriekš piešķirtā” un “citādi derīgā atļauja” ar Tiesas nolēmumu ir atzīta par nelikumīgi izdotu, jo nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums ( 21 ), nepieminot nekādu ierobežojumu, kas izrietētu no atļaujas galīgā rakstura vai apstākļa, ka tā nav galīga. Pretēji Īrijas apgalvojumiem, tātad nebija noteikti skaidrs, ka ikviens mēģinājums pakļaut Deribraienas vēja parka pārvaldītāju PDAA 177.B pantā paredzētajai procedūrai būtu ticis bloķēts Īrijas tiesās ( 22 ).

50.

Visbeidzot atgādinu, ka šaurā interpretācija, ko pašlaik atbalsta Īrija, tika izvirzīta pirmstiesas procedūras laikā tikai 2012. gada oktobrī. Pirms šā brīža – gan pirms, gan pēc PDAA stāšanās spēkā – Īrijas iestādes bija visu laiku paudušas Komisijai savu nodomu uzsākt aizstāšanas procedūru, lai izpildītu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvo daļu par Deribraienas vēja parku. Pati Golvejas grāfiste, kā to tiesas sēdē apstiprināja Īrija, 2011. gada 12. oktobrī saskaņā ar PDAA 177.B pantu nosūtīja Deribraienas vēja parka pārvaldītājam paziņojumu, taču dažas dienas vēlāk to atsauca, tātad pierādot, ka vismaz sākotnēji tā minēto tiesību normu interpretēja atšķirīgi no šīs dalībvalsts.

51.

Šajos apstākļos Īrija nevar lietderīgi atsaukties uz to, ka Īrijas tiesības nepiedāvā instrumentus, ar kuriem pakļaut jaunai pārbaudei tādas atļaujas, kā tās, kuras izdotas par Deribraienas vēja parku. PDAA 177.B pantā paredzētā procedūra ir šāds līdzeklis. Tātad Īrijas iestādēm tā bija jāuzsāk, lai pilnībā izpildītu sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otro daļu.

52.

Manuprāt, tādam izpildes pasākumam nevar būt par šķērsli apsvērumi, uz kuriem atsaucas Īrija un kuri saistīti ar Deribraienas vēja parka pārvaldītāja tiesiskās paļāvības aizsardzību.

53.

Proti, pirmkārt, PDAA paredzētajai aizstāšanas procedūrai mērķis galvenokārt ir noteiktos apstākļos atļaut pārskatīt atļaujas, kas tikušas izsniegtas, pārkāpjot Direktīvu 85/337, kā arī pārskatīt projektus, par kuriem tās piešķirtas, un tos pielāgot minētajā direktīvā noteiktajiem kritērijiem, it īpaši attiecībā uz vajadzību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Šī procedūra tomēr nenozīmē, ka pārskatāmās atļaujas katrā ziņā tiks atsauktas, attiecīgi izbeidzot atļautās darbības, bet var aprobežoties ar to, ka nosaka pienākumu tās legalizēt, papildus pienākumam veikt koriģējošus pasākumus, ko eventuāli uzskata par nepieciešamiem ( 23 ).

54.

Otrkārt, jāatgādina, ka 2016. gada 17. novembra spriedumā Stadt Wiener Neustadt (C‑348/15, EU:C:2016:882) Tiesa precizēja, ka “projekti, par kuru īstenošanai izsniegtām atļaujām vairs nevar tikt celta tieša prasība tiesā, jo ir beidzies valsts tiesību aktā paredzētais [..] termiņš prasības celšanai”, nevar tikt “gluži vienkārši uzskatīti par likumīgi atļautiem no pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu viedokļa” ( 24 ), ar tādām sekām, ka, ja valsts tiesībās pastāv līdzeklis, kas ļauj nodrošināt tāda novērtējuma veikšanu, attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm tas ir jāizmanto ( 25 ). No tā izriet, ka šāda projekta pārvaldītājs nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību par to atļauju spēkā esamību, kuras tikušas izsniegtas, neizpildot pienākumu veikt iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu, un par kurām vairs nevar celt prasību valsts tiesās, lai pretotos pienākumam veikt šādu novērtējumu a posteriori, kas viņam uzlikts atbilstoši lēmumam, kuru, pildot Tiesas spriedumu par pienākumu neizpildi, pieņēmušas valsts iestādes. Tas a fortiori ir spēkā attiecībā uz Deribraienas vēja parka pārvaldītāju, kas, kā izriet no lietas materiāliem un kā to tiesas sēdē apliecināja Īrija, ir neatkarīgs meitasuzņēmums, kurš pilnībā pieder Electricity Supply Board (ESB), kurā savukārt 95 % kapitāla daļu pieder Īrijas valstij ( 26 ).

55.

Laiks, kas pagājis no konkrēto atļauju izdošanas līdz spriedumam Komisija/Īrija, neļauj apšaubīt iepriekš izklāstīto secinājumu. Tomēr jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka minētais spriedums tika pasludināts 2008. gadā, bet pēdējā Deribraienas vēja parkam izdotā atļauja kļuva galīga 2003. gadā, šīs atļaujas piešķiršanas brīdī pret Īriju tomēr jau bija uzsākta pārkāpuma procedūra saskaņā ar EKL 226. pantu, kurā, kaut arī vēl tieši netika apstrīdēts minētā vēja parka būvniecības projekts, minētajai dalībvalstij tika pārmesta tai ar Direktīvu 85/337 noteikto pienākumu sistemātiska pienākumu neizpilde. Mani interesē, līdz kādai pakāpei publiskais operators var atsaukties uz tiesisko paļāvību par minētajai direktīvai neatbilstošas atļaujas spēkā esamību, kas izdota aprakstītajos apstākļos.

56.

Visbeidzot, pat ja būtu jāņem vērā Īrijas tēze, atbilstoši kurai, ņemot vērā konkrēto atļauju galīgo raksturu, PDAA 177.B pantā paredzētā piespiedu procedūra aplūkojamajā gadījumā nav piemērojama, jānorāda, ka minētā akta 177.C pants ļauj tāda projekta pārvaldītājam, kam atļauja izsniegta bez iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma, lūgt piemērot viņam aizstāšanas procedūru. Tātad PDAA piedāvāja Īrijas iestādēm arī autoritāram lēmumam alternatīvu līdzekli, lai labotu situāciju saistībā ar to, ka Deribraienas vēja parka būvniecības projektam nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums ( 27 ), kuru, ņemot vērā kontroli, ko valsts īsteno pār minētā vēja parka pārvaldītāju, šīs iestādes būtu varējušas izmantot bez īpašām grūtībām.

57.

Pretēji Īrijai, es neuzskatu, ka sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otrās daļas izpilde ietvertu īpašas grūtības identificēt veicamos pasākumus pienākumu neizpildes seku likvidēšanai, nedz ka tas radītu tik sarežģītus juridiskos jautājumus, kas attaisno to, ka būtībā iestrēgusi situācija ilgst vairāk nekā 10 gadus.

58.

No lietas materiāliem izriet, ka jau no Komisijas un Īrijas iestāžu sarakstes pirmsākumiem un visā pirmstiesas procedūras gaitā abas puses kā vienīgo noderīgo līdzekli, lai preventīvi izlabotu šāda novērtējuma neesamību, identificēja ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu a posteriori. Komisija un Īrija pirmstiesas procedūras beigu posmā apsprieda veidu, kādā veicams šāds novērtējums, taču no lietas materiāliem neizriet, ka puses būtu apsvērušas alternatīvus izpildes pasākumus.

59.

Tikai 2012. gada beigās, proti, četrus gadus pēc Tiesas sprieduma Komisija/Īrija pasludināšanas, Īrijas iestādes – kuras līdz tam brīdim bija pastāvīgi centušās pārliecināt, ka Deribraienas vēja parka pārvaldītājam tiks piemērota aizstāšanas procedūra, – norādīja uz problēmjautājumiem saistībā ar tiesiskās drošības un minētā pārvaldītāja tiesiskās paļāvības aizsardzību, vienlaikus ierosinot Komisijai alternatīvu risinājumu, proti, “nelegalizētu” ietekmes uz vidi novērtējumu. Arī šā risinājuma īstenošanā nekādi būtiski panākumi netika gūti, par ko, neraugoties uz Īrijas apgalvojumiem, nevar vainot Komisijas sadarbības neesamību.

60.

Pretēji tam, ko apgalvo šī dalībvalsts, es nebūt neuzskatu, ka Komisijai var pārmest laiku, kas pagājis starp abiem datumiem – 2016. gada 22. decembri un 2017. gada 2. oktobri –, kad tika nosūtīts šo secinājumu 15. punktā minētais konceptuālais dokuments. Proti, pirmkārt, kā atzīst pati Īrija, šā dokumenta pirmā nosūtījuma pavadvēstulē nav norādīts, ka Īrijas iestādes būtu gaidījušas formālu Komisijas piekrišanu, pirms pāriet pie nākamā posma. Otrkārt, 2016. gada decembrī nosūtīto šā dokumenta versiju nebija parakstījis Deribraienas vēja parka pārvaldītājs – apstāklis, kas ļāva apšaubīt šā pārvaldītāja uzņemto saistību nopietnību. Visbeidzot Komisija apgalvo – un Īrija neiebilst –, ka 2016. gada decembrī nosūtītā dokumenta saturs bija būtībā tāds pats kā kādam iepriekšējam dokumentam, par kuru tā bija izklāstījusi vairākus apsvērumus, ko Īrijas iestādes neesot ņēmušas vērā.

61.

Vispārīgāk, manuprāt, Komisija visas pirmstiesas procedūras laikā ir pierādījusi pat pārmērīgu gatavību un vēlmi sadarboties, it īpaši situācijā, kad Īrijas iestādes kardināli mainīja viedokli par aizstāšanas procedūras piemērojamību Deribraienas vēja parka pārvaldītājam, kas notika vairāk nekā četrus gadus pēc sprieduma Komisija/Īrija.

62.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos elementus, neuzskatu, ka par pirmstiesas procedūras lēno norisi un neizdošanos var kaut vai tikai daļēji vainot izvirzīto juridisko jautājumu sarežģītību vai Komisijas nenoteiktību to pasākumu identificēšanā, kas nepieciešami, lai garantētu sprieduma Komisija/Īrija izpildi, vai Komisijas sadarbības neesamību.

63.

Kad ir jau pagājuši vairāk nekā 10 gadi pēc sprieduma Komisija/Īrija, ne tikai nav veikts neviens Deribraienas vēja parka būvniecības darbu un saistīto darbību ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši Direktīvas 85/337 prasībām, lai gan Īrija nekad nav iebildusi pret iespēju veikt šādu novērtējumu, bet nav arī ticis veikts neviens konkrēts pasākums šāda novērtējuma iegūšanai. Tādējādi, paziņojusi pretprasībā, ka tūlīt saņems no minētā vēja parka pārvaldītāja nelegalizētu novērtējuma veikumu a posteriori, Īrija pirms tiesas sēdes šajā lietā darīja zināmu – kā sava veida “zosu spēlē” – “atgriešanos sākuma lauciņā”, informējot Komisiju, ka ir no jauna pārdomājusi attiecībā uz iespēju izmantot aizstāšanas procedūru. Šajos apstākļos un ievērojot iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, manuprāt, nevar secināt neko citu kā vien Īrijai pārmestās pienākumu neizpildes patiesumu un noraidīt tās izvirzītos attaisnojumus.

64.

Savā prasības pieteikumā Komisija ierosina Tiesai saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu, pamatojoties uz 2005. gada 13. decembra paziņojumu par EKL 228. panta piemērošanu (turpmāk tekstā – “2005. gada paziņojums”) ( 28 ), sodīt par sprieduma Komisija/Īrija neizpildi, piespriežot [Īrijai] samaksāt kavējuma naudu un naudas sodu.

65.

Atbildē uz repliku Īrija apgalvo, ka tai nav piemērojams nekāds sods, jo 2017. gada 26. jūlija spriedumā Comune di Corridonia u.c. (C‑196/16 un C‑197/16, EU:C:2017:589) un 2018. gada 28. februāra spriedumā Comune di Castelbellino (C‑117/17, EU:C:2018:129), uz kuriem pamatojas Komisija, ir nospriests atšķirīgi no agrākās judikatūras. Šis arguments, manuprāt, ir jānoraida, ņemot vērā šo secinājumu 26.–38. punktā izklāstītos apsvērumus.

66.

Kā konstatēts šo secinājumu 63. punktā, dienā, kad Tiesā notiek tiesas sēde, Īrija nebija izpildījusi sprieduma Komisija/Īrija otro daļu. Tāpēc gadījumā, ja šis pārkāpums vēl nebūs novērsts sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienā ( 29 ), LESD 260. panta 2. punktā noteiktās kavējuma naudas uzlikšana būs uzskatāma par attaisnotu ( 30 ).

67.

Ciktāl attiecas uz minētās sankcijas apjomu, Tiesai kavējuma nauda ir jānosaka tā, lai tā būtu piemērota apstākļiem un samērīga ar konstatēto pienākuma neizpildi, kā arī attiecīgās dalībvalsts maksātspēju ( 31 ). Tiesas novērtējuma ietvaros vērā ņemamie pamatkritēriji ir pārkāpuma ilgums, tā smaguma pakāpe un attiecīgās dalībvalsts maksātspēja. Piemērojot šos kritērijus, Tiesai īpaši ir jāņem vērā tas, kā pienākumu neizpilde ietekmē privātās un sabiedrības intereses, kā arī tas, cik steidzami ir mudināt attiecīgo dalībvalsti izpildīt savus pienākumus ( 32 ).

68.

Komisija piedāvā piemērot ikdienas summu, kas atbilst bāzes summai 700 EUR, to pareizinot ar smaguma, ilguma un preventīvās iedarbības koeficientiem, kopsummā 12264 EUR dienā no dienas, kad tiks pieņemts spriedums šajā lietā, un līdz sprieduma Komisija/Īrija pilnīgai izpildei.

69.

Attiecībā uz smagumu Komisija ņēma vērā, pirmkārt, pārkāpto Savienības tiesību normu nozīmīgumu un kontekstu, kurā šis pārkāpums izdarīts, otrkārt, šā pārkāpuma sekas un Direktīvas 85/337 pārkāpšanas atkārtoto raksturu no Īrijas puses ( 33 ), treškārt, minētās dalībvalsts sadarbības neesamību īpaši ilgā laika posmā. Ievērojot šos elementus un ņemot vērā apstākli, ka sprieduma Komisija/Īrija neizpilde attiecas tikai uz vienu minētā sprieduma daļu, Komisija piedāvā piemērot pārkāpuma smaguma koeficientu 2, skalā no 1 līdz 20, kas paredzēta 2005. gada paziņojumā.

70.

Elementu kopums, ko Komisija ņēmusi vērā, lai izvērtētu konkrētās pienākumu neizpildes smagumu, manuprāt, ir būtisks. Savukārt Īrijas izvirzītie argumenti, atbilstoši kuriem šajā nolūkā būtu jāņem vērā tās centieni izpildīt Komisijas prasības un Komisijas sadarbības neesamība, ir noraidāmi. Šajā ziņā jānorāda uz iepriekš šo secinājumu 58.–62. punktā izklāstīto.

71.

Turklāt Īrija arī apstrīd to, ka pārkāpums, ko Tiesa konstatējusi sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otrajā daļā, ir cēlonis videi nodarītajam kaitējumam, ko radīja 2003. gada zemes nogruvums, un ka šis elements attiecīgi nebūtu jāņem vērā, lai izvērtētu pārkāpuma smagumu. Šajā ziņā jānorāda, ka no sprieduma Komisija/Īrija izriet, ka minētā dalībvalsts nekad nav apstrīdējusi faktu, ka minēto nogruvumu izraisīja Deribraienas vēja parka būvniecības darbu veikšana (skat. 93. punktu). Šajā kontekstā nav izslēgts, ka iepriekšējs ietekmes uz vidi novērtējums, norādot uz riskiem, kas saistīti ar šādiem darbiem, vai iesakot veikt noteiktus preventīvus pasākumus, būtu varējis novērst kaitējumu, kas darbu rezultātā tika nodarīts. Tāpēc, izvērtējot Īrijas pienākumu neizpildes pārkāpuma smagumu, 2003. gada zemes nogruvuma sekas ir jāņem vērā, lai gan to svaru kopējā novērtējumā nevajag pārvērtēt.

72.

Attiecībā uz ilgumu Komisija piemēroja maksimālo 2005. gada paziņojumā paredzēto koeficientu 3, ievērojot 114 mēnešu laikposmu, kas pagāja no sprieduma Komisija/Īrija dienas līdz 2018. gada 25. janvārim – dienai, kad Komisija cēla šo prasību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī LESD 260. panta 1. punktā nav precizēts termiņš, kurā ir jāizpilda spriedums, intereses, kas ir saistītas ar Savienības tiesību nekavējošu un vienveidīgu piemērošanu, atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai prasa, lai šī izpilde notiktu nekavējoties un tiktu pabeigta, cik ātri vien iespējams ( 34 ). Taču šajā lietā Īrijai pārmestā pienākumu neizpilde turpinās ilgāk nekā 10 gadus, nesasniedzot nekādus būtiskus panākumus Deribraienas vēja parka būvniecības un saistīto darbību ietekmes uz vidi novērtējuma saņemšanā. Šāds ilgums bez šaubām ir pārmērīgs. Pat pieļaujot, ka sprieduma Komisija/Īrija rezolutīvās daļas otrās daļas izpildei būtu bijusi jāievieš aizstāšanas procedūra, kā to apgalvo dalībvalsts, pienākumu neizpilde līdz šodienai būtu ilgusi vairāk nekā septiņus gadus, proti, jebkurā gadījumā ievērojamu laika posmu.

73.

Visbeidzot, Komisija piemēroja Īrijai 2005. gada paziņojumā noteikto preventīvās iedarbības faktoru 2,92, ko Īrija neapstrīdēja.

74.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai piemērot kavējuma naudu 10000 EUR apmērā dienā.

75.

Atbilstoši 2005. gada paziņojumam Komisija piedāvā Tiesai piemērot kā naudas sodu summu, kura atbilst bāzes summai 230 EUR apmērā, kas pareizināta ar smaguma faktoru un preventīvās iedarbības faktoru “n”, proti, summu 1343,20 EUR apmērā par katru dienu, kas pagājusi no 2008. gada 3. jūlija līdz sprieduma Komisija/Īrija izpildes dienai vai, ja tas netiek izpildīts, līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums šajā lietā, ar fiksētu minimālo summu 1685000 EUR ( 35 ). Pamatojoties uz šo secinājumu 68. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai samazināt šo summu līdz 1000 EUR.

76.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai nospriest šādi: