1. 

Kredītiestādēm ir jāveic iemaksas valstu finansēšanas mehānismos, kas izveidoti visās dalībvalstīs, lai uzņemtos finanšu nozares atveseļošanas un noregulējuma izmaksas. Tām arī ir jāveic iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā (turpmāk tekstā – “VNF”), kas ir tiem analogs mehānisms Savienības līmenī.

2. 

Direktīvā 2014/59/ES ( 2 ) šīs obligātās iemaksas, kas ir valstu finanšu iestāžu atveseļošanas un noregulējuma sistēmu, kā arī Vienotā noregulējuma mehānisma (turpmāk tekstā – “VNM”) pamatelements, ir reglamentētas, nošķirot parastās ex ante iemaksas un ārkārtas ex post iemaksas.

3. 

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod iespēju Tiesai pirmo reizi lemt par noteikumiem, kas piemērojami vienu un otru iemaksu iekasēšanai. Turklāt atbilde ļaus atrisināt problēmas, kas radušās Itālijā saistībā ar iemaksām par 2015. finanšu gadu Direktīvas 2014/59 novēlotas transponēšanas un Deleģētās regulas (ES) 2015/63 stāšanās spēkā dēļ ( 3 ).

4.

Saskaņā ar 100. pantu:

“1.   Dalībvalstis izveido vienu vai vairākus finansēšanas mehānismus, lai nodrošinātu, ka noregulējuma iestāde efektīvi piemēro noregulējuma instrumentus un pilnvaras.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka finansēšanas mehānismiem ir pietiekami finanšu resursi.

4.   Šā panta 3. punktā minētajā nolūkā finansēšanas mehānismiem jo īpaši ir:

5.   Ja vien tas nav atļauts 6. punktā, katra dalībvalsts 101. panta 1. punktā noteiktajiem mērķiem izveido savu valsts finansēšanas mehānismu, izmantojot fondu, kura lietošanu var ierosināt tās noregulējuma iestāde.

[..]”

5.

Saskaņā ar 102. pantu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka līdz 2024. gada 31. decembrim finansēšanas mehānismu pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem.

2.   Sākotnējā laikposmā, kas minēts 1. punktā, iemaksas finansēšanas mehānismos, kas iegūtas saskaņā ar 103. pantu, ir jāsadala laikā pēc iespējas vienādi, līdz ir sasniegts mērķapjoms, bet pienācīgi jāņem vērā uzņēmējdarbības cikla fāze un prociklisku iemaksu iespējamā ietekme uz iemaksu veicošo iestāžu finansiālo stāvokli.

[..]”

6.

103. pantā (“Ex ante iemaksas”) ir noteikts:

“1.   Lai sasniegtu 102. pantā noteikto mērķapjomu, dalībvalstis nodrošina, ka iemaksas tiek iegūtas vismaz reizi gadā no iestādēm, kam ir izdota darbības atļauja to teritorijā, tostarp no Savienības filiālēm.

2.   Katras iestādes iemaksa ir proporcionāla tās saistību apjomam (izņemot pašu kapitālu), no kura atskaitīti segtie noguldījumi, attiecībā uz visu iestāžu, kuras ir saņēmušas darbības atļauju dalībvalsts teritorijā, kopējām saistībām (izņemot pašu kapitālu), no kurām atskaitīti segtie noguldījumi.

Minētās iemaksas koriģē proporcionāli iestāžu riska profilam atbilstīgi kritērijiem, kas pieņemti saskaņā ar 7. punktu.

[..]”

7.

104. panta (“Ārkārtas ex post iemaksas”) 1. punktā ir noteikts:

“Ja pieejamie finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai segtu zaudējumus, izmaksas vai citus izdevumus, kas ir radušies, izmantojot finansēšanas mehānismus, dalībvalstis nodrošina, ka papildu summu segšanai tiek iegūtas ārkārtas ex post iemaksas no iestādēm, kam piešķirta darbības atļauja to teritorijā. Minētās ārkārtas ex post iemaksas sadala iestāžu starpā saskaņā ar 103. panta 2. punktā izklāstītajiem noteikumiem.

Ārkārtas ex post iemaksu apmērs nepārsniedz saskaņā ar 103. pantu noteikto iemaksu trīskāršotu ikgadējo apmēru.”

8.

Tās 4. pantā (“Gada iemaksu noteikšana”) ir noteikts:

“1.   Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.

2.   Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts Direktīvas 2014/59/ES 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”

9.

Tās 12. pantā (“Jaunas uzraudzītās iestādes vai statusa maiņa”) ir noteikts:

“1.   Ja kāda iestāde ir jauna uzraudzītā iestāde tikai daļā no iemaksu perioda, daļējo iemaksu nosaka, piemērojot 3. iedaļā paredzēto metodoloģiju iestādes gada iemaksas summai, kas aprēķināta nākamajā iemaksu periodā, ņemot vērā pilnu mēnešu skaitu tajā iemaksu periodā, attiecībā uz kuru iestāde tiek uzraudzīta.

2.   Iestādes, tostarp mazas iestādes, statusa maiņa iemaksu periodā neietekmē gada iemaksu, kas jāveic attiecīgajā gadā.”

10.

13. panta 1. punktā ir norādīts:

“Noregulējuma iestāde katrai 2. pantā minētajai iestādei līdz, vēlākais, katra gada 1. maijam paziņo savu lēmumu, ar kuru nosaka gada iemaksas, kas jāveic katrai iestādei.”

11.

Tās 14. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar [..] Direktīvas 2013/34/ES 32. pantu iestādes sniedz noregulējuma iestādei jaunākos apstiprinātos gada finanšu pārskatus, kas pieejami pirms tā gada 31. decembra, kurš ir pirms iemaksu perioda, kopā ar atzinumu, ko sniedzis obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums.”

12.

Deleģētās regulas 2015/63 pārejas noteikumi ir paredzēti 20. pantā, kura 1., 2. un 3. punktā ir precizēts:

“1.   [..] “Atkāpjoties no 13. panta 1. punkta, attiecībā uz 2015. gadā veicamajām iemaksām noregulējuma iestādes katrai iestādei savu lēmumu, ar kuru nosaka iestāžu veicamās gada iemaksas, paziņo līdz, vēlākais, 2015. gada 30. novembrim.

2.   Atkāpjoties no 13. panta 4. punkta un attiecībā uz 2015. gadā veicamajām iemaksām summu, kas jāmaksā saskaņā ar 13. panta 3. punktā minēto lēmumu, maksā līdz 2015. gada 31. decembrim.

3.   Atkāpjoties no 14. panta 4. punkta un attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz noregulējuma iestādei 2015. gadā, minētajā punktā minēto informāciju sniedz līdz, vēlākais, 2015. gada 1. septembrim.”

13.

Saskaņā ar šīs regulas 21. panta otro daļu šo regulu “piemēro no 2015. gada 1. janvāra”.

14.

Direktīva 2014/59 Itālijas tiesībās tika transponēta ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 180/2015, kas stājās spēkā tā oficiālās publicēšanas dienā, proti, 2015. gada 16. novembrī.

15.

Saskaņā ar 2. panta 1. punktu:

“1.   Šo dekrētu piemēro šādām iestādēm:

16.

[Dekrēta] 3. panta 1. punktā ir norādīts:

“Šajā dekrētā paredzētās pilnvaras un uzdevumus Itālijas Banka veic kā noregulējuma iestāde attiecībā uz iestādēm, kas minētas 2. pantā, ja to juridiskā adrese ir Itālijā, ja vien nav noteikts citādi. Šajā dekrētā paredzētajos gadījumos tā īsteno savas pilnvaras un pilda uzdevumus attiecībā uz ārpus Savienības reģistrētu banku filiālēm Itālijā.”

17.

Saskaņā ar Leģislatīvo dekrētu Nr. 180/2015:

18.

Itālijas Banka ar 2015. gada 22. septembra lēmumu izveidoja Unità di risoluzione e gestione della crisi (Krīzes noregulējuma un pārvaldības nodaļa) ( 5 ), ar kuras starpniecību tā veic savus Valsts noregulējuma iestādes uzdevumus. Ar 2015. gada 18. novembra lēmumu ( 6 ) tika izveidots Valsts banku noregulējuma fonds.

19.

State Street Bank International GmbH (turpmāk tekstā – “SSB International”) ir Vācijas kredītiestāde, kas līdz 2015. gada 5. jūlijam ar Itālijas bankas State Street Bank SpA (turpmāk tekstā – “SSB Italia”) starpniecību darbojās Itālijā.

20.

No 2015. gada 6. jūlijaSSB International, pēc SSB Italia pievienošanas, turpināja darboties Itālijas teritorijā, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību ar vienas filiāles – State Street Bank International GmbH – Succursale Italia – starpniecību.

21.

2015. gada 22. novembrī Itālijas Banka pret četrām tās uzraudzībā esošām bankām ( 7 ) uzsāka noregulējuma procedūru, kuras izmaksas bija gandrīz 3700 miljoni EUR.

22.

Lai segtu šīs izmaksas, Itālijas Banka noteica ne tikai parastās iemaksas par 2015. gadu (aptuveni 588 miljoni EUR), bet arī pieprasīja veikt ārkārtas iemaksas. Šo iemaksu apmēru tā noteica, ievērojot tiesību aktos noteiktās robežvērtības, kas ir parasto iemaksu trīskāršots apmērs (1763 miljoni EUR) ( 8 ).

23.

Ar [2016. gada] 1. aprīļa Paziņojumu Nr. 0445827/16 “Contribuzione 2015 al Fondo Nazionale di Risoluzione [(Iemaksa par 2015. gadu Valsts noregulējuma fondam)]” Itālijas Banka pieprasīja SSB International samaksāt 5102425 EUR, no kuriem 1275606 EUR bija parastā iemaksa par 2015. gadu un 3826819 EUR – ārkārtas iemaksa.

24.

SSB International lūdza Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) atcelt Itālijas Bankas Lēmumu Nr. 0445827/16, kā arī citus ar to saistītus aktus.

25.

SSB International skatījumā Itālijas Bankai nebija tiesību pieprasīt jebkādu iemaksu par 2015. gadu, jo dienā, kad tika nosūtītas attiecīgās oficiālās paziņojuma vēstules, SSB International bija pakļauta Vācijas noregulējuma iestādei. Tādējādi tā nebija nedz “banka ar juridisko adresi Itālijā”, nedz jo mazāk – “āpuskopienas banku filiāle Itālijā” Leģislatīvā dekrēta Nr. 180/2015 82. un 83. panta izpratnē.

26.

SSB International arī apgalvo, ka Leģislatīvā dekrēta Nr. 180/2015 tiesību normas, uz kurām ir balstījusies Itālijas Banka, nosakot savus pasākumus, līdz 2015. gada 16. novembrim vēl nebija spēkā. Šajā brīdī SSB Italia vairs nepastāvēja kā banka ar juridisko adresi Itālijā un līdz ar to tā neietilpa leģislatīvā dekrēta piemērošanas jomā. Turklāt Itālijā noregulējuma fonds tika izveidots un visa ar Direktīvu 2014/59 izveidotā sistēma sāka darboties pēc SSB Italia apvienošanās ar mātesuzņēmumu (SSB International) un tātad jau pēc tam, kad prasītāja galīgi pārtrauca darbību Itālijā kā autonoma banka valsts tiesību izpratnē.

27.

Pakārtoti SSB International apgalvo, ka Itālijas Banka būtībā varēja tai pieprasīt veikt parasto iemaksu par mēnešiem, kuros SSB Italia veica savu darbību, bet nevis iemaksu par visu gadu ( 9 ). Tas izrietot no Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punkta, piemērojot to pēc analoģijas, tādējādi iestāde, kas attiecīgajā gadā pārtrauc darbību, vairs neesot pakļauta valsts noregulējuma iestādei un tai esot jāveic iemaksa tikai par tās darbības laikposmu.

28.

Itālijas Banka apstrīd šos apgalvojumus un aizstāv savas darbības pareizību. Tā uzskata, ka SSB Italia2015. gada 1. janvārī bija Itālijas banku sistēmas dalībniece un uz šī pamata attiecīgi tai esot pieprasīts veikt parasto iemaksu un ārkārtas iemaksu. Subjektīvajām izmaiņām, kas minētajā finanšu iestādē notika vēlāk, neesot nozīmes.

29.

Vācijas noregulējuma iestāde fiziski neesot varējusi ņemt vērā notikušo Itālijas bankas SSB Italia iekļaušanu SSB International, ne no tā izrietošo pēdējās minētās iestādes izmēra palielināšanos, jo grāmatvedības ziņā apvienošanās sekas izpaudās tikai ar 2015. finanšu gada noslēguma bilances, kas bija pieejama tikai vēlāk, publicēšanu. Tādējādi esot izslēgta nodokļu dubultās uzlikšanas/iemaksas iekasēšanas iespēja.

30.

Itālijas Bankas ieskatā, no laika viedokļa raugoties:

31.

Saskaroties ar šādiem pretējiem apgalvojumiem, Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza SSB International, Itālijas Banka, Komisija un Itālijas un Spānijas valdības. Visi minētie lietas dalībnieki piedalījās 2019. gada 10. aprīļa tiesas sēdē.

33.

Pirms sniegšu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, manuprāt, īsumā ir jāizklāsta banku atveseļošanas un noregulējuma mehānismu finansēšanas vispārīgais saturs.

34.

Reaģējot uz 2008. gada ekonomisko krīzi, eirozonas valstis izveidoja banku savienību, nododot savu kompetenci Savienības iestādēm finanšu iestāžu prudenciālās uzraudzības, atveseļošanas un noregulējuma jomā. Pirms šī nodošanas procesa tika veikta tiesiskā regulējuma saskaņošana visās Savienības dalībvalstīs (tika izveidots tā sauktais vienotais noteikumu kopums).

35.

Lai arī vēl ir jāizveido vienota noguldījumu garantiju shēma, jau darbojas citi banku savienības pīlāri, proti, Vienotais uzraudzības mehānisms (turpmāk tekstā – “VUM”) un VNM. Iepriekš tika pieņemti visā Savienībā piemērojami saskaņošanas noteikumi banku noregulējuma un prudenciālās uzraudzības jomā.

36.

Banku atveseļošanas un noregulējuma jomā saskaņošana tika veikta ar Direktīvu 2014/59, kas piemērojama no 2015. gada 1. janvāra. Eirozonas valstis līdz ar Regulas (ES) Nr. 806/2014 ( 10 ) pieņemšanu no 2016. gada 1. janvāra var ieviest VNM – pēc tam, kad ticis izveidots VUM, kas sāka darboties no 2015. gada 1. janvāra.

37.

Direktīva 2014/59 ietver procedūras un noteikumus, saskaņā ar kuriem kredītiestāžu atveseļošanas un noregulējuma izmaksas uzņemas visa finanšu nozare, lai novērstu to glābšanu no valstu budžetiem.

38.

Noregulējuma instrumentu efektivitāte daudzos gadījumos var būt atkarīga no īstermiņa finansējuma pieejamības. Tāpēc Direktīvā 2014/59 ir paredzēts (99. pants) izveidot Eiropas sistēmu, kurā ir ietverti: i) valstu finansēšanas mehānismi (100.–105. pants), ii) aizņēmumi finansēšanas mehānismu starpā (106. pants) un iii) valstu finansēšanas mehānismu savstarpēja izmantošana grupas noregulējuma gadījumā (107. pants).

39.

Katrai dalībvalstij ir jāizveido savs valsts finansēšanas mehānisms un jānodrošina tas ar finanšu resursiem, ko kontrolē tās noregulējuma iestāde un kas tiek izmantoti, lai efektīvi piemērotu noregulējuma instrumentus ( 11 ).

40.

Valstu noregulējuma fondiem ir triju veidu resursi ( 12 ):

41.

Direktīvas 2014/59 102. panta 1. punktā ir iepriekš noteikts parasto iemaksu apjoms. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka laikposmā no šīs direktīvas spēkā stāšanās brīža (2015. gada 1. janvāris) līdz 2024. gada 31. decembrim“finansēšanas mehānismu pieejamie finanšu līdzekļi sasniedz vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem” ( 13 ).

42.

Parastās iemaksas iekasē vismaz vienreiz gadā, un tām ir jāatspoguļo gan finanšu iestādes lielums, gan tās darbības riska pakāpe ( 14 ). Deleģētajā regulā 2015/63 ir sīki izklāstīti to aprēķināšanas procedūra un noteikumi.

43.

Ja parastās iemaksas nav pietiekamas, lai segtu izdevumus un izmaksas, kas minēti Direktīvas 2014/59 104. panta 1. punktā, saskaņā ar šo noteikumu valstīm ir tiesības no to teritorijā esošajām iestādēm iekasēt ārkārtas jeb ex post iemaksas.

44.

Ārkārtas ex post iemaksas nevar pārsniegt parasto iemaksu trīskāršotu ikgadējo apmēru. Tās aprēķina un pārvalda tāpat kā parastās iemaksas.

45.

Direktīva 2014/59 un Deleģētā regula 2015/63 ir piemērojamas visās Savienības dalībvalstīs no 2015. gada 1. janvāra. Tādējādi attiecībā uz 19 eirozonas valstīm, kas ir banku savienības dalībnieces (tostarp Itālija), tas, ka VNM sāk darboties no 2016. gada 1. janvāra, ir noteikts ar šiem diviem tiesību aktiem.

46.

VNM regula ir spēkā no 2016. gada 1. janvāra:

47.

Tādējādi VNF ir VNM finansēšanas mehānisms. Tam pakāpeniski (astoņu gadu laikposmā no 2016. līdz 2024. gadam) ir jāaizstāj valstu fondi attiecībā uz VUM un VNM pakļauto finanšu iestāžu noregulējumu. Valstu fondi tiks saglabāti tikai mazākām iestādēm, kas darbojas banku savienībā iekļautajās dalībvalstīs ( 15 ).

48.

Regulas Nr. 806/2014 67.–79. pantā VNF ir reglamentēts gandrīz paralēli tam, kas noteikts Direktīvā 2014/59 attiecībā uz valstu noregulējuma fondiem. Tas attiecas gan uz tā ieņēmumiem ( 16 ), gan resursiem ( 17 ), gan arī uz parasto un ārkārtas iemaksu aprēķina metodi ( 18 ).

49.

VNF īpatnība ir Regulā Nr. 806/2014 paredzētā līdzekļu pakāpeniska savstarpēja izmantošana, un tā tiek īstenota ar banku savienībā iesaistīto Savienības dalībvalstu starpvaldību nolīguma starpniecību (“Starpvaldību nolīgums par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu un to kopīgošanu”, kas noslēgts Briselē 2014. gada 21. maijā) ( 19 ).

50.

VNF veido finanšu līdzekļi, ko iekasē valstu noregulējuma fondi ( 20 ). Sākotnēji to veidoja “valstu nodalījumi”, bet astoņu gadu ilgā pārejas periodā tie pakāpeniski tiks apvienoti. Pirmajā gadā tika kopīgoti 40 % un otrajā gadā – 20 % no ieņēmumiem, lai sešu atlikušo gadu laikā to apmēru vienmērīgi palielinātu līdz brīdim, kad valstu nodalījumi vairs nepastāvēs.

51.

2014. gada 21. maija nolīguma 3. panta 3. un 5. punktā ir norādīts, ka:

52.

Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu “statusa maiņa” ir uzņēmumu darījums, kurā kredītiestāde, kas līdz šim bijusi pakļauta vienas valsts noregulējuma iestādes uzraudzībai, tiek pievienota (apvienošanās pievienojot) mātesuzņēmumam ar juridisko adresi citā dalībvalstī.

53.

Jautājumam ir jēga, ja ņem vērā, ka saskaņā ar šo tiesību normu “iestādes statusa maiņa iemaksu perioda laikā neietekmē gada iemaksu, kas ir jāveic šajā finanšu gadā”. Debašu mērķis ir noskaidrot, vai tādos apstākļos kā šajā lietā aplūkotie iestādei ir jāveic pilna apmēra iemaksa par visu minēto periodu vai arī jāsamaksā tikai daļa no tās (proti, proporcionāli mēnešiem, kuros tā bijusi pakļauta pirmās dalībvalsts iestādes uzraudzībai).

54.

SSB International uzskata, ka šis jēdziens ir jāinterpretē šauri, līdz ar to tajā neesot iekļauta apvienošanās pievienojot un tas esot attiecināms tikai uz finanšu iestāžu lieluma izmaiņām. Savukārt Komisija, Itālijas Banka un Spānijas un Itālijas valdības ierosina to interpretēt plaši, tādējādi “statusa maiņa”, ciktāl tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, ietverot pārrobežu apvienošanos pievienojot darījumus. Līdz ar to tas esot piemērojams attiecībā uz apvienošanos ar SSB International, pievienojot SSB Italia.

55.

Es piekrītu šai otrajai nostājai.

56.

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka tā ir jāpiemēro vienveidīgi visās dalībvalstīs. Šajā tiesību aktā iekļautais jēdziens iestādes “statusa maiņa” vai “stāvokļa maiņa” ( 22 ) ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens, it īpaši tad, ja šajā tiesību normā nav nekādas atsauces uz valsts tiesībām.

57.

Balstoties uz hermeneitisko interpretācijas metodi, kas tiek parasti piemērota Tiesas judikatūrā ( 23 ), es izmantošu gramatiskās, sistemātiskās un teleoloģiskās interpretācijas kritērijus.

58.

No gramatiskā skatupunkta finanšu iestādes “statusa maiņa” vai stāvokļa maiņa notiek tad, kad mainās tās faktiskā vai juridiskā situācija tādējādi, ka principā tas var mainīt Direktīvas 2014/59 un Deleģētās regulas 2015/63 piemērošanu.

59.

Šīs izmaiņas, protams, ir lieluma izmaiņas, kas netieši ir minētas šajā tiesību normā iekļautajā norādē “tostarp mazas iestādes”. Taču tas ir tikai viens no statusa maiņas veidiem un nav vienīgais.

60.

Direktīvā 2014/59 un Deleģētajā regulā 2015/63 (it īpaši tās 10. pants) mazajām iestādēm ir paredzēti vienkāršoti un labvēlīgāki parasto iemaksu aprēķināšanas noteikumi ( 24 ). No tā nevar secināt, ka vienīgā neatbilstošā stāvokļa maiņa saskaņā ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu ir tā, kas ietekmē finanšu iestāžu lieluma izmaiņas ar mērķi gūt labumu no labvēlīgāka iemaksu veikšanas režīma.

61.

Protams, ar Deleģēto regulu 2015/63 (kā arī ar Īstenošanas regulu 2015/81 attiecībā uz VNM pakļautajām iestādēm) ir pausta vēlme aizliegt finanšu iestāžu izmaiņas, kas tiek veiktas, lai mākslīgi samazinātu to lielumu, proti, nolūkā piemērot parasto iemaksu aprēķina atviegloto režīmu.

62.

Tādējādi no gramatiskā skatupunkta Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā minēto finanšu iestāžu statusa maiņa neattiecas tikai uz minēto iestāžu lieluma samazināšanu. Strīdīgais jēdziens no teksta viedokļa atļauj aptvert arī citus gadījumus.

63.

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta gramatiskā interpretācija arī ļauj noraidīt SSB International pārāk šauro argumentu, saskaņā ar kuru statusa maiņa nozīmējot tikai finanšu iestādes sociālās struktūras vai lieluma izmaiņas, ar nosacījumu, ka tā paliek valsts teritorijā un līdz ar to ir pakļauta valsts noregulējuma mehānismam.

64.

Ja pieņemtu šo argumentu, tiktu izslēgta statusa maiņa, kas notiek pārrobežu apvienošanās pievienojot gadījumā ( 25 ), jo šajā ziņā nav nevienas norādes Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā. Turklāt, kā tūlīt pat izklāstīšu, tas būtu pretrunā Direktīvas 2014/59 loģikai, ar ko tiek izveidota savstarpēji saistīta Eiropas banku noregulējuma finansēšanas mehānismu sistēma ( 26 ).

65.

No sistēmiskā skatupunkta nav jāaizmirst, ka ar Regulu Nr. 806/2014 ir izveidots Vienotais noregulējuma fonds, kurā pakāpeniski tiek integrēti to valstu noregulējuma fondi, kas ietilpst banku savienībā. Šajā situācijā nevar runāt tieši par pārrobežu apvienošanos pievienojot, jo parasto iemaksu apmēru nosaka VNV un to iekasēšanu veic valstu fondi, lai tās pārskaitītu VNF.

66.

Tādējādi saskaņā ar Direktīvu 2014/59 un pārējiem šajā jomā paredzētajiem noteikumiem jēdziens “statusa maiņa” aptver pārrobežu apvienošanos pievienojot, un līdz ar to tā neietekmē parasto iemaksu aprēķinu.

67.

Kā norāda Komisija, Deleģētās regulas 2015/63 12. panta:

68.

Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā valstu noregulējuma fondu izveides mērķus, proti, tie ir a) nepieciešamība nodrošināt parasto iemaksu aprēķināšanas stabilitāti un b) šo līdzekļu pakāpeniska integrācija un centralizācija.

69.

Ar Direktīvas 2014/59 102. pantu un 103. panta 1. punktu un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantu ir noteikts, ka parastās iemaksas ir iekasējamas katru gadu ( 27 ), lai pakāpeniski finansējuma mehānismu līdzekļi (līdz 2024. gada 31. decembrim) sasniegtu vismaz 1 % no visu iestāžu, kurām piešķirta darbības atļauja to teritorijā, segtajiem noguldījumiem.

70.

Lai sasniegtu šo mērķi, valsts noregulējuma iestādei parasto iemaksu apmērs ir jānosaka atbilstoši finanšu iestāžu situācijai katra taksācijas gada 1. janvārī. Ar Deleģētās regulas 2015/63 14. panta 1. punktu šīm iestādēm ir noteikts pienākums sniegt noregulējuma iestādei jaunākos apstiprinātos gada finanšu pārskatus, kas pieejami pirms tā gada 31. decembra, kurš ir pirms iemaksu perioda, kopā ar atzinumu, ko sniedzis obligātais revidents vai revīzijas uzņēmums ( 28 ).

71.

Kā var novērot, parastās iemaksas aprēķina, pamatojoties uz valsts iestādei pakļauto finanšu iestāžu “reālo situāciju” katra finanšu gada 1. janvārī, atbilstoši par šīm iestādēm pieejamajai informācijai.

72.

Stabilitāte aprēķināšanā ir jānodrošina, lai parastās iemaksas pakāpeniski varētu sasniegt 1 % no noguldījumiem 2024. gadā. Ja noregulējuma iestādēm būtu jāņem vērā iestāžu juridiskā un finanšu stāvokļa izmaiņas, kas notikušas finanšu gada laikā, būtu grūti sasniegt Direktīvā 2014/59 noteikto mērķapjomu.

73.

No tā izriet, ka ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu vispārīgi ir noteikts, ka iestāžu statusa maiņa finanšu gada laikā neietekmē parasto iemaksu aprēķinu. Šo noteikumu apstiprina tas, ka ar Deleģēto regulu 2015/63, kā to pamatoti norāda Komisija, nav atļauts koriģēt parastās gada iemaksas, ņemot vērā šajā finanšu gadā iestādēs notikušās izmaiņas.

74.

Direktīvas 2014/59 un VNM regulas mērķis ir panākt valstu noregulējuma fondu pakāpenisku integrāciju un centralizāciju. Šim mērķim vislabāk atbilst tāda jēdziena “statusa maiņa” interpretācija, kas aptver pārrobežu apvienošanos pievienojot, un tādējādi tai nav nozīmes parasto iemaksu aprēķinā.

75.

Eirozonas valstīs valstu noregulējuma fondu izveide (ar Direktīvu 2014/59 un Deleģēto regulu 2015/63) 2015. gadā tika papildināta ar VNM un VNF ieviešanu 2016. gadā ( 29 ). Šajos apstākļos apvienošanās pievienojot valstī nošķiršana no pārrobežu apvienošanās pievienojot attiecībā uz parasto iemaksu veikšanu zaudēja nozīmi.

76.

Ar VNM izveidi ir radīta vienota un centralizēta noregulējuma sistēma lielām finanšu iestādēm. Šīs sistēmas pamatā ir Vienotais fonds (VNF, ko kontrolē VNV), lai arī tajā vēl joprojām darbojas valstu nodalījumi, kas pakāpeniski tiks apvienoti līdz 2024. gadam. Tāpēc ir jānoraida SSB International apgalvojums, saskaņā ar kuru būtu stingri jānošķir valstu noregulējuma fondi ( 30 ), jo tas nav pieņemams pat attiecībā uz 2015. finanšu gadu kā pārejas gadu.

77.

Pat ja tiktu pieņemta šī stingrā nošķiršana, manuprāt, statusa maiņa, kas ir notikusi pārrobežu apvienošanās pievienojot rezultātā, neietekmē parasto iemaksu aprēķinu. Tā kā Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkts ir saistošs gan pievienotās iestādes valsts iestādei (šajā gadījumā Itālijas iestādei), gan mātesuzņēmuma valsts iestādei (Vācija), dubultās iemaksas noteikšana nav iespējama, – SSB International maksātu gada iemaksu par 2015. gadu Itālijas noregulējuma fondam par SSB Italia, nepalielinoties tās iemaksai līdzvērtīgā Vācijas fondā 2015. gadā (attiecībā uz tās meitasuzņēmuma, kas tika pievienots 2015. gada 5. jūlijā, aktīviem un risku).

78.

Apvienošanās pievienojot gadījumos, kas notikuši finanšu gada laikā, ieguvējai iestādei ir jāveic gada iemaksa pilnā apmērā tās valsts noregulējuma fondam, kurā atrodas pievienotās iestādes galvenais birojs. Kā jau esmu izklāstījis, tās aprēķinā ir jāņem vērā situācija, kāda pastāv attiecīgās iemaksas veikšanas gada 1. janvārī, un vēlāk notikušai stāvokļa maiņai, tostarp pārrobežu apvienošanās pievienojot faktam, nav nozīmes.

79.

Šim Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā noteiktajam vispārējam noteikumam ir tikai viens izņēmums, kas paredzēts šī panta 1. punktā, – daļējas iemaksas veikšana prorrata temporis attiecībā uz jaunām uzraudzītām finanšu iestādēm. Šajā situācijā rastais konkrētais risinājums nevar tikt attiecināts tiktāl, ka notiek novirzīšanās no vispārēja noteikuma (proti, tiktāl, ka statusa maiņai nav nozīmes).

80.

Tādējādi, tā kā saskaņā ar tiesību aktiem finanšu iestādes statusa maiņai nav nozīmes, prasījums samazināt gada iemaksu nav apmierināms. Līdz ar to SSB International ierosinātā piemērošana pēc analoģijas nav pieņemama.

81.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pārrobežu apvienošanās pievienojot gadījumā ārkārtas iemaksām ir piemērojami tādi paši noteikumi kā parastajām iemaksām.

82.

Lietas dalībnieku, kas iesnieguši apsvērumus, sniegtās atbildes radikāli atšķiras:

83.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/59 104. panta 1. punktu ārkārtas ex post iemaksas valsts noregulējuma iestādes iekasē, “ja pieejamie finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai segtu zaudējumus, izmaksas vai citus izdevumus, kas ir radušies, izmantojot finansēšanas mehānismus”.

84.

Šajā tiesību normā ir norādīts, ka ārkārtas iemaksas ir sadalāmas iestāžu starpā saskaņā ar 103. panta 2. punkta noteikumiem, ar nosacījumu, ka tās nepārsniedz parasto iemaksu trīskāršotu ikgadējo apmēru. Turklāt 103. panta 4.–8. punkts, kā tas noteikts Direktīvas 2014/59 104. panta 2. punktā, ir piemērojami ārkārtas iemaksām.

85.

Manuprāt, Direktīvas 2014/59 104. pantā minētās atsauces uz parasto iemaksu juridisko režīmu nenozīmē, ka ārkārtas iemaksas ir to kopija. Lai arī gan vienu, gan otru iemaksu aprēķina metode, kas precizēta Deleģētajā regulā 2015/63, ir identiska, to robežvērtības vai apmērs atšķiras, jo ārkārtas iemaksas var sasniegt parasto iemaksu trīskāršotu ikgadējo apmēru. Tāpat 104. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja pilnībā vai daļēji atlikt ārkārtas iemaksu veikšanu ( 31 ), tačut šāda iespēja nav paredzēta attiecībā uz parastajām iemaksām. Svarīgākā nozīme ir tam, ka brīdis un loģika, kas ir vienu un otru iemaksu iekasēšanas pamatā, atšķiras.

86.

Noregulējuma iestādes pieprasa veikt ārkārtas iemaksas, kad tām ir jāveic darbības, kas samazina valsts fonda apmēru un ir nepieciešami papildu ieņēmumi, lai sasniegtu katru gadu noteikto līdzekļu daudzumu. Tāpēc ārkārtas iemaksas nevar paredzēt, proti, tās nevar plānot tāpat kā parastās iemaksas, kas tiek iekasētas par kalendāro taksācijas gadu atbilstoši iestāžu situācijai 1. janvārī.

87.

Tādējādi ārkārtas iemaksu apmērs ir atkarīgs no nepieciešamības refinansēt valsts noregulējuma fondu, ņemot vērā iztērētos līdzekļus konkrētām noregulējuma darbībām ( 32 ). Ņemot vērā to būtību, brīdis, kurā tās ir jāpieprasa veikt, nav noteikts, jo tas ir atkarīgs no noregulējuma darījumu dienas, kad fondā rodas deficīts.

88.

Tā kā tās nevar paredzēt un tā kā tās nav iespējams ieplānot, es uzskatu, – kā to norāda Komisija –, ka ārkārtas iemaksas var tikt pieprasītas tikai tām iestādēm, kas attiecīgā lēmuma pieņemšanas dienā ir pakļautas valsts noregulējuma fondam.

89.

Principā iestādes, kas darbojas valsts finanšu sistēmā, kad tiek noteiktas ārkārtas iemaksas, ir izraisījušas risku, kura dēļ tās tiek noteiktas (proti, risku, kura dēļ bija jāīsteno regulējuma darbības, kuru veikšanai tika izmantoti fonda līdzekļi). Iestādes, kuras finanšu gadā, kurā tiek noteiktas ārkārtas iemaksas, vairs nav noregulējuma iestādes pakļautībā, parasti izraisa mazāku risku, kura dēļ būtu jāveic noregulējuma darbības.

90.

Šī interpretācija ir saderīga ar Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktu, kurā ir minēta tikai stāvokļa maiņas ietekmes uz parastajām iemaksām neitralizēšana, bet ne ārkārtas iemaksas ( 33 ). Tāpēc iestādei, kas tiek apvienota ar savu mātesuzņēmumu, kurš atrodas citā dalībvalstī, pirms noregulējuma iestāde pieprasa veikt ārkārtas iemaksas, tās nav jāmaksā valstī, kurā tā vairs nav klātesoša.

91.

Savukārt ieguvējai iestādei ir jāveic ārkārtas iemaksas, kuras noteicis tās rezidences valsts noregulējuma fonds, iekļaujot savos aprēķinos pievienotās iestādes aktīvus, un turklāt tā nevar veikt maksājumu prorrata temporis, kas paredzēts Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 1. punktā attiecībā uz jaunām uzraudzītām iestādēm minētās valsts finanšu sistēmā. Tādējādi tiek novērsti manevri, kuru mērķis ir izvairīties no ārkārtas iemaksu veikšanas ar stāvokļa maiņas starpniecību.

92.

Tātad iestādes statusa maiņa ietekmē ārkārtas iemaksu iekasēšanu, kas ir jāveic saskaņā ar banku nozares “faktisko stāvokli” to noteikšanas brīdī, pieprasot tās veikt tikai tām iestādēm, kas šajā laikā ir pakļautas noregulējuma iestādei.

93.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punktā lietotā jēdziena “statusa maiņa” interpretācija ir jāpiemēro 2015. gada situācijai, kurā iestādes pievienošana un vēlāka tās darbības izbeigšana notika laikā, kad Itālija vēl nebija formāli izveidojusi nedz valsts noregulējuma iestādi, nedz valsts fondu un iemaksas vēl nebija aprēķinātas.

94.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāanalizē pārejas režīms, kas noteikts Direktīvā 2014/59 un Deleģētajā regulā 2015/63 attiecībā uz parasto iemaksu par 2015. finanšu gadu ieviešanu, aprēķināšanu un iekasēšanu.

95.

Šajā aspektā viedokļi atkal atšķiras:

96.

Direktīvas 2014/59 130. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm līdz 2014. gada 31. decembrim ir jāpieņem un jāpublicē normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai to izpildītu, un tajā ir precizēts, ka dalībvalstīm tie ir jāpiemēro no 2015. gada 1. janvāra.

97.

Nav šaubu, ka Itālija šo direktīvu savās tiesībās transponēja novēloti. Transponēšanas noteikumi (Leģislatīvais dekrēts Nr. 180/2015) ir stājušies spēkā 2015. gada 16. novembrī, bet Itālijas Banka valsts noregulējuma iestādes statusā līdz 2015. gada 18. novembrim nebija izveidojusi noregulējuma fondu un pieprasīja finanšu iestādēm (tostarp SSB International) veikt parastās un ārkārtas iemaksas attiecīgi 2015. gada 23. un 26. novembrī.

98.

Deleģētā regula 2015/63 ir stājusies spēkā 2015. gada 6. februārī, lai gan tās 21. panta otrajā daļā bija noteikts, ka to “piemēro no 2015. gada 1. janvāra”. Tomēr šī regula, kas Itālijas tiesībās nebija jātransponē, bija spēkā brīdī, kad notika apvienošanās, pievienojot SSB Italia.

99.

Tā kā Direktīva 2014/59 ( 34 ) un Deleģētā regula 2015/63 tika pieņemtas novēloti, šajā pēdējā minētajā bija ieteicams iekļaut pārejas noteikumus, kas ļautu iekasēt parastās iemaksas par 2015. finanšu gadu. Šie pasākumi ir minēti Deleģētās regulas 2015/63 20. panta 1., 2., 3. un 4. punktā, no kuru satura attiecībā uz strīdā aplūkotajiem faktiem izriet, ka:

100.

Deleģētās regulas 2015/63 20. pantā nav ietverts nekāds pārejas noteikums vai atkāpe attiecībā uz parasto iemaksu aprēķinu. Saskaņā ar Tiesas kritērijiem pārejas tiesību jomā ( 35 ) tas nozīmē, ka šī aprēķināšana, kā tas vispārīgi ir noteikts Direktīvā 2014/59 un īstenots ar Deleģēto regulu 2015/63, bija jāveic 2015. gadā.

101.

Atsauces datums parasto iemaksu aprēķināšanai ir attiecīgā finanšu gada 1. janvāris, turklāt iestāžu statusa maiņai, kas notikusi šajā gadā, nav nozīmes.

102.

Tādējādi ar Deleģēto regulu 2015/63 ir atļauts pieprasīt veikt parastās iemaksas par 2015. gadu visām iestādēm, kas 2015. gada 1. janvārī bija reģistrētas Itālijā. Šajā situācijā iestādes darbības izbeigšanai pārrobežu apvienošanās pievienojot dēļ nav nozīmes.

103.

Jāņem vērā, ka parastās iemaksas ir jāveic katru gadu un to iekasēšanas būtiskie elementi bija noteikti Direktīvā 2014/59, no 2015. finanšu gada ieskaitot. Deleģētajā regulā 2015/63 bija paredzēti iepriekš minētie pārejas noteikumi, kas deva iespēju iekasēt minētās iemaksas par 2015. gadu vēlāk. Itālijas valsts, lai arī tā novēloti transponēja Direktīvu 2014/59, valsts īstenošanas noteikumus (Leģislatīvais dekrēts Nr. 180/2015), lai ievērotu Deleģētās regulas 2015/63 20. pantā paredzēto iemaksu iekasēšanas grafiku, pieņēma savlaicīgi.

104.

Tāpēc es uzskatu, ka tas nav gadījums, kurā Leģislatīvais dekrēts Nr. 180/2015 tika piemērots ar atpakaļejošu spēku, kā to ir norādījusi SSB. Drīzāk tika piemēroti pārejas noteikumi par gada iemaksu par 2015. gadu iekasēšanu, kas paredzēti Deleģētās regulas 2015/63 20. pantā, īstenojot Direktīvu 2014/59, kurā pirms tam bija reglamentēti būtiski šo iemaksu elementi.

105.

Šī iemesla dēļ, manuprāt, nav jāizvērtē, vai Deleģētā regula 2015/63 bija piemērojama un vai tai bija tieša iedarbība (arī Itālijā) no 2015. gada 1. janvāra. Tomēr, ja Tiesa tomēr to izskatītu, es aplūkošu šo jautājumu.

106.

SSB International apgalvo, ka deleģētā regula, ja direktīva, kas ar to tiek īstenota, vēl nebija transponēta šīs valsts tiesībās, nevarēja tikt tieši piemērota dalībvalstī. Tādējādi Deleģētā regula 2015/63 nevarot tikt piemērota SSB Italia, jo Direktīva 2014/59 Itālijas tiesībās tika transponēta 2015. gada 16. novembrī, kad SSB Italia vairs nepastāvēja, bet apvienošanās, pievienojot SSB International, notika 2015. gada 6. jūlijā.

107.

Šim apgalvojumam es nepiekrītu. Tā ir taisnība, ka Tiesa vispārīgi nepieļauj direktīvu pretējo vertikālo tiešo iedarbību ( 36 ). Taču šis noteikums ir jāniansē tādā lietā kā izskatāmā, jo Direktīvas 2014/59, kas ir pamata tiesību akts, 103. panta 7. un 8. punktā bija paredzētas deleģēšanas pilnvaras ( 37 ), saskaņā ar kurām Komisija pieņēma deleģētu aktu (Deleģētā regula 2015/63) ar mērķi:

108.

Manuprāt, Deleģētā regula 2015/63 nepārsniedz pilnvarojuma akta robežas ( 38 ), nosakot parasto gada iemaksu iekasēšanas procedūras termiņus. Tāpat tās nav pārkāptas arī pamata tiesību aktā, tās 20. pantā paredzot noteikumus, kas piemērojami 2015. finanšu gadā. Kā jau esmu norādījis, ņemot vērā Direktīvas 2014/59 transponēšanas īso termiņu un kavēšanos to transponēt valsts tiesībās, bija jāpieņem šie pārejas noteikumi, lai 2015. gadā varētu iekasēt parastās iemaksas.

109.

Tādējādi Deleģētā regula 2015/63 Itālijas tiesību sistēmā bija tieši piemērojams tiesību akts no 2015. gada 1. janvāra un pēc tās stāšanās spēkā no šīs dienas varēja radīt tiesiskās sekas.

110.

Būtu neloģiski par Deleģētās regulas 2015/63 (kuru es uzskatu par pašpietiekamu, lai tā varētu tikt piemērota tieši) iedarbības priekšnoteikumu noteikt Direktīvas 2014/59 transponēšanu valsts tiesībās. Ja tas tā būtu, katra dalībvalsts, novilcinot pamatdirektīvas transponēšanu, varētu neitralizēt un kavēt deleģētās regulas tiešu piemērojamību. Kā norāda Komisija un Itālijas Banka, šī kavēšanās kaitētu deleģētās regulas vienveidīgai piemērojamībai, – dažās dalībvalstīs tā tiktu piemērota agrāk, bet citās – vēlāk.

111.

Nokavējums turklāt nelabvēlīgi ietekmētu valstu noregulējuma fondu un beigu beigās arī VNF finansēšanas vienveidību. Ja Deleģētā regula 2015/63 nebūtu piemērojama Itālijā no 2015. gada 1. janvāra, Itālijas noregulējuma fonds varētu iekasēt tikai mazu daļu no iekasējamās parastās iemaksas par 2015. gadu (pēc 2015. gada 16. novembra, kad stājās spēkā valsts transponēšanas noteikumi). Turklāt šajos apstākļos Itālijas noregulējuma fonds nepārskaitītu VNF 2016. gadā tam maksājamo iemaksu daļu atbilstoši Itālijas finanšu iestāžu lielumam.

112.

Tādējādi Deleģētās regulas 2015/63 20. panta pārejas noteikumi ļāva pieprasīt ex ante iemaksas par 2015. gadu finanšu iestādei, kas bija pakļauta Valsts noregulējuma iestādei daļu no šī finanšu gada un kas pārrobežu apvienošanās pievienojot dēļ vairs nebija tai pakļauta pārējā šī finanšu gada laikā. Deleģētās regulas 2015/63 tiesību normas par ex ante iemaksām 2015. finanšu gadā Itālijā bija tieši piemērojamas neatkarīgi no dienas, kad Direktīva 2014/59 tika transponēta valsts tiesībās.

113.

Saskaņā ar izklāstīto es ierosinu Tiesai Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) atbildēt šādi:

Komisijas Regulas (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos, 12. panta 2. punkts, skatot to kopsakarā ar minēto direktīvu, ir jāinterpretē tādējādi, ka