1.

Ar šo apelācijas sūdzību Larko Geniki Metalleftiki kai Metallourgiki AE (turpmāk tekstā – “Larko” vai “apelācijas sūdzības iesniedzējs”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 1. februāra spriedumu Larko/Komisija ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja Larko prasību atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu 2014/539/ES (2014. gada 27. marts) par valsts atbalstu SA.34572 (13/C) (ex 13/NN), ko Grieķija piešķīrusi uzņēmumam Larco General Mining & Metallurgical Company SA ( 3 ) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks analizēta tikai apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa, kas galvenokārt attiecas uz jēdziena “ekonomiskā priekšrocība” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē kļūdainu interpretāciju, un ceturtais pamats, kas galvenokārt attiecas uz Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai ( 4 ), 14. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar atbalsta atgūšanu.

3.

Analīzes noslēgumā es piedāvāšu Tiesai noraidīt otrā pamata pirmo daļu un ceturto pamatu kā nepamatotu.

4.

Regulas Nr. 659/1999 14. panta “Atbalsta atgūšana” 1. punktā ir noteikts:

“Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja [..].”

5.

Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (turpmāk tekstā – “Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”) ( 5 ) 2.1. iedaļas ““Grūtībās nonākuša uzņēmuma” jēdziens” 9.–11. punktā ir paredzēts:

6.

2008. gada 20. jūnija Komisijas paziņojuma par [LESD 107.] un [108.] panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) ( 6 ) 2.1. punkta “Vispārīgas piezīmes”, kas attiecas uz LESD 107. pantu, trešajā daļā ir noteikts:

“Lai nepieļautu nekādas šaubas, attiecībā uz valsts garantijām jāprecizē valsts līdzekļu jēdziens. Valsts garantijas priekšrocība ir tā, ka valsts uzņemas ar garantiju saistīto risku. To, ka valsts uzņemas risku, parasti vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju. Ja valsts pilnībā vai daļēji atsakās no šādas prēmijas, rodas gan labums uzņēmumam, gan valsts līdzekļu samazinājums. Tādējādi pat ja izrādās, ka valsts nemaz neveic ar garantiju saistītus maksājumus, saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu tomēr var runāt par valsts atbalstu. Atbalstu uzskata par piešķirtu garantijas izsniegšanas brīdī, nevis garantijas izmantošanas brīdī vai tad, kad tiek veikts maksājums saskaņā ar garantijas noteikumiem. Tas, vai garantija nozīmē valsts atbalstu, un, ja nozīmē, tad tas, kāds var būt valsts atbalsta apmērs, jāvērtē garantijas izsniegšanas laikā.”

7.

Šī paziņojuma 3.2. punktā “Individuālas garantijas” ir paredzēts:

“Attiecībā uz individuālu valsts garantiju Komisija uzskata, ka, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka valsts atbalsta nav.

Lai lemtu par to, vai var uzskatīt, ka aizņēmējs ir nonācis finansiālās grūtībās, būtu jāatsaucas uz definīciju, kas sniegta Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai [..].

[..]

Kā norādīts 2.1. punktā, riska uzņemšanos parasti vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju par garantēto vai pretgarantēto summu. Ja cena, ko maksā par garantiju, ir vismaz tikpat augsta kā atbilstošais garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, garantija neietver atbalstu.

Ja finanšu tirgos nevar konstatēt atbilstīgu garantijas prēmijas standartu, garantētā aizdevuma kopējās finanšu izmaksas, tostarp aizdevuma procenti un garantijas prēmija, jāsalīdzina ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu.

[..]”

8.

Minētā paziņojuma 4.1. punktā attiecībā uz garantiju ar atbalsta elementu vispārīgu raksturojumu ir noteikts:

“Ja individuāla garantija vai garantiju shēma neatbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja principam, uzskata, ka tā ietver valsts atbalstu. Tādējādi valsts atbalsta elements jāizsaka kvantitatīvi, lai pārbaudītu, vai atbalstu var uzskatīt par saderīgu saskaņā ar kādu no izņēmumiem attiecībā uz valsts atbalstu. Principā par valsts atbalsta elementu uzskata starpību starp individuālās vai saskaņā ar shēmu piešķirtas garantijas atbilstīgo tirgus cenu un faktisko cenu, ko maksā par minēto pasākumu.

Rezultātā iegūtos gada skaidras naudas dotāciju ekvivalentus diskontē līdz to pašreizējai vērtībai, izmantojot atsauces likmi, tad saskaita, iegūstot kopējo dotācijas ekvivalentu.

Aprēķinot atbalsta elementu garantijā, Komisija īpašu uzmanību veltīs šādiem aspektiem:

Komisija atzīmē, ka grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tirgus garantijas devējs, ja tāds ir, garantijas izsniegšanas laikā prasa augstu prēmiju, ņemot vērā saistību paredzamo nepildīšanu. Ja iespēja, ka aizņēmējs nevarēs atmaksāt aizdevumu, kļūst īpaši augsta, šī tirgus likme var nepastāvēt un īpašos gadījumos garantijas atbalsta elements var izrādīties tikpat liels, cik summa, kuru faktiski sedz garantija.

[..]”

9.

Strīda priekšvēsture ir detalizēti izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā, uz ko šajā ziņā tiek veikta atsauce ( 7 ). Būtiskos faktus, kas ir vajadzīgi šo secinājumu izpratnei, var apkopot šādi.

10.

Larko ir uzņēmums, kurš ir specializējies laterītu ieguvē un apstrādē, brūnogļu ieguvē un feroniķeļa un tā blakusproduktu ražošanā.

11.

Tas tika dibināts 1989. gadā kā jauns uzņēmums pēc Hellenic Mining and Metallurgical SA likvidācijas. Pamatlietas faktu rašanās laikā tam bija trīs akcionāri: Grieķijas valsts, kurai piederēja 55,2 % akciju ar Hellenic Republic Asset Development Fund, privātas finanšu iestādes, starpniecību, National Bank of Greece SA, kurai piederēja 33,4 % akciju, un Public Power Corporation (galvenais elektroenerģijas ražošanas uzņēmums Grieķijā, kura vairākuma akcionārs ir valsts), kuram piederēja 11,4 % akciju.

12.

Hellenic Republic Asset Development Fund 2012. gada martā informēja Eiropas Komisiju par Larko privatizācijas programmu.

13.

Komisija 2012. gada aprīlī pēc savas ierosmes par minēto privatizāciju uzsāka iepriekšēju izskatīšanu saskaņā ar noteikumiem valsts atbalsta jomā.

14.

Tika pārbaudīti seši pasākumi, no kuriem šajos secinājumos ir nozīme tikai otrajam, ceturtajam un sestajam pasākumam, kuri ir turpmāk aprakstīti, jo tikai uz šiem trīs pasākumiem attiecas apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa un ceturtais pamats:

15.

Šīs pārbaudes laikā Komisija lūdza Grieķijas iestādēm papildu informāciju, kas tai tika sniegta 2012. un 2013. gadā. Komisijas dienesti un Grieķijas iestāžu pārstāvji tikās arī sanāksmju laikā.

16.

Ar 2013. gada 6. marta lēmumu ( 8 ) (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) Komisija uzsāka formālu izmeklēšanas procedūru, kas ir paredzēta LESD 108. panta 2. punktā.

17.

Minētās procedūras laikā Komisija aicināja Grieķijas iestādes un ieinteresētās trešās personas iesniegt savus apsvērumus par šo secinājumu 14. punktā minētajiem pasākumiem. Komisija no Grieķijas iestādēm saņēma apsvērumus 2013. gada 30. aprīlī, no Larko tā nesaņēma apsvērumus.

18.

2014. gada 27. martā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Komisija apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz 2., 4. un 6. pasākumu, kuru izvērtējumam vienīgajam ir nozīme šajos secinājumos, uzskatīja, ka šo trīs pasākumu piešķiršanas laikā Larko bija grūtībās nonācis uzņēmums Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu ( 9 ) izpratnē.

19.

Turklāt Komisija uzskatīja, ka šie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ka šie pasākumi ir piešķirti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktā paredzētos paziņošanas un īstenošanas aizlieguma pienākumus un ka minētie pasākumi ir atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un kuru ir jāatgūst saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu. Visbeidzot Komisija noteica, ka saistībā ar šo atbalstu ir atgūstamas summas pilnā visas garantētās summas apmērā ( 10 ).

20.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 6. jūnijā, Larko cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī atmaksāt kopā ar procentiem visas summas, kas, izpildot šo lēmumu, tieši vai netieši, iespējams, tiks no tā atgūtas.

21.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā prasību noraidīja pilnībā un piesprieda Larko atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22.

Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 4. aprīlī, Larko lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

23.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Larko atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24.

Otrā pamata pirmajā daļā ir izvirzīts jautājums par 2. pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un, konkrētāk, par šī pasākuma novērtēšanu par tādu, kas Larko rada “ekonomisku priekšrocību”.

25.

Strīdīgajā lēmumā minēto pasākumu kvalificējot kā valsts atbilstu, Komisija ir pamatojusies uz sava Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta a) un d) apakšpunktu. Tā kā Larko būtībā apgalvo, ka Komisija, piemērojot šo punktu piešķirtajam atbalstam, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatu par lietderīgu vispirms izteikt dažus ievada apsvērumus par šo paziņojumu (1. iedaļa), pirms pievērsties otrā pamata pirmās daļas analīzei (2. iedaļa).

26.

Paziņojumā par garantijām ir izklāstīta Komisijas pieeja attiecībā uz valsts atbalstu, kas tiek piešķirts garantiju veidā, un principi, saskaņā ar kuriem Komisija vēlas pamatot savu LESD 107. un 108. panta interpretāciju, kā arī šo pantu piemērošanu valsts garantijām.

27.

Lai noteiktu, vai ar garantiju tiek piešķirta priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai saskaņā ar šī paziņojuma 3.1. punktu būtu jāpamato savs vērtējums ar privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā principu. Tādēļ ir jāņem vērā reālās iespējas saņēmējam uzņēmumam kapitāla tirgū iegūt līdzvērtīgus finanšu līdzekļus ( 11 ).

28.

Lai atvieglotu vērtējumu par to, vai konkrētais garantijas pasākums atbilst minētajam principam, Komisija šī paziņojuma 3.2. punktā prasa izpildīt vairākus nosacījumus, lai izslēgtu valsts atbalsta esamību, tostarp attiecībā uz individuālām garantijām, pirmkārt, nosacījumu, ka aizņēmējam nav finansiālu grūtību (3.2. punkta a) apakšpunkts) un, otrkārt, ka par garantiju tiek maksāta uz tirgu orientēta cena (3.2. punkta d) apakšpunkts) ( 12 ).

29.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai piemērotu šos divus nosacījumus, ir jāņem vērā tā laika konteksts, kad tika noteikti finanšu atbalsta pasākumi, kas nozīmē atturēties no jebkāda vērtējuma, pamatojoties uz vēlāku situāciju (turpmāk tekstā – “laika kritērijs”) ( 13 ).

30.

Lai noteiktu, vai garantija nav atbalsts, šī paziņojuma 3.2. punkta attiecībā uz garantijām pirmās daļas d) apakšpunktā ir noteikts kritērijs, ka riska uzņemšanos vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju par garantēto vai pretgarantēto summu (turpmāk tekstā – “atlīdzības kritērijs”). Proti, ja cena, ko maksā par garantiju, ir vismaz tikpat augsta kā atbilstošais garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, garantija nav atbalsts. Turklāt 3.2. punktā ir paredzētas divas metodes, lai noteiktu, vai sniegtā garantija atbilst šim kritērijam: ir vai nu jāsalīdzina par garantiju samaksātā cena ar atbilstīgu garantijas prēmijas standartu finanšu tirgos, vai arī ir jāsalīdzina garantētā aizdevuma kopējās finanšu izmaksas, ieskaitot aizdevuma procentus un samaksāto prēmiju, ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu.

31.

Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka ar 2. pasākumu Larko tika piešķirta priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi, pirmkārt, laika kritēriju, kvalificējot Larko kā “grūtībās nonākušu uzņēmumu” 2. pasākuma piešķiršanas laikā (a iedaļa), un, otrkārt, atlīdzības kritēriju, nospriežot, ka prēmija 1 % apmērā neatspoguļoja garantēto aizdevumu saistību neizpildes risku, kā tas ir paredzēts Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā (b iedaļa).

32.

Iebildums attiecībā uz laika kritēriju ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 77.–80. punktu un attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu.

33.

Vispirms jānorāda, ka Vispārējā tiesa, lai pārsūdzētā sprieduma 90. punktā secinātu, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot Larko par “grūtībās nonākušu uzņēmumu” 2. pasākuma piešķiršanas laikā, ir veikusi analīzi divos posmos. Vispirms pārsūdzētā sprieduma 75.–82. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka, pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, tā varēja pamatoti secināt, ka Larko bija grūtībās nonācis uzņēmums. Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 83.–89. punktā Vispārējā tiesa atzīst, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka 2008. gada garantijas piešķiršanas brīdī Grieķijas valstij kā Larko akcionārei bija jāzina par tā grūto situāciju.

34.

Larko apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējums pārsūdzētā sprieduma 77.–80. punktā ir kļūdains, ņemot vērā, ka faktiskie apstākļi, uz kuriem šis vērtējums ir balstīts, radās pēc garantijas piešķiršanas 2008. gada 22. decembrī, pretēji tam, kas ir prasīts Tiesas judikatūrā ( 14 ). Šajā ziņā Larko balstās uz šādiem trīs argumentiem.

35.

Pirmkārt, minētajos punktos norādītie finanšu rezultāti ietverot laiku līdz 2012. gadam un katrā ziņā – 2009. gada negatīvos rezultātus. Otrkārt, 2008. gada finanšu rezultāti arī esot radušies pēc 2008. gada garantijas piešķiršanas, jo finanšu gads vēl nebija pabeigts, finanšu pārskati vēl nebija pat sagatavoti un tādējādi Grieķijas valsts par tiem vēl nebija informēta šīs garantijas piešķiršanas laikā. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot aplūkojusi attiecīgo garantijas piešķiršanas laika kontekstu, kā tas ir prasīts Tiesas judikatūrā. Treškārt, katrā ziņā pat pieņemot, ka 2008. gada dati nebija radušies pēc garantijas piešķiršanas 2008. gadā, šajā brīdī tie esot bijuši īstermiņa dati. Šajā ziņā Larko apgalvo, ka no Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9.–11. punkta izriet, ka uzņēmuma mantiskās situācijas analīze ir jābalsta uz pietiekami gara laikposma datiem, nevis uz datiem, kas atspoguļo vienu mirkli.

36.

Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida.

37.

Vispirms es norādu, ka, ņemot vērā, ka attiecīgā garantija tika piešķirta 2008. gada 22. decembrī, lai novērtētu, vai Larko bija grūtībās nonācis uzņēmums garantijas piešķiršanas laikā, atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāņem vērā fakti par laiku līdz šim datumam.

38.

Šajā ziņā saistībā ar pirmo Larko izvirzīto argumentu jānorāda, ka tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. punktā min finanšu rezultātus, kuri ietver 2012. gadu, pats par sevi nenozīmē, ka Vispārējā tiesa, lai novērtētu Larko finansiālo situāciju 2008. gada garantijas piešķiršanas laikā, ir pamatojusies uz šādiem vēlākiem rezultātiem.

39.

Proti, tas, ka Vispārējā tiesa min šādus finanšu rezultātus, ir jālasa kopā ar to, ka Komisija strīdīgajā lēmumā ir izvērtējusi Larko finansiālo stāvokli laikposmā, kurā tika veikti visi apstrīdētie pasākumi, proti, tā finansiālo stāvokli 2007.–2012. gadā. Tādējādi, pirms atgādināt šos finanšu rezultātus pārsūdzētā sprieduma 77. punktā, Vispārējā tiesa atsaucas uz Komisijas lēmumu, saskaņā ar kuru “šajā gadījumā [apstrīdētā] lēmuma 56.–66. apsvērumā Komisija [2., 4. un 6.] pasākum[a], tostarp 2008. gada garantijas piešķiršanas brīdī, bija kvalificējusi Larko par “grūtībās nonākušu uzņēmumu [..]” ( 15 ).

40.

Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Larko finansiālā stāvokļa novērtēšanai pārsūdzētā sprieduma 78.–80. punktā Vispārējā tiesa pamatojas uz 2008. gadā notikušiem faktiem, proti, uz Larko negatīvo pašu kapitālu, apgrozījuma būtisku samazināšanos un ievērojamiem zaudējumiem, ko Larko cieta 2008. gadā ( 16 ).

41.

No tā izriet, ka pirmais Larko izvirzītais arguments ir jānoraida.

42.

Attiecībā uz otro Larko pausto argumentu, manuprāt, tas ietver divus elementus: pirmkārt, apgalvojumu, ka 2008. gada finanšu rezultāti radās pēc tam, kad tika piešķirta 2008. gada garantija, jo finanšu gads tad vēl nebija noslēgts, un, otrkārt, to, ka Grieķijas valsts nezināja par 2008. gada finanšu rezultātos ietverto informāciju.

43.

Attiecībā uz pirmo elementu ir jākonstatē, kā to apgalvo Komisija, ka 2008. gada finanšu pārskatos ir aprakstīti Larko finanšu dati par laikposmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, kas lielākajā mērā attiecas uz laiku pirms garantijas piešķiršanas 2008. gada 22. decembrī. Šajā ziņā jāuzsver, ka konkrētā laikposmā notikušus faktus principā var arī pierādīt ar vēlākiem dokumentiem, kas ir pamatoti ar šiem iepriekš notikušajiem faktiem ( 17 ). Šī iemesla dēļ 2008. gada finanšu rezultātos ietverto informāciju nevar uzskatīt par tādu, kas attiecas uz laiku pēc 2008. gada garantijas piešķiršanas.

44.

Attiecībā uz otro elementu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā konstatē, ka “lietas materiāliem nav pievienots neviens dokuments, kas pietiekami pierādītu, ka dalībvalstij bija zināms par Larko grūto situāciju 2008. gada garantijas piešķiršanas brīdī”, un “tātad jautājums ir par to, vai Komisija ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, būtībā balstoties uz pieņēmumu, ka Grieķijas valstij garantijas piešķiršanas brīdī bija jāzina par Larko grūto situāciju 2008. gada beigās”.

45.

Lai gan šajā jautājumā izmantotais formulējums varētu radīt iespaidu, ka Komisija galvenokārt ir pamatojusies uz to, ka Grieķijas iestādes nav pārliecinājušās par Larko finansiālo situāciju, manuprāt, ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa vēlējās norādīt, ka Komisija ir pamatojusies uz pieņēmumu, ka Grieķijas valstij būtu bijis vismaz jāzina par Larko grūto situāciju garantijas piešķiršanas laikā.

46.

Šāda interpretācija izriet no pārsūdzētā sprieduma 89. punkta, kurā Vispārējā tiesa secina, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka apdomīgs akcionārs vismaz būtu noskaidrojis uzņēmuma faktisko ekonomisko un finansiālo situāciju, pirms tam piešķirt tādu garantiju kā 2008. gada garantija ( 18 ).

47.

Ņemot to vērā, ir jāatgādina, ka, ciktāl Larko ar savu otrā argumenta otro elementu apšauba to, ka Grieķijas iestādes zināja par Larko finansiālo situāciju 2008. gadā ( 19 ), tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt faktus.

48.

Tomēr Tiesas kompetencē ir izvērtēt, vai Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdīgā lēmuma tvērumu. Ir jāatgādina, ka šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus ( 20 ).

49.

Izskatāmajā lietā, lai gan jautājums par to, vai Grieķijas iestādes ir (vai nav) zinājušas par Larko finansiālo stāvokli 2008. gadā, attiecas uz faktu konstatēšanu, kas ir vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē, Tiesa tomēr var pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdīgā lēmuma tvērumu šajā jautājumā.

50.

Lai gan šis pēdējais jautājums varētu tikt izvirzīts, ņemot vērā, ka no pirmā acu uzmetiena nekas minētajā lēmumā neļauj uzskatīt, ka Komisijas argumentācija būtu bijusi tāda pati kā tā, ko Vispārējā tiesa ir izklāstījusi šajā jautājumā ( 21 ), tomēr jākonstatē, ka Larko uz šādu sagrozīšanu nav norādījis un katrā ziņā, manuprāt, Vispārējā tiesa nav sagrozījusi strīdīgā lēmuma saturu pārsūdzētajā spriedumā.

51.

Patiesībā nav strīda par to, ka pati Grieķijas valsts administratīvajā procedūrā nav apstrīdējusi, ka Grieķijas iestādes zināja par Larko finansiālo stāvokli 2008. gadā ( 22 ), uz ko norāda arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 88. punktā ( 23 ), kas visdrīzāk izskaidro, kāpēc Komisija strīdīgajā lēmumā nav lēmusi par šo jautājumu ( 24 ).

52.

Tādējādi, ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa būtībā nosprieda, ka šādos lietas apstākļos Komisija, lai novērtētu, vai Larko ir finansiālās grūtībās Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, pamatoti varēja balstīties uz pieņēmumu, ka Grieķijas valsts kā Larko vairākuma akcionāre, piešķirot 2008. gada garantiju, zināja par Larko finansiālo situāciju vai vismaz tai par to bija jāzina.

53.

Turklāt šis Vispārējās tiesas veiktais vērtējums man šķiet pilnīgi loģisks. Proti, kā Vispārējā tiesa būtībā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 86.–89. punktā, informēts privātais ieguldītājs ( 25 ), kas piešķirtu tādu garantiju kā šajā lietā, acīmredzami būtu noskaidrojis Larko finansiālo situāciju šīs garantijas piešķiršanas brīdī. Līdz ar to, lai rīkotos kā informēts privātais ieguldītājs, Grieķijas iestādēm katrā ziņā bija jānoskaidro uzņēmuma finansiālā situācija. Šajā jautājumā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pašai dalībvalstij ir jāpierāda, ka tā ir rīkojusies kā informēts privātais ieguldītājs ( 26 ).

54.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Larko otrais arguments ir jānoraida.

55.

Tāpat ir jānoraida arī apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītais trešais arguments par to, ka 2008. gada dati attiecās uz īstu laikposmu. Proti, nav strīda par to, ka Larko finansiālā situācija sāka pasliktināties 2008. gada vidū ( 27 ), un neviens fakts neļauj secināt, ka Vispārējā tiesa savu vērtējumu būtu balstījusi, ņemot vērā viena mirkļa atspoguļojumu, kā to norāda Larko.

56.

No tā izriet, ka iebildums par laika kritēriju saistībā ar jēdzienu “grūtībās nonācis uzņēmums” ir jānoraida.

57.

Iebildums par atlīdzības kritēriju ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 94.–98. punktu un attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta un 296. panta 2. punkta pārkāpumu.

58.

Minētajos sprieduma punktos Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija varēja pamatoti secināt, ka garantijas gada prēmiju 1 % apmērā nevar uzskatīt par tādu, kas atspoguļotu garantēto aizdevumu saistību neizpildes risku, un ka līdz ar to nav izpildīts Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā noteiktais nosacījums.

59.

Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi šo nosacījumu, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95. punktā pati konstatēja, ka Komisija nebija izmantojusi nevienu no divām ar minēto nosacījumu noteiktajām metodēm, proti, vai nu salīdzinājumu ar garantijas prēmiju, kas tiek piedāvāta finanšu tirgos, vai arī kopējo garantētā aizdevuma finanšu izmaksu salīdzinājumu ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu.

60.

Līdz ar to, kad Vispārējā tiesa tomēr nosprieda, ka strīdīgajā lēmumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ņemot vērā Larko ekonomiskās un finansiālās grūtības un ieguldījuma trūkumu administratīvā procesa laikā, Vispārējā tiesa vienlaikus atteicās piemērot Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu un noteica Larko un Grieķijas valstij pienākumu pierādīt šīs prēmijas atbilstīgo summu, tādējādi atbrīvojot Komisiju no tās pienākuma pašai pārbaudīt, kāda ir atbilstīgā prēmijas summa. Turklāt Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī LESD 296. panta 2. punktu, jo strīdīgo lēmumu neatcēla, kaut arī tas nebija pamatots.

61.

Komisija uzskata, ka šis iebildums ir jānoraida. Es piekrītu šai nostājai šādu iemeslu dēļ.

62.

Pirmkārt, kā Komisija pamatoti uzskata, Vispārējā neatteicās piemērot Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu un šajā ziņā neuzlika Larko pierādīšanas pienākumu. Šajā punktā kā vienīgais kritērijs tiek prasīts, lai par garantiju tiktu maksāta prēmija saskaņā ar tirgus cenu. Kā tas ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 96.–98. punktā, ņemot vērā Larko ekonomiskās grūtības un to, ka ne apelācijas sūdzības iesniedzējs, ne Grieķijas iestādes formālās izmeklēšanas procedūras laikā nav sniegušas pierādījumus tam, ka konkrētā prēmija atbilst finanšu tirgos piedāvātai prēmijai vai līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenai, Komisijai nevajadzēja piemērot vienu no divām metodēm precīzas šādas prēmijas summas noteikšanai, lai konstatētu, ka garantija atbilst šim kritērijam.

63.

Otrkārt, attiecībā uz LESD 296. panta 2. punktu ir jāatgādina, ka pienākuma norādīt pamatojumu nelabvēlīgam aktam mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai akts ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šī akta tiesiskuma pārbaudi ( 28 ). Šajā ziņā pienākums norādīt pamatojumu ir jānošķir no jautājuma par to, vai pamatojums ir pamatots ( 29 ).

64.

Šajā gadījumā, kā to norāda Komisija, ir jākonstatē, ka strīdīgais lēmums ir pilnībā pamatots. Turklāt jākonstatē, ka Larko, lūdzot atcelt šo lēmumu, varēja pilnībā apstrīdēt to pamatojumu, uz kuru Komisija balstījās apstrīdētajā lēmumā. Vispārējā tiesa tātad nav pārkāpusi tai saskaņā ar LESD 296. panta 2. punktu uzlikto pienākumu.

65.

No iepriekš minētā izriet, ka iebildums saistībā ar atlīdzības kritēriju un līdz ar to – otrā pamata pirmā daļa attiecībā uz 2. pasākumu ir jānoraida kā nepamatota.

66.

Ceturtais pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 180.–195. punktu un ir saistīts ar 2., 4. un 6. pasākuma ietvaros piešķirtā valsts atbalsta apmēra noteikšanu, konkrētāk tas attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru Komisija atbilstoši Paziņojuma par garantijām 4.1. punktam varēja pamatoti secināt, ka šī valsts atbalsta summa ir līdzvērtīga visa garantētā aizdevuma summai.

67.

Vispirms norādu, ka attiecībā uz atbalsta apmēra noteikšanu šī punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “principā par valsts atbalsta elementu uzskata starpību starp individuālās vai saskaņā ar shēmu piešķirtas garantijas atbilstīgo tirgus cenu un faktisko cenu, ko maksā par minēto pasākumu”.

68.

No minētā 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunkta izriet, ka, lai aprēķinātu atbalsta elementu garantijā, Komisija it īpaši centīsies noteikt, vai aizņēmējs ir nonācis finansiālās grūtībās. Šajā ziņā grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tirgus garantijas devējs, ja tāds ir, garantijas izsniegšanas laikā prasa augstu prēmiju, ņemot vērā saistību paredzamo neizpildes līmeni. Ja iespēja, ka aizņēmējs nevarēs atmaksāt aizdevumu, kļūst īpaši augsta, šī tirgus likme var nepastāvēt un īpašos gadījumos garantijas atbalsta elements var izrādīties tikpat liels, cik summa, kuru faktiski sedz garantija ( 30 ).

69.

Larko būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīstot, ka atgūstamā atbalsta summas apmērs strīdīgajā lēmumā ir noteikts atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktam un Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunktam, ir pārkāpusi minēto 14. panta 1. punktu, kā arī LESD 108. panta 2. punktu un 296. panta 2. punktu.

70.

Šī pamata atbalstam Larko izvirza vairākus argumentus, kuri, manuprāt, nav strukturēti un ir neskaidri. Šie argumenti, kā es tos saprotu, būtībā attiecas uz diviem elementiem: pirmkārt, uz vērtējumu par “ārkārtas apstākļu” esamību Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta izpratnē un, otrkārt, uz vērtējumu, saskaņā ar kuru atbalsta elements garantijās ir līdzvērtīgs ar šo garantiju summu, lai gan Grieķijas valstij neesot bijuši jāveic maksājumi par šīm garantijām.

71.

Attiecībā uz pirmo elementu Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 193. punktā atzīstot, ka Komisija ir konstatējusi “ārkārtas apstākļus” šī paziņojuma 4.1. punkta izpratnē ( 31 ).

72.

Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot aizstājusi strīdīgā lēmuma pamatojumu, kurš nebija vai kurš bija vismaz nepietiekams, un uz šo trūkumu Vispārējā tiesa esot norādījusi gan pārsūdzētā sprieduma 189. punktā, gan 192. un 194. punktā. Vispārējās tiesas pamatojums šajā ziņā esot arī esot pretrunīgs un nepietiekams, un Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 296. panta 2. punktu, jo tā neatcēla strīdīgo lēmumu, lai gan tas ir juridiski kļūdains un bez pamatojuma ( 32 ).

73.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot uzlikusi Larko pierādīšanas pienākumu attiecībā uz “ārkārtas apstākļu” esamību. Komisijai, kurai ir pierādīšanas pienākums, esot bijis pilnībā un konkrēti jāpamato šādu apstākļu esamības vērtējums, un tas nevarot balstīties uz Komisijas “šaubām” par to, vai atbalsta saņēmējs būtu varējis iegūt finansējumu tirgū bez garantijām. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 186.–188. punktā atzīstot, ka iepriekš minētais Komisijas pamatojums ir pietiekams, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz vajadzīgo pierādījumu līmeni ( 33 ).

74.

Attiecībā uz šo argumentu pieņemamību neuzskatu, pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija, ka tie ir jānoraida kā nepieņemami. Proti, manuprāt, tie neattiecas uz faktu konstatēšanu ( 34 ), bet izvirza tiesību jautājumus, par kuriem Tiesai ir kompetence spriest.

75.

Tomēr, manuprāt, šie argumenti būtu jānoraida kā nepamatoti, kā to piedāvā arī Komisija.

76.

Manuprāt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 193. punktā nav ne pievienojusi, ne aizstājusi faktus, kas neizriet no paša strīdīgā lēmuma ( 35 ). Minētajā punktā Vispārējā tiesa pamatoti interpretēja šo lēmumu kopumā, būtībā nospriežot, ka, lai gan ir dažs minētā lēmuma apsvērumu nepilnīgs formulējums, no šī paša lēmuma kopumā, it īpaši no tā 56.–66. apsvēruma, izriet, ka laikā, kad strīdīgie pasākumi tika piešķirti, Larko atradās ļoti delikātā situācijā. Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka pastāvēja “ārkārtas apstākļi”, kas izpaudās tādējādi, ka Larko nebija iespējams pilnībā atmaksāt aizdevuma summu no saviem līdzekļiem.

77.

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā būtībā ir norādīts arī pārsūdzētā sprieduma 191. punktā, ka ārkārtas apstākļu esamība Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta izpratnē tieši izpaužas kā tas, ka aizņēmējam nav iespējams atmaksāt garantijas segto aizdevuma summu no saviem līdzekļiem.

78.

Attiecībā uz Komisijas it kā “šaubām” par Larko spēju tirgū iegūt finansējumu bez garantijām, Vispārējā tiesa pamatoti noraidīja šo apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu un pārsūdzētā sprieduma 187. un 188. punktā atzina, ka, lasot strīdīgo lēmumu kopumā, no tā pietiekami skaidri izriet, ka Komisija uzskatīja, ka tas bija vismaz mazticams, ka Larko būtu varējis iegūt aizdevumu tirgū bez Grieķijas valsts iejaukšanās.

79.

Kā Komisija atkārtoja Tiesā, strīdīgā lēmuma visaptverošs lasījums apliecina šo Komisijas nostāju. Attiecībā uz 2. pasākumu teikumā, kas seko uzreiz pēc vārda “apšaubāms” (“doubtful”), ir precizēts, ka “citiem vārdiem” (“in other words”) Komisija uzskata, ka Larko ir saņēmis priekšrocību, kas ir līdzvērtīga garantētā aizdevuma summai, jo bez valsts garantijas tā nebūtu varējusi saņemt jebkādu citu garantiju no tirgus. Attiecībā uz 6. pasākumu teikumā, kurā ir vārds “apšaubāms”, ir atsauce uz to pašu argumentāciju, kāda ir pausta attiecībā uz 2. pasākumu.

80.

Turklāt, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 193. punktā, ir jāuzsver, ka nedz Grieķijas iestādes, nedz arī apelācijas sūdzības iesniedzējs administratīvajā procesā nekādā veidā neapstrīdēja Komisijas vērtējumu saistībā ar ārkārtas apstākļu esamību.

81.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ, manuprāt, ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa nav nedz aizstājusi Komisijas pamatojumu, nedz noteikusi prasītājam pienākumu pierādīt “ārkārtas apstākļu” esamību. Turklāt Vispārējās tiesas pamatojums šajā jautājumā nav pretrunīgs. Proti, tas, ka Vispārējā tiesa ir pieminējusi dažus nepilnīgus vai lakoniskus formulējumus Komisijas pamatojumā, nav pretrunā Vispārējās tiesas secinājumam, saskaņā ar kuru minētajā pamatojumā, lai gan ir šie formulējumi, nav pieļautas tiesību kļūdas.

82.

Attiecībā uz LESD 296. panta 2. punktu ir jākonstatē, ka strīdīgais lēmums ir pilnīgi pamatots ( 36 ). Tāpat arī attiecībā uz Vispārējās tiesas pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā ir jākonstatē, ka tas ir pilnībā pamatots, kas turklāt skaidri izriet no vairākiem Larko izvirzītajiem argumentiem saistībā ar Vispārējās tiesas pamatojuma pamatotību. Šajā jautājumā fakts, ka Vispārējā tiesa pēc būtības ir izdarījusi citādu secinājumu nekā apelācijas sūdzības iesniedzējs, pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto spriedumu par tādu, kurā nav sniegts pamatojums ( 37 ).

83.

Saistībā ar otro elementu Larko būtībā izvirza trīs argumentus attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu ( 38 ).

84.

Pirmkārt, lai gan strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka neviena no šīm garantijām nav izmantota, Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi Komisijas pieeju, kura, nevēršoties pie Grieķijas iestādēm, esot tikai konstatējusi, ka tās rīcībā nav pierādījumu tam, ka minētās garantijas būtu izmantotas ( 39 ). Tādējādi tā neesot ievērojusi Komisijai noteikto pienākumu veikt lietas materiālu rūpīgu un objektīvu pārbaudi atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.

85.

Pretēji Komisijas viedoklim neuzskatu, ka šis arguments ir nepieņemams. Neapšaubāmi tas ir balstīts uz faktu konstatēšanu, par ko tikai Vispārējai tiesai ir kompetence lemt ( 40 ). Tomēr jautājums par to, vai Vispārējai tiesai šādu informāciju būtu bijis jāņem vērā, ir tiesību jautājums.

86.

Ņemot to vērā, uzskatu tāpat kā Komisija, ka arguments ir jānoraida kā nepamatots.

87.

Proti, garantiju izmantošana (vai neizmantošana) un aizdevumu atmaksa (vai neatmaksāšana) attiecas uz faktiem, kas ir notikuši pēc strīdīgo pasākumu piešķiršanas, un tātad to nevar ņemt vērā, nedz lai pasākumus kvalificētu kā atbalstu, nedz lai aprēķinātu atbalsta elementu, kas ar tiem ir piešķirts. Vispārējā tiesa ir pareizi izdarījusi šādu secinājumu, atgādinot pārsūdzētā sprieduma 181. un 182. punktā atbilstošo judikatūru.

88.

Turklāt jākonstatē, ka pierādījumi, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda saistībā ar aizdevumu atmaksu un to, ka garantijas netika izmantotas, Komisijai administratīvajā procesā nebija iesniegti. Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijas lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tā pieņēma strīdīgo lēmumu ( 41 ).

89.

Otrkārt, pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, jo Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumus pirmām kārtām saistībā ar strīdīgā lēmuma pilnībā saistošo raksturu attiecībā uz atgūstamo summu, pamatojoties uz spriedumu lietā Mediaset ( 42 ), un otrām kārtām – ar faktu, ka Komisija pati ir atzinusi kļūdas šajā ziņā savā lēmumā.

90.

Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaudes mērķis ir tostarp pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa no juridiskā viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem, Vispārējās tiesas pienākumu pamatot savus lēmumus nevar interpretēt tādējādi, ka tai būtu pienākums detalizēti atbildēt uz katru lietas dalībnieka izvirzīto argumentu ( 43 ), kas, manuprāt, tā ir šajā gadījumā.

91.

Treškārt, sekas tam, ka atbalsta summa ir noteikta kā līdzvērtīga ar garantētā aizdevuma pilnu vērtību, lai gan garantija nav izmantota, esot pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisijas lēmumi, ar kuriem uzdots atgūt valsts atbalstu, ir vērsti uz to, lai atjaunotu agrāko situāciju, un tie nevar būt sods, kas pārsniedz faktiski saņemto priekšrocību ( 44 ).

92.

Par šo jautājumu pilnības labad jānorāda, ka papildus argumentiem, ko jau esmu izklāstījis šo secinājumu 87. un 88. punktā un ar kuriem pietiek, lai noraidītu trešo Larko izvirzīto argumentu, man šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka tas ir, tā sakot, spiests divas reizes samaksāt atbalstu, ir kļūdains. Proti, kā norāda Komisija, šķiet, ka Larko jauc divus dažādus maksāšanas pienākumus, kas gulstas uz uzņēmumu, kurš ir saņēmis atbalstu valsts garantijas veidā. Pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam valstij ir jāatmaksā atbalsta summa, ko tas ir saņēmis. Otrkārt, protams, ka šim uzņēmumam ir pienākums atmaksāt bankai aizdevumu, ko tas ir ieguvis, pateicoties šai valsts garantijai.

93.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

94.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neskarot citu apelācijas sūdzības pamatu pamatotību, piedāvāju Tiesai noraidīt otrā pamata pirmo daļu, kā arī ceturto pamatu kā nepamatotus. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.