1. 

Ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) aicina Tiesu atbildēt, vai īpašajos pamatlietas apstākļos dalībvalstis ne tikai var ( 2 ), bet arī neatkarīgi no Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 3 ) 13. pantā paredzētā principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, tām kā dzīvesvietas dalībvalstīm, iespējams, ir pienākums piešķirt sociālos pabalstus migrējošam darba ņēmējam, kuram ir piemērojami nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti.

2.

Saistībā ar šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu ir radusies diezgan neierasta situācija, jo pēc pirmā Tiesas sprieduma ( 4 ) pasludināšanas tā ir atkārtoti aicināta izskatīt pirmajā spriedumā radušos juridiskos jautājumus.

3.

Tāpēc šajos secinājumos nav jāaplūko atbilstošās tiesību normas, tiesvedība vai pamatlietas faktiskie apstākļi, kas ir izklāstīti gan ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumos ( 5 ), gan Tiesas spriedumā ( 6 ).

4.

Savukārt, lai šajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītā problemātika kļūtu skaidrāka, ir jāatgādina interpretācija, ko šajā spriedumā sniegusi Tiesa, un jāiepazīstina ar tiesvedībām pamatlietā, kā arī ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu motīviem.

5.

Lietā, kurā pasludināts spriedums Franzen u.c., Centrale Raad van Beroep (Centrālā apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdeva Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus.

6.

Atbildot uz pirmo jautājumu, Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz dalībvalsts rezidentu, kurš saskaņā ar gadījuma darba līgumu strādā algotā darbā dažas dienas mēnesī citas dalībvalsts teritorijā, attiecas nodarbinātības valsts tiesību akti kā dienās, kurās tika veikts algots darbs, tā arī dienās, kad tas netika veikts.

7.

Atbildot uz otro jautājumu, Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie atļauj, ka migrējošs darba ņēmējs, uz kuru attiecas nodarbinātības valsts tiesību akti, saskaņā ar dzīvesvietas valsts tiesisko regulējumu šajā valstī saņem no šīs valsts pabalstus saistībā ar vecuma apdrošināšanas sistēmu un ģimenes pabalstus.

8.

Visbeidzot, ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi un to, ka iesniedzējtiesa, balstoties uz tā saukto “taisnīguma klauzulu” ( 7 ), vēlējās nepiemērot valsts tiesību normu, kas izraisītu F. van den Berg un H. D. Giesen, kā arī C. E. Franzen ( 8 ) izslēgšanu no Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmas, ja atbilde uz otro jautājumu būtu noraidoša, Tiesa uzskatīja, ka uz trešo jautājumu nebija jāatbild.

9.

Centrale Raad van Beroep (Centrālā apelācijas tiesa) 2016. gada 6. jūnijā pasludināja divus spriedumus, kuros nosprieda, ka saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju var piemērot izņēmumu no principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti ( 9 ). Līdz ar to tā piemēroja taisnīguma klauzulu un apmierināja attiecīgo pamatlietas dalībnieku prasības.

10.

SVB ( 10 ), pamatojoties uz to, ka taisnīguma klauzula neatļauj nepiemērot AKW un AOW 6.a panta ievadteikumu un b) punktu, par šiem spriedumiem iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), kas izskatāmajā lietā ir iesniedzējtiesa.

11.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ievērojot spriedumu Franzen u.c., tā bez pamatotām šaubām nevar atbildēt uz jautājumu, vai Savienības tiesības izskatāmās lietas apstākļos nozīmē to, ka šīs tiesību normas tomēr netiek piemērotas.

12.

Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību abās lietās un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Lietā van den Berg un Giesen (C‑95/18):

Lietā Franzen C‑96/18:

13.

Rakstveida apsvērumus iesniedza F. van den Berg, SVB, Čehijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki, izņemot Čehijas valdību, kā arī C. E. Franzen piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 23. janvārī, un sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

14.

F. van den Berg uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā van den Berg un Giesen (C‑95/18) nav pieņemams. Šajā ziņā viņš apgalvo, ka kasācijas sūdzību nevarot iesniegt iesniedzējtiesā lietās attiecībā uz AOW 6.bis pantu, tai neesot bijis jāizskata lieta pēc būtības un tai neesot kompetences ierosināt prejudiciāla nolēmuma tiesvedību Tiesā.

15.

Ciktāl saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai nav jāpārbauda, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts atbilstoši valsts noteikumiem par tiesu darba organizāciju un procedūru ( 11 ), es uzskatu, ka šī argumentācija ir jānoraida un ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā van den Berg un Giesen (C‑95/18) ir pieņemams.

16.

Ar pirmo un otro jautājumu lietā van den Berg un Giesen (C‑95/18), kā arī ar diviem jautājumiem lietā Franzen (C‑96/18), kurus es iesaku izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem šajā dalībvalstī dzīvojošs migrējošais darba ņēmējs, kam attiecīgajos laikposmos ir piemērojamas nodarbinātības dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību normas saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. pantu, nav piesaistīts [dzīvesvietas valsts] sociālās apdrošināšanas sistēmai un tādējādi viņam nav tiesību saņemt ne vecuma pensiju, ne ģimenes pabalstus, lai arī saskaņā ar nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktiem minētajos laikposmos viņam nebija tiesību uz vecuma pensiju vai ģimenes pabalstiem. Iesniedzējtiesa arī vaicā Tiesai, vai iespējai pievienoties brīvprātīgajai apdrošināšanai saskaņā ar AOW vai lūgt panākt vienošanos Regulas Nr. 1408/71 17. panta izpratnē ir nozīme šajā ziņā.

17.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāizvirza vairāki ievada apsvērumi.

18.

Pirmkārt, es vispirms atgādinu, ka attiecīgo pamatlietas dalībnieku situācijā un apstākļos, ņemot vērā viņu profesionālās darbības nenozīmīgumu, kas nepārsniedz konkrētu darba stundu skaitu vai ienākumu slieksni, uz attiecīgajiem pamatlietas dalībniekiem obligāti attiecās tikai Unfallversicherung (Vācijas tiesiskais regulējums par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā), kas, iespējams, nodrošina labāku aizsardzību darba devējam, nevis darba ņēmējam, nepiešķirot darba ņēmējam attiecīgajos laikposmos piekļuvi citai šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. Turklāt no debatēm tiesas sēdē izrietēja, ka Nīderlandes iestādes iedrošināja pamatlietas dalībniekus pieņemt darba piedāvājumus Vācijā, neraugoties uz sociālā nodrošinājuma neesamību šīs nodarbinātības veida dēļ, nevis būt bezdarbniekiem Nīderlandē. Tiesas sēdē arī tika uzsvērts, ka tad, ja attiecīgie pamatlietas dalībnieki paliktu Nīderlandē, neveicot profesionālo darbību, viņi tiktu piesaistīti šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai un saņemtu ģimenes pabalstus vai veiktu iemaksas pensiju sistēmā, kuras viņu vietā segtu valsts. Visbeidzot, C. E. Franzen pilnībā zaudēja ģimenes pabalstus par viņas meitu, kuru viņa audzināja viena, savukārt F. van den Berg un H. D. Giesen vecuma pensija vai partnera pabalsts tika samazināti attiecīgi par 10 % un 16 %, kas neapšaubāmi ir būtisks samazinājums ( 12 ).

19.

Otrkārt, attiecībā uz juridisko situāciju, kādā iesniegti šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, Nīderlandes valdība apstiprināja, ka ar Nīderlandes izslēgšanas klauzulām, saskaņā ar kurām par apdrošinātu netiek uzskatīta persona, uz kuru, pamatojoties uz starptautiskas organizācijas līgumu vai lēmumu, attiecas citas valsts tiesību akti, ir īstenots Regulas Nr. 1408/71 13. pants.

20.

Šajā ziņā es atgādinu, ka ar Regulu Nr. 1408/71 paredzētā sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas mehānisma mērķis, kas ir noteikts tās otrajā un ceturtajā apsvērumā, ir nodrošināt darbinieku un pašnodarbināto personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, tai pašā laikā ievērojot valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības ( 13 ). Tādējādi šīs regulas pamatprincipi ļauj sasniegt darba ņēmēju aizsardzības mērķi, neveicot saskaņošanu sociālā nodrošinājuma jomā ( 14 ).

21.

Šajā ziņā atbilstoši principam, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, kas it īpaši ir izteikts Regulas Nr. 1408/71 13. panta 1. punktā, uz darba ņēmēju, attiecībā uz kuru ir piemērojama šī regula, ir attiecināms tikai vienas dalībvalsts tiesiskais regulējums ( 15 ).

22.

Turklāt ar minētās Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktu, atbilstoši kuram vienā dalībvalstī nodarbinātā persona ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī, ir paredzēts piemērot lex loci laboris.

23.

Princips, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, kurš ieviests ar Regulu Nr. 1408/71 ( 16 ), ir likumu kolīziju norma, kurai ir tāds pats mērķis kā citām šīs regulas II sadaļā iekļautajām kolīziju normām – novērst tiesību normu kolīzijas, kas var ierobežot brīvu pārvietošanos.

24.

Konkrēti – principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, mērķis, pirmkārt, ir izvairīties no vienlaicīgas vairāku valstu tiesību normu piemērošanas un sarežģījumiem, kas tādēļ varētu rasties ( 17 ), un, otrkārt, “novērst, ka personām, kurām ir piemērojama Regula Nr. 1408/71, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tāpēc, ka nav tām piemērojamu tiesību aktu” ( 18 ).

25.

Ar Regulu Nr. 1408/71, it īpaši tās 13. pantu, paredzētā koordinācija arī ir balstīta uz domu, ka, neraugoties uz atšķirībām starp sociālā nodrošinājuma sistēmām, migrējošam darba ņēmējam saskaņā ar katru no šiem tiesību aktiem tiek nodrošināta relatīvi līdzvērtīga vispārēja aizsardzība, kas aptver gandrīz visus riskus, uz kuriem attiecas minētā regula ( 19 ).

26.

No judikatūras izriet, ka principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, piemērošanas joma nav tik šaura, kā to varētu secināt no pirmajiem Tiesas spriedumiem, it īpaši attiecībā uz tā saukto dalībvalsti, kurai “nav kompetences”, proti, dalībvalsti, kuras tiesību akti nav piemērojami.

27.

Protams, Tiesa sākumā uzskatīja, ka pēc tam, kad tika noteikti darba ņēmējam piemērojamie dalībvalsts tiesību akti, viņam bija jāpiemēro tikai šie tiesību akti, tādējādi dalībvalstij, kurai nav kompetences, tika liegts piešķirt viņam pabalstus ( 20 ). Tāpēc tā arī nosprieda, ka ar Regulas Nr. 1408/71 13. pantu tika izslēgts, ka dalībvalsts, kurai nav kompetences, liek veikt iemaksas no atalgojuma, kuru darba ņēmējs saņem par nodarbinātību citā dalībvalstī, un šī iemesla dēļ viņš ir pakļauts šīs valsts tiesību aktiem sociālajā jomā ( 21 ).

28.

Vēlāk Tiesa šo nostāju tomēr nedaudz mīkstināja.

29.

Tādējādi spriedumā Bosmann, lai arī tajā tika nospriests, ka dalībvalstij, kas nav kompetenta saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, Savienības tiesībās nav uzlikts pienākums piešķirt pabalstus, Tiesa tomēr piebilda, ka šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktam pretrunā nav tas, ka migrējošs darba ņēmējs, kurš ir piesaistīts nodarbinātības dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem saņem ģimenes pabalstus pēdējā minētajā valstī. Šo nostāju Tiesa atkārtoti pauda 2009. gada 16. jūlija spriedumā von Chamier‑Glisczinski ( 22 ), kurā tā arī nosprieda, ka, ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem sociālā nodrošinājuma jomā pastāvošās atšķirības, pārvietošanās brīvības īstenošana var būt vairāk vai mazāk labvēlīga sociālās aizsardzības ziņā un ka Savienības tiesību normas nevar garantēt, ka pārvietošanās uz citu dalībvalsti ir šajā ziņā neitrāla. Tādējādi Tiesa uzsvēra, ka sociālā nodrošinājuma sistēmu nevar uzskatīt par diskriminācijas iemeslu vai trūkumu tikai tādēļ, ka ir nelabvēlīgas sekas tad, ja tā tiek piemērota saskaņā ar koordinācijas mehānismiem, kopsakarā ar citas dalībvalsts sistēmu ( 23 ).

30.

Visbeidzot, 2012. gada 12. jūnija spriedumā Hudzinski un Wawrzyniak ( 24 ) dalībvalstij, kas nav kompetenta, ir piedāvātas plašākas iespējas nekā spriedumā Bosmann, ciktāl Waldemar Hudzinski un Jaroslaw Wawrzyniak situācija atšķīrās no Brigitte Bosmann situācijas. Pirmkārt, no šī sprieduma izriet, ka tikai apstāklis vien, ka attiecīgie darba ņēmēji kompetentajā valstī (Polijas Republika) nebija zaudējuši nedz tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, nedz tiem tikusi samazināta to summa tādēļ, ka viņi izmantoja savas tiesības brīvi pārvietoties, nevar izslēgt, ka dalībvalstij, kas nav kompetenta, ir iespēja piešķirt šādus pabalstus. Otrkārt, no minētā sprieduma izriet, ka dzīvesvieta nav vienīgais piesaistes kritērijs dalībvalstij, kas nav kompetenta, bet ir arī citus tādus piesaistes kritērijus kā ienākuma nodokļa maksāšana var uzskatīt par pietiekami būtiskiem, lai pamatotu pabalsta piešķiršanu.

31.

Acīmredzami, ka šajos spriedumos Tiesa neatzina dalībvalsts, kas nav kompetenta, pienākumu piešķirt sociālos pabalstus, taču princips, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, netika apšaubīts. Tomēr šo spriedumu, it īpaši 2012. gada 12. jūnija sprieduma Hudzinski un Wawrzyniak ( 25 ), vērtējums, neņemot vērā kazuistiku saistībā ar atšķirībām faktiskajos apstākļos, parāda, ka Tiesa Regulas Nr. 1408/71 13. panta piemērošanu pakārto samērīguma principa ievērošanai ( 26 ).

32.

Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

33.

Šajā lietā attiecīgie pamatlietas dalībnieki, kas ir Nīderlandes valstspiederīgie un dzīvo Nīderlandē, īstenoja tiesības brīvi pārvietoties, kas viņiem atzītas LESD 45. pantā, lai dotos strādāt uz Vāciju.

34.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visu Līguma normu par personu brīvu pārvietošanos “mērķis ir atvieglot Savienības pilsoņu visa veida nodarbinātību visā Savienības teritorijā, un tās aizliedz pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt kādu darbību citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes valsts”. Tādējādi ar LESD 45. pantu ir nesaderīgs jebkāds valsts pasākums, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šajā pantā noteiktās pamatbrīvības izmantošanu Savienības pilsoņiem ( 27 ).

35.

Kā apgalvo valdības, kas iesniegušas apsvērumus Tiesā, no judikatūras arī izriet, ka Savienības primārajās tiesībās apdrošinātai personai tiek nodrošināta tikai pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā. Tādējādi Tiesa jau ir atzinusi, ka valsts tiesiskā regulējuma, kurš sociālā nodrošinājuma pabalstu jomā ir mazāk labvēlīgs, piemērošana vajadzības gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem principā var atbilst Savienības primāro tiesību prasībām personu brīvas pārvietošanās jomā ( 28 ).

36.

Šīs Tiesas nostājas pamatā ir tas, ka LESD 48. pantā ir paredzēta nevis dalībvalstu tiesību aktu saskaņošana, bet koordinācija. No tā izriet, ka atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī tiesību norma neietekmē un katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Savienības tiesības, ir savos tiesību aktos noteikt sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanas nosacījumus.

37.

Tāpēc, nosakot šos piešķiršanas nosacījumus, valsts izslēgšanas pasākumu piemērošanā dalībvalstīm tostarp ir jāievēro samērīguma princips. Tādējādi šis princips ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp Regulā Nr. 1408/71 nostiprināto principu, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, un aizsardzību, kas jāpiešķir migrējošiem darba ņēmējiem, nodrošinot dalībvalstij, kurai nav kompetences, iespēju piešķirt viņiem šos pabalstus, kā tas jau ir noteikts Tiesas judikatūrā.

38.

Šajā ziņā jānorāda, ka īpašajos izskatāmās lietas apstākļos izslēgšanas klauzulu piemērošana attiecīgiem pamatlietas dalībniekiem nav tikai vienkāršs trūkums, bet tā liedz viņiem sociālo nodrošinājumu dzīvesvietas valstī tikai tāpēc, ka viņi bija nodarbināti citā dalībvalstī, lai arī nodarbinātības valstī šajā laikposmā viņiem nepienācās sociālā aizsardzība pilnā apjomā ( 29 ). Pret attiecīgiem pamatlietas dalībniekiem ir ne tikai nelabvēlīgāka attieksme salīdzinājumā ar attieksmi pret darba ņēmējiem, kuri visas savas karjeras laikā ir strādājuši Nīderlandē, bet arī ir pārkāpts samērīguma princips.

39.

To Nīderlandes tiesību aktos paredzēto izslēgšanas klauzulu piemērošana, kas noteiktas, lai īstenotu principu, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, izraisa skaidri nesamērīgas sekas un (pat acīmredzami) traucē vai padara mazāk pievilcīgu Savienības pilsoņiem, kas dzīvo Nīderlandē, darba ņēmēju brīvas pārvietošanās izmantošanu. Šī situācija nav tikai vienkāršs trūkums, kas izriet no nepilnībām, saskaņojot sociālā nodrošinājuma tiesību aktus Savienībā. Tās ir Nīderlandes izslēgšanas klauzulu piemērošanas tiešas sekas.

40.

Turklāt šāds darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums neatbilst visām šī Savienības tiesību klasiskā principa prasībām ( 30 ).

41.

Šajā ziņā Nīderlandes un Zviedrijas valdības, tostarp tiesas sēdē, apgalvoja, ka Regulā Nr. 1408/71 paredzēto kolīziju normu un pilnvaru sadalījuma mērķis ir it īpaši nodrošināt taisnīgu un godīgu izmaksu sadalījumu starp dalībvalstīm, nodrošinot atbilstību starp sociālā nodrošinājuma sistēmu finansējumu un ar to saistītajām izmaksām, ciktāl, ja dalībvalsts saskaņā ar regulu ir kompetentā dalībvalsts, lai piešķirtu darba ņēmējam sociālo nodrošinājumu, arī iemaksas ir jāveic un pabalsti jāfinansē un jāmaksā saskaņā ar šīs valsts tiesībām.

42.

Lai arī es nešaubos par šī mērķa likumību it īpaši tāpēc, ka Regulā Nr. 1408/71 nostiprinātie principi un koordinācija garantē arī valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu integritāti un it īpaši to atšķirības gan sociālā nodrošinājuma, gan finansējuma jomā ( 31 ), tomēr es uzskatu, ka Nīderlandes tiesību akti pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo mērķi.

43.

Taisnība, ka saskaņā ar šo secinājumu 27. punktā atgādināto judikatūru dalībvalsts, kas nav kompetenta saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, nevar likt veikt iemaksas, līdz ar to attiecīgie pamatlietas dalībnieki nav veikuši iemaksas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā laikposmos, kuros viņi bija nodarbināti Vācijā.

44.

Tomēr Nīderlandes Karaliste varēja paredzēt izslēgšanas klauzulu piemērošanai alternatīvus pasākumus, kas būtu pielāgoti attiecīgo pamatlietas dalībnieku situācijai un ļautu piesaistīt viņus Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmai pret iemaksu veikšanu.

45.

Lai arī Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstis, kas nav kompetentas, nevar uzlikt pienākumu veikt iemaksas, manuprāt, šim ierobežojumam nav pretrunā tas, ka tās piedāvā piešķirt pabalstus pret brīvprātīgām iemaksām, ja šāda iespēja faktiski atbilst piešķiršanas nosacījumiem citām personām, kurām ir piemērojami valsts tiesību akti. Šajā ziņā es atgādinu – ja attiecīgās personas būtu bijušas bezdarbnieki Nīderlandē, tās būtu piesaistītas Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmai un šī dalībvalsts segtu izmaksas ( 32 ).

46.

Turklāt Nīderlandes Karaliste varēja uzsākt sarunas un noslēgt vienošanos ar Vācijas Federatīvo Republiku Regulas Nr. 1408/71 ( 33 ) 17. panta izpratnē. Ar šo vienošanos varētu paredzēt attiecīgo pamatlietas dalībnieku piesaistīšanu Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmai, attiecīgo pamatlietas dalībnieku īpaši zemam ienākumu līmenim atbilstošu iemaksu veikšanu, kā arī vienošanos starp dalībvalstīm par to iemaksu apjomu, kuras parasti veic darba devējs.

47.

Tāpat iespēja veikt brīvprātīgu apdrošināšanu saskaņā ar AOW nevar garantēt AOW 6.bis panta ievaddaļas un b) punkta saderību ar Savienības tiesībām, ja, paredzot šo iespēju, netiek ņemta vērā tādu darba ņēmēju kā F. van den Berg un H. D. Giesen īpašā situācija un jo sevišķi viņu zemais ienākumu līmenis.

48.

Šajos apstākļos izslēgšanas klauzulu piemērošana un vienkārša attiecīgo pamatlietas dalībnieku izslēgšana no sociālā nodrošinājuma sistēmas Nīderlandē pārsniedz to, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru.

49.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka LESD 45. un 48. pantam pretrunā ir AKW 6.bis panta ievaddaļā un b) punktā un AOW 6.bis panta ievaddaļā un b) punktā paredzētās izslēgšanas klauzulas piemērošana.

50.

Ar trešo jautājumu lietā van den Berg un Giesen (C‑95/18) iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tiesības uz pabalstu saskaņā ar AOW ir jāuzskata par tiesībām uz pabalstu, kura piešķiršanai valsts tiesību aktos nav izvirzīti nosacījumi par nodarbinātību vai apdrošināšanu.

51.

Uzdodot šo jautājumu, kas attiecas uz H. D. Giesen sievas situāciju ( 34 ), iesniedzējtiesa faktiski jautā par sprieduma Bosmann piemērojamību. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai Tiesa šajā spriedumā un spriedumā Franzen u.c. dzīvesvietas dalībvalstij sniegto iespēju piešķirt attiecīgos pabalstus ir pakārtojusi tam, ka šīs valsts tiesību aktos attiecībā uz minētajiem pabalstiem nebija izvirzīti nosacījumi par nodarbinātību vai apdrošināšanu.

52.

Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, kādi attiecīgajā laikposmā bija vecuma pabalstu piešķiršanas nosacījumi, savukārt Tiesai, īstenojot savas pilnvaras prejudiciālu nolēmumu jomā, dabiski, ir jāsniedz spriedumu Bosmann un Franzen u.c. interpretācija.

53.

Taisnība, ka spriedumā Bosmann Tiesa sevišķu nozīmi piešķīra šīs lietas īpašajiem apstākļiem. Šī sprieduma 28. punktā tā uzsvēra, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem Bosmann kundze var saņemt ģimenes pabalstus tikai tādēļ vien, ka Vācijā ir viņas dzīvesvieta, kas tad ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Minētā sprieduma 32. punktā tā atsaucās arī uz to, ka tiesības saņemt ģimenes pabalstu nav pakļautas nosacījumiem par nodarbinātību vai apdrošināšanu. Tomēr tas, ka Tiesa ņēma vērā to kā īpašu šīs lietas apstākli, manuprāt, nenozīmē, ka iespēju piešķirt šos pabalstus tā pakārtoja šādiem nosacījumiem.

54.

Šis vērtējums, manuprāt, ir apstiprināts 2012. gada 12. jūnija spriedumā Hudzinski un Wawrzyniak ( 35 ), kurā saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju pabalsta piešķiršanai nebija paredzēts nosacījums par nodarbinātību un apdrošināšanu un, pēc manām domām, tas nemainījās spriedumā Franzen u.c.

55.

Pirmkārt, apstākļi, uz kuriem norādīja Tiesa sprieduma Franzen u.c. 64. punktā, ir iepriekšējā punktā sniegtā vērtējuma turpinājums, kurā tā norādīja, ka pabalstu piešķiršanas materiālie nosacījumi, piemērojot Nīderlandes tiesību aktus, bija izpildīti, un ka šo pabalstu piešķiršana neizraisīja pabalstu uzkrāšanu.

56.

Otrkārt, jānorāda, ka netieši, bet droši no Tiesas secinājuma sprieduma Franzen u.c. (saskaņā ar kuru, tāpat kā tas tika nospiests spriedumā Bosmann, Regulas Nr. 1408/71 13. pantam nav pretrunā tas, ka šos pabalstus piešķir dzīvesvietas dalībvalsts) 65. punktā izriet, ka šajā pēdējā minētajā spriedumā atzītais izņēmums no principa, ka piemērojami ir tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, nav atkarīgs no sociālo pabalstu piešķiršanas nosacījumiem par nodarbinātību vai apdrošināšanu.

57.

Tomēr no šiem spriedumiem izriet, ka dzīvesvietas valstij šīs tiesības ir tikai tad, ja attiecīgā pabalsta piešķiršana izriet no šīs valsts tiesību aktiem un ja darba ņēmējs izpilda šajā ziņā paredzētos nosacījumus, ievērojot to, ka šie nosacījumi ir samērīgi ar šī darba ņēmēja situāciju un nav stingrāki par nosacījumiem, kas ir piemērojami citiem šī pabalsta saņēmējiem.

58.

Šajā ziņā jānorāda, ka sprieduma Franzen u.c. 64. punktā Tiesa uzsvēra, ka tiesas sēdē šajā lietā tika apstiprināts, ka dzīvesvietas nosacījums ir pietiekams, lai persona būtu apdrošināta Nīderlandes vecuma apdrošināšanas juridiskajā sistēmā. Turklāt no šī sprieduma 63. un 64. punkta izriet, ka Tiesa bija konstatējusi, ka piederība [šīs valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai] bija nosacījums vecuma pabalstu piešķiršanai. Savukārt Nīderlandes valdība tiesas sēdē šajās lietās norādīja – lai arī dzīvesvietas nosacījums faktiski ir pietiekams, lai persona būtu apdrošināta Nīderlandes vecuma apdrošināšanas juridiskajā sistēmā, bija jāveic iemaksas, lai tiktu piešķirti vecuma pabalsti. Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, kādi bija vecuma pabalstu piešķiršanas nosacījumi attiecīgajā laikposmā.

59.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāņem vērā šo secinājumu 18. punktā minētais apstāklis, ka iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā par personām, kuras dzīvo Nīderlandē un kurām ir bezdarbnieka statuss, šķiet, veic valsts.

60.

Tādējādi es uzskatu, ka Regulas Nr. 1408/71 13. pantam pretrunā nav tas, ka personai, kas uzskatāma par apdrošinātu savā dzīvesvietas dalībvalstī atbilstoši valsts tiesību normām, tiek piešķirtas tiesības saņemt vecuma pabalstus par laikposmu, kurā šī persona bija nodarbināta citā dalībvalstī. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgais pabalsts ir piešķirams saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem un vai darba ņēmējs izpilda visus šajā ziņā paredzētos nosacījumus.

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: