1)

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prasībai konstatēt starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā ietverta negodīga noteikuma spēkā neesamību nav paredzēts noilgums, savukārt prasībai atzīt šī konstatējuma atjaunojošās sekas ir paredzēts noilguma termiņš, lai gan šis termiņš nav mazāk labvēlīgs kā tas, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un tas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, it īpaši Direktīvā 93/13 (efektivitātes princips).

2)

Direktīvas 93/13 2. panta b) punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un tiesiskās drošības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesiskā regulējuma interpretācija tiesā, saskaņā ar kuru prasībai tiesā atmaksāt summas, kas ir nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, ietvertu negodīgu noteikumu, ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad šis līgums ir izpildīts pilnībā, ja pieņem – neesot vajadzībai pārbaudīt –, ka šajā dienā patērētājam bija jāzina, ka attiecīgais noteikums ir negodīgs, vai ja līdzīgām prasībām, kas pamatotas ar konkrētām valsts tiesību normām, šis pats termiņš sākas tikai tad, kad tiesa ir konstatējusi šo prasību pamatu.

3)

Eiropas Savienības Tiesai nav kompetences atbildēt uz lietā C-699/18 Tribunalul Specializat Mureş (Murešas Specializētā apgabaltiesa, Rumānija) 2018. gada 12. jūnija nolēmumā uzdotajiem jautājumiem.