1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ir piemērojamas tādā tiesvedībā kā pamatlietā aplūkotā un valsts tiesiskajā regulējumā paredzētā, kurā terapeitisku un drošības iemeslu dēļ ir atļauts ievietot psihiatriskajā ārstniecības iestādē personas, kuras demences stāvoklī ir izdarījušas darbības, kas apdraud sabiedrību. Direktīva 2012/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka personas, kas tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir jāinformē par viņu tiesībām cik vien ātri iespējams, sākot no brīža, kad aizdomas, kuras pastāv saistībā ar šīm personām, – kontekstā, kurā nav steidzamības, – pamato, ka kompetentās iestādes ierobežo to brīvību ar piespiedu pasākumiem, un, vēlākais, pirms viņu pirmās oficiālās nopratināšanas, ko veic policija.

2)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants, kā arī Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/48 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēta tiesvedība, kas terapeitisku un drošības iemeslu dēļ atļauj ievietot psihiatriskajā ārstniecības iestādē personas, kuras demences stāvoklī ir izdarījušas darbības, kas apdraud sabiedrību, ciktāl šis tiesiskais regulējums neļauj kompetentajai tiesai pārbaudīt, vai šajās direktīvās paredzētās procesuālās tiesības ir tikušas ievērotas procedūrās, kas nav pakļautas šādai pārbaudei tiesā, pirms vēršanās šajā tiesā.

3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, un Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ne šī direktīva, ne šī Pamattiesību hartas tiesību norma nav piemērojamas pamatlietā aplūkotajai ievietošanas psihiatriskajā ārstniecības iestādē procedūrai terapeitiskos nolūkos, kas paredzēta Zakon za zdraveto (Likums par veselību) 155. un nākamajos pantos, pamatojoties uz to, ka pastāv risks, ka, ņemot vērā personas veselības stāvokli, attiecīgā persona apdraud savu vai trešo personu veselību.

4)

Direktīvas 2016/343 3. pantā paredzētais nevainīguma prezumpcijas princips ir jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar ievietošanas psihiatriskajā ārstniecības iestādē tiesvedību terapeitisku un drošības iemeslu dēļ ar šo principu tiek prasīts, lai saistībā ar personām, kas demences stāvoklī ir izdarījušas darbības, kuras apdraud sabiedrību, kā tas ir pamatlietā, prokuratūra iesniegtu pierādījumus, ka persona, kuras ievietošana ārstniecības iestādē tiek lūgta, ir darbību, kas tiek uzskatītas par tādām, kuras rada šādu apdraudējumu, izdarītāja.