|
24.2.2020 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 61/8 |
Tiesas (virspalāta) 2019. gada 19. decembra spriedums (Juge d'instruction du tribunal de grande instance de Paris (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – kriminālprocess pret X
(Lieta C-390/18) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Direktīva 2000/31/EK - Informācijas sabiedrības pakalpojumi - Direktīva 2006/123/EK - Pakalpojumi - Sakaru nodibināšana starp profesionāliem vai privātiem izmitinātājiem, kuru rīcībā ir izīrējamas izmitināšanas vietas, un personām, kas šādas vietas meklē - Kvalifikācija - Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēti vairāki ierobežojumi darbam nekustamā īpašuma aģenta profesijā - Direktīva 2000/31/EK - 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums - Pienākums paziņot pasākumus, ar kuriem tiek ierobežota informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvība - Nepaziņošana - Iespēja atsaukties - Kriminālprocess ar civilprasītāja piedalīšanos)
(2020/C 61/09)
Tiesvedības valoda – franču
Iesniedzējtiesa
Juge d'instruction du tribunal de grande instance de Paris
Pamata kriminālprocesa dalībnieks
X
Piedaloties: YA, Airbnb Ireland UC, Hôtelière Turenne SAS, Association pour un hébergement et un tourisme professionnels (AHTOP), Valhotel
Rezolutīvā daļa
|
1) |
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), 2. panta a) punkts, kurā ir atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā, 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds starpniecības pakalpojums, kura mērķis ir ar elektroniskas platformas palīdzību par atlīdzību nodibināt sakarus starp iespējamajiem īrniekiem un īslaicīgas izmitināšanas pakalpojumus piedāvājošajiem profesionālajiem vai neprofesionālajiem izīrētājiem, vienlaikus sniedzot arī vairākus ar šo pakalpojumu saistītus papildpakalpojumus, ir jākvalificē kā Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā ietilpstošs “informācijas sabiedrības pakalpojums”. |
|
2) |
Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka privātpersona var iebilst pret to, ka kriminālprocesā ar civilprasītāja piedalīšanos tai tiek piemēroti dalībvalsts pasākumi, kas ierobežo šīs personas no citas dalībvalsts sniegtā informācijas sabiedrības pakalpojuma brīvu apriti, ja šie pasākumi nav tikuši paziņoti atbilstoši šai tiesību normai. |