1

Eiropas Savienības Padome ar 2016. gada 28. jūlija vēstuli aicināja Proximus SA/NV, prasītāju, un [konfidenciāli] ( 1 ) piedalīties iepirkuma sarunu procedūrā, lai noslēgtu pamatlīgumu.

2

Ar 2016. gada 24. novembra vēstuli pretendenti, kas piedalās iepirkuma procedūrā, tika uzaicināti uz sanāksmi pārrunāt finansiālos aspektus, tai skaitā [atbildēt uz] noteiktiem lūgumiem sniegt paskaidrojumus.

3

Pārrunu sanāksme notika 2016. gada 1. decembrī.

4

Pēc šīs sanāksmes Padome aicināja pretendentus sniegt atbildes uz Padomes protokolā minētajiem jautājumiem, līdz 2016. gada 8. decembrim iesniedzot grozītu finansiālo piedāvājumu, kas būtu pretendentu pēdējais un labākais piedāvājums.

5

Ar 2016. gada 23. decembra vēstuli Padome informēja prasītāju, ka tās piedāvājums nav izraudzīts un ka līguma slēgšanas tiesības piešķirtas citam pretendentam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tajā pašā datumā prasītājai tika nosūtīts tās piedāvājuma novērtējums.

6

2016. gada 29. decembrī prasītāja nosūtīja Padomei vēstuli. Tā lūdza sniegt plašāku informāciju par izraudzītā piedāvājuma raksturlielumiem un salīdzinošo izdevīgumu. Turklāt prasītāja norādīja, ka cenas kritērija piemērošana tai šķiet kļūdaina, jo prasītājai piešķirtais vērtējums bija zemāks nekā izraudzītajam pretendentam, lai arī izraudzītā piedāvājuma kopējā cena bija augstāka. Visbeidzot prasītāja aicināja Padomi pārskatīt tās lēmumu.

7

Ar 2017. gada 6. janvāra vēstuli prasītāja no jauna aicināja Padomi pārskatīt tās lēmumu un neparakstīt līgumu ar izraudzīto pretendentu. Šajā vēstulē prasītāja detalizēti izklāstīja iemeslus, kādēļ, tāsprāt, saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvērtēšanai piemērotā metode bija kļūdaina un tās izmantošana bija izraisījusi “nepieņemamu” rezultātu. Turklāt prasītāja atzīmēja, ka izraudzītā pretendenta piedāvātā cena par 1. un 2. “service packages” [pakalpojumu paketi] bija pārmērīgi zema. 2017. gada 10. janvārī prasītāja nosūtīja Padomei vēl vienu vēstuli, kurā mazliet mainītā formā bija iekļauts 2017. gada 6. janvāra vēstules teksts.

8

Ar 2017. gada 13. janvāra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2016. gada 29. decembra vēstuli un norādīja, ka uz tās 2017. gada 6. janvāra vēstuli tiks atbildēts atsevišķi.

9

Ar 2017. gada 16. janvāra vēstuli prasītāja turpināja izklāstīt apsvērumus attiecībā uz pārmērīgi zemo cenu, ko izraudzītais pretendents piedāvājis par 1. un 2. “pakalpojumu paketi”, un atkārtoja savu lūgumu Padomei pārskatīt tās lēmumu un neslēgt līgumu ar izraudzīto pretendentu.

10

Ar 2017. gada 23. janvāra vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2017. gada 6. un 16. janvāra vēstulēm. Turklāt Padome norādīja, ka neredz iemeslu pārskatīt tās lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai neslēgt līgumu.

11

2017. gada 7. februāra vēstulē Padomei prasītāja norādīja, ka tā uzskata, ka Padomes tai sniegtās atbildes ir neapmierinošas un ka prasītāja ir nolēmusi vērsties tiesā gan ar prasību pēc būtības, gan pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas abi tiktu iesniegti pēc dažām nedēļām. Turklāt tā lūdza Padomi tikmēr neparakstīt līgumu.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 23. februārī, prasītāja cēla prasību būtībā atcelt apstrīdēto lēmumu.

13

Ar atsevišķu aktu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 23. februārī, prasītāja iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kurā tās prasījumi Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā ir šādi:

–

apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu;

–

apturēt līguma izpildi, ja tas jau ir ticis noslēgts ar izraudzīto pretendentu, līdz galīgā sprieduma pasludināšanai;

–

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14

Atbilstoši apsvērumiem, kurus Padome Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 10. martā, attiecībā uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu Padomes prasījumi Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā ir šādi:

15

Atbildot uz Vispārējās tiesas priekšsēdētāja jautājumu, Padome 2017. gada 28. februārī norādīja, ka līgums ar izraudzīto pretendentu ir noslēgts 2017. gada 15. februārī un ka tā izpilde ir jau sākusies.

16

Saskaņā ar LESD 278. un 279. pantu, lasot tos kopsakarā ar LESD 256. panta 1. punktu, pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja attiecīgajos apstākļos viņš to uzskata par vajadzīgu, var izdot rīkojumu apturēt Vispārējā tiesā apstrīdētā akta piemērošanu vai noteikt vajadzīgos pagaidu pasākumus atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 156. pantam. Tomēr LESD 278. pantā ir noteikts tiesvedības neapturošas iedarbības princips, jo Eiropas Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem ir piemērojama tiesiskuma prezumpcija. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt Vispārējā tiesā apstrīdēta akta piemērošanu vai noteikt pagaidu pasākumus tikai izņēmuma kārtā (rīkojums, 2016. gada 19. jūlijs, Beļģija/Komisija, T‑131/16 R, EU:T:2016:427, 12. punkts).

17

Reglamenta 156. panta 4. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu “norāda strīda priekšmetu, apstākļus, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskos un tiesību pamatus, kuri pirmšķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus”.

18

Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja to noteikšana pirmšķietami ir faktiski un tiesiski pamatota (fumus boni juris) un ja tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu tos prasošā lietas dalībnieka interesēm vēl līdz nolēmuma taisīšanai pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tādējādi pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jānoraida, ja kāds no tiem nav izpildīts. Vajadzības gadījumā pagaidu noregulējuma tiesnesis veic arī konkrēto interešu izsvēršanu (skat. rīkojumu, 2016. gada 2. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P‑R, EU:C:2016:142, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Pārbaudot visus šos nosacījumus kopumā, pagaidu noregulējuma tiesnesim ir plaša novērtējuma brīvība un, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, viņš var brīvi noteikt veidu, kādā šie dažādie nosacījumi ir jāpārbauda, kā arī šīs pārbaudes kārtību, jo nav nevienas tiesību normas, kas paredzētu iepriekš noteiktu analīzes shēmu, kā jānovērtē nepieciešamība noteikt pagaidu pasākumus (skat. rīkojumu, 2012. gada 19. jūlijs, Akhras/Padome, C‑110/12 P(R), nav publicēts, EU:C:2012:507, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka tā rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai spriestu par šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu, iepriekš neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.

21

Aplūkojamās lietas apstākļos vispirms ir jāpārbauda, vai ir izpildīts nosacījums par steidzamību.

22

Lai pārbaudītu, vai lūgtie pagaidu pasākumi ir steidzami, ir jāatgādina, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt nākotnē pieņemamā galīgā lēmuma pilnīgu efektivitāti, lai izvairītos no trūkumiem Savienības tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 14. janvāris, AGC Glass Europe u.c./Komisija, C‑517/15 P‑R, EU:C:2016:21, 27. punkts).

23

Lai sasniegtu šo mērķi, steidzamība vispārīgi ir jāvērtē, ņemot vērā nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma nodarīšanu lietas dalībniekam, kas lūdz pagaidu aizsardzību. Šim lietas dalībniekam ir jāsniedz pierādījumi, ka tas nevar gaidīt tiesvedības iznākumu par prasību pēc būtības, neciešot būtisku un neatgriezenisku kaitējumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 14. janvāris, AGC Glass Europe u.c./Komisija, C‑517/15 P‑R, EU:C:2016:21, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tomēr, runājot par strīdu attiecībā uz publisko iepirkumu, steidzamības izvērtēšanā jāņem vērā šī strīda īpatnības.

25

Faktiski no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā prasības, kas izriet no efektīvas tiesību aizsardzības, kura ir jānodrošina publisko iepirkumu jomā, ja noraidītais pretendents pierāda īpaši smaga fumus boni juris esamību, minētajam pretendentam nav jāpierāda, ka viņa pieteikuma par pagaidu noregulējumu noraidīšanas dēļ viņam varētu rasties neatgriezenisks kaitējums, pretējā gadījumā tiktu pārmērīgi un nepamatoti aizskartas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas viņam ir nodrošinātas saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 41. punkts).

26

Tomēr saskaņā ar judikatūru tādu nosacījumu mīkstināšana, kuri ir piemērojami, lai izvērtētu steidzamības esamību, kas ir pamatota ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir piemērojama tikai pirmslīguma posmā, ja vien tiek ievērots nogaidīšanas termiņš, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.), 118. panta 2. un 3. punktā, kā arī Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 171. panta 1. punktā. Ja līgumslēdzēja iestāde ar izraudzīto pretendentu ir noslēgusi līgumu pēc šī termiņa beigām un pirms pieteikuma par pagaidu noregulējumu iesniegšanas, minētā mīkstināšana vairs nav pamatota (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 34. un 42. punkts).

27

Šajā ziņā jāatzīmē, kā tas izriet no Regulas Nr. 1268/2012 171. panta 2. punkta d) apakšpunkta, ka aplūkojamā gadījumā nogaidīšanas termiņš nebija piemērojams, jo līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas sarunu procedūras ietvaros.

28

Prasītāja uzskata, ka nosacījumu, kuri ir piemērojami, lai izvērtētu steidzamības esamību, mīkstināšana šajā gadījumā būtu jāpiemēro, ņemot vērā lietas sarežģītību un rūpību, ko prasītāja izrādījusi pēc apstrīdētā lēmuma paziņošanas.

29

Šie argumenti ir jānoraida.

30

Pieņemot, ka judikatūra, kas paredz tādu nosacījumu mīkstināšanu, kuri ir piemērojami, lai izvērtētu steidzamības esamību, ir piemērojama tādā situācijā kā šajā lietā, kad Regulā Nr. 1268/2012 ir paredzēts, ka nogaidīšanas termiņš nav piemērojams, jāņem vērā, ka prasītāja nav iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu savlaicīgi, lai šī mīkstināšana varētu tikt piemērota.

31

Vispirms jāatgādina, ka prasītāja nav iesniegusi pieteikumu par pagaidu noregulējumu pirmslīguma posmā, bet tikai 2017. gada 23. februārī, lai gan līgums tika parakstīts 2017. gada 15. februārī.

32

Turklāt, kā liecina prasītājas 2017. gada 6. janvāra vēstule, prasītājai vēlākais šajā datumā bija pieejama pietiekama informācija, lai noteiktu varbūtēju lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu prettiesiskumu, kas ļautu tai iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu pirms līguma noslēgšanas starp Padomi un izraudzīto pretendentu 2017. gada 15. februārī.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, ka četri pamati, kurus izvirza prasītāja, lai pamatotu savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, attiecas uz saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma novērtēšanas metodi un tās piemērošanu šajā lietā. Prasītāja šo kritiku jau bija izteikusi savā 2017. gada 6. janvāra vēstulē.

34

Šī kritika, kas tika izvirzīta kā pamats tiesību akta atcelšanai un pieteikuma par pagaidu noregulējumu atbalstam, ļautu prasītājai lietderīgi celt prasību par tiesību akta atcelšanu un iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai novērstu līguma noslēgšanu starp Padomi un izraudzīto pretendentu. Šāds pieteikums, savlaicīgi iesniegts, būtu ļāvis prasītājai panākt rīkojuma izdošanu saskaņā ar Reglamenta 157. panta 2. punktu, apturot lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu piemērošanu uz pagaidu noregulējuma tiesvedības laiku, vēl pirms otra puse būtu iesniegusi savus apsvērumus (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 30. maijs, Enrico Colombo un Corinti Giacomo/Komisija, T‑690/16 R, nav publicēts, EU:T:2017:370, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt prasītāja nevar atsaukties arī uz to, ka tā ir vairākkārt lūgusi Padomei neparakstīt līgumu. Faktiski Padome nekad nav likusi noprast, ka tā būtu gatava apturēt līguma parakstīšanu. Tieši pretēji, 2017. gada 23. janvāra vēstulē Padome norādīja, ka tā neredz iemeslu pārskatīt tās lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai neslēgt līgumu.

36

Visbeidzot ir jānoraida arī prasītājas arguments, ka tai bija “nepieciešams saprātīgs laika periods, lai analizētu atbildi”, ko tai 2017. gada 23. janvārī bija sniegusi Padome. Katrā ziņā no prasītājas 2017. gada 7. februāra vēstules izriet, ka tā uzskatīja, ka Padomes atbildes nav apmierinošas, un informēja Padomi par nodomu celt prasību tiesā. Tomēr prasītāja prasību par tiesību akta atcelšanu un pieteikumu par pagaidu noregulējumu iesniedza tikai 2017. gada 23. februārī.

37

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka šajā lietā nevar piemērot nosacījumu, kas piemērojami steidzamības [novērtēšanai] publiskā iepirkuma jomā, mīkstināšanu.

38

Vēl ir jāanalizē, vai prasītāja ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma īstenošana varētu radīt tai kaitējumu, kuru varētu kvalificēt ne tikai kā būtisku, bet arī kā neatgriezenisku iepriekš 23. punktā minētās judikatūras izpratnē.

39

Vispirms šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru finansiāls kaitējums, izņemot īpašus gadījumus, nevar tikt uzskatīts par neatgriezenisku, jo, piešķirot finansiālu kompensāciju, parasti var tikt atjaunots cietušās personas stāvoklis, kāds tas pastāvēja pirms kaitējuma rašanās. Šāds kaitējums var tikt atlīdzināts, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu (skat. rīkojumu, 2015. gada 23. aprīlis, Komisija/Vanbreda Risk & Benefits, C‑35/15 P(R), EU:C:2015:275, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Turpinājumā jāuzsver, ka negatīvās finansiālās sekas, kas noraidītajam pretendentam rastos tā piedāvājuma noraidīšanas dēļ, principā ir daļa no parastā komerciālā riska, ar ko jāsaskaras katram tirgū aktīvam uzņēmumam. Tādējādi noraidītā pretendenta prasītos pagaidu pasākumus nevar pamatot tikai ar faktu, ka piedāvājuma noraidīšana var tam radīt negatīvas, pat smagas finansiālas sekas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 11. marts, Communicaid Group/Komisija, T‑4/13 R, EU:T:2013:121, 28. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).

41

Visbeidzot ir svarīgi atgādināt, ka būtiskākie un galvenie elementi līgumā, kas tiek noslēgts iepirkuma procedūrā par publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir, pirmkārt, līguma izpilde no līgumslēdzēja uzņēmuma puses un, otrkārt, līgumā paredzētās summas samaksa no līgumslēdzējas iestādes puses. Turpretī apsvērumi attiecībā uz izraudzītā pretendenta reputāciju un iespēju tam prestiža publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu izmantot kā atsauci citos iepirkumos vai konkurences apstākļos ir saistāmi tikai ar šāda līguma gadījuma rakstura un papildu elementiem. Ja noraidītā pretendenta risks nopietni ciest no negūtās peļņas, nesaņemot līgumā paredzēto summu – kas ir būtisks un svarīgs aplūkojamā līguma elements –, nevar tikt uzskatīts par pamatu pagaidu pasākuma piemērošanai, tas pats un vēl lielākā mērā ir attiecināms uz minēto gadījuma rakstura un papildu elementu negūšanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 30. maijs, Enrico Colombo un Corinti Giacomo/Komisija, T‑690/16 R, nav publicēts, EU:T:2017:370, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Prasītājas argumenti, kuru mērķis ir pierādīt nopietnu un neatgriezenisku kaitējumu un kuri ir pamatoti ar attiecīgā līguma “atsauces līguma” raksturu, ar šī līguma “prestižo” raksturu, ar to, ka nav iespējams attīstīt savas kompetences šajā jomā, izpildot šo līgumu, un izveidot efektīvas partnerattiecības ar citiem uzņēmumiem, vai to, ka, ņemot vērā līguma nozīmību, tiek zaudēta iespēja saņemt atlaides un priekšrocības no saviem piegādātājiem, ko tā varētu tālāk piemērot saviem klientiem, attiecas uz strīdīgā līguma gadījuma rakstura un papildu elementiem iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to atbilstoši šai judikatūrai šie argumenti nav atbalstāmi.

43

No visa iepriekš minētā izriet, ka pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jānoraida, jo prasītāja nav pierādījusi steidzamību, tādēļ nav nepieciešams lemt par fumus boni juris un arī pat ne veikt interešu izvērtēšanu.

44

Saskaņā ar Reglamenta 158. panta 5. punktu lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀS TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS

izdod rīkojumu: