17.7.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 231/52

Prasība, kas celta 2017. gada 16. maijā – Ceobus u.c./Komisija

(Lieta T-330/17)

(2017/C 231/67)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Ceobus (Génicourt, Francija), Compagnie des transports voyageurs du Mantois interurbains – CTVMI (Mantes-la-Jolie, Francija), SA des Transports de St Quentin en Yvelines (Trappes, Francija), Les cars Perrier (Trappes), Tim Bus (Magny-en-Vexin, Francija), Transports Voyageurs du Mantois (TVM) (Mantes-la-Jolie) (pārstāvis – D. de Combles de Nayves, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—

galvenokārt, atcelt Komisijas 2017. gada 2. februāra lēmumu SA.26763 par iespējamo atbalstu, ko Ile-de-France reģions piešķīris sabiedriskā transporta uzņēmumiem, kurā noteikts, ka Ile-de-France reģiona atbalsta shēma, kas ieviesta 1984. gadā un darbojās līdz 2008. gadam, veido “prettiesiski īstenoto” jauno atbalsta shēmu;

—

pakārtoti, atcelt Komisijas 2017. gada 2. februāra lēmumu SA.26763 par iespējamo atbalstu, ko Ile-de-France reģions piešķīris sabiedriskā transporta uzņēmumiem, kurā noteikts, ka individuālais atbalsts, kas piešķirts Ile-de-France reģiona atbalsta shēmas ietvaros no 1994. gada maija līdz 2008. gada 25. novembrim, veido “prettiesiski īstenoto” jauno atbalsta shēmu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu, kas attiecas uz pirmo prasījumu, tiek apgalvots, ka esot ticis pārkāpts LESD 108. panta 1. punkts un Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulas (ES) 2015/1589, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2015/1589”), 1. panta b) punkts, kā arī spriedumu, kas ir taisīti pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanas Tiesā, res judicata spēks.

2.	Ar otro pamatu, kas attiecas uz otro prasījumu, tiek apgalvots Regulas Nr. 2015/1589 17. panta pārkāpums, ciktāl Komisija esot uzskatījusi pasākumu par tādu, kas pārtrauc noilguma termiņu, lai gan minētais pasākums neatbilst šajā pantā paredzētājiem attiecīgās kategorijas pasākumu kritērijiem.

Ar trešo pamatu, kas attiecas uz otro prasījumu, tiek apgalvots ieinteresēto trešo personu procesuālo tiesību pārkāpums, ciktāl Komisija savā uzsākšanas lēmumā esot uzskatījusi, ka attiecīgais noilguma termiņš esot bijis pārtraukts nevis ar prasības pieteikuma iesniegšanu administratīvajās tiesās, bet ar Komisijas pirmreizējo informācijas pieprasījumu 2008. gada 25. novembrī.