Lieta T‑778/17

Autostrada Wielkopolska S.A.

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2019. gada 24. oktobra spriedums

Valsts atbalsts – Maksas automaģistrāles koncesija – Likums, kurā paredzēts dažu transportlīdzekļu atbrīvojums no ceļa nodevas – Koncesionāram piešķirta dalībvalsts kompensācija par negūtiem ieņēmumiem – Ceļa ēnnodeva – Lēmums, ar ko atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Ieinteresēto personu procesuālās tiesības – Komisijas pienākums ievērot īpašu vērību – Valsts atbalsta jēdziens – Priekšrocība – Koncesionāra finansiālā stāvokļa sagaidāma uzlabošanās – Privātā komersanta kritērijs tirgus ekonomikas apstākļos – LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunkts – Valsts reģionālais atbalsts

  1. Valsts atbalsts – Komisijas veikta pārbaude – Administratīvais process – Komisijas pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus – Atbalsta saņēmēja tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītam procesā – Tvērums – Dalībvalsts piekrišana tēzei, ka atbalsts ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu – Komisijas pienākums ievērot īpašu vērību, lai nodrošinātu atbalsta saņēmēja procesuālo tiesību ievērošanu

    (LESD 108. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts)

    (skat. 51.–60. punktu)

  2. Valsts atbalsts – Komisijas veikta pārbaude – Administratīvais process – Komisijas pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus – Atbalsta saņēmēja tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītam procesā – Pārkāpums – Tāda lēmuma atcelšana, ar ko atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Nosacījums – Iespējamība, ka minētā pārkāpuma neesamības gadījumā administratīvā procesa iznākums būtu atšķirīgs

    (LESD 108. panta 2. punkts un 263. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts)

    (skat. 61.–65. un 69. punktu)

Rezumējums

Ar 2019. gada 24. oktobra spriedumu Autostrada Wielkopolska/Komisija (T‑778/17) Vispārējā tiesa noraidīja sabiedrības Autostrada Wielkopolska S.A. celto prasību atcelt Komisijas lēmumu, kurā konstatēts, ka Polija tai bija piešķīrusi ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu ( 1 ).

Šīs lietas pamatā ir 1997. gadā parakstīts koncesijas līgums, kura izpildes gaitā Autostrada Wielkopolska izbūvēja vienu automaģistrāles A2 posmu Polijā. Par to šī sabiedrība ieguva tiesības ieturēt automaģistrāles izmantotāju maksātas ceļa nodevas.

Pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā Polija transponēja Polijas tiesībās direktīvu par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem ( 2 ), saskaņā ar kuru par atsevišķa ceļa posma lietošanu nedrīkst vienlaikus noteikt gan ceļu nodevu, gan lietošanas maksu. Tādējādi Polijas parlaments pieņēma likumu, kurā bija paredzēts, ka smagie kravas transportlīdzekļi, kam ir vinjete valsts autoceļu izmantošanai, tiks atbrīvoti no ceļa nodevām par koncesijas līgumos aptverto automaģistrāļu izmantošanu. Tomēr saskaņā ar šo likumu tādiem koncesionāriem kā Autostrada Wielkopolska pienācās kompensācija par šā atbrīvojuma dēļ negūtajiem ieņēmumiem.

Polijas iestādes gan uzsāka kompensācijas izmaksāšanu Autostrada Wielkopolska, tomēr, uzskatīdamas, ka šī kompensācija ir pārmērīga, par to informēja Komisiju. Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka, lai arī principā Autostrada Wielkopolska bija tiesības saņemt kompensāciju par Polijas tiesību aktu grozīšanas dēļ negūtajiem ieņēmumiem, tā bija saņēmusi pārmērīgu kompensāciju, kura uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

Savā prasībā atcelt šo lēmumu Autostrada Wielkopolska arī norādīja, ka nebija ievērotas tās tiesības tikt iesaistītai Komisijas veiktajā administratīvajā procesā.

Vispārējā tiesa atgādināja, ka Autostrada Wielkopolska, būdama aplūkojamā atbalsta saņēmēja, nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, kuras ir atzītas personām, pret kurām uzsākts process, un ka tai ir tikai tiesības būt attiecīgi iesaistītai administratīvajā procesā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādināja – lai Autostrada Wielkopolska tiesībām iesniegt apsvērumus nezustu jēga, Komisijai lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu attiecībā uz aplūkojamo finansiālo kompensāciju bija pietiekami precīzi jānosaka savas pārbaudes tvērums. Ja Komisija pēc lēmuma par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu pieņemšanas savus apsvērumus par faktiem vai to juridisko kvalifikāciju grozīja attiecībā uz to, kas bija izšķiroši svarīgi tās novērtējumam, tai šis lēmums par procedūras uzsākšanu bija jālabo, lai ieinteresētās personas varētu sniegt lietderīgus apsvērumus.

Turpinājumā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka šī lieta atšķiras no lielākās daļas lietu saistībā ar kādas valsts piešķirtu atbalstu, jo Polijas – dalībvalsts, kas piešķīra atbalstu, – intereses bija pretējas Autostrada Wielkopolska interesēm un administratīvajā procesā Polija pati apgalvoja, ka paziņotais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Šajā kontekstā īpaši svarīgi bija tas, lai Komisija dotu Autostrada Wielkopolska iespēju sniegt lietderīgus apsvērumus. Šis procesuālais pienākums bija aktuāls vēl jo vairāk tādēļ, ka Autostrada Wielkopolska bija tiesības uz kompensāciju tā iemesla dēļ, ka bija ieviests atbrīvojums no ceļa nodevām un ka valsts tiesās notika tiesvedība starp prasītāju un Poliju par šīs kompensācijas apmēru. Vispārējā tiesa secināja, ka tādos apstākļos Komisijai bija pienākums izrādīt īpašu vērību attiecībā uz Autostrada Wielkopolska tiesību tikt iesaistītai administratīvajā procesā ievērošanu.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa norādīja – lai gan Komisija lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru bija publicējusi Oficiālajā Vēstnesī un bija uzaicinājusi Autostrada Wielkopolska sniegt attiecīgus apsvērumus, pēc tam – apmēram trīs gadu laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas – tā vairs nebija devusi Autostrada Wielkopolska iespēju sniegt apsvērumus, savukārt ar Poliju tā bija sazinājusies vairākkārt. Vispārējā tiesa atzina, ka, ņemot vērā pēc lēmuma par procedūras uzsākšanu ar Poliju notikušās informācijas apmaiņas ilgumu un intensitāti, Komisijai būtu vajadzējis no jauna dot Autostrada Wielkopolska iespēju sniegt savus apsvērumus. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Komisija nebija ievērojusi īpašu vērību, kādu tai šajā gadījumā bija pienākums ievērot.

Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, Vispārējā tiesa tomēr atzina – apstāklis, ka Komisija pēc lēmuma par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu nebija iesaistījusi Autostrada Wielkopolska minētajā informācijas apmaiņā ar Poliju, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatēja, ka lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija bija pietiekami konkrēti noteikusi savas pārbaudes tvērumu un tādējādi bija devusi Autostrada Wielkopolska iespēju tai nosūtīt jebkādu noderīgu informāciju par apstrīdētajam lēmumam izšķirošiem faktiem un šādu faktu juridisko kvalifikāciju. Vispārējā tiesa arī atzina – nav pierādīts, ka tad, ja Autostrada Wielkopolska būtu tikusi iesaistīta iepriekš minētajā informācijas apmaiņā starp Komisiju un Poliju, juridiskais vērtējums, ko Komisija izklāstījusi minētajā lēmumā, būtu bijis atšķirīgs.

( 1 ) Komisijas Lēmums (ES) 2018/556 (2017. gada 25. augusts) par valsts atbalstu SA.35356 (2013/C) (ex 2013/NN, ex 2012/N), ko īstenojusi Polija par labu Autostrada Wielkopolska S.A. (OV 2018, L 92, 19. lpp.).

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/62/EK (1999. gada 17. jūnijs) par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV 1999, L 187, 42. lpp.).