Lieta T‑738/17

Syndicat Transport Île de France (STIF‑IDF)

pret

Eiropas Komisiju

Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2019. gada 12. jūlija spriedums

Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ko Francija nelikumīgi īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam – STIF‑IDF piešķirtas subsīdijas investīcijām – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – Priekšrocība – Ar sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi saistītu izmaksu kompensācija – LESD 107. panta 1. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu

  1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Prasības pēc būtības noraidīšana, nelemjot par pieņemamību – Savienības tiesas novērtējuma brīvība

    (LESD 263. pants)

    (skat. 18. un 19.punktu)

  2. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pamatojuma neesamība vai tā nepietiekamība – Pamats, kurš atšķiras no pamata par tiesiskumu pēc būtības

    (LESD 263. pants un 296. panta otrā daļa)

    (skat. 21. punktu)

  3. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru pasākums kvalificēts par valsts atbalstu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība – Pasākumi, lai kompensētu uzņēmumam radušās izmaksas, pildot sabiedriskos pakalpojumus – Spriedumā lietā “Altmark” paredzētais ceturtais nosacījums

    (LESD 107. panta 1. punkts un 296. panta otrā daļa

    (skat. 27.–42. punktu)

  4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākumi, lai kompensētu uzņēmumam radušās izmaksas, pildot sabiedriskos pakalpojumus – Spriedumā lietā “Altmark” paredzētais ceturtais nosacījums – Kompensācijas noteikšana tad, kad uzņēmuma izvēle nav izdarīta procedūras ietvaros par publiskā iepirkuma līguma noslēgšanu, pamatojoties uz izmaksu analīzi vidēja lieluma uzņēmumam attiecīgajā nozarē

    (LESD 107. pants)

    (skat. 46., 47. un 54.–65. punktu)

Rezumējums

2019. gada 12. jūlija spriedumos Keolis CIF u.c./Komisija (T‑289/17), Transdev u.c./Komisija (T‑291/17), Région Île‑de‑France/Komisija (T‑292/17), Optile/Komisija (T‑309/17), Ceobus u.c./Komisija (T‑330/17) un STIF‑IDF/Komisija (T‑738/17) Vispārējā tiesa noraidīja vairākas prasības daļēji atcelt Komisijas 2017. gada 2. februāra lēmumu saistībā ar divām atbalsta shēmām, kuras Francija īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā ( 1 ).

Visas šīs lietas ir par divu atbalsta shēmu īstenošanu attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā; pirmo no tām Ildefransas reģions īstenoja laikā no 1994. līdz 2008. gadam, un otro Syndicat Transport Île de France [Ildefransas Transporta apvienība] (STIF‑IDF) īstenoja, sākot no 2008. gada. Saskaņā ar šīm shēmām piešķirto atbalstu mērķis bija atvieglot aprīkojuma iegādi Ildefransas reģiona regulārā sabiedriskā transporta uzņēmumiem un kompensēt pēdējiem minētajiem radušos investīciju izdevumus.

Lēmumā, kas tika apstrīdēts Vispārējā tiesā, Komisija vispirms norādīja, ka šīs abas atbalsta shēmas ir saderīgas ar iekšējo tirgu. Otrkārt, tā tomēr secināja, ka finansiālais atbalsts, kas tika piešķirts saskaņā ar šīm shēmām, tika īstenots prettiesiski, ciktāl tas ir uzskatāms par “jaunu atbalstu” un nav ticis paziņots Komisijai. Konkrētāk, šajā ziņā Komisija konstatēja LESD 108. panta 3. punkta pārkāpumu, kurā dalībvalstīm, kas vēlas piešķirt vai grozīt valsts atbalstu, ir aizliegts īstenot plānotos pasākumus, pirms Komisija nav veikusi to projektu iepriekšēju kontroli. Tādējādi LESD 108. panta 3. punktā ir paredzēts “standstill” pienākums, kas ir piemērojams jaunam atbalstam, bet ne pastāvošam atbalstam.

Ar spriedumiem Keolis CIF u.c./Komisija, Transdev u.c./Komisija, Optile/Komisija un Ceobus u.c./Komisija Vispārējā tiesa noraidīja prasības – kuras bija cēluši vairāki pasažieru pārvadājumu pa autoceļiem tīklu apsaimniekotāji šajā reģionā – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalsta shēmu, ko Ildefransas reģions ir īstenojis laikā no 1994. līdz 2008. gadam. Šajā saistībā vairākas prasītājas izvirzīja iebildumus – kurus visus Vispārējā tiesa tomēr noraidīja – saistībā ar dažādiem Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumiem. Savas prasības pamatojumam prasītājas turklāt apstrīd subsīdiju investīcijām, kuras saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu ir saņēmuši transporta uzņēmumi, kvalificēšanu par jaunu atbalstu. Pārvadājumu pa autoceļiem tīklu apsaimniekotāji turklāt norāda uz Regulas 2015/1589 ( 2 ) 17. pantā paredzēto noilguma noteikumu pārkāpumu.

Attiecībā uz atbalsta shēmas, kuru Ildefransas reģions īstenojis laikā no 1994. līdz 2008. gadam, kvalificēšanu par jaunu atbalstu Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidīja iebildumus par Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunkta, saskaņā ar kuru atbalsts, kas ieviests pirms LESD spēkā stāšanās attiecīgajā dalībvalstī, tiek uzskatīts par pastāvošu, pārkāpumu. Prasītājas faktiski Vispārējā tiesā nebija iesniegušas pietiekamus pierādījumus tam, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta, pirms Francijā 1958. gada 1. janvārī stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums. Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja iebildumus attiecībā uz Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta, saskaņā ar kuru par pastāvošu atbalstu uzskata atbalstu, kas nebija atbalsts tā ieviešanas laikā, bet pēc tam iekšējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – kļuva par atbalstu, pārkāpumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norādīja uz to, ka transporta uzņēmumi, kuri saņēma piešķirto atbalstu, sākot no aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas brīža, aprīkojumu, kas tika finansēts no šī atbalsta, varēja izmantot pārvadājumu darbībās, kuras ir atvērtas konkurencei. Attiecībā uz laikposmu no 1994. līdz 2008. gadam aplūkotie transporta uzņēmumi turklāt neapstrīdēja to, ka piešķirtās subsīdijas tiek kvalificētas par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecībā uz šo laikposmu tika izpildīts viss šajā tiesību normā paredzētais kritēriju kopums, atbilst analīzei, kas ir ietverta vairākos valsts tiesu nolēmumos, kuri pasludināti šajā jomā.

Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja iebildumus par Regulas 2015/1589 17. panta, kurā ir paredzēts desmit gadu noilguma termiņš valsts atbalsta atgūšanas jomā, pārkāpumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norādīja, ka šajā tiesību normā definētie noteikumi noilguma jomā attiecas vienīgi uz Komisijas pilnvarām, tādējādi tos nevar piemērot gadījumā, kad – kā tas ir šajā lietā – Komisija ir atzinusi izmaksātā nelikumīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu pēc tā piešķiršanas. Vispārējā tiesa tomēr atgādināja, ka valsts iestāžu pilnvaras saistībā ar iespējamu šāda atbalsta atgūšanu joprojām ir pakļautas vienīgi valsts tiesībās paredzētiem noilguma noteikumiem, kas ir piemērojami valsts tiesā.

Ar spriedumu Région Île‑de‑France/Komisija Vispārējā tiesa noraidīja Ildefransas reģiona celto prasību. Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāja nevar pārmest Komisijai, ka tā būtu pieļāvusi pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, veicot vērtējumu saistībā ar atbalsta shēmas, kuru tā īstenoja laikā no 1994. līdz 2008. gadam, selektivitāti un šīs shēmas saņēmējiem nepamatoti piešķirto ekonomisko priekšrocību. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka nav pamata apšaubīt apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu, kuri attiecas uz ekonomiskās priekšrocības esamību un shēmas selektivitāti, pamatotību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa precizē, ka citu dalībvalstu vai citu Francijas reģionu uzņēmumi nebija tiesīgi saņemt strīdīgās subsīdijas, kuras varēja saņemt vienīgi uzņēmumi, kas darbojas pasažieru regulāro pārvadājumu tirgū un savu darbību veic prasītājas teritorijā. Vispārējā tiesa turklāt secināja, ka ir jānoraida pamats saistībā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta pārkāpumu.

Ar spriedumu STIF‑IDF/Komisija Vispārējā tiesa noraidīja STIF‑IDF celto prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalsta shēmu, kuru pēdējā minētā īstenoja, sākot no 2008. gada. Šī apstrīdētā lēmuma daļa, konkrētāk, attiecas uz virkni līgumu, kuri tika noslēgti starp STIF‑IDF un privātiem uzņēmumiem, kas veic regulāra pasažieru pārvadājuma darbības Ildefransas reģiona teritorijā, un kuros tika paredzēts, ka STIF‑IDF sniedz finansiālu ieguldījumu uzņēmumiem, kas paraksta līgumu, kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi, kuras pēdējiem minētajiem ir noteiktas ar līgumu.

Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam STIF‑IDF norāda uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts iejaukšanās nav uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē, ja to uzskata par kompensāciju par saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, tādējādi šie uzņēmumi patiesībā negūst finansiālas priekšrocības un minētā pasākuma sekas nav šiem uzņēmumiem labvēlīgāku konkurences apstākļu radīšana salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem. Tomēr, lai šāda kompensācija konkrētajā gadījumā netiktu kvalificēta par valsts atbalstu, ir jāizpilda tā sauktie “Altmark” ( 3 ) kritēriji. Ceturtajā no šiem kritērijiem ir norādīts, ka valsts iejaukšanās līmenis ir jānosaka, pamatojoties uz tādu izmaksu analīzi, kādas tipiskam, labi vadītam un pieprasīto sabiedrisko pakalpojumu prasību izpildei pienācīgi aprīkotam uzņēmumam rastos saistībā ar šo saistību izpildi. Konkrētāk, savā prasībā STIF‑IDF pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini uzskatījusi, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst šim kritērijam, un ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu šajā ziņā.

Apstiprinājusi, ka Komisija ir pietiekami detalizēti norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgā atbalsta shēma neatbilst ceturtajam Altmark kritērijam, Vispārējā tiesa norādīja, ka pierādījumus, ko STIF‑IDF ir izvirzījusi savu iebildumu pamatojumam, būtībā veido atsauces uz metodoloģiskajiem līdzekļiem, kurus tā izmantoja pirms finansiālo ieguldījumu, kas tika izmaksāti uzņēmumiem, kuri parakstīja līgumu, summas noteikšanas, kā arī uz dažādajām ex post pārbaudēm, kas veiktas, lai pārbaudītu pēdējo minēto veiktās investīcijas. Tomēr, tā kā šiem pierādījumiem nav nozīmes vai arī tie katrā ziņā nav pietiekami, lai konstatētu, vai kompensācijas apmērs ir ticis noteikts saskaņā ar ceturto Altmark kritēriju, Vispārējā tiesa konstatēja, ka STIF‑IDF sniegtā informācija neļauj pierādīt, ka strīdīgās atbalsta shēmas vērtējumā, kas veikts apstrīdētajā lēmumā saistībā ar šo kritēriju, būtu pieļauta tiesību kļūda vai kļūda vērtējumā.

( 1 ) Komisijas Lēmums (ES) 2017/1470 (2017. gada 2. februāris) par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île‑de‑France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.).

( 2 ) Padomes Regula (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 249, 9. lpp.).

( 3 ) Runa ir par četriem šīs judikatūras piemērošanas kritērijiem, kas tika norādīti 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, C‑280/00, EU:C:2003:415, 88.–93. punkts.