1

Lai nodrošinātu radiofrekvenču spektra efektīvu pārvaldību un izmantošanu, koordinējot valstu politiku un attiecīgā gadījumā saskaņojot nosacījumus attiecībā uz tā pieejamību un izmantojumu, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu Nr. 676/2002/EK (2002. gada 7. marts) par normatīvo bāzi radiofrekvenču spektra politikai Eiropas [Savienībā] (radiofrekvenču spektra lēmums) (OV 2002, L 108, 1. lpp.).

2

Uzskatot, ka telesakaru, mediju un informācijas tehnoloģiju nozaru konverģence nozīmē to, ka uz visiem pārraides tīkliem un saistītajiem pakalpojumiem būtu jāattiecina vienoti reglamentējošie noteikumi, Parlaments un Padome pieņēma virkni direktīvu par elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem. Šos reglamentējošos noteikumus tostarp veido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV 2002, L 108, 21. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.).

3

Šie reglamentējošie noteikumi tika būtiski atjaunināti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK (OV 2009, L 337, 37. lpp.).

4

Ar Lēmumu 2007/98/EK (2007. gada 14. februāris) par radiofrekvenču spektra harmonizētu izmantošanu 2 GHz frekvenču joslās mobilo satelītsakaru pakalpojumu sistēmu ieviešanai (OV 2007, L 43, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “saskaņošanas lēmums”), kas pieņemts, pamatojoties uz radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu, Eiropas Komisija saskaņoja 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas un pieejamības nosacījumus mobilo satelītsakaru pakalpojumu (MSP) sistēmu ieviešanai.

5

Lai veicinātu konkurētspējīga MSP iekšējā tirgus attīstību Eiropas Savienībā un nodrošinātu pakāpenisku pārklājumu visās dalībvalstīs, Parlaments un Padome, pamatojoties uz EKL 95. pantu (tagad LESD 114. pants), pieņēma Lēmumu Nr. 626/2008/EK (2008. gada 30. jūnijs) par sistēmu atlasi mobilo satelītsakaru pakalpojumu nodrošināšanai un atļauju piešķiršanu šīm sistēmām (OV 2008, L 172, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “MSP lēmums”).

6

Īstenojot pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 3. punktu, Komisija pieņēma Lēmumu 2011/667/ES (2011. gada 10. oktobris) par kārtību, kādā koordinēti piemērojami piespiedu izpildes noteikumi attiecībā uz MSP (OV 2011, L 265, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “izpildes lēmums”).

7

Ar 2008. gada 7. augusta uzaicinājumu iesniegt pieteikumus par Eiropas MSP sistēmām (OV 2008, C 201, 4. lpp.) Komisija uzsāka MSP lēmuma II sadaļā paredzēto atlases procedūru.

8

Attiecīgās atlases procedūras noslēgumā Komisija pieņēma Lēmumu 2009/449/EK (2009. gada 13. maijs) par operatoru atlasi Eiropas sistēmām, kas nodrošina MSP (OV 2009, L 149, 65. lpp.; turpmāk tekstā – “atlases lēmums”), kurā tā izraudzījās divus kandidātus: Inmarsat Ventures Ltd (turpmāk tekstā – “Inmarsat”) un Solaris Mobile Ltd (šobrīd kļuvusi par EchoStar Mobile Ltd, turpmāk tekstā – “EchoStar”), kas ir iestājušās šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

9

Prasītāja ViaSat, Inc. – atbilstoši tās norādītajam – ir sabiedrība, kas sniedz plašu sakaru risinājumu klāstu, kas paredzēti uzņēmumiem, privātpersonām un valdībām. Šobrīd tā sniedz savienojamības lidojumā, izmantojot satelītsakarus, pakalpojumus Amerikas Savienotajās Valstīs un vēlas tostarp sniegt šī paša veida pakalpojumus, izmantojot kopuzņēmumu, kas izveidots 2016. gadā ar Eutelsat SA, kura iestājusies šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam, visā Savienībā, kā arī galvenajos gaisa satiksmes maršrutos starp Ziemeļameriku un Eiropu.

10

Inmarsat, viens no operatoriem, kas izraudzīti kopīgās atlases procedūrā MSP sniegšanai, izstrādāja sistēmu, kas ļauj sniegt savienojamības lidojumā pakalpojumus Eiropas gaisa telpā, izmantojot tā saukto European Aviation Network sistēmu (turpmāk tekstā – “EAN sistēma”), balstoties uz sauszemes stacijām un satelītu komponentiem.

11

Inmarsat lūdza valsts regulatīvajām iestādēm (turpmāk tekstā – “VRI”) nepieciešamās atļaujas ekspluatēt EAN sistēmu, izmantojot atlases lēmumā tai piešķirto frekvenci.

12

2016. gada 2. augustā prasītāja nosūtīja Komisijai vēstuli, lūdzot tai rīkoties, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ieviešanai bez jauna uzaicinājuma iesniegt pieteikumus saskaņā ar MSP lēmuma 3.–6. pantā paredzēto kopīgās atlases procedūru, lai nodrošinātu saskaņotu rezultātu. Šajā ziņā tā būtībā norādīja, ka minētā sistēma veido pavisam jaunu 2 GHz frekvenču joslas izmantojumu, jo tās mērķi būtiski atšķiras no mērķiem, kas bija paredzēti minētajā lēmumā un šīs kopīgās atlases procedūras ietvaros, proti, nodrošināt vispārējās savienojamības MSP visā Eiropā.

13

Ar 2016. gada 31. oktobra e‑pasta vēstuli Komisija atbildēja uz prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstuli, norādot, ka tā nav pieņēmusi nekādu lēmumu par pieteikumu piešķirt atļauju 2 GHz frekvenču joslas izmantošanai MSP vajadzībām kādam no izraudzītajiem operatoriem, jo šis jautājums “katrā ziņā” ir jāizskata kompetentajām valsts iestādēm.

14

Nebūdama apmierināta ar Komisijas 2016. gada 31. oktobra atbildi, prasītāja 2016. gada 22. decembrī nosūtīja Komisijai vēstuli, lūdzot to formulēt nostāju saistībā ar prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstulē izteikto aicinājumu, lai izpildītu pienākumu rīkoties, kas tai ir noteikts ar LES 17. pantu, MSP lēmuma 9. panta 2. punkta trešo daļu un 22. apsvērumu, atļauju izsniegšanas direktīvas 5. panta 2. punktu un 24. un 35. apsvērumu, kā arī pamatdirektīvas 19. pantu.

15

Komisija uz prasītājas 2016. gada 22. decembra vēstuli atbildēja ar 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēm.

16

2017. gada 14. februāra vēstulē Komisija apstiprināja – kā tā jau bija norādījusi prasītājai savā 2016. gada 31. oktobra e‑pasta vēstulē – ka tā nav pieņēmusi nekādu lēmumu par pieteikumu piešķirt atļauju 2 GHz frekvenču joslas izmantošanai MSP sistēmām, ko veic kāds no izraudzītajiem operatoriem, jo šis jautājums “katrā ziņā” ir jāizskata kompetentajām valsts iestādēm. Turklāt tā norādīja, pirmkārt, ka, lai gan tā pārrauga tirgus un tiesiskā regulējuma attīstību šajā jautājumā, it īpaši Sakaru komitejā un minētās komitejas darba grupā MSP jautājumos, izpildes pasākumi attiecībā uz sistēmām, kas nodrošina MSP, un to operatoriem, tiek veikti valsts līmenī un, otrkārt, ka tā tikai atvieglo sadarbību starp dalībvalstīm saskaņā ar izpildes lēmumu. Tā piebilda, ka nekādi nav paredzēts no jauna definēt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi, kāds tas ir paredzēts MSP lēmumā, un ka tā nav identificējusi nevienu apstākli, kas varētu likt sākt pienākuma neizpildes procedūru pret kādu dalībvalsti sakarā ar faktiskiem vai iespējamiem valsts pasākumiem jomā, kuru reglamentē MSP lēmums, saistībā ar to, kā minētās valsts iestādes pilda savas atļauju piešķiršanas vai izpildes funkcijas atbilstoši šim lēmumam.

17

2017. gada 21. februāra vēstulē Komisija precizēja, ka ar piemērojamo tiesisko regulējumu tai nav piešķirtas īpašas pilnvaras šajā ziņā un ka līdz ar to tā nevar rīkoties, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru kādai dalībvalstij tiktu liegts piešķirt Inmarsat atļauju izmantot 2 GHz frekvenču joslas spektru, lai nodrošinātu “gaiss–zeme” risinājumus savienojamības lidojumā pakalpojumiem.

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 24. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

19

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 18. jūlijā, Eutelsat lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 12. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Eutelsat iesniedza savu rakstu un lietas puses iesniedza savus apsvērumus par šo rakstu noteiktajos termiņos.

20

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 10. augustā, Nīderlandes Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 15. septembra lēmumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Nīderlandes Karaliste iesniedza savu rakstu un lietas puses iesniedza savus apsvērumus par šo rakstu noteiktajos termiņos.

21

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2017. gada 22. un 23. augustā, Inmarsat un EchoStar lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 11. oktobra rīkojumiem Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja šos pieteikumus par iestāšanos lietā. Inmarsat un EchoStar iesniedza savus rakstus un lietas puses iesniedza savus apsvērumus par šiem rakstiem noteiktajos termiņos.

22

Prasītāja, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste un Eutelsat, lūdz Vispārējo tiesu:

23

Komisija, ko atbalsta EchoStar un Inmarsat, lūdz Vispārējo tiesu:

24

Ar 2019. gada 10. aprīļa lēmumu Vispārējas tiesas otrā palāta (iepriekšējais sastāvs), pamatojoties uz Vispārējas tiesas Reglamenta 69. panta a) un d) punktu, nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑100/19. Spriedums Viasat UK un Viasat (C‑100/19, EU:C:2020:174) tika pasludināts 2020. gada 5. martā, un tiesvedība šajā lietā tika atjaunota tajā pašā dienā.

25

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas desmitajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

26

Pēc desmitās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.

27

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (desmitā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz rakstveida jautājumiem. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajos termiņos.

28

Prasītāja, uzskatot, ka Komisija nav izbeigusi apgalvoto bezdarbību, galvenokārt lūdz konstatēt Komisijas bezdarbību.

29

Pakārtoti, uzskatot, ka Komisija ir pieļāvusi interpretācijas kļūdas attiecībā uz tās pilnvaru apjomu MSP jomā, prasītāja lūdz atcelt lēmumu, kas ietverts Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs, kuras prasītājai tika nosūtītas, atbildot uz tās 2016. gada 22. decembra vēstuli.

30

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu 2 GHz frekvenču joslas izmantojumu, kas, kā tiek apgalvots, atšķiras no izmantojuma, kurš bija kopīgās atlases procedūras priekšmets, un lai nodrošinātu saskaņotā iekšējā tirgus saglabāšanu attiecībā uz Eiropas mēroga MSP, kas garantē vispārējo savienojamību šajā frekvenču joslā.

31

Komisija galvenokārt apstrīd prasības sakarā ar bezdarbību pieņemamību. Pakārtoti tā uzskata, ka šī prasība nav pamatota.

32

Attiecībā uz prasības sakarā ar bezdarbību pieņemamību Komisija, ko atbalsta Inmarsat, apgalvo, ka, pirmkārt, tā ir formulējusi nostāju saistībā ar prasītājas aicinājumu rīkoties un, otrkārt, šīs prasības priekšmets neatbilst brīdinājuma priekšmetam, jo būtībā tā formāli neesot tikusi aicināta vērsties ar individuālu lēmumu pie Inmarsat, lai liegtu tai izmantot 2 GHz frekvenču joslu, vai rīkoties ar nolūku novērst iekšējā tirgus sadrumstalotību, un ka tādēļ tā nevarēja formulēt nostāju šajā jautājumā. Tā uzskata, ka tā ir skaidri noformulējusi savu nostāju saistībā ar prasītājas aicinājumu rīkoties, pat ja šīs atbildes rezultātā netika veikti prasītājas pieprasītie pasākumi. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka prasība sakarā ar bezdarbību ir nepieņemama arī, ciktāl noteikti akti, kuri tai, iespējams, būtu bijis jāpieņem saskaņā ar aicinājumu rīkoties, ietilpst tās rīcības brīvībā un ka katrā ziņā šie akti prasītāju neskar tieši un individuāli.

33

Šajā ziņā ir jānoskaidro, kāds ir prasītājas aicinājuma rīkoties priekšmets šajā lietā. Proti, šis brīdinājums nosaka robežas, kādās var tikt iesniegta prasība sakarā ar bezdarbību gadījumā, ja Komisija ir atturējusies no nostājas formulēšanas. Šāda priekšmeta noteikšana turklāt ļauj tostarp pārbaudīt, vai Komisija patiešām ir formulējusi nostāju saistībā ar minēto aicinājumu rīkoties.

34

Komisija, pirmkārt, norāda, ka prasītājas 2016. gada 22. decembra vēstulē tā aicināja Komisiju vērsties ar jebkādas formas (lēmums vai atzinums) aktu pie VRI, lai liegtu tām izsniegt Inmarsat atļaujas noteiktiem 2 GHz frekvenču joslas izmantojumiem, savukārt aplūkojamajā prasībā sakarā ar bezdarbību prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija nav veikusi pasākumus, lai novērstu citu šīs frekvenču joslas izmantojumu. Komisija uzskata, ka šai pēdējai minētajai rīcībai varētu būt nepieciešams pieņemt vispārpiemērojamu aktu vai arī individuālu Inmarsat adresētu aktu, un šajos gadījumos būtu jāizvērtē pavisam atšķirīgi elementi.

35

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka tā ir pieļāvusi prettiesisku bezdarbību, neveicot nekādus pasākumus, lai saglabātu saskaņotā iekšējā tirgus attīstību attiecībā uz Eiropas mēroga MSP 2 GHz frekvenču joslā, kas nodrošina vispārējo savienojamību, lai gan tā neesot tikusi skaidri aicināta rīkoties šajā ziņā. Tā uzskata, ka prasītājas 2016. gada 22. decembra vēstulē nav ietverta nepieciešamā informācija, kas tai ļautu formulēt nostāju, pieņemot lēmumu vai ierosinot Savienības likumdevējiem lēmuma projektu, lai izvairītos no iekšējā tirgus sadrumstalotības, jo minētajā vēstulē šajā ziņā nav nekādu norāžu. Taču tieši prasītājai esot bijis konkrēti jāizklāsta minētā lēmuma saturs.

36

Prasītāja uzskata, ka nepastāv nekāds īpašas formas nosacījums attiecībā uz brīdinājumu un ka brīdinājums, kuru tā ar 2016. gada 22. decembra vēstuli adresēja Komisijai, bija pietiekami precīzs, lai ļautu Komisijai konkrēti uzzināt tā lēmuma saturu, kuru tā aicināja pieņemt, it īpaši, ņemot vērā tās 2016. gada 2. augusta vēstules skaidro formulējumu.

37

Turklāt prasītāja apgalvo, ka savā 2016. gada 22. decembra vēstulē tā ir analizējusi pienākumus, kas Komisijai ir noteikti Līgumos saistībā ar “vienotā tirgus pienācīgu darbību” un tās pilnvarām “novērst šķēršļus” iekšējam tirgum, kas varētu rasties, ja, kā tas esot šajā lietā, varētu būt atšķirības dažādu VRI praksē.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu prasība sakarā ar bezdarbību ir pieņemama tikai tad, ja attiecīgā iestāde iepriekš ir tikusi aicināta rīkoties. Šī iestādes brīdināšana ir būtiska formalitāte, un tās sekas ir tādas, ka, pirmkārt, ar to sākas divu mēnešu termiņš, kurā iestādei ir jāformulē nostāja, un, otrkārt, tiek noteiktas robežas, kādās var tikt celta prasība gadījumā, ja iestāde atturas formulēt nostāju. Lai arī brīdinājums nav pakļauts konkrētas formas nosacījumam, tomēr tam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai Komisija varētu konkrēti uzzināt tā lēmuma saturu, kuru tā ir aicināta pieņemt, un no tā jāizriet, ka tā mērķis ir likt iestādei paust savu nostāju (skat. spriedumu, 1999. gada 3. jūnijs, TF1/Komisija, T‑17/96, EU:T:1999:119, 41. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2011. gada 29. septembris, Ryanair/Komisija, T‑442/07, nav publicēts, EU:T:2011:547, 22. punkts).

39

Tomēr prasības sakarā ar bezdarbību formulējumam un brīdinājuma formulējumam nav jābūt identiskiem. Proti, šādā prasībā prasītājs nevar lūgt Vispārējo tiesu dot rīkojumu Komisijai pieņemt nepieņemto aktu, bet var tikai lūgt attiecīgā gadījumā konstatēt, ka Komisija ir pārkāpusi Līgumu, jo, pārkāpjot savus pienākumus, nav veikusi pieprasītos pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 8. jūnijs, Camar un Tico/Komisija un Padome, T‑79/96, T‑260/97 un T‑117/98, EU:T:2000:147, 67. punkts). Līdz ar to pats šīs prasības raksturs neprasa, lai prasītājs, iesniedzot savus prasījumus Vispārējā tiesā, izmantotu tādu pašu formulējumu kā Komisijai adresētajā brīdinājumā.

40

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas aicinājuma rīkoties priekšmets izriet tostarp no tās 2016. gada 22. decembra vēstules nosaukuma, kas ir formulēts šādi:

“Brīdinājuma vēstule saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu, ar kuru [..] Komisija tiek aicināta rīkoties saistībā ar [prasītājas] 2016. gada 2. augusta lūgumu pieņemt galīgo lēmumu, lai liegtu [VRI] pieņemt labvēlīgu lēmumu par Inmarsat lūgumu atļaut tai izmantot [2 GHz frekvenču] joslas spektru “gaiss–zeme” risinājumu nodrošināšanai savienojamības lidojumā pakalpojumiem.”

41

Tālāk, pēc tam, kad prasītāja bija izklāstījusi visas tiesību normas, uz kuru pamata tā uzskata, ka Komisijai ir pienākums rīkoties, prasītāja atkārtoja attiecīgo lūgumu, izmantojot šādu formulējumu, kas, lai gan patiešām ir atšķirīgs, tomēr ir būtiski līdzīgs:

“Tātad [prasītāja] lūdza Komisiju rīkoties steidzami [..], lai liegtu VRI atļaut Inmarsat izmantot [2 GHz frekvenču] joslas spektru savienojamības lidojumā pakalpojumu sniegšanai bez jauna uzaicinājuma iesniegt pieteikumus, kura mērķis būtu tiesību izmantot šo spektru piešķiršana.”

42

Turklāt 2016. gada 22. decembra vēstulē prasītāja skaidri un formāli pieprasīja Komisijai rīkoties saistībā ar attiecīgo lūgumu. Šajos apstākļos minētā vēstule ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pielīdzināma brīdinājumam LESD 265. panta izpratnē attiecībā uz visiem 2016. gada 2. augusta vēstulē izsmeļoši izklāstītajiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 3. jūnijs, TF1/Komisija, T‑17/96, EU:T:1999:119, 42. punkts).

43

Tādējādi ir jāpārbauda, vai Komisijai adresētajā 2016. gada 22. decembra brīdinājumā, lasot to saistībā ar prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstuli, ir ietverts aicinājums rīkoties, lai novērstu “būtiski atšķirīgu” 2 GHz frekvenču joslas izmantojumu un iekšējā tirgus sadrumstalotību, kas būtu pietiekami skaidrs un precīzs, lai ļautu Komisijai konkrēti uzzināt tā lēmuma saturu, kuru tai tika lūgts pieņemt, un vai no šī aicinājuma rīkoties izriet, ka tā mērķis ir likt Komisijai ieņemt nostāju šī sprieduma 38. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

44

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka 2016. gada 2. augusta vēstulē prasītāja tostarp pauda savu viedokli, saskaņā ar kuru, ja VRI piešķirtu atļaujas Inmarsat attiecībā uz EAN sistēmu, tas veidotu 2 GHz joslas izmantojumu, kurš “būtiski atšķirtos” no Savienības likumdevēja paredzētā izmantojuma.

45

Tādējādi, kad prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt Komisijas bezdarbību, ciktāl tā nav veikusi pasākumus, lai “liegtu VRI bez jebkādas koordinācijas atļaut Inmarsat izmantot 2 GHz joslu galvenokārt attiecībā uz “gaiss–zeme” veida tīkliem” un lai nepieļautu “būtiski atšķirīgu” 2 GHz joslas izmantojumu, šis lūgums, pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija, nepārsniedz robežas, kādās var tikt celta prasība sakarā ar bezdarbību, kā šīs robežas tikušas noteiktas ar Komisijai adresēto 2016. gada 22. decembra brīdinājumu, lasot to saistībā ar prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstuli.

46

Tas pats attiecas uz prasītājas lūgumu Vispārējai tiesai konstatēt, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies “nepieļaut citu 2 GHz frekvenču joslas izmantojumu”.

47

Savukārt, kā apgalvo Komisija, prasība sakarā ar bezdarbību ir nepieņemama, ciktāl prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija prettiesiski ir atturējusies pieņemt individuālu Inmarsat adresētu aktu, kura mērķis būtu liegt tai izmantot 2 GHz frekvenču joslu savai “gaiss–zeme” sistēmai, kas nodrošina savienojamību lidojumā. Proti, atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu un tiesas sēdē prasītāja norādīja, ka viens no aktiem, kuru pieņemšana būtu Komisijas kompetencē saistībā ar aicinājumu rīkoties, ir Inmarsat adresēta “brīdinājuma vēstule”, ar kuru tai būtu aizliegts izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai. Taču ne Komisijai 2016. gada 22. decembrī nosūtītajā brīdinājumā, ne 2016. gada 2. augusta vēstulē, uz kuru tajā ir atsauce, prasītāja nav aicinājusi Komisiju pieņemt šādu Inmarsat adresētu aktu. Aicinājums rīkoties šādi nevar arī tikt izsecināts no konteksta, kādā prasītāja nosūtīja Komisijai minēto brīdinājumu un minēto vēstuli un kas skaidri attiecās uz tāda akta pieņemšanu, kura mērķis būtu liegt VRI piešķirt Inmarsat atļaujas, ņemot vērā tostarp šīs frekvenču joslas izmantojumu, kas, pēc prasītājas domām, neatbilst saskaņotajiem mērķiem un atlases lēmumam.

48

Līdz ar to Komisijas iebilde par nepieņemamību, kas ir balstīta uz tēzi, ka šīs prasības priekšmets neatbilst brīdinājuma priekšmetam, ir daļēji pamatota.

49

Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas Komisijai adresētais aicinājums rīkoties ir balstīts uz premisu, ka tai ir pienākums rīkoties, ja pastāv risks, ka tiks ietekmēta MSP iekšējā tirgus saskaņošana. Šajā ziņā prasītāja ir balstījusies uz LES 17. pantu un Komisijas kā “Līgumu sargātājas” uzdevumu nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu, kā arī uz pilnvarām, kas, pēc tās domām, Komisijai esot piešķirtas saskaņā ar pamatdirektīvas 19. pantu un atļauju izsniegšanas direktīvas 35. apsvērumu, lai uzraudzītu MSP iekšējā tirgus darbību.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru brīdinājumā ir jāsniedz norādes par pieprasītā akta saturu, bet nekas nepieprasa, lai šajā formulējumā pieprasītais akts būtu apzīmēts ārkārtīgi precīzi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1970. gada 8. jūlijs, Hake/Komisija, 75/69, EU:C:1970:65, 4.–10. punkts, un 1985. gada 22. maijs, Parlaments/Padome, 13/83, EU:C:1985:220, 35.–37. punkts).

51

Aplūkojamajā lietā Komisija no brīdinājuma, kas tai tika nosūtīts 2016. gada 22. decembrī, lasot to saistībā ar prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstuli, varēja secināt, ka akta, kuru prasītāja to bija aicinājusi pieņemt, sekām būtu jābūt tādām, ka tiktu saglabāts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas MSP mērķiem iekšējais tirgus, kāds tas bija noteikts piemērojamajā tiesiskajā regulējumā. Turklāt ir jānorāda, kā to ir darījusi prasītāja, ka Komisija 2017. gada 21. februāra vēstulē atbildēja, ka tās dienesti “pārrauga tirgus un tiesiskā regulējuma attīstību”.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, no vienas puses, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, brīdinājums attiecībā uz tā akta saturu, kuru Komisija tikusi aicināta pieņemt, bija pietiekami precīzs un skaidrs, lai dotu tai iespēju formulēt nostāju par darbībām, kas būtu veicamas, lai liegtu VRI piešķirt atļaujas Inmarsat, MSP iekšējā tirgus saglabāšanas nolūkā.

53

No otras puses, prasība sakarā ar bezdarbību ir nepieņemama, ciktāl prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija prettiesiski ir atturējusies pieņemt aktu, kurš būtu individuāli adresēts Inmarsat un kura mērķis būtu liegt tai izmantot 2 GHz frekvenču joslu tās “gaiss–zeme” sistēmai, kas nodrošina savienojamību lidojumā.

54

Komisija norāda, ka 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs tā noformulēja nostāju saistībā ar prasītājas aicinājumu Komisijai pieņemt aktu, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslas spektru “gaiss–zeme” risinājumu nodrošināšanai savienojamības lidojumā pakalpojumiem. Tā uzskata, ka ir skaidri definējusi savu nostāju saistībā ar minēto aicinājumu rīkoties, pat ja šīs atbildes rezultātā netika veikti prasītājas pieprasītie pasākumi.

55

Replikā prasītāja apstrīd Komisijas argumentus, norādot, ka tās atbilde uz prasītājas aicinājumu rīkoties, kāda tā ir sniegta Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs, ir līdzvērtīga bezdarbībai. Tomēr atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem prasītāja norādīja, ka “nav strīda par to, ka [minētajās vēstulēs] Komisija [bija formulējusi] nostāju un ka šī nostāja [bija] līdzvērtīga [tās aicinājuma rīkoties] noraidīšanai”. Atbildot uz Vispārējās tiesas šajā ziņā uzdoto jautājumu tiesas sēdē, prasītāja apstiprināja, ka tā vairs neapstrīd, ka Komisija ir formulējusi nostāju saistībā ar tās aicinājumu rīkoties, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu “prasība [sakarā ar bezdarbību] ir pieņemama vienīgi tad, ja attiecīgā iestāde vai struktūra vispirms ir aicināta pieņemt lēmumu. Ja divos mēnešos pēc aicinājuma iestāde vai struktūra nav formulējusi savu nostāju, prasību var celt nākamos divos mēnešos”.

57

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 265. pantā paredzētie prasības sakarā ar bezdarbību pieņemamības nosacījumi nav izpildīti, ja iestāde, kas aicināta rīkoties, ir formulējusi nostāju saistībā ar šo aicinājumu pirms prasības celšanas (skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Aplūkojamajā lietā no Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēm izriet, ka tā uzskatīja, ka kompetences neesamības dēļ tā nevar rīkoties saistībā ar prasītājas aicinājumu Komisijai veikt pasākumus, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai, ar nolūku saglabāt iekšējo tirgu, kāds tas izriet no šīs frekvenču joslas izmantojuma MSP mērķiem saskaņošanas. Tātad runa ir par atteikumu rīkoties.

59

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ir uzskatāms, ka iestāde nav pieļāvusi bezdarbību, ne tikai tad, ja tā pieņem aktu, kas apmierina prasītāju, bet arī tad, ja tā atsakās pieņemt šo aktu un atbild uz tai adresēto lūgumu, norādot iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais akts nav jāpieņem vai ka tai nav pilnvaru to pieņemt (skat. rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Techniplan/Komisija, T‑853/16, nav publicēts, EU:T:2017:928, 22. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1972. gada 8. marts, Nordgetreide/Komisija,42/71, EU:C:1972:16, 4. punkts, un 1992. gada 24. novembris, Buckl u.c./Komisija, C‑15/91 un C‑108/91, EU:C:1992:454, 15. un 20. punkts, un rīkojumu, 2005. gada 8. decembris, Campailla/Komisija, C‑211/05 P, nav publicēts, EU:C:2005:760, 17. punkts).

60

Tātad attiecīgās iestādes izteiktais atteikums rīkoties atbilstoši aicinājumam ir uzskatāms par nostājas formulēšanu, ar kuru tiek izbeigta bezdarbība (rīkojums, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 36. punkts, un spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2013. gada 19. novembris, Komisija/Padome, C‑196/12, EU:C:2013:753, 22.–31. punkts).

61

Līdz ar to ir jākonstatē, ka šajā lietā Komisija ir izbeigusi tai pārmesto bezdarbību pirms prasības celšanas. Šajos apstākļos prasība sakarā ar bezdarbību ir jānoraida kā nepieņemama.

62

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāizvērtē Komisijas iebildums, saskaņā ar kuru prasība sakarā ar bezdarbību ir nepieņemama, ciktāl daži akti, kas tai, iespējams, būtu jāpieņem saskaņā ar prasītājas aicinājumu rīkoties, ietilpst tās rīcības brīvībā un tādēļ nevar būt šādas prasības priekšmets un ciktāl katrā ziņā šādi akti prasītāju neskar tieši un individuāli.

63

Prasītāja uzskata, ka Komisija tai adresētajās 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka vienīgi dalībvalstu kompetencē ir pieņemt lēmumus par atļauju izmantot frekvences 2 GHz frekvenču joslā attiecībā uz izraudzītajiem MSP operatoriem un šo atļauju īstenošanu. Tā apgalvo, ka Komisijai ir pilnvaras veikt atbilstošus pasākumus, lai liegtu dalībvalstīm piešķirt atļaujas Inmarsat un lai novērstu MSP iekšējā tirgus sadrumstalotību.

64

Komisija uzskata, ka atcelšanas prasība ir nepieņemama, tostarp tādēļ, ka tās 2017. gada 14. un 21. februāra vēstules nav saistošas un pašas par sevi nav apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē.

65

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka atcelšanas prasība nav pamatota, jo, tā kā Komisijai nav pilnvaru pieņemt prasītājas pieprasītos aktus, tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, šādi atbildot uz aicinājumu rīkoties savās 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs.

66

Komisija, ko atbalsta Inmarsat, norāda, ka tās 2017. gada 14. un 21. februāra vēstules nav uzskatāmas par apstrīdamiem aktiem LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē. Pamatojoties uz judikatūru, tā uzskata, ka minētās vēstules ietver, pirmkārt, vienkāršu prasītājai adresētu informāciju, saskaņā ar kuru Komisija nav pieņēmusi nekādu lēmumu, “atbildot uz pieteikumu piešķirt MSP atļauju”, un, otrkārt, juridisku atzinumu, saskaņā ar kuru šāds lēmums katrā ziņā ir kompetento valsts iestāžu prerogatīvā. Turklāt tā uzskata, ka prasītājas viedoklis, saskaņā ar kuru šīs vēstules būtiski ietekmē tās tiesisko stāvokli, ir tīri spekulatīvs, jo tas ir balstīts uz vairākiem pieņēmumiem.

67

Prasītāja, ko atbalsta Nīderlandes Karaliste, uzskata, ka Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs ir ietverts lēmums, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tā norāda, ka šajās vēstulēs ir ietverta Komisijas galīgā nostāja, kas ietver atteikumu rīkoties saistībā ar prasītājas aicinājumu veikt pasākumus, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai, ar nolūku saglabāt iekšējo tirgu, kāds tas izriet no šīs frekvenču joslas izmantojuma saskaņošanas attiecībā uz MSP.

68

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt trešo personu intereses, būtiski grozot to tiesisko stāvokli, ir uzskatāmi par aktiem, pret kuriem var vērsties ar prasību atcelt tiesību aktu (spriedumi, 1971. gada 31. marts, Komisija/Padome, 22/70, EU:C:1971:32, 42. punkts; 1994. gada 2. marts, Parlaments/Padome, C‑316/91, EU:C:1994:76, 8. punkts, un 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 36. punkts).

69

Lai noteiktu, vai kāds akts vai lēmums, ko lūgts atcelt, rada šādas sekas, ir jāņem vērā tā būtība (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts), kā arī tā autora nodoms šo aktu kvalifikācijas mērķiem (spriedumi, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 42. punkts, un 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 52. punkts). Turpretim formai, kādā ir pieņemts akts vai lēmums, principā nav nozīmes saistībā ar atcelšanas prasības pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts, un 2005. gada 7. jūlijs, Le Pen/Parlaments, C‑208/03 P, EU:C:2005:429, 46. punkts).

70

Aplūkojamajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 58.–60. punkta, Komisija ar savām 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēm noformulēja nostāju saistībā ar prasītājas uzaicinājumu rīkoties, ar kuru Komisijai tika pieprasīts veikt pasākumus, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai, ar nolūku saglabāt iekšējo tirgu, kāds tas izriet no šīs frekvenču joslas izmantojuma saskaņošanas attiecībā uz MSP, jo Komisija uzskatīja, ka pilnvaru neesamības dēļ šajā ziņā tā nevar rīkoties. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, minētās vēstules neietver vienkārši informāciju vai juridisku atzinumu, bet gan ir uzskatāmas par atteikumu rīkoties.

71

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgās iestādes izteiktais atteikums rīkoties atbilstoši aicinājumam principā ir uzskatāms par apstrīdamu aktu LESD 263. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 36. punkts; spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 44. punkts, un rīkojumu, 2017. gada 7. decembris, Techniplan/Komisija, T‑853/16, nav publicēts, EU:T:2017:928, 20. punkts).

72

Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka gadījumā, kad Komisijas aktam ir noraidošs raksturs, kā tas ir konkrētajā lietā, tas ir jānovērtē, ņemot vērā tā lūguma iedabu, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts (spriedumi, 1972. gada 8. marts, Nordgetreide/Komisija, 42/71, EU:C:1972:16, 5. punkts; 1992. gada 24. novembris, Buckl u.c./Komisija, C‑15/91 un C‑108/91, EU:C:1992:454, 22. punkts, un rīkojums, 2007. gada 13. marts, Arizona Chemical u.c./Komisija, C‑150/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:164, 22. punkts). It īpaši atteikums ir uzskatāms par aktu, par kuru var celt atcelšanas prasību LESD 263. panta izpratnē, tad, ja aktu, kuru iestāde atsakās pieņemt, varēja apstrīdēt saskaņā ar šo tiesību normu (skat. spriedumu, 1996. gada 22. oktobris, Salt Union/Komisija, T‑330/94, EU:T:1996:154, 32. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī rīkojumus, 2007. gada 13. marts, Arizona Chemical u.c./Komisija, C‑150/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:164, 23. punkts, un 2010. gada 22. janvāris, Makhteshim‑Agan Holding u.c./Komisija, C‑69/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:37, 46. punkts).

73

Tādējādi, lai novērtētu, vai atcelšanas prasība, kas vērsta pret Komisijas atteikumu rīkoties saistībā ar prasītājas aicinājumu tai veikt pasākumus, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai, ar nolūku saglabāt iekšējo tirgu, kāds tas izriet no šīs frekvenču joslas izmantojuma saskaņošanas attiecībā uz MSP, ir pieņemama, ir jānoskaidro, vai akts, ko Komisija aicināta pieņemt, pats veido aktu, kura tiesiskumu varētu pārbaudīt Vispārējā tiesa saskaņā ar LESD 263. pantu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 13. marts, Arizona Chemical u.c./Komisija, C‑150/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:164, 23. punkts).

74

Aplūkojamajā lietā šis jautājums ir saistīts ar jautājumu par to, vai Komisijai ir pilnvaras pieņemt šādu aktu. Proti, lai noteiktu, vai konkrētajā gadījumā akts, kuru Komisija atteicās pieņemt, pamatojoties uz apgalvoto pilnvaru neesamību, pats par sevi būtu apstrīdams saskaņā ar šī sprieduma 73. punktā atgādināto judikatūru, tostarp ir jānoskaidro, kāda būtu šī akta iedaba atkarībā no prasītājas apgalvotajām pilnvarām. Tas nozīmē, ka vispirms būtu jāizvērtē Komisijas pilnvaras pieņemt aktu saskaņā ar aicinājumu rīkoties. Pēc tam, ja tai ir prasītās pilnvaras, atbilstoši šī sprieduma 73. punktā atgādinātajai judikatūrai ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa varētu kontrolēt tā akta tiesiskumu, kuru Komisija ir pilnvarota pieņemt. Ja atbilde uz kādu no šiem jautājumiem ir noraidoša, proti, šajā gadījumā, ja Komisijai nav pilnvaru vai ja prasītājai nav tiesību celt prasību atcelt aktu, kuru Komisija ir pilnvarota pieņemt, atcelšanas prasība pirmajā gadījumā ir jānoraida kā nepamatota vai – otrajā gadījumā – kā nepieņemama, ņemot vērā šā sprieduma 73. punktā atgādināto judikatūru. Savukārt, ja Komisijas kompetencē ir pieņemt aktu, kuram būtu prasītājas pieprasītais saturs un kura atcelšanu prasītāja varētu lūgt saskaņā ar LESD 263. pantu, prasība ir jāapmierina, ciktāl Komisija ir atteikusies rīkoties, uzskatīdama, ka tai nav kompetences.

75

Tādējādi Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs ietvertā atteikuma rīkoties tiesiskums tiks izvērtēts vienlaicīgi ar atcelšanas prasības, kas vērsta pret šādu atteikumu, pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 16. jūnijs, Francija/Komisija, C‑325/91, EU:C:1993:245, 11. punkts).

76

Turklāt ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai ir tiesības, ņemot vērā katras lietas apstākļus, izvērtēt, vai pareizas tiesvedības apsvērumu dēļ prasība būtu jānoraida pēc būtības, iepriekš nelemjot par iebildi par nepieņemamību, kuru izvirzījusi Komisija attiecībā uz atcelšanas prasību un kura ir pamatota ar to, ka prasītājai nav intereses celt prasību vai tai nav locus standi lūgt aicinājumā rīkoties pieprasītā akta atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts). Konkrētajā lietā, ņemot vērā saikni, kas pastāv starp prasības pieņemamību un pamatotību, Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jālemj par to, vai Komisijai ir pilnvaras pieņemt aktu saistībā ar prasītājas tai adresēto aicinājumu rīkoties, neskarot šī sprieduma 107.–112. un 164.–180. punktu.

77

Ir jāatgādina, ka 2016. gada 22. decembra vēstulē prasītāja skaidri un formāli pieprasīja Komisijai apmierināt prasītājas 2016. gada 2. augusta vēstulē ietverto lūgumu rīkoties, lai liegtu VRI piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai, ar nolūku saglabāt iekšējo tirgu, kāds tas izriet no šīs frekvenču joslas izmantojuma saskaņošanas attiecībā uz MSP.

78

No Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēm būtībā izriet trīs atbildes uz prasītājas aicinājumu rīkoties elementi. Pirmkārt, Komisija norādīja, ka lēmumi par atļaujas pieteikumiem un izpildes pasākumiem attiecībā uz MSP un to operatoriem tiek pieņemti valsts līmenī. Otrkārt, tā apgalvoja, ka tā tikai atvieglo sadarbību starp dalībvalstīm saskaņā ar izpildes lēmumu, un norādīja, ka nekādi nav paredzēts no jauna definēt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi. Treškārt, tā uzskatīja, ka ar piemērojamo tiesisko regulējumu tai nav piešķirtas īpašas pilnvaras rīkoties, lai liegtu dalībvalstij izsniegt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslas spektru, lai nodrošinātu “gaiss–zeme” risinājumus savienojamības lidojumā pakalpojumiem.

79

Prasītāja, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste un Eutelsat, uzskata, ka ar 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēm Komisija esot kļūdaini noliegusi, ka tai būtu pilnvaras rīkoties saistībā ar tai adresēto aicinājumu. Prasītāja arī apstrīd, ka tai nav tiesību celt atcelšanas prasību attiecībā uz aktiem, kuru pieņemšana esot Komisijas kompetencē.

80

Šajā ziņā iesākumā, runājot par tā akta raksturu, kas, pēc prasītājas domām, Komisijai esot bijis jāpieņem saistībā ar tās aicinājumus rīkoties, prasītāja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, būtībā norādīja, ka Komisijas rīcība varētu izpausties kā akts, kurš būtu individuāli adresēts Inmarsat un kura mērķis būtu aizliegt tai izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ieviešanai, kas esot nesaderīga ar tiesisko regulējumu attiecībā uz MSP, vai kā akts, saskaņā ar kuru atlases lēmums vairs neattiektos uz Inmarsat, vai kā akts, kurš būtu individuāli adresēts VRI, liedzot tām piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu minētās sistēmas ieviešanai, vai arī kā vispārpiemērojams akts, kura mērķis būtu saglabāt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķa saskaņotību un kura sekas būtu tādas, ka VRI tiktu liegts piešķirt šādas atļaujas Inmarsat.

81

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 47. punkta, ka aicinājumā rīkoties, ko prasītāja bija adresējusi Komisijai, nebija ietverts aicinājums pieņemt aktu, kurš būtu individuāli adresēts Inmarsat un kura mērķis būtu aizliegt tai izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmas ekspluatācijai. Līdz ar to prasītājai nav pamata apstrīdēt Komisijas 2017. gada 14. un 21. februāra vēstulēs ietvertā lēmuma tiesiskumu šajā ziņā. Proti, tā kā prasītāja nebija aicinājusi Komisiju pieņemt šo aktu, Komisija loģiski nevarēja pieņemt lēmumu šajā ziņā.

82

Tālāk, prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties pieņemt VRI adresētu individuālu aktu vai vispārpiemērojamu aktu, neievērojot vai kļūdaini interpretējot pilnvaras, kas tai izriet, pirmkārt, no tiesiskā regulējuma attiecībā uz radiofrekvenču spektra pārvaldību un MSP, otrkārt, no vispārējiem tiesību principiem publiskā iepirkuma jomā, treškārt, no tās pienākuma novērst iekšējā tirgus sadrumstalotību, lai nodrošinātu 2 GHz frekvenču joslas, kas paredzēta MSP, saskaņošanas iniciatīvas lietderīgu iedarbību, kā arī, ceturtkārt, no LES 4. panta 3. punktā nostiprinātā lojālas sadarbības principa. Visbeidzot, tā uzskata, ka šīs pilnvaras ir netiešas.

83

Prasītāja norāda, ka EAN sistēma, kura piedāvā “gaiss‑zeme” risinājumus savienojamībai lidojumā un attiecībā uz kuru Inmarsat lūdz VRI atļaujas, neatbilst nedz saskaņošanas lēmumā sniegtajai 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķu definīcijai, nedz saistībām, kuras Inmarsat uzņēmusies atlases procedūrā un kuru izpildei tā ir tikusi izraudzīta, proti, sniegt MSP, kas nodrošina vispārējo savienojamību.

84

Prasītāja uzskata, ka, lai gan pilnvaras piešķirt atļaujas ar MSP lēmumu ir piešķirtas VRI, pilnvaras noteikt MSP piešķirtās frekvences, noteikt mērķus, kuriem 2 GHz frekvenču josla tiks izmantota, un atlasīt operatorus saskaņā ar kopīgo procedūru ir tikai Komisijai, it īpaši, piemērojot MSP lēmuma II sadaļu. Prasītāja, ko atbalsta Eutelsat, apgalvo, ka dalībvalsts piešķirta atļauja, kura ļautu Inmarsat mainīt 2 GHz frekvenču joslas izmantojumu par labu “gaiss–zeme” tīklam, ir acīmredzami atzīstama par šo pilnvaru, kas ir rezervētas Komisijai, nepareizu izmantošanu un par jēdzienu “mobilo satelītsakaru sistēmas” un “uz zemes izvietoti papildu komponenti”, kādi tie ir definēti MSP lēmumā, kā arī nosacījumos un pienākumos, ko Komisija noteikusi uzaicinājumā iesniegt pieteikumus un atlases lēmumā, pārdefinēšanu.

85

Prasītājas ieskatā, tā kā saskaņošanas lēmumu un atlases lēmumu ir pieņēmusi Komisija, tai būtu jāpārrauga to pareiza piemērošana un šajā ziņā būtu jānolemj, ka 2 GHz frekvenču joslas spektra izmantošana MSP galvenokārt sauszemes tīklā, kā to piedāvā Inmarsat, ir uzskatāma par būtiskām izmaiņām šīs frekvenču joslas saskaņotajā izmantošanā Savienības mērogā. Šajā ziņā Komisijai, pēc prasītājas un Eutelsat domām, esot bijis jāpaziņo VRI, pirmkārt, ka šis jaunais paredzētais izmantojums neietilpst minētā spektra, kas tika piešķirts Inmarsat atlases procedūras iznākumā saskaņā ar MSP lēmumu, izmantošanas jomā un, otrkārt, ka jebkurš lēmums par šī spektra atšķirīgu izmantojumu būtu jāpieņem saskaņā ar “Savienības procedūru”, proti, pēc jauna uzaicinājuma iesniegt pieteikumus.

86

Turklāt prasītāja apgalvo, ka izpildes lēmums, ko Komisija pieņēmusi, pamatojoties uz MSP lēmuma 9. panta 3. punktu un uz kuru tā ir atsaukusies savā 2017. gada 14. februāra vēstulē, norādot, ka tās pilnvaras izpildes pasākumu jomā attiecībā uz atļauju saņēmušo operatoru ietver tikai valsts līmenī šajā ziņā veikto darbību pārraudzību, ir piemērojams tikai iespējamajiem šī lēmuma 7. panta 2. punktā paredzēto kopējo nosacījumu pārkāpumiem un tātad neattiecas uz minētā III sadaļā aprakstīto “atļauju piešķiršanas” posmu.

87

Līdz ar to prasītāja uzskata, ka Komisijai bija jārīkojas, lai novērstu novirzes risku, ņemot vērā saskaņā ar saskaņošanas procesu un no tās izrietošo atlases procedūru atļautā 2 GHz frekvenču joslas ekskluzīvā izmantojuma apjomu un noteiktos kritērijus.

88

Komisija, ko atbalsta Inmarsat un EchoStar, apgalvo, ka ar Savienības tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams sistēmām, kuras nodrošina MSP, tai nav piešķirtas pilnvaras attiecībā uz atļaujām, kas izsniedzamas operatoriem konkrētam frekvenču joslas izmantojumam. Šīs pilnvaras esot tikai VRI, kuras vienīgās esot pilnvarotas piešķirt atļaujas izraudzītajiem kandidātiem un veikt izpildes pasākumus, lai nodrošinātu kopējo nosacījumu ievērošanu.

89

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz radiofrekvenču spektra pārvaldību un MSP, ir paredzēts skaidrs pilnvaru sadalījums starp Komisiju un dalībvalstīm.

90

No vienas puses, no tiesiskā regulējuma, kas attiecas uz radiofrekvenču spektra pārvaldību un MSP, izriet, ka Komisijai, kā to norāda prasītāja, ir noteiktas pilnvaras pieņemt aktus ar juridiski saistošu iedarbību. Proti, radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktā Komisijai ir piešķirtas pilnvaras noteikt frekvenču pieejamību un izmantošanas mērķi, un attiecībā uz 2 GHz frekvenču joslas izmantošanu sistēmām, kas nodrošina MSP, šīs pilnvaras tā ir īstenojusi, pieņemot saskaņošanas lēmumu.

91

Tāpat Komisijai saskaņā ar MSP lēmuma II sadaļu, kā to apgalvo prasītāja, ir ekskluzīvas pilnvaras izraudzīties MSP operatorus 2 GHz frekvenču joslā saskaņā ar kopīgās atlases procedūru. Kā Komisija apstiprināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, šajā kopīgās atlases procedūrā tā tostarp nosaka, vai sistēma, kas piedāvāta atbildē uz uzaicinājumu iesniegt pieteikumus, atbilst sistēmas, kas nodrošina MSP, definīcijai, kāda izriet no minētā lēmuma 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta. Proti, kā izriet no minētās sadaļas, Komisija organizē salīdzinošās atlases procedūru mobilo satelītsakaru sistēmu operatoru atlasei. Tieši īstenojot šīs ekskluzīvās pilnvaras, Komisija pieņēma atlases lēmumu, ar kuru tā izraudzījusies Inmarsat un Solaris (kas vēlāk kļuva par EchoStar) kā tādu sistēmu operatorus, kuras nodrošina MSP 2 GHz frekvenču joslā (skat. šā sprieduma 8. punktu).

92

No otras puses, MSP piemērojamais tiesiskais regulējums piešķir noteiktas ekskluzīvas pilnvaras dalībvalstīm. Tā, pirmkārt, tieši kompetentās valsts iestādes saskaņā ar MSP lēmuma III sadaļu izsniedz Komisijas izraudzītajiem operatoriem vajadzīgās atļaujas, lai izmantotu radiofrekvences, kas piešķirtas mobilo satelītsakaru sistēmu ekspluatācijai.

93

Proti, saskaņā ar MSP lēmuma 7. panta 1. punktu tikai dalībvalstu kompetencē ir nodrošināt, kā izraudzītajiem kandidātiem ir tiesības izmantot konkrētās radiofrekvences, kas norādītas Komisijas lēmumā, un tiesības ekspluatēt mobilo satelītsakaru sistēmu. Turklāt saskaņā ar šī lēmuma 8. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka to kompetentās iestādes piešķir pieteikuma iesniedzējiem, kas atlasē izraudzīti saskaņā ar minētā lēmuma II sadaļu un kam atļauts izmantot radiofrekvenču spektru saskaņā ar šī paša lēmuma 7. pantu, vajadzīgās atļaujas, lai savā teritorijā nodrošinātu mobilo satelītsakaru sistēmu uz zemes izvietotu papildu komponentu darbību.

94

No MSP lēmuma 7. panta 1. punkta un 8. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka atļaujas piešķiršana saskaņā ar pirmo no šīm tiesību normām ir pakļauta vienīgajam nosacījumam, proti, ka operators, kas lūdz šo atļauju, ir saskaņā ar minētā lēmuma II sadaļu izraudzītais kandidāts, savukārt atļaujas piešķiršana saskaņā ar otro no šīm tiesību normām ir pakļauta diviem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem papildus apstāklim, ka atļaujas pieprasītājam ir izraudzītā operatora statuss, tam ir jābūt arī atļaujai izmantot attiecīgo radiofrekvenču spektru saskaņā ar minētā lēmuma 7. pantu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, Viasat UK un Viasat, C‑100/19, EU:C:2020:174, 46. punkts).

95

Līdz ar to MSP lēmuma 7. panta 1. punkta un 8. panta 1. punkta gramatiskā interpretācija liek secināt, ka VRI nevar atteikt atļauju saskaņā ar kādu no šīm tiesību normām, pamatojoties uz to, ka sistēma, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta atļauja, nav mobilo satelītsakaru sistēma vai ka attiecīgais operators nav ievērojis saistības, ko tas bija uzņēmies atlases procedūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, Viasat UK un Viasat, C‑100/19, EU:C:2020:174, 49. punkts). Šajā kontekstā ir jānorāda, kā tas izriet no šī sprieduma 91. punkta, ka Komisija pirms atlases lēmuma pieņemšanas novērtē, vai sistēma, ko operators piedāvā, atbildot uz uzaicinājumu iesniegt pieteikumus, ir mobilo satelītsakaru sistēma.

96

No tā izriet, ka VRI, piešķirot atļaujas, nav nekādas rīcības brīvības un tātad tās nevar atteikt atļaujas, ja pieteikumu ir iesniedzis Komisijas izraudzītais operators, kā to atzinusi prasītāja.

97

Prasītāja būtībā uzskata, ka šāds apstāklis nozīmē, ka Komisijai ir jārīkojas, lai “aizsargātu” savas ekskluzīvās pilnvaras un tādējādi lai novērstu to, ka VRI piešķir atļaujas gadījumā, kad sistēma, kuras ekspluatācijai izraudzītais operators lūdz atļauju, ir tikusi grozīta – kā tas esot šajā lietā EAN sistēmas gadījumā – salīdzinājumā ar sistēmu, kuras ieviešanai Komisija to bija izraudzījusies, un kad jaunā sistēma neatbilst nedz saskaņošanas lēmumā un MSP lēmumā paredzētajiem mērķiem, nedz saistībām, ko attiecīgais operators ir uzņēmies kopīgās atlases procedūrā.

98

Šajā ziņā, otrkārt, ir jānorāda, ka pilnvaras kontrolēt, vai tiek ievēroti MSP lēmuma 7. panta 2. punktā un 8. panta 3. punktā attiecīgi paredzētie kopējie nosacījumi, kas ir piesaistīti atļaujām, un attiecīgā operatora atlases procedūrā uzņemtās saistības, kā arī pilnvaras sodīt iespējamos pārkāpumus ir piešķirtas dalībvalstīm, savukārt Komisijai šajā ziņā ir tikai koordinēšanas pilnvaras.

99

Proti, pirmām kārtam, MSP lēmuma 9. pantā ir paredzēta kopējo nosacījumu, kas ir piesaistīti VRI piešķirtajām atļaujām, ievērošanas pārraudzības sistēma un izpildes procedūra gadījumam, ja operators, kas ir ticis izraudzīts un ir saņēmis atļauju, neievēro minētos kopējos nosacījumus. Ar to saistītās pilnvaras MSP lēmumā ir piešķirtas visupirms dalībvalstīm.

100

Tā, saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 2. punkta otro daļu dalībvalstis nodrošina kopējo nosacījumu, kas ir piesaistīti atbilstoši minētā lēmuma 7. un 8. pantam piešķirtajām atļaujām, ievērošanas pārraudzību un veic atbilstošus pasākumus to neievērošanas gadījumā. Šī lēmuma 9. panta 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka valsts izpildes noteikumiem ir jāatbilst Savienības tiesībām, it īpaši atļauju izsniegšanas direktīvas 10. pantam.

101

Saskaņā ar atļauju izsniegšanas direktīvas 10. pantu VRI uzrauga un pārrauga iespējamo vispārējās atļaujas vai radiofrekvenču izmantošanas tiesību nosacījumu ievērošanu. Šajā ziņā dalībvalstis pilnvaro VRI tostarp piemērot uzņēmumiem, kas neievēro šīs vispārējās atļaujas vai šos izmantošanas nosacījumus, preventīvas finansiālas sankcijas vai izdot rīkojumus izbeigt vai apturēt tāda pakalpojuma vai pakalpojuma kopuma sniegšanu, kuru turpināšana būtiski kaitētu konkurencei.

102

Šī sprieduma 99.–101. punktā minētās tiesību normas ir jāaplūko MSP lēmuma 21. apsvēruma gaismā, saskaņā ar kuru lēmumus attiecībā uz atļaujas atsaukšanu, kas izsniegta par MSP vai uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, ja nav pildītas saistības, būtu jāīsteno valsts līmenī.

103

Otrām kārtām, viens no kopējiem nosacījumiem, kuri ir piesaistīti atļaujām saskaņā ar MSP lēmuma 7. panta 1. punktu un kuru ievērošana ir jānodrošina dalībvalstīm saskaņā ar šī lēmuma 9. panta 2. punkta otro daļu, ir šī paša lēmuma 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums, ka izraudzītie kandidāti izmanto piešķirto radiofrekvenču spektru MSP nodrošināšanai. Šī pēdējā minētā tiesību norma, lasot to kopā ar minētā lēmuma 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto definīciju, tādējādi ir vērsta uz to, lai dalībvalstis pārraudzītu MSP sniegšanai piešķirtas frekvences mērķa ievērošanu un līdz ar to kontrolētu to, ka sistēma, kuras ekspluatācijai tiek izmantota minētā frekvence, ir mobilo satelītsakaru sistēma, kas nodrošina MSP, un šo apstākli prasītāja būtībā atzīst, apgalvojot, ka 2 GHz radiofrekvenču joslas saskaņošanas mērķis ir nodrošināt, ka “mobilo satelītsakaru sistēmas” sniedz MSP.

104

Turklāt MSP lēmuma 7. panta 1. punktā minētās atļaujas ir pakļautas arī šī lēmuma 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajam kopējam nosacījumam, saskaņā ar kuru izraudzītie kandidāti ievēro visas saistības, ko tie uzņēmušies pieteikumā un Komisijas organizētās atlases procedūras gaitā.

105

Turklāt atļaujām, ko VRI piešķir saskaņā ar MSP lēmuma 8. panta 1. punktu, tostarp tiek piesaistīts šī lēmuma 8. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētais kopējais nosacījums, saskaņā ar kuru operatori izmanto piešķirto radiofrekvenču spektru mobilo satelītsakaru sistēmu uz zemes izvietotu papildu komponentu darbības nodrošināšanai, kā arī minētā lēmuma 8. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru uz zemes izvietoti papildu komponenti ir mobilo satelītsakaru sistēmas neatņemama daļa un tos kontrolē satelīta resursu un tīkla pārvaldības mehānisms. Šīs tiesību normas, lasot tās kopā ar šī paša lēmuma 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietverto definīciju, ļauj nodrošināt, ka dalībvalstis pārrauga un uzrauga to, kā izraudzītais operators ievēro tostarp uz zemes izvietotu papildu komponentu lomu mobilo satelītsakaru sistēmā, kurai ir saņemta atļauja saskaņā ar konkrētā lēmuma 7. panta 1. punktu.

106

Līdz ar to ir jākonstatē, ka MSP lēmumā ir paredzēta pārraudzības procedūra attiecībā uz sistēmu, kurai VRI piešķīrusi atļaujas, un uzraudzība par to, ka izraudzītajam un atļauju saņēmušajam operatoram piešķirtā frekvence tiek izmantota atbilstoši saskaņotajam mērķim MSP sniegšanai, kā arī par to, vai šis operators ievēro MSP piemērojamo tiesisko regulējumu, it īpaši attiecībā uz pašu mobilo satelītsakaru sistēmas definīciju un saistībām, kas uzņemtas atlases procedūras gaitā. Lēmumpieņemšanas pilnvaras šajā sakarā ir piešķirtas dalībvalstīm.

107

Trešām kārtām, runājot par Komisijas pilnvarām pārraudzības un izpildes procedūrā, no MSP lēmuma 22. apsvēruma izriet, ka, lai gan pārraudzība par to, kā izraudzītie un atļauju saņēmušie mobilo satelītsakaru sistēmu operatori izmanto radiofrekvenču spektru, un visi nepieciešamie izpildes pasākumi tiek veikti valsts līmenī, Komisijai ir jāsaglabā iespēja definēt koordinētas pārraudzības vai izpildes procedūras kārtību. Vajadzības gadījumā Komisijai būtu jāvar ierosināt izskatīt ar izpildi saistītus jautājumus attiecībā uz to, vai operators pilda kopējos atļaujas piešķiršanas nosacījumus.

108

Tādējādi, no vienas puses, saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 2. punkta trešo daļu “Komisija var ar [atbilstoši pamatdirektīvas 22. pantam izveidotās] Komunikāciju [Sakaru] komitejas palīdzību izmeklēt visus kopējo nosacījumu iespējamos pārkāpumus”. Turklāt saskaņā ar šo pašu tiesību normu, “ja kāda dalībvalsts ziņo Komisijai par kādu konkrētu pārkāpumu, Komisija iespējamo pārkāpumu pārbauda”. Šajā tiesību normā nav precizēts tā akta raksturs, ko Komisija varētu pieņemt uz tās pamata, vai tādas pārbaudes juridiskās sekas, ko Komisija var veikt vai attiecīgā gadījumā tai jāveic.

109

Tomēr no MSP lēmuma 9. panta 2. punkta trešās daļas kontekstuālās interpretācijas izriet, ka, īstenojot tai ar šo tiesību normu piešķirtās pilnvaras, Komisija var vai labākajā gadījumā tai – Sakaru komitejas darba ietvaros – ir pienākums sniegt ieteikumu vai atzinumu, kas būtu adresēts kompetentajām valsts iestādēm. Proti, no minētā lēmuma 9. panta 2. punkta izriet, ka tieši dalībvalstīm ir jānodrošina kopējo nosacījumu ievērošana un jāveic attiecīgie pasākumi neatbilstības gadījumā (skat. šā sprieduma 100. punktu). No tā izriet, ka “pārbaude”, ko Komisija var veikt vai kas tai ir jāveic saskaņā ar šī lēmuma 9. panta 2. punkta trešo daļu, var būt vērsta tikai uz to, lai sniegtu dalībvalstīm palīdzību, lai tās izlemtu, vai ir vai nav noticis kopējo nosacījumu pārkāpums, un attiecīgā gadījumā lemtu par šādam pārkāpumam piemērojamo sankciju, tomēr nepiešķirot Komisijai lēmumpieņemšanas pilnvaras šajā ziņā.

110

Saskaņā ar šā sprieduma 68. un 69. punktā atgādināto judikatūru par apstrīdamiem aktiem LESD 263. panta izpratnē ir uzskatāmi jebkuri Savienības iestāžu pieņemti noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, Ungārija/Komisija, C‑31/13 P, EU:C:2014:70, 54. punkts).

111

Savukārt LESD 263. pantā paredzētā kontrole tiesā neattiecas uz jebkādiem aktiem, kas nerada saistošas tiesiskās sekas, piemēram, sagatavojošiem aktiem, apstiprinošiem aktiem un tīri izpildes rakstura aktiem, vienkāršiem ieteikumiem un atzinumiem, kā arī – principā – iekšējām instrukcijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Ireland)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 52. punkts).

112

Līdz ar to, piemērojot šā sprieduma 72. punktā atgādināto judikatūru, šī prasība ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz Komisijas atteikumu pieņemt aktu saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 2. punkta trešo daļu.

113

No otras puses, runājot par saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 3. punktā Komisijas piešķirtajām pilnvarām pieņemt lēmumu, kas radītu saistošas tiesiskās sekas dalībvalstīm, lai ieviestu kopējo nosacījumu, kas attiecas uz MSP sniegšanu, izpildes koordinēšanas mehānismu, Komisija, atbildot uzEutelsat argumentu un Vispārējās tiesas jautājumu, atzina, ka šī tiesību norma tai piešķir pilnvaras pieņemt citus atbilstošos noteikumus, lai nodrošinātu izpildes noteikumu koordinētu piemērošanu, tostarp attiecībā uz kopējiem nosacījumiem saistībā ar uz zemes izvietotu papildu komponentu izmantošanu.

114

Tomēr, līdzīgi kā to dara Komisija, ir jānorāda, ka pilnvaras, kas tai ir piešķirtas saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 3. punktu, ir tikai pilnvaras koordinēt kārtību, kādā kompetentās valsts iestādes piemēro izpildes pasākumus, savukārt šīs iestādes saglabā visas pilnvaras attiecībā uz šo izpildes pasākumu īstenošanu. Tādējādi Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu nav nekādu pilnvaru nedz saistošā veidā konstatēt kopējo nosacījumu pārkāpuma esamību, nedz pieņemt aktu, ar kuru tā varētu liegt minētajām valsts iestādēm piešķirt atļauju vai to atsaukt vai apturēt gadījumā, ja tās konstatētu pārkāpuma esamību.

115

No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, MSP lēmums nepiešķir Komisijai tiešas pilnvaras novērtēt EAN sistēmas saderīgumu ar atlases lēmumu vai MSP piemērojamo tiesisko regulējumu, ne arī vēlāk pieņemt aktu, kura mērķis būtu liegt VRI piešķirt atļaujas Inmarsat vai likt tām atsaukt piešķirtās atļaujas un kurš būtu apstrīdams saskaņā ar LESD 263. pantu.

116

Treškārt, ciktāl prasītājas šajā iebildumā izvirzītie argumenti ir jāsaprot tādējādi, ka tā apgalvo, ka Komisijai ir netiešas pilnvaras pieņemt pretēju aktu, atsaucot vai grozot operatoru atlases lēmumu, pamatojoties uz to, ka Inmarsat piešķirtās 2 GHz frekvenču joslas izmantošana neatbilst ne saskaņošanas lēmumā noteiktajiem mērķiem, ne kritērijiem, uz kuru pamata Inmarsat tika izraudzīta, ir jākonstatē turpmāk izklāstītais.

117

Saskaņā ar vispārējo tiesību principu institūcijai, kuras kompetencē ir pieņemt konkrētu tiesību aktu, principā ir arī pilnvaras to atcelt vai grozīt, pieņemot actus contrarius, ja vien ar skaidri izteiktu tiesību normu šāda kompetence nav piešķirta citai institūcijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 20. novembris, Lagardère un Canal+/Komisija, T‑251/00, EU:T:2002:278, 130. punkts, un 2016. gada 15. decembris, Spānija/Komisija, T‑808/14, nav publicēts, EU:T:2016:734, 40. punkts).

118

Aplūkojamajā gadījumā, tā kā VRI var piešķirt atļaujas tikai Komisijas izraudzītajiem operatoriem (skat. šā sprieduma 94. punktu), atlases lēmuma atsaukšanas rezultātā operators zaudētu savu izraudzītā operatora statusu un atbilstoši MSP lēmuma 7. panta 1. punktam un 8. panta 2. punktam VRI vairs nevarētu tam piešķirt atļaujas.

119

Šajā ziņā nav izslēgts, ka zināmos apstākļos Komisijas kompetencē būtu atcelt vai grozīt tās pieņemto atlases lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, Viasat UK un Viasat, C‑100/19, EU:C:2020:174, 47. punkts).

120

Tomēr, ja tiktu atzīts, ka Komisijai ir šādas pilnvaras atcelt vai grozīt atlases lēmumu, pamatojoties uz to, ka pēc tā pieņemšanas izraudzītais operators ir grozījis savu sistēmu tādējādi, ka tā vairs neatbilst MSP piemērojamajam tiesiskajam regulējumam vai saistībām, kas uzņemtas atlases procedūras gaitā, tas būtu pretrunā pilnvaru sadalījuma sistēmai starp Komisiju un dalībvalstīm, jo tas nozīmētu, ka Komisija novērtē attiecīgās sistēmas saderību ar tiesisko regulējumu un minēto lēmumu, padarot par nevajadzīgu izpildes procedūru, uz kuru attiecas dalībvalstu ekskluzīvās lēmumpieņemšanas pilnvaras. Taču, kā izriet no šī sprieduma 106. punkta, pilnvaru sadalījuma sistēmā starp Komisiju un dalībvalstīm, kas izriet no MSP lēmuma, tieši dalībvalstīm ar Komisijas palīdzību, kurai šajā ziņā ir koordinācijas pilnvaras, ir jāuzrauga šāda saderība, pārbaudot, vai tiek ievēroti kopējie nosacījumi, kas ir piesaistīti izraudzītajam operatoram piešķirtajām atļaujām. Tādējādi ar tiešajiem MSP lēmuma noteikumiem kompetence šajā ziņā ir skaidri piešķirta citai institūcijai – nevis Komisijai – šā sprieduma 117. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

121

Turklāt ir jāatgādina, ka labvēlīga administratīvā akta atsaukšana ar atpakaļejošu spēku ir pakļauta stingriem nosacījumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan ir jāatzīst ikvienas Savienības iestādes, kas konstatē tās pieņemtā akta prettiesiskumu, tiesības saprātīgā termiņā to atsaukt ar atpakaļejošu spēku, šīs tiesības tomēr var tikt ierobežotas ar nepieciešamību ievērot akta radītā labuma ieguvēja, kurš varēja paļauties uz šī akta tiesiskumu, tiesisko paļāvību (skat. spriedumus, 1997. gada 17. aprīlis, de Compte/Parlaments, C‑90/95 P, EU:C:1997:198, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 12. maijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 189. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi tāda akta atsaukšana, ar kuru ir radītas tiesības, ir pakļauta trim nosacījumiem: pirmkārt, lēmumam, ar kuru ir radītas tiesības, ir jābūt prettiesiskam, otrkārt, atsaukšanai ir jānotiek saprātīgā termiņā pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas un, treškārt, iestādei principā ir jāievēro no lēmuma izrietošā labuma ieguvēja tiesiskā paļāvība, kurš labā ticībā varēja paļauties uz šī akta tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 23. oktobris, Eklund/Komisija, F‑57/11, EU:F:2012:145, 69.–72. punkts). Taču prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, lai pierādītu, ka šajā lietā būtu izpildīts otrais un trešais no minētajiem nosacījumiem.

122

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

123

Atsaucoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.), prasītāja, kuru atbalsta Eutelsat, apgalvo, ka Komisijas pienākums rīkoties izriet arī no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kuri ir saistīti ar publisko iepirkumu un saskaņā ar kuriem līgumslēdzējai iestādei ir jānodrošina publiskā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā noteikto pienākumu un saistību, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārskatāmības principu ievērošana. Tādējādi Komisijai esot jāsoda “acīmredzamas novirzes”, ņemot vērā atļautās izmantošanas apjomu un pamatu, uz kura tika organizēta uzaicinājuma iesniegt pieteikumus procedūra.

124

Komisija noraida šos argumentus.

125

Ir jānorāda, ka ar šo iebildumu prasītāja, šķiet, būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā “būtiskas izmaiņas”Inmarsat veiktās 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķī salīdzinājumā ar mērķi, kuram tā tika izraudzīta, Komisijai, ņemot vērā vispārējos Savienības tiesību principus publiskā iepirkuma jomā, bija jāatsāk atlases procedūra vai jāorganizē jauna atlases procedūra, lai šādā jaunā procedūrā tā varētu atkārtoti izvērtēt EAN sistēmu.

126

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā lietā Komisija ar atlases lēmumu izraudzījās operatorus, kuriem katrā dalībvalstī būtu jāpiešķir atļaujas izmantot noteiktas frekvences 2 GHz frekvenču joslā attiecībā uz MSP, bet nav piešķīrusi koncesijas Direktīvas 2014/23 izpratnē un nav organizējusi publiskā iepirkuma procedūru saskaņā ar Direktīvu 2014/24. Proti, uz atlases procedūru attiecas īpašie noteikumi, uz kuru pamata tā tika organizēta, proti, MSP lēmuma II sadaļa. Līdz ar to saskaņā ar principu lex specialis derogat lex generalis prasītājas minētās direktīvas šajā lietā nav piemērojamas.

127

Otrkārt, Direktīvu 2014/23 un 2014/24 piemērošana šīs lietas apstākļiem pēc analoģijas būtu pretrunā kompetenču piešķiršanas principam, kas izriet no LES 5. panta (skat. šā sprieduma 201. punktu), kā to arī apgalvo Komisija.

128

Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

129

Prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Komisijai bija pienākums palīdzēt VRI tām no Līgumiem izrietošo uzdevumu izpildē un sniegt tām pamatnostādnes par to tiesību normu īstenošanu, kas tikušas saskaņotas ar MSP lēmumu. Tā uzskata, ka Komisijai saskaņā ar minēto principu bija jāsniedz pamatnostādnes vai ieteikumi, lai palīdzētu VRI veikt savu uzdevumu.

130

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no šā sprieduma 110. un 111. punktā atgādinātās judikatūras, ka pamatnostādnes vai ieteikumi, kas nav saistoši, nav uzskatāmi par apstrīdamu aktu. Līdz ar to, piemērojot šā sprieduma 72. punktā atgādināto judikatūru, šī prasība, ciktāl prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt Komisijas prettiesisku bezdarbību, tai nepieņemot šādu ieteikumu, ir jāatzīst par nepieņemamu.

131

Turklāt, ja tiktu pieņemts, ka ar šādu argumentu prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar lojālas sadarbības principu Komisijai bija jāadresē VRI individuāls saistošs akts, lai palīdzētu tām īstenot savas pilnvaras attiecībā uz atļauju piešķiršanu izraudzītajam operatoram, ir jānorāda, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu attiecības starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm reglamentē šāds princips. Šis princips ne tikai liek dalībvalstīm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai garantētu Savienības tiesību tvērumu un efektivitāti, bet arī nosaka Savienības iestādēm savstarpēju pienākumu lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (rīkojums, 1990. gada 13. jūlijs, Zwartveld u.c., C‑2/88 IMM, EU:C:1990:315, 17. punkts). Šis lojālas sadarbības pienākums ir piemērojams vispārīgi un nav atkarīgs no tā, vai attiecīgā Savienības kompetence ir vai nav ekskluzīva (spriedums, 2010. gada 20. aprīlis, Komisija/Zviedrija, C‑246/07, EU:C:2010:203, 71. punkts).

132

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā iebildumā prasītāja balstās uz kļūdainu premisu, ka pirms atļauju piešķiršanas VRI ir jāizvērtē Inmarsat sistēmas saderība ar piemērojamo tiesisko regulējumu un it īpaši Komisijas pieņemto atlases lēmumu. Taču, kā izriet no šī sprieduma 94. punkta, vienīgais nosacījums, kas VRI ir jāizvērtē brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par atļaujas pieteikumiem saskaņā ar MSP lēmuma 7. pantu, un viens no diviem nosacījumiem, kas ir jāizvērtē, lai piešķirtu atļaujas saskaņā ar šī lēmuma 8. pantu, – otrais nosacījums ir tas, ka jau ir piešķirta atļauja saskaņā ar minēto 7. pantu, – ir fakts, ka atļaujas pieprasītājam ir “izraudzītā operatora” statuss. Šis statuss Inmarsat gadījumā nepārprotami izriet no atlases lēmuma 2. panta, kuram nav nepieciešama nekāda interpretācija.

133

Uz jautājumiem par to, vai ir ievērots mērķis, kādam Inmarsat tika piešķirta 2 GHz frekvenču josla, kā arī par EAN sistēmas saderību ar piemērojamo tiesisko regulējumu, it īpaši ar saistībām, kas uzņemtas atlases procedūras gaitā, attiecas MSP lēmuma 9. pantā paredzētais pārraudzības un izpildes mehānisms. Šajā pēdējā minētajā pantā ir paredzēts īpašs palīdzības mehānisms, kas atspoguļo lojālu sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm. Proti, saskaņā ar minētā lēmuma 9. panta 2. punkta trešo daļu gadījumā, ja kāda dalībvalsts ziņo Komisijai par kādu konkrētu pārkāpumu, Komisija iespējamo pārkāpumu pārbauda ar Sakaru komitejas palīdzību. Pienākums, kas attiecīgajā brīdī ir Komisijai, atspoguļo lojālas sadarbības principa būtību. Šo sadarbību pastiprina Komisijas saskaņā ar MSP lēmuma 9. panta 3. punktu pieņemtais izpildes lēmums, ar kuru tiek izveidots Savienības mēroga informācijas pārbaudes un apmaiņas process, par ko ir atbildīga Komisija.

134

Komisijai nevar tikt noteikts neviens cits autonoms pienākums, kas dotu Komisijai pilnvaras rīkoties atbilstoši aicinājumam, ko tai bija adresējusi prasītāja, pamatojoties uz lojālas sadarbības principu vien.

135

No iepriekš izklāstītā izriet, ka šis iebildums ir jānoraida.

136

Runājot par prasītājas apgalvojumiem par Komisijas pienākumu, atbildot uz tās aicinājumu rīkoties, pieņemt aktu, kura mērķis būtu saglabāt MSP iekšējo tirgu, prasītāja, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste un Eutelsat, uzskata, ka Komisijai gan ir autonomas pilnvaras, lai novērstu iekšējā tirgus sadrumstalotību, kas notiktu, ja VRI pēc savas iniciatīvas nolemtu piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu kādam jaunam izmantojumam. Tā uzskata, ka šīs pilnvaras izriet no MSP lēmuma 9. panta 2. punkta trešās daļas, pamatdirektīvas 19. panta, atļauju izsniegšanas direktīvas 35. apsvēruma un LESD 114. panta, lasot tos kopsakarā ar MSP lēmuma 1. panta 1. punktu un 5., 12. un 14. apsvērumu.

137

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ekskluzīvās pilnvaras, kas Komisijai ir tieši uzticētas MSP pārvaldības ietvaros, proti, saskaņot 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķus un atlasīt operatorus saskaņā ar kopīgo procedūru, lai izmantotu šo frekvenču joslu atbilstoši šādi saskaņotajiem mērķiem, iekļaujas plašākā tiesiskā regulējuma kontekstā, kura mērķis ir izveidot vienotu tirgu atsevišķu radiofrekvenču saskaņotai izmantošanai, kā tas tostarp izriet no pamatdirektīvas 8. panta un atļauju izsniegšanas direktīvas 8. panta. Kā izriet no MSP lēmuma 11.–13. apsvēruma, MSP, kas nodrošina satelītu sakarus, piemītošais pārrobežu raksturs ir bijis pamats izņēmuma kārtā piešķirt šīs ekskluzīvās pilnvaras tieši Komisijai.

138

Turklāt, tāpat kā to dara prasītāja, ir jānorāda, ka no MSP lēmuma 1. panta 1. punkta, kā arī 5., 12. un 14. apsvēruma būtībā izriet, ka iniciatīvas, kas ir vērsta uz to, lai saskaņotu radiofrekvenču spektra izmantošanu 2 GHz frekvenču joslā, galvenais mērķis bija izveidot Eiropas mēroga MSP iekšējo tirgu, kas nodrošinātu vispārējo savienojamību, savukārt citi mērķi, uz kuriem norādījusi Komisija, kā arī Inmarsat un EchoStar, bija pastiprināt konkurenci, veicināt rentablus ieguldījumus un uzlabot Eiropas informācijas un sakaru tehnoloģiju nozares konkurētspēju saskaņā ar atjauninātās Lisabonas stratēģijas mērķiem. Komisijas organizētā kopīgās atlases procedūra, kuras iznākumā tā piešķīra šo frekvenci tostarp Inmarsat, iekļaujas šajos mērķos.

139

Tieši ņemot vērā tostarp šos mērķus, ir jāpārbauda, vai Komisijai bija pilnvaras rīkoties saistībā ar prasītājas aicinājumu pieņemt aktu, lai novērstu apdraudējumu Eiropas mēroga MSP iekšējam tirgum un tādējādi saglabātu saskaņošanas, kas, pēc prasītājas domām, tiktu apdraudēta tādēļ, ka Inmarsat mainīja 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi, lietderīgo iedarbību.

140

Prasītāja, ko atbalsta Eutelsat, uzskata, ka Komisijas pilnvaras novērst iekšējā tirgus sadrumstalotību, kas rastos, ja VRI pēc savas iniciatīvas nolemtu piešķirt Inmarsat atļaujas izmantot 2 GHz frekvenču joslu jaunam mērķim, izriet no pamatdirektīvas 19. panta.

141

Pēc prasītājas domām, ir saprātīgi secināt, ka Komisijai ar pamatdirektīvu uzticētais pilnvarojums attiecībā uz 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķu saskaņošanu ietver arī pienākumu pārraudzīt šīs nozares attīstību un attiecīgā gadījumā atjaunināt savu saskaņošanas lēmumu.

142

Komisija norāda, ka nevienā no pamatdirektīvas normām, uz kurām atsaucas prasītāja, it īpaši minētās direktīvas 19. pantā, tai nav piešķirtas izpildes pilnvaras attiecībā uz operatoriem vai VRI saistībā ar nosacījumiem, kas piesaistīti radiofrekvenču izmantošanai.

143

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka pamatdirektīvas mērķis ir veicināt radiofrekvenču pārvaldības saskaņošanu. Minētajā direktīvā ir paredzēts, ka tieši dalībvalstis nodrošina radiofrekvenču efektīvu pārvaldību elektronisko sakaru pakalpojumiem to teritorijā un veicina to izmantošanas saskaņošanu, lai nodrošinātu to efektīvu un lietderīgu izmantošanu. Tās 8.a pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis sadarbojas gan savstarpēji, gan ar Komisiju radiofrekvenču spektra izmantošanas stratēģiskajā plānošanā, koordinēšanā un saskaņošanā Savienībā.

144

Ar pamatdirektīvu ir izveidots mehānisms, lai Komisija uzraudzītu to, kā VRI piemēro saskaņotos pasākumus. Proti, saskaņā ar tās 19. panta 1. punktu, “ja Komisija konstatē, ka atšķirīga to [VRI] regulatīvo uzdevumu īstenošana, kas konkrēti norādīti šajā direktīvā un īpašajās direktīvās, var radīt šķērsli iekšējam tirgum, Komisija var, maksimāli ņemot vērā [Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādes (BEREC)] atzinumu, sniegt ieteikumu vai pieņemt lēmumu par šajā direktīvā un īpašajās direktīvās paredzēto noteikumu saskaņotu piemērošanu, lai turpinātu īstenot [tās 8. pantā] izklāstītos mērķus”.

145

Pamatdirektīvas 8. pantā noteiktie mērķi tostarp ir veicināt konkurenci elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu, saistīto iekārtu un saistīto pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī veicināt iekšējā tirgus attīstību.

146

No tā izriet, ka Komisijai saskaņā ar pamatdirektīvas 19. pantu ir pilnvaras, kas ir vērstas uz iekšējā tirgus esamības saglabāšanu.

147

Tomēr, pirmkārt, ieteikumam, ko Komisija varētu pieņemt, pamatojoties uz pamatdirektīvas 19. pantu, nebūtu saistoša rakstura un tādējādi tas nebūtu apstrīdams tiesību akts, kā tas izriet no šā sprieduma 110. un 111. punktā atgādinātās judikatūras. Piemērojot šā sprieduma 72. punktā atgādināto judikatūru, atteikums rīkoties ir akts, par kuru var celt atcelšanas prasību, ja akts, kuru iestāde atsakās pieņemt, varētu tikt apstrīdēts saskaņā ar LESD 263. pantu. No tā izriet, ka šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija, nepieņemot šādu ieteikumu, ir pieļāvusi prettiesisku bezdarbību.

148

Otrkārt, attiecībā uz lēmumiem, kurus Komisijai ir pilnvaras pieņemt saskaņā ar pamatdirektīvas 19. panta 1. punktu un kuriem ir saistošs raksturs, ir jānorāda, ka saskaņā ar minētā panta 3. punktu tiem ir ierobežots saturs. Proti, tajās var iekļaut tikai saskaņotas vai koordinētas pieejas definīciju, lai risinātu minētajā punktā uzskaitītos jautājumus. Šo jautājumu uzskaitījumā nav ietverts jautājums par saskaņotu pieeju attiecībā uz atļaujām, kas piešķiramas saskaņā ar kopīgo procedūru izraudzītajam operatoram pēc tam, kad kādas frekvences izmantošana ir tikusi saskaņota.

149

Tātad pamatdirektīvas 19. pants nevar būt juridiskais pamats, lai veiktu pasākumu, ko prasītāja pieprasījusi brīdinājumā.

150

Turklāt prasītājas arguments, ka Komisijai saskaņā ar pamatdirektīvu esot pilnvaras ierosināt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķa pārskatīšanu, ir saistīts ar argumentu, ar kuru tā pārmet Komisijai, ka tā nav izmantojusi savas likumdošanas iniciatīvas pilnvaras, un tiks izvērtēts šā sprieduma 191. un nākamajos punktos.

151

Visbeidzot, ciktāl šis arguments ir jāsaprot tādējādi, ka prasītāja uzskata, ka Komisijai pašai būtu jāgroza 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, jo tai esot ekskluzīvās pilnvaras noteikt šo saskaņoto mērķi, ir jākonstatē, ka saskaņošanas lēmumu, kurā bija paredzēts saskaņotais šīs izmantošanas mērķis attiecībā uz MSP, Komisija pieņēma, pamatojoties uz radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu, nevis kādu no pamatdirektīvas normām.

152

Līdz ar to ir jāpārbauda prasītājas argumenta pamatotība, ciktāl runa ir par pilnvarām grozīt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi, kas Komisijai piešķirtas tostarp saskaņā ar radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu.

153

No radiofrekvenču spektra lēmuma 1. panta izriet, ka šī lēmuma mērķis ir radīt Savienībā politiku un tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu politisko pieeju koordināciju, un vajadzības gadījumā saskaņotus nosacījumus, ņemot vērā tā radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantojumu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību jomās, uz kurām attiecas Savienības politika, piemēram, elektronisko sakaru, transporta un pētniecības un attīstības jomā.

154

Saskaņā ar radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 1. punktu, lai sasniegtu šo mērķi, Komisija iesniedz Radiofrekvenču spektra komitejai attiecīgus tehniskās izpildes pasākumus, lai nodrošinātu saskaņotus nosacījumus radiofrekvenču spektra pieejamībai un efektīvai izmantošanai, kā arī tās informācijas pieejamību, kura attiecas uz radiofrekvenču spektra izmantošanu. Šajā kontekstā ar šī paša lēmuma 4. panta 2. punktu Komisijai ir piešķirta kompetence sniegt īpašus pilnvarojumus Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konferencei (CEPT) izstrādāt tehniskos izpildes pasākumus, tādus kā radiofrekvenču piešķiršanas saskaņošana. Saskaņā ar minētā lēmuma 4. panta 3. punktu Komisija nolemj, vai saskaņā ar 4. panta 2. punktu paveiktā darba rezultāti ir piemērojami Savienībā, un nosaka termiņus to īstenošanai dalībvalstīs.

155

Tādējādi, tieši īstenojot savas pilnvaras saistībā ar “radiofrekvenču spektra tehnisko pārvaldību” (skat. radiofrekvenču spektra lēmuma 11. apsvērumu), kas tai ir piešķirtas ar radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu, Komisija pieņēma saskaņošanas lēmumu, kurā, kā izriet no tā 1. panta un 6. apsvēruma, tā saskaņoja nosacījumus, kas nodrošina 2 GHz frekvenču joslas pieejamību un izmantošanu sistēmām, kuras nodrošina MSP.

156

Tātad tieši minētās frekvenču joslas izmantošanai atbilstoši šim mērķim Komisija izraudzījās operatorus, tostarp Inmarsat, saskaņā ar kopīgo procedūru.

157

Prasītāja uzskata, ka 2 GHz frekvenču joslas izmantojuma maiņa salīdzinājumā ar to, kas bija paredzēts saskaņošanas lēmumā, būtu jāveic atbilstoši jaunam Komisijas lēmumam, kam sekotu jauns uzaicinājums iesniegt pieteikumus saistībā ar šīs frekvenču joslas piešķiršanu.

158

No prasītājas argumentiem var secināt, ka tās ieskatā šāds lēmums noteiktu Komisijai pienākumu atsaukt atlases lēmumu vai organizēt jaunu atlases procedūru, lai piešķirtu 2 GHz frekvenču joslu atbilstoši jaunajam saskaņotajam mērķim, kurā varētu piedalīties prasītāja.

159

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija nav noliegusi, ka tai ir pilnvaras grozīt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi, kā tiesas sēdē tā to apstiprināja atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem, tomēr uzstājot uz šādas saskaņošanas “tehnisko” raksturu.

160

Ir jānorāda, ka šādas Komisijas pilnvaras izriet tostarp no radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punkta, jo Komisija uz šī pamata varētu pieņemt jaunu lēmumu, paredzot 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas un pieejamības nosacījumu saskaņošanu citiem mērķiem, nevis sistēmu, kas nodrošina MSP, izmantošanai, tādējādi atceļot šobrīd spēkā esošo saskaņošanas lēmumu.

161

Proti, saskaņā ar šī sprieduma 117. punktā atgādināto vispārējo tiesību principu institūcijai, kuras kompetencē ir pieņemt konkrētu tiesību aktu, šajā gadījumā saskaņošanas lēmumu, principā ir arī pilnvaras to atcelt vai grozīt. Tā kā neviens piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikums nepiešķir šādu kompetenci kādai citai institūcijai, Komisijas kompetencē ir arī pieņemt lēmumu grozīt saskaņošanas lēmumu saskaņā ar šī sprieduma 154. punktā atgādināto procedūru.

162

Turklāt saskaņošanas lēmuma 4. pants, lasot to kopsakarā ar minētā lēmuma 12. apsvērumu, piešķir Komisijai pilnvaras to pārskatīt. Proti, minētajā apsvērumā ir paredzēts, ka, ņemot vērā tirgus un tehnoloģiju attīstību, varētu būt vajadzīgs nākotnē pārskatīt šā lēmuma nepieciešamību, kā arī tā darbības jomu un piemērošanu, pamatojoties uz Komisijas novērtējumu un dalībvalstu sniegto informāciju. Šī lēmuma 4. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis rūpīgi uzrauga attiecīgo frekvenču joslu izmantojumu un ziņo Komisijai par saviem atzinumiem, lai vajadzības gadījumā dotu iespēju pārskatīt šo pašu lēmumu.

163

Savā 2017. gada 14. februāra vēstulē (skat. šā sprieduma 16. punktu) Komisija informēja prasītāju, ka nav paredzēta nekāda 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķa “pārdefinēšana”. No tā izriet, ka Komisija nav noliegusi, ka tai ir pilnvaras grozīt šo mērķi, ko tā arī būtībā apstiprināja tiesas sēdē, bet tā prasītājai norādīja, ka tā neplāno veikt šādu grozījumu.

164

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan no šī sprieduma 159.–162. punkta izriet, ka Komisijai ir pilnvaras grozīt 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķi, saskaņā ar šī sprieduma 72. punktā minēto judikatūru prasītāja katrā ziņā nevar apstrīdēt lēmumu, kuru Komisija atteicās pieņemt, proti, jaunu saskaņošanas lēmumu uz radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punkta pamata, ar kuru tādējādi tiktu atcelts spēkā esošais saskaņošanas lēmums, vai minētās lēmuma saskaņā ar tā 4. pantu pārskatīto redakciju.

165

Proti, saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

166

Aplūkojamajā lietā lēmums, ar ko tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, tiktu adresēts nevis prasītājai, bet gan dalībvalstīm. Šajos apstākļos saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu prasītāja prasību atcelt minēto lēmumu varētu celt tikai ar nosacījumu, ka tas ir reglamentējošs akts, kas to skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, vai ka tas to skar tieši un individuāli.

167

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai lēmums, kuru Komisija atteicās pieņemt, būtu reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

168

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru reglamentējoša akta jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir jāsaprot tādējādi, kas tas attiecas uz jebkuru vispārpiemērojamu aktu, izņemot leģislatīvus aktus (rīkojums, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, EU:T:2011:419, 56. punkts).

169

Šajā lietā lēmuma, ar ko tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis – neatkarīgi no tā, vai tas būtu jauns saskaņošanas lēmums, ar ko atceļ spēkā esošo lēmumu, vai tā redakcija pēc pārskatīšanas, – juridiskais pamats būtu radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punkts. Šajā pantā ir paredzēts, ka lēmums par pasākumu, ko Komisija veic uz šī panta pamata, tiek pieņemts saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta minētā lēmuma 3. panta 3. punktā, kurā savukārt ir atsauce uz Padomes Lēmuma 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV 1999, L 184, 23. lpp.), 5. un 7. pantā paredzēto procedūru. Tādējādi lēmumu, ar kuru tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, Komisija pieņemtu, izmantojot īstenošanas pilnvaras, nevis likumdošanas pilnvaras.

170

Turklāt lēmums, ar ko tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, būtu vispārpiemērojams, jo tas būtu piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un radītu tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti definētu personu kategoriju. Proti, minētā lēmuma mērķis būtu to nosacījumu saskaņošana, kas garantē 2 GHz frekvenču joslas pieejamību un jaunu izmantojumu.

171

No tā izriet, ka ir jāsecina, ka lēmums, ar kuru tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, būtu reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tādējādi saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu prasītāja varētu lūgt atcelt šādu lēmumu, ja tas to skartu tieši un ja minētais lēmums nebūtu saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

172

Otrkārt, saistībā ar prasītājas tiešo skārumu ir jāatgādina, ka nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar apstrīdēto lēmumu, kāds šis nosacījums ir paredzēts LESD 263. panta ceturtajā daļā, prasa, lai vienlaikus tiktu izpildīti divi nosacījumi, proti, lai apstrīdētais pasākums, no vienas puses, tieši ietekmētu privātpersonas tiesisko stāvokli un, no otras puses, neatstātu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

173

Šajā ziņā, pirmām kārtām runājot par to, vai adresātiem, kuri ir atbildīgi par attiecīgā lēmuma īstenošanu, nav rīcības brīvības, no spēkā esošā saskaņošanas lēmuma 3. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis no 2007. gada 1. jūlija 2 GHz frekvenču joslu atvēl un dara pieejamu attiecīgajām sistēmām. Tātad no šīs tiesību normas it īpaši izriet, ka jaunais saskaņošanas lēmums, ar ko tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, neatstātu dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību attiecībā uz tā īstenošanu.

174

Otrām kārtām, attiecībā uz tiešo ietekmi uz prasītājas tiesisko stāvokli vispirms ir jākonstatē, ka no radiofrekvenču spektra lēmuma 11. apsvēruma izriet, ka “radiofrekvenču spektra tehniskajā pārvaldībā ir iekļauta [minētā] radiofrekvenču spektra saskaņošana un piešķiršana”, bet “[tā] neattiecas uz piešķiršanas un licencēšanas procedūrām, ne arī uz lēmuma pieņemšanu par to, vai radiofrekvenču piešķiršanā izmantojamas konkurences atlases procedūras”.

175

Tas izriet arī no MSP lēmuma 8. apsvēruma, kurā ir paredzēts, ka radiofrekvenču spektra tehniskā pārvaldība, kāda ir paredzēta ar radiofrekvenču spektra lēmumu kopumā un it īpaši ar saskaņošanas lēmumu, neattiecas uz procedūrām radiofrekvenču spektra un radiofrekvenču izmantošanas tiesību piešķiršanai.

176

Turklāt, pirmkārt, no MSP lēmuma 9. apsvēruma izriet, ka mobilo satelītsakaru sistēmu operatoru atlase un atļauju piešķiršana tiem notiek valsts mērogā, un, otrkārt, no minētā lēmuma 11. apsvēruma izriet, ka mobilo satelītsakaru sistēmu atlases kritēriji būtu jāsaskaņo, lai atlases procesa rezultātā visā Eiropā būtu pieejams viens un tas pats MSP kopums. Tieši tāpēc šī lēmuma 1. pantā būtībā ir noteikts, ka ar to izveido kopīgās atlases procedūru to mobilo satelītsakaru sistēmu operatoru atlasei, kuri saskaņā ar saskaņošanas lēmumu izmanto 2 GHz frekvenču joslu.

177

Tādējādi no tā skaidri izriet, ka šādu sistēmu operatoru atlases procedūra pēc tam ir jāorganizē, lai piešķirtu 2 GHz frekvenču joslu saskaņā ar saskaņošanas lēmumā paredzēto saskaņoto mērķi. To ir atzinusi pati prasītāja, kā tas izriet no šī sprieduma 157. un 158. punkta. Proti, tā apgalvo, ka lēmums, ar kuru tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, noteiktu Komisijai pienākumu atsaukt atlases lēmumu vai organizēt jaunu atlases procedūru, lai piešķirtu 2 GHz frekvenču joslu saskaņā ar jauno saskaņoto mērķi – procedūru, kurā tā varētu piedalīties.

178

No tā izriet, ka lēmums, ar kuru tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis un kuru Komisija atteicās pieņemt, pats par sevi nevarētu radīt tūlītēju un konkrētu ietekmi uz prasītājas tiesisko stāvokli, jo tajā tiktu vienīgi noteikta minētās izmantošanas pieejamība un mērķis un tas neattiektos nedz uz spektra atvēlēšanas un atļauju piešķiršanas procedūrām, nedz uz lēmumu izmantot uz konkurenci balstītas atlases procedūras attiecībā uz radiofrekvenču piešķiršanu, kurās varētu piedalīties prasītāja. Līdz ar to ir jāsecina, ka LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā paredzētais nosacījums par tiešu skārumu nav izpildīts.

179

Tādējādi, tā kā nosacījums par tiešu skārumu šajā lietā nav izpildīts, nav jāpārbauda, vai, iespējams, pastāvētu īstenošanas pasākumi. Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājai nav locus standi celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu par lēmumu, ar kuru tiktu grozīts 2 GHz radiofrekvenču joslas izmantošanas mērķis, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu.

180

Piemērojot šā sprieduma 72. punktā atgādināto judikatūru, atteikums rīkoties ir akts, par kuru var celt atcelšanas prasību, ja tiesību akts, kuru iestāde atsakās pieņemt, varētu tikt apstrīdēts saskaņā ar LESD 263. pantu. No tā izriet, ka šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl prasītāja lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi prettiesisku bezdarbību, nepieņemot šādu lēmumu, ar ko tiktu grozīts 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas mērķis, un prasītājas iebildums tādēļ ir noraidāms.

181

Prasītāja atsaucas uz atļauju izsniegšanas direktīvas 35. apsvērumu, lai apgalvotu, ka Komisijai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu MSP iekšējā tirgus pareizu darbību.

182

Saskaņā ar atļauju izsniegšanas direktīvas 1. pantu tās mērķis ir ieviest iekšējo tirgu elektronisko sakaru tīklos un pakalpojumos, saskaņojot un vienkāršojot atļauju izsniegšanas noteikumus un nosacījumus, lai veicinātu to sniegšanu visā Savienībā. Tādējādi tai būtu jāatvieglo piekļuve radiofrekvenču spektram, lai palielinātu efektivitāti, veicinātu jauninājumus un paplašinātu lietotājiem un patērētājiem piedāvāto izvēli. Lai to panāktu, minētās direktīvas 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka šādas radiofrekvenču un numuru izmantošanas tiesības piešķir ar atvērtu, objektīvu, pārskatāmu, nediskriminējošu un samērīgu procedūru palīdzību.

183

Saskaņā ar atļauju izsniegšanas direktīvas 8. pantu un 24. apsvērumu tad, ja par saskaņotu radiofrekvences piešķiršanu konkrētiem uzņēmumiem ir panākta vienošanās Savienības līmenī, un it īpaši tad, ja uzņēmumi, kuriem piešķir radiofrekvences, ir atlasīti saskaņā ar Savienības noteikumiem, kā tas ir aplūkojamajā lietā, dalībvalstis piešķir šādu radiofrekvenču izmantošanas tiesības saskaņā ar šajos noteikumos norādīto. Šajā ziņā dalībvalstīm ir ierobežota kompetence noteikt citus papildu nosacījumus, kritērijus vai procedūras.

184

Atļauju izsniegšanas direktīvas 35. apsvērumā, kā to apgalvo prasītāja, ir paredzēts, ka vienota tirgus pienācīga darbība, pamatojoties uz šajā direktīvā paredzētajiem valsts atļauju izsniegšanas režīmiem, būtu jāpārrauga Komisijai.

185

Atļauju izsniegšanas direktīvas 35. apsvēruma sistēmiska interpretācija, uz kuru balstās prasītāja, lasot to kopā ar minētās direktīvas 8. pantu un 24. apsvērumu, kā arī ar MSP lēmumu, liek uzskatīt, ka atļauju izsniegšanas režīmu attiecībā uz MSP galvenokārt reglamentē šis lēmums. Tādējādi VRI pilnvaras attiecībā uz atļaujām galvenokārt ir tās, kas ir paredzētas MSP lēmumā, nevis atļauju izsniegšanas direktīvā paredzētās pilnvaras. Līdz ar to iespējamās Komisijas pilnvaras saistībā ar VRI veikto šādi paredzētās atļauju sistēmas piemērošanu ietilpst šajā lēmumā un ietver kopējo nosacījumu, kas ir piesaistīti atļaujām, kontroles un izpildes procedūru koordinēšanu, kā tas būtībā izriet no šī paša lēmuma 9. panta.

186

Turklāt atļauju izsniegšanas direktīvā saistībā ar “pārraudzību”, uz kuru ir atsauce tās 35. apsvērumā, Komisijai nav noteikts pienākums pieņemt saistošus aktus attiecībā uz VRI. Pilnvaru, kuras Komisijai izriet no minētās direktīvas saistībā ar papildu nosacījumiem, kas attiecīgā gadījumā tiktu piesaistīti atļaujām, kuras ir piešķirtas saskaņā ar MSP lēmumu, piemērošanas sistēmiskā interpretācija liek konstatēt, ka šīs pilnvaras ir tikai koordinācijas pilnvaras – līdzīgi pilnvarām, kas ir piešķirtas Komisijai saskaņā ar minētā lēmuma 9. pantu attiecībā uz šajā lēmumā paredzēto kopējo nosacījumu ievērošanas uzraudzību.

187

Līdz ar to prasītāja kļūdaini uzskata, ka Komisijai saskaņā ar atļauju izsniegšanas direktīvu būtu pilnvaras pieņemt saistošu aktu, lai novērstu MSP iekšējā tirgus sadrumstalotības risku, kas notiktu, ja VRI nolemtu atļaut Inmarsat izmantot 2 GHz frekvenču joslu EAN sistēmai.

188

Tādēļ šis iebildums ir nepamatots.

189

Prasītāja uzskata, ka Komisijai ir pilnvaras, lai novērstu Eiropas mēroga MSP iekšējā tirgus sadrumstalotību 2 GHz frekvenču joslā, kas notiktu, ja VRI pēc savas iniciatīvas nolemtu atļaut Inmarsat izmantot šo frekvenču joslu jaunam mērķim, saskaņā ar LESD 114. pantu, lasot to kopsakarā ar MSP lēmuma 1. panta 1. punktu un 5., 12. un 14. apsvērumu.

190

Komisija apgalvo, ka tai ir rīcības brīvība, lai pieņemtu lēmumu iesniegt leģislatīva akta priekšlikumu saskaņā ar LESD 114. pantu, kā rezultātā tai nav pienākuma pieņemt aktu, ko pieprasījusi prasītāja.

191

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 114. pantā ir paredzēts, ka Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību.

192

Kā atgādināts šā sprieduma 138. punktā, no MSP lēmuma 1. panta 1. punkta, kā arī 5., 12. un 14. apsvēruma, uz kuriem atsaucas prasītāja, būtībā izriet, ka iniciatīvas, kas vērsta uz radiofrekvenču spektra izmantošanas saskaņošanu 2 GHz frekvenču joslā, galvenais mērķis bija izveidot Eiropas mēroga MSP, kas nodrošina vispārējo savienojamību, iekšējo tirgu.

193

Ja, ņemot vērā tostarp prasītājas aicinājumu Komisijai rīkoties kā Līgumu sargātājai, pamatojoties uz LES 17. panta 2. punktu (skat. šā sprieduma 14. punktu), prasītājas arguments ir jāsaprot tādējādi, ka tā pārmet Komisijai, ka tā nav izmantojusi savas likumdošanas iniciatīvas pilnvaras, lai iesniegtu tāda akta priekšlikumu, kas būtu jāpieņem, pamatojoties uz LESD 114. pantu, ar nolūku saglabāt MSP iekšējā tirgus pastāvēšanu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 17. panta 2. punktu “ja vien Līgumos nav noteikts citādi, Savienības leģislatīvos aktus var pieņemt, tikai pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Pārējos aktus pieņem, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, ja tā paredzēts Līgumos”.

194

No judikatūras izriet, ka prasība par Komisijas atteikumu iesniegt priekšlikumu par leģislatīva akta grozīšanu principā ir atzīstama par nepieņemamu, ņemot vērā tā tīri starpposma un sagatavojošo raksturu (rīkojumi, 2010. gada 22. janvāris, Makhteshim‑Agan Holding u.c./Komisija, C‑69/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:37, 46. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Arizona Chemical u.c./Komisija, T‑369/03, EU:T:2005:458, 66. punkts, apstiprināts apelācijā ar rīkojumu, 2007. gada 13. marts, Arizona Chemical u.c./Komisija, C‑150/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:164, 23. un 24. punkts).

195

Turpretim šāds risinājums nav piemērojams, ja atteikums iesniegt priekšlikumu par tiesību akta pieņemšanu vai grozīšanu ir kādas specifiskas procedūras, kuru uzsākusi un īsteno prasītāja, pamatojoties uz aktu, kurā ir paredzēta šāda procedūra, nobeiguma rezultāts un ja ar šo atteikumu pašu par sevi ir pausta Komisijas galīgā nostāja, un ja turklāt Komisijai nav rīcības brīvības attiecībā uz to, vai tai būtu vai nebūtu jālemj par tai iesniegto pieprasījumu, bet tai ir pienākums pieņemt lēmumu par to (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 25. jūnijs, Lilly Industries/Komisija, T‑120/96, EU:T:1998:141, 50.–56. punkts, 59. un 61.–63. punkts, un 2018. gada 23. aprīlis, One of Us u.c./Komisija, T‑561/14, EU:T:2018:210, 76., 77. un 86. punkts).

196

Konkrētajā gadījumā Komisijai adresētais prasītājas aicinājums, lūdzot tai saskaņā ar LES 17. panta 2. punktu iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai novērstu MSP iekšējā tirgus sadrumstalotību, neiekļaujas nevienā īpašā procedūrā, kura būtu paredzēta specifiskos noteikumos un uz kuru Komisijai būtu jāatbild.

197

No tā izriet, ka šī atcelšanas prasība, ciktāl tā attiecas uz Komisijas pēc prasītājas uzaicinājuma rīkoties pausto atteikumu iesniegt priekšlikumu par leģislatīva akta pieņemšanu vai par esošā tiesību akta grozīšanu, lai saglabātu MSP iekšējo tirgu, ir jāatzīst par nepieņemamu.

198

Prasītāja, ko atbalsta Eutelsat, norāda, ka no Komisijas ekskluzīvajām pilnvarām saistībā ar 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas saskaņošanu un it īpaši no apstākļa, ka tai ir jānosaka mērķi, kādiem šīs frekvences ir izmantojamas, un jāizraugās operatori, kuriem dalībvalstīm ir jāpiešķir atbilstošas šī radiofrekvenču spektra izmantošanas atļaujas, izriet, ka Komisijai noteikti ir piešķirtas pilnvaras pārraudzīt “nozares attīstību” un vajadzības gadījumā rīkoties, lai novērstu novirzes risku, ņemot vērā skaidri noteiktos 2 GHz frekvenču joslas ekskluzīvās izmantošanas, kas tikusi atļauta atbilstoši saskaņošanas procesam un no tā izrietošajai atlases procedūrai, tvērumu un kritērijus.

199

Prasītāja no tā secina, ka, ņemot vērā šīs saskaņošanas iniciatīvas mērķi, proti, izveidot Eiropas mēroga MSP, kas nodrošina vispārējo savienojamību, iekšējo tirgu, un tā kā šajā ziņā Komisijai ir piešķirtas pilnvaras rīkoties, ja pastāv risks, ka atšķirības VRI veikto reglamentējošo uzdevumu īstenošanā varētu radīt šķērsli šim tirgum, un pārbaudīt visus iespējamos “kopējo nosacījumu” pārkāpumus, un lai nodrošinātu lietderīgu iedarbību šim uzdevumam un tā mērķim, Komisijai ir arī visas pilnvaras, kas nepieciešamas šī uzdevuma izpildei, pat ja tās nav skaidri paredzētas tiesību aktos.

200

Komisija noraida šos argumentus.

201

Šajā lietā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 5. pantu atbilstoši kompetences piešķiršanas principam katra iestāde darbojas Līgumā piešķirto pilnvaru robežās (spriedums, 2015. gada 22. aprīlis, Planet/Komisija, T‑320/09, EU:T:2015:223, 57. punkts).

202

Savienības tiesas ir atzinušas, ka pilnvaras, kas nav tieši paredzētas Līguma noteikumos, var izmantot, ja tās ir nepieciešamas, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus. Ja kāds Līguma pants nosaka Komisijai kādu īpašu un precīzu uzdevumu, ir jāatzīst, ka šis pants tai tajā pašā laikā netieši piešķir pilnvaras, kas noteikti ir nepieciešamas, lai veiktu šo uzdevumu, jo pretējā gadījumā šis Līguma noteikums var zaudēt jebkādu lietderīgo iedarbību. Līdz ar to ir jāatzīst, ka Līgumā ietvertie noteikumi netieši paredz, ka ir iespējams pieņemt normas, bez kurām minētos noteikumus nav iespējams lietderīgi vai saprātīgi piemērot. Tādējādi Līguma noteikumi par iestāžu normatīvajām pilnvarām ir interpretējami, ņemot vērā šī Līguma vispārējo sistēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Francija/Komisija, T‑240/04, EU:T:2007:290, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

203

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka netiešu pilnvaru esamība, kas ir atkāpe no LES 5. panta 1. punktā noteiktā kompetences piešķiršanas principa, ir jāinterpretē šauri. Tātad šādas netiešas pilnvaras judikatūrā tiek atzītas tikai izņēmuma gadījumos un, lai tās tiktu atzītas, tām ir jābūt nepieciešamām Līguma vai attiecīgās pamatregulas noteikumu lietderīgās iedarbības nodrošināšanai (skat. spriedumu, 2009. gada 17. novembris, MTZ Polyfilms/Padome, T‑143/06, EU:T:2009:441, 47. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2015. gada 22. aprīlis, Planet/Komisija, T‑320/09, EU:T:2015:223, 60. punkts).

204

Šim nosacījumam par nepieciešamību ir jābūt izpildītam ne tikai saistībā ar tiesību akta materiālajām normām, bet arī saistībā ar tā formu un saistošo raksturu (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Francija/Komisija, T‑240/04, EU:T:2007:290, 38. punkts).

205

Aplūkojamajā lietā Komisijai nevar tikt atzītas nekādas netiešas pilnvaras rīkoties – neatkarīgi no akta, kas tai, kā uzskata prasītāja, būtu jāpieņem, īstenojot savas pilnvaras.

206

Proti, ir taisnība, kā to apgalvo prasītāja, ka Komisijai ir uzticēts īpašs un precīzs uzdevums attiecībā uz MSP, kā tas norādīts šī sprieduma 90. un 91. punktā. Tā šo uzdevumu izpildīja, ciktāl tā pieņēma, pirmkārt, saskaņošanas lēmumu, īstenojot ekskluzīvās pilnvaras, kas tai piešķirtas ar radiofrekvenču spektra lēmuma 4. panta 3. punktu, kā arī, otrkārt, lēmumu par MSP operatoru atlasi 2 GHz frekvenču joslā atbilstoši Savienības procedūrai, piemērojot MSP lēmuma II sadaļu.

207

Savukārt, kā izriet no šī sprieduma 93. un 98. punktā izklāstītā, pilnvaras piešķirt atļaujas izraudzītajiem operatoriem un pilnvaras īstenot izpildes pasākumus attiecībā uz operatoriem, kuri ir saņēmuši atļaujas, gadījumā, ja netiek ievēroti šīm atļaujām piesaistītie kopējie nosacījumi, saskaņā ar MSP lēmumu ir skaidri piešķirtas kompetentajām valsts iestādēm. Komisijai ir vienīgi tiešas koordinācijas pilnvaras, lai nodrošinātu to, ka VRI izpildes noteikumus attiecībā uz MSP piemēro saskaņoti (skat. šā sprieduma 107. punktu).

208

No šiem apstākļiem izriet, ka Komisijai nevar tikt atzītas netiešas pilnvaras attiecībā uz atļaujām, jo pretējā gadījumā tiktu apšaubītas pilnvaras, ko likumdevējs ir skaidri piešķīris dalībvalstīm, un tāpat tai nevar tikt atzītas netiešas pilnvaras, kas pārsniegtu tai skaidri piešķirtās koordinācijas pilnvaras attiecībā uz izpildes pasākumiem. Proti, šādas netiešas pilnvaras būtu pretrunā LES 5. pantā paredzētajam kompetences piešķiršanas principam.

209

Turklāt ir taisnība, ka saskaņā ar šā sprieduma 202. un 203. punktā atgādināto judikatūru izņēmuma kārtā ir iespējams atkāpties no šī kompetences piešķiršanas principa, ja netiešas pilnvaras ir nepieciešamas, lai nodrošinātu to tiesību normu lietderīgo iedarbību, ar kurām iestādei ir noteikts īpašs uzdevums. Taču aplūkojamajā gadījumā šis nosacījums nav izpildīts.

210

Šajā ziņā ir jānorāda, ka nepastāv juridiskais vakuums attiecībā uz Komisijas uzdevuma lietderīgās iedarbības nodrošināšanu, kurš, pēc prasītājas domām, būtu jānovērš, atzīstot Komisijai netiešas pilnvaras. Proti, likumdevējs ir skaidri paudis savu gribu uzticēt dalībvalstīm pilnvaras, izmantojot koordinēto izpildes procedūru pēc atļauju piešķiršanas, kontrolēt izraudzītā operatora veikto sistēmas attīstību un attiecīgā gadījumā noteikt sankcijas līdz pat atļauju atsaukšanai, bez kurām attiecīgais operators vairs nevarētu ekspluatēt savu sistēmu. Tādējādi šī sprieduma 206. punktā atgādinātā Komisijai uzticētā uzdevuma lietderīgo iedarbību nodrošina koordinētas izpildes procedūras esamība, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē. Turklāt lojālas sadarbības princips, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta un uz kuru atsaucas prasītāja (skat. šā sprieduma 129. punktu), pamato šo secinājumu, jo saskaņā ar minēto principu dalībvalstīm ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību tvērumu un efektivitāti, kā tas izriet no šā sprieduma 131. punktā atgādinātās judikatūras.

211

Līdz ar to, pat ja tiktu pieņemts, ka laikā no brīža, kad Komisija nolēmusi piešķirt Inmarsat tiesības izmantot 2 GHz frekvenču joslu Eiropas mēroga sistēmai, kas nodrošina MSP, līdz brīdim, kad VRI ir jāpiešķir nepieciešamās atļaujas šīs sistēmas ekspluatācijai saskaņā ar MSP lēmuma III sadaļu, Inmarsat ir grozījusi EAN sistēmu tādējādi, ka jaunā sistēma neatbilst nedz saskaņošanas lēmumā un MSP lēmumā paredzētajiem mērķiem, nedz saistībām, ko Inmarsat ir uzņēmusies kopīgās atlases procedūras gaitā, tieši dalībvalstu kompetencē ir uzsākt attiecībā uz to izpildes procedūras, lai to piespiestu ievērot kopējos nosacījumus, tostarp nosacījumu par pienākumu 2 GHz frekvenču joslu izmantot MSP vajadzībām un nosacījumu par atlases procedūras gaitā uzņemto saistību ievērošanu, paredzot, ka pretējā gadījumā tiks atsauktas piešķirtās atļaujas.

212

Ir taisnība, ka šāda sistēma, kurā dalībvalstis nedrīkst atteikt atļaujas Komisijas izraudzītajam operatoram (skat. šā sprieduma 94.–96. punktu), bet var tikai attiecīgā gadījumā uzsākt izpildes pasākumu piemērošanas procedūru saistībā ar faktu, ka šāds operators neievēro atļaujām piesaistītos kopējos nosacījumus, var izskatīties maz efektīva no procesuālās ekonomijas skatpunkta.

213

Tomēr pašreizējā Savienības tiesību attīstības stadijā šādas sekas ir raksturīgas 2 GHz frekvenču joslas izmantošanas pārvaldības sistēmai attiecībā uz MSP, kādu to ir izstrādājis Savienības likumdevējs, kurš ir devis priekšroku pieejai, kas koncentrēta uz dalībvalstīm uzticētajām koordinētajām izpildes procedūrām pēc atļauju piešķiršanas, kurās Komisijai ir koordinatora loma. Tieši minētajam likumdevējam, nevis Vispārējai tiesai attiecīgā gadījumā ir jāgroza pašreizējā sistēma.

214

Visbeidzot, ir jānorāda, ka apstāklis, ka Komisijai nav pilnvaru – tiešu vai netiešu pilnvaru – rīkoties, lai liegtu VRI piešķirt atļaujas sistēmai, kas, kā tiek apgalvots, nav saderīga ar tiesisko regulējumu, neatņem konkurentiem, tādiem kā prasītāja, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Proti, gan VRI lēmumi par atļaujām, gan kompetento valsts iestāžu veiktā izpildes procedūras īstenošana ir pakļauti kontrolei valsts tiesās, kuras var uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus gadījumā, ja tām rastos grūtības Savienības tiesību interpretācijā vai piemērošanā attiecībā uz MSP, kā to ilustrē Tiesai iesniegtie jautājumi lietā, kurā pasludināts 2020. gada 5. marta spriedums Viasat UK un Viasat (C‑100/19, EU:C:2020:174), kā arī lietā C‑515/19 Eutelsat SA, kuru Tiesa pašlaik izskata.

215

No iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir jānoraida kopumā, neizvērtējot Komisijas iebildi par atcelšanas prasības nepieņemamību, kas pamatota ar apstākli, ka prasītājai nav intereses celt prasību vai ka tai nav locus standi lūgt atcelt aicinājumā rīkoties pieprasīto aktu.

216

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

217

Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Papildus tam saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. un 2. punktā minētā persona, savus tiesāšanās izdevumi sedz pati. Šajā lietā ir jānolemj, ka Eutelsat un Nīderlandes Karaliste, kas iestājušās lietā prasītājas prasījumu atbalstam, kā arī EchoStar un Inmarsat, kas iestājušās lietā atbildētājas prasījumu atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA

nospriež: