–

2019. gada 8. jūnija un 2021. gada 30. marta lēmumus apturēt tiesvedību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam,

–

grozījumu rakstu, ko Vispārējās tiesas kancelejā prasītājas iesniegušas 2021. gada 8. septembrī, un Komisijas apsvērumus par šo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2021. gada 19. novembrī,

1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Crédit agricole SA un Crédit agricole Corporate and Investment Bank (turpmāk tekstā – “CACIB”; turpmāk tekstā kopā – “Crédit agricole”) lūdz, pirmkārt, daļēji atcelt Komisijas Lēmumu C(2016) 8530 final (2016. gada 7. decembris) attiecībā uz procedūru, kas paredzēta LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā (lieta AT.39914 – Euro procentu likmju atvasinātie instrumenti (EIRD)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, pakārtoti, samazināt šajā lēmumā tām uzliktā naudas soda apmēru. Turklāt tās lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2021) 4610 final (2021. gada 28. jūnijs), ar ko groza apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”), vai, ja tas netiek darīts, nospriest, ka ar šo pēdējo minēto lēmumu nevarēja novērst apstrīdētā lēmuma nepareizo pamatojumu.

21

Ar 2019. gada 24. septembra spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675) Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta b) punktu, kurā Komisija bija uzlikusi HSBC naudas sodu, jo Komisija nebija pietiekami juridiski pamatojusi iemeslus, kuru dēļ vienots samazinājuma koeficients, ko piemēro attiecīgo uzņēmumu naudas ieņēmumiem tiem uzlikto naudas sodu aprēķināšanai (turpmāk tekstā – “samazinājuma koeficients”), tika noteikts 98,849 % apmērā, nevis, iespējams, lielāks, un pārējā daļā prasību noraidīja.

22

Ar 2021. gada 24. februāra vēstuli Komisija informēja prasītājas un JP Morgan par savu nodomu grozīt apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā 2019. gada 24. septembra spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675). Tajā pašā vēstulē, kā arī 2021. gada 16. aprīļa vēstulē Komisija visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem sniedza papildu informāciju un skaidrojumus par iemesliem, kuru dēļ tā noteica samazinājuma koeficientu 98,849 % apmērā. Par šīm vēstulēm prasītājas iesniedza apsvērumus 2021. gada 7. maijā.

23

2021. gada 28. jūnijā Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem. Tā atzina – tā kā samazinājuma koeficients apstrīdētajā lēmumā ir vienāds visiem tā adresātiem, visticamāk, Vispārējā tiesa varētu uzskatīt, ka argumentācija 2019. gada 24. septembra spriedumā HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675) attiecībā uz šī samazinājuma koeficienta noteikšanas pamatojuma nepietiekamību ir transponējama uz prasītājām un citam tā adresātam noteiktajiem naudas sodiem un ka tādējādi atbilstoši labas pārvaldības principam labot Vispārējās tiesas minētajā spriedumā norādītās kļūdas un grozīt apstrīdēto lēmumu attiecībā uz prasītājām un citu tā adresātu, papildinot pamatojumu saistībā ar samazinājuma koeficienta noteikšanu.

24

Ar 2023. gada 12. janvāra spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija (C‑883/19 P, EU:C:2023:11), pirmkārt, Tiesa atcēla 2019. gada 24. septembra spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675), ciktāl ar to bija noraidīta galvenā prasība atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu un pakārtotā prasība atcelt tā 1. panta b) punktu. Otrkārt, Tiesa, lemjot par prasību, ko HSBC bija cēlusi lietā T‑105/17, ciktāl tajā bija prasīts atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu un, pakārtoti, tā 1. panta b) punktu, to noraidīja.

25

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

[..]

52

Pirmā pamata otrajā iebildumā prasītājas norāda, ka Komisija esot pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību un sacīkstes principu, atsakoties atbildēt uz dažiem jautājumiem, kurus tās Komisijai bija uzdevušas uzklausīšanas laikā.

[..]

57

Visbeidzot, arī jāatgādina, ka uzklausīšanas amatpersona rīko uzklausīšanu, kas pieder pie garantijām, kuras izriet no tiesībām tikt uzklausītam administratīvajā procesā, ko Komisija īsteno atbilstoši LESD 101. pantam, lai it īpaši paziņojuma par iebildumiem adresātiem dotu iespēju paust viedokli par Komisijas sākotnēji konstatēto, kā tas būtībā izriet no Regulas Nr. 773/2004 12. panta un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma 2011/695/ES (2011. gada 13. oktobris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV 2011, L 275, 29. lpp.) 10. panta 4. punkta. Protams, saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 14. panta 7. punktu un Lēmuma 2011/695 12. panta 3. punktu uzklausīšanas amatpersona var atļaut tostarp pusēm, kurām ir adresēts paziņojums par iebildumiem, uzklausīšanas laikā uzdot jautājumus. Tomēr runa ir par iespēju, jo uzklausīšana ir galvenokārt vērsta uz to, lai tostarp paziņojuma par iebildumiem adresāti sagatavotu savus argumentus, kā to šajā lietā uzklausīšanas amatpersona ir norādījusi Crédit agricole uzklausīšanas laikā.

58

Turklāt jānorāda, ka konkrētie jautājumi, kurus prasītājas uzdeva Komisijai, kā tās apgalvo, bija saistīti ar apgalvotajām pretrunām paredzētā soda aprēķināšanas metodēs.

59

Šajā ziņā Komisija pamatoti atsaucas uz apstākli, ka sacīkstes princips un tiesību uz aizstāvību ievērošana tai neprasa administratīvā procesa stadijā precizēt to, kā tā paredz piemērot kritērijus attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu, lai noteiktu naudas soda apmēru.

60

No tā izriet – lai gan paziņojuma par iebildumiem adresāts, tostarp uzklausīšanas laikā, var izvirzīt visus argumentus, kurus tas uzskata par nozīmīgiem, lai vērstu Komisijas uzmanību uz atsevišķām pretrunām citu pušu atbildēs uz informācijas pieprasījumiem, kuras varētu ietekmēt lēmumu, kas tai būs jāpieņem attiecībā uz šo adresātu, vai ieteikt Komisijai turpināt izmeklēšanu, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz šo adresātu tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesību uz aizstāvību ievērošanas nodrošināšana neuzliek Komisijai pienākumu uzklausīšanas stadijā atbildēt uz šādiem pušu argumentiem vai jautājumiem.

[..]

171

Jānorāda, ka pēc tam, kad Crédit agricole bija lūgusi piekļuvi datiem par pārdošanas apjoma vērtību, kurus pārējās puses bija iesniegušas Komisijai, un datiem par metodēm, kuras tās bija izmantojušas to iegūšanai, uzklausīšanas amatpersona 2014. gada 2. oktobra lēmumā ieviesa jauktu piekļuves sistēmu, piešķirot prasītājām tiešu piekļuvi atsevišķiem datiem un to ārējiem konsultantiem iespēju iepazīties ar attiecīgo dokumentu konfidenciālajām versijām atbilstoši informācijas telpas (“data room”) procedūrai (apstrīdētā lēmuma 101. apsvērums). Vēl viena informācijas telpa tika izveidota pēc tam, kad Komisija, ņemot vērā Société générale iesniegtos labotos finanšu datus, pieņēma lēmumu par labojumu izdarīšanu attiecībā uz to (apstrīdētā lēmuma 106. apsvērums). Turklāt uzklausīšanas amatpersona 2015. gada 4. marta lēmumos un 2015. gada 25. marta runā, kas ietverta tās 2015. gada 27. marta lēmumā, prasītājām piešķīra plašāku tiešo piekļuvi datiem, uz kuriem attiecās to lūgumi.

172

Otrā pamata ceturtajā daļā un devītā pamata trešajā daļā prasītājas apgalvo, ka, nosakot tām saistošus noteikumus par piekļuvi konkrētajiem dokumentiem ar informācijas telpas starpniecību un atsakot tiešu piekļuvi visai šai informācijai, kuru vairs nevar kvalificēt kā sensitīvu, Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.

173

Vispirms jānoraida iebildums, kurā prasītājas apstrīd piekļuves lietas materiāliem procedūru ar informācijas telpas starpniecību.

174

Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijai, piemērojot principu par komercnoslēpuma aizsardzību, kas uzskatāms par vienu no vispārējiem Savienības tiesību principiem un kas citastarp ir konkretizēts LESD 339. pantā, ir pienākums neizpaust privāta tirgus dalībnieka konkurentiem konfidenciālu informāciju, ko tas sniedzis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden‑Württemberg un VNV, C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 109. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz tiesībām piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem konkurences jomā no Regulas Nr. 773/2004 15. panta 2. punkta izriet, ka tās neattiecas uz komercnoslēpumiem un citu konfidenciālu informāciju. Tomēr noteiktos apstākļos nepieciešamība aizsargāt pušu tiesības uz aizstāvību ir jāsaskaņo ar Komisijas pienākumu aizsargāt citu pušu konfidenciālo informāciju, kas ietverta izmeklēšanas lietas materiālos konkurences jomā, kā tas būtībā izriet no Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta trešā teikuma un Regulas Nr. 773/2004 15. panta 3. punkta (šajā nozīmē skat. arī Komisijas Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem 24. punktu).

175

No tā izriet, ka tādos apstākļos kā šajā lietā informācijas telpas procedūra ir bijusi piemērots instruments, lai saskaņotu likumīgās intereses, kuras Komisijai bija pienākums aizsargāt, proti, konfidencialitātes intereses, uz ko varēja atsaukties bankas, kuras bija sniegušas informāciju, kam prasītājas lūdza piekļuvi, no vienas puses, un prasītāju tiesības uz aizstāvību, no otras puses, kā uzklausīšanas amatpersona būtībā ir norādījusi 2014. gada 2. oktobra un 2016. gada 16. septembra lēmumos.

176

Tomēr prasītājas apstrīd, ka uz konkrēto informāciju, ņemot vērā tās vecumu un ierobežoto raksturu, kas neļauj identificēt iespējamu konfidenciālu informāciju, piemēram, klientu identitāti, joprojām bija jāattiecina konfidencialitāte. Tātad tās uzskata, ka šo informāciju varēja izpaust tieši Crédit agricole, kas, pretēji piekļuvei, kas bija piešķirta vienīgi ārējiem konsultantiem informācijas telpā, būtu garantējis tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu.

177

Šajā ziņā, pirmkārt, no judikatūras, uz kuru šajā ziņā balstās prasītājas, izriet, ka informācija, kas bija slepena vai konfidenciāla, bet kas ir piecus vai vairāk gadus veca, principā ir jāuzskata, ievērojot pagājušo laiku, par vēsturisku un par tādu, kas šī iemesla dēļ ir zaudējusi savu slepeno vai konfidenciālo raksturu, ja vien izņēmuma kārtā lietas dalībnieks, kurš atsaucas uz šādu raksturu, pierāda, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskas ziņas par tā vai attiecīgo trešo personu komerciālo stāvokli (spriedums, 2017. gada 14. marts, Evonik Degussa/Komisija, C‑162/15 P, EU:C:2017:205, 64. punkts).

178

Uzklausīšanas amatpersona 2016. gada 16. septembra lēmumā ir ņēmusi vērā līdzīgu Crédit agricole argumentu, kas bija izvirzīts administratīvajā procesā. Būtībā tā atzina, ka konkrētie dati, neraugoties uz to vecumu, to būtības dēļ nav zaudējuši savu konfidenciālo raksturu. Proti, uzklausīšanas amatpersona uzskatīja, ka šo datu sarežģītība, specifika un apjoms ir tādi, ka tie nav pielīdzināmi vienkāršiem attiecīgo banku apgrozījuma datiem. Ņemot vērā konkrēto datu raksturu, uzklausīšanas amatpersona pamatoti varēja uzskatīt, ka ar laika notecējumu kā tādu nevar pietiekami samazināt risku būtiski kaitēt šo banku likumīgajām interesēm, ja šī informācija tiktu izpausta tieši Crédit agricole speciālistiem.

179

Turklāt jāatgādina, kā to dara Komisija, ka, runājot par naudas sodu apmēra noteikšanu, konkrēto uzņēmumu tiesības uz aizstāvību attiecībā pret Komisiju tiek nodrošinātas, šiem uzņēmumiem izmantojot iespēju paust apsvērumus par pārmesto faktu ilgumu, smagumu un pretkonkurences raksturu, turpretī šai iespējai nav jāattiecas uz veidu, kā Komisija naudas sodu apmēra noteikšanai paredzējusi izmantot obligātos kritērijus, kas saistīti ar pārkāpuma smagumu un ilgumu (skat. spriedumu, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 428. un 439. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis apstāklis ir jāņem vērā, līdzsvarojot citu pušu konfidencialitātes intereses attiecībā uz konkrētiem datiem, kurus tās bija iesniegušas, lai tiktu noteikts tām piemērojamā naudas soda apmērs, piemēram, šajā lietā datiem, kas ļauj aprēķināt pārdošanas apjoma vērtību, ar citu pušu tiesībām uz aizstāvību, kā to būtībā ir norādījusi uzklausīšanas amatpersona 2015. gada 4. marta un 2016. gada 16. septembra lēmumos.

180

Prasītājas neizvirza nevienu argumentu, lai pierādītu, ka viņu tiesību uz aizstāvību efektīvai īstenošanai šajā lietā bija jāprevalē pār likumīgajām konfidencialitātes interesēm, uz kurām citas bankas varēja atsaukties saistībā ar konkrēto informāciju. Tādējādi tās nav pierādījušas, ka uzklausīšanas amatpersonas secinājumi 2014. gada 2. oktobra, 2015. gada 4. un 27. marta un 2016. gada 16. septembra lēmumos, kas atgādināti šī sprieduma 171., 178. un 179. punktā, ir bijuši kļūdaini.

[..]

213

Šajā ziņā jānorāda, ka no apstrīdētajā lēmumā norādītās darbinieku, kuri veic tirdzniecības darījumus, savstarpējās informācijas apmaiņas, kas apkopota šī sprieduma 203.–210. punktā, izriet, ka Komisijas rīcībā bija pierādījumi, kas ļauj atzīt Crédit agricole darbinieku, kuri veic tirdzniecības darījumus, līdzdalību informācijas apmaiņā par EURIBOR likmes manipulācijām.

214

Proti, pirmkārt, 2007. gada 1. marta sarunā Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, pēc savas iniciatīvas lūdza Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, no viņa bankas likmes piedāvājumu EURIBOR izlases bankām, kas atbilstu [Crédit agricole darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus,] interesēm (“man ir interese, lai tas kāptu augstu”), kam Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, piekrita (“labi, es viņiem pateikšu”).

215

Otrkārt, 2006. gada 16. oktobra, 13. novembra un 5. decembra, kā arī 2007. gada 16. un 19. marta sarunās Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, lūdza Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, lai viņš lūgtu savas bankas finanšu resursu nodaļai konkrētu likmes piedāvājumu, ko pēdējais minētais piekrita izdarīt vai pat ziņoja, ka ir to izdarījis, precizējot finanšu resursu nodaļas piedāvāto vai paredzēto piedāvājuma līmeni (skat. 2006. gada 16. oktobra informācijas apmaiņu plkst. 7.33 (“es viņiem teicu, lai mēģina 3,36”) un plkst. 7.46 (“viņi piedāvās 3,36”), 2006. gada 13. novembra informācijas apmaiņu (“labi, nekādu prob[lēmu], man nav, es to izdarīšu”, pēc tam “es viņiem teicu, lai liek trīsdesmit septiņi”), 2007. gada 16. marta informācijas apmaiņu plkst. 14.06 (“Es viņam teicu, ka mūsu interesēs ir cik vien zemu. Viņa teica, ka labi, es piefiksēju”) un 2007. gada 19. marta informācijas apmaiņu plkst. 14.24 (“Jā, es viņiem to pateicu, viņi gribēja uzlikt 91, [..] viņi man teica: “nu, hmm, redzēs, ko var darīt”)).

216

Treškārt, no 2006. gada 16. novembra informācijas apmaiņas nepārprotami izriet, ka Barclays un Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, viens otram paziņoja savas vēlmes attiecībā uz tās dienas EURIBOR‑3M noteikšanas likmi (fixing) un uz savām saistītajām tirdzniecības pozīcijām. Šādas saziņas mērķis bija noskaidrot, vai viņu intereses sakrīt, lai vajadzības gadījumā turpinātu to saskaņošanu nolūkā ietekmēt savu attiecīgo banku EURIBOR likmju piedāvājumus atbilstoši šīm interesēm. To apstiprina fakts, ka Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, pauda nožēlu, ka viņa un Crédit agricole darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, intereses attiecībā uz noteikšanas (fixing) līmeni bija pretējas. Tomēr, pēc tam, kad viņš Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, bija pajautājis, kāds EURIBOR likmes līmenis viņam derētu, viņš tam norādīja, ka viņš “pārbaud[īs]”.

217

Ceturtkārt, 2007. gada 14. februāra telefonsarunā Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, informēja Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, par 2007. gada 19. martā plānotās manipulācijas būtiskajiem elementiem. Turklāt no 2007. gada 16. marta informācijas apmaiņas izriet, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija gatavs gūt labumu no šīs manipulācijas, apstiprinot, ka viņa interese par šīs dienas EURIBOR‑3M likmes noteikšanu sakrīt ar Barclays darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, interesēm (“mēs visi esam ieinteresēti, lai tā būtu zema”, “mēs arī esam nopietni ieinteresēti”), un 2007. gada 19. marta informācijas apmaiņā apstiprinot Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, ka viņš, pateicoties šai noteikšanai, arī ir nopelnījis konkrētu naudas summu (“pateicoties [tam], [esmu] nopelnīj[is] 156000 euro”).

218

Piektkārt, pēc likmju piedāvājumu iesniegšanas termiņiem tirgotāji viens otram pateicās par savstarpējo iesaistīšanos konkrētajās darbībās un viens otru apsveica ar savu plānu izdošanos (skat. it īpaši 2007. gada 19. marta informācijas apmaiņu), tādējādi sekojot to saskaņoto darbību rezultātam vai gaidāmajām sekām.

219

Ar prasītāju argumentiem netiek atspēkota Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, līdzdalība rīcībā ar mērķi manipulēt ar EURIBOR likmi.

220

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka nav pierādīts, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, patiešām sazinājās ar savu finanšu resursu nodaļu, lai izpildītu savam sarunu biedram doto solījumu, un ka viņš tam būtu varējis melot, ziņojot, ka to ir izdarījis. Crédit agricole līdzdalība rīcībā ar mērķi manipulēt ar pamatlikmēm neesot konstatēta bez pierādījumiem, ka minētajā rīcībā faktiski bija iesaistījusies tās finanšu resursu nodaļa.

221

Šajā ziņā vispirms jānorāda, kā to pēc būtības apgalvo Komisija, ka Crédit agricole pārmestā pretkonkurences rīcība nav manipulācijas ar EURIBOR kā tādas, bet gan informācijas apmaiņa starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, kurā atspoguļojas viņu nodoms ietekmēt savu banku likmju piedāvājumus EURIBOR banku izlasei atbilstoši viņu interesēm. Proti, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 113. apsvēruma a)–f) punkta, 358. apsvēruma a)–f) punkta un 392. apsvēruma a)–f) punkta, kas apkopoti šī sprieduma15. punktā, šie informācijas apmaiņas gadījumi attiecās uz izvēli par labu noteiktam EURIBOR likmes līmenim, ko dažkārt papildināja saziņa par ieņemtajām tirdzniecības pozīcijām, par tirdzniecības pozīciju un EURIBOR piedāvājumu saskaņošanas iespēju, par iesaistītā darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, solījumu sazināties ar personu, kas viņa bankā ir atbildīga par EURIBOR likmju piedāvājumiem, lai tai prasītu piedāvājumu noteiktā virzienā vai noteiktā līmenī, un ziņojumu par šīs personas atbildi.

222

Darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, savstarpējā informācijas apmaiņa skaidri atklāj, ka tika paziņotas vēlamās likmes, saistītās tirdzniecības pozīcijas un Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, piedāvājums vai nodoms ietekmēt viņu bankas piedāvājumu.

223

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka uzņēmuma dalība sanāksmē ar pretkonkurences mērķi rada prezumpciju par šīs dalības prettiesisko raksturu un šim uzņēmumam šī prezumpcija ir jāatspēko, pierādot publisku norobežošanos, kas par tādu ir jāuztver pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 81. un 82. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 3. maijs, Comap/Komisija, C‑290/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:271, 74.–76. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis tiesību princips ir balstīts uz apsvērumu, ka uzņēmums, piedaloties attiecīgajā sapulcē un publiski nenorobežojoties no šīs sapulces satura, pārējiem tikšanās dalībniekiem ir devis iemeslu pieņēmumam, ka uzņēmums piekrīt tikšanās rezultātiem un rīkosies atbilstoši tiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 82. punkts, un 2007. gada 25. janvāris, Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, C‑403/04 P un C‑405/04 P, EU:C:2007:52, 48. punkts).

224

Šajā lietā no Komisijas izvēlētajiem informācijas apmaiņas gadījumiem, kas apkopoti šī sprieduma 214. un 218. punktā, izriet, ka no Crédit agricole darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, vienā gadījumā nāca lūgums par viņa interesēm atbilstošu likmju piedāvājumu EURIBOR banku izlasei un ar mērķi manipulēt ar šo likmi, un citos gadījumos, nebūt publiski nenorobežojoties no Barclays darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, lūgumiem, viņš ļāva šim darbiniekam domāt, ka viņa banka iesniegs vai faktiski ir iesniegusi EURIBOR banku izlasei piedāvājumu atbilstoši tam, par ko bija panākta vienošanās, un nostiprināja tirgotāja pārliecību, ka ir runājis ar savām par piedāvājumu iesniegšanu atbildīgajām personām un pat darīja viņam zināmu šo sarunu precīzu saturu.

225

Konkrētāk, tas, ka 2007. gada 14. februāra sarunā Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija skeptisks par 2007. gada 19. marta manipulāciju plāna izdošanos, nepierāda skaidru norobežošanos no rīcības, kuras plānu viņam bija izskaidrojis Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus.

226

Ar apstrīdētā lēmuma 125., 135. un 634. apsvērumu, uz kuru atsaucas prasītājas, iepriekš minētais netiek atspēkots. Proti, minētajos apsvērumos Komisija būtībā ir atzinusi, ka vienošanās starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, tika papildinātas un īstenotas, tiem savstarpēji sazinoties ar personām, kas atbild par likmju piedāvājumiem viņu banku finanšu resursu nodaļās, un “laiku pa laikam” ar šo pēdējo minēto personu faktiski iesniegtām EURIBOR likmēm, kuras ir paziņotas, saskaņotas vai par kurām ir panākta vienošanās. Tādējādi Komisija pareizi norāda, ka prasītāju argumenti par to, ka Crédit agricole finanšu resursu nodaļa nav bijusi iesaistīta darbībās ar mērķi ietekmēt EURIBOR likmi, labākajā gadījumā var pierādīt tikai to, ka bankas finanšu resursu nodaļa nav īstenojusi pretkonkurences rīcību, nevis to, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, nav bijuši līdzdalībnieki šajā rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 24. oktobris, Atochem/Komisija, T‑3/89, EU:T:1991:58, 100. punkts).

227

Tas pats attiecas uz argumentu, ka Crédit agricole faktiski iesniegtie piedāvājumi attiecīgajos datumos atbilstot tās pārējiem piedāvājumiem un tirgum, un pat esot bijuši pretrunā ar aizliegtās vienošanās interesēm. Proti, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma tvērumu un Crédit agricole pārmesto rīcību, kas attiecas uz “vienošanos” starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, ar mērķi ietekmēt pamatlikmes atbilstoši savām interesēm, nevis uz faktisku manipulāciju ar šīm likmēm, iesaistot finanšu resursu nodaļas, šie argumenti nav izmantojami, lai apstrīdētu Crédit agricole līdzdalību minētajā rīcībā, ko tai pārmet Komisija.

228

Šajā kontekstā jānorāda, ka katrā ziņā vairāki Komisijas izvēlētie pierādījumi ļauj parādīt, ka Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, ir mēģinājuši ietekmēt savas bankas finanšu resursu nodaļas piedāvājuma līmeni vai vismaz ir lielījušies, ka to ir izdarījuši. 2006. gada 16. oktobra, 13. novembra un 5. decembra, ka arī 2007. gada 16. un 19. marta informācijas apmaiņas gadījumos Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, paziņoja Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, atbildi, kuru viņš bija saņēmis pēc tam, kad bija vērsies pie savas finanšu resursu nodaļas (skat. šī sprieduma 215. punktu). Turklāt no 2006. gada 27. oktobra (apstrīdētā lēmuma 191. apsvērums) un 5. decembra (apstrīdētā lēmuma 224. apsvērums), kā arī no 2007. gada 19. marta (apstrīdētā lēmuma 319. apsvērums) informācijas apmaiņas izriet, ka darbinieki kas veic tirdzniecības darījumus, uzskatīja, ka viņu saskaņotās darbības ar mērķi manipulēt likmes noteikšanu (fixing) ir bijušas veiksmīgas un viņi viens otru ar to apsveica. Šie informācijas apmaiņas gadījumi, ņemot vērā Crédit agricole darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, un atbildīgā par likmju piedāvājumiem šajā bankā 2007. gada 16. marta informācijas apmaiņu (apstrīdētā lēmuma 305. apsvērums), kas parāda, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, uzturēja kontaktus ar finanšu resursu nodaļas darbiniekiem, kuru laikā viņi apsprieda turpmāko likmju fiksēšanas (fixings) līmeni un darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, iespējamo interesi par konkrētu likmju līmeni, ir tādi, kas parāda, ka Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, nodibinot kontaktus ar savas bankas atbildīgajiem par piedāvājumu iesniegšanu, rīkojās atbilstoši sarunām ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, par vēlamo EURIBOR likmes līmeni, un tādējādi ir īstenojuši koluzīvu informācijas apmaiņu.

229

Otrkārt, tāpat arī jānoraida prasītāju arguments, kurā tās, pamatojoties uz ekspertīzes ziņojumu, kura ticamību Komisija apstrīd, apgalvo, ka, ņemot vērā Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, tirdzniecības pozīcijas, tiem nebija nekādas konkrētas intereses piedalīties attiecīgajās manipulācijās, tostarp 2007. gada 19. marta manipulācijā. Būtībā prasītājas norāda, ka dalībai darbībās ar mērķi ietekmēt pamatlikmju līmeni, “[ne]bija jēgas”, ja vien darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, nebija savlaicīgi pieejama informācija, lai varētu to izmantot savā labā, un ja viņi nebija uzkrājuši “milzīgas tirdzniecības pozīcijas”.

230

Tomēr neatkarīgi no tā, vai dati, uz kuriem atsaucas prasītājas, ir ticami, konkurences ierobežojumu mērķa dēļ gadījumā, kuri saskaņā ar apstrīdēto lēmumu attiecas uz informācijas apmaiņas gadījumiem par manipulācijām ar pamatlikmēm, nav jāpārbauda, vai uzņēmums ir bijis ekonomiski ieinteresēts piedalīties šajā informācijas apmaiņā, ja tiek pierādīta šī uzņēmuma līdzdalība darbībās, kas var ierobežot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, C‑403/04 P un C‑405/04 P, EU:C:2007:52, 44.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).

231

Ar prasītāju izvirzītajiem apstākļiem, pieņemot, ka tie ir pierādīti, labākajā gadījumā var pierādīt, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, kuram nebija nozīmīgas tirdzniecības pozīcijas, konkrēti 2007. gada 19. martā, nav guvis ievērojamu labumu no plāna, kurā viņš piedalījās, un ka tādējādi informācijas apmaiņai starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, nav sekojusi pretkonkurences ietekme uz tirgu. Tomēr šim jautājumam nav nozīmes attiecībā uz konkurenci ierobežojošu rīcību mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 123. un 124. punkts). Tādējādi šāds arguments attiecīgā gadījumā varētu izrādīties būtisks, ja prasītājas pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka konkrētā rīcība ir konkurenci ierobežojoša mērķa dēļ, kas ir jāpārbauda ceturtā pamata ietvaros.

232

Lai gan, izvirzot šādu argumentu, prasītājas cenšas iesniegt pretējus pierādījumus, lai atspēkotu prezumpciju, ka, piedaloties saskaņošanā ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un darbojoties tirgū, Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, noteikti ņēma vērā informāciju, ar kuru apmainījās ar savu konkurentu, lai, pamatojoties uz gaidāmajām manipulācijām, noteiktu savu rīcību šajā tirgū, šajā gadījumā savu tirdzniecības stratēģiju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 121. punkts, un 1999. gada 8. jūlijs, Hüls/Komisija, C‑199/92 P, EU:C:1999:358, 162. punkts), jānorāda, ka tikai ar apgalvojumu, ka paredzētās manipulācijas dienā darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, nav bijusi nozīmīga pozīcija vai ka viņa bankai ir bijusi pozīcija, kas ir pretēja aizliegtas vienošanās jēgai, nepietiek, lai pierādītu pretējo, jo šie elementi paši par sevi neizslēdz prezumpciju, ka saskaņota rīcība ir ļāvusi darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, novērst neskaidrības attiecībā uz viņa rīcību tirgū, un tādējādi tā rezultātā normāla konkurence varēja tikt kavēta, ierobežota vai izkropļota (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Solvay Solexis/Komisija, C‑449/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:802, 39. punkts).

233

Treškārt, tam, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos elementos vai ka tam ir bijusi maznozīmīga loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies, nav nozīmes, lai konstatētu pārkāpuma esamību tā rīcībā. Šie faktori, kas attiecas uz pretkonkurences darbību skaitu un intensitāti, ir jāņem vērā tikai tad, kad tiek vērtēts pārkāpuma smagums vai atbildību mīkstinoši apstākļi un, vajadzības gadījumā, kad tiek noteikts naudas sods (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 197. un 199. punkts un tajos minētā judikatūra). Tādējādi prasītāju izvirzītie argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka kvalitatīvajā un kvantitatīvajā ziņā Crédit agricole esot bijusi maznozīmīga loma konkrētajās manipulācijās, ņemot vērā, ka tās izstrādāja, organizēja un īstenoja bankas A darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, un bankas D darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir jānoraida kā nelietderīgi [Crédit agricole] līdzdalības konkrētajā rīcībā pārbaudes kontekstā.

234

Tāpat, ceturtkārt, tas, ka Crédit agricole ir maznozīmīgs EIRD tirgus dalībnieks, pieņemot, ka tas ir pierādīts, neļauj atspēkot tās līdzdalību konkrētajā rīcībā, jo tā darbojas minētajā tirgū. Kā būtībā apgalvo Komisija, konfidenciālas informācijas apmaiņa par plānotajām manipulācijām ar pamatlikmēm ļāva šīs informācijas apmaiņas dalībniekiem, neatkarīgi no viņu bankas stāvokļa tirgū, pielāgot savu tirdzniecības stratēģiju, veidojot savus portfeļus tā, lai gūtu labumu no savām zināšanām par turpmākajām manipulācijām un palielinātu savu peļņu vai minimizētu zaudējumus.

235

Ņemot vērā iepriekš minēto, neskarot ceturtā pamata pārbaudi (skat. šī sprieduma 230. un 231. punktu), trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

[..]

402

Jānorāda, kā to dara Komisija, ka Komisijas rīcībā ir tiešie pierādījumi, kas liecina, ka Crédit agricole zināja, ka tā piedalās vienotā pārkāpumā kopā ar citām bankām, jo tās darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja vai varēja saprātīgi paredzēt, ka šī sprieduma 401. punktā minētā informācijas apmaiņa ir daļa no “kopējā plāna”, kas pārsniedz divpusēju informācijas apmaiņu.

403

Proti, pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 467. apsvērumā pareizi norāda uz 2006. gada 16. oktobra sarunu, kas liecina par to, ka Crédit agricole zināja par “kopēja plāna” esamību un citu banku līdzdalību šajā plānā.

404

Šajā sarunā Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, lūdza Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, prasīt no tā finanšu resursu nodaļas paaugstinātu EURIBOR‑1M piedāvājumu. Pirms šī lūguma izpildīšanas Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, jautāja, kādas priekšrocības viņš varētu no tā gūt, uz ko Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, atbildēja, ka viņš tam varētu lūgt noteikšanu (fixing) atbilstoši viņa tirdzniecības pozīcijām (“ko vien vēlies, tiesības man lūgt fiksēšanas, kur vien vēlies, kad vien tev to vajag”). Vēlāk Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, jautāja Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, kā pēdējam minētajam tas ir izdevies, neraugoties uz zemo EURIBOR līmeni. Atbildot uz to, Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, viņam pateicās par sadarbību saistībā ar viņa bankas piedāvājumu, norādot, ka, pateicoties dažu banku (“draugu”) augstajiem piedāvājumiem, viņš varēja līdzsvarot citu banku zemos piedāvājumus (“ja nebūtu dažu draugu, man būtu vismaz [četras] bankas pret mani šajā lietā”).

405

Šo sarunu lasīšana parāda, pirmām kārtām, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, apzinājās, ka augstais piedāvājums, ko viņš bija apsolījis prasīt savai finanšu resursu nodaļai, bija daļa no “kopējā plāna”, kura mērķis bija manipulēt ar dienas EURIBOR‑1M līmeni, to paaugstinot ar vairāku banku saskaņotiem piedāvājumiem. Tādējādi viņš ar savu rīcību ir veicinājis šī plāna īstenošanu. Otrām kārtām, Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, norādot Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, ka viņš var tam prasīt citus noteikšanas (fixings) gadījumus atbilstoši savām interesēm, viņam lika saprast, ka runa nav par atsevišķu mēģinājumu manipulēt ar EURIBOR likmi, bet drīzāk par darbībām, kas varētu tikt atkārtotas.

406

Tāpat, otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 461. apsvērumā arī pareizi atsaucas uz 2007. gada 14. februāra sarunu kā tādu, kas arī liecina, ka Crédit agricole zināja gan par “kopējā plāna” esamību, gan par citu banku līdzdalību.

407

Proti, pirmām kārtām, no šīs sarunas izriet, ka Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, atklāja Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, IMM2007. gada 19. martā paredzētās manipulācijas veidojošos elementus, lūdzot viņu paturēt to noslēpumā, proti, divu atvasināto instrumentu – EURIBOR‑3M piesaistīto “futures” un uz EONIA balstīto swaps – spread manipulāciju 2007. gada 19. martā [“bāze būs saspiesta”, “spread uz 4” (t.i., spread starp EONIA un EURIBOR‑3M sašaurinātos līdz četriem pamatpunktiem). Viņš to arī informēja par citiem plāna elementiem, kas veicinātu tā panākumus, norādot, ka ir jāturpina pakāpeniski palielināt “pirkšanas” pozīcijas uz “futures”, kas piesaistīti EURIBOR‑3M, vienlaikus ar saskaņotu rīcību samazinot tirgu skaidrā naudā (“tu maksā EONIA un [tu] pērc nākotnē [..] IMM[;] IMM dienā tu nospied skaidro naudu uz leju [..]”), t.i., izveidojot “pirkšanas” pozīcijas uz EONIA un “pārdošanas” pozīcijas uz EURIBOR, lai 2007. gada 19. martā būtu noteikšana (fixing) un noteikšanas (fixing) dienā spiestu tirgu skaidrā naudā uz leju). Otrām kārtām, Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, informēja Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, ka Deutsche Bank piedalās šajā “kopējā plānā” (“Deutsche finanšu resursu nodaļa ir iesaistīta”), un teica viņam, ka būtu izdevīgi iesaistīt plānā četras vai piecas bankas (“ja izdotos iesaistīt četras vai piecas finanšu resursu nodaļas, saproti?”).

408

No tā izriet, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija informēts par Deutsche Bank iesaistīšanos šādi aprakstītajā shēmā. Turklāt, pat ja Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, netika atklāts, kuras ir citas bankas, viņš zināja, ka Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, plāno šajā plānā iesaistīt vairākas bankas.

409

Tāpēc Komisija pareizi secināja, ka Crédit agricole bija zināms par pārkāpjošo rīcību, ko nolūkā mainīt finanšu resursu plūsmas plānoja vai īstenoja citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, veicot saskaņotas darbības ar mērķi manipulēt ar EURIBOR likmi 2006. gada 16. oktobrī un 2007. gada 19. martā.

410

Turklāt, pat ja Komisijas rīcībā nebūtu tiešu pierādījumu, ar kuriem konstatēts, ka Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par citu banku līdzdalību citos mēģinājumos manipulēt ar EURIBOR likmi, kas tai tika pārmesti, Komisija varēja pieņemt, ka šie darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, varēja saprātīgi paredzēt šādu līdzdalību šī sprieduma 354. punktā minētās judikatūras izpratnē, ņemot vērā, ka Crédit agricole jau 2006. gada 16. oktobrī bija informēta par citu banku līdzdalību šāda veida rīcībā. Crédit agricole tātad varēja saprātīgi paredzēt, ka katrs nākamais manipulācijas mēģinājums notiks tikai ar vairāku banku saskaņotu rīcību. Tādējādi prasītājas kļūdaini apgalvo, ka darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, zināšanas par citu banku līdzdalību mēģinājumos manipulēt ar likmēm bija jāaprobežo tikai attiecībā uz 2006. gada 16. oktobra un 2007. gada 19. marta manipulācijām vai uz noteiktu Crédit agricole līdzdalības periodu Komisijas noteiktajā vienotajā pārkāpumā.

411

Šajā kontekstā nav nozīmes, ka Crédit agricole nebija zināms par to, cik intensīvi un ikdienā regulāri bija kontakti, tostarp starp Barclays un Deutsche Bank darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, ne arī par to, cik intensīvus vai mazāk intensīvus kontaktus Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, uzturēja ar citām iesaistītajām bankām.

412

Tāpat nav nozīmes tam, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija skeptisks attiecībā uz 2007. gada 19. marta manipulāciju plāna īstenojamību. Proti, tas, ka viņš neticēja, ka plāns izdosies, kas tomēr viennozīmīgi neizriet no viņa nostājas, jo viņš norāda “katrā ziņā ir vērts mēģināt”, nekādi nepierāda, ka viņš nezināja par Deutsche Bank un, attiecīgā gadījumā, par citu banku līdzdalību šī plāna īstenošanā.

413

Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisijai bija tiesības pārmest Crédit agricole, saistībā ar tās līdzdalību vienotajā pārkāpumā, visu pārējo attiecīgo banku rīcību kopumā, jānorāda, ka atšķirībā no gadījuma, kad Crédit agricole zināja par kopēja plāna esamību, kura mērķis bija dažādos datumos manipulēt ar EURIBOR likmi, vairākām bankām saskaņojot darbības (skat. šī sprieduma 402.–408. punktu), Komisija apstrīdētajā lēmumā nav sniegusi nekādus tiešus pierādījumus, kas ļauj konstatēt, ka Crédit agricole zināja vai tai vajadzēja zināt, ka tās darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, informācijas apmaiņa ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, par informāciju, kas attiecas uz stratēģijām vai nodomiem cenu noteikšanas jomā, pārsniedz divpusēju informācijas apmaiņu un ir daļa no “kopēja plāna”, kurā piedalās citas bankas.

414

Tāpat netiešie pierādījumi, skatot tos kopā kā netiešu pierādījumu kopumu, neļauj juridiski pietiekami pierādīt, ka Crédit agricole zināja vai tai bija jāzina par šādu kopējo plānu, vai ka tā varēja saprātīgi paredzēt tā pastāvēšanu, lai pamatotu šīs bankas vainošanu par citu banku rīcības kopumu saistībā ar minēto vienoto mērķi, neatkarīgi no tā, vai tā tajā ir vai nav tieši piedalījusies.

415

Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā, tā 457.–465. apsvērumā, ir ietverts tikai pamatojums attiecībā uz pašu aizliegtas vienošanās būtību un uz EIRD tirgus darbību, pamatojums, kas attiecas uz visām bankām, kuras ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, un kas ir atgādināts šī sprieduma 396. punktā. Nepārkāpjot šī sprieduma 360. punktā minēto judikatūru, šis pamatojums, aplūkojot to atsevišķi vai kopumā, neļauj vainot Crédit agricole par citu banku rīcību, kurā tā saskaņā ar apstrīdēto lēmumu nav tieši piedalījusies, izņemot šī sprieduma 409. un 410. punktā minēto rīcību.

416

Prasītājas pareizi norāda, ka Komisija nav pierādījusi saikni starp īpašo vidi, kāda darbojas darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, par ko ir atgādināts apstrīdētā lēmuma 458. apsvērumā, proti, to, ka tie ir reģistrēti un kontrolēti, ka kontakti ir tikai divpusēji, ka viņi izmanto kodētu valodu un ka viņi regulāri savstarpēji sazinās, vienmēr par viena un tā paša veida darījumiem, no vienas puses, un to, ka Crédit agricole zināja vai tai būtu vajadzējis zināt par citu banku rīcību attiecībā uz stratēģiju un nodomiem cenu noteikšanas jomā, kurā tā nepiedalījās, no otras puses.

417

Šajā ziņā Komisija norāda, ka apstrīdētā lēmuma 458. apsvērums bija jālasa kopā ar tā 459. un 464. apsvērumu. Tomēr vispirms jānorāda, ka ar apstrīdētā lēmuma 459.–462. apsvērumā norādīto pamatojumu labākajā gadījumā varētu argumentēt, ka darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, bija jāzina par citu banku iesaistīšanos rīcībā ar mērķi manipulēt ar EURIBOR likmēm, bet ne informācijas apmaiņā par stratēģijām vai nodomiem cenu noteikšanas jomā.

418

Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 459. apsvērumā ietvertais konstatējums, ka, izmantojot savus divpusējos kontaktus, darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka citu banku darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, ir gatavi piedalīties tāda paša veida koluzīvā rīcībā saistībā ar EIRD cenu un citu tirdzniecības nosacījumu noteikšanas komponentiem, Crédit agricole gadījumā ir patiess tikai attiecībā uz informācijas apmaiņu par EURIBOR manipulācijām (skat. šī sprieduma 403.–408. punktu). Turpretī nevienā no divpusējām sarunām par cenu noteikšanas stratēģijām Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, neatklāja Crédit agricole darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, ka citi darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, ir iesaistīti šādā informācijas apmaiņā vai ka ar citiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, būtu notikusi apmaiņa ar šo pašu informāciju.

419

Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 460. apsvērumā ietvertajai norādei uz “plaši izplatītām vispārējām zināšanām” tirgus dalībnieku vidū par to, ka pamatlikmju noteikšanas process ir deklaratīvs, un līdz ar to bankas, kas ir EURIBOR izlasē, varēja iesniegt atšķirīgus piedāvājumus atkarībā no to interesēm iesniegšanas brīdī, pieņemot, ka tā ir pierādīta, ir nozīme tikai attiecībā uz darbībām ar mērķi manipulēt ar minētajām pamatlikmēm. Tas pats attiecas arī uz apstrīdētā lēmuma 461. un 462. apsvērumā norādīto apstākli, pieņemot, ka tam ir nozīme, konstatējot zināšanu par citu banku iesaistīšanos koluzīvās darbībās, atbilstoši kuram darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, nevarēja nezināt, ka, ja lielāks banku skaits grozītu savus piedāvājumus tajā pašā dienā un attiecībā uz to pašu EURIBOR termiņu, potenciālā ietekme uz procentu pamatlikmi palielinātos proporcionāli iesaistīto banku skaitam, un tādējādi koluzīvās darbības panākumu līmenis lielā mērā bija atkarīgs no lielāka banku skaita iesaistes. Turpretī nevar konstatēt nekādu saikni starp EURIBOR līmeņa noteikšanas procesu, izmantojot banku izlases locekļu piedāvājumus, uz ko attiecas šie apgalvojumi, un apstrīdētā lēmuma 358. apsvēruma g) punktā minēto rīcību, kas attiecas uz informācijas apmaiņu par nodomiem un stratēģijām cenu noteikšanas jomā, piemēram, “runs” vai “mids”.

420

Turpinot, apstrīdētā lēmuma 463. apsvērumā norādītajiem faktiem par to, ka, pirmkārt, attiecīgo banku darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, jau vairākus gadus ir darbojušies EIRD jomā, otrkārt, divpusējie kontakti tika uzturēti ar darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, bankās, kas pieder pie svarīgākajiem tirgus dalībniekiem, un, treškārt, darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, neizrādīja pārsteigumu, kad viņi tika uzrunāti saskaņošanas nolūkā, nav nozīmes, lai konstatētu, ka ir bijis zināms par rīcību, kurā Crédit agricole tieši nepiedalījās. Turklāt, kā apgalvo prasītājas, zināšanas par to, cik “jaudīgs ir tīkls, kas ir aiz darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, kurš ar tām veda pretkonkurences sarunas”, uz ko arī ir atsauce apstrīdētā lēmuma 463. apsvērumā, ir tikai spekulācija, kuras pamatā nav nekādu pierādījumu, ka Crédit agricole būtu zinājusi par šāda tīkla pastāvēšanu un jaudu, un par ko nevar izdarīt secinājumus no 2007. gada 14. februāra informācijas apmaiņas starp Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, uz kuru Komisija atsaucas šī apsvēruma pamatošanai. Proti, no šīs informācijas apmaiņas noteikti izriet, ka Crédit agricole darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija informēts par Deutsche Bank iesaistīšanos mēģinājumos manipulēt ar likmēm un par Barclays darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, nodomu iesaistīt šajos mēģinājumos lielāku banku skaitu (skat. šī sprieduma 406.–408. punktu). Tomēr no tās nevar secināt, ka viņš tādējādi būtu uzzinājis par citu banku iesaistīšanos rīcībā, kas nav vērsta uz manipulācijām ar likmēm, un vēl jo mazāk par to, ka pastāv kontaktu tīkls, kura mērķis ir apmainīties ar sensitīvu informāciju par stratēģijām vai nodomiem cenu noteikšanas jomā.

421

Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 465. apsvērumā Komisijas uzsvērtais apstāklis par to, ka darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, sarunu ieraksti bankai atvieglo tās darbinieku prettiesiskas rīcības atklāšanu, labākajā gadījumā attiecas uz jautājumu par to, vai banku var vainot par rīcību, kurā ir piedalījušies tās darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, un šis jautājums ir noraidīts astotā pamata pārbaudē (skat. šī sprieduma 350. punktu). Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 413. punkta, neviens pierādījums, kas attiecīgajā gadījumā ir gūts no divpusējas informācijas apmaiņas ierakstiem starp Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un Crédit agricole darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, attiecībā uz informāciju par stratēģijām vai nodomiem cenu noteikšanas jomā, neļauj atzīt, ka šī informācijas apmaiņa ir pārsniegusi divpusējo informācijas apmaiņu un ir piederējusi pie “kopējā plāna”, kurā piedalās citas bankas.

422

Komisija, šķiet, vēl norāda, ka, ņemot vērā, ka visai konkrētajai rīcībai ir bijis viens un tas pats mērķis (jautājums, uz kuru attiecas piektais pamats), ar to, ka ir pierādīts, ka Crédit agricole zināja vai tai bija jāzina par citu banku iesaistīšanos rīcībā, kas vērsta uz mēģinājumiem manipulēt ar EURIBOR likmi, pietiek, lai izdarītu tādu pašu secinājumu par to, ka Crédit agricole zināja par citu banku līdzdalību citā rīcībā.

423

Tomēr no judikatūras izriet, ka konstatējums par vienota pārkāpuma esamību atšķiras no jautājuma, vai atbildība par šo pārkāpumu kopumā ir nosakāma vienam uzņēmumam (spiedums, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 174. punkts). Turklāt ar to, ka vienošanās, kurā uzņēmums ir piedalījies, mērķis ir tāds pats kā vispārējās aizliegtās vienošanās mērķis, nepietiek, lai noteiktu, ka šīs uzņēmums ir vispārējās aizliegtās vienošanās līdzdalībnieks. Jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams tikai gadījumos, kad attiecīgo pušu griba ir bijusi saskanīga. Tātad attiecīgajam uzņēmumam ir jāzina visaptverošās aizliegtās vienošanās darbības joma un raksturīgās pamatiezīmes (skat. spriedumu, 2014. gada 10. oktobris, Soliver/Komisija, T‑68/09, EU:T:2014:867, 62. un 64. punkts un tajos minētā judikatūra).

424

No tā izriet, ka šajā lietā tikai tā iemesla dēļ, ka, pirmkārt, Crédit agricole zināja par citu banku rīcību saistībā ar manipulācijām ar EURIBOR likmi un, otrkārt, šīm darbībām bija tāds pats mērķis kā darbībām attiecībā uz stratēģijām un nodomiem cenu noteikšanas jomā, nav iespējams tai pārmest par visu pārkāpjošo rīcību, kas ir daļa no vienotā pārkāpuma, ieskaitot informācijas apmaiņu par stratēģijām un nodomiem cenu noteikšanas jomā, kurā tā nav tieši piedalījusies.

425

Tāpēc jāsecina, ka netiešo pierādījumu kopums, uz kuru pamatojas Komisija, izvērtēts visaptveroši un kopā ar tiešajiem pierādījumiem par zināšanu par citu uzņēmumu iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību, kas izpaudās kā mēģinājumi manipulēt ar EURIBOR un kas ir pārbaudīta šī sprieduma 402.–412. punktā, neatbilst nopietniem, precīziem un saskanīgiem pierādījumiem, kas bez jebkādām šaubām ļauj konstatēt, ka Crédit agricole zināja par to, ka informācijas apmaiņa, kas tai bija ar Barclays, par nodomiem un stratēģijām cenu noteikšanas jomā, pārsniedz divpusēju informācijas apmaiņu un iekļaujas kopējā plānā, kurā ir iesaistītas arī citas bankas, vai ka tā būtu varējusi to saprātīgi paredzēt un uzņemties risku.

426

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Crédit agricole līdzdalību vienotā pārkāpumā varēja konstatēt tikai attiecībā, pirmkārt, uz pašas rīcību saistībā ar šo pārkāpumu un, otrkārt, uz citu banku rīcību saistībā ar mēģinājumiem manipulēt ar EURIBOR likmi.

427

Šajā ziņā vēl arī jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijas lēmumu, ar ko vispārēju aizliegtu vienošanos kvalificē par kopēju un turpinātu pārkāpumu, varētu sadalīt tikai tad, ja, pirmkārt, minētajam uzņēmumam administratīva procesa ietvaros ir bijusi iespēja saprast, ka tas tiek vainots arī katrā vienošanos veidojošajā darbībā, un tādējādi šajā ziņā aizstāvēties, un, otrkārt, minētais lēmums šajā aspektā ir pietiekami skaidrs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 46. punkts). Šajā lietā Komisija gan paziņojumā par iebildumiem, gan apstrīdētajā lēmumā ir skaidri nodalījusi (skat. šī sprieduma 15. punktu) dažādus rīcības veidus, par kuriem tiek vainotas bankas, kas ir bijušas aizliegtās vienošanās dalībnieces, tostarp Crédit agricole, un kuri veido vienotu un turpinātu pārkāpumu. Turklāt, kā būtībā ir atgādināts šī sprieduma 363. punktā, tostarp no apstrīdētā lēmuma 365., 387., 393. un 442. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka šīs rīcības mērķis bija konkurences ierobežošana ne tikai kolektīvi, bet arī individuāli.

428

Tādējādi sestajā pamatā prasītājas pareizi norāda, ka Komisija ir kļūdaini noteikusi Crédit agricole atbildību par rīcību, kas nav tā, kura norādīta šī sprieduma 426. punktā. Sestā pamata pirmā daļa tātad ir daļēji pamatota.

[..]

512

Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu 98,849 % apmērā.

513

Tomēr šeit izskatāmais iebildums devītā pamata ceturtajā daļā varētu būt nepamatots, ja izrādītos, ka Komisija, pieņemot lēmumu par grozījumiem, ir novērsusi šādi konstatēto nepietiekamo pamatojumu (skat. šī sprieduma 21.–23. punktu). Tāpēc jāizvērtē pamati, kurus prasītājas grozījumu rakstā ir izvirzījušas, lai apstrīdētu, ka Komisija ir pieņēmusi šo pēdējo minēto lēmumu.

516

Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Komisijas kompetencē nebija labot apstrīdētā lēmuma nepietiekamo pamatojumu, ko Vispārējā tiesa konstatēja 2019. gada 24. septembra spriedumā HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675), ar lēmumu par grozījumiem.

517

Prasītājas norāda – lai gan Komisija principā var grozīt lēmumu pēc tā pieņemšanas, turpretī tai nav kompetences, kā tas ir šajā lietā, pieņemt lēmumu, ar kuru tiek labots vai papildināts apstrīdētā lēmuma nepietiekamais pamatojums tiesvedības laikā, kuras mērķis ir šī lēmuma atcelšana, no jauna nepieņemot šī pēdējā minētā lēmuma rezolutīvo daļu. Komisijas kompetences trūkums pieņemt lēmumu par grozījumiem esot vēl jo pārliecinošāks, jo Komisija esot faktiski izvirzījusi no apstrīdētā lēmuma atšķirīgu pamatojumu.

518

Komisija apstrīd prasītāju argumentus un uzskata, ka tā, ievērojot Līgumā šajā ziņā paredzētās formas un procedūras, varēja pieņemt lēmumu par grozījumiem apstrīdētā lēmuma pamatojuma papildināšanas nolūkā, papildus izskaidrojot metodoloģiju, kas izmantota, lai noteiktu samazinājuma koeficientu, to negrozot. Tā uzskata, ka judikatūra par neiespējamību novērst trūkumus individuālā lēmuma pamatojumā tiesvedības laikā šajā lietā nav piemērojama. Tā kā lēmuma par grozījumiem pieņemšana ir sniegusi prasītājām iespēju grozīt savu prasības pieteikumu, lai apstrīdētu attiecīgās metodoloģijas spēkā esamību, to procesuālās tiesības tādējādi esot bijušas aizsargātas un Vispārējā tiesa varot pilnībā veikt savu pārbaudi tiesā.

519

Šajā ziņā jānorāda, kā to dara Komisija, ka tās pilnvarām pieņemt noteiktu aktu katrā ziņā jāietver pilnvaras grozīt šo aktu, ievērojot noteikumus par tās kompetenci, kā arī Līgumā tam paredzēto formu un procedūras (spriedums, 2014. gada 9. decembris, Lucchini/Komisija, T‑91/10, EU:T:2014:1033, 108. punkts), kam prasītājas piekrīt.

520

Tomēr jānorāda, kā to dara prasītājas, ka no lēmuma par grozījumiem rezolutīvās daļas, kā arī no tā 11.–13. apsvēruma skaidri izriet, ka tā mērķis ir vienīgi papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, negrozot šī lēmuma rezolutīvo daļu, un ka tādējādi tā 1. panta a) punkts un 2. panta a) punkts “paliek spēkā”.

521

No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot lēmumu par grozījumiem, Komisija nav pieņēmusi lēmumu, ar ko groza apstrīdētā lēmuma rezolutīvo daļu, bet ir vienīgi papildinājusi pamatojumu, kas it kā ir apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas pamatā, ko tā būtībā apstiprina Vispārējā tiesā (skat šī sprieduma 518. punktu).

522

No tā izriet, ka lēmumu par grozījumiem nevar uzskatīt par jaunu lēmumu, ar kuru tiek grozīts apstrīdētais lēmums šī sprieduma 519. punktā minētās judikatūras izpratnē, bet tas ir jāpielīdzina papildu pamatojumam, ko atbildētāja sniegusi tiesvedībā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ieinteresētajai personai principā ir jāpaziņo vienlaicīgi ar tai nelabvēlīgo lēmumu. Pamatojuma trūkums nevar tikt novērsts tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina Savienības tiesā notiekošajā procesā (spriedumi, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 149. punkts; 2012. gada 19. jūlijs, Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 74. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 46. punkts).

523

Nepastāv ne Savienības iestāžu tiesības Savienības tiesā legalizēt to nepietiekami pamatotos lēmumus, ne arī pēdējās minētās pienākums, izvērtējot, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, ņemt vērā papildu paskaidrojumus, ko aplūkotā tiesību akta autors ir sniedzis tiesvedības laikā. Tamlīdzīga tiesību situācija varētu izjaukt kompetenču sadalījumu starp administrāciju un Savienības tiesu, vājināt tiesiskuma pārbaudi un apdraudēt tiesību celt prasību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 58. punkts).

524

Uz apstrīdētā lēmuma autora tiesvedības laikā sniegtiem precizējumiem, kas papildina jau pašu par sevi pietiekamu pamatojumu, pat ja tie var būt noderīgi Savienības tiesas veicamās lēmuma pamatojuma iekšējās pārbaudes vajadzībām, jo ļauj iestādei izskaidrot tās lēmuma pamatā esošus iemeslus, tiešā nozīmē izprastais pienākums norādīt pamatojumu neattiecas. Tādējādi papildu paskaidrojumi, kas pārsniedz lēmuma autora pienākumu norādīt pamatojumu, var ļaut uzņēmumiem detalizēti zināt tiem uzliktā naudas soda aprēķināšanas veidu un vispārīgāk – izmantot administratīvās darbības pārskatāmību un veicināt, lai Vispārējā tiesa īstenotu savu neierobežoto kompetenci, kas tai ļauj novērtēt, pārsniedzot jautājumu par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, uzliktā naudas soda piemērotību. Tomēr šī iespēja nevar mainīt no pienākuma norādīt pamatojumu izrietošo prasību apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 16. novembris, Cascades/Komisija, C‑279/98 P, EU:C:2000:626, 45. un 47. punkts).

525

Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 512. punkta, apstrīdētajam lēmumam nav pietiekama pamatojuma attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu. Komisija nav norādījusi ne uz vienu apstākli, kas pierādītu, ka tai praktiski nebija iespējams juridiski pietiekami pamatot apstrīdēto lēmumu, un izņēmuma gadījumā ļautu pieņemt pamatojuma papildinājumu, kas ir sniegts tiesvedības laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. jūnijs, Komisija/Di Bernardo, C‑114/19 P, EU:C:2020:457, 59. punkts). Tādējādi, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt, vai lēmumā par grozījumiem detalizētāk izskaidrotā metodoloģija tiešām bija apstrīdētā lēmuma pamatā, un līdz ar to veikt Komisijas ierosināto pierādījumu vākšanas pasākumu, jāatzīst, ka atbilstoši šī sprieduma 522.–524. punktā minētajai judikatūrai nevar pieņemt apstrīdētā lēmuma pamatojuma papildinājumu, ko Komisija sniegusi tiesvedības laikā.

526

Šādos apstākļos, apmierinot prasītāju izvirzītos iebildumus saistībā ar grozījumu raksta pirmo pamatu, jānoraida papildu pamatojums, kas ir sniegts lēmumā par grozījumiem tiesvedības laikā, un nav jāizvērtē pārējie prasījumi, iebildumi un pamati, kurus prasītājas ir izvirzījušas šajā procesuālajā rakstā, ne arī jānosaka to piedāvātais procesa organizatoriskais pasākums, jo tas attiecas uz lēmumā par grozījumiem ietverto apgalvojumu pamatotību attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu.

527

No visa iepriekš minētā izriet, ka iebildums par apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu ir pamatots.

557

Devītā pamata otrajā daļā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo nav pārbaudījusi atbilžu uz anketu par pārdošanas apjoma vērtību saskaņotību un nav veikusi nevienu papildu izmeklēšanas pasākumu pēc datu saņemšanas, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu.

558

Komisija norāda, ka tā ir veikusi “visus piesardzības pasākumus, lai izvairītos no atšķirībām banku paziņotajās vērtībās”, jo tā ir izsniegusi vienu un to pašu precīzu un detalizētu informācijas pieprasījumu visām pusēm, nodrošinājusi koordinēšanu un prasījusi, lai atbildes tiktu papildinātas ar metodoloģisku piezīmi un neatkarīgs ārējais audits apliecinātu iesniegto aprēķinu pareizību.

559

Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijai nav vispārēja pienākuma pārbaudīt informāciju, kas sniegta, atbildot uz informācijas pieprasījumu, ja nav norāžu, kas liecinātu par minētās informācijas neprecizitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Spira/Komisija, T‑108/07 un T‑354/08, EU:T:2013:367, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

560

Šajā lietā jābilst, ka vairākām norādēm šī sprieduma 559. punktā minētās judikatūras izpratnē būtu bijis jāliek Komisijai šaubīties par to, vai attiecīgo banku izmantotās metodoloģijas pieprasīto datu sagatavošanā ir pietiekami vienveidīgas.

561

Pirmām kārtām, Komisija neapstrīd, ka puses to bija brīdinājušas par grūtībām, kas tām radušās, atbildot uz anketas jautājumiem. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāju uzsvērtais apstāklis, ka Société générale (apstrīdētā lēmuma 703. apsvērums, skat. šī sprieduma 11. punktu) un JP Morgan (apstrīdētā lēmuma 680. apsvērums) pēkšņi iesniedza labotus datus, būtiski pārskatot sākotnēji iesniegtos datus, parāda šo grūtību pastāvēšanu. Jānorāda, ka Komisija šos pārskatītos datus pieņēma.

562

Otrām kārtām, prasītājas arī pareizi uzsver atšķirības katras attiecīgās bankas iesniegtajās metodoloģiskajās piezīmēs attiecībā gan uz ievērojamo atšķirību garuma ziņā, gan uz banku sniegtās informācijas līmeņa neviendabīgumu.

563

Trešām kārtām, prasītājas uzsver nesaskaņotību attiecīgo banku paziņotajās nosacītajās summās kā norādi par nesaskaņotību datos, kurus puses iesniegušas, atbildot uz informācijas pieprasījumu. Protams, kā Komisija ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 700. apsvērumā, tā šajā gadījumā pārdošanas apjoma vērtību nav balstījusi uz nosacītajām summām, bet gan uz naudas ieņēmumiem. Tomēr no ziņojama par pārdošanas apjoma vērtību izriet, ka dažādu banku ziņotās nosacītās summas un naudas ieņēmumi nešķiet savstarpēji saskanīgi. No tā izriet, ka nosacīto summu līmenim ir zināma nozīme kā norādei par nesaskaņotību metodoloģijā, kas izmantota, lai atbildētu uz Komisijas informācijas pieprasījumu, tostarp attiecībā uz banku naudas ieņēmumu noteikšanu.

564

Šajā kontekstā vēl arī jānorāda, ka uzklausīšanas laikā prasītājas vērsa Komisijas uzmanību uz zināmām pretrunām citu lietas dalībnieku atbildēs uz informācijas pieprasījumiem (skat. šī sprieduma 58. un 60. punktu).

565

Pastāvot šādām norādēm, Komisijai izmeklēšana bija jāturpina, ievērojot labas pārvaldības principu un it īpaši tās pienākumu veikt rūpīgu pārbaudi, lai pārliecinātos, ka dati par naudas ieņēmumiem, kas veido naudas soda aprēķina pamatu, tiek aprēķināti atbilstoši metodoloģijai, kas ir pietiekami vienveidīga, lai pienācīgi atbildētu uz informācijas pieprasījumu.

566

Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, Komisija atzina, ka tā nav lūgusi lietas dalībniekiem nekādus paskaidrojumus par to sniegto atbilžu uz informācijas pieprasījumu elementiem vai izmantotajām metodēm prasīto datu aprēķināšanai.

567

Lai gan Komisija atsaucas uz revīzijas ziņojumu, kas bija pievienots katrai no attiecīgo banku atbildēm, un būtībā apgalvo, ka revidentiem bija jāpārbauda, vai metodes, kas izmantotas, lai atbildētu uz informācijas pieprasījumiem, bija piemērotas (apstrīdētā lēmuma 678. apsvērums), arī šo argumentu nevar atbalstīt.

568

Proti, no informācijas pieprasījumam pievienoto norādījumu I.2. iedaļas ii) punkta izriet, ka prasītie “dati” bija jāpārbauda revīzijas uzņēmumam vai revidentam un ka atbildei bija jāpievieno apliecinājums ar norādi, ka “dati” ir pārbaudīti. Pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 678. apsvēruma, šādu norādījumu noteikti nevar uztvert tādējādi, ka neatkarīgu revidentu ziņojumiem vai viedokļiem bija jāapstiprina, papildus sniegto datu pareizībai, ka to aprēķināšanai izmantotā metodoloģija ir bijusi atbilstoša, lai atbildētu uz informācijas pieprasījumu. Prasītājas šajā ziņā balstās uz piezīmēm revīzijas sabiedrības sagatavotajos revīzijas ziņojumos attiecībā uz to aprēķiniem un tajos, kas sagatavoti tostarp bankai A, bankai C un JP Morgan, kuru patiesumu Komisija neapstrīd. No šīm piezīmēm izriet, ka neatkarīgie revidenti uzskatīja, ka viņu uzdevums ir pārbaudīt bankas izvēlētās metodes pareizu piemērošanu, nevis uzdot jautājumu par šo metodi, ņemot vērā no informācijas pieprasījuma izrietošo ietvaru.

569

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka, neraugoties uz pietiekamām norādēm, lai apšaubītu attiecīgo banku naudas ieņēmumu aprēķināšanai izmantotās metodoloģijas vienveidību, Komisija nav veikusi papildu izmeklēšanas pasākumus, pārkāpjot savu pienākumu veikt rūpīgu pārbaudi, kas tai ir noteikts atbilstoši šī sprieduma 537. punktā minētajai judikatūrai. Tomēr šīs lietas apstākļos šāds labas pārvaldības principa pārkāpums varētu izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu tikai ar nosacījumu, ka prasītājas pierāda, ka attiecīgo metodoloģisko atšķirību rezultātā uzlikto naudas sodu pamatsummas tika aprēķinātas, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

570

Prasītājas būtībā norāda, ka labas pārvaldības principa pārkāpums šajā lietā izriet no tā, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo bez papildu izmeklēšanas tā naudas sodu apmērus ir noteikusi, ņemot vērā datus, kas nav pietiekami ticami un saskanīgi, lai veidotu naudas sodu aprēķina pamatsummu.

571

Tomēr prasītājas nepierāda, ka šajā lietā tas, ka bankas, aprēķinot naudas ieņēmumus, ir piemērojušas atšķirīgu metodoloģiju, ko akceptēja Komisija, būtu licis Komisijai izmantot nesalīdzināmus datus par katru banku un tādējādi noteikt Crédit agricole naudas soda apmēru, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

572

Proti, pirmām kārtām, jāatgādina, ka Komisija uzskata, ka atšķirībām saistībā ar, pirmkārt, bankas A vērā ņemtās [naudas] plūsmas apjomu, ciktāl tā no saviem aprēķiniem bija izslēgusi swap līguma nemainīgās likmes elementu, ja līgums ietvēra gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elementu, otrkārt, par darījumiem izejošo un ienākošo plūsmu summēšanas neto izteiksmē apjomu (netting) un, treškārt, “eksotisko” produktu izslēgšanu, bija tikai nenozīmīga ietekme uz naudas ieņēmumu aprēķina rezultātu un tādējādi uz pārdošanas apjoma vērtības noteikšanu (skat. šī sprieduma 549., 551. un 554. punktu).

573

Prasītājas apstrīd, ka metodoloģisko atšķirību ietekme uz naudas ieņēmumu līmeni ir bijusi nenozīmīga.

574

Pirmkārt, tās uzskata, ka nav pārbaudāms Komisijas konstatējums apstrīdētajā lēmumā par to, ka bankas A izmantotās metodoloģijas ietekme uz tās naudas ieņēmumu vērtību attiecībā uz nemainīgās likmes elementu izslēgšanu saistībā ar līgumiem, kuriem ir gan nemainīgās, gan mainīgās likmes elements, bija tikai 0,1 %, un šī iemesla dēļ bija nenozīmīga. Tās būtībā norāda, ka piekļuve citu pušu finanšu datiem, kurus tās ieguva informācijas telpas procedūrā, nebija pietiekama, ņemot vērā Crédit agricole ekspertu izslēgšanu no piekļuves attiecīgajiem datiem un ierobežoto piekļuves laiku, lai tās, tāpat kā Komisija, varētu veikt šādus aprēķinus.

575

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka Komisija bankas A piemērotās metodes ietekmi uz tās naudas ieņēmumu vērtību aprēķināja 0,1 % apmērā, pamatojoties uz aprēķinu lapām ar noteiktiem kodiem, kuras šī banka bija iesniegusi kopā ar atbildi uz informācijas pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 685. apsvērums). Prasītāju juridiskajiem un ekonomiskajiem konsultantiem bija piekļuve šiem dokumentiem informācijas telpas procedūras ietvaros (skat. apstrīdētā lēmuma 720. zemsvītras piezīmi).

576

Turklāt, no vienas puses, no pārbaudes par iebildumiem saistībā ar atteikumu piekļūt datiem par pārdošanas apjoma vērtību izriet, ka Komisija, ieviešot jauktu sistēmu piekļuvei attiecīgajiem datiem, kas izpaužas kā piekļuves konfidenciāliem datiem piešķiršana vienīgi Crédit agricole ārējiem konsultantiem informācijas telpas procedūrā, nav pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību (skat. šī sprieduma 173.–180. punktu). No otras puses, lai gan prasītājas uzskatīja, ka šādi ārējiem konsultantiem piešķirtais piekļuves laiks nav pietiekams, tām nekas neliedza nosūtīt Komisijas dienestiem vai uzklausīšanas amatpersonai lūgumu par piekļuves laika pagarināšanu vai lūgumu par papildu piekļuvi saskaņā ar to pašu procedūru. Tomēr tās šādu lūgumu nav iesniegušas.

577

Tādējādi ar prasītāju izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot Komisijas konstatējumu apstrīdētajā lēmumā par to, ka ietekme 0,1 % apmērā uz bankas A naudas ieņēmumu vērtību bija nenozīmīga.

578

Otrkārt, attiecībā uz summēšanas neto izteiksmē metožu atšķirībām vispirms jānorāda, ka prasītājas neapstrīd, ka dienas summēšana neto izteiksmē, kādu piemēro Crédit agricole, ir standarts tirgū. Turklāt prasītājas pat nemēģina parādīt, ka mēneša, nevis dienas summēšanas neto izteiksmē piemērošanai būtu bijusi būtiska ietekme uz viņu pašu datiem par naudas ieņēmumiem.

579

Pie tam prasītājas uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 702. apsvērumā ietvertais Komisijas secinājums par to, ka apstāklis, ka bankas izmantoja dažādas summēšanas neto izteiksmē metodes, nav izraisījis būtiskas atšķirības, ne arī radījis nevienlīdzīgu attieksmi, ir pretrunā tam, ka lēmumā par labojumu izdarīšanu Société générale uzliktais naudas sods tika samazināts uz pusi.

580

Tomēr, no vienas puses, no apstrīdētā lēmuma 703. apsvēruma izriet, ka Komisija pieņēma lēmumu, ar ko groza izlīguma lēmumu attiecībā uz Société générale, kad tā Komisiju bija informējusi, ka nav veikusi summēšanu neto izteiksmē būtiskai tās darījumu daļai, nevis tāpēc, ka [šī banka] bija pārskatījusi šos datus, piemērojot citu summēšanas neto izteiksmē metodi. No otras puses, no apstrīdētā lēmuma 702. apsvēruma izriet, ka bankas C veikto aprēķinu rezultāti atbilstoši abām pieejām (proti, dienas summēšana neto izteiksmē un mēneša summēšana neto izteiksmē) parāda atšķirību aptuveni 0,4 % apmērā. Prasītājas neapstrīd, ka šāda atšķirība ir nenozīmīga.

581

Treškārt, jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka prasītājas neizvirza nevienu argumentu, lai apstrīdētu bankas A paskaidrojumus, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 694. apsvēruma, par to, ka [bankas A] “eksotisko” produktu izslēgšanai no tās aprēķiniem ir nenozīmīga ietekme.

582

Ceturtkārt, prasītājas pamatojas arī uz 2016. gada 14. oktobrī Komisijai iesniegtajiem pārskatītajiem datiem, kas aprēķināti atbilstoši tam, ko tās uzskatīja par bankas A izmantoto metodoloģiju, proti, ar nemainīgās likmes elementa “neitralizēšanu” un “eksotisko” produktu izslēgšanu.

583

Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 687. apsvērumā Komisija pamatoja atteikumu pieņemt Crédit agricole iesniegtos pārskatītos datus, norādot, ka tās izmantotā metode šo datu iesniegšanai, ir nepiemērota un ka minētie dati ir nepareizi. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka piedāvātā metode neatbilst ne informācijas pieprasījuma norādījumiem, ne bankas A izmantotajai metodei un ka tā ir iesniegta bez revidenta apstiprinājuma. Komisija uzskata, ka prasītājas no saviem aprēķiniem tostarp bija izslēgušas swap nemainīgās likmes elementa naudas ieņēmumus, bet nebija pārskatījušas naudas ieņēmumu summas, kas gūtas, veicot mainīgās likmes un nemainīgās likmes elementu summēšanu neto izteiksmē, kā rezultātā bija iegūti mazāki naudas ieņēmumi. Komisija secināja, ka Crédit agricole piedāvātās metodes ietekme uz tās naudas ieņēmumiem būtu aptuveni 43 %, tādējādi radot būtiskas atšķirības. Šie elementi ir pietiekami, lai ļautu prasītājām saprast iemeslus, kuru dēļ Komisija atteicās pieņemt pārskatītos datus, un Vispārējai tiesai – īstenot savu tiesas kontroli šī sprieduma 255. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tāpēc iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.

584

Turklāt jānorāda, ka Komisija uzskata (apstrīdētā lēmuma 687. apsvērums), ka izmantotās metodoloģijas ietekme uz Crédit agricole datiem ir 43 %, kas būtībā izriet arī no prasītāju lūguma Vispārējai tiesai, lai tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, samazinātu Crédit agricole naudas soda apmēru.

585

Pieņemot, ka prasītājas tādējādi mēģina pierādīt, ka bankas A izmantotās metodoloģijas ietekme uz viņu pašu datiem par naudas ieņēmumiem nebija nenozīmīga, nevis panākt, lai tām piemērotu šīs pēdējās minētās bankas izmantoto metodoloģiju (skat. šī sprieduma 588. punktu), šim argumentam arī nevar piekrist. No vienas puses, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka bankas A piemērotā metodoloģija neatbilst informācijas pieprasījumam.

586

No otras puses un katrā ziņā, prasītājas nepierāda, ka metodoloģija, ko tās izmantoja, lai iesniegtu šos pārskatītos datus, bija tā, kuru izmantoja banka A. Šajā ziņā tās nekādi neapstrīd Komisijas konstatēto, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 687. apsvērumā (skat šī sprieduma 583. punktu), un pat nemēģina pierādīt, ka saņemošo nemainīgās likmes elementu “neitralizēšana”, ko tās esot veikušas, lai aprēķinātu pārskatītos datus, izrietēja tikai no nemainīgās likmes elementa izslēgšanas no swap līgumiem, kuros ir gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elements, kā tas bija paredzēts bankas A izmantotajā metodoloģijā, un nevis no maksājošo nemainīgās likmes elementu un saņemošo mainīgās likmes elementu summēšanas neto izteiksmē, kā to būtībā norādīja Komisija apstrīdētā lēmuma 687. apsvērumā.

587

Tāpēc jāsecina, ka prasītājas nepierāda, ka Komisija ir kļūdījusies, atzīstot, ka atšķirības metodoloģijā, ko bankas piemēroja savu naudas ieņēmumu aprēķināšanai, ir izraisījušas atšķirības iesniegtajos datos, kas ir nenozīmīgas. Šādas nenozīmīgas atšķirības nevar izraisīt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo to rezultātā, aprēķinot naudas sodu apmēru, netiek izmantotas nesalīdzināmas vērtības.

588

Otrām kārtām, ņemot vērā faktu, ka bankas A izmantotā metodoloģija naudas ieņēmumu aprēķināšanai neatbilst informācijas pieprasījumam, nevar piekrist prasītāju argumentam, ka vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanas dēļ Komisijai tām būtu bijis jāļauj iesniegt datus, kas aprēķināti atbilstoši bankas A izmantotajai metodoloģijai, vai pieņemt 2006. gada 14. oktobrī iesniegtos pārskatītos datus. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma ievērošanu, kas nozīmē, ka neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku darbību, kura ir izdarīta citu labā (skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Ar prasītāju argumentu patiesībā tiek prasīts, lai Komisija tām piemērotu metodoloģiju, kas neatbilst informācijas pieprasījumam.

589

No tā izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka šajā lietā tā rezultātā, ka Komisija pieņēma pēc atšķirīgas metodoloģijas aprēķinātus datus, tā ir izmantojusi nesalīdzināmus datus par naudas ieņēmumiem, un tādējādi Crédit agricole naudas sodu ir aprēķinājusi, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā pret [šo banku]. Tādējādi šis iebildums un līdz ar to devītā pamata pirmās daļas otrais iebildums un šī pamata otrā daļa ir jānoraida.

[..]

657

Šajā lietā, pat ja ir apmierināti galvenokārt izvirzītie prasījumi par apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punkta atcelšanu, Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir tiesīga īstenot savu neierobežoto kompetenci, jo tās vērtējumam ir nodots jautājums par naudas soda apmēru, un tā tas ir, pat ja prasījumi par naudas soda apmēra samazināšanu ir izvirzīti pakārtoti lūgumam atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta a) punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑827/14, EU:T:2018:930, 551.–562. punkts).

[..]

662

Šajā lietā, lai noteiktu naudas soda apmēru nolūkā sodīt par Crédit agricole pārkāpjošo rīcību, kāda tā izriet no pirmo astoņu pamatu pārbaudes, ir jāņem vērā šādi apstākļi.

663

Pirmām kārtam, attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu jānorāda turpmāk izklāstītais.

664

Pirmkārt, ir lietderīgi izmantot metodoloģiju, atbilstoši kurai, tāpat kā šajā lietā Komisijas izmantotajai, vispirms nosaka naudas soda pamatsummu, kuru pēc tam var pielāgot atkarībā no lietas apstākļiem.

665

Vispirms, saistībā ar pārdošanas apjoma vērtību kā sākotnējiem datiem, samazinātie naudas ieņēmumi ir jāņem vērā kā tās aizstāšanas vērtība. Proti, kā izriet no devītā pamata pirmās daļas pārbaudes, samazinātā naudas ieņēmumu vērtība šajā lietā var kalpot kā piemērota sākotnējā pamatsumma, lai noteiktu naudas soda apmēru, jo šī vērtība atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmi un uzņēmuma īpatsvaru pārkāpumā.

666

Šajā ziņā, protams, devītā pamata pirmās daļas pārbaudē ir konstatēts, ka tas, kā bankas noteica naudas ieņēmumus, dažos gadījumos bija pamats atšķirīgām pieejām. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 571. punkta, no šīm atšķirībām neizriet vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

667

Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka cita naudas ieņēmumu aprēķināšanas metode, piemēram, kādu izmantoja prasītājas, lai aprēķinātu 2006. gada 14. oktobrī Komisijai iesniegtos pārskatītos datus, nebūtu piemērotāka, lai noteiktu naudas ieņēmumus. Proti, metodoloģija, kas paredz nemainīgās likmes elementa izslēgšanu no līgumiem, kuriem ir gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elements, “eksotisko” produktu izslēgšanu vai mēneša nevis dienas summēšanas neto izteiksmē, nav piemērotāka, lai šajā lietā noteiktu pārdošanas apjoma vērtību saistībā ar pārkāpumu, par kuru uzlikts sods, un tādējādi atbilstoši atspoguļotu tā faktisko raksturu un ekonomisko apjomu, kā arī uzņēmumu stāvokli šajā pārkāpumā. Proti, pirmkārt, attiecībā uz EIRD līgumiem, kuriem ir gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elements, finanšu plūsma atspoguļo starpību starp nemainīgo un mainīgo likmi noteikšanas (fixing) datumā, kā tas izriet no šī sprieduma 188. punkta. Vispārējā tiesa uzskata, ka nav nekāda pamata konkrēti izslēgt plūsmas, kas izriet no vienas no abiem šādu EIRD darījumu “likmju elementiem”. Otrkārt, nekas neattaisno “eksotisko” produktu izslēgšanu no naudas ieņēmumu aprēķiniem, lai gan tie arī pieder pie attiecīgā EIRD tirgus. Treškārt, tā kā lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka dienas summēšana neto izteiksmē ir standarts tirgū, nav īpašu šīs lietas apstākļu, kas pamatotu atkāpšanos no tā.

668

Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa nolemj naudas soda apmēra noteikšanā ņemt vērā Crédit agricole naudas ieņēmumu vērtību, ko Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā.

669

Turklāt jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka, ja par pamatu naudas soda aprēķināšanai izmantotu vienīgi naudas ieņēmumus, tā rezultātā tiktu uzlikts pārāk preventīvs naudas sods. Tātad lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka ir jāsamazina šie ieņēmumi naudā, piemērojot samazinājuma koeficientu.

670

Apstrīdētajā lēmumā Komisija piemēroja vienotu samazinājuma koeficientu 98,849 % apmērā.

671

Attiecībā uz šī samazinājuma koeficienta noteikšanu jānorāda, ka tas ir kompleksa aprēķina rezultāts, kas atspoguļo vairākus elementus, tostarp atvasināto instrumentu tirdzniecībai kopumā raksturīgo summēšanu neto izteiksmē, kā arī šo produktu un it īpaši EIRD summēšanas neto izteiksmē īpatnības. Tātad tā ir aptuvena konstruēta vērtība. Tādējādi pēc definīcijas nepastāv viens iespējamais samazinājuma koeficients, ko turklāt apstiprina fakts, ka pašas prasītājas savos procesuālajos rakstos ir norādījušas vairākus dažādus samazinājuma koeficientus.

672

Tādējādi, piemēram, saskaņā ar prasības pieteikumam pievienoto pētījumu “varētu būt pamatots arī alternatīvs samazinājuma koeficients 99,849 % apmērā”. Turklāt citā prasījumu grozījumu rakstam pievienotajā pētījumā prasītājas piedāvā vairākus alternatīvus samazinājuma koeficientus, kas aprēķināti pēc individualizētas pieejas un svārstās no 99,54 % līdz 99,90 %. Tomēr, nelemjot ne par šo pētījumu pierādījuma spēku, ne par prasītāju piedāvāto alternatīvo samazinājuma koeficientu noteikšanas metodoloģiju pamatotību, Vispārējā tiesa uzskata, ka šādu īpaši augstu vai pat pārmērīgu alternatīvu samazināšanas koeficientu piemērošana varētu atņemt sodam tā jēgu, to padarot nenozīmīgu un tādējādi apdraudot nepieciešamību nodrošināt naudas soda pietiekami preventīvo raksturu. Prasītāju piedāvāto alternatīvo samazinājuma koeficientu piemērošanas rezultātā tātad tiktu uzlikts naudas sods, kas neatspoguļotu ne pārkāpuma ekonomisko nozīmi, ne Crédit agricole relatīvo īpatsvaru tajā.

673

Katrā ziņā starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka samazinājuma koeficients ir vismaz 98,849 %. Vispārējā tiesa atgādina, ka naudas soda noteikšana, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, nav precīzs aritmētikas uzdevums.

674

Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma smagumu Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu ņemt vērā pārkāpuma raksturu, tā ģeogrāfisko teritoriju, kā arī to, vai pārkāpums ir vai nav īstenots.

675

Attiecībā uz pārkāpuma raksturu, tā kā konkrētā rīcība attiecās uz faktoriem, kuriem ir nozīme EIRD cenu noteikšanā, tā pēc sava rakstura ir viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Turklāt jāuzsver, ka konkrētās darbības ir īpaši smagas un kaitīgas, jo tās var ne tikai izkropļot konkurenci EIRD produktu tirgū, bet arī, plašāk, apdraudēt uzticēšanos banku sistēmai un finanšu tirgiem kopumā, kā arī tās ticamību.

676

Proti, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 721. apsvērumā, ko prasītājas nav apstrīdējušas, attiecīgās pamatlikmes, kas atspoguļojas EIRD tarifu noteikšanā, ir piemērojamas visiem EIRD tirgus dalībniekiem. Turklāt, tā kā šo likmju pamatā ir euro, tās ir ļoti svarīgas finanšu nosacījumu saskaņošanai iekšējā tirgū un banku darbībai dalībvalstīs.

677

Attiecībā uz pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 47. un 721. apsvēruma, aizliegtā vienošanās aptvēra vismaz visu EEZ, un tādējādi attiecīgā rīcība varēja ietekmēt banku darbību visās dalībvalstīs.

678

Tāpat arī jāņem vērā, ka Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, atzina, ka, sazinoties ar personām, kas atbildīgas par viņu bankas likmju piedāvājumiem, ir īstenojuši darbības, par kurām bija panākta vienošanās ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus (skat. šī sprieduma 641. punktu).

679

Treškārt, jāņem vērā, cik ilga ir bijusi prasītāju līdzdalība pārkāpumā, kāda tā izriet no apstrīdētā lēmuma, ko prasītājas nav apstrīdējušas un ko neietekmē šī sprieduma 426. punktā minētais secinājums par Crédit agricole līdzdalību konkrētajā vienotajā pārkāpumā.

680

Otrām kārtām, attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem Vispārējā tiesa konstatē, ka Crédit agricole bija mazāka loma pārkāpumā nekā galvenajiem dalībniekiem, tostarp bankai D un bankai A. Tāpat arī saziņas intensitāte, kurā piedalījās Crédit agricole darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, bija mazāka nekā minēto galveno dalībnieku saziņas intensitāte. Turklāt nav pierādīts, ka Crédit agricole zināja vai varēja saprātīgi pieņemt, ka citas bankas piedalījās informācijas apmaiņā par nodomiem un stratēģijām cenu noteikšanas jomā, kas nenotika, gatavojoties manipulācijām ar likmēm.

681

Tomēr Crédit agricole dalība pārkāpjošajā rīcībā bija tīša, un prasītājas nav pierādījušas, ka šajā gadījumā tām būtu jāpiemēro atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar nolaidību. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 675. punkta, konkrētajai rīcībai ir raksturīga paaugstināta smaguma pakāpe. Tāpēc atbildību mīkstinošo apstākļu ietekme uz naudas soda galīgo summu, kas saistīta ar Crédit agricole līdzdalības attiecīgajā pārkāpumā mazāku intensitāti un tās lomas minētajā pārkāpumā mazāku nozīmi salīdzinājumā ar galveno dalībnieku lomu, var būt tikai neliela.

682

Trešām kārtām, Vispārējās tiesas noteiktajā naudas soda summā pienācīgi ir ņemta vērā nepieciešamība uzlikt Crédit agricole naudas sodu preventīvā apmērā atbilstoši šī sprieduma 618.–624. punktā atgādinātajiem principiem.

683

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir veikts atbilstošs lietas apstākļu novērtējums, ņemot vērā soda individualizācijas principu un tā samērīgumu, nosakot naudas sodu 110000000 EUR apmērā, kas ir naudas sods, par kuru ir solidāri atbildīga Crédit agricole SA un CACIB.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: