1

No 2010. gada 16. jūnija līdz 2013. gada 15. jūnijam prasītājs RS strādāja Eiropas Komisijā kā III funkciju grupas līgumdarbinieks. No 2013. gada 16. jūnija līdz 2016. gada 15. jūnijam viņš pildīja pienākumus kā pagaidu darbinieks saskaņā ar līgumu, kas bija noslēgts, pamatojoties uz Eiropas Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”) 2. panta b) punktu.

2

No 2015. gada 1. oktobra līdz 30. novembrim iecēlējinstitūcija atļāva prasītājam izmantot atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 17. pantu.

3

2016. gada 9. februārī Komisija ar paziņojumu izsludināja uz pārbaudījumiem balstītus iekšējos konkursus – ar mērķi izveidot rezerves sarakstu, lai pieņemtu darbā sekretārus/lietvežus 2. pakāpē (AST/SC 2), asistentus 2. pakāpē (AST 2) un administratorus 6. pakāpē (AD 6) (turpmāk tekstā – “paziņojums par konkursu”). Minētie trīs konkursi tika identificēti šādi: COM/01/AST‑SC/16 (AST/SC 2) – Sekretāri/lietveži, COM/02/AST/16 (AST 2) – Asistenti, un COM/03/AD/16 (AD 6) – Administratori.

4

Paziņojuma par konkursu III sadaļas “Atbilstība” 2.1. pantā attiecībā uz kandidātu administratīvo statusu bija paredzēts:

“Jums:

5

Konkrēti nenoskaidrotā datumā prasītājs iesniedza savu pieteikumu dalībai iekšējā konkursā COM/02/AST/16 (AST 2).

6

2016. gada 11. aprīlī iekšējā konkursa COM/02/AST/16 (AST 2) atlases komisija informēja prasītāju par komisijas lēmumu noraidīt prasītāja kandidatūru (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), jo viņš neatbilst paziņojumā par konkursu paredzētajam nosacījumam, ka “vismaz pēdējos divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām administratīvajam statusam ir jābūt šādam: “aktīvi nodarbināts”, “militārā dienesta atvaļinājumā”, “bērna kopšanas atvaļinājumā vai atvaļinājumā ģimenes iemeslu dēļ”, “pārcelts dienesta interesēs” vai “pārcelts pēc ierēdņa paša lūguma” (sešus pirmos mēnešus pēc pārcelšanas pēc ierēdņa paša lūguma) [Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu] 37. un nākamo pantu izpratnē (turpmāk tekstā – “strīdus nosacījums”).

7

2016. gada 11. jūlijā prasītājs iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu.

8

Ar 2016. gada 21. oktobra lēmumu, kas prasītājam tika paziņots 24. oktobrī, iecēlējinstitūcija viņa sūdzību noraidīja un savu lēmumu nosūtīja prasītāja pārstāvjiem.

9

Prasītājs šo prasību cēla, 2017. gada 3. februārī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.

10

2017. gada 3. februāra vēstulē prasītājs lūdza, pirmkārt, piemērot viņam anonimitāti atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 66. pantam un, otrkārt, saistības dēļ apvienot viņa lietu un lietu T‑55/17 Healy/Komisija atbilstoši minētā reglamenta 68. pantam.

11

2017. gada 15. februāra vēstulē prasītājs un Komisija tika aicināti sniegt savus apsvērumus par šīs lietas un lietu T‑55/17 Healy/Komisija un T‑79/17 Schoonjans/Komisija iespējamo apvienošanu.

12

2017. gada 23. februāra vēstulē prasītājs piekrita, ka šī lieta tiek apvienota ar lietām T‑55/17 Healy/Komisija un T‑79/17 Schoonjans/Komisija, un nelūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz procesuālajos dokumentos un lietas materiālos ietverto informāciju.

13

2017. gada 4. aprīlī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

14

Ar 2017. gada 6. aprīļa lēmumu Vispārējā tiesa apmierināja prasītāja lūgumu piemērot anonimitāti.

15

2017. gada 18. maija vēstulē prasītājs informēja par atteikšanos iesniegt repliku.

16

2017. gada 30. maija vēstulē prasītājs lūdza rīkot tiesas sēdi.

17

Ar 2017. gada 14. novembra lēmumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs nolēma neapvienot šo lietu ar lietām T‑55/17 Healy/Komisija un T‑79/17 Schoonjans/Komisija.

18

Vispārējā tiesa 2018. gada 18. janvāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

19

Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu:

20

Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

21

Prasības pamatošanai prasītājs izvirza vienu pamatu, kas būtībā ir iebilde par prettiesiskumu un ar ko tiek apgalvots, ka strīdus nosacījums, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, pirmkārt, esot pretrunā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 24.a pantam un 27. panta pirmajai daļai un, otrkārt, neatbilstot vienlīdzīgas attieksmes principam.

22

Prasītāja ieskatā no Civildienesta noteikumu 29. panta izriet, ka iestādes iekšējie konkursi ir atvērti ikvienai šajā iestādē strādājošai personai, tostarp pagaidu darbiniekiem, un ka jebkurai atkāpei no šī principa ir jābūt pienācīgi pamatotai ar dienesta interesēm.

23

Saskaņā ar prasītāja viedokli netiekot apstrīdēts, ka viņš bija nodarbināts Komisijā brīdī, kad viņš pieteicās un tika izvērtēta viņa kandidatūra iekšējam konkursam COM/02/AST/16 (AST 2). Viņš arī uzskata, ka tā esot pirmā reize, kad Komisija kandidātam izvirzīto nosacījumu “strādā iestādē” interpretē tādējādi, ka viņam ir jābūt administratīvajā statusā “aktīvi nodarbināts” (vai kādā no paziņojumā par konkursu minētajām atvaļinājuma situācijām) divpadsmit mēnešus pirms konkursa pieteikšanās termiņa beigām.

24

Pretēji tam, ko 2016. gada 21. oktobra lēmumā apgalvo iecēlējinstitūcija, prasītājs uzskata, ka ar strīdus nosacījumu neesot iespējams sasniegt izvirzīto dubulto mērķi, proti, pirmkārt, iegūt augsti kvalificētus darbiniekus, kuri spēj nekavējoties pildīt pienākumus, un, otrkārt, dienesta interesēs atrisināt to līgumdarbinieku un pagaidu darbinieku situāciju, kuri nepārtraukti un ilgstoši strādā Komisijā.

25

Pirmām kārtām, prasītājs apgalvo, ka nekas neļaujot uzskatīt, ka viņš varētu būt “mazāk spējīgs nekavējoties pildīt pienākumus” nekā cits darbinieks, kurš ir izmantojis garāku atvaļinājumu (piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumu vai militārā dienesta atvaļinājumu), bet kura darba stāžs dienestā ir īsāks.

26

Ar strīdus nosacījumu tiekot arī pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo attieksme pret kandidātiem bez objektīva pamata esot bijusi atšķirīga atkarībā no tā, kāda veida atvaļinājumu viņi ir izmantojuši divpadsmit mēnešu laikā pirms iekšējā konkursa COM/02/AST/16 (AST 2) pieteikšanās termiņa beigām. Prasītāja ieskatā iecēlējinstitūcija kļūdoties, uzskatīdama, ka šis princips ir ievērots tādēļ, ka attieksme pret visiem kandidātiem, kuri ir izmantojuši atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ vai atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas, esot bijusi vienāda. Tāpat arī minētā atšķirīgā attieksme nevarot tikt izskaidrota ar faktu, ka, atšķirībā no darbiniekiem, kuri dodas atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ, darbinieki, kuri dodas bērna kopšanas vai ģimenes atvaļinājumā, joprojām ir Eiropas Savienības kopējā veselības apdrošināšanas shēmas dalībnieki un tiesību uz pensiju ieguvēji.

27

Visbeidzot prasītājs iebilst, ka viņa atvaļinājums būtu ar dienesta interesēm nesaistīta personiska izvēle. Pirmkārt, atbilstoši Nodarbināšanas kārtības 17. pantam šāda veida atvaļinājums tiekot piešķirts vienīgi gadījumā, ja pieteikums atbilst dienesta interesēm. Otrkārt, izmantodams šo atvaļinājumu, prasītājs esot veicinājis savu profesionālo izaugsmi, kas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24.a pantu esot jāņem vērā.

28

Otrām kārtām, prasītājs uzskata, ka paziņojumā par konkursu neesot rodams nekāds pamats, lai īstenotu mērķi atrisināt Komisijā strādājušo darbinieku situāciju. Turklāt minētajā paziņojumā esot noteikts, ka kandidātiem ir jābūt vismaz 42 mēnešu pārtrauktai vai nepārtrauktai darba pieredzei.

29

Šo iemeslu dēļ ar strīdus nosacījumu tiekot pārkāpts Civildienesta noteikumu 24.a un 27. pants, jo šim nosacījumam neesot saistības ar iekšējā konkursā COM/02/AST/16 (AST 2) kandidējošo darbinieku nopelniem.

30

Katrā ziņā, ņemot vērā viņa atvaļinājuma ilgumu, prasītājs būtībā uzskata, ka ar strīdus nosacījumu sasniegtais rezultāts neesot samērīgs attiecībā pret paziņojumā par konkursu izvirzīto mērķi.

31

Komisija apstrīd prasītāja argumentus.

32

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24.a pantu:

“Savienība sekmē ierēdņu turpmākas mācības un sagatavošanu, kas vajadzīga, lai nodrošinātu pienācīgu darba izpildi, un kas atbilst tās interesēm.

Tādas mācības un sagatavošanu ņem vērā saistībā ar ierēdņu paaugstināšanu amatā.”

33

Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Savienības dalībvalstu pilsoņiem. Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.”

34

Pirmām kārtām, ir jāatgādina judikatūrā nostiprinātie principi attiecībā uz konkursa organizēšanas nosacījumiem un kārtību.

35

Pirmkārt, konkursa paziņojuma galvenā funkcija ir cik vien iespējams precīzi informēt ieinteresētās personas par nosacījumiem, kādi tiek prasīti, lai ieņemtu tādu amatu, uz kuru tie attiecas, lai [šīs personas] varētu izvērtēt, vai tām būtu jāizvirza sava kandidatūra (skat. spriedumu, 2006. gada 31. janvāris, Giulietti/Komisija, T‑293/03, EU:T:2006:37, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Otrkārt, iestādei šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu spēju kritērijus attiecībā uz aizpildāmajām amata vietām un lai atkarībā no šiem kritērijiem un dienesta interesēs noteiktu konkursa organizēšanas nosacījumus un kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 9. oktobris, Chetcuti/Komisija, C‑16/07 P, EU:C:2008:549, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra; 2006. gada 31. janvāris, Giulietti/Komisija, T‑293/03, EU:T:2006:37, 63. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr konkursu organizēšanas jomā, it īpaši saistībā ar pielaišanas nosacījumu noteikšanu, iestādēm rīcības brīvība ir jāizmanto atbilstoši Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas un 29. panta 1. punkta imperatīvajām tiesību normām. Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā imperatīvi ir definēts jebkuras darbā pieņemšanas mērķis, bet Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punktā ir noteikts procesuālais regulējums, kas ir jāievēro, lai aizpildītu vakances. Tādējādi šī rīcības brīvība vienmēr ir jāizmanto atkarībā no aizpildāmo amata vietu prasībām un – vispārīgāk – dienesta interesēs (skat. spriedumu, 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 37. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 17. novembris, Di Prospero/Komisija, F‑99/08, EU:F:2009:153, 28. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra).

38

Konkrēti attiecībā uz noteikumiem, ar kuriem tiek ierobežota kandidātu reģistrēšanās konkursam, pat ja ar tiem var tikt ierobežotas iestādes iespējas pieņemt darbā labākos kandidātus Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas nozīmē, no tiem tomēr neizriet, ka jebkurš šādi ierobežojošs noteikums būtu pretrunā iepriekš minētajam pantam. Administrācijas rīcības brīvība konkursu organizēšanā un – vispārīgāk – dienesta intereses dod iestādei tiesības izvirzīt nosacījumus, kurus tā uzskata par piemērotiem un kuri, ierobežodami kandidātu piekļuvi konkursam un līdz ar to arī samazinādami konkursam reģistrēto kandidātu skaitu, tomēr neietver risku, ka tiks apdraudēts mērķis nodrošināt, ka piesakās visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie kandidāti Civildienesta noteikumu 27. panta pirmās daļas nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 17. novembris, Di Prospero/Komisija, F‑99/08, EU:F:2009:153, 30. punkts).

39

Šajā ziņā un atbilstoši Komisijas apgalvotajam judikatūrā jau ir nospriests, ka nepastāv pienākums iestādes iekšējā konkursā ļaut piedalīties ikvienam šajā iestādē strādājošajam. Šāds pienākums faktiski būtu pretrunā šai iestādei atzītajai plašajai rīcības brīvībai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 9. oktobris, Chetcuti/Komisija, C‑16/07 P, EU:C:2008:549, 70.–76. punkts, un 2009. gada 24. septembris, Brown/Komisija, F‑37/05, EU:F:2009:121, 68. punkts). Līdz ar to iestādes darbiniekiem un tās ierēdņiem nav nekādu absolūtu tiesību piedalīties iestādes iekšējā konkursā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 6. marts, de Kerros un Kohn-Berge/Komisija, T‑40/96 un T‑55/96, EU:T:1997:28, 39. punkts, un 2006. gada 8. novembris, Chetcuti/Komisija, T‑357/04, EU:T:2006:339, 42. punkts).

40

Tādējādi par Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajai daļai neatbilstošiem tiek uzskatīti tikai tādi nosacījumi, kuri, ierobežodami kandidātu piekļuvi konkursam, ietver risku, ka tiks apdraudēts mērķis nodrošināt vislabāko kandidātu pieteikšanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 6. marts, de Kerros un Kohn-Berge/Komisija, T‑40/96 un T‑55/96, EU:T:1997:28, 40. punkts, un 2009. gada 17. novembris, Di Prospero/Komisija, F‑99/08, EU:F:2009:153, 32. punkts).

41

Treškārt, ir jāatgādina, ka, ņemot vērā iestādēm šajā jomā piešķirto plašo rīcības brīvību, Vispārējai tiesai, pārbaudot, vai ir ievērots nosacījums par dienesta interesēm, ir jānoskaidro tikai tas, vai iestāde ir rīkojusies saprātīgi un neapstrīdami un nav izmantojusi savu rīcības brīvību acīmredzami nepareizi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 19. jūnijs, Z/Tiesa, T‑88/13 P, EU:T:2015:393, 106. punkts).

42

Otrām kārtām, ir jāatgādina arī, ar kādiem nosacījumiem iestādes ir tiesīgas iekšējā konkursa kandidātiem izvirzīt prasību pierādīt konkrētu darba stāžu.

43

Šajā ziņā ir jau nospriests, ka prasība par noteiktu skaitu nostrādāto gadu dienestā ir piemērots līdzeklis, lai pārliecinātos, ka ierēdņiem piemīt Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā minētās īpašības, un tādējādi nodrošinātu dienesta intereses. Noteikts darba stāžs un līdz ar to būtiska pieredze Eiropas Savienības iestādēs ir “drošs rādītājs” minēto īpašību esamībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šāds nosacījums par darba stāžu ļauj nodrošināt, ka uz personām, kurām ir atļauts piedalīties iekšējā konkursā, konkrētu laikposmu ir attiecies iestāžu darbiniekiem piemērojamais administratīvais regulējums, tostarp noteikumi attiecībā uz novērtējumu un disciplīnu, un ka tās ir parādījušas savas spējas šajā kontekstā. Ar darbā pieņemšanas procedūru līdz ar to iestādei tiek nodrošināts tādu ierēdņu konkurss, kuri atbilst augstākajiem spēju, efektivitātes un godīguma standartiem, kurus iestādes pašas ir izvirzījušas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 41. punkts).

45

Tādējādi judikatūrā jau ir apstiprināti nosacījumi par trīs gadu darba stāžu (spriedumi, 1997. gada 6. marts, de Kerros un Kohn-Berge/Komisija, T‑40/96 un T‑55/96, EU:T:1997:28, 47. punkts, un 2009. gada 17. novembris, Di Prospero/Komisija, F‑99/08, EU:F:2009:153, 31. punkts), piecu gadu darba stāžu (spriedums, 2006. gada 13. decembris, Heus/Komisija, T‑173/05, EU:T:2006:392, 38., 40. un 42. punkts) un desmit gadu darba stāžu dienestā (spriedums, 2000. gada 21. novembris, Carrasco Benítez/Komisija, T‑214/99, EU:T:2000:272, 56. un 61. punkts), jo šajās lietās attiecīgā iestāde savu plašo rīcības brīvību ir īstenojusi, ievērodama ar dienesta interesēm saistīto nosacījumu.

46

Savukārt ar papildu nosacījumu, kurā tiek prasīts, lai līdz ar konkrēti noteiktu darba stāžu ierēdnim vai darbiniekam, kurš kandidē konkursā, minētais darba stāžs iestādē būtu nepārtraukts, var rasties situācija, ka no iekšējā konkursa tiek izslēgti ierēdņi vai darbinieki, kuru darba stāžs atbilst vai pārsniedz to, kas ir prasīts iepriekš minētajā nosacījumā. No tā izriet, ka, ja nav iestādes sniegta pamatojuma, šāda prasība ir atzīstama par prettiesisku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 6. marts, de Kerros un Kohn-Berge/Komisija, T‑40/96 un T‑55/96, EU:T:1997:28, 48.–54. punkts).

47

Šajā lietā nepastāv strīds par to, ka saskaņā ar paziņojuma par konkursu III sadaļas “Atbilstība” 2.1. panta a) un b) punktu ir prasīts, lai kandidātiem būtu ne vien vismaz 42 mēnešu pārtraukts vai nepārtraukts darba stāžs dienestā, bet arī lai viņi pēdējos divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām būtu nodarbināti Komisijā un lai šos divpadsmit mēnešus viņi būtu bijuši administratīvajā statusā kā aktīvi nodarbināti, militārā dienesta atvaļinājumā esoši, bērna kopšanas atvaļinājumā vai atvaļinājumā ģimenes iemeslu dēļ esoši, pārcelti dienesta interesēs vai pārcelti pēc ierēdņa paša lūguma uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus.

48

Tādējādi no tā izriet, ka paziņojumā par konkursu tiek prasīts, lai pēdējos divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām kandidāti būtu gan nepārtraukti strādājuši Komisijā, gan atbilstu kādam no 47. punktā minētajiem administratīvajiem statusiem, kuru vidū nav minēts atvaļinājums personisku iemeslu dēļ.

49

Ir jākonstatē, ka strīdus nosacījuma rezultātā atsevišķi ierēdņi vai darbinieki no paziņojumā par konkursu minētajiem iekšējiem konkursiem tiek izslēgti tādēļ vien, ka, lai gan viņu stāžs ir lielāks par paziņojumā par konkursu prasītajiem 42 mēnešiem, viņi nav bijuši nepārtraukti nodarbināti Komisijā divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām, jo viņi, piemēram, kaut vai īsu brīdi ir bijuši atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ. Tādā situācijā turklāt ir arī prasītājs, kura darba stāžs ir 69 mēneši, bet kurš divus no divpadsmit mēnešiem pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām ir bijis atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ.

50

Pamatodama strīdus nosacījumu, Komisija tomēr būtībā norāda, ka minētā nosacījuma mērķis ir pieņemt darbā ierēdņus, kuri ir ne tikai augsti kvalificēti, bet kuri savas pierādītās pieredzes dēļ spēj nekavējoties pildīt pienākumus. Šajā ziņā minētais mērķis tiešām bija nepārprotami norādīts paziņojuma par konkursu sadaļā “Vispārīgie noteikumi”. Taču Komisija nav norādījusi ne uz vienu konkrētu apstākli, saistītu ar aizpildāmo amata vietu pazīmēm, kas liecinātu par to, ka tikai tie darbinieki, kuri ir nepārtraukti strādājuši Komisijā divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām, ir spējīgi nekavējoties pildīt pienākumus, un kas līdz ar to pamatotu, kāpēc darbinieki, kuri nav nepārtraukti strādājuši Komisijā šo laikposmu tādēļ, ka tostarp viņi ir bijuši atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ, būtu izslēdzami no attiecīgā iekšējā konkursa pat tad, ja viņu darba stāžs ir ilgāks par prasītajiem 42 mēnešiem.

51

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisija, paziņojumā par konkursu ietvertajam nosacījumam par darba stāžu izvirzīdama papildu nosacījumu, prasot, lai kandidāti būtu nepārtraukti strādājuši Komisijā divpadsmit mēnešus pirms elektroniskās pieteikšanās termiņa beigām, savu rīcības brīvību ir izmantojusi acīmredzami nepareizi.

52

Katrā ziņā nav iespējams secināt, ka darbinieks būtu labāk kvalificēts vai spējīgāks nekavējoties pildīt pienākumus nekā cits kandidāts tādēļ vien, ka viņi ir izmantojuši atšķirīga veida atvaļinājumus. No šāda secinājuma vēl jo vairāk izriet, ka strīdus nosacījuma rezultātā paradoksālā kārtā tiek izslēgti atsevišķi darbinieki, piemēram, prasītājs, lai gan viņi, neraugoties uz viņu īso atvaļinājumu, pirms pēdējiem divpadsmit mēnešiem Komisijā ir strādājuši ilgāk nekā tie darbinieki, kuriem tomēr ir bijis atļauts piedalīties attiecīgajā iekšējā konkursā. Šis konstatējums turklāt ir pretrunā Komisijas apgalvojumam, kura, atbildēdama uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, norādīja, ka ar minēto nosacījumu iespēja tikt ieceltiem par ierēdņiem tiekot dota tiem darbiniekiem, kuri to ir pelnījuši paveiktā darba un faktiskās kvalitātes dēļ, ko esot bijis iespējams izvērtēt pēc nesenākā snieguma un kas līdz ar to esot bijis uzticamākais vērtēšanas veids.

53

Līdz ar to tādu darbinieku izslēgšana, kuri ir bijuši atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ, nav pamatota ne ar izvirzītajiem mērķiem, ne ar Civildienesta noteikumu 27. panta pirmo daļu.

54

Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar iespējamo risku, uz kuru Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, apgalvodama, ka, piemērojot atbilstības kritērijus, kas atšķiras pēc tā, vai attiecīgie darbinieki ir līgumdarbinieki vai pagaidu darbinieki, būtu pārkāpts nediskriminācijas princips.

55

Šajā ziņā, atšķirībā no Komisijas viedokļa, kuru tā ir paudusi, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, nav nozīmes tam, ka kopš 2013. gada Civildienesta noteikumu reformas tie ir pirmie iekšējie konkursi, kuros ir ļauts piedalīties līgumdarbiniekiem, un ka līdz ar to agrāk nav pastāvējusi pretēja prakse. Šim argumentam ir vēl mazāka nozīmē šajā lietā, jo prasītājs ir nevis līgumdarbinieks, bet pagaidu darbinieks. Turklāt Komisijai, ievērojot judikatūrā noteiktos principus, katrā ziņā bija ļauts līgumdarbiniekiem izvirzītos atbilstības kritērijus saskaņot ar pagaidu darbiniekiem izvirzītajiem atbilstības kritērijiem.

56

Ņemot vērā visus šos apstākļus un tā kā nav jālemj par to, vai ir noticis Civildienesta noteikumu 24.a panta vai vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, iebilde par prettiesiskumu ir jāapmierina, jo ar strīdus nosacījumu ir pārkāpta Civildienesta noteikumu 27. panta pirmā daļa, un līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

57

Tā kā prasītāja ieskatā ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu neesot iespējams atlīdzināt tam, iespējams, nodarīto morālo kaitējumu, viņš lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt summu 5000 EUR apmērā. Komisija iebilst, uzskatīdama, ka, tā kā apstrīdētais lēmums neesot prettiesisks, šie prasījumi, kuri pirmoreiz ir izvirzīti tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, esot jānoraida. Katrā ziņā, pieņemot, ka šis lēmums ir prettiesisks, lai labotu norādīto morālo kaitējumu, pietiekot ar tā atcelšanu.

58

Ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga atlīdzība un principā pietiekama atlīdzība par visu morālo kaitējumu, kas ar šo tiesību aktu var būt nodarīts (spriedums, 2004. gada 9. novembris, Montalto/Padome, T‑116/03, EU:T:2004:325, 127. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1987. gada 9. jūlijs, Hochbaum un Rawes/Komisija, 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85, EU:C:1987:348, 22. punkts).

59

Tomēr prettiesiska akta atcelšana pati par sevi nevar tikt uzskatīta par atbilstošu atlīdzinājumu tad, ja, pirmkārt, apstrīdētais akts ietver tieši negatīvu vērtējumu par prasītāja spējām un līdz ar to var viņu aizskart (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 27.–29. punkts; 2000. gada 23. marts, Rudolph/Komisija, T‑197/98, EU:T:2000:86, 98. punkts, un 2005. gada 13. decembris, Cwik/Komisija, T‑155/03, T‑157/03 un T‑331/03, EU:T:2005:447, 205. un 206. punkts) un ja, otrkārt, prasītājs pierāda, ka viņam ir nodarīts tāds morālais kaitējums, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un kas nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo akta atcelšanu (spriedumi, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 131. punkts, un 2009. gada 19. novembris, Michail/Komisija, T‑49/08 P, EU:T:2009:456, 88. punkts).

60

Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka viņam morālo kaitējumu esot izraisījusi Komisijas nespēja atjaunot viņam tādus pašus apstākļus, kādos konkursam būtu bijis jānorit, lai garantētu gan vienlīdzīgu attieksmi pret visiem kandidātiem, gan objektīvu vērtējumu.

61

Ir jākonstatē, ka, pirmkārt, prasītājs nepārmet Komisijai nekādu negatīvu vērtējumu par prasītāja spējām, kas varētu viņu aizskart, un, otrkārt, viņš nav pierādījis, ka viņam būtu nodarīts tāds morālais kaitējums, kas būtu nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma.

62

Šādos apstākļos un saskaņā ar šī sprieduma 58. un 59. punktā atgādināto judikatūru Vispārējā tiesa uzskata, ka visa veida morālais kaitējums, kas varēja tikt nodarīts prasītājam apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma dēļ, ir atbilstoši un pietiekami atlīdzināts ar šā lēmumu atcelšanu. Tādējādi prasījumi par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida.

63

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja iesniegtā prasība ir jāapmierina tiktāl, ciktāl tajā ir lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, un pārējā daļā tā ir jānoraida.

64

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šajā lietā, tā kā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež: