1

Šīs lietas priekšmets ir United Parcel Service Inc. (turpmāk tekstā – “UPS”) tiesāšanās izdevumu lietā C‑265/17 P apmēra noteikšana.

2

2017. gada 16. maijā iesniegtā apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdza atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2017. gada 7. marta spriedumu United Parcel Service/Komisija (T‑194/13, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2017:144), ar kuru tā bija atcēlusi Komisijas Lēmumu C(2013) 431 (2013. gada 30. janvāris), ar kuru koncentrācija atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un ar EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.6570 – UPS/TNT Express) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

3

2019. gada 16. janvāra spriedumā Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23) Tiesa noraidīja šo apelācijas sūdzību un piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

4

Tā kā saistībā ar apelācijas tiesvedību starp UPS un Komisiju netika panākta nekāda vienošanās par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, UPS ar Tiesas kancelejā 2020. gada 20. janvārī saskaņā ar Tiesas Reglamenta 145. pantu iesniegtu dokumentu iesniedza šo pieteikumu.

5

UPS lūdz Tiesu noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus 866629,89 EUR. Šis apmērs atbilstot nepieciešamajiem izdevumiem, kas radušies saistībā ar apelācijas tiesvedību, it īpaši advokātu un ekonomistu honorāriem un ceļa izdevumiem.

6

Komisija lūdz noraidīt šo prasību un noteikt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus 45500 EUR par advokātu pakalpojumiem un 5000 EUR par ekonomistu pakalpojumiem.

7

Prasības pamatojumam UPS apgalvo, ka tiesāšanās izdevumi, kas ietver advokātu honorārus un izmaksas, kā arī ekonomistu honorārus, ir radušies saistībā ar apelācijas sūdzību un tie bija nepieciešami. Šajā sakarā tā apgalvo, ka kopējais prasīto tiesāšanās izdevumu un izmaksu apmērs ir saprātīgs, ņemot vērā lietas datus un lietas priekšmeta sarežģītību, un apelācijas sūdzības raksturu.

8

Pirmām kārtām, UPS uzskata, ka šī lieta ir izvirzījusi ievērojamas sarežģītības juridiskus jautājumus un tas pamato tās advokātu lielo darba stundu skaitu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka šīs lietas priekšmets un raksturs ir tik sarežģīti tāpēc, ka tā attiecas uz Komisijas lēmumu saskaņā ar regulu par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju un šādi lēmumi bieži vien ir sarežģīti, kā to atzinusi arī ģenerāladvokāte secinājumos šajā lietā. UPS atgādina, ka apstrīdētais spriedums ir par šāda veida lēmuma tiesiskumu un tas ir 450 lappušu garš un lielā mērā ir balstīts uz ekonomisko un ekonometrisko analīzi.

9

UPS šajā ziņā norāda, ka, lai tā varētu atbildēt uz dažiem no Komisijas apelācijas sūdzības pamatiem, tai bija jāveic padziļināta ekonomisku un juridisku jautājumu analīze. Tā norāda – trešajā apelācijas sūdzības pamatā Komisija apgalvoja, ka Vispārējā tiesa apstrīdētajā spriedumā nav lēmusi par tās argumentu, saskaņā ar kuru UPS, balstoties uz administratīvajā procesā minētajiem modeļiem, būtu varējusi “intuitīvi” saprast izmantoto cenu koncentrācijas modeli. Šie argumenti mudināja UPS vērsties pie neatkarīgiem speciālistiem ekonomistiem.

10

UPS arī norāda – apelācijas sūdzības ceturtajā pamatā Komisija apgalvoja, ka cenu koncentrācijas vērtējums, kurš esot nederīgs tajā pieļauto kļūdu dēļ, nevarēja likt atcelt visu strīdīgo lēmumu. Šis arguments esot licis UPS pārstāvjiem un padomdevējiem veikt padziļinātu analīzi par 2011. gada 25. oktobra spriedumu Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686) un to, kā Vispārējā tiesa šo spriedumu izmantojusi šajā lietā.

11

Otrkārt, UPS apgalvo, ka šī lieta bija nozīmīga no Savienības tiesību viedokļa, jo tā esot izvirzījusi vispārēji piemērojamu fundamentālu procesuālu principu, kam ir nozīme Komisijas ikdienas praksē saskaņā ar regulu par koncentrāciju. No 2019. gada 16. janvāra sprieduma Komisija/United Parcel Service (C‑265/17 P, EU:C:2019:23), kā arī no ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumiem šajā lietā skaidri izrietot, ka tā attiecas uz pamatprincipu, attiecībā uz kuru Komisijai nav nekādas novērtējuma brīvības. Šis process arīdzan pirmo reizi prasījis, lai Tiesa padziļina savu izpratni par ekonometriskiem modeļiem.

12

Treškārt, UPS apgalvo, ka šī lieta esot radījusi īpašas grūtības, kas ir palielinājušas tās pārstāvju un to padomdevēju darba apjomu. Šo nozīmi un sarežģītību apliecinot Komisijas lūgums, kuru Tiesa apmierināja, otrreiz veikt procesuālo rakstu apmaiņu, lai Komisija varētu atbildēt uz UPS atbildes rakstu.

13

UPS uzskata, ka kopējais veltītā laika apjoms un prasīto tiesāšanās izdevumu apmērs saistībā ar lietu, kas tai radot lielu ekonomisku interesi, tā kā minētās koncentrācijas sākotnējais apjoms bija 5,2 miljardi EUR, ir saprātīgs, ņemot vērā šī specifiskā procesa īpašo ilgumu un sarežģītību.

14

Turklāt UPS uzskata, ka tiesāšanās izdevumu samērīgais raksturs šajā lietā ir jānovērtē, ņemot vērā Vispārējās tiesas 2004. gada 28. jūnija rīkojumu Airtours/Komisija (T‑342/99 DEP, EU:T:2004:192).

15

Otrām kārtām, UPS apgalvo, ka advokātu honorāri ir bijuši pamatoti. Tā norāda, ka, lai noteiktu darba stundu, kas var tikt uzskatītas par objektīvi nepieciešamām, kopējo skaitu, būtu jāņem vērā vienīgi lietas sarežģītība neatkarīgi no advokātu skaita, starp kuriem varētu tikt sadalīti sniegtie pakalpojumi. Tā apgalvo, ka no veiktā darba apraksta izrietot, ka darbu pārklāšanās esot novesta līdz “absolūtam minimumam” un tas ticis organizēts atkarībā no dažādo padomdevēju pieredzes līmeņa. Turklāt UPS norāda, ka tās padomdevēji esot paredzējuši, ka notiks tiesas sēde Tiesā, un tai sagatavojušies. Lai gan Tiesa galu galā uzskatīja, ka tiesas sēde šajā lietā nav nepieciešama, tomēr vajadzētu ņemt vērā UPS izdevumus, kas radušies šajā sakarā.

16

Trešām kārtām, UPS apgalvo, ka speciālistu ekonomistu piesaisti ir pamatojis procesa ekonomiskais raksturs, līdzīgi kā lietā, kurā izdots 2004. gada 28. jūnija rīkojums Airtours/Komisija (T‑342/99 DEP, EU:T:2004:192). UPS norāda, ka tā ir vērsusies pie tiem pašiem ekonomistiem, pie kuriem tā vērsās, izstrādājot argumentus administratīvajā procesā un tiesvedībā pirmajā instancē. Viņu dalību esot darījuši nepieciešamu Komisijas apgalvojumi ļoti vēlīnā procesa stadijā. Turklāt tā esot pilnībā pamatota, ņemot vērā to, cik šajā procesā liela nozīme ir izvēlētajam cenu koncentrācijas modelim. Visbeidzot, ekonomistu kopējais procesam veltīto stundu skaits esot palicis salīdzinoši neliels, ņemot vērā sarežģītos ekonomiskos un ekonometriskos apsvērumus, kas ir pamatā Komisijas argumentiem apelācijas stadijā.

17

Komisija norāda, ka šajā lietā prasīto tiesāšanās izdevumu apmērs būtu lielākā jebkad apelācijas sūdzībā prasītā summa. Tā apgalvo, ka šī prasība ir nepietiekami pamatota un acīmredzami pārmērīga.

18

Tā, pirmkārt, apgalvo, ka nedz lietas dalībnieku iepriekšējā sarakstē, nedz pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu nav ietverti pierādījumi par UPS faktiski izrakstītajiem vai reāli samaksātajiem rēķiniem.

19

Proti, lai gan UPS apgalvo, ka apelācijas “beigu” posmā esot bijušas nepieciešamas 212,3 stundas, tomēr šī sabiedrība nenorāda nedz šajās stundās paveikto darbu, nedz to, kādā ziņā tas bijis “nepieciešams”, raugoties uz stundu sadali katram advokātam.

20

Komisija norāda, ka Savienības tiesas novērtē paveiktā darba nozīmīgumu un vērtību, ņemot vērā precīzu informāciju, ko sniedzis prasītājs, it īpaši datētus un parakstītus rēķinus. Taču šajā gadījumā šādi pierādījumi nav sniegti.

21

Tas pats attiecas uz prasītajiem honorāriem saistībā ar ekonomistu darbu, kura izmaksas ir 300000 EUR, ko turklāt nevarētu kvalificēt kā “nelielas izmaksas”.

22

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītās tiesāšanās izmaksas ir acīmredzami pārmērīgas. Pirmām kārtām, tā uzskata, ka citā lietā piešķirto kopējo [tiesāšanās izdevumu] apmēru nevar vienkārši pārnest no vienas lietas uz citu pretēji tam, ko vēlas panākt UPS. 2004. gada 28. jūnija rīkojuma Airtours/Komisija (T‑342/99 DEP, EU:T:2004:192) pamatojumu nevar transponēt šajā lietā, jo Vispārējā tiesa minētajā rīkojumā nesniedza detalizētu informāciju par darbiem, ko tā uzskatīja par nepieciešamiem procesa norisei. Turklāt minētā lieta attiecās uz tiesvedību pirmajā instancē, ietverot visus ar to saistītos faktiskos jautājumus, nevis uz apelācijas tiesvedību kā šajā lietā.

23

Otrām kārtām, Komisija uzskata, ka trīspadsmit advokātu piesaistīšana laika posmā no 2017. gada 7. marta līdz 2019. gada 16. janvārim ir pārmērīga. Laika posms, kas būtu jāņem vērā, ir tikai aptuveni seši mēneši, un tas sākas dienā, kad UPS tika paziņots par apelācijas sūdzību, un beidzas dienā, kad UPS iesniedza atbildes rakstu uz repliku. Divu galveno advokātu piemērotās stundas likmes, proti, 862 EUR stundā un no 695 EUR līdz vairāk nekā 820 EUR stundā, arīdzan ir pārmērīgas salīdzinājumā ar honorāriem, kas ir amplitūdā no 360 EUR līdz 495 EUR stundā, kurus Tiesa, šķiet, ir pieļāvusi agrākās lietās. UPS prasot atlīdzināt advokātu 878,4 darba stundas ar vidējo stundas likmi 600 EUR stundā, lai gan tikuši iesaistīti daudzi jaunie advokāti un stažieri. Komisija uzskata, ka būtu jāpiešķir vidējā likme 350 EUR stundā. Arī trīspadsmit ekonomistu piesaistīšana, par kuriem Komisija, saskaitot UPS pielikumos minētās pozīcijas, ir secinājusi, ka tie ir nostrādājuši 363,5 stundas ar vidējo likmi 824 EUR stundā, ir nesamērīga.

24

Izdevumi, kas radušies saistībā ar izmaksām, proti, aptuveni 36000 EUR par transporta un biroja izmaksām, ko prasa atlīdzināt UPS, neesot pietiekami pamatoti. Komisija šajā sakarā uzsver, ka Luksemburgā nav notikusi neviena tiesas sēde.

25

Trešām kārtām, Komisija norāda, ka kopējais darba stundu skaits, kuru atlīdzināšana tiek prasīta, nav minēts pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu. Kopējais pieteikuma A pielikumā minētais par advokātu darbu prasīto stundu skaits attiecībā uz visiem apelācijas posmiem esot 878,4 stundas. Tā uzskata, ka šī kopējā summa, pārrēķinot darbdienās, atbilst advokātu 110 darba dienām jeb 22 nedēļām, rēķinot 5 darbdienas nedēļā, saistībā ar 25 lappušu apelācijas sūdzību un 10 lappušu replikas rakstu, un tas esot nesamērīgi un ārpus jebkādiem rāmjiem.

26

Komisija norāda, ka strīdīgā lēmuma garumam nav nozīmes apelācijas sūdzībā par Vispārējās tiesas spriedumu, kas pasludināts saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, ko UPS iesniegusi par šo lēmumu, jo UPS advokāti saistībā ar šīs prasības iesniegšanu bija sīki iepazinušies ar šo lēmumu. Turklāt Komisija uzskata, ka apelācijas stadijā bija iespējams izmantot ekonomisko analīzi, kas iesniegta Vispārējā tiesā, un ka no apelācijas rakstura un no Tiesas Reglamenta katrā ziņā izriet, ka šajā stadijā nav iespējams pieņemt nevienu jaunu ekspertu atzinumu.

27

Tāpēc Komisija uzskata, ka apelācijas stadijā advokātu iesniegtie apsvērumi ir prasījuši tikai 130 darba stundas, kas, izmantojot vidējo stundas likmi 350 EUR stundā, šajā gadījumā veidotu 45500 EUR. Tā uzskata, ka ekonomistu honorāri ir saistīti ar pierādījumu sniegšanu, kas bija nepieņemami, taču, ja Tiesa nospriestu, ka lietas raksturs ir pamatojis šo padomdevēju piesaistīšanu, tai šajā sakarā nevajadzētu piešķirt vairāk par 5000 EUR. Visbeidzot, ja Tiesa uzskatītu, ka UPS ir radušās izmaksas, tad vienīgie izdevumi, kas varētu tikt atlīdzināti, būtu biroja izdevumi 500 EUR.

28

Saskaņā ar Reglamenta 144. panta b) punktu par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata vienīgi “nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietu, it īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem”.

29

Tādējādi no šīs normas formulējuma izriet, ka advokāta atlīdzība ietilpst nepieciešamajos izdevumos šīs normas izpratnē. Tāpat no tās izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi, no vienas puses, ir ierobežoti ar izdevumiem saistībā ar tiesvedību Tiesā un, no otras puses, ar tiem, kas bijuši šim nolūkam nepieciešami (rīkojums, 2018. gada 5. decembris, TV2/Dānija/Viasat Broadcasting UK, C‑657/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2018:985, 13. punkts).

30

Turklāt Savienības tiesai ir tiesības nevis noteikt honorāru summas, kas lietas dalībniekiem jāmaksā saviem advokātiem, bet gan noteikt apmēru, kādā šo atalgojumu var atgūt no tā lietas dalībnieka, kuram piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus (rīkojums, 2018. gada 5. decembris, TV2/Dānija/Viasat Broadcasting UK, C‑657/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2018:985, 14. punkts).

31

Tā kā Savienības tiesībās nav normu par likmēm, Tiesai ir brīvi jāizvērtē lietas dati, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmi, raugoties no Savienības tiesību skatpunkta, kā arī ar lietu saistītās grūtības, darba apjomu, ko tiesas process varējis radīt piesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un ekonomiskās intereses, ko strīds radījis lietas dalībniekiem (rīkojums, 2018. gada 5. decembris, TV2/Dānija/Viasat Broadcasting UK, C‑657/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2018:985, 15. punkts).

32

Šajā lietā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmērs ir jānovērtē, ņemot vērā visus šos elementus.

33

Pirmkārt, runājot par strīda priekšmetu un raksturu, jānorāda, ka runa ir par apelācijas tiesvedību, kas pēc rakstura ir ierobežota ar tiesību jautājumiem un neattiecas ne uz lietas faktu konstatāciju, ne uz to vērtējumu (rīkojums, 2015. gada 15. oktobris, Padome/Ningbo Yonghong Fasteners, C‑601/12 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2015:726, 19. punkts).

34

Tomēr lietām, kas saistītas ar Komisijas lēmumiem saskaņā ar regulu par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju, ir raksturīgi izvirzīt sarežģītus ekonomiskus un juridiskus jautājumus, kas attiecas uz darījumiem, kuru summas pārsniedz Tiesā iesniegto lietu ierasto apjomu. Apelācijas sūdzība bija saistīta ar koncentrāciju, kuras sākotnējais apmērs bija 5,2 miljardi EUR, un tas parāda, cik būtiska ir šīs lietas ekonomiskā nozīme UPS.

35

Tādēļ speciālistu ekonomistu piedalīšanos principā var uzskatīt par nepieciešamu un ar to saistītās izmaksas var tikt atlīdzinātas atbilstoši Reglamenta 144. panta b) punktam, ņemot vērā Komisijas veiktā novērtējuma ekonomisko un juridisko raksturu uzņēmumu koncentrācijas kontrolē, it īpaši, ja tiek apstrīdēts ekonometriskais modelis, kuru Komisija izvēlējusies, lai pasludinātu šo koncentrāciju par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

36

Šajā ziņā jānorāda, ka apelācijas sūdzības pamatojumam Tiesā Komisija ir izvirzījusi četrus pamatus. Tā kā trešais un ceturtais pamats bija būtībā balstīts uz ekonometrisko modeļu un uz cenu koncentrāciju vērā ņemšanu, apelācijas sūdzībā tika izvirzīti sarežģīti gan juridiska, gan ekonomiska rakstura jautājumi, kas pamato vēršanos pie speciālistiem ekonomistiem.

37

Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru atlīdzināmie izdevumi ir ierobežoti ar izdevumiem saistībā ar tiesvedību Tiesā, kas ir bijuši šim nolūkam nepieciešami. Tam, kurš lūdz noteikt atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, ir jāpierāda, ka tā tas ir attiecībā uz izdevumiem, kuru atlīdzināšanu tas lūdz, lai ļautu Savienības tiesai noteikt apmēru, kādā ir iespējams prasīt, lai lietas dalībnieks, kam spriedums bijis nelabvēlīgs, atlīdzina honorārus, ko šis lūdzējs ir izmaksājis advokātiem un speciālistiem ekonomistiem, kuru pakalpojumus tas ir izmantojis.

38

Otrkārt, runājot par strīda nozīmi, raugoties no Savienības tiesību skatpunkta, un par grūtībām, kas saistītas ar šo lietu, jānorāda, ka Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības nolūks bija panākt, lai tiek atcelts pārsūdzētais spriedums, kurā Vispārējā tiesa bija apmierinājusi UPS pamatu, kas bija balstīts uz to, ka Komisija bija pārkāpusi tiesības uz aizsardzību, pieņemdama strīdīgo lēmumu uz tāda ekonometriskā modeļa pamata, kas atšķīrās no tā, par kuru bija notikušas uz sacīkstes principu balstītās debates administratīvajā procesā, un [Vispārējā tiesa] bija atcēlusi šo lēmumu.

39

Turklāt jāsecina, ka šajos pamatos tika izvirzīti jauni tiesību jautājumi, kas nebija saistīti ar vienkāršu Savienības tiesību piemērošanu Tiesas interpretācijā, un tas arīdzan pamatoja šīs apelācijas nodošanu palātai piecu tiesnešu sastāvā, kā arī to, ka Tiesa lēmumu pieņēma, uzklausījusi secinājumus. Līdz ar to nevar apstrīdēt, ka šie jautājumi ir prasījuši padziļinātu vērtējumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 30. janvāris, Éditions Odile Jacob/Komisija un Lagardère, C‑553/10 P‑DEP un C‑554/10 P‑DEP, EU:C:2014:56, 28. punkts).

40

Galvenais apelācijas sūdzībā izvirzītais jautājums bija saistīts ar pārbaudi par to, vai, izvērtējot uzņēmumu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, Komisijā veicot kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju, uzņēmums, ņemot par pamatu tos modeļus, kas tam darīti zināmi administratīvajā procesā, var “intuitīvi” saprast cenu koncentrācijas modeli, kuru izmantojusi Komisija.

41

Šis jautājums jāuzskata par jaunu un svarīgu, jo ģenerāladvokāte secinājumos ir uzsvērusi, ka papildus šīs lietas konkrētajam gadījumam spriedums veidos orientieri Komisijas administratīvajā praksē nākotnē saistībā ar sarežģītām uzņēmumu koncentrāciju kontroles procedūrām, kā arī orientieri valstu konkurences iestādēm un tiesām, kuras bieži ļoti strikti ievēro Savienības mērogā piemērojamos standartus.

42

Treškārt, runājot par darba apjomu, jāatgādina, ka, nosakot atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru, ir jāņem vērā kopējais darba stundu skaits, kuras var tikt uzskatītas par objektīvi nepieciešamām saistībā ar tiesvedību, neatkarīgi no tā, kāds ir advokātu skaits, starp kuriem šis darbs ticis sadalīts (rīkojums, 2009. gada 3. septembris, Industrias Químicas del Vallés/Komisija, C‑326/05 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2009:497, 48. punkts).

43

Šajā gadījumā apelācijas tiesvedībā netika rīkota tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

44

No tā izriet, ka izdevumus, kas radušies pēc rakstveida procesa pabeigšanas Tiesā, nevar uzskatīt par objektīvi nepieciešamiem saistībā ar šo tiesvedību un līdz ar to iekļaut šajā pieteikumā par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu. Tas tā ir it īpaši attiecībā uz izdevumiem, kas radušies saistībā ar iespējamas tiesas sēdes, kuru Tiesa nav uzskatījusi par nepieciešamu, sagatavošanu, ģenerāladvokātes secinājumu analīzi vai Tiesas sprieduma analīzi, jo lietas dalībniekiem pašiem ir jāuzņemas šādas tiesāšanās stratēģijas finansiālās sekas.

45

Šajā gadījumā šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu raksturo jebkādu detalizētu, datētu un parakstītu rēķinu trūkums, kuru apmaksu no UPS prasa vai nu advokātu kabineti, vai speciālisti ekonomisti, kas ir iesaistīti apelācijas tiesvedībā. Šāds precizitātes un pierādījumu trūkums ir jāņem vērā, izvērtējot tiesāšanās izdevumus, kuri izrādās nepieciešami šajā tiesvedībā un kuri var tikt atgūti no lietas dalībnieka, kam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Attiecībā uz darba apjomu, ko tiesas process varējis radīt piesaistītajiem pārstāvjiem un padomdevējiem, jāatgādina, ka Savienības tiesai iespēja novērtēt advokāta paveiktā darba vērtību ir atkarīga no sniegtās informācijas precizitātes (rīkojums, 2018. gada 26. septembris, Viasat Broadcasting UK/TV2/Dānija, C‑660/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2018:778, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šādos apstākļos UPS savā pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kuru apmērs ir 866629,89 EUR, skaidri un precīzi nenorāda kopējo rēķinos iekļauto darba stundu skaitu, kā arī to vidējo stundas likmi. Līdz ar to šis pieteikums par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu šķiet nepietiekami pārskatāms un pamatots.

47

Šajā sakarā it īpaši būtu jāuzsver, ka, lai gan attiecībā uz juridiska rakstura pakalpojumiem UPS iesniegtie dokumenti ļauj par katru iesaistīto personu noteikt stundas likmi, kā arī tās rēķinā iekļauto veltīto laiku, tā tas nav saistībā ar ekonomiska rakstura pakalpojumiem. Attiecībā uz šiem pēdējiem ir minēts vienīgi iesaistīto personu veltītais laiks, un nav iespējams noteikt katras no tām piemēroto stundas likmi, jo UPS vienīgi norāda kopējās izmaksas aptuveni 300000 EUR, kas saistītas ar tās izmantoto ekonomisko ekspertīzi.

48

Attiecībā uz UPS prasīto kopējo tiesāšanās izdevumu apmēru ir jāsecina, ka UPS ir noteikusi vidējo stundas likmi 600 EUR stundā advokātiem un 824 EUR stundā ekonomistiem. Taču šādas vidējās stundas likmes krietni pārsniedz summas, kuras Tiesa parasti akceptē procesos par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu.

49

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, tā kā šībrīža Savienības tiesībās nav noteikta advokātu vai speciālistu ekonomistu atlīdzības skala, tad Savienības tiesa vienīgi tādā gadījumā, ja rēķinos iekļautā vidējā stundas likme šķiet acīmredzami pārmērīga, var to noraidīt un noteikt ex æquo et bono advokātu un speciālistu ekonomistu atlīdzināmo honorāru apmēru (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2017. gada 4. jūlijs, AESA/Heli‑Flight, C‑61/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2017:530, 16. punkts).

50

Turklāt no šī pieteikuma par tiesāšanās izdevumu apmēra noteikšanu pielikumiem izriet, ka UPS apgalvo –878,4 stundas advokātu darba un 363,5 stundas ekonomistu darba bija nepieciešamas šai apelācijas tiesvedībai.

51

Tiek uzskatīts, ka advokāti, kuri apliecina savu īpaši augsto kvalifikāciju un pieredzi konkurences tiesībās un kuru pakalpojumi ir aprēķināti ar 600 EUR vidējo stundas likmi, strādā ar lietām, kuras tiem uzticētas, tostarp samērā sarežģītām lietām, efektīvi un ātri (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2018. gada 3. oktobris, Orange/Komisija, C‑486/15 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2018:824, 37. punkts, un, 2019. gada 10. aprīlis, Giant (China)/EBMA, C‑61/16 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2019:298, 31. punkts).

52

Šajā ziņā, lai arī ir taisnība, ka Komisija savos pamatos ir izvirzījusi jaunus tiesību jautājumus, UPS galvenajiem pilnvarotajiem advokātiem jau bija iespēja padziļināti iepazīties ar šo lietu saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, un tam vajadzēja ne vien atvieglot darbu, bet arī samazināt laiku, kas nepieciešams apelācijas sūdzības izskatīšanai un atbildes rakstu un atbildes rakstu uz repliku sagatavošanai (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 10. aprīlis, Giant (China)/EBMA, C‑61/16 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2019:298, 32. punkts).

53

Tas pats attiecas uz speciālistiem ekonomistiem, kuri jau bija padziļināti iepazinušies ar lietas materiāliem tiesvedības Vispārējā tiesā laikā, jo aplūkotie sarežģītie ekonometriskie modeļi bija debašu priekšmets jau šajā tiesvedībā.

54

No tā izriet, ka 866629,89 EUR summa, ko UPS prasa no Komisijas to tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, kas tai radušies apelācijas tiesvedībā, visumā nešķiet “nepieciešam[i] izdevum[i], kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietu”, Reglamenta 144. panta b) punkta izpratnē.

55

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šajā gadījumā advokātu un speciālistu ekonomistu honorāru atlīdzināmā kopējā summa ir ex æquo et bono jānosaka 200000 EUR.

56

Visbeidzot, attiecībā uz citām izmaksām, kas nav advokātu un speciālistu ekonomistu honorāri, UPS prasa 35912,19 EUR summu saistībā ar ceļa izdevumiem, kopijām un saziņu. Taču, tā kā nav notikusi tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai un trūkst visu prasīto pierādījumu par katru no šiem izdevumiem, tie nevar veidot saistībā ar šīm izmaksām atlīdzināmu summu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 16. maijs, Deoleo/Aceites del Sur‑Coosur, C‑498/07 P‑DEP, nav publicēts, EU:C:2013:302, 34. punkts).

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, tiesāšanās izdevumi, kas Komisijai jāatlīdzina UPS saistībā ar lietu C‑265/17 P, tiktu taisnīgi novērtēti, nosakot to kopējo summu 200000 EUR.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) izdod rīkojumu:

Kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Eiropas Komisijai jāatlīdzina United Parcel Service Inc. lietā C‑265/17 P, tiek noteikta 200000 EUR.