–

Bayer Pharma AG vārdā – E. Szakács, K. J. Tálas un I. Molnár, ügyvédek,

–

Richter Gedeon Vegyészeti Gyár Nyrt. vārdā – A. Szecskay un G. Bacher, ügyvédek,

–

Exeltis Magyarország Gyógyszerkereskedelmi Kft. vārdā – K. Szamosi, P. Lukácsi un Á. György, ügyvédek,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas, F. Wilman un S. L. Kalėda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums – OV 2004, L 195, 16. lpp.) 9. panta 7. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bayer Pharma AG (turpmāk tekstā – “Bayer”), no vienas puses, un Richter Gedeon Vegyészeti Gyár Nyrt. (turpmāk tekstā – “Richter”) un Exeltis Magyarország Gyógyszerkereskedelmi Kft. (turpmāk tekstā – “Exeltis”), no otras puses, par kaitējumu, kas šīm divām pēdējām minētajām sabiedrībām esot nodarīts ar rīkojuma pasākumiem, kuri pieņemti pret tām pēc Bayer pieprasījuma.

3

Līguma par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”), kas ir Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu 1.C pielikums un kas parakstīts Marakešā 1994. gada 15. aprīlī un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), preambulas pirmajā daļā ir noteikts:

“Vēloties samazināt izkropļojumus un kavēkļus starptautiskajā tirdzniecībā un ievērojot nepieciešamību veicināt efektīvu un adekvātu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, kā arī garantēt, lai pasākumi un procedūras intelektuālā īpašuma tiesību realizācijas nodrošināšanai paši nekļūtu par barjerām likumīgai tirdzniecībai.”

4

TRIPS līguma 1. panta “Pienākumu būtība un darbības sfēra” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis īsteno šā līguma nosacījumus. Dalībvalstis var (bet tas nav to pienākums) nodrošināt savos likumos daudz izvērstāku aizsardzību, nekā to prasa šis līgums, ar nosacījumu, ka šāda aizsardzība nav pretrunā ar šā līguma nosacījumiem. Dalībvalstis ir tiesīgas savas tiesību sistēmas un prakses ietvaros brīvi izvēlēties piemērotas šā līguma prasību izpildes metodes.”

5

TRIPS līguma 50. panta “Pagaidu pasākumi” 7. punktā ir noteikts:

“Ja pagaidu pasākumi tiek atcelti vai ja tie izbeidzas jebkādas darbības vai prasītāja nolaidības dēļ, vai ja vēlāk tiek konstatēts, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai tā apdraudējuma nav bijis, tiesu varas institūcijas ir pilnvarotas likt prasītājam pēc atbildētāja lūguma sniegt atbildētājam attiecīgu kompensāciju par jebkuru šīs rīcības radīto kaitējumu.”

6

Direktīvas 2004/48 4., 5., 7., 8., 10. un 22. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

7

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šajā direktīvā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.”

8

Minētās direktīvas 2. panta “Piemērošanas joma” 3. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neattiecas uz:

[..]

[..].”

9

Direktīvas 2004/48 II nodaļa “Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi” ietver šīs direktīvas 3.–15. pantu. Atbilstoši tās 3. pantam “Vispārīgas saistības”:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

10

Direktīvas 2004/48 9. pantā “Pagaidu un piesardzības pasākumi” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu iestādes pēc prasītāja lūguma var:

2.   Ja pārkāpums ir izdarīts komerciālā mērogā, dalībvalstis nodrošina to, ka, ja cietusī puse norāda uz apstākļiem, kas var traucēt kompensācijas piedziņu, tiesu iestādes var dot rīkojumu kā piesardzības pasākumu piemērot iespējamā pārkāpēja kustamā un nekustamā īpašuma arestu, tostarp bankas kontu un citu aktīvu bloķēšanu. [..]

[..]

7.   Ja pagaidu pasākumus atceļ vai ja tie vairs nav spēkā prasītāja rīcības vai rīcības trūkuma dēļ, vai ja vēlāk konstatē, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma drauda nav bijis, tiesu iestādes ir pilnvarotas pēc atbildētāja pieprasījuma likt prasītājam sniegt atbildētājam atbilstošu kompensāciju par minēto pasākumu radīto kaitējumu.”

11

Saskaņā ar találmányok szabadalmi oltalmáról szóló 1995. évi XXXIII. törvény (1995. gada Likums Nr. XXXIII par patentu aizsardzību) 18. panta 1. un 2. punktu ar patentu piešķirtā aizsardzība sākas ar pieteikuma publicēšanu un tā sekas sākas pieteikuma iesniegšanas dienā. Šī aizsardzība ir pagaidu un kļūst par galīgu tikai tad, ja pretendents saņem patentu attiecībā uz savu izgudrojumu.

12

Polgári perrendtartásról szóló 1952. évi III. törvény (1952. gada Likums Nr. III par Civilprocesa kodeksu) 156. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pēc pieprasījuma tiesa pagaidu noregulējuma kārtībā var izdot rīkojumu, lai tiktu apmierināta prasība vai pretprasība, vai pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ja šāds pasākums ir nepieciešams, lai novērstu draudošo kaitējumu vai saglabātu statu quo attiecībā uz strīdu, kā arī lai aizsargātu prasītāja primārās tiesības, un ja pasākuma izraisītais kaitējums nepārsniedz no minētā pasākuma gaidīto ieguvumu. [..] To faktu ticamībai, kas pamato prasību, ir jābūt pierādītai.”

13

Polgári perrendtartásról szóló 1959. évi IV. törvény (1959. gada Likums Nr. IV par Civilprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “Civilkodekss”) 339. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personai, kas prettiesiski nodara zaudējumus citai personai, ir pienākums tos atlīdzināt. No šī pienākuma ir atbrīvota persona, kas pierāda, ka tā ir rīkojusies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas attiecīgā situācijā.”

14

Civilkodeksa 340. panta 1. punktā ir noteikts:

“Cietušajam ir jārīkojas tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas attiecīgā situācijā, lai novērstu vai mazinātu kaitējumu. Nav jāatlīdzina tā kaitējuma daļa, kas radusies tāpēc, ka cietušais nav izpildījis šo pienākumu.”

15

2000. gada 8. augustāBayer iesniedza Szellemi Tulajdon Nemzeti Hivatala (Valsts intelektuālā īpašuma birojs, Ungārija) (turpmāk tekstā – “Birojs”) patenta pieteikumu attiecībā uz farmaceitisku produktu, kas satur kontraceptīvu aktīvo vielu. Birojs publicēja šo patenta pieteikumu 2002. gada 28. oktobrī.

16

2009. gada novembrī un 2010. gada augustā Richter un 2010. gada oktobrī Exeltis sāka tirgot Ungārijā farmaceitiskos kontraceptīvos produktus (turpmāk tekstā – “attiecīgie produkti”).

17

2010. gada 4. oktobrī Birojs piešķīra Bayer patentu.

18

2010. gada 8. novembrīRichter iesniedza Birojā pieteikumu konstatēt, ka nav pārkāpuma un ka ar attiecīgajiem produktiem netiek pārkāpts Bayer patents.

19

2010. gada 9. novembrīBayer lūdza Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) noteikt pagaidu pasākumus, kuru mērķis būtu aizliegt Richter un Exeltis laist tirgū attiecīgos produktus. Šie pieteikumi tika noraidīti, jo netika pierādīta pārkāpuma ticamība.

20

2010. gada 8. decembrīRichter un Exeltis iesniedza Birojā pieteikumu par Bayer patenta atcelšanu.

21

2011. gada 25. maijāBayer iesniedza iesniedzējtiesā jaunus pieteikumus par pagaidu pasākumu noteikšanu, kas ar 2011. gada 11. jūlija izpildrīkojumiem, kuri stājās spēkā 2011. gada 8. augustā, aizliedza Richter un Exeltis attiecīgos produktus laist tirgū, nosakot tām pienākumu nodrošināt garantijas.

22

2011. gada 11. augustā iesniedzējtiesā Bayer uzsāka tiesvedības par pārkāpumu pret Richter un Exeltis. Šīs tiesvedības tika atliktas līdz brīdim, kad tiks pieņemts galīgais lēmums Bayer patenta spēkā neesamības atzīšanas procedūrā.

23

Saistībā ar prasībām, ko iesniegušas Richter un Exeltis par 2011. gada 11. jūlija rīkojumiem, Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) attiecīgi 2011. gada 29. septembrī un 4. oktobrī atcēla šos rīkojumus procesuālo pārkāpumu dēļ un nosūtīja lietu atpakaļ iesniedzējtiesai.

24

Ar 2012. gada 23. janvāra un 2012. gada 30. janvāra rīkojumiem tā noraidīja Bayer pieteikumus par pagaidu pasākumu noteikšanu. Uzskatot, ka Richter un Exeltis bija ienākušas tirgū, pārkāpjot patentu, minētā tiesa uzskatīja, ka, it īpaši ņemot vērā Bayer patenta atcelšanas procedūras virzību un līdzvērtīga Eiropas patenta atcelšanu, šādu pasākumu pieņemšana nevarēja tikt uzskatīta par samērīgu. Ar 2012. gada 3. maija lēmumu Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) apstiprināja šos abus rīkojumus.

25

Ar 2012. gada 14. jūnija lēmumu Birojs daļēji apmierināja Richter un Exeltis iesniegto pieteikumu atcelt Bayer patentu. Pēc tam, kad tās bija iesniegušas jaunu pieteikumu, Birojs atsauca savu 2012. gada 14. jūnija lēmumu un ar 2012. gada 13. septembra lēmumu atcēla šo patentu pilnībā.

26

Ar 2014. gada 9. septembra rīkojumu iesniedzējtiesa nolēma atcelt Biroja 2012. gada 13. septembra lēmumu. Tā turklāt grozīja Biroja 2012. gada 14. jūnija lēmumu un atcēla Bayer patentu pilnībā.

27

Ar 2016. gada 20. septembra rīkojumu Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) apstiprināja minēto rīkojumu.

28

2017. gada 3. martā iesniedzējtiesa izbeidza tiesvedību par pārkāpumu starp Bayer un Exeltis pēc Bayer atteikšanās no prasības.

29

Ar 2017. gada 30. jūnija lēmumu tā galīgi noraidīja Bayer pret Richter celto prasību par pārkāpumu, pamatojoties uz Bayer patenta galīgo atcelšanu.

30

Richter ar pretprasību, kas celta 2012. gada 22. februārī, un Exeltis ar 2017. gada 6. jūlijā iesniegtu prasības pieteikumu lūdza piespriest Bayer atlīdzināt kaitējumu, ko tās uzskata par tām nodarītu šī sprieduma 21. punktā minēto pagaidu pasākumu rezultātā.

31

Iesniedzējtiesā Bayer lūdz noraidīt minētās prasības, apgalvojot, ka Richter un Exeltis pašas ir izraisījušas kaitējumu, kas tām esot nodarīts, apzināti un nelikumīgi laižot attiecīgās preces tirgū. Saskaņā ar Civilkodeksa 340. panta 1. punktu tām tādējādi nav pamata prasīt kompensāciju par šo kaitējumu.

32

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā uzskata, ka, tā kā Ungārijas tiesībās nav tiesību normas, kas konkrēti regulētu Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā paredzētās situācijas, Civilkodeksa vispārīgie noteikumi par atbildību un kaitējuma atlīdzināšanu ir jāinterpretē, ņemot vērā šo tiesību normu. Tomēr tā šaubās, pirmkārt, par šīs direktīvas 9. panta 7. punktā ietvertā noteikuma piemērojamību un it īpaši vēlas noskaidrot, vai šajā tiesību normā ir tikai noteikts, ka atbildētājam ir tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu, vai tajā ir definēts arī to saturs. Otrkārt, tā jautā, vai minētās direktīvas 9. panta 7. punkts nepieļauj, ka, piemērojot dalībvalsts civiltiesību normu, valsts tiesa izvērtē, kāda ir bijusi atbildētāja loma attiecībā uz kaitējuma rašanos.

33

Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Budapeštas galvaspilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts, it īpaši šajā tiesību normā paredzētais “atbilstošas kompensācijas” jēdziens, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka personai nav jāsaņem kompensācija par zaudējumiem, ko tā ir cietusi tādēļ, ka tā nav rīkojusies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas, lai novērstu vai samazinātu tai nodarīto kaitējumu, un kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liek tiesai nepiespriest pagaidu pasākumu pieprasītājam atlīdzināt ar šiem pasākumiem nodarīto kaitējumu, lai gan patents, pamatojoties uz kuru tie tika pieprasīti un apstiprināti, vēlāk ir ticis atcelts.

35

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, pirmām kārtām, ir jānosaka, vai dalībvalstīm ir jādefinē jēdziena “atbilstoša kompensācija”, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā, saturs, tvērums un piemērošanas kārtība; hipotēzei, ka tas ir jādara dalībvalstīm, priekšroku dod iesniedzējtiesa.

36

Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā ir precizēts, ka tiesu iestādes ir pilnvarotas pēc atbildētāja pieprasījuma likt prasītājam sniegt tam atbilstošu kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts ar pagaidu pasākumu noteikšanu gadījumos, kad šie pasākumi ir atcelti vai vairs nav piemērojami sakarā ar jebkādu pieteikuma iesniedzēja darbību vai bezdarbību, vai arī gadījumos, kad vēlāk tiek konstatēts, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma draudu nav bijis.

37

Lai arī minētās tiesību normas tekstā tas nav tieši norādīts, no Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta vispārējās sistēmas skaidri izriet, ka tas ir adresēts dalībvalstīm un tām ir uzlikts pienākums valsts tiesībās paredzēt visus minētajā 9. pantā paredzētos pasākumus, tostarp tos, kas paredzēti šī panta 7. punktā, kā to turklāt apstiprina arī minētās direktīvas 22. apsvērums.

38

Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums savos tiesību aktos pilnvarot kompetentās tiesas likt pieteikuma iesniedzējam pēc atbildētāja lūguma atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar minētajā pantā noteiktajiem pagaidu pasākumiem.

39

Tāpat no Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta formulējuma izriet, ka šīs tiesības, pirmkārt, var tikt īstenotas vai nu tad, kad pagaidu pasākumus atceļ vai pārtrauc pieteikuma iesniedzēja darbības vai bezdarbības dēļ, vai arī pēc tam, kad vēlāk ir konstatēts, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma draudu nav bijis. Otrkārt, minētajām pilnvarām ir jāattiecas uz “visu kaitējumu”, ko izraisa minētie pasākumi, un, treškārt, atlīdzinājumam ir jābūt “pienācīgas kompensācijas” formā.

40

Šajā sakarā, konkrētāk, saistībā ar jēdzienu “atbilstoša kompensācija” ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību norma, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tā kā Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā nav ietverta nekāda atsauce uz dalībvalstu tiesībām attiecībā uz minēto jēdzienu “atbilstoša kompensācija”, tas ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, un tas nav atkarīgs no dažādām dalībvalstīm.

42

Šo secinājumu apstiprina Direktīvas 2004/48 mērķis. Šīs direktīvas 10. apsvērumā ir precizēts, ka tās mērķis ir tuvināt dalībvalstu tiesību aktus, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni.

43

Šajā ziņā Direktīvas 2004/48 7. apsvērumā ir norādīts, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības, it īpaši attiecībā uz pagaidu pasākumu piemērošanas noteikumiem. Turklāt šīs direktīvas 8. apsvērumā ir atgādināts, ka šādas atšķirības kaitē iekšējā tirgus pareizai darbībai un to dēļ nav iespējams nodrošināt, ka intelektuālā īpašuma tiesības visā Savienībā ir vienādā mērā aizsargātas.

44

Ar interpretāciju, saskaņā ar kuru dažādas dalībvalstis var brīvi precizēt Regulas Nr. 2004/48 9. panta 7. punktā minētā jēdziena “atbilstoša kompensācija” saturu, apjomu, kā arī piemērošanas noteikumus, paliktu neievērots šis līdzvērtības un viendabīguma mērķis augstā intelektuālā īpašuma aizsardzības līmenī, kā to ir iecerējis Savienības likumdevējs.

45

Šī sprieduma 41. punktā ietvertais secinājums nevar atspēkot pienākumus, kas izriet no TRIPS līguma, kurš ir saistošs gan Savienībai, gan tās dalībvalstīm un uz kuru Direktīvā 2004/48 ir vairākkārtējas atsauces.

46

TRIPS līguma 1. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka “dalībvalstis ir tiesīgas savas tiesību sistēmas un prakses ietvaros brīvi izvēlēties piemērotas šā līguma prasību izpildes metodes”. Šīs vispārējās tiesību normas tvērums attiecas arī uz šī nolīguma 50. panta 7. punktu, kura formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta formulējumam un kurā ir atsauce arī uz jēdzienu “atbilstoša kompensācija”.

47

Turklāt minētā nolīguma, kas saskaņā ar tā preambulas pirmo daļu ir vērsts uz to, lai nodrošinātu efektīvu un pietiekamu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, 1. panta 1. punktā ir skaidri atzīta iespēja dalībvalstīm ieviest plašāku aizsardzību par to, kuru paredz šis pats līgums.

48

Tieši šāda ir Savienības likumdevēja izvēle, pieņemot Direktīvu 2004/48, kuras galvenais mērķis, kas atgādināts šī sprieduma 42. punktā, ir Savienības un tās dalībvalstu tiesību sistēmā nodrošināt augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni.

49

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jēdziens “atbilstoša kompensācija” ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas tās teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi.

50

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir tiesības piešķirt atbildētājam atbilstošu kompensāciju saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem.

51

Līdz ar to šīm valsts tiesām, īstenojot tām šādi piešķirtās pilnvaras, ir jāizvērtē tajās iesniegtās lietas īpašie apstākļi, lai izlemtu, vai ir jāpiespriež prasītājam izmaksāt atbildētājam kompensāciju, kurai ir jābūt “atbilstīgai”, proti, pamatotai saistībā ar minētajiem apstākļiem.

52

It īpaši, tā kā to pilnvaru noteikt šādu kompensāciju īstenošana ir stingri pakļauta priekšnosacījumiem, saskaņā ar kuriem vai nu pagaidu pasākumi ir atcelti vai vairs nav piemērojami sakarā ar pieteikuma iesniedzēja rīcību vai bezdarbību, vai arī vēlāk ir konstatēts, ka nav intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma vai pārkāpuma draudu, tas, ka šie nosacījumi ir izpildīti, konkrētajā lietā nenozīmē, ka kompetentās valsts tiesām automātiski un katrā ziņā būtu pienākums piespriest pieteikuma iesniedzējam atlīdzināt visu kaitējumu, kas radies atbildētājam minēto pasākumu dēļ.

53

Pamatlietā nav strīda par to, pirmkārt, ka patents tika piešķirts tikai pēc tam, kad Richter bija sākusi tirgot attiecīgos produktus, un ka tad, kad prasītāja pamatlietā sākotnēji lūdza noteikt pagaidu pasākumus un pēc šī lūguma noraidījuma 2011. gada 25. maijā no jauna lūdza noteikt šādus pasākumus, reaģējot uz minēto tirdzniecību, tā bija šī patenta īpašniece.

54

Otrkārt, nav strīda arī par to, ka šajā pašā datumā atbildētājas pamatlietā jau bija iesniegušas Birojā prasību par minētā patenta atcelšanu.

55

Treškārt, ir jāatgādina, ka pēc tam, kad iesniedzējtiesa 2011. gada 11. jūlijā bija apstiprinājusi šos pagaidu pasākumus, attiecīgi 2011. gada 29. septembrī un 4. oktobrī apelācijas tiesa tos atcēla, un ka iesniedzējtiesa, uzskatot, ka atbildētājas pamatlietā bija ienākušas tirgū, pārkāpjot Bayer patentu, pēc tam, kad šīs lietas nonāca pie tās, neatjaunoja šos pagaidu pasākumus, ņemot vērā šī patenta spēkā neesamības pasludināšanas procesa pašreizējo stāvokli un līdzvērtīgu Eiropas patenta atsaukšanu.

56

Visbeidzot un ceturtkārt, Bayer patents vispirms tika atcelts ar Biroja 2012. gada 13. septembra lēmumu un pēc tam – ar iesniedzējtiesas 2014. gada 9. septembra rīkojumu.

57

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesai tajā adresētajiem jautājumiem izriet, ka šādos apstākļos pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums neļautu tiesai likt pieteikuma iesniedzējam atlīdzināt zaudējumus, kas ir nodarīti atbildētājam ar minētajām atceltajiem pagaidu pasākumiem.

58

Tieši šādā kontekstā ir jāatbild, otrām kārtām, uz jautājumu par to, vai Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts, it īpaši šajā tiesību normā paredzētais jēdziens “atbilstoša kompensācija”, šādos apstākļos nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, ar ko būtībā ir izslēgts, ka atbildētājs var saņemt atlīdzību par kaitējumu, kurš viņam radies tādēļ, ka viņš nav rīkojies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas attiecīgajā situācijā, lai novērstu vai samazinātu minēto kaitējumu, ja vien prasītājs, lūdzot īstenot pagaidu pasākumus, pats ir rīkojies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas attiecīgajā situācijā.

59

Tā kā Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta tekstā šajā ziņā nav tiešas norādes, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, kontekstu un mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. jūnijs, Koppers Denmark, C‑49/17, EU:C:2018:395, 22. punkts).

60

Runājot par minēto kontekstu, pirmkārt, ir jānorāda, ka no Direktīvas 2004/48 22. apsvēruma in fine izriet, ka tās 9. panta 7. punktā paredzētā atbilstošā kompensācija ir garantija, kuru Savienības likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu, lai segtu izdevumus un kaitējumu, kas atbildētājam nodarīts ar “nepamatotu lūgumu” par pagaidu pasākumu noteikšanu.

61

Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 22. apsvērumu tās 9. pantā paredzētie pagaidu pasākumi it īpaši ir pamatoti, ja jebkurš kavējums var radīt neatgriezenisku kaitējumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam.

62

No tā izriet, ka, lai konstatētu, ka pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu nav pamatots, vispirms ir nepieciešams, lai nepastāvētu risks, ka intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam radīsies neatgriezenisks kaitējums, ja ir kavēšanās tā lūgto pasākumu pieņemšanā.

63

Šajā ziņā, ja atbildētājas tirgo savus produktus, lai gan ir iesniegts patenta pieteikums, vai ja pastāv patents, kas var radīt šķērsli šādai tirdzniecībai – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, šāda rīcība sākotnēji var tikt uzskatīta par tādu, kas ir objektīvs rādītājs, ka šī patenta īpašniekam pastāv neatgriezeniska kaitējuma rašanās risks, jo notiek kavēšanās tā lūgto pasākumu pieņemšanā. Tādējādi pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, ko šis īpašnieks ir iesniedzis, reaģējot uz šādu rīcību, a priori nevar tikt kvalificēts par “nepamatotu” Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkta, lasot to kopā ar tās 22. apsvērumu, izpratnē.

64

Savukārt tas, ka pamatlietā aplūkotie pagaidu pasākumi ir atcelti, lai gan, kā tas ir precizēts šī sprieduma 52. punktā, tas var būt viens no nosacījumiem, kas nepieciešami, lai varētu īstenot Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā paredzētās pilnvaras, tomēr pats par sevi nevar tikt uzskatīts par izšķirošu pierādījumu tam, ka pieteikums, kas ir atcelto pagaidu pasākumu pamatā, ir nepamatots.

65

Atšķirīgs secinājums tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, varētu atturēt attiecīgā patenta īpašnieku izmantot Direktīvas 2004/48 9. pantā paredzētos pasākumus un tādējādi būtu pretrunā šīs direktīvas mērķim nodrošināt augstu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni.

66

Otrkārt, runājot par pieteikuma iesniedzēja rīcību, Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts ir jālasa, ņemot vērā tās 3. pantu, kurā ir paredzēts “vispārējs pienākums”, kas attiecas uz visu šīs direktīvas II nodaļu, kurā ietilpst arī ir tās 9. pants.

67

Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punktu dalībvalstu veicamie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, ir jāpiemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.

68

Tādējādi šī norma uzliek dalībvalstīm un valsts tiesām pienākumu piedāvāt garantijas, ka tostarp Direktīvas 2004/48 9. pantā paredzētie pasākumi un procedūras netiek izmantoti ļaunprātīgi.

69

Šajā nolūkā kompetentajām valsts tiesām ir jāpārbauda, vai attiecīgajā lietā pieteikuma iesniedzējs nav ļaunprātīgi izmantojis šos pasākumus un procedūras.

70

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzējs nav ļaunprātīgi izmantojis Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punktā paredzēto pasākumu. Šajā nolūkā tai ir pienācīgi jāņem vērā visi lietas objektīvie apstākļi, tostarp lietas dalībnieku rīcība.

71

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 9. panta 7. punkts, it īpaši šajā tiesību normā paredzētais “atbilstošas kompensācijas” jēdziens, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka personai nav jāsaņem kompensācija par kaitējumu, kas tai nodarīts tādēļ, ka tā nav rīkojusies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas, lai novērstu vai samazinātu tai nodarīto kaitējumu, un kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liek tiesai nepiespriest pagaidu pasākumu pieprasītājam atlīdzināt ar šiem pasākumiem nodarīto kaitējumu, lai gan patents, pamatojoties uz kuru tie tika pieprasīti un apstiprināti, vēlāk ir ticis atcelts, ciktāl šie tiesību akti ļauj tiesai pienācīgi ņemt vērā visus lietas objektīvos apstākļus, ieskaitot lietas dalībnieku rīcību, lai tostarp pārbaudītu, vai pieteikuma iesniedzējs nav ļaunprātīgi izmantojis šos pasākumus.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 9. panta 7. punkts, it īpaši šajā tiesību normā paredzētais “atbilstošas kompensācijas” jēdziens, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka personai nav jāsaņem kompensācija par kaitējumu, kas tai nodarīts tādēļ, ka tā nav rīkojusies tā, kā to parasti var gaidīt no jebkuras personas, lai novērstu vai samazinātu tai nodarīto kaitējumu, un kas tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, liek tiesai nepiespriest pagaidu pasākumu pieprasītājam atlīdzināt ar šiem pasākumiem nodarīto kaitējumu, lai gan patents, pamatojoties uz kuru tie tika pieprasīti un apstiprināti, vēlāk ir ticis atcelts, ciktāl šie tiesību akti ļauj tiesai pienācīgi ņemt vērā visus lietas objektīvos apstākļus, ieskaitot lietas dalībnieku rīcību, lai tostarp pārbaudītu, vai pieteikuma iesniedzējs nav ļaunprātīgi izmantojis šos pasākumus.