–

Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main eV vārdā – C. Rohnke, Rechtsanwalt,

–

Prime Champ Deutschland Pilzkulturen GmbH vārdā – C. Filippitsch, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, D. Klebs un R. Kanitz, vēlāk – D. Klebs un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères, kā arī D. Colas un S. Horrenberger, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Collabolletta, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Hofstötter un C. Hödlmayr, kā arī K. Herbout‑Borczak, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt lauksaimniecības politikas jomas tiesību normas, Muitas kodeksa tiesību normas, kas attiecas uz preču izcelsmi, un tiesību normas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main eV (Frankfurtes pie Mainas Negodīgas konkurences apkarošanas birojs, turpmāk tekstā – “Zentrale”) un Prime Champ Deutschland Pilzkulturen GmbH (turpmāk tekstā – “Prime Champ”) saistībā ar prasību, lai izbeigtu pēdējās minētās veikto kultivētu sēņu tirdzniecību ar norādi “Izcelsme: Vācija”, nesniedzot citas paskaidrojošas norādes.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 (2007. gada 22. oktobris), ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (OV 2007, L 299, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 361/2008 (2008. gada 14. aprīlis) (OV 2008, L 121, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1234/2007”), 49. apsvērums ir formulēts šādi:

“Standartu piemērošana lauksaimniecības produktu tirdzniecībā var palīdzēt uzlabot šo produktu ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, kā arī produktu kvalitāti. Tādējādi šo standartu piemērošana ir ražotāju, tirgotāju un patērētāju interesēs [..].”

4

Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta “Papildu prasības augļu un dārzeņu nozares produktu tirdzniecībai” 1. punktā ir noteikts:

“Augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, drīkst tirgot vienīgi tad, ja tiem ir laba, tirdzniecībai atbilstīga kvalitāte un ja ir norādīta izcelsmes valsts.”

5

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu Komisijas Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011 (2011. gada 7. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV 2011, L 157, 1. lpp.), kas piemērojama no2011. gada 22. jūnija, Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkta prasības tiek noteiktas par vispārīgo tirdzniecības standartu, par ko sīkāka informācija ir izklāstīta Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 I pielikuma A daļā.

6

Šīs īstenošanas regulas I pielikuma A daļas 4. punktā, kas ir veltīts produktu izcelsmes marķējumam, ir noteikts:

“Pilns izcelsmes valsts nosaukums. Produktiem, kuru izcelsme ir dalībvalstī, šī norāde ir izcelsmes valsts valodā vai jebkurā citā galamērķa valsts patērētājiem saprotamā valodā. Citiem produktiem šī norāde ir galamērķa valsts patērētājiem saprotamā valodā.”

7

Regula Nr. 1234/2007 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp.).

8

Regulas Nr. 1308/2013 74. apsvērums ir izteikts šādi:

“Augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts patērētājiem pārdot svaigus, būtu jātirgo tikai tad, ja tie ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitātē un ja ir norādīta izcelsmes valsts. Lai nodrošinātu minētās prasības pareizu piemērošanu un lai ņemtu vērā dažas konkrētas situācijas, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt attiecīgus tiesību aktus attiecībā uz konkrētām atkāpēm no šīs prasības.”

9

Regulas Nr. 1308/2013 75. pantā ir paredzēts:

“1.   Tirdzniecības standartus var piemērot vienai vai vairākām no turpmāk norādītajām nozarēm un produktiem:

[..]

[..]

6.   Lai ņemtu vērā patērētāju priekšstatus un vajadzību uzlabot lauksaimniecības produktu kvalitāti un to ražošanas un tirdzniecības ekonomiskos apstākļus, Komisija tiek pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai grozītu 1. punktā doto nozaru sarakstu. Šie deleģētie akti attiecas tikai un vienīgi uz pierādītām vajadzībām, kuras izriet no jauna patērētāju pieprasījuma, tehniskā progresa vai nepieciešamības pēc produkta inovācijas un par kurām Komisija ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei, īpaši izvērtējot patērētāju vajadzības, izmaksas un administratīvo slogu, kas gulstas uz tirgus dalībniekiem, tostarp ietekmi uz iekšējo tirgu un starptautisko tirdzniecību, un ieguvumus ražotājiem un tiešajiem patērētājiem.”

10

Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. un 4. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Attiecīgā gadījumā papildus piemērojamiem tirdzniecības standartiem, kas minēti 75. pantā, augļu un dārzeņu nozares produktus, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, var tirgot tikai tad, ja tie ir veseli, tīri un tirdzniecībai atbilstīgā kvalitātē un ja ir norādīta izcelsmes valsts.

[..]

4.   Lai nodrošinātu šā panta 1. punktā noteikto prasību pareizu piemērošanu un lai ņemtu vērā konkrētas specifiskas situācijas, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 227. pantu pieņemt deleģētos aktus par specifiskām atkāpēm no šā panta, kuras ir vajadzīgas tā pareizai piemērošanai.”

11

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”) 23. pantā ir noteikts:

“1.   Kādas valsts izcelsme ir precēm, kas pilnīgi iegūtas vai saražotas minētajā valstī.

2.   Jēdziens “kādā valstī pilnīgi iegūtas preces” nozīmē:

[..].”

12

Kopienas Muitas kodeksa 24. pantā ir noteikts:

“Izcelsmes valsts precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts, ir tā, kurā šim nolūkam apgādātā ražotavā notikusi pēdējā būtiskā ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.”

13

Kopienas Muitas kodekss tika aizstāts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”).

14

Savienības Muitas kodeksa 59. pantā, kurā noteikta tā piemērošanas joma, ir paredzēts:

“Regulas 60. un 61. pantā ir noteikti noteikumi nepreferenciālas preču izcelsmes noteikšanai, lai piemērotu:

15

Savienības Muitas kodeksa 60. pantā “Izcelsmes iegūšana” ir noteikts:

“1.   Preces, kas pilnīgi iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.

2.   Precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, par izcelsmes valsti uzskata valsti vai teritoriju, kurā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde šim nolūkam aprīkotā uzņēmumā, kura beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.”

16

Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 (2015. gada 28. jūlijs), ar ko papildina Regulu (ES) Nr. 952/2013 (OV 2015, L 343, 1. lpp.), 31. pantā ir noteikts:

“Šādas preces uzskata par precēm, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā:

[..].”

17

Šīs regulas 32. pantā ir noteikts:

“Preces, kas uzskaitītas 22-01. pielikumā, uzskata par tādām precēm, kurām pēdējā būtiskā pārstrāde vai apstrāde, kas beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija, notikusi kādā valstī vai teritorijā, kurā ir izpildīti minētajā pielikumā izklāstītie noteikumi vai kas ir nosakāma ar šiem noteikumiem.”

18

Deleģētās regulas 2015/2446 22-01. pielikuma nosaukums ir “Ievadpiezīmes un to būtisko pārstrādes un apstrādes darbību saraksts, kuras piešķir nepreferenciālu izcelsmi”. Tajā nav ietverts īpašais noteikums par kultivētu sēņu izcelsmes noteikšanu.

19

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV 2000, L 109, 29. lpp.) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Marķējums un izmantojamās metodes nedrīkst:

20

Direktīvas 2000/13 3. panta 1. punkta 8) apakšpunktā ir noteikts:

“Saskaņā ar 4. līdz 17. pantu un ievērojot tur ietvertos izņēmumus, pārtikas produktu marķējumā obligāti jābūt tikai šādām norādēm:

[..]

21

Direktīva 2000/13 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV 2011, L 304, 18. lpp.).

22

Regulas Nr. 1169/2011 29. un 33. apsvērumā ir noteikts:

[..]

23

Saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. un 4. punktu:

“1.   Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtikas produktu informāciju nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas, vienlaicīgi nodrošinot netraucētu iekšējā tirgus darbību.

[..]

4.   Šo regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kurus piemēro konkrētiem pārtikas produktiem.”

24

Šīs regulas 2. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā pārtikas produktu izcelsmes valsts attiecas uz pārtikas produktu izcelsmi, kā noteikts Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. līdz 26. pantā.”

25

Minētās regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Pārtikas produktu informācija nav maldinoša, jo īpaši:

26

Regulas Nr. 1169/2011 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par pārtikas produktu informāciju atbildīgais pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs ir tas uzņēmējs, ar kura vārdu vai uzņēmuma nosaukumu šo pārtikas produktu tirgo, vai, ja minētais uzņēmējs neveic uzņēmējdarbību Savienībā, importētājs Savienības tirgū.”

27

Šīs regulas 26. pantā “Izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta” ir noteikts:

“[..]

2.   Izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta:

3.   Ja pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta ir norādīta, bet nav tā pati, kas tā galvenajai sastāvdaļai:

Šā punkta piemērošana ir atkarīga no 8. punktā minēto īstenošanas aktu pieņemšanas.

[..]

5.   Komisija līdz 2014. gada 13. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumus par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz šādiem pārtikas produktiem:

6.   Komisija līdz 2013. gada 13. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par obligāto izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi attiecībā uz gaļu, ko izmanto kā sastāvdaļu.

7.   Šā panta 5. un 6. punktā minētajos ziņojumos ņem vērā patērētāja vajadzību būt informētam, izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligātās norādīšanas noteikuma pamatotību un šādu pasākumu ieviešanas izmaksu un ieguvumu analīzi, tostarp juridisko ietekmi uz iekšējo tirgu un ietekmi uz starptautisko tirdzniecību.

Komisija minētajiem ziņojumiem var pievienot priekšlikumus, lai grozītu attiecīgos Savienības noteikumus.

8.   Līdz 2013. gada 13. decembrim un pēc ietekmes novērtējumiem Komisija pieņem īstenošanas aktus attiecībā uz šā panta 2. punkta b) apakšpunkta un šā panta 3. punkta piemērošanu. Īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 48. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

[..]”

28

Regulas Nr. 1169/2011 39. pantā ir paredzēta iespēja dalībvalstīm noteikt pasākumus, kas paredz, ka ir jāsniedz obligātās papildu norādes, kā arī nosacījumus minēto pasākumu noteikšanai.

29

Komisija ir pieņēmusi Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1337/2013 (2013. gada 13. decembris), ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Regulu (ES) Nr. 1169/2011 attiecībā uz izcelsmes valsts un izcelsmes vietas norādīšanu svaigai, atdzesētai un saldētai cūkgaļai, aitu, kazu un mājputnu gaļai (OV 2013, L 335, 19. lpp.). Šajā regulā ir paredzēti noteikumi par izcelsmes valsts un izcelsmes vietas norādīšanu uz svaigas, atdzesētas un sasaldētas cūkgaļas, aitu vai kazu gaļas un mājputnu gaļas marķējuma.

30

Šīs īstenošanas regulas 3. apsvēruma pēdējā teikumā ir noteikts:

“Termins “izcelsme” būtu jāattiecina tikai uz gaļu, kas iegūta no dzīvniekiem, kas dzimuši, audzēti un nokauti jeb pilnībā iegūti vienā dalībvalstī vai trešā valstī.”

31

Komisija ir pieņēmusi arī Īstenošanas regulu (ES) 2018/775 (2018. gada 28. maijs), ar kuru paredz noteikumus, kā attiecībā uz noteikumiem par pārtikas produkta galvenās sastāvdaļas izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšanu piemērot Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 26. panta 3. punktu (OV 2018, L 131., 8. lpp.).

32

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) norāda, ka 2013. gadā Lebensmittel-, Bedarfsgegenstände- und Futtermittelgesetzbuch (Pārtikas produktu, plaša patēriņa preču un dzīvniekiem paredzēto pārtikas produktu kodekss, turpmāk tekstā – “LFGB”; BGBl. 2005 I, 2618. lpp.), pirms pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā, 11. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma 1. apakšpunktā bija aizliegts laist apgrozībā un reklamēt pārtikas produktus ar maldinošu nosaukumu vai maldinošām norādēm vai noformējumu, it īpaši izmantot tādus apgalvojumus, kas varētu maldināt patērētāju par produkta izcelsmi. Šīs tiesību normas pamats Savienības tiesībās bija Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts.

33

LFGB 11. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, redakcijā, kas ir spēkā no 2014. gada 13. decembra un kas publicēta 2013. gada 3. jūnijā (BGBl. I, 1426. lpp.), atbildīgajam pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam vai importētājam Regulas Nr. 1169/2011 8. panta 1. punkta izpratnē ir aizliegts laist apgrozībā vai reklamēt pārtikas produktus ar tādu informāciju par šiem pārtikas produktiem, kas neatbilst prasībām, kuras izvirzītas Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punktā, lasot to kopā ar šī 7. panta 4. punktu. Atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam pārtikas produktu informācija nedrīkst būt patērētāju maldinoša, jo īpaši par tādām pārtikas produktiem raksturīgajām pazīmēm kā izcelsmes valsts vai izcelsmes vieta.

34

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) secina, ka atbilstoši šīm tiesību normām informācija var tikt atzīta par maldinošu, gan pamatojoties uz LFGB, redakcijā, kas bija spēkā pirms pamatlietas faktu norises, 11. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma 1. apakšpunktu, gan uz LFGB 11. panta 1. punkta 1. apakšpunktu kopā ar Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

35

Zentrale, prasītāja pamatlietā, pārmet Prime Champ kultivētu sēņu ražošanu un tirgošanu ar norādi “Izcelsme: Vācija”, lai gan, nesniedzot papildu norādes, šāda norāde par izcelsmes valsti esot maldinoša.

36

Iesniedzējtiesa pamatlietā aplūkoto kultivētu sēņu audzēšanas procesu apraksta šādi. Pirmajā posmā septiņas līdz desmit dienas Beļģijā un Nīderlandē tiek sagatavotas un samaisītas komposta izejvielas. Otrais ražošanas posms ir no piecām līdz sešām dienām ilgstoša komposta pasterizēšana un sagatavošana Nīderlandē. Trešajā ražošanas posmā piecpadsmit dienas kompostā tiek veikta micēlija (sēņu sporas) inokulācija. Ceturtajā posmā Nīderlandē kultivēšanas kastēs kūdras un kaļķa slānī tiek uzsākta augļķermeņa veidošanās, turklāt sēnes pēc desmit vai vienpadsmit dienām var būt izaugušas līdz 3 mm. Kultivēšanas kastes apmēram pēc piecpadsmit dienām tiek pārvestas uz Vāciju, kur Prime Champ saimniecībā apmēram pēc vienas līdz piecām dienām tiek novākta pirmā sēņu raža un apmēram pēc desmit līdz piecpadsmit dienām – otrā raža.

37

Pirmstiesvedības stadijā Zentrale 2013. gada decembrī nosūtīja brīdinājuma vēstuli Prime Champ. Pēc tam tā cēla prasību Landgericht (Apgabaltiesa, Vācija), lūdzot likt Prime Champ pārtraukt tirdzniecībā piedāvāt un/vai laist apgrozībā kultivētas sēnes ar norādi “Izcelsme: Vācija”, ar pamatojumu, ka būtiskie ražošanas un audzēšanas posmi nenotiek Vācijā, pretējā gadījumā paredzot periodisku soda maksājumu.

38

Landgericht prasību noraidīja, un arī apelācijas sūdzība tika noraidīta. Zentrale par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību [Revision] Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa).

39

Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar apelācijas instances tiesas konstatēto Prime Champ sēņu tirgošanā izmantotā norāde, proti, “Izcelsme: Vācija”, varot maldināt patērētāju, jo mērķauditorija no tās varot secināt, ka Vācijā ir notikusi ne tikai ražas novākšana, bet arī pilnīgi viss ražošanas process. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) kā kasācijas instances tiesai ir saistoša tās faktu konstatācija.

40

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) arī precizē, ka, tā kā Zentrale izvirzīto prasījumu par darbības izbeigšanu balsta uz atkārtošanās risku (Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb (Likums pret negodīgu konkurenci) 8. panta 1. punkta pirmais teikums), prasība ir pamatota tikai tad, ja rīcība, kurā vaino Prime Champ, bija prettiesiska gan tās veikšanas brīdī 2013. gadā, gan lēmuma pieņemšanas brīdī kasācijas instancē. Turklāt tiesības uz brīdināšanas izdevumu atmaksāšanu, kas paredzētas šī likuma 12. panta 1. punkta otrajā teikumā, ir atkarīgas no tiesiskās situācijas brīdinājuma izteikšanas brīdī 2013. gada decembrī.

41

Iesniedzējtiesas ieskatā, no regulu muitas jomā izvērtējuma izriet, ka sēņu izcelsmes valstij esot jābūt Vācijai. Tomēr šī tiesa jautā par attiecībām starp dažādiem Savienības tiesību aktiem, kas attiecas uz izcelsmes valsti augļiem un dārzeņiem, kurus paredzēts pārdot patērētājiem svaigus, muitas jomā, lauksaimniecības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā, lai noskaidrotu, vai tādi īpašie noteikumi marķēšanas jomā, kādi ir paredzēti lauksaimniecības jomā Īstenošanas regulā Nr. 543/2011, prevalē pār Regulas Nr. 1169/2011 normām par patērētāju informēšanu par pārtikas produktiem.

42

Iesniedzējtiesa arī vaicā, vai, lai izvairītos no rīkojuma par izmantošanas pārtraukšanu, kas izdots informācijas par izcelsmes valsti maldinošā rakstura dēļ, ražotājs var papildināt informāciju par izcelsmes valsti ar norādi par citās dalībvalstīs veiktajiem ražošanas posmiem.

43

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

44

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkts un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai definētu šajās tiesību normās par lauksaimniecības jomu minēto jēdzienu “izcelsmes valsts”, ir jāatsaucas uz definīcijām, kas izklāstītas Kopienas Muitas kodeksa 23. un nākamajos pantos un Savienības Muitas kodeksa 60. pantā.

45

Zentrale ieskatā, LESD tiesību normas par lauksaimniecību nerada ciešu saistību starp atvasinātajām tiesībām, kas balstītas uz šī pamata, un muitas tiesību aktiem. Tomēr tā norāda, ka jēdziens “izcelsmes valsts”, kas minēts Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā, ir jāinterpretē, ņemot vērā šo noteikumu nozīmi un mērķus. Proti, ir jāaizsargā patērētāju tiesības un tiem jādod iespēja pieņemt informētu lēmumu par pirkšanu. Kā piemēru tā norāda dzīvnieku izcelsmes produktus, attiecībā uz kuriem Īstenošanas regulā Nr. 1337/2013 ir paredzēts sniegt dažādas marķējuma norādes, lai pietiekami informētu patērētājus par šīs gaļas izcelsmi.

46

Ir jākonstatē, ka Regulās Nr. 1234/2007 un Nr. 1308/2013 nav paredzēta “izcelsmes valsts” definīcija to tiesību normu izpratnē. Tomēr muitas tiesību normās ir tieši paredzēta saikne ar šīm iesniedzējtiesas minētajām lauksaimniecības tiesību normām. Proti, atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punktam šī kodeksa 60. un 61. pantā paredzētie noteikumi preču nepreferenciālas izcelsmes noteikšanai ir piemērojami citiem Savienības pasākumiem, kuri attiecas uz preču izcelsmi, tādiem kā Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkts un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts.

47

Savienības Muitas kodeksa 59. panta c) punktam atbilstoša tiesību norma gan nebija ietverta Kopienas Muitas kodeksā. Tomēr pēdējā minētajā nebija arī noteikumu, kas būtu pretrunā noteikumu par dārzeņu nepreferenciālas izcelsmes noteikšanu piemērošanai saistībā ar Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktu.

48

Turklāt gan Regulā Nr. 1234/2007, gan arī Regulā Nr. 1308/2013, it īpaši to I pielikumā par produktiem, uz kuriem attiecas šīs regulas, ir atsauces uz kombinēto nomenklatūru. Bez tam Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkta un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkta noteikumi, kuros identiskā redakcijā ir paredzēts, ka ir jānorāda izcelsmes valsts, ir jāinterpretē vienādi, ja nav norādīts citādi.

49

Šādu interpretāciju apstiprina Regula Nr. 1169/2011, kuras mērķis ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni pārtikas produktu informācijas jomā un kuras 2. panta 3. punktā, lai noteiktu pārtikas produkta izcelsmes valsti, ir atsauce uz noteikumiem par nepreferenciālas izcelsmes noteikšanu, proti, uz Kopienas Muitas kodeksa 23.–26. pantu. Regulas Nr. 1169/2011 33. apsvērumā šis Savienības likumdevēja lēmums ir pamatots ar to, ka šie noteikumi ir “labi zināmi pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem un pārvaldēm un kuriem būtu jāatvieglo to īstenošana”.

50

Pamatojums, kas norādīts 33. apsvērumā, ir derīgs arī attiecībā uz Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktu un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktu. Proti, lai tiktu nodrošināta atbilstošo tiesību normu lietderīgā iedarbība un saskaņotības labad, obligātās izcelsmes valsts norādes ir jāveic, pamatojoties uz vienām un tām pašām definīcijām, neatkarīgi no tā, vai tās ir muitas, lauksaimniecības vai patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

51

Uz pirmo jautājumu līdz ar to ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkts un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai definētu šajās tiesību normās lauksaimniecības jomā minēto jēdzienu “izcelsmes valsts”, ir jāatsaucas uz muitas jomas regulām preču nepreferenciālas izcelsmes noteikšanai, proti, uz Kopienas Muitas kodeksa 23. un nākamajiem pantiem un Savienības Muitas kodeksa 60. pantu.

52

Iesniedzējtiesa otrajā jautājumā vaicā, vai tādu kultivēto sēņu, kas ir novāktas valsts teritorijā, izcelsme ir šī “valsts” Kopienas Muitas kodeksa 23. panta un Savienības Muitas kodeksa 60. panta 1. punkta izpratnē, ja būtiski ražošanas posmi ir notikuši citās Savienības dalībvalstīs un ja kultivētās sēnes ir nogādātas valsts teritorijā trīs vai mazāk dienas pirms pirmās ražas novākšanas.

53

Zentrale apgalvo, ka Kopienas Muitas kodeksa 23. panta piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgā prece ir pilnībā iegūta kādā valstī. Tā arī norāda, ka šī kodeksa 24. pants attiecas uz gadījumu, kurā šīs preces ražošanā ir piedalījušās vairākas valstis. Tā uzskata, ka likumdevējs ir vadījies no principa, ka augs var tikt “novākts” vienīgi tajā valstī, kurā tas arī ir ticis iestādīts un ar kuras zemi tas ir saistīts. Taču šis postulāts netiek pierādīts pamatlietas sēņu gadījumā, jo sēnes tika iestādītas vienā valstī ar zemi pildītā pārvadājamā konteinerā un tika novāktas no šīs zemes citā valstī.

54

Pretēji tam, ko apgalvo Zentrale, attiecībā uz to preču izcelsmi, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, nevar piemērot Kopienas Muitas kodeksa 24. pantā un Savienības Muitas kodeksa 60. panta 2. punktā paredzētos noteikumus, lasot tos kopā ar Deleģētās regulas 2015/2446 32. pantu.

55

Proti, saskaņā ar Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punktu un Savienības Muitas kodeksa 60. panta 1. punktu preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī, uzskata par precēm ar šīs valsts izcelsmi. Muitas kodeksa 23. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ar precēm, kas pilnībā iegūtas kādā valstī, saprot “tajā novāktus augu valsts produktus”. Tāpat Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta b) punktā ir paredzēts, ka preces, kas tiek uzskatītas par pilnībā iegūtām tajā pašā valstī vai teritorijā, ir “tajā novākti augu valsts produkti”.

56

Kā norāda Komisija, minētajās muitas jomas regulās nav ietverta nekāda jēdziena “novākta” definīcija saistībā ar augu valsts produktiem. Lai definētu šo jēdzienu, ir jāņem vērā, ka kultivētas sēnes kļūst par “svaigiem” dārzeņiem Kombinētās nomenklatūras tarifu pozīcijas 0709 – kas ir ietverta I pielikumā Padomes Regulai (EEK) Nr. 2658/87 (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV 1987, L 256, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1001/2013 (2013. gada 4. oktobris) (OV 2013, L 290, 1. lpp.), – izpratnē brīdī, kad tās tiek atdalītas no substrāta. Šī tarifu pozīcija 0709 attiecas uz “citiem svaigiem vai atdzesētiem dārzeņiem”, kas minēti Regulas Nr. 1234/2007 I pielikuma IX daļā un Regulas Nr. 1308/2013 I pielikuma IX daļā, un ietver apakšpozīciju 070951“sēnes”.

57

Lai gan Īstenošanas regulā Nr. 1337/2013, kura ir balstīta uz Regulas Nr. 1169/2011 26. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir paredzēts sniegt dažādas marķējuma norādes, lai pietiekami informētu patērētājus par svaigu, atdzesētu un saldētu cūkas, aitas, kazas un mājputnu gaļas izcelsmi, ir jākonstatē, ka nevienā īstenošanas regulā nav paredzēti līdzīgi noteikumi, kas varētu būt balstīti uz šīs regulas 26. panta 2. punkta a) apakšpunktu attiecībā uz sēņu izcelsmes valsti.

58

Līdz ar to uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Kopienas Muitas kodeksa 23. panta 1. punkts un 2. punkta b) apakšpunkts, kā arī Savienības Muitas kodeksa 60. panta 1. punkts, lasot tos kopā ar Deleģētās regulas 2015/2446 31. panta b) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kultivēto sēņu izcelsmes valsts ir to ražas novākšanas valsts šo noteikumu izpratnē, pat ja būtiski ražošanas posmi notiek citās Savienības dalībvalstīs un ja kultivētās sēnes ir nogādātas uz ražas novākšanas teritoriju trīs vai mazāk dienas pirms pirmās ražas novākšanas.

59

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, kādā veidā Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kuros ir paredzēts patērētāju maldināšanas aizliegums, piemērošana ir savienojama ar Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkta un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkta, kuri attiecas uz izcelsmes valsts norādi, piemērošanu.

60

Kā norādījusi iesniedzējtiesa, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāinterpretē Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkts, saskaņā ar kuru šo regulu piemēro, neskarot marķēšanas prasības, kuras paredzētas speciālās Savienības tiesību normās, kas piemērojamas noteiktiem pārtikas produktiem. Šī tiesa jautā, vai jēdziens “neskarot” nozīmē speciālo marķēšanas tiesību normu pārākumu, kas nozīmētu, ka vispārīgais maldināšanas aizliegums, kas paredzēts it īpaši Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā, nav piemērojams, vai arī attiecīgās tiesību normas ir piemērojamas vienlaicīgi.

61

Kā izriet no atbildes, kas sniegta uz pirmo jautājumu, svaigu dārzeņu izcelsmes noteikšana lauksaimniecības noteikumu, proti, Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punkta un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punkta, izpratnē ir balstīta uz regulu muitas jomā normām, proti, uz Kopienas Muitas kodeksa 23. un nākamajiem pantiem un Savienības Muitas kodeksa 60. pantu.

62

Tāpat Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šajā regulā pārtikas produktu izcelsmes valsts attiecas uz produktu izcelsmi, kā noteikts Kopienas Muitas kodeksa 23.–26. pantā.

63

Ar vairākām tiesību normām Komisijai ir atļauts pieņemt īpašus noteikumus. Runājot par lauksaimniecības standartiem, no Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 4. punkta tostarp izriet, ka Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz papildu prasībām preču tirdzniecībai augļu un dārzeņu nozarē. Tomēr Komisija tiesas sēdē atzina, ka attiecībā uz informāciju par kultivētām sēnēm nav ticis pieņemts neviens deleģēts akts.

64

Regulas Nr. 1169/2011 26. pantā ir paredzēta arī iespēja pieņemt īpašus noteikumus attiecībā uz pārtikas produkta izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādi. Tādējādi Komisija pieņēma Īstenošanas regulu Nr. 1337/2013 attiecībā uz gaļu, kā arī Īstenošanas regulu 2018/775 attiecībā uz pārtikas produkta galveno sastāvdaļu. Tomēr Komisija arī atzina, ka tā nav pieņēmusi nevienu īpašo noteikumu attiecībā uz sēņu izcelsmi.

65

Komisija norāda, ka tā vadās pēc Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta kopīgas un papildinošas piemērošanas principa, tādā izpratnē, ka šī norma prevalē pār lauksaimniecības standartiem un muitas jomas regulām. Proti, lai arī lauksaimniecības tiesiskajā regulējumā arī tiek piešķirta nozīme patērētāju aizsardzībai, tā galvenokārt esot Regula Nr. 1169/2011, kuras mērķis ir labāk informēt un aizsargāt patērētājus. Tā apgalvo, ka Regulā Nr. 1169/2011 paredzētā aizlieguma maldināt patērētāju papildinoša piemērošana līdz ar to ir nepieciešama, lai izpildītu Savienības primārajās tiesībās, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā, nostiprināto augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzības mērķi. Komisijas ieskatā, patērētāja maldināšanas gadījumā tikai valsts tiesa varot noteikt, kādas ražotāja papildu vai koriģējošas norādes ir vajadzīgas un piemērotas, lai novērstu maldināšanu.

66

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka ar Regulu Nr. 1169/2011 tāpat kā ar Direktīvu 2000/13, kuru ar to atceļ, – kā izriet no tās 1. panta 1. punkta formulējuma – tiek ieviests “pamats” patērētāju informēšanas par pārtikas produktiem jomā. Šajā ziņā tajā, it īpaši tās III nodaļā, kā tas formulēts minētās nodaļas nosaukumā, ir paredzētas šīs jomas “vispārīgas prasības”, no kurām viena ir: “pārtikas produktu informācija nav maldinoša, jo īpaši: [..] par [produkta] izcelsmes valsti”.

67

Regulas Nr. 1169/2011 IV nodaļā arī ir ietverti precīzāki noteikumi, ar ko paredz pienākumus norādīt konkrētu informāciju. Šī informācija ietver arī izcelsmes valsti “[šīs] regulas 26. pantā paredzētajos gadījumos”, kā tas izriet no minētās regulas 9. panta 1. punkta i) apakšpunkta. Saskaņā ar šo 26. pantu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas norādīšana ir obligāta, tostarp, “ja tās nenorādīšana var maldināt patērētāju attiecībā uz [..] īsto izcelsmes valsti”.

68

Otrkārt, Savienības likumdevējs Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punktā ir tieši paredzējis atrunu, ka šo normatīvo aktu piemēro, neskarot citus īpašos Savienības noteikumus pārtikas marķēšanas jomā. Tāpat šīs regulas 26. pantā attiecībā uz tajā paredzētajiem īpašajiem pienākumiem marķēšanas jomā tas atkārtoja, ka šīs regulas 1. panta 4. punktā vispārīgā kārtā noteiktā atruna neskar citas pārtikas marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos.

69

Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “neskarot marķēšanas prasības, kas paredzētas īpašos Savienības noteikumos, kurus piemēro konkrētiem pārtikas produktiem” attiecas uz vienveidīgiem noteikumiem, ko pieņēmis Savienības likumdevējs vai Komisija, piemēram, muitas un lauksaimniecības tiesisko regulējumu. Šāds tiesiskais regulējums neietilpst šīs regulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

70

Kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 75. punktā, Direktīva 2000/13 ir jāinterpretē tāpat kā Regula Nr. 1169/2011.

71

Lai gan ir tiesa, ka šajā direktīvā nav nevienas atsauces uz muitas tiesisko regulējumu, lai noteiktu pārtikas produktu izcelsmi, tomēr saskaņā ar tiesisko regulējumu, kas turklāt ir piemērojams attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, it īpaši Regulas Nr. 1234/2007 113.a pantu, šos produktus drīkst tirgot tikai tad, ja ir norādīta izcelsmes valsts, un šo valsti – kā izriet no šī sprieduma 51. punkta – nosaka, atsaucoties uz muitas tiesisko regulējumu.

72

Taču, lai arī izcelsmes valsts norādes dēļ, atsaucoties uz muitas tiesisko regulējumu, ir atļauts tirgot attiecīgo produktu, tomēr vienlaikus nevar uzskatīt, ka šāda norāde pati par sevi ir tāda, kas var maldināt pircēju Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

73

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā un Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais vispārējais patērētāju maldināšanas par pārtikas produktu izcelsmes valsti aizliegums nav piemērojams tai izcelsmes norādei attiecībā uz svaigiem augļiem un dārzeņiem, kas paredzēta Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā.

74

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai norāde par izcelsmes valsti, kas paredzēta Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā, var tikt papildināta ar paskaidrojošām norādēm, lai novērstu Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, kā arī Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā aizliegto patērētāju maldināšanu.

75

Kā izriet no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un no lietas dalībnieku pamatlietā, Vācijas valdības, kā arī Komisijas apsvērumiem, ceturtais jautājums attiecas uz iespēju, piemērojot noteikumus par negodīgu komercpraksi, uzlikt ražotājiem īpašu informēšanas pienākumu, ja norādi par izcelsmes valsti, kā tā ir definēta Kopienas Muitas kodeksa 23. pantā un Savienības Muitas kodeksa 60. pantā, var uzskatīt par patērētāju maldinošu.

76

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 82. punktā, ka Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 3. punktā Savienības likumdevējs ir skaidri un precīzi noteicis pārtikas produkta izcelsmes valsti, atsaucoties uz Kopienas Muitas kodeksa 23.–26. pantu. Attiecībā uz augu valsts produktiem, tostarp sēnēm, likumdevējs tādējādi ir noteicis, ka šo produktu izcelsmes valsts ir to novākšanas valsts, neraugoties uz to ražošanas vietu.

77

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka nevar prasīt norādes par izcelsmes valsti, kas paredzēta Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā, papildināšanu ar paskaidrojošām norādēm, lai novērstu patērētāju maldināšanu atbilstoši Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam aizliegumam. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 87. punktā, Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādā pašā veidā.

78

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka nevar prasīt norādes par izcelsmes valsti, kas paredzēta Regulas Nr. 1234/2007 113.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 1308/2013 76. panta 1. punktā, papildināšanu ar paskaidrojošām norādēm, lai novērstu patērētāju maldināšanu saskaņā ar Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, kā arī Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto aizliegumu.

79

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: