–

Hochtief Solutions AG Magyarországi Fióktelepe vārdā – G. M. Tóth un I. Varga, ügyvédek,

–

Fővárosi Törvényszék vārdā – H. Beerné Vörös un K. Bőke, pārstāvji, kā arī G. Barabás, bíró,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou, D. Tsagkaraki un G. Papadaki, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár, H. Krämer un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 4. panta 3. punktu un 19. panta 1. punkta otro daļu, LESD 49. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, Padomes Direktīvu 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/66/EK (2007. gada 11. decembris) (OV 2007, L 335, 31. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”), Padomes Direktīvu 92/13/EEK (1992. gada 25. februāris), ar ko koordinē normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV 1992, L 76, 14. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2007/66, (turpmāk tekstā – “Direktīva 92/13”) un Padomes Direktīvu 93/37/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV 1993, L 199, 54. lpp.), kā arī Savienības tiesību pārākuma, līdzvērtības un efektivitātes principus.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Hochtief Solutions AG Magyarországi Fióktelepe (turpmāk tekstā – “Hochtief Solutions”) un Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) saistībā ar zaudējumiem, kurus, kā tiek apgalvots, pēdējā minētā tiesa, īstenojot savu tiesas spriešanas kompetenci, ir radījusi Hochtief Solutions.

3

Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta trešajā daļā un 3. punktā, kuri ir izteikti Direktīvas 92/13 1. panta 1. punkta trešajai daļai un 3. punktam gandrīz identiskā redakcijā, ir paredzēts:

“1.   [..]

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīva 2004/18/EK [(2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.)], līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2. līdz 2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti [Savienības] tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko transponē minētos tiesību aktus.

[..]

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.”

4

Direktīvas 89/665 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

[..]”

5

Direktīvas 92/13 2. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību aktos par 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir pilnvarojums, kas ļauj

vai nu

vai arī

Dalībvalstis var izdarīt šo izvēli vai nu attiecībā uz visiem līgumslēdzējiem subjektiem, vai uz subjektu kategorijām, kas noteiktas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, un katrā ziņā uzturot spēkā tos pasākumus, kas paredzēti, lai neradītu kaitējumu attiecīgām interesēm;

Ja zaudējumu atlīdzināšanu prasa, pamatojoties uz to, ka lēmums ir pieņemts nelikumīgi, dalībvalstis var noteikt, ka apstrīdētais lēmums vispirms ir jāatceļ vai jāpasludina par nelikumīgu, ja attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēma to prasa un paredz struktūras, kurām ir šim mērķim vajadzīgās pilnvaras.”

6

Polgári perrendtartásról szóló 1952. évi III. törveny (1952. gada Likums Nr. III par civilprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) 260. pantā ir paredzēts:

“1.   Lietas jauna izskatīšana galīga sprieduma gadījumā ir iespējama, ja:

[..]

2.   Saskaņā ar iepriekš minētā 1. punkta a) apakšpunktu lietas dalībnieks var iesniegt pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu tikai tad, ja tas ne savas vainas dēļ nav varējis šajā pieteikumā minētos faktus, pierādījumus vai nolēmumu iesniegt iepriekšējās tiesvedības gaitā.”

7

2006. gada 25. jūlijāÉszak-Dunántúli Környezetvédelmi és Vízügyi Igazgatóság (Ziemeļu Aizdonavas Vides aizsardzības un ūdens apsaimniekošanas direkcija, Ungārija; turpmāk tekstā – “līgumslēdzēja iestāde”) Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša S sērijā ar Nr. 139‑149235 izsludināja iepirkumu publiskam būvdarbu līgumam par transporta infrastruktūras izveidi Ģēras–Ģeni [Győr‑Gönyű] (Ungārija) valsts tirdzniecības ostas intermodālo pārvadājumu centrā saskaņā ar közbeszerzésekről szóló 2003. évi CXXIX. törvény (2003. gada Likums Nr. CXXIX par publiskiem līgumiem) IV nodaļā paredzēto paātrināto procedūru.

8

Iepirkuma III.2.2. punktā attiecībā uz ekonomiskajām un finansiālajām spējām bija norādīts, “ka kandidāts vai apakšuzņēmējs [..], kuram bilancē vairāk nekā vienu reizi pēdējos trīs finanšu gados ir iegrāmatots negatīvs darbības rezultāts, neatbilst šīm spējām izvirzītajiem nosacījumiem”.

9

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Hochtief Solutions, kas neatbilda šim kritērijam, apstrīdēja tā tiesiskumu Közbeszerzési Döntőbizottság (Publisko iepirkumu arbitrāžas komisija, Ungārija; turpmāk tekstā – “Arbitrāžas komisija”), uzsverot, pirmkārt, ka šis kritērijs ir diskriminējošs, un, otrkārt, ka tas pats par sevi nevar sniegt informāciju par pretendenta finansiālajām spējām.

10

Arbitrāžas komisija Hochtief Solutions sūdzību daļēji apmierināja, piespriežot līgumslēdzējai iestādei naudas sodu 8000000 Ungārijas forintu (HUF) (aptuveni 24500 EUR) apmērā, tomēr nekonstatējot, ka minētais kritērijs būtu prettiesisks.

11

2006. gada 2. oktobrīHochtief Solutions cēla prasību par Arbitrāžas komisijas nolēmumu Fővárosi Bíróság (Budapeštas apgabaltiesa, Ungārija), kura uzskatīja, ka darbības rezultāts saskaņā ar bilanci var sniegt informāciju par ekonomiskajām un finansiālajām spējām, un līdz ar to prasību noraidīja.

12

2010. gada 4. jūnijāHochtief Solutions par pirmajā instancē taisīto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija), kura nolēma apturēt tiesvedību un iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

13

2012. gada 18. oktobra spriedumā Édukövízig un Hochtief Construction (C‑218/11, EU:C:2012:643) Tiesa tostarp atzina, ka Direktīvas 2004/18 44. panta 2. punkts un 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumslēdzējai iestādei ir tiesības prasīt minimālu ekonomisko un finansiālo spēju līmeni ar atsauci uz vienu vai vairākām konkrētām bilances pozīcijām, ar nosacījumu, ka šīs pozīcijas var objektīvi sniegt informāciju par šīm saimnieciskās darbības veicēja spējām, un ka tādējādi noteiktajam slieksnim ir jāatbilst attiecīgā līguma nozīmīgumam, jo tas ir pozitīvs pierādījums, ka pastāv pietiekams ekonomisks un finansiāls pamats šī līguma izpildes nodrošināšanai, tomēr nepārsniedzot to, kas ir saprātīgi nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, turklāt ir jāprecizē, ka prasību par minimālo ekonomisko un finansiālo spēju līmeni principā nevar izslēgt tikai tā iemesla dēļ, ka šis līmenis attiecas uz bilances pozīciju, attiecībā uz kuru var pastāvēt atšķirības starp dažādu dalībvalstu tiesību aktiem.

14

Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa), kura pa šo laiku bija pārņēmusi Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) lietvedību, ņemdama vērā šo Tiesas spriedumu, apstiprināja pirmajā instancē taisīto spriedumu, atzīstot, ka līgumslēdzējas iestādes izmantotais kritērijs ekonomisko un finansiālo spēju novērtēšanai nav bijis diskriminējošs.

15

2013. gada 13. septembrīHochtief Solutions par Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija), uzsverot, ka darbības rezultāts saskaņā ar bilanci nevar sniegt līgumslēdzējai iestādei reālu un objektīvu priekšstatu par pretendenta ekonomisko un finansiālo situāciju. Tā turklāt lūdza Kúria (Augstākā tiesa) vēlreiz iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

16

Tomēr ar 2014. gada 19. marta spriedumu Kúria (Augstākā tiesa) kasācijas sūdzību noraidīja, pamatojoties uz to, ka šāds iebildums nav izvirzīts termiņā, jo Hochtief Solutions šo jautājumu bija minējusi nevis sākotnēji Arbitrāžas komisijai iesniegtajā administratīvajā sūdzībā, bet tikai savos turpmākajos apsvērumos.

17

2014. gada 25. jūlijāHochtief Solutions par Kúria (Augstākā tiesa) spriedumu iesniedza konstitucionālo sūdzību Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija), lūdzot konstatēt šī sprieduma neatbilstību konstitūcijai un to atcelt. Ar 2015. gada 9. februāra rīkojumu šī sūdzība tika noraidīta kā nepieņemama.

18

Pa šo laiku, 2014. gada 26. novembrī, Hochtief Solutions iesniedza Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu, kas bija vērsts pret šī sprieduma 14. punktā minēto Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) spriedumu.

19

Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, Hochtief Solutions, pamatojot savu pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu, uzsvēra, ka jautājums, vai darbības rezultāts saskaņā ar bilanci ir rādītājs, kas var sniegt informāciju par pretendenta ekonomiskajām un finansiālajām spējām, kā ir noteikts 2012. gada 18. oktobra spriedumā Édukövízig un Hochtief Construction (C‑218/11, EU:C:2012:643), nav ticis galīgi izvērtēts. Hochtief Solutions ieskatā šī izvērtēšanas neesamība ir tāds “fakts” Civilprocesa kodeksa 260. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kurš var pamatot pret šo Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) spriedumu vērstu lietas jaunu izskatīšanu. Balstoties it īpaši uz 2004. gada 13. janvāra spriedumu Kühne & Heitz (C‑453/00, EU:C:2004:17, 26. un 27. punkts), Hochtief Solutions apgalvoja, ka, ja pamattiesvedībā nav varēts ņemt vērā Tiesas spriedumu tāpēc, ka ir nokavēts termiņš, tas ir jāizvērtē, izskatot lietu no jauna.

20

Lai gan Hochtief Solutions lūdza Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar jautājumiem, kas ir izvirzīti lietas jaunas izskatīšanas procesā, šī tiesa, uzskatīdama, ka fakti un pierādījumi, uz kuriem atsaucās Hochtief Solutions, nav jauni, šo lūgumu neapmierināja un pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu noraidīja.

21

Tad Hochtief Solutions iesniedza Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) apelācijas sūdzību par rīkojumu, ar kuru tika noraidīts tās pieteikums par lietas jaunu izskatīšanu, aicinot pēdējo minēto tiesu, pirmkārt, apmierināt pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu un uzdot to izvērtēt pēc būtības un, otrkārt, iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

22

2015. gada 18. novembrīFővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) izdeva rīkojumu, ar kuru tā apstiprināja Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) pirmajā instancē izdoto rīkojumu.

23

Tad Hochtief Solutions vērsās iesniedzējtiesā, Székesfehérvári Törvényszék (Sēkešfehērvāras tiesa, Ungārija), ar prasību atlīdzināt kaitējumu, ko Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) tai esot radījusi, īstenojot savu tiesas spriešanas kompetenci. Tā šajā ziņā uzsver, ka tai nav izdevies panākt, ka fakti un apstākļi, uz ko tā ir atsaukusies Arbitrāžas komisijā un pamattiesvedībā, bet ko ne šī komisija, ne tiesas, kurās tā ir vērsusies, nav novērtējušas, varētu tikt ņemti vērā atbilstoši Savienības tiesībām. Ar minēto rīcību Ungārijas iestādes, kas ir atbildīgas par tiesību piemērošanu, esot atņēmušas saturu tiesībām, kuras ir garantētas ar atbilstīgajiem Savienības tiesību noteikumiem.

24

Šajos apstākļos Székesfehérvári Törvényszék (Sēkešfehērvāras tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pamatlieta ir par kaitējumu, kas, kā tiek apgalvots, ir nodarīts Hochtief Solutions ar šī sprieduma 22. punktā minēto rīkojumu, ar kuru Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) kā pēdējās instances tiesa apstiprināja šī sprieduma 20. punktā minēto Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) rīkojumu, kurā, tā, pirmkārt, atteicās iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un, otrkārt, noraidīja Hochtief Solutions iesniegto pieteikumu par lietas jaunu izskatīšanu, kas bija vērsts pret šī sprieduma 14. punktā minēto Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) spriedumu.

26

No tā izriet, ka pamatlieta ir par jautājumu, vai, šādi rīkodamās, Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nav pieļāvusi Savienības tiesību pārkāpumu, kas var pamatot pienākumu atlīdzināt kaitējumu, kas, kā apgalvo Hochtief Solutions, tai ir nodarīts šī pārkāpuma dēļ.

27

Šajā kontekstā iesniedzējtiesai ir svarīgi noskaidrot it īpaši, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā valsts tiesai, kurai ir iesniegts pieteikums par lietas jaunu izskatīšanu, kas ir vērsts pret spriedumu, kurš ir ieguvis res judicata spēku un ir taisīts pēc tam, kad Tiesa ir pasludinājusi spriedumu, pamatojoties uz LESD 267. pantu, tās tiesvedības ietvaros, kurā ir taisīts šis spriedums, ir pienākums šo pieteikumu apmierināt.

28

Prejudiciālie jautājumi ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatlietas kontekstu, kas ir šādi norobežots.

29

Septītajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu lemt par tādu valsts procesuālo tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām, kuras attiecas uz pārbaudes pieprasījuma publisku līgumu jomā obligāto saturu, bet devītajā jautājumā tā būtībā vaicā, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga tāda no publiskā iepirkuma procedūras izslēgta pretendenta kā Hochtief Solutions celtu prasību sistemātiska noraidīšana, neievērojot Savienības tiesības.

30

Šajā ziņā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments. No tā izriet, ka tikai valsts tiesām, kuras izskata strīdu un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu pieņemt nolēmumu lietā, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, atbilstība. Līdz ar to, ja valstu tiesu uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2019. gada 28. marts, Verlezza u.c., no C‑487/17 līdz C‑489/17, EU:C:2019:270, 27. un 28. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

31

Tomēr Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu, it īpaši, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī ja problēma ir hipotētiska (spriedums, 2019. gada 28. marts, Verlezza u.c., no C‑487/17 līdz C‑489/17, EU:C:2019:270, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Septītais un devītais jautājums atbilst tieši šim pēdējam gadījumam. Ir acīmredzams, ka šiem jautājumiem nav nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu, kas tika īsi izklāstīts šī sprieduma 26. punktā, un tādējādi tie ir hipotētiski.

33

No tā izriet, ka septītais un devītais jautājums nav pieņemami.

34

Ar šiem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa vēlas iegūt norādes, it īpaši attiecībā uz Tiesas izklāstītajiem principiem dalībvalsts atbildības jomā par zaudējumiem, kas ir radušies privātpersonām valsts tiesas, kura izlemj lietu pēdējā instancē, pieļauta Savienības tiesību pārkāpuma dēļ. Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai minētie principi ir jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, attiecīgās dalībvalsts atbildība ir jānovērtē, balstoties uz valsts tiesībām, otrkārt, ka res judicata princips izslēdz iespēju konstatēt šīs dalībvalsts atbildību, treškārt, ka ir pieļauts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, ja tiesa, kas izlemj lietu pēdējā instancē, atsakās uzdot Tiesai šajā tiesā izvirzītu jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, un, ceturtkārt, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību noteikums, kurā no zaudējumiem, kas var tikt atlīdzināti, ir izslēgti tādi izdevumi, kuri lietas dalībniekam ir radušies aplūkotā tiesas nolēmuma dēļ.

35

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, runājot par nosacījumiem, lai iestātos dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām ir radušies tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros šī valsts ir vainojama, Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptā Savienības tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šī noteikuma pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem ir tieša cēloņsakarība (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts; 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 51. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 22. punkts).

36

Ir jāatgādina arī, ka uz dalībvalsts atbildību par zaudējumiem, kas ir radušies tādas tiesas nolēmuma dēļ, kura izlemj lietu pēdējā instancē un pārkāpj Savienības tiesību noteikumu, attiecas tie paši nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 52. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 23. punkts).

37

Turklāt šī sprieduma 35. punktā atgādinātie trīs nosacījumi ir nepieciešami un ar tiem pietiek, lai radītu privātpersonai tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību, tomēr neizslēdzot, ka dalībvalsts atbildība, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties saskaņā ar mazāk stingriem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts, kā arī 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 57. punkts).

38

No tā izriet, ka Savienības tiesībām nav pretrunā valsts tiesību noteikums, kurā, lai iestātos dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām ir radušies tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros šī valsts ir vainojama, ir paredzēti mazāk ierobežojoši nosacījumi par tiem, kas ir fiksēti šī sprieduma 35. punktā atgādinātajā judikatūrā.

39

Otrkārt, kā izriet no Tiesas judikatūras, res judicata principam nav pretrunā dalībvalsts atbildības principa atzīšana tādas tiesas nolēmuma dēļ, kura izlemj lietu pēdējā instancē un pārkāpj Savienības tiesību noteikumu. It īpaši tāpēc, ka šāds nolēmums, kurā ir pieļauts tādu tiesību pārkāpums, kas izriet no Savienības tiesībām, parasti vairs nevar tikt pārsūdzēts, privātpersonām nedrīkst tikt liegta iespēja prasīt valstij uzņemties atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 34. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Treškārt, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī sprieduma 35. punktā atgādinātie nosacījumi, lai iestātos dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām ir radušies tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros šī valsts ir vainojama, principā valsts tiesām ir jāpiemēro saskaņā ar Tiesas sniegtajiem norādījumiem par šo piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 100. punkts, un 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 95. punkts).

41

Šajā ziņā, runājot konkrēti par otro no šiem nosacījumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas ir radušies tādas tiesas nolēmuma dēļ, kura izlemj lietu pēdējā instancē un pārkāpj Savienības tiesību noteikumu, var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad valsts tiesa, kas ir izlēmusi lietu pēdējā instancē, acīmredzami nav ievērojusi piemērojamās tiesības (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 53. punkts, kā arī 2006. gada 13. jūnijs, Traghetti del Mediterraneo, C‑173/03, EU:C:2006:391, 32. un 42. punkts).

42

Lai noteiktu, vai pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, iesniedzējtiesai, kurā ir celta prasība atlīdzināt kaitējumu, ir jāņem vērā visi elementi, kas raksturo tai izskatāmo situāciju. Daži no apstākļiem, kurus šajā ziņā var ņemt vērā, ir pārkāptā noteikuma skaidrība un precizitāte, rīcības brīvības, kas pārkāptajā noteikumā ir paredzēta valsts iestādēm, apjoms, tas, vai pieļautā pārkāpuma vai radītā kaitējuma pamatā ir nodoms vai nolaidība, tas, vai iespējamā kļūda tiesību piemērošanā ir vai nav attaisnojama, tas, ka attiecīgā gadījumā Eiropas Savienības iestādes nostāja ir varējusi veicināt Savienības tiesībām pretēju pasākumu noteikšanu vai valsts prakses īstenošanu vai turpināšanu, kā arī tas, ka attiecīgā valsts tiesa nav izpildījusi savu pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 56. punkts; 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 54. un 55. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 25. punkts).

43

Katrā ziņā Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir izdarīts, acīmredzami neievērojot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 56. punkts; 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 52. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 26. punkts).

44

Runājot par pamatlietu, iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus elementus, kas raksturo pamatlietā aplūkoto situāciju, ir jānovērtē, vai Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) ar šī sprieduma 22. punktā minēto rīkojumu ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, acīmredzami neievērojot piemērojamās tiesības, tostarp atbilstīgo Tiesas judikatūru, it īpaši 2012. gada 18. oktobra spriedumu Édukövízig un Hochtief Construction (C‑218/11, EU:C:2012:643).

45

Ceturtkārt, ja šī sprieduma 35. punktā atgādinātie nosacījumi ir izpildīti, dalībvalstij ir pienākums novērst radītā kaitējuma sekas saskaņā ar valsts tiesību normām attiecībā uz atbildību, ievērojot, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzību nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), nedz arī būt izstrādāti tā, lai praksē kaitējuma atlīdzības saņemšanu padarītu neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 67. punkts; 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 58. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 38. punkts).

46

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka ar Savienības tiesību pārkāpumu privātpersonām radīto zaudējumu atlīdzībai ir jābūt piemērotai, lai atlīdzinātu nodarīto kaitējumu, tādējādi nodrošinot to tiesību efektīvu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 82. punkts, kā arī 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 92. punkts).

47

Taču valsts tiesību noteikums, saskaņā ar kuru gadījumā, kad ir iestājusies dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas ir radušies šīs valsts tiesas nolēmuma dēļ, kura ir pieļāvusi Savienības tiesību pārkāpumu, izlemjot lietu pēdējā instancē, no zaudējumiem, kas var tikt atlīdzināti, ir vispārīgi izslēgti tādi izdevumi, kuri lietas dalībniekam ir radušies šī nolēmuma dēļ, praksē piemērotas atlīdzības saņemšanu par šim lietas dalībniekam nodarīto kaitējumu var pārmērīgi apgrūtināt vai padarīt neiespējamu.

48

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo, otro, astoto un desmito jautājumu ir jāatbild, ka uz dalībvalsts atbildību par zaudējumiem, kas ir radušies tādas tiesas nolēmuma dēļ, kura izlemj lietu pēdējā instancē un pārkāpj Savienības tiesību noteikumu, attiecas nosacījumi, ko Tiesa ir izklāstījusi it īpaši 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) 51. punktā, tomēr neizslēdzot, ka šīs valsts atbildība, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties saskaņā ar mazāk stingriem nosacījumiem. Šo atbildību neizslēdz fakts, ka šis nolēmums ir ieguvis res judicata spēku. Šīs atbildības iestāšanās kontekstā valsts tiesai, kurai ir iesniegta prasība atlīdzināt kaitējumu, ņemot vērā visus elementus, kas raksturo pamatlietā aplūkoto situāciju, ir jānovērtē, vai valsts tiesa, kura ir izlēmusi lietu pēdējā instancē, ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, acīmredzami neievērojot piemērojamās tiesības, tostarp atbilstīgo Tiesas judikatūru. Savukārt Savienības tiesībām pretrunā ir valsts tiesību noteikums, ar kuru šādā gadījumā ir vispārīgi izslēgti tādi izdevumi, kuri lietas dalībniekam ir radušies kaitējumu nodarošā valsts tiesas nolēmuma dēļ.

49

Ņemot vērā pamatlietas kontekstu, kas tika atgādināts šī sprieduma 26. un 27. punktā, ir jāsaprot, ka iesniedzējtiesa ar trešo, ceturto, piekto un sesto jautājumu būtībā vaicā Tiesai, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīva 89/665 un Direktīva 92/13, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā nav atļauta lietas jauna izskatīšana tāda sprieduma gadījumā, kam ir res judicata spēks un ko ir taisījusi minētās dalībvalsts tiesa, kura ir lēmusi par prasību atcelt līgumslēdzējas iestādes pieņemtu aktu, neaplūkodama jautājumu, kura izvērtēšana ir bijusi paredzēta agrākā Tiesas spriedumā, kas ir pasludināts, atbildot uz tiesvedībā par šo prasību atcelt tiesību aktu iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā un Direktīvas 92/13 1. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka publiskā iepirkuma procedūrās līgumslēdzēju iestāžu pieņemtos lēmumus, uz kuriem attiecas šīs direktīvas, var efektīvi un, it īpaši, iespējami ātri pārbaudīt, pamatojoties uz to, ka ar šiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko minētie tiesību akti ir transponēti (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 39. punkts).

51

Šo tiesību normu, kas ir paredzētas saimnieciskās darbības veicēju aizsardzībai pret līgumslēdzējas iestādes patvaļu, mērķis tādējādi ir nodrošināt visās dalībvalstīs efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, lai garantētu Savienības noteikumu publiskā iepirkuma jomā efektīvu piemērošanu, it īpaši stadijā, kad pārkāpumi vēl var tikt laboti (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Ne Direktīva 89/665, ne Direktīva 92/13 neietver tiesību normas, kas īpaši regulētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem šie tiesību aizsardzības līdzekļi var tikt izmantoti. Šajās direktīvās ir paredzēti tikai minimālie nosacījumi, kuriem ir jāatbilst valstu tiesību sistēmās ieviestajām pārbaudes procedūrām, lai garantētu Savienības tiesību normu ievērošanu publisko līgumu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:688, 42. punkts).

53

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas norādītās informācijas izriet, ka Ungārijas procesuālajās tiesībās lietas jauna izskatīšana Civilprocesa kodeksa 260. panta izpratnē ir ārkārtas tiesību aizsardzības līdzeklis, kas, ja ir izpildīti šajā tiesību normā izvirzītie nosacījumi, ļauj apstrīdēt galīgā nolēmuma res judicata spēku.

54

Turklāt ir jāatgādina res judicata principa nozīmīgums gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan arī pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas ir kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad ir beigušies šiem tiesību aizsardzības līdzekļiem paredzētie termiņi, vairs nevarētu tikt pārsūdzēti (spriedumi, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 58. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 28. punkts).

55

Līdz ar to Savienības tiesībās valsts tiesai nav noteikts pienākums nepiemērot valsts procesuālos noteikumus, ar kuriem tiesas nolēmumam tiek piešķirts res judicata spēks, pat ja tas ļautu novērst tādu situāciju valstī, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām (spriedumi, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 59. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 29. punkts).

56

Ir atzīts, ka Savienības tiesībās nav noteikta prasība, ka, lai ņemtu vērā atbilstīgo Savienības tiesību normas interpretāciju, ko ir sniegusi Tiesa, valsts tiesu iestādei principā būtu jāpārskata tās nolēmums, kuram ir res judicata spēks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 60. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 38. punkts).

57

Ar iesniedzējtiesas minēto 2004. gada 13. janvāra spriedumu Kühne & Heitz (C‑453/00, EU:C:2004:17) šis atzinums nevar tikt atspēkots.

58

No minētā sprieduma izriet, ka ar LES 4. panta 3. punktā nostiprināto lojālas sadarbības principu administratīvai iestādei, kurai ir iesniegts attiecīgs lūgums, ir noteikts pienākums izvērtēt no jauna galīgu administratīvo lēmumu, lai ņemtu vērā starplaikā Tiesas sniegtu atbilstīgās tiesību normas interpretāciju, it īpaši, ja šī iestāde saskaņā ar valsts tiesībām ir pilnvarota šo lēmumu pārskatīt (spriedums, 2004. gada 13. janvāris, Kühne & Heitz, C‑453/00, EU:C:2004:17, 28. punkts).

59

Tomēr ir skaidrs, ka šis apsvērums attiecas tikai uz administratīvas iestādes, nevis, kā šajā gadījumā, tiesas galīga nolēmuma iespējamu izvērtēšanu no jauna.

60

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja piemērojamajos valsts procesuālajos noteikumos ir paredzēta iespēja valsts tiesai, pastāvot zināmiem nosacījumiem, pārskatīt nolēmumu, kam ir res judicata spēks, lai situāciju, kura izriet no šī nolēmuma, padarītu saderīgu ar valsts tiesībām, tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti, atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem šī iespēja ir jāizmanto, lai atjaunotu šīs situācijas saderību ar Savienības tiesisko regulējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Impresa Pizzarotti, C‑213/13, EU:C:2014:2067, 62. punkts).

61

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 260. pantu lietas jauna izskatīšana galīga sprieduma gadījumā ir iespējama, ja lietas dalībnieks atsaucas tostarp uz galīgu tiesas nolēmumu, kas nav ticis ņemts vērā tiesvedībā, kuras noslēgumā ir taisīts spriedums, attiecībā uz ko ir lūgta lietas jauna izskatīšana, un vienīgi tad, ja šim lietas dalībniekam ne savas vainas dēļ nav bijusi iespēja atsaukties uz šī nolēmuma pastāvēšanu minētās tiesvedības gaitā.

62

Turklāt no sestā jautājuma formulējuma izriet, ka Ungārijas tiesībās ir atļauta lietas jauna izskatīšana tāda nolēmuma gadījumā, kam ir res judicata spēks, lai atjaunotu situācijas atbilstību konstitūcijai jauna Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) nolēmuma dēļ.

63

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai Ungārijas procesuālajos noteikumos ir paredzēta iespēja pārskatīt spriedumu, kuram ir res judicata spēks, lai nodrošinātu situācijas, kas izriet no šī sprieduma, saderību ar agrāku galīgu tiesas nolēmumu, par kuru šo spriedumu taisījusī tiesa, kā arī šim spriedumam pamatā esošās lietas puses jau ir bijušas informētas. Ja tas tā ir, atbilstoši šī sprieduma 60. punktā minētajai Tiesas judikatūrai saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem šajos pašos apstākļos šī iespēja būtu jāizmanto, lai nodrošinātu situācijas saderību ar agrāku Tiesas spriedumu.

64

Ņemot to vērā, katrā ziņā ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka it īpaši tāpēc, ka galīgs tiesas nolēmums, kurā ir pieļauts tādu tiesību pārkāpums, kas izriet no Savienības tiesībām, parasti vairs nevar tikt pārsūdzēts, privātpersonām nedrīkst tikt liegta iespēja prasīt valstij uzņemties atbildību, lai tādējādi panāktu savu tiesību aizsardzību (spriedumi, 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 40. punkts, kā arī 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 58. punkts).

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo, ceturto, piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši Direktīva 89/665 un Direktīva 92/13, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā nav atļauta lietas jauna izskatīšana tāda sprieduma gadījumā, kam ir res judicata spēks un ko ir taisījusi minētās dalībvalsts tiesa, kura ir lēmusi par prasību atcelt līgumslēdzējas iestādes pieņemtu aktu, neaplūkodama jautājumu, kura izvērtēšana ir bijusi paredzēta agrākā Tiesas spriedumā, kas ir pasludināts, atbildot uz tiesvedībā par šo prasību atcelt tiesību aktu iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr, ja piemērojamajos valsts procesuālajos noteikumos ir paredzēta iespēja valsts tiesai pārskatīt nolēmumu, kam ir res judicata spēks, lai situāciju, kura izriet no šī nolēmuma, padarītu saderīgu ar valsts tiesībām, tad, ja minētie nosacījumi ir izpildīti, atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem šī iespēja ir jāizmanto, lai atjaunotu šīs situācijas saderību ar Savienības tiesībām, kā tās ir interpretētas agrākā Tiesas spriedumā.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: