Apvienotās lietas C‑459/17 un C‑460/17

SGI
un
Valériane SNC

pret

Ministre de l’Action et des Comptes publics

(Conseil d’État (Francija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu – Tiesību uz nodokļa atskaitīšanu faktiskie nosacījumi – Preču faktiskā piegāde

Kopsavilkums – Tiesas (sestā palāta) 2018. gada 27. jūnija spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana–Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma–Priekšnodokļa atskaitīšana–Atskaitīšanas tiesību rašanās un apjoms–Tiesību uz nodokļa atskaitīšanu faktiskie nosacījumi–Preču faktiskā piegāde–Nodokļa maksātāja labticība vai tās neesamība attiecībā uz faktisku piegādi–Ietekmes neesamība

   (Direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 91/680, 10. panta 2. punkts un 17. panta 1. punkts)

2. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana–Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma–Priekšnodokļa atskaitīšana–Atskaitīšanas tiesību rašanās un apjoms–Atteikums preču faktiskas nepiegādāšanas dēļ–Pieļaujamība–Nosacījums–Nodokļu administrācijas konstatējums, ka minētā piegāde faktiski nav notikusi

   (Padomes Direktīvas 77/388, kas grozīta ar Direktīvu 91/680, 17. pants)

1.  Sestās direktīvas 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz nodokļa atskaitīšanu rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams. Tas tā ir atbilstoši šīs direktīvas 10. panta 2. punktam, ja preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana ir notikusi.

   No minētā izriet, ka PVN sistēmā tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ir saistītas ar to, ka attiecīgā preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana faktiski ir notikusi (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2013. gada 4. jūlijs, Menidzherski biznes reshenia, C‑572/11, nav publicēts, EU:C:2013:456, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

   Nodokļa maksātāja, kas prasa atskaitīt PVN, labticība vai tās neesamība neietekmē to, vai ir notikusi piegāde Sestās direktīvas 10. panta 2. punkta izpratnē. Atbilstoši šīs direktīvas mērķim, kas ir nodibināt kopēju PVN sistēmu, kura tostarp būtu balstīta uz ar nodokli apliekamo darījumu vienotu definīciju, jēdziens “preču piegāde” šīs direktīvas 5. panta 1. punkta izpratnē ir objektīvs un ir jāinterpretē neatkarīgi no attiecīgo darījumu mērķiem un rezultātiem, vienlaikus nodokļu administrācijai nav pienākuma veikt izmeklēšanu, lai noskaidrotu konkrētā nodokļa maksātāja nodomu, vai arī ņemt vērā komersanta, kas nav šis nodokļa maksātājs, bet kurš iesaistās tajā pašā piegāžu ķēdē, nodomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Dixons Retail, C‑494/12, EU:C:2013:758, 19. un 21. punkts, kā arī tajos minēto judikatūru).

   (skat. 34. un 35. un 38. punktu)

2.  Padomes Direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķina bāze, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 91/680/EEK (1991. gada 16. decembris), 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai nodokļa maksātājam, kas ir rēķina adresāts, tiktu atteiktas tiesības atskaitīt šajā rēķinā minēto PVN, administrācijai pietiek pierādīt, ka šim rēķinam atbilstošie darījumi nav faktiski īstenoti.

   (skat. 47. punktu un rezolutīvo daļu)