–

Direktor na Teritorialna direktsia na Natsionalnata agentsia za prihodite – Veliko Tarnovo vārdā – D. Boneva, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un N. Nikolova, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums – OV 2004, L 200, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs) (OV 2012, L 149, 4. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), 1. panta j) un l) punktu un 12. panta 1. punktu, kā arī, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.), 14. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts saistībā ar tiesvedību starp “Walltopia” AD un Direktor na Teritorialna direktsia na Natsionalnata agentsia za prihodite – Veliko Tarnovo (Valsts ieņēmumu dienesta Veliko Tarnovas teritoriālās direkcijas direktors) par tāda lēmuma likumību, ar kuru ir atteikts izdot apliecību, kurā ir norādīti kādam Walltopia darbiniekam piemērojamie tiesību akti.

3

Regulas Nr. 883/2004 1. pantā “Definīcijas”, kas ietverts šīs regulas I sadaļā “Vispārīgi noteikumi”, ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..]

[..].”

4

Atbilstoši 2. pantam “Personas, uz kurām attiecas šī regula”, kas arī ir iekļauts šīs regulas I sadaļā:

“1.   Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.

2.   Tā attiecas arī uz to personu apgādību zaudējušajām personām, uz ko ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, neatkarīgi no minēto personu valsts piederības, ja viņu apgādību zaudējušās personas ir dalībvalstu piederīgie, bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā no dalībvalstīm.”

5

Minētās regulas 11. pantā “Vispārīgi noteikumi”, kas ietilpst II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”, ir paredzēts:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Šajā sadaļā personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai tās rezultātā, uzskatāmas par tādām, kas veic minēto darbību. Tas neattiecas uz invaliditātes vai vecuma pensijām vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem, vai pensijām saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, vai slimības pabalstiem naudā, ar kuriem sedz ārstēšanas izdevumus neierobežotā laika posmā.

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..]”

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 12. panta “Īpaši noteikumi”, kurš arī ir iekļauts II sadaļā, 1. punktu:

“Uz personu, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtītu personu.”

7

Regulas Nr. 987/2009 14. pantā “Precizējumi attiecībā uz [Regulas Nr. 883/2004] 12. un 13. pantu”, kurš ir iekļauts pirmās minētās regulas II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Piemērojot [Regulas Nr. 883/2004] 12. panta 1. punktu, “persona, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savu darbību, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti” ir persona, kas pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, ja uz attiecīgo personu tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs.”

8

Atbilstoši Bulgārijas Republikas Konstitūcijas 51. panta 1. punktam “pilsoņiem ir tiesības uz sociālo nodrošinājumiem un sociālo palīdzību”.

9

Atbilstoši šīs konstitūcijas 51. panta 2. punktam:

“Pagaidu kārtā nodarbinātas privātpersonas saņem sociālo nodrošinājumu likumā noteiktajos nosacījumos un atbilstoši likumā noteiktajai kārtībai”.

10

Saskaņā ar minētās konstitūcijas 52. panta 1. punktu:

“Pilsoņiem ir tiesības uz slimības apdrošināšanu, kas garantē pieejamu medicīnisko palīdzību un bezmaksas medicīnisko aprūpi atbilstoši likumā paredzētajiem nosacījumiem un procedūrai.”

11

Kodeks na truda (Darba kodekss) 121. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja tas ir nepieciešams uzņēmuma vajadzībām, darba devējs var nosūtīt darba ņēmēju vai darbinieku darba pienākumu veikšanai ārpus viņa darba vietas uz laiku, kas nevar pārsniegt 30 secīgas kalendārās dienas.”

12

Kodeks za sotsialno osiguriavane (Sociālā nodrošinājuma kodekss) 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts:

“Attiecībā uz parastām slimībām un grūtniecību, uz invaliditāti, kura izriet no parastas slimības, uz vecumu, nāvi, negadījumiem darbā, arodslimībām un bezdarbu saskaņā ar šo kodeksu ir apdrošināti darba ņēmēji un darbinieki neatkarīgi no tā, kāda ir viņu darba būtība, atlīdzības veids vai ienākumu avots, izņemot 4.a panta 1. punktā minētās personas; uz personām, kuras ir iesaistītas bērnu aprūpes un nodarbinātības atbalsta programmās, neattiecas bezdarba apdrošināšana, ja attiecīgajā programmā tā ir paredzēts.”

13

Šā kodeksa 9. panta 2. punkta 4. apakšpunktā ir paredzēts:

“Par apdrošināšanas periodu bez sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas tiek uzskatīts laikposms, kurā persona saņem bezdarbnieka pabalstus”.

14

No Zakon za zdravnoto osiguriavane (Slimības apdrošināšanas likums) 33. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izriet, ka jebkurš Bulgārijas valstspiederīgais, kurš nav arī citas valsts valstspiederīgais, ir obligāti apdrošināts valsts slimības apdrošināšanas sistēmā.

15

Šā likuma 40. panta 1. punktā ir noteikts:

“Apdrošinātās personas veselības apdrošināšanas iemaksas, kas tiek aprēķinātas atbilstoši 29. panta 3. punktam, tiek noteiktas atkarībā no šādiem ienākumiem un iekasētas šādā veidā:

[..]

8.   attiecībā uz personām, kas saņem bezdarbnieka pabalstus – samaksāto pabalstu summa; iemaksas tiek iekasētas no valsts budžeta, un to iekasēšana notiek ne vēlāk kā tā mēneša 10. datumā, kurš ir pēc mēneša, uz ko tās attiecas.

[..]”

16

Minētā likuma 40. panta 5. punktā tostarp ir paredzēts, ka jebkurai personai, kura nav iesaistīta veselības apdrošināšanas sistēmā atbilstoši 1., 2. un 3. punktam, ir jāmaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas.

17

Naredba za sluzhebnite komandirovki i spetsializatsii v chuzhbina (Noteikumi par darbinieku nosūtīšanu un specializācijas praksēm ārvalstīs) 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Nosūtīšana uz ārvalstīm ir personas nosūtīšana konkrēta darba veikšanai ar personu nosūtījušās institūcijas rīkojumu.”

18

Walltopia, kas ir reģistrēta Bulgārijā, 2016. gada 15. septembrī ar Petyo Stefanov Punchev, Bulgārijas valstspiederīgo, noslēdza darba līgumu, kurš attiecās uz Sofijā (Bulgārija) no 2016. gada 16. septembra veicamu darbu. Šajā līgumā bija noteikts sešu mēnešu pārbaudes laiks.

19

Pirms tam P. S. Punchev bija strādājis pie vairākiem darba devējiem un pēdējās darba tiesiskās attiecības bija beigušās 2015. gada 1. martā.

20

Walltopia nosūtīja P. S. Punchev uz Apvienoto Karalisti laikposmā no 2016. gada 26. septembra līdz 6. oktobrim.

21

2016. gada 25. oktobrīWalltopia P. S. Punchev atlaida no darba.

22

Walltopia2017. gada 13. janvārī pieprasīja Teritorialna direktsia na Natsionalnata agentsia za prihodite – Veliko Tarnovo (Valsts ieņēmumu dienesta Veliko Tarnovas teritoriālā direkcija) (turpmāk tekstā – “attiecīgā valsts iestāde”) izsniegt apliecību A 1, kurā būtu norādīts, ka P. S. Punchev viņa nosūtījuma laikā ir piemērojami Bulgārijas tiesību akti. Savā iesniegumā Walltopia tostarp norādīja tā uzņēmuma datus, uz kuru P. S. Punchev tika nosūtīts, kā arī nosūtījuma ilgumu. Tā arī minēja, ka attiecīgā persona ir tikusi pieņemta darbā šā nosūtījuma nolūkos un ka tā turpināja būt Walltopia darbinieks, saņēma atlīdzību no tās un ka tai bija sociālā apdrošināšana, kas sedza riskus veselības jomā.

23

Ar 2017. gada 27. janvāra lēmumu attiecīgās valsts iestādes galvenais nodokļu inspektors atteicās izsniegt pieprasīto apliecību, jo nebija ticis izpildīts nosacījums, ka uz darbinieku vismaz vienu mēnesi pirms nosūtīšanas ir jāattiecas Bulgārijas tiesību aktiem. Proti, tā kā šajā laikposmā P. S. Punchev nebija saņēmis bezdarbnieka pabalstus, viņš nevarēja tikt uzskatīts par apdrošinātu personu.

24

Pēc tam, kad par šo lēmumu tika iesniegta administratīva sūdzība, tas tika apstiprināts ar šīs pašas iestādes direktora 2017. gada 27. februāra lēmumu.

25

Iesniedzējtiesa, kurā par šo atteikumu ir celta prasība, norāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktam nosūtīta persona turpina būt pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tās darba devējs parasti veic savas darbības, tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumiem, proti, ja nosūtījums pārsniedz 24 mēnešus un persona nav nosūtīta, lai aizstātu citu nosūtītu personu. Minētās tiesas ieskatā, nav strīda par to, ka šie nosacījumi pamatlietā ir izpildīti.

26

Savukārt iesniedzējtiesa šaubās, vai attiecīgās valsts iestādes nostāja, ka uz P. S. Punchev, pirms viņš sāka darbu Walltopia nodarbinātas personas statusā, neattiecās Bulgārijas tiesību akti, atbilst Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punktam kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu.

27

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši Slimības apdrošināšanas likuma normām tiek uzskatīts, ka personai ir tiesības maksāt obligātas sociālās apdrošināšanas iemaksas neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav veikusi kādu darbību. Šo iemaksu neveikšana tai neatņemot tiesības uz sociālo apdrošināšanu.

28

Iesniedzējtiesai turklāt nav skaidrs, vai tai būtu jāņem vērā attiecīgās personas valstspiederība, ja tas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, vai šīs personas dzīvesvieta Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkta izpratnē. Gadījumā, ja nedz valstspiederība, nedz dzīvesvieta nav atbilstoši interpretācijas elementi, minētajai tiesai ir šaubas par to, kādi elementi būtu jāņem vērā, lai interpretētu Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punktā atrodamo jēdzienu “attiecas [..] tiesību akti” kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktā minēto jēdzienu “pakļauta tiesību aktiem”.

29

Šādos apstākļos Administrativen sad Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Administratīvā tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Ar četriem jautājumiem, kuri ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka darbinieks, kas pieņemts darbā, lai to nosūtītu uz citu dalībvalsti, ir jāuzskata par personu, uz kuru “tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs”, Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta izpratnē, kaut arī, tieši pirms viņš sāk darbu nodarbinātas personas statusā un pat pirms viņam ir apdrošinātas personas statuss šo tiesību aktu izpratnē, šim darbiniekam bija minētās dalībvalsts valstspiederība un viņa dzīvesvieta Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkta izpratnē atradās šajā pašā dalībvalstī.

31

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka P. S. Punchev, kurš ir Bulgārijas valstspiederīgais, Walltopia pieņēma darbā nolūkā viņu nosūtīt uz Apvienoto Karalisti. Vēlāk attiecīgā valsts iestāde atteicās izsniegt Walltopia apliecību A 1, kurā būtu norādīts, ka P. S. Punchev bija piemērojami Bulgārijas tiesību akti, tāpēc ka uz viņu minētie tiesību akti neattiecās vismaz vienu mēnesi pirms viņa nosūtīšanas.

32

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktam uz personu, kura kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kas parasti tur veic savas darbības, un kuru minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā savā uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtītu personu.

33

Savukārt Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punktā ir precizēts, ka persona, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savu darbību, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punkta izpratnē, var būt “persona, kas pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, ja uz attiecīgo personu tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs”.

34

Tādējādi no paša Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka apstāklis, ka persona ir pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, nav šķērslis tam, lai to uzskatītu par “personu, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā” Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punkta izpratnē; tādējādi gadījumā, ja tas tā ir – ievērojot citus pēdējā minētajā normā paredzētos nosacījumus, kuri nav šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, – uz šo personu atbilstoši šai tiesību normai turpina attiekties tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tās darba devējs parasti veic savas darbības.

35

Lai gan tādējādi Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punkta piemērošanas nolūkos nav prasīts, lai persona, kura ir pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, tajā dalībvalstī, kurā tās darba devējs parasti veic savu darbību, pirms savas nosūtīšanas ir veikusi darbu nodarbinātas personas statusā darba devēja uzdevumā, tomēr no Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka uz šo personu tieši pirms tās nosūtīšanas ir jāattiecas tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs.

36

Šis Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkts ir saderīgs ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts – kā tas ir atgādināts šā sprieduma 32. punktā –, ka, ja visi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, attiecīgā persona “arī turpmāk ir pakļauta” tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņu nosūtījušais darba devējs ir reģistrēts, kas apstiprina, ka šai personai jau ir jābūt pakļautai šiem tiesību aktiem pirms viņas nosūtīšanas.

37

Tāpat interpretāciju, saskaņā ar kuru uz personu, kas pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, jau ir jāattiecas viņu nosūtījušā darba devēja dalībvalsts tiesību aktiem, lai uz tās situāciju attiektos Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punkts – šis noteikums, kas ir atkāpe no šīs regulas 11. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā vispārējā noteikuma, – apstiprina arī minētās regulas 12. panta 1. punktā izvirzītie mērķi.

38

Proti, pēdējās minētās normas mērķis tostarp ir veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību par labu uzņēmumiem, kas to izmanto, nosūtot darba ņēmējus uz citām dalībvalstīm, kas nav tā, kurā šie uzņēmumi ir reģistrēti. Šādas normas mērķis tādējādi ir pārvarēt darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai radītos šķēršļus, kā arī veicināt savstarpējo ekonomisko mijiedarbību un turklāt panākt, lai it īpaši darba ņēmēji un uzņēmumi nesaskartos ar administratīvajām grūtībām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Konkrēti, lai izvairītos no tā, ka uzņēmumam, kas ir reģistrēts kādas dalībvalsts teritorijā, nebūtu pienākuma iesaistīt savus darba ņēmējus, uz kuriem parasti attiecas šīs valsts sociāla nodrošinājuma tiesību akti, citas dalībvalsts, uz kuru tie ir nosūtīti darba veikšanai uz noteiktu laiku, sociālā nodrošinājuma sistēmā – kas padarītu brīvu pakalpojumu sniegšanu sarežģītāku –, Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktā ir ļauts uzņēmumam saglabāt savu darba ņēmēju iesaisti pirmās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ciktāl šis uzņēmums ievēro nosacījumus, kuri reglamentē šo pakalpojumu sniegšanas brīvību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 10. februāris, FTS, C‑202/97, EU:C:2000:75, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Tāpēc ir jāpārbauda, vai persona, kas ir pieņemta darbā nosūtīšanai uz citu dalībvalsti un ir tādā situācijā kā P. S. Punchev situācija, var tikt uzskatīta par personu, uz kuru “tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs”, Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta izpratnē.

41

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas noteikumi, kuru skaitā ir tās 11.–16. pants, veido pilnīgu un vienotu tiesību normu kolīziju noteikumu sistēmu. Šo tiesību normu mērķis ir ne tikai izvairīties no vienlaicīgas vairāku valstu tiesību aktu piemērošanas un sarežģījumiem, kas tādēļ var rasties, bet arī novērst to, ka personām, kuras ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tādēļ, ka nav tiesību aktu, kuri būtu tām piemērojami (pēc analoģijas skat. spriedumu, , 2017. gada 1. februārisTolley, C‑430/15, EU:C:2017:74, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Līdz ar to, kolīdz persona ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērojamības personām jomā, kā tā definēta tās 2. pantā, šīs regulas 11. panta 1. punktā ietvertais noteikums par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu ir principā piemērojams un piemērojamie valsts tiesību akti ir tie, kas noteikti atbilstoši šīs regulas II sadaļas noteikumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 1. februāris, Tolley, C‑430/15, EU:C:2017:74, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Runājot par Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punktu, tā vienīgais mērķis ir – ievērojot šīs regulas 12.–16. pantu – noteikt tos valsts tiesību aktus, kuri ir piemērojami personām, kādā no šīs normas a)–e) apakšpunktā minētajām situācijām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 1. februāris, Tolley, C‑430/15, EU:C:2017:74, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka P. S. Punchev situācija, tieši pirms viņš sāka strādāt nodarbinātas personas statusā Walltopia, neatbilda nevienam no Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā minētajam gadījumam, par ko ir jāpārliecinās šai iesniedzējtiesai.

45

Ja tas tā būtu, no Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta izriet, ka Bulgārijas tiesību akti jebkurā gadījumā bija piemērojami P. S. Punchev, tieši pirms viņš uzsāka darbu Walltopia nodarbinātas personas statusā. Proti, atbilstoši pēdējai minētajai normai personas, uz kurām neattiecas šīs regulas 11. panta 3. punkta a)–d) apakšpunkts, ir pakļautas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, neierobežojot citus minētās regulas noteikumus, kas viņai garantē pabalstus, ko nosaka vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību akti. Taču no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka P. S. Punchev dzīvesvieta Regulas Nr. 883/2004 1. panta j) punkta izpratnē tieši pirms šī darba uzsākšanas bija Bulgārijā.

46

Turpinājumā, lai gan personas valstspiederība attiecīgā gadījumā var izrādīties būtiska, lai noteiktu, vai uz to attiecas Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma ratione personae, kā tā ir definēta tās 2. pantā, valstspiederība pati par sevi tomēr nav to kritēriju skaitā, kuri ir paredzēti šīs regulas II iedaļā iekļautajos kolīziju noteikumos, līdz ar to šajā lietā pastāvošais apstāklis, ka P. S. Punchev ir Bulgārijas valstspiederība, pats par sevi katrā ziņā nevar būt izšķirošs minēto noteikumu piemērošanai.

47

Visbeidzot, runājot par apstākli, ka pamatlietā aplūkotā valsts iestāde ir uzskatījusi, ka, tā kā P. S. Punchev vairs nav tiesību veselības apdrošināšanas jomā un viņš vairs nebija “apdrošinātais” Bulgārijas tiesību izpratnē, Bulgārijas tiesību akti viņam nebija piemērojami, ir jāatgādina, ka, protams, Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas normu vienīgais mērķis ir noteikt to valsts tiesisko regulējumu, kas ir piemērojams šīs regulas piemērošanas jomā esošajām personām. Šo normu mērķis nav noteikt nosacījumus, kādos pastāv tiesības vai pienākums iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā vai kādā šādas sistēmas daļā. Kā Tiesa vairākkārt ir norādījusi, šie nosacījumi ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību aktos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 3. maijs, Kits van Heijningen, C‑2/89, EU:C:1990:183, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr paredzot nosacījumus, kuros pastāv tiesības iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā, dalībvalstīm ir jāievēro spēkā esošās Savienības tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 3. maijs, Kits van Heijningen, C‑2/89, EU:C:1990:183, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Konkrēti, Regulā Nr. 883/2004 paredzētie tiesību normu kolīziju noteikumi dalībvalstīm ir imperatīvi un tāpēc tās nevar noteikt, ciktāl ir piemērojami to tiesību akti vai citas dalībvalsts tiesību akti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 23. septembris, Kuijpers, 276/81, EU:C:1982:317, 14. punkts; 1986. gada 12. jūnijs, Ten Holder, 302/84, EU:C:1986:242, 21. punkts; 2010. gada 14. oktobris, van Delft u.c., C‑345/09, EU:C:2010:610, 51. un 52. punkts, kā arī 2017. gada 13. jūlijs, Szoja, C‑89/16, EU:C:2017:538, 42. punkts).

49

Nosacījumi, kuros pastāv tiesības iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā, tādējādi nevar radīt tādas sekas, ka no attiecīgo tiesību aktu piemērošanas jomas tiek izslēgtas personas, kurām šie tiesību akti ir piemērojami, pamatojoties uz Regulu Nr. 883/2004 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 3. maijs, Kits van Heijningen, C‑2/89, EU:C:1990:183, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, kā tika atgādināts šā sprieduma 41. punktā, šīs regulas II sadaļas normu mērķis tostarp ir novērst to, ka personām, kuras ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tiek laupīta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā, jo nav tiesību aktu, kuri tām būtu piemērojami.

50

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka P. S. Punchev, tieši pirms viņš sāka darbu Walltopia nodarbinātas personas statusā, būtu bijuši piemērojami citas dalībvalsts, nevis Bulgārijas Republikas tiesību akti, taču par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

51

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkts, lasīts kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 12. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka darbinieks, kas pieņemts darbā viņa nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, ir jāuzskata par personu, uz kuru “tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs”, Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta izpratnē, kaut arī šim darbiniekam tieši pirms darba uzsākšanas nebija apdrošinātas personas statusa atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja darbiniekam šajā brīdī bija dzīvesvieta minētajā dalībvalstī – par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, 14. panta 1. punkts, lasīts kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs), 12. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka darbinieks, kas pieņemts darbā viņa nosūtīšanai uz citu dalībvalsti, ir jāuzskata par personu, uz kuru “tieši pirms darba uzsākšanas jau attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir reģistrēts šīs personas darba devējs”, Regulas Nr. 987/2009 14. panta 1. punkta izpratnē, kaut arī šim darbiniekam tieši pirms darba uzsākšanas nebija apdrošinātas personas statusa atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja darbiniekam šajā brīdī bija dzīvesvieta minētajā dalībvalstī; par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai.