–

M. Leitner vārdā – M. Riedl un V. Treber‑Müller, Rechtsanwälte,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse un J. Schmoll, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 21. un 47. pantu, kā arī Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 1., 2., 6., 9., 16. un 17. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Martin Leitner un Landespolizeidirektion Tirol (Tiroles federālās zemes Policijas pārvalde, Austrija) jautājumā par prasītāja pamatlietā virzību un pozīciju atalgojuma skalā.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 1. panta noteikumiem, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

4

Šīs pašas direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

5

Minētās direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda [atšķirīga] attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda [atšķirīga] attieksme cita starpā var ietvert:

2.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”

6

Šīs pašas direktīvas 9. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai tiesiskās un/vai administratīvās procedūras, arī tad, ja tās uzskata par atbilstīgām samierināšanas procedūrām, nolūkā panākt, ka izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, pat pēc tam, kad attiecības, kurās ir bijusi diskriminācija, ir beigušās.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai apvienības, organizācijas vai citas juridiskas personas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīga interese par to, lai nodrošinātu šīs direktīvas noteikumu ievērošanu vai nu sūdzības iesniedzēja vārdā, vai atbalstot to, ar viņa vai viņas apstiprinājumu varētu [ierosināt jebkuru tiesisku un/vai administratīvu procedūru], kas paredzēta, lai panāktu, ka izpilda pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā.

3.   Šā panta 1. un 2. punkts neskar valsts noteikumus, kuri attiecas uz termiņiem prasības celšanai attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu.”

7

Atbilstoši Direktīvas 2000/78 16. pantam:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

8

Šīs direktīvas 17. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas ietver kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Dalībvalstis vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un tūlīt paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas ietekmē dalībvalstis.”

9

Iesniedzējtiesa izklāsta, ka valsts tiesību akti valsts ierēdņu atalgojuma un virzības jomā tika vairākas reizes grozīti, jo tie bija pretrunā Savienības tiesībām. Jaunā šo ierēdņu atalgojuma un virzības sistēmas, kas izriet no 2015. un 2016. gadā pasludinātajiem tiesību aktu grozījumiem, mērķis ir tostarp izbeigt diskrimināciju vecuma dēļ, kura izrietēja no iepriekš spēkā esošās atalgojuma un virzības sistēmas.

10

Gehaltsgesetz 1956 (1956. gada Likums par darba algu, BGBl. 54/1956), kas grozīts ar 2010. gada 30. augusta federālo likumu (BGBl. I, 82/2010) (turpmāk tekstā – “Likums par ierēdņu atalgojumu”), 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Virzība tiek noteikta atkarībā no atskaites datuma. Ja šajā pantā nav noteikts citādi, tad vajadzīgais laikposms virzībai uz otro ikkatras nodarbinātības kategorijas līmeni ir pieci gadi un divi gadi citiem līmeņiem.”

11

Likuma par ierēdņu atalgojumu 12. pantā ir noteikts:

“Ievērojot 4.–8. punktā minētos ierobežojumus, vērā ņemamais atskaites datums virzībai nākamajā līmenī tiek aprēķināts, skaitot laiku no darbā pieņemšanas dienas, kas ir visi laikposmi pēc tā gada 30. jūnija, kurā ir tikuši pabeigti deviņi mācību gadi vai tie būtu pabeigti pēc uzņemšanas pirmajā mācību līmenī:

12

Nolūkā labot diskrimināciju vecuma dēļ, kas tika konstatēta Tiesas 2009. gada 18. jūnija spriedumā Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381) un 2014. gada 11. novembra spriedumā Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359), Likums par ierēdņu atalgojumu tika grozīts ar atpakaļejošu spēku ar Bundesbesoldungsreform 2015 (2015. gada Federālais likums par algu reformu, BGBl. I, 32/2015) un ar Besoldungsrechtsanpassungsgesetz (2016. gada Likums par algu reformu, BGBl. I, 104/2016) (turpmāk tekstā – “Grozītais likums par ierēdņu atalgojumu”).

13

Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 8. pantā “Klasificēšana un virzība” 1. punktā ir paredzēts:

“[..] Klasificēšana un turpmākā virzība atalgojuma skalā ir atkarīga no atalgojumu noteicošā izdienas stāža.”

14

Saskaņā ar Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 12. pantu “Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs”:

“(1)   Atalgojumu noteicošais izdienas stāžs ietver dienesta attiecībās pavadīto laikposmus, kas ir spēkā attiecībā uz virzības atalgojuma skalā noteikšanu, kā arī ieskaitāmos iepriekšējos nodarbinātības laikposmus.

(2)   Atalgojumu noteicošajā izdienas stāžā ieskaitāmie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta uzsākšanas ir pabeigti laikposmi:

(3)   Papildus 2. punktā minētajiem laikposmiem kā iepriekšējas nodarbinātības laikposmi ir ieskaitāmi laikposmi, kuros ir veikta atbilstoša profesionālā darbība vai atbilstoša prakse administrācijā, kuru kopējais ilgums nepārsniedz desmit gadus. [..]”

15

Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c pantā par ierēdņu atkārtotu klasifikāciju dienestā atbilstoši jaunajai atalgojuma un virzības sistēmai ir paredzēts:

“(1)   Visi ierēdņi, kuri ir iekļauti 169.d pantā minētajās nodarbinātības un atalgojuma grupās un 2015. gada 11. februārī atradās dienestā, saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem pāriet uz ar šo federālo likumu jaunizveidoto atalgojuma sistēmu, pamatojoties tikai uz viņu līdzšinējo atalgojumu. Vispirms ierēdņi uz viņu līdzšinējā atalgojuma pamata tiek iekļauti kādā no jaunās atalgojuma sistēmas atalgojuma līmeņiem, saglabājot viņu līdzšinējo atalgojumu. [..]

(2)   Ierēdņa pāreju uz jauno atalgojuma sistēmu veic, vienoti nosakot viņu darba stāžu atalgojuma skalā. Pārejas summai, veicot vienoto noteikšanu, ir izšķiroša nozīme. Pārejas summa ir pilns atalgojuma apmērs, neņemot vērā iespējamu ārpuskārtas virzību atalgojuma skalā, uz kura pamata tika noteikts attiecīgā ierēdņa mēneša atalgojums par 2015. gada februāri (pārejas mēnesis). [..]

(2.a)   Pārejas summa ir tā atalgojuma līmeņa atalgojuma bāze, kura bija faktiski noteicoša, aprēķinot par pārejas mēnesi izmaksājamo atalgojumu (klasifikācija saskaņā ar algas paziņojumu). Turklāt ne izmaksātā atalgojuma pamatojuma, ne tā apmēra atbilstības novērtējums nav jāveic. Izmaksātā atalgojuma vēlāka korekcija, nosakot pārejas summu, ir jāņem vērā tikai tad, ja

(2.b)   Ja faktiskā klasifikācija saskaņā ar algas aprēķinu summas ziņā ir mazāka nekā ar likumu aizsargātā klasifikācija un ja vienkāršas pagaidu klasifikācijas dēļ nav jāpiemēro 169.d panta 5. punkts, uz ierēdņa lūguma pamata, aprēķinot pārejas summu, tiek ņemta vērā ar likumu aizsargātā klasifikācija. Ar likumu aizsargātā klasifikācija ir tā, kas atbilst atalgojuma līmenim, kas izriet no atskaites datuma. Atskaites datums ir datums, kas tiek noteikts, no pārejas mēneša pirmās dienas atskaitot turpinājumā minētos laikposmus. Jāatskaita ir:

(2.c)   Ar 2.a un 2.b punktu Austrijas tiesībās attiecībā uz federālās valsts dienestā nodarbinātajiem un federālo zemju pedagoģiskajiem darbiniekiem ir transponēti [Direktīvas 2000/78] 2. un 6. pants, kā tos ir interpretējusi Eiropas Savienības Tiesa 2014. gada 19. jūnija spriedumā Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005). Atbilstoši minētajam ir noteikta kārtība tādu ierēdņu pārejai uz jauno atalgojuma sistēmu, kuri amatā tika iecelti pirms 2015. gada valsts atalgojuma reformas stāšanas spēkā, un ir paredzēts, ka, pirmkārt, atalgojuma līmenis, kurā tie turpmāk tiks ierindoti, tiks noteikts, pamatojoties tikai uz saskaņā ar iepriekšējo atalgojuma sistēmu iegūto atalgojumu, lai gan šī iepriekšējā sistēma bija balstīta uz diskrimināciju ierēdņu vecuma dēļ, un, otrkārt, turpmāka virzība uz augstāku atalgojuma līmeni turpmāk tiks aprēķināta tikai atbilstoši profesionālajai pieredzei, kas ir iegūta kopš 2015. gada valsts atalgojuma reformas stāšanās spēkā.

(3)   Pārklasificējamā ierēdņa darba stāžu atalgojuma skalā nosaka, pamatojoties uz laikposmu, kas ir vajadzīgs, lai pavirzītos no pirmā atalgojuma līmeņa (sākot no 1. dienas) līdz tādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim, kurā saskaņā ar likuma redakciju, kas bija spēkā 2015. gada 12. februārī, bija paredzēts nākamais summas ziņā zemākais atalgojums pēc pārejas summas. Ja pārejas summa ir vienāda ar kādam tās pašas nodarbinātības grupas atalgojuma līmenim noteikto zemāko summu, noteicošs ir šis atalgojuma līmenis. Visas salīdzināmās summas aritmētiski jānoapaļo līdz veseliem euro.

(4)   3. punktā noteiktais izdienas stāžs atalgojuma skalā tiek pagarināts par laikposmu starp pēdējo virzību uz augstāku atalgojumu un pārejas mēneša beigām, ciktāl šis laikposms ir lietderīgs attiecībā uz virzību atalgojuma skalā.

[..]

(6)   [..] Ja ierēdņa jaunais atalgojums ir mazāks par pārejas summu, viņam papildus izmaksā [atalgojuma līmeņa] uzturēšanas piemaksu, kuras apmērs ir starpība ar summu, kas tika ņemta vērā izdienas pensijas aprēķinā [..], līdz brīdim, kad tiek sasniegts tāds atalgojuma līmenis, kas pārsniedz pārejas summu. Summu salīdzinājums ietver iespējamās piemaksas par darba stāžu vai ārpuskārtas karjeras virzību.

[..]

(9)   Lai aizsargātu paļāvību, kas saistīta ar turpmāko virzību, ārpuskārtas virzību vai piemaksu par izdienas stāžu vecajā sistēmā, saglabāšanas piemaksa, kas ir ņemta vērā izdienas pensijas aprēķinā, ir jāmaksā ierēdnim papildus [..], līdz tiek sasniegts pārejas līmenis [..]

[..].”

16

Saskaņā ar Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 175. panta 79. punkta 3. apakšpunktu, stājoties spēkā šī likuma 8. un 12. pantam 2015. gada Federālā likuma par algu reformu redakcijā, kas publicēta BGBl. I, 32/2015, “1956. gada 1. februārī, šīs tiesību normas visās pirms 2015. gada 11. februāra publicētajās redakcijās pašreizējās un turpmākajās procedūrās vairs nav piemērojamas”.

17

1968. gadā dzimušais M. Leitner kā policijas darbinieks ir Austrijas administrācijas ierēdnis. Līdz 2015. gada februārim viņa atalgojumu reglamentēja iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma. Pēc tam viņš tika pārklasificēts atbilstoši jaunajai ar Grozīto likumu par ierēdņu atalgojumu ieviestajai atalgojuma un virzības sistēmai.

18

2015. gada 27. janvārīM. Leitner lūdza Tiroles federālās zemes Policijas pārvaldei noteikt jaunu atbilstīgu atsauces datumu viņa klasificēšanai tā, lai ņemtu vērā viņa līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai iegūto darba pieredzi. Viņš arī lūdza izmaksāt atalgojumu, kurš viņam neesot izmaksāts.

19

2015. gada 30. aprīlīM. Leitner pieteikums tika noraidīts kā nepieņemams, jo noteikumi par atsauces datuma noteikšanu virzības nolūkā vairs nebija piemērojami.

20

M. Leitner cēla prasību pret šo noraidošo lēmumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija). 2016. gada 7. novembrī šī tiesa atcēla Tiroles federālās zemes Policijas pārvaldes lēmumu un noteica tai pieņemt jaunu lēmumu pēc būtības par M. Leitner pieteikumu.

21

2017. gada 9. janvārī Tiroles federālās zemes Policijas pārvalde noraidīja šo pieteikumu tādēļ, ka M. Leitner nevarēja gūt tiesības no agrākās atalgojuma un virzības sistēmas, jo šī sistēma pēc 2015. gada Federālā likuma par algu reformu atpakaļejošas stāšanās spēkā, kas tika īstenots ar Grozīto likumu par ierēdņu atalgojumu, vairs nebija piemērojama nevienā procedūrā.

22

2017. gada 8. februārī M. Leitner cēla prasību pret šo lēmumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa).

23

Šī tiesa jautā, vai tādi grozījumi tiesību aktos, piemēram, kādi tie izriet no Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu, faktiski ir pārtraukuši iepriekš pastāvējušo diskrimināciju vecuma dēļ.

24

Minētā tiesa norāda, ka, tā kā dienestā esošo ierēdņu pārklasificēšana tiek veikta, pamatojoties uz atalgojumu, kas aprēķināts pēc iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas normām, to ierēdņu kategorija, kuru nostrādātie darbības periodi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas nav ņemti vērā, aprēķinot viņu darba stāžu, ir nelabvēlīgākā situācijā nekā tie ierēdņi, kuru līdzīgi darbības periodi ir nostrādāti pēc konkrēta vecuma sasniegšanas.

25

Šī pati tiesa norāda, ka atkārtoti klasificēto ierēdņu virzības aprēķinā nevar ņemt vērā tos laikposmus, kurus tie nostrādājuši pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Ierēdņa pārcelšana jaunajā atalgojuma sistēmā un līdz ar to viņa pozīcijas noteikšana šajā jaunajā sistēmā ir jāveic, nosakot viņa darba stāžu atalgojuma skalā. Lai noteiktu šo darba stāžu, jāņem vērā pārejas summa, proti, pēdējās ierēdņa saņemtās algas summa atbilstoši iepriekšējai atalgojuma un virzības sistēmai. Tā kā, aprēķinot pārceļamo summu, nevar pārbaudīt izmaksātā atalgojuma pareizību, ir iespējams labot tikai vienkāršas to datu ievades kļūdas, kas izmantoti pārklasificēšanas nolūkā. Tātad pārejas summu nevar uzskatīt par nediskriminējošu atalgojumu, kas maksājams saskaņā ar iepriekšējo atalgojuma un virzības sistēmu.

26

Kas attiecas uz atšķirīgas tiešas attieksmes pamatojumu, iesniedzējtiesa norāda, ka arguments saistībā ar finansiālo izmaksu paaugstināšanos un iespējamām administratīvām grūtībām principā nevar attaisnot pienākuma, kas izriet no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma, neizpildi.

27

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Tiroles zeme [Land], kurā iepriekš pastāvēja diskriminējoši vecuma dēļ tiesību akti – tāpat kā pamatlietā – pēc 2014. gada 11. novembra sprieduma Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359) veica jaunu visu dienestā esošo ierēdņu virzības atskaites datumu aprēķinu un līdz ar to izbeidza diskrimināciju vecuma dēļ.

28

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, tos lasot kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kāds pamatlietā ir stājies spēkā ar atpakaļejošu datumu un kas nolūkā izbeigt diskrimināciju vecuma dēļ paredz pārcelt dienestā esošos ierēdņus uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, kurā pirmā šo ierēdņu klasifikācija tiek noteikta, ņemot vērā viņu pēdējo saņemto atalgojumu atbilstoši iepriekšējai sistēmai.

30

Pirmām kārtām ir jāpārliecinās, vai ar aplūkoto valsts tiesisko regulējumu tiek ieviesta atšķirīga attieksme Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā būtu kāds no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem. Šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta izpratnē tiešā diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura minētās direktīvas 1. pantā norādītā iemesla dēļ.

32

Pamatlietā atbilstošo personu kategorijas šī salīdzinājuma nolūkā, no vienas puses, ir pārcelšanas laikā dienestā esoši ierēdņi, kuru pieredze – kaut arī tikai daļēji – ir iegūta pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas (turpmāk tekstā – “ierēdņi, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma”), un, no otras puses, tie, kuri pēc šī vecuma sasniegšanas ir guvuši šāda paša veida un pielīdzināma laika pieredzi (turpmāk tekstā – “ierēdņi, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma”).

33

No Tiesas rīcībā esošiem lietas materiāliem izriet, ka Austrijas likumdevējs līdz ar Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c panta pieņemšanu ieviesa pārklasificēšanas mehānismu, izmantojot “pārejas summu”, ko aprēķina saskaņā ar iepriekšējās sistēmas normām. Konkrētāk, šī “pārejas summa”, kura atbilstoši šī likuma 169.c panta 2. punktam ir noteicoša, nosakot pārcelto ierēdņu kopējo stāžu atalgojuma skalā, tiek aprēķināta pēc šiem ierēdņiem izmaksātā atalgojuma mēnesī pirms viņu pārcelšanas uz jauno sistēmu.

34

Taču 2014. gada 11. novembra spriedumā Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359) Tiesa jau nosprieda, ka ar iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas normām tika ieviesta tieša diskriminācija vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 izpratnē.

35

Šajā ziņā šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka valsts tiesiskajā regulējumā, ar kuru, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, tiek ņemti vērā tie mācību un nodarbinātības laikposmi, kas pabeigti pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, taču tajā pašā laikā tikai ierēdņiem, kurus skar šī diskriminācija, tiek ieviests pagarinājums uz nepieciešamo trīs gadu termiņu, lai varētu pāriet no vienas amata kategorijas un katras atalgojuma kategorijas pakāpes pirmā līmeņa uz otro, ir saglabājusies tieša diskriminācija vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 1. punkta izpratnē.

36

Tāpat jānorāda, ka no formulējuma, kurš izriet no Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c panta 2.c punkta, izriet, ka iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma balstījās uz ierēdņu diskrimināciju vecuma dēļ.

37

Šajos apstākļos tādā pārklasificēšanas mehānismā, kāds tika ieviests ar Grozīto likumu par ierēdņu atalgojumu un izklāstīts šī sprieduma 33. punktā, var saglabāties iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas sekas, jo tajā tiek izveidota saikne starp pēdējo atbilstoši šai sistēmai saņemto algu un klasifikāciju jaunajā atalgojuma un virzības sistēmā.

38

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c pantā ir saglabājusies atšķirīga attieksme pret ierēdņiem, kurus iepriekšējā sistēma ietekmēja nelabvēlīgi, un tiem, kurus iepriekšējā sistēma ietekmēja labvēlīgi, jo pirmo minēto saņemtā atalgojuma summa būs mazāka nekā otrajiem minētajiem izmaksātā tikai viņu vecuma dēļ, kas viņiem bija darbā pieņemšanas brīdī, lai gan viņi atradās salīdzināmās situācijās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Unland, C‑20/13, EU:C:2015:561, 40. punkts).

39

Otrām kārtām ir jāpārbauda, vai šo atšķirīgo attieksmi vecuma dēļ var attaisnot, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

40

Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka atšķirīgā attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgiem mērķiem, tostarp likumīgas nodarbinātības politikas, darba tirgus un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šo mērķu sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

41

Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība, izvēloties ne tikai konkrēta mērķa sasniegšanu starp citiem mērķiem sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī nosakot pasākumus, ar kuru palīdzību tos var īstenot (spriedums, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums vispirmām kārtām ir domāts, lai radītu nediskriminējošu atalgojuma un virzības sistēmu. Šī tiesa precizē, ka minētā tiesiskā regulējuma mērķi ir finansiālā neitralitāte, administratīvā ekonomija, iegūto tiesību ievērošana un tiesiskās paļāvības aizsardzība.

43

Attiecībā uz, pirmkārt, pamatlietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma finansiālās neitralitātes mērķi ir jāatgādina, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalstis vienlaikus ar politiskajiem, sociālajiem un demogrāfiskajiem apsvērumiem ņem vērā arī budžeta apsvērumus, ja tās, šādi rīkojoties, īpaši ievēro vispārējo diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principu. Šajā ziņā, lai gan ar budžetu saistītie apsvērumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt pasākumu, kurus tā vēlas noteikt, raksturu vai apmēru, šādi apsvērumi paši par sevi nevar būt likumīgs mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta nozīmē. Tieši tāpat tas ir ar iesniedzējtiesas un Austrijas valdības pieminētajiem administratīva rakstura apsvērumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 36. punkts).

44

Otrkārt, attiecībā uz ierēdņu, kurus labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma, iegūto tiesību un ievērošanu un tiesiskās paļāvības aizsardzību ir jānorāda, ka tie ir likumīgi nodarbinātības politikas un darba tirgus mērķi, kas pārejas periodā var pamatot iepriekšējā atalgojuma un līdz ar to atšķirīgās attieksmes vecuma dēļ saglabāšanu spēkā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 42. punkts).

45

Katrā ziņā šie mērķi nevarot pamatot pasākumu, ar ko galīgi tiek paturēta spēkā – lai arī tikai attiecībā uz dažām personām – atšķirīga attieksme atkarībā no vecuma, kuru izskaust ir sistēmas, kurā šis pasākums iekļaujas, reformas mērķis. Ar šādu pasākumu nevar izveidot nelabvēlīgā situācijā esošas personas nediskriminējošu sistēmu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā lietā Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c pantā ir paredzēti dažādi mehānismi, lai novērstu pārklasificēto ierēdņu atalgojuma būtisku samazināšanos. Starp šiem mehānismiem ir piemaksa atalgojuma līmeņa uzturēšanai, kuru veido starpība starp pārceltā ierēdņa saņemto jaunā atalgojuma summu un pārejas summu. Šī līmeņa uzturēšanas piemaksa tiek piešķirta tādēļ, ka pēc pārcelšanas šis ierēdnis tiek piesaistīts jaunās atalgojuma un amata paaugstināšanas sistēmas algu līmenim, kas ir par vienu vienību zemāka alga, nekā viņš saņēma pēdējo reizi atbilstoši iepriekšējai sistēmai. Minēto mehānismu starpā ir arī darba stāža palielināšana no 6 uz 18 mēnešiem pārceltā ierēdņa atalgojuma skalā.

47

Tomēr, kā tiesas sēdē paskaidroja Austrijas valdība, visi šie mehānismi bez izņēmuma attiecas uz visiem ierēdņiem, kuri ir pārcelti visaptverošā veidā uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, neatkarīgi no tā, vai tos nelabvēlīgi vai labvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma.

48

Šādos apstākļos jāuzskata, ka atšķirībā no lietām, kurās taisīti 2014. gada 19. jūnija spriedums Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005), kā arī 2015. gada 9. septembra spriedums Unland (C‑20/13, EU:C:2015:561), kurās atalgojuma atšķirības starp šajās lietās aplūkoto darbinieku kategorijām samazinājās un dažos gadījumos pat progresīvi izzuda, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem šajā lietā neizriet, ka pamatlietā aplūkojamajā tiesiskajā regulējumā paredzētie mehānismi ļautu progresīvi samazināt atšķirības attieksmē pret ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā sistēma, un tiem, kurus tā ietekmējusi labvēlīgi, tādējādi, lai pirmie minētie vidēji ilgā termiņā vai pat īsā laikā iegūtu otrā veida ierēdņiem piešķirtās priekšrocības. Līdz ar to ar minētajiem mehānismiem pēc noteikta laikposma beigām netiek samazināta atalgojuma atšķirība, kas pastāv starp labvēlīgi un nelabvēlīgi ietekmētajiem ierēdņiem.

49

Tādējādi, pat ja ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu varētu nodrošināt iegūto tiesību un tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz ierēdņiem, kurus iepriekšējā sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, tomēr ar to nevar radīt nediskriminējošu sistēmu ierēdņiem, kurus atalgojuma un virzības sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, jo tajā galīgā veidā attiecībā uz viņiem tiek saglabāta diskriminācija vecuma dēļ, ko ieviesa ar iepriekšējo sistēmu.

50

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 1., 2. un 6. pants, tos lasot kopsakarā ar Hartas 21. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kāds pamatlietā ir stājies spēkā ar atpakaļejošu datumu un kurā nolūkā izbeigt diskrimināciju vecuma dēļ paredzēts pārcelt dienestā esošos ierēdņus uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, kuras ietvaros pirmā šo ierēdņu klasifikācija tiek noteikta, ņemot vērā viņu pēdējo saņemto atalgojumu atbilstoši iepriekšējai sistēmai.

51

Otrais iesniedzējtiesas jautājums ir par Direktīvas 2000/78 17. pantu.

52

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 17. pantu dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Šādi paredzētajām sankcijām, kas var ietvert kompensācijas maksājumu cietušajam, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām.

53

No Tiesas judikatūras izriet, ka šī panta mērķis ir noteikt, lai dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām par visiem valsts tiesību normu, kas pieņemtas šīs direktīvas transponēšanai, pārkāpumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Asociația Accept, C‑81/12, EU:C:2013:275, 61. punkts).

54

Taču pamatlietā no Tiesas rīcībā esošajiem materiāliem neizriet, ka tiktu aplūkoti to valsts tiesību normu pārkāpumi, ar kurām transponē minēto direktīvu.

55

Tātad Direktīvas 2000/78 17. panta interpretācija nav nepieciešama, lai atrisinātu pamatlietas strīdu.

56

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajā judikatūrā – īpaši 2017. gada 21. septembra spriedumā Beshkov (C‑171/16, EU:C:2017:710, 33. punkts un tajā minētā judikatūra) – atzītajai iespējai ir jāpārformulē otrais jautājums kā tāds, kurš būtībā ir par to, vai Hartas 47. pants un Direktīvas 2000/78 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, tiek samazināts valsts tiesu pārbaudes apmērs, ko tās īsteno, izslēdzot jautājumus saistībā ar “pārejas summu”, ko aprēķina pēc iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas.

57

Šajā ziņā jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras ir reglamentētas ar Savienības tiesībām, un ka šo tiesību piemērojamība nozīmē Hartas garantēto pamattiesību piemērojamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 49. punkts).

58

Šajā lietā no Grozītā likuma par ierēdņu atalgojumu 169.c panta 2.c punkta izriet, ka ar to Austrijas tiesībās tiek īstenota Direktīva 2000/78 Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc Austrijas likumdevējam bija pienākums ievērot ar tās 47. pantu garantētās pamattiesības, it īpaši attiecīgo personu tiesības saņemt tām Savienības tiesībās paredzēto prerogatīvu efektīvu aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 52. punkts).

59

To precizējot, jāatgādina, ka atbilstoši Hartas 47. panta pirmajai daļai ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus.

60

Lai Savienībā nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības [tiesību aizsardzības tiesā] nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

61

Šajā ziņā jau pašas Direktīvas 2000/78 9. pantā ir apstiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo tajā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka personas, kuras uzskata sevi par cietušām no diskriminācijas, var atsaukties uz savām tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 11. novembris, Schmitzer, C‑530/13, EU:C:2014:2359, 49. punkts).

62

No tā izriet, ka vienlīdzības principa ievērošana prasa, lai vecuma dēļ diskriminētām personām tiktu garantētas viņu tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi efektīvu aizsardzību tiesā.

63

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 74. punktā, jaunajā Austrijas atalgojuma un virzības sistēmā materiāltiesiskas pārbaudes, ko kompetentās tiesas var veikt attiecībā uz “pārejas summu”, kas nosaka attiecīgo ierēdņu pārklasificēšanu, apjoms ir stipri ierobežots. Proti, šī pārbaude var attiekties tikai uz neprecizitātēm, kuru pamatā ir attiecīgo datu ievades kļūdas, nevis uz iespējamo pārkāpumu algas aprēķina pamatojumā, uz kuru ir balstīta minētā summa, tādējādi pārejas summu nosakot uz tās algas summas pamata, kuras apmērs tika principā noteikts atbilstoši iepriekšējai atalgojuma un virzības sistēmai.

64

Šajos apstākļos, lai gan ierēdnis, kuru atalgojuma un virzības sistēma ir ietekmējusi nelabvēlīgi, nevar apstrīdēt “pārejas summas” diskriminējošās sekas, viņš nevar likt respektēt visas tās tiesības, ka viņam ir radušās no vienlīdzīgas attieksmes principa, ko garantē arī Direktīva 2000/78, tādējādi pārkāpjot Hartas 47. pantu. Tas, ka viņš var celt prasību pret jauno atalgojuma un virzības sistēmu kopumā, neatspēko šo konstatējumu.

65

Tādējādi ierēdnis, kurš ir cietis no diskriminācijas vecuma dēļ, var atsaukties uz Direktīvas 2000/78 2. pantu, lai apstrīdētu viņa pārcelšanas uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu kārtības diskriminējošās sekas.

66

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 47. pants un Direktīvas 2000/78 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, tiek samazināts valsts tiesu īstenojamās pārbaudes apjoms, izslēdzot jautājumus saistībā ar “pārejas summas” pamatojumu, ko aprēķina pēc iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas normām.

67

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesību pārākuma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā netiek ievērots diskriminācijas aizlieguma princips un Hartas 47. pants, tad to dienestā esošo ierēdņu situācija, kuri tika diskriminēti vecuma dēļ, tos pārceļot uz jauno atalgojuma un virzības sistēmu, ir jāpārbauda no jauna un šie ierēdņi jāpārceļ uz šo jauno sistēmu bez diskriminācijas.

68

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesām, ņemot vērā visas valsts tiesību normas un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ir jāizlemj, vai un kādā mērā valsts tiesību norma var tikt interpretēta atbilstīgi Direktīvai 2000/78, neveicot šīs valsts tiesību normas interpretāciju contra legem (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 74. punkts).

69

Gadījumā, ja nav iespējams interpretēt un piemērot valsts tiesību aktus atbilstoši šīs direktīvas prasībām, ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu, kas ir piemērojams arī nediskriminācijas vecuma dēļ principam, neatbilstošs valsts tiesiskais regulējums, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nav jāpiemēro (spriedums, 2014. gada 19. jūnijs, Specht u.c., no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 89. punkts).

70

Tiesas pastāvīgā judikatūra ir arī tā, ka, ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretēja diskriminācija un kamēr nav veikti pasākumi, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme, vienlīdzības principa ievērošana var tikt nodrošināta, vienīgi piešķirot nelabvēlīgajā situācijā esošajai personu kategorijai tās pašas priekšrocības, kādas ir privileģētajai kategorijai piederīgajām personām. Nelabvēlīgu attieksmi saņēmušajai personai tādējādi ir jārada tāda pati situācija, kādā atrodas attiecīgo priekšrocību baudošā persona (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Šādā gadījumā valsts tiesai ir pienākums nepiemērot nevienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot, lai likumdevējs to iepriekš atceltu, un nelabvēlīgajā situācijā esošās grupas locekļiem piemērot tādu pašu režīmu, kāds tiek piemērots otrai kategorijai piederošajām personām. Šis pienākums tai ir neatkarīgi no tā, vai valsts tiesībās ir tiesību normas, ar kurām tai būtu piešķirta kompetence to darīt (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tomēr šo risinājumu var piemērot vienīgi tad, ja šāda vērā ņemama atsauces sistēma pastāv (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā lietā, pirmkārt, pirmā jautājuma kontekstā jāatgādina, ka 2014. gada 11. novembra spriedumā Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359) Tiesa ir jau nospriedusi, ka iepriekšējās atalgojuma un virzības sistēmas normās, it īpaši tajās, kurās, lai izbeigtu diskrimināciju vecuma dēļ, ir ņemti vērā mācību un nodarbinātības laikposmi pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, bet ar kurām vienlaicīgi tikai tiem ierēdņiem, kurus šāda diskriminācija skārusi, tiek ieviests trīs gadu pagarinājums, kas vajadzīgs, lai katrā darba un atalgojuma kategorijā pārietu no viena līmeņa uz otru, ir saglabāta tieša diskriminācija vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta un 2. punkta a) apakšpunkta un 6. panta 1. punkta izpratnē.

74

Otrkārt, labvēlīgi ietekmētajiem ierēdņiem piemērojamās atalgojuma un virzības sistēmas normas ir tās, kuras ļauj nelabvēlīgi ietekmētajiem ierēdņiem pavirzīties augstākā līmenī bez jebkādas diskriminācijas.

75

Tādējādi, kamēr nav pieņemtas normas vienlīdzīgas attieksmes atjaunošanai tādā gadījumā kā pamatlietā, šī atjaunošana nozīmē, ka ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma, tiek piešķirtas tās pašas priekšrocības kā tās, kuras ir varējuši saņemt šīs sistēmas labvēlīgi ietekmētie darbinieki, attiecībā gan uz dienesta laika posma pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas vērā ņemšanu, gan attiecībā uz virzību atalgojuma skalā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 48. punkts).

76

No tā izriet arī, ka ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma, ir tiesības no sava darba devēja saņemt kompensāciju, kas sedz atšķirību starp to atalgojumu, kuru attiecīgajam ierēdnim bija jāsaņem, ja pret viņu nebūtu bijusi diskriminējoša attieksme, un to atalgojuma summu, kuru tas ir faktiski saņēmis.

77

Ir svarīgi atgādināt, ka šī sprieduma 75. un 76. punktā norādītie apsvērumi ir spēkā tikai tikmēr, kamēr valsts likumdevējs nav veicis pasākumus, ar kuriem tiktu atjaunota vienlīdzīga attieksme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 87. punkts).

78

Proti, jāuzskata, ka, lai gan atbilstoši Direktīvas 2000/78 16. pantam dalībvalstīm ir pienākums atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, tomēr ar šo pantu tām ir nevis paredzēts pienākums diskriminācijas aizlieguma pārkāpuma gadījumā veikt kādus konkrētus pasākumus, bet gan tām ir ļauts no vairākiem risinājumiem, kuri ir piemēroti, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķi, brīvi izvēlēties to, kas tām šim nolūkam šķiet atbilstošākais, ņemot vērā iespējamās situācijas (spriedums, 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation, C‑193/17, EU:C:2019:43, 88. punkts).

79

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka gadījumā, kad valsts tiesību normas nevar interpretēt ar Direktīvu 2000/78 saderīgā veidā, valsts tiesai savas kompetences ietvaros ir jānodrošina no šīs direktīvas izrietošo personu tiesisko aizsardzība un jāgarantē šī akta pilnīga iedarbība, vajadzības gadījumā atstājot nepiemērotas jebkādas tiem pretrunā esošas valsts tiesību normas. Savienības tiesības šajā ziņā ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja ir konstatēta Savienības tiesībām pretēja diskriminācija un tik ilgi, kamēr vienlīdzīgu attieksmi atjaunojošie pasākumus nav pieņemti, vienlīdzīgas attieksmes atjaunošana tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā aplūkotais, nozīmē piešķirt ierēdņiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējusi iepriekšējā atalgojuma un virzības sistēma, tādas pašas priekšrocības, kādas varēja gūt ierēdņi, kurus šī sistēma ir ietekmējusi labvēlīgi, gan attiecībā uz dienesta perioda, kas pabeigts pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, ņemšanu vērā, gan uz virzību atalgojuma skalā, un līdz ar to – piešķirt finansiālu kompensāciju diskriminētajiem ierēdņiem, sedzot starpību starp atalgojuma summu, kuru attiecīgais ierēdnis būtu saņēmis, ja pret viņu nebūtu bijusi diskriminējoša attieksme, un to atalgojuma summu, kuru tas ir faktiski saņēmis.

80

Ņemot vērā atbildi uz pirmo un otro jautājumu, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

81

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: