Lieta C‑391/17

Eiropas Komisija

pret

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti

Tiesas (virspalāta) 2019. gada 31. oktobra spriedums

Valsts pienākumu neizpilde – Pašu resursi – Aizjūras zemju un teritoriju (AZT) asociācija ar Eiropas Savienību – Lēmums 91/482/EEK – 101. panta 2. punkts – Atļauja bez muitas nodokļiem ievest Savienībā izstrādājumus, kuru izcelsme ir ārpus AZT, bet kas ir brīvā apgrozībā AZT un kā tādi tiek atkārtoti eksportēti uz Savienību – Eksporta sertifikāti EXP – Sertifikātu nelikumīga izsniegšana, ko veic AZT iestādes – LES 4. panta 3. punkts – Lojālas sadarbības princips – Dalībvalsts, kura uztur īpašas attiecības ar attiecīgo AZT, atbildība – Pienākums atlīdzināt Savienības pašu resursu zaudējumus, ko ir izraisījusi eksporta sertifikātu EXP nelikumīga izsniegšana – Alumīnija ievešana no Angiljas

Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākums lojāli sadarboties – Pašu resursi – Aizjūras zemju un teritoriju (AZT) asociācija ar Eiropas Savienību – Atļauja ievest Savienībā bez muitas nodokļiem – Eksporta sertifikātu nelikumīga izsniegšana, ko veic AZT iestādes – Dalībvalsts, kura uztur īpašas attiecības ar attiecīgo AZT, atbildība – Dalībvalsts neveikta nelikumīgas izsniegšanas rezultātā radušos zaudējumu atlīdzināšana – Pienākuma lojāli sadarboties pārkāpums – Pienākums maksāt nokavējuma procentus

(LES 4. panta 3. punkts)

(skat. 76.–86., 92.–102. un 126. punktu)
Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Regulas Nr. 2913/92 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanai – Komisijas lēmums neveikt nodokļu iegrāmatošanu a posteriori – Nosacījumu attiecībā uz līdzīgu lēmumu pieņemšanu, ko veic dalībvalstis līdzīgos gadījumos, precizēšana – Novērtējumu, kas veikti attiecībā uz visām tās dalībvalsts iestādēm, kurai adresēts lēmums, un citu dalībvalstu iestādēm šādos gadījumos, saistošais raksturs – Situācijas, uz kuru attiecas Komisijas lēmums, un citā gadījumā pastāvošas situācijas salīdzināmības novērtējums

(Padomes Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts; Komisijas Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1335/2003, 873. un 907. pants)

(skat. 105., 107. un 108. punktu)

Rezumējums

Dalībvalstīm, kurām ir īpašas attiecības ar aizjūras zemēm un teritorijām (AZT), ir pienākums atlīdzināt Savienības pašu resursu zaudējumus, kas radušies eksporta sertifikātu nelikumīgas izsniegšanas, ko veikušas minēto AZT vietējās varas iestādes, rezultātā

Spriedumos Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑391/17) un Komisija/Nīderlande (C‑395/17) Tiesa nosprieda, ka, neatlīdzinot pašu resursu zaudējumus, kas radušies no tā, ka, ņemot vērā lēmumus par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Ekonomikas Kopienu/Eiropas Kopienu ( 1 ) (turpmāk tekstā – “AZT lēmumi”), nelikumīgi ir izsniegti attiecīgi eksporta sertifikāti EXP, ko ir veikušas Angiljas iestādes saistībā ar alumīnija ievešanu no šīs AZT laikā no 1999.–2000. gadam, un preču pārvadājuma sertifikāti EUR. 1, ko ir veikušas Kirasao un Arubas iestādes saistībā ar piena pulvera un rīsa ievešanu no Kirasao laikā no 1997.–2000. gadam un putraimu un rupja maluma miltu ievešanu no Arubas laikā no 2002.–2003. gadam, Apvienotā Karaliste un Nīderlandes Karaliste nav izpildījušas LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

Abas lietas attiecas uz prasībām, ko Komisija cēlusi pēc Apvienotajai Karalistei un Nīderlandes Karalistei adresētām brīdinājuma vēstulēm, ar kurām Komisija lūdza tās atlīdzināt to pašu resursu zaudējumus, kas atbilst muitas nodokļiem un kas izriet no attiecīgo AZT vietējo varas iestāžu pieļautajām kļūdām. Tā kā abas šīs dalībvalstis bija noraidījušas jebkādu atbildību par minēto vietējo varas iestāžu darbībām, Komisija nolēma celt Tiesā divas prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

Attiecībā uz AZT dalībvalstis saskaņā ar EK līgumu ir vienojušās asociēt ar Savienību tās zemes un teritorijas ārpus Eiropas, kurām ir īpašas attiecības ar noteiktām dalībvalstīm, tostarp ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti un Nīderlandes Karalisti. Saskaņā ar Līgumu uz attiecīgajām AZT tādējādi attiecas īpaša asociācijas procedūra, kas ir noteikta šajā līgumā. Šī īpašā procedūra tostarp nozīmē, ka importam no AZT uz dalībvalstīm tiek piemērots pilnīgs atbrīvojums no muitas nodokļiem. Šis atbrīvojums ir precizēts attiecīgajos lēmumos tādā nozīmē, ka AZT izcelsmes izstrādājumi, kā arī pie zināmiem nosacījumiem izstrādājumi, kuru izcelsme ir ārpus AZT, bet kas ir brīvā apgrozībā AZT un kā tādi tiek atkārtoti eksportēti uz Savienību, tiek ievesti, piemērojot atbrīvojumu no muitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību. Turklāt no AZT lēmumiem izriet, ka gan dalībvalstis, gan kompetentās AZT iestādes kopā ar Komisiju ir iesaistītas Savienības darbībā minēto lēmumu ietvaros.

Pierādījums tam, ka ir ievēroti noteikumi, kas attiecas uz minēto atbrīvojumu, ir sertifikāts, ko izsniedz eksportētājas AZT muitas iestādes. Importētājas valsts muitas iestādes var veikt šī sertifikāta pārbaudi a posteriori. Tādējādi ar to saistītie strīdi tiek nodoti izskatīšanai komitejā, kuru vada Komisijas pārstāvis un kurā ir dalībvalstu pārstāvji; eksportētājas AZT vietējās varas iestādes tajā nepiedalās.

Lietā C‑391/17 Angiljā reģistrēta sabiedrība 1998. gadā izveidoja pārkraušanas shēmu, saskaņā ar kuru alumīnija imports no trešajām valstīm tika deklarēts Angiljas muitā un pēc tam transportēts uz Savienību. Angiljas iestādes attiecībā uz šo atkārtoto eksportu izsniedza eksporta sertifikātus, vienlaikus Savienības importētājiem piešķirot eksporta transportēšanas piemaksas.

Lietā C‑395/17 laikā no 1997. līdz 2000. gadam Vācijā no Kirasao tika ievests piena pulveris un rīss. Vēl laikā no 2002. līdz 2003. gadam putraimi un rupja maluma milti no Arubas tika ievesti Nīderlandē. Kirasao un Arubas iestādes attiecībā uz šiem izstrādājumiem bija izsniegušas preču pārvadājuma sertifikātus, lai gan šie izstrādājumi neatbilda nosacījumiem, kādi ir jāizpilda, lai izstrādājumus varētu uzskatīt par šo AZT izcelsmes izstrādājumiem, uz kuriem attiecas atbrīvojums no muitas nodokļiem un maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību.

Abās lietās tika veikta izmeklēšana. Pēc tam Komisija, konstatējusi pārbaudīto sertifikātu pretlikumību, pieņēma lēmumus, kuros tā secināja, ka muitas nodokļi par importu, kas veikts, uzrādot šos sertifikātus, nebija jāiegrāmato a posteriori. Pamatojoties uz šiem lēmumiem, dalībvalstis, kas ieveda attiecīgos produktus no Angiljas, Kirasao un Arubas, atturējās iegrāmatot minētos nodokļus a posteriori. Tāpēc Komisija lūdza Apvienoto Karalisti un Nīderlandes Karalisti atlīdzināt Savienības pašu resursu zaudējumus, kas saistīti ar attiecīgo sertifikātu izsniegšanu. Tā kā šīs dalībvalstis noraidīja jebkādu atbildību šajā ziņā, Komisija nolēma pret tām celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi.

Tiesa minētās prasības izskata, ņemot vērā LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu.

Pirmkārt, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar LESD 198. panta pirmo daļu abas iesaistītās dalībvalstis ir vienas no tām, kurām ir īpašas attiecības ar AZT, un ka īpašā asociācijas procedūra attiecīgo sertifikātu izsniegšanas laikā bija balstīta uz šīm īpašajām attiecībām. Šīs attiecības raksturo tas, ka minētās AZT nav neatkarīgas valstis, bet ir atkarīgas no dalībvalsts, kas nodrošina tostarp to starptautisko pārstāvību. Saskaņā ar minēto pantu īpašā asociācijas procedūra var tikt piemērota tikai tām zemēm un teritorijām, kurām ir īpašas attiecības ar attiecīgo dalībvalsti, kura ir pieprasījusi, lai tām tiktu piemērota īpašā asociācijas procedūra.

Turpinājumā Tiesa konstatē, ka apstrīdēto sertifikātu izsniegšana bija regulēta AZT lēmumos un tādējādi Savienības tiesību aktos un ka tāpēc AZT iestādēm bija jāievēro šajos lēmumos ietvertās prasības. Tomēr minētajos lēmumos paredzētās procedūras strīdu vai problēmu risināšanai šajā kontekstā atspoguļo centrālo nozīmi, kāda asociācijas procedūras ietvaros ir īpašajām attiecībām starp attiecīgo AZT un dalībvalsti, kurā tā ietilpst. Šīs īpašās attiecības var šai dalībvalstij radīt īpašu atbildību attiecībā pret Savienību, ja AZT iestādes izsniedz sertifikātus, pārkāpjot minētos lēmumus. Tiesa precizē, ka muitas režīma, kāds ir piemērojams attiecīgajiem izstrādājumiem abās lietās, preferenciālais un izņēmuma raksturs nozīmē, ka ar lojalitātes principu saistītais dalībvalstu pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti, šajās lietās ir īpaši stingrs. Tiesa no minētā secina, ka abas attiecīgās dalībvalstis attiecībā pret Savienību ir atbildīgas par visām kļūdām, kuras ir pieļāvušas to AZT iestādes saistībā ar attiecīgo sertifikātu izsniegšanu.

Visbeidzot, Tiesa norāda, ka, ciktāl šāda izsniegšana, neievērojot AZT lēmumus, liedz importētājai dalībvalstij iekasēt muitas nodokli, kas tai būtu bijis jāiekasē, ja minēto sertifikātu nebūtu bijis, pašu resursu zaudējumi, kas ir saistīti ar minēto izsniegšanu, ir prettiesiskas Savienības tiesību pārkāpuma sekas. Šīs sekas dalībvalstij, kas attiecībā pret Savienību ir atbildīga par sertifikātu nelikumīgu izsniegšanu, uzliek pienākumu atlīdzināt minētos zaudējumus. Atlīdzināšanas pienākums ir tikai īpaša izpausme pienākumam, kas izriet no lojālas sadarbības principa, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai labotu Savienības tiesību aktu pārkāpumus un dzēstu to prettiesiskās sekas. Šiem zaudējumiem ir jāpieskaita nokavējuma procenti, kas aprēķināti no datuma, kad Komisija prasīja atlīdzināt zaudējumus, jo tikai ar tās muitas nodokļu summas, kuru nav varēts iekasēt, atlīdzināšanu vien nepietiek, lai izbeigtu attiecīgo sertifikātu nelikumīgas izsniegšanas prettiesiskās sekas.

( 1 ) Padomes Lēmums 91/482/EEK (1991. gada 25. jūlijs) par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Ekonomikas Kopienu (OV 1991, L 263, 1. lpp.) un Padomes Lēmums 2001/822/EK (2001. gada 27. novembris) par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Kopienu (“Lēmums par aizjūras asociāciju”) (OV 2001, L 314, 1. lpp.).