–

Ungārijas valdības vārdā – G. Koós un M. Z. Fehér, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Havas un J. Hottiaux, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/62/EK (1999. gada 17. jūnijs) par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem (OV 1999, L 187, 42. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/76/ES (2011. gada 27. septembris) (OV 2011, L 269, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/62”) 9.a panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Dooel Uvoz-Izvoz Skopje Link Logistic N&N (turpmāk tekstā – “Link Logistic N&N”) un Budapest Rendőrfőkapitánya (Budapeštas Galvenā policijas pārvalde, Ungārija) par naudas soda piemērošanu Link Logistic N&N par automaģistrāles posma izmantošanu, nesamaksājot prasīto nodevu.

3

Direktīvas 1999/62 1., 12. un 15. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz transporta nodokļiem, ceļa nodevām un lietošanas maksu, kas noteikta 2. pantā minētajiem transportlīdzekļiem.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Atbilstoši Direktīvas 1999/62 7. panta 1. punktam:

“Neskarot 9. panta 1.a punktu, dalībvalstis var saglabāt vai ieviest autoceļu nodevas un/vai lietošanas maksas Eiropas ceļu tīklā vai konkrētos minētā tīkla posmos un visos citos autoceļu tīkla posmos, kas nepieder pie Eiropas ceļu tīkla, ievērojot šā panta 2., 3., 4. un 5. punktā un 7.a–7.k pantā paredzētos nosacījumus. Tas neskar dalībvalstu tiesības saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību citos ceļos piemērot autoceļu nodevas un/vai lietošanas maksas, ja vien šāda autoceļu nodevu un/vai lietošanas maksu piemērošana šādos citos ceļos nediskriminē starptautisko satiksmi un nerada transporta uzņēmumu konkurences traucējumus.”

7

Šīs direktīvas 9.a pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis izveido piemērotu kontroles mehānismu un izstrādā sankciju sistēmu, ko piemērot par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu; tās veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo noteikumu īstenošanu. Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

8

Közúti közlekedésről szóló 1988. évi I. törvény (1988. gada Likums Nr. I par ceļu satiksmi, turpmāk tekstā – “Likums par ceļu satiksmi”) 20. panta 1. punktā ir noteikts:

“Naudas sods var tikt piemērots personām, kuras pārkāpj šajā likumā, speciālajās tiesību normās un Kopienas tiesību aktos paredzētos noteikumus attiecībā uz:

[..]

[..]”

9

Likuma par ceļu satiksmi 21. pantā ir paredzēts:

“(1)   Transportlīdzekļa vadītājs vai 21./A panta 2. punktā minētajā gadījumā persona, kam ir uzticēts transportlīdzeklis lietošanai, ir atbildīgs par to, lai transportlīdzekļa ekspluatācijas vai lietošanas laikā tiktu ievēroti noteikumi, kas ir noteikti speciālos noteikumos attiecībā uz

[..]

[..]

(2)   Ja ir pārkāpts kāds no 1. punktā norādītajiem noteikumiem, vadītājs vai – 21./A panta 2. punktā minētajā gadījumā – persona, kam ir uzticēts transportlīdzeklis lietošanai, maksā administratīvu naudas sodu no 10000 līdz 300000 [Ungārijas] forintu [(HUF)] (aptuveni no 32 līdz 974 EUR)] apmērā. Valdība dekrētā nosaka piemērojamo naudas sodu apmēru, ko var uzlikt par minēto tiesību normu pārkāpumiem. Ja ar vienu darbību tiek pārkāpti vairāki noteikumi un tās tiek pārbaudītas vienā procedūrā, par tām tiek uzlikts naudas sods, kura apmērs atbilst to naudas sodu summai, kas paredzēti par katru no šiem pārkāpumiem.

[..]

(5)   Valdība, ņemot vērā 1. punkta noteikumus, dekrētā nosaka to pārkāpumu sarakstu, par kuriem attiecīgā transportlīdzekļa vadītājam [..] ir jāuzliek administratīvais sods.”

10

Az autópályák, autóutak és főutak használatáért fizetendő, megtett úttal arányos díjról szóló 2013. évi LXVII. törvény (2013. gada Likums Nr. LXVII par maksājumiem atbilstoši nobrauktajam attālumam, kuri jāmaksā par automaģistrāļu, ātrgaitas šoseju un valsts mēroga ceļu lietošanu; turpmāk tekstā – “Likums par maksas ceļiem”) 3. panta 1. un 6. punktā ir noteikts:

“(1)   Transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecas ceļu nodeva, lai ar tiem varētu pārvietoties pa ceļa maksas posmu, ir jāsaņem šajā likumā paredzētā ceļa izmantošanas atļauja.

[..]

(6)   Par 1. punktā paredzēto noteikumu izpildi attiecībā uz viņa vadīto automobili ir atbildīgs [..] transportlīdzekļa vadītājs.”

11

Likuma par maksas ceļiem 14. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 9. pantā paredzētos izņēmumus, par neatļautu ceļa lietošanu tiek uzskatīts tas, ka persona, kam ir jāmaksā ceļa nodeva:

12

Šī likuma 15. pantā ir noteikts:

“(1)   Naudas soda apmērs tiek noteikts tādējādi, lai nodevu maksātāji tiktu mudināti samaksāt prasītās ceļa nodevas.

(2)   Uzliktie naudas sodi tiek iemaksāti centrālajā budžetā kā budžeta ieņēmumi, kas ietilpst az államháztartásról szóló 2011. évi CXCV. törvény (2011. gada Likums Nr. CXCV par publiskajām finansēm) 14. panta 4. punkta d) apakšpunktā minētajā sadaļā. Naudas sods tiek iemaksāts [Ungārijas] forintos [(HUF)], ieskaitot [to] bankas kontā, ko nosaka saskaņā ar šo likumu pieņemtā tiesību aktā.”

13

Minētā likuma 16. pantā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo likumu neatļauta ceļa izmantošana ir pārkāpums, par kuru saskaņā ar Likumu par ceļu satiksmi var tikt noteikts naudas sods.”

14

Likuma par maksas ceļiem 29./A panta 1., 4., 6. un 7. punktā, kas šajā likumā ir iekļauti ar 2014. gada Likumu Nr. LIV un kas stājušies spēkā 2014. gada 9. novembrī, ir noteikts:

“(1)   2.–4. punktā paredzētajos gadījumos pieteikuma iesniedzēji, kas saskaņā ar 6. un 7. punktā paredzētajiem noteikumiem iesniedz pieteikumu (turpmāk tekstā – “pieteikums”) par ceļa nodevu iekasēšanu atbildīgajai struktūrai (turpmāk tekstā – “ceļa nodevu savācējs”), tiek atbrīvoti no naudas soda par ceļa neatļautu izmantošanu šī likuma 14. panta a) punkta izpratnē laikposmā no 2013. gada 1. jūlija līdz 2014. gada 31. martam saskaņā ar šī likuma noteikumiem.

[..]

(4)   Balstoties uz pamatotu pieteikumu, saskaņā ar 7. punktu pieteikuma iesniedzēju atbrīvo no naudas soda par 14. panta a) punktā minēto noteikumu pārkāpumu, ja naudas sods ir noteikts par tāda maksas ceļa vai ceļa, kas ved uz to, izmantošanu – laikā, kad ceļa lietošanas biļete bija derīga un konkrētajā kontroles posmā tas tika izmantots ne vairāk kā vienu reizi katrā braukšanas virzienā –, kas funkcionāli ir paralēls ceļam, attiecībā uz kuru attiecīgajam transportlīdzeklim tam pašam laikposmam bija lietošanas atļauja, ko viņš nebija izmantojis tās derīguma termiņā.

[..]

(6)   Lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda, pieteikuma iesniedzējam ir ne tikai jāizpilda 2.–4. punktā paredzētie noteikumi, bet arī pirms pieteikuma iesniegšanas ir jāsamaksā ceļa nodevas savācējam administratīvie izdevumi 12000 HUF [aptuveni 39 EUR] apmērā par katru naudas sodu, tostarp pievienotās vērtības nodoklis, un šis maksājums ir jāpierāda pieteikuma iesniegšanas brīdī. [..]

(7)   Pieteikumu var iesniegt 60 dienu laikā pēc 2014. gada Likuma Nr. LIV, ar ko ir grozīts [Likums par maksas ceļiem], stāšanās spēkā. Ceļa nodevu savācējs, pamatojoties uz iesniegto pieteikumu, gadījumā, ja pieteikums atbilst šī Likuma noteikumiem un tajā iekļautā informācija neatšķiras no informācijas, kas ir saglabāta ceļa nodevu savācēja datu bāzē, izsniedz apliecinājumu par to, vai pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar 2.–4. punktā paredzētajiem noteikumiem var tikt atbrīvots no naudas soda maksāšanas. Apliecinājumu neizsniedz, ja pieteikumā norādītie dati neatbilst informācijai, kas ir saglabāta ceļa nodevu savācēja datu bāzē. Ceļa nodevu savācējs nosūta apliecinājumu 120 dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas. [..]”

15

Közigazgatási bírsággal sújtandó közlekedési szabályszegések köréről, az e tevékenységekre vonatkozó rendelkezések megsértése esetén kiszabható bírságok összegéről, felhasználásának rendjéről és az ellenőrzésben történő közreműködés feltételeiről szóló 410/2007. (XII. 29.) Korm. rendelet (Valdības 2007. gada 29. decembra dekrēts Nr. 410/2007 par ceļu satiksmes pārkāpumiem, par ko uzliekami administratīvie sodi, par naudas sodu apmēru, kas jāmaksā ceļu satiksmes pārkāpumu gadījumā, par naudas sodu izmantošanu un par ceļu satiksmes pārbaužu sadarbības nosacījumiem; turpmāk tekstā – “Valdības dekrēts Nr. 410/2007”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pamatojoties uz [Likuma par ceļu satiksmi] 21. panta 1. punktu, attiecīgā transportlīdzekļa vadītājam [..] 2.–8./A panta pārkāpumu gadījumā tiek uzlikts administratīvs naudas sods, kura apmērs tiek noteikts šajā dekrētā.”

16

Valdības dekrēta Nr. 410/2007 8./A pantā ir noteikts:

“(1)   Saskaņā ar [Likuma par ceļu satiksmi] 21. panta 1. panta h) apakšpunkta noteikumiem gadījumā, ja ir pārkāpti 9. pielikumā paredzētie noteikumi, transportlīdzekļa vadītājam ir jāmaksā naudas sods, kura apmērs tiek noteikts atbilstoši transportlīdzekļa kategorijai.

(2)   Atbilstoši 1. punktam attiecīgajam transportlīdzekļa vadītājam nedrīkst uzlikt naudas sodu par neatļautu ceļu lietošanu ar to pašu transportlīdzekli vairāk kā vienu reizi astoņu stundu laikā no brīža, kad pirmo reizi tika konstatēta neatļauta ceļa lietošana ar šo transportlīdzekli.

[..]”

17

Atbilstoši šī dekrēta 9. pielikumam:

18

Az ED törvény végrehajtásáról szóló 209/2013 (VI. 18.) Korm. rendelet (Valdības 2013. gada 18. jūnija dekrēts Nr. 209 par Likuma par ceļa nodevām izpildi, turpmāk tekstā – “Valdības dekrēts Nr. 209/2013”) 24. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ceļa lietošanas biļete ir atļauja lietot noteiktu ceļu bez pārtraukuma ar transportlīdzekli, kura rādītāji ir noteikti pirkšanas brīdī. Ceļa lietošanas biļete nav nododama, un tās saturs attiecībā uz maršrutu, kā arī transportlīdzekļa rādītājiem, kas paziņoti tās pirkšanas brīdī, nevar tikt mainīts. Ceļa lietošanas biļeti izmanto braucienam, kas sākas iepriekš norādītā dienā, un tā ir derīga:

19

Šī dekrēta 26. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Pirms maksas ceļa posma lietošanas uzsākšanas ceļa nodevas maksātājam ir jāpārliecinās, ka viņš ir tiesiskās attiecībās ar ceļa nodevas sistēmas pārvaldītāju, kas viņam ļauj faktiski izmantot [elektronisko ceļa nodevas] sistēmu, ko ekspluatē ceļa nodevu savācējs, un ar tā starpniecību jāveic ceļa lietošanas biļetes pirkums saskaņā ar faktisko maršrutu.”

20

2015. gada 29. oktobrī, pulksten 19.34 smagais kravas transportlīdzeklis, kurš saskaņā ar Valdības dekrētu Nr. 410/2007 ietilpst kategorijā J4, kuru ekspluatē Link Logistik N&N – uzņēmums, kas reģistrēts Bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā, – Ungārijā brauca pa maksas ceļa posmu, nesaņēmis derīgu ceļa nodevas dokumentu un nesamaksājis ceļa nodevu, kas balstīta uz nobraukto attālumu.

21

Tajā pašā dienā pulksten 19.52 šī smagā kravas transportlīdzekļa vadītājs, pēc savas iniciatīvas samaksājis ceļa nodevu 19573 HUF (aptuveni 63 EUR) apmērā, kas bija jāmaksā par visu maksas ceļa posmu, pa kuru viņš bija nodomājis braukt, turpināja ceļu minētajā posmā.

22

Tomēr Vas Megye Rendőrfőkapitánya (Vasas meģes Galvenā policijas pārvalde, Ungārija) ar 2016. gada 15. janvāra lēmumu uzlika Link Logistik N&N administratīvu naudas sodu 165000 HUF (aptuveni 532 EUR) apmērā saskaņā ar Likuma par ceļu satiksmi 21.–21./B pantu, kā arī Valdības dekrēta Nr. 410/2007 1. panta 1. punktu un 8./A pantu, jo, iepriekš nesamaksājot piemērojamo ceļa nodevu, attiecīgais transportlīdzeklis, iepriekš neveicot prasīto maksājumu, piedalījās satiksmē, pārkāpdams Likuma par maksas ceļiem 14. panta a) punktu.

23

Budapeštas Galvenā policijas pārvalde apstiprināja šo lēmumu, jo piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz naudas soda apmēru administratīvajai iestādei nav atstāta nekāda rīcības brīvība. Tai neesot atļauts ņemt vērā taisnīguma apsvērumus, un tā varot pamatoties vienīgi uz likumā noteiktajiem apstākļiem, kuru vidū nav minēti nedz Link Logistik N&N norādītie apstākļi, piemēram, īsi pēc tam a posteriori veikts ceļa lietošanas biļetes pirkums par visu maksas ceļa posmu, nedz apstākļi, kas varbūt radīja šķēršļus ceļa lietošanas biļetes pirkumam pirms brauciena pa šo maksas ceļa posmu uzsākšanas.

24

Link Logistik N&N cēla prasību par šo Budapeštas Galvenās policijas pārvaldes lēmumu iesniedzējtiesā – Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) –, tostarp norādot, ka Ungārijas tiesiskais regulējums neatbilst Savienības tiesībām. Tā uzskata, ka, tā kā tai bija jāsamaksā naudas sods, kura apmērs bija tikpat liels kā naudas sodam, kāds tiek noteikts personām vai uzņēmumiem, kuri nav nopirkuši ceļa lietošanas biļeti, šī summa ir pārmērīga.

25

Iesniedzējtiesa atgādina, ka lietās, kurās pieņemts 2017. gada 22. marta spriedums Euro-Team un Spirál‑Gép (C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229), kuru faktiskie apstākļi bija līdzīgi pamatlietas apstākļiem, Tiesa ir interpretējusi Direktīvas 1999/62 9.a pantā izvirzīto samērīguma prasību un ir konstatējusi, ka naudas sodu apmērs, kāds noteikts Ungārijas tiesiskajā regulējumā, neatbilst šai prasībai.

26

Aicināta izskatīt pamatlietu, iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma ir tieši piemērojama.

27

Turpinājumā iesniedzējtiesa pauž uzskatu, ka šāda prasība nav neierobežota. Savienības tiesību pārākums un lojalitātes prasība, kas ir noteikta dalībvalstīm, var nozīmēt, ka valsts tiesības, ja tās ir pretrunā direktīvas normai, kas nav tieši piemērojama, ir jāatstāj nepiemērotas, tomēr ar juridisku interpretāciju nav jāpapildina un dažkārt pat nav iespējams materiāltiesiski papildināt valsts tiesības.

28

Tādēļ saskaņā ar iesniedzējtiesas viedokli direktīvai atbilstīga valsts tiesību interpretācija nevarot izpausties kā slēpta likumdošanas darbība, piesavinoties valsts likumdevēja kompetenci un tādējādi pārsniedzot par tiesību piemērošanu atbildīgo iestāžu kompetenci.

29

Iesniedzējtiesas skatījumā šajā lietā – bez valsts likumdevēja iesaistīšanās – ar valsts tiesību interpretāciju atbilstīgi Direktīvas 1999/62 21. panta 2. punktam Likumu par ceļu satiksmi nav iespējams papildināt, iekļaujot tajā samērīguma prasību, jo, pirmkārt, šajā tiesību normā saistībā ar pašu naudas sodu apmēra noteikšanu ir norādīts uz dekrētu un, otrkārt, Ungārijas tiesiskajā regulējumā, kurš ir jāpiemēro un jāinterpretē, šī samērīguma prasība nav ietverta.

30

Iesniedzējtiesa norāda, ka jautājumā par to, vai, valsts likumdevējam valsts tiesībās neieviešot samērīguma prasību, šī prasība var tikt interpretēta atbilstīgi Savienības tiesībām, speciālistu viedokļi dalās un tie ir ļoti atšķirīgi.

31

Šajos apstākļos Szombathelyi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Sombathejas Administratīvo un darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar prejudiciālajiem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai sankciju – ko dalībvalstis noteikušas par to valsts tiesību normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas saskaņā ar Direktīvu 1999/62, – samērīguma prasība, kura paredzēta šīs direktīvas 9.a pantā, ir tieši piemērojama tiesību norma un, ja atbilde ir noliedzoša, – vai attiecīgās dalībvalsts tiesas un administratīvās iestādes Savienības tiesībām atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas nolūkos var un tām ir pienākums, neiesaistoties valsts likumdevējam, papildināt attiecīgo valsts tiesisko regulējumu ar materiāltiesiskajiem kritērijiem, kas noteikti Tiesas judikatūrā.

33

Ungārijas valdība apstrīd uzdoto jautājumu pieņemamību, attiecībā uz pirmo jautājumu norādīdama, ka, tā kā Tiesas pastāvīgā judikatūra ir viegli piemērojama pamatlietā, atbilde uz šo jautājumu nav nepieciešama pamatlietas atrisināšanai, un attiecībā uz otro jautājumu norādīdama, ka no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka tā sagaida, ka Tiesa tai norādīs, kā pamatlietā atbilstīgi Savienības tiesībām interpretēt valsts tiesības, – bet tas ir tikai valsts tiesas kompetencē.

34

Attiecībā uz pirmo iebildi par nepieņemamību ir jāatgādina, ka saistībā ar LESD 267. pantā noteikto sadarbību starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, izvērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (skat. tostarp spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Wirtschaftsakademie Schleswig-Holstein, C‑210/16, EU:C:2018:388, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības noteikuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (tostarp skat. spriedumu, 2018. gada 31. maijs, Zheng, C‑190/17, EU:C:2018:357, 21. punkts).

36

Taču šajā gadījumā tas tā nav. Proti, vispirms iesniedzējtiesas lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu ir sniegts pietiekams faktisko un tiesisko apstākļu izklāsts, lai ļautu saprast uzdoto jautājumu piemērojamību. Turpinājumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidri norādīti iemesli, kuru dēļ iesniedzējtiesa šaubās par to, kā interpretēt Direktīvas 1999/62 9.a pantu, tostarp tajā paredzēto samērīguma prasību, ko Tiesa ir interpretējusi 2017. gada 22. marta spriedumā Euro-Team un Spirál‑Gép (C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229). Visbeidzot, lūgtajai interpretācijai ir saikne ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetu, un prejudiciālie jautājumi nav hipotētiski, jo Tiesas atbilde tieši ietekmēs naudas sodu, kāds varētu tikt vai netikt piemērots prasītājai pamatlietā.

37

Attiecībā uz otro iebildi par nepieņemamību no pastāvīgās judikatūras, protams, izriet, ka Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, jo šāda interpretācija ir tikai valsts tiesu kompetencē (spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Grupo Norte Facility, C‑574/16, EU:C:2018:390, 32. punkts).

38

Tomēr ir jākonstatē, ka jautājumi, iesniedzējtiesas formulējumā, attiecas nevis uz Ungārijas tiesību, bet gan uz Savienības tiesību interpretāciju, konkrētāk, Direktīvas 1999/62 9.a pantā izvirzītās samērīguma prasības interpretāciju, kā arī uz sekām, kādas izriet no 2017. gada 22. marta sprieduma Euro-Team un Spirál‑Gép (C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229), – un tas ietilpst Tiesas kompetencē.

39

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzdotie jautājumi ir jāuzskata par pieņemamiem.

40

Jāatgādina, ka samērīguma princips ietilpst Savienības tiesību vispārējos principos, kas ir pamatā dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir jāievēro ar valsts tiesisko regulējumu, kurš ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā vai ar kuru tās ir īstenotas (skat. tostarp rīkojumu, 2014. gada 12. jūnijs, Pańczyk, C‑28/14, nav publicēts, EU:C:2014:2003, 26. punkts). Saskaņā ar samērīguma principu dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kuri ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šo principu, kas ir garantēts ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar pārkāpuma smagumu, dalībvalstīm ir prasīts ievērot, kad tās īsteno Savienības tiesības saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu.

42

Tādējādi sankcijas bardzībai ir jāatbilst attiecīgā pārkāpuma smagumam, jo šāda prasība izriet gan no Hartas 52. panta 1. punkta, gan no tās 49. panta 3. punktā paredzētā sodu samērīguma principa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 56. punkts).

43

No Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) izriet, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tiesības, kas garantētas tās 49. pantā, atbilst arī tiesībām, kas ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kura parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), tādēļ to nozīme un darbības joma ir tādas pašas kā ECPAK paredzētajām tiesībām. Tātad Eiropas Cilvēktiesību tiesas prasības attiecībā uz sankciju samērīgumu ir piemērojamas tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, kopsakarā piemērojot Hartas 17. panta 1. punktu, 51. panta 1. punktu un 52. panta 1. un 3. punktu.

44

Turklāt ir jānorāda, ka, lai pārbaudītu, vai ir izdarīts to tiesību uz īpašumu, kas ir noteiktas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. papildu protokola, kurš parakstīts Parīzē 1952. gada 20. martā, 1. pantā – kurā ir paredzēts, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu, – pārkāpums, Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ņemot vērā lietas apstākļus, izvērtē, vai finansiālās sankcijas – gan krimināltiesiskās, gan administratīvās sankcijas – personai, kurai tās tiek piemērotas, nerada tik pārmērīgu apgrūtinājumu vai īpašuma atsavināšanu, ka tas padarītu šīs sankcijas nesamērīgas (skat. tostarp ECT spriedumus, 2013. gada 18. jūnijs, S.C. Complex Herta Import Export S.R.L. Lipova pret Rumāniju, CE:ECHR:2013:0618JUD001711804, 38. punkts, un 2014. gada 4. marts, Grande Stevens u.c. pret Itāliju, CE:ECHR:2014:0304JUD001864010, 199. punkts).

45

No tā izriet, ka saskaņā ar samērīguma principu, pirmkārt, piemērotajai sankcijai ir jāatbilst pārkāpuma smagumam un, otrkārt, nosakot sankciju, kā arī nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā katras lietas individuālie apstākļi.

46

Uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

47

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru visos gadījumos, kad direktīvas normas no satura viedokļa ir beznosacījumu un pietiekami precīzas, privātpersonas var pamatoti uz tām atsaukties, vēršoties pret dalībvalsti šīs valsts tiesās, ja tā noteiktajā termiņā nav transponējusi šo direktīvu valsts tiesībās vai arī ir transponējusi to nepareizi (spriedums, 2017. gada 15. februāris, British Film Institute, C‑592/15, EU:C:2017:117, 13. punkts).

48

Šajā ziņā ir kopā jāizskata attiecīgās normas veids, sistēmiskā uzbūve un redakcija (spriedums, 1974. gada 4. decembris, van Duyn, 41/74, EU:C:1974:133, 12. punkts). Tā it īpaši ir gadījumā, ja aplūkojamās direktīvas normā ir paredzēts pienākums, kuram nav noteiktas nekādas atkāpes vai nosacījumi un kam tā rakstura dēļ nav jāpieņem nedz Savienības iestāžu, nedz dalībvalstu tiesību akti, un kas neatstāj tām nekādu rīcības brīvību attiecībā uz tā izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 4. decembris, van Duyn, 41/74, EU:C:1974:133, 6. un 13. punkts, kā arī 2010. gada 22. decembris, Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2010:819, 79. punkts).

49

Tātad šajā gadījumā ir jāizvērtē, vai Direktīvas 1999/62 9.a pantā izvirzītā samērīguma prasība no satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīza, lai privātpersona varētu uz to atsaukties, valsts iestādēs vēršoties pret attiecīgo valsti.

50

Saskaņā ar norādīto tiesību normu dalībvalstis izstrādā sankciju sistēmu, kas ir piemērojama par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu; minētajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

51

Tādējādi, lai saistībā ar Direktīvu 1999/62 tiktu īstenots samērīguma princips, dalībvalstīm ir jāpieņem tiesību akti, kas nepieciešami saskaņā ar valsts tiesībām, jo šīs direktīvas 9.a pantā ir noteikts pienākums, kura rakstura dēļ šīm dalībvalstīm ir jāpieņem tiesību akts, un tām ir plaša rīcības brīvība šī pienākuma transponēšanā.

52

Tomēr šajā ziņā ir jākonstatē, ka minētajā direktīvā nav sīkāk reglamentēts, kā minētās valsts sankcijas būtu nosakāmas, un it īpaši nav noteikts neviens skaidrs kritērijs šādu sankciju samērīguma novērtēšanai (spriedums, 2017. gada 22. marts, Euro-Team un Spirál‑Gép, C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229, 38. punkts).

53

Tādēļ, tā kā ir nepieciešama dalībvalstu iesaistīšanās un tām ir piešķirta ievērojama rīcības brīvība, nevar tikt uzskatīts, ka Direktīvas 1999/62 9.a pants no satura viedokļa būtu beznosacījumu un pietiekami precīzs; tādējādi tā tieša iedarbība ir izslēgta.

54

Pretēja interpretācija praksē nozīmētu, ka tiktu izslēgta rīcības brīvība, kāda ir piešķirta tikai valstu likumdevējiem, kam ir jāizstrādā piemērota sankciju sistēma atbilstīgi Direktīvas 1999/62 9.a pantā paredzētajiem noteikumiem.

55

No tā izriet, ka apstākļos, kādi ir pamatlietā, Direktīvas 1999/62 9.a pantā izvirzītā sankciju samērīguma prasība nevar tikt interpretēta tā, ka saskaņā ar to valsts tiesai būtu jārīkojas valsts likumdevēja vietā.

56

Tādējādi Direktīvas 1999/62 9.a pantam nav tiešas iedarbības un tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, attiecīgajām personām ar to nav piešķirtas tiesības atsaukties uz to valsts iestādēs.

57

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no direktīvas izrietošs dalībvalstu pienākums sasniegt tajā paredzēto rezultātu, kā arī dalībvalstu pienākums atbilstoši LES 4. panta 3. punktam un LESD 288. pantam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti šī pienākuma izpildes nodrošināšanai, attiecas uz visām dalībvalstu iestādēm, tostarp tiesu iestādēm, atbilstoši to kompetencei (skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López, C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 24. janvāris, Pantuso u.c., C‑616/16 un C‑617/16, EU:C:2018:32, 42. punkts).

58

Šī pienākuma izpildei atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilstu to mērķim (skat. tostarp spriedumus, 2016. gada 13. jūlijs, Pöpperl, C‑187/15, EU:C:2016:550, 43. punkts, kā arī 2018. gada 28. jūnijs, Crespo Rey, C‑2/17, EU:C:2018:511, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Tomēr šim atbilstīgas interpretācijas principam ir zināmas robežas. Tādējādi valsts tiesas pienākuma ņemt vērā Savienības tiesības, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (skat. tostarp spriedumu, 2016. gada 13. jūlijs, Pöpperl, C‑187/15, EU:C:2016:550, 44. punkts).

60

Neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka valsts tiesību interpretācija atbilstīgi Direktīvas 1999/62 9.a pantam var izraisīt contra legem interpretāciju, jo tiesai nāktos samazināt prasītājai pamatlietā noteiktā naudas soda apmēru, lai gan Ungārijas tiesiskajā regulējumā par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir precīzi norādīts naudas sodu apmērs, neparedzot iespēju tos samazināt un neprasot, lai tie atbilstu samērīguma principam.

61

Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka, ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Savienības tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām ir piešķirtas privātpersonām, vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu, ja tās piemērošana lietas apstākļos izraisītu rezultātu, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām (spriedums, 2016. gada 13. jūlijs, Pöpperl, C‑187/15, EU:C:2016:550, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, pirmkārt, ka nevar tikt uzskatīts, ka Direktīvas 1999/62 9.a pantā izvirzītajai samērīguma prasībai būtu tieša iedarbība, un, otrkārt, ka valsts tiesai atbilstoši pienākumam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu šīs tiesību normas īstenošanu, ir jāinterpretē valsts tiesības atbilstīgi minētajai normai vai, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, jāatstāj bez piemērošanas jebkura valsts tiesību norma, ja tās piemērošana lietas apstākļos izraisītu rezultātu, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Nevar tikt uzskatīts, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/62/EK (1999. gada 17. jūnijs) par dažu infrastruktūru lietošanas maksas noteikšanu smagajiem kravas transportlīdzekļiem, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/76/ES (2011. gada 27. septembris), 9.a pantā izvirzītajai samērīguma prasībai būtu tieša iedarbība.

Valsts tiesai atbilstoši pienākumam veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu šīs tiesību normas īstenošanu, ir jāinterpretē valsts tiesības atbilstīgi minētajai normai vai, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, jāatstāj bez piemērošanas jebkura valsts tiesību norma, ja tās piemērošana lietas apstākļos izraisītu rezultātu, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām.