–

Bashar Ibrahim, Mahmud Ibrahim, Fadwa Ibrahim, Bushra Ibrahim, kā arī nepilngadīgo bērnu Mohammad Ibrahim un Ahmad Ibrahim, kā arī N. Sharqawi un viņas nepilngadīgo bērnu Yazan Fattayrji un Hosam Fattayrji vārdā – D. Kösterke‑Zerbe, Rechtsanwältin,

–

T. Magamadov vārdā – I. Stern, Rechtsanwältin,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, R. Kanitz un M. Henning, kā arī V. Thanisch, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Van Lul un P. Cottin, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas, kā arī E. de Moustier un E. Armoet, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Cordi un L. D’Ascia, avvocati dello Stato,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī M. M. Tátrai, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer, kā arī M. Bulterman, C. S. Schillemans un M. Gijzen, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon, kā arī C. Crane, pārstāvji, kuriem palīdz D. Blundell, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un C. Ladenburger, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.; turpmāk tekstā – “Procedūru direktīva”) 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 52. panta pirmās daļas, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. un 18. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi ir iesniegti četrās tiesvedībās, kurās Bashar Ibrahim (lieta C‑297/17), Mahmud Ibrahim, Fadwa Ibrahim, Bushra Ibrahim un nepilngadīgie bērni Mohammad un Ahmad Ibrahim (lieta C‑318/17), kā arī Nisreen Sharqawi un viņas nepilngadīgie bērni Yazan un Hosam Fattayrji (lieta C‑319/17) vēršas pret Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), kā arī pēdējā minētā vēršas pret Taus Magamadov (lieta C‑438/17) saistībā ar Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Pārvalde”) pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem ieinteresētajām personām ir atteiktas tiesības uz patvēruma piešķiršanu.

3

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 3. pantā “Spīdzināšanas aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

4

Hartas 1. pantā “Cilvēka cieņa” ir paredzēts:

“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”

5

Hartas 4. pantā “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

6

Hartas 18. pantā “Patvēruma tiesības” ir paredzēts:

“Patvēruma tiesības garantē, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu [(Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)] un 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļu statusu, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “Līgumi”).”

7

Hartas 47. panta “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu” pirmajā daļā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.”

8

Hartas 51. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”

9

Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 3. punktā ir noteikts:

“Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.”

10

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Kvalificēšanas direktīva”) 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

11

Kvalificēšanas direktīvas II nodaļā ir paredzēti starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšanas nosacījumi.

12

Šajā II nodaļā ir ietverts Kvalificēšanas direktīvas 4. pants “Faktu un apstākļu novērtēšana”, kura 3. punktā ir noteikts:

“Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..].”

13

Kvalificēšanas direktīvas III nodaļā ir paredzēti nosacījumi, lai persona varētu tikt kvalificēta par bēgli. Šajā kontekstā šīs direktīvas 9. pantā “Vajāšanas darbības” un 10. pantā “Vajāšanas iemesli” ir paredzēti apstākļi, kas ir jāņem vērā, novērtējot, vai pret pieteikuma iesniedzēju ir vai varētu tikt īstenota vajāšana.

14

Kvalificēšanas direktīvas IV nodaļā “Bēgļa statuss” ir ietverts 13. pants “Bēgļa statusa piešķiršana”, kurā ir noteikts:

“Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.”

15

Kvalificēšanas direktīvas V un VI nodaļā attiecīgi ir definēti alternatīvās aizsardzības nosacījumi un ar šo aizsardzību piešķirtais statuss.

16

Kvalificēšanas direktīvas VII nodaļā, kurā ir ietverti tās 20.–35. pants, ir definēts starptautiskās aizsardzības statuss.

17

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), ir atcelta un aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”).

18

Kamēr Dublinas II regulā saskaņā ar tās 1. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 2. panta c) punktu, bija paredzēti tikai kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu Konvencijas par bēgļu statusu, kas ir parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), izpratnē, Dublinas III regulas priekšmets, kā tas izriet no tās 1. panta, šobrīd ir paredzēt šādus kritērijus un mehānismus attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas saskaņā ar Dublinas III regulas 2. panta b) punktā paredzēto definīciju, kurā ir ietverta atsauce uz Kvalificēšanas regulas 2. panta h) punkta definīciju, ir vērsti uz bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa iegūšanu.

19

Dublinas III regulas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums uzņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kura pieteikums ir noraidīts un kurš ir sagatavojis pieteikumu citā dalībvalstī vai kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas.

20

Dublinas III regulas 49. pantā “Stāšanās spēkā un piemērošana” ir noteikts:

“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti no sestā mēneša pēc regulas spēkā stāšanās pirmās dienas, un no minētās dienas to piemēro visiem pieprasījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzējus vai uzņemt tos atpakaļ neatkarīgi no datuma, kad sagatavots pieteikums. Dalībvalsti, kas atbildīga par tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts pirms minētās dienas, nosaka saskaņā ar [Dublinas II regulā] izklāstītajiem kritērijiem.

[..]”

21

Ar Procedūru direktīvu ir pārstrādāta Padomes Direktīva 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.).

22

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 1. pantu tās mērķis bija noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai. Šīs direktīvas 2. panta b) punktā “patvēruma pieteikums” bija definēts kā pieteikums, ko ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks un ko var uztvert kā prasību starptautiskas aizsardzības saņemšanai no dalībvalsts saskaņā ar Ženēvas konvenciju.

23

Direktīvas 2005/85 25. pantā bija noteikts:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar [Dublinas II regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai meklētāju var kvalificēt kā bēgli [..], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt patvēruma pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu, ja:

[..].”

24

Atbilstoši Procedūru direktīvas 1. pantam tās mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvu.

25

Procedūru direktīvas 2. panta b) punktā “starptautiskās aizsardzības pieteikuma” jēdziens ir definēts kā pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu, un kurā nepārprotami nav pieprasīta cita veida aizsardzība, kura ir ārpus Kvalificēšanas direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu.

26

Procedūru direktīvas 10. panta 2. punktā ir noteikts:

“Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, atbildīgā iestāde vispirms nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir kvalificējami kā bēgļi, un, ja nē, tad nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi saņemt alternatīvo aizsardzību.”

27

Procedūru direktīvas 33. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir noteikts:

“1.   Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvu, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.

2.   Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..]

[..].”

28

Procedūru direktīvas 40. panta “Turpmāks pieteikums” 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.   Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar [Kvalificēšanas direktīvu].

3.   Ja sākotnējā izskatīšanā, kas minēta 2. punktā, tiek konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar [Kvalificēšanas direktīvu], pieteikumu turpina izskatīt saskaņā ar II nodaļu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku pieteikumu.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikumu turpinās izskatīt tikai tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs iepriekšējā procedūrā nevarēja, nebūdams pie tā vainīgs, izvērtēt situācijas, kas aprakstītas šā panta 2. un 3. punktā, jo īpaši izmantojot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 46. pantu.”

29

Procedūru direktīvas 51. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. līdz 30. panta, 31. panta 1., 2. un 6. līdz 9. punkta, 32. līdz 46. panta, 49. un 50. panta un I pielikuma prasības vēlākais līdz 2015. gada 20. jūlijam. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto pasākumu tekstu.”

30

Procedūru direktīvas 52. panta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas minēti 51. panta 1. punktā, starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti, un procedūrām par starptautiskās aizsardzības atņemšanu, kas uzsāktas pēc 2015. gada 20. jūlija vai agrākā datumā. Pieteikumus, kas iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija, un procedūras par bēgļa statusa atņemšanu, kas uzsāktas pirms minētā datuma, reglamentē normatīvie un administratīvie akti, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu [2005/85].”

31

Procedūru direktīvas 53. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Direktīvu 2005/85 tām dalībvalstīm, kurām ir saistoša Procedūru direktīva, atceļ no 2015. gada 21. jūlija, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz II pielikuma B daļā paredzēto termiņu šīs direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos.

32

Procedūru direktīvas 54. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tā “stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī”, kas tika veikta 2013. gada 29. jūnijā.

33

Asylgesetz (Patvēruma tiesību likums, turpmāk tekstā – “AsylG”), kas ir grozīts ar 2016. gada 31. jūlijaIntegrationsgesetz (Likums par integrāciju, BGBl. 2016 I, 1939. lpp.; turpmāk tekstā – “Integrationsgesetz”), grozījumiem stājoties spēkā 2016. gada 6. augustā, 29. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir paredzēts:

“(1)   Patvēruma pieteikums nav pieņemams, ja:

[..].”

34

AsylG 77. panta 1. punktā ir noteikts:

“Strīdos, uz kuriem attiecas šis likums, tiesa balstās uz faktisko un tiesisko situāciju brīdī, kad tiek noturēta pēdējā tiesas sēde; ja nolēmums tiek pieņemts, nenoturot tiesas sēdi, noteicošais ir brīdis, kad tiek pieņemts nolēmums [..].”

35

Prasītāji pamatlietā ir patvēruma meklētāji – Sīrijā dzīvojuši palestīniešu izcelsmes bezvalstnieki.

36

Bashar Ibrahim, kas ir prasītājs pamatlietā, runājot par lietu C‑297/17, ir M. Ibrahim un F. Ibrahim dēls, kā arī brālis pēdējo minēto trīs pārējiem bērniem, kuri, tāpat kā viņu vecāki, ir prasītāji pamatlietā, runājot par lietu C‑318/17. Nisreen Sharqawi un viņas nepilngadīgie bērni ir prasītāji pamatlietā, runājot par lietu C‑319/17.

37

Ieinteresētās personas 2012. gadā atstāja Sīriju un ieradās Bulgārijā, kur ar 2013. gada 26. februāra un 7. maija lēmumiem viņiem tika piešķirta alternatīvā aizsardzība. 2013. gada novembrī viņi, šķērsojot Rumāniju, Ungāriju un Austriju, ieradās Vācijā, kur 2013. gada 29. novembrī iesniedza jaunus patvēruma pieteikumus.

38

2014. gada 22. janvārī Pārvalde nosūtīja Bulgārijas iestādei, kas ir atbildīga par bēgļu jautājumiem, ieinteresēto personu atpakaļuzņemšanas pieprasījumus, un tā tos noraidīja ar 2014. gada 28. janvāra un 10. februāra vēstulēm. Šī iestāde uzskatīja, ka, ņemot vērā Bulgārijā prasītājiem pamatlietā jau piešķirto alternatīvo aizsardzību, Dublinas III regulā paredzētā atpakaļuzņemšanas sistēma viņiem konkrētajā gadījumā neesot piemērojama. Turklāt Bulgārijas kompetentā iestāde esot reģionālā robežpolicija.

39

Ar 2014. gada 27. februāra un 19. marta lēmumiem Pārvalde, neizvērtējot patvēruma pieteikumus pēc būtības, atteica patvēruma tiesību piešķiršanu ieinteresētajām personām, jo viņi esot ieradušies no drošas trešās valsts. Tā uzdeva nogādāt viņus atpakaļ līdz Bulgārijas robežai.

40

Ar attiecīgi 2014. gada 20. maijā un 22. jūlijā pasludinātiem spriedumiem Verwaltungsgericht Trier (Trīres Administratīvā tiesa, Vācija) noraidīja par šiem lēmumiem iesniegtos pieteikumus.

41

Ar 2016. gada 18. februāra spriedumiem Oberverwaltungsgericht Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) atcēla rīkojumus par ieinteresēto personu nogādāšanu līdz Bulgārijas robežai, bet noraidīja tās izskatāmās apelācijas sūdzības pārējā daļā. Šī pēdējā minētā tiesa uzskatīja, ka ieinteresētajām personām esot pamatoti atteiktas patvēruma tiesības Vācijā, jo viņi šajā dalībvalstī ir ieradušies no drošas trešās valsts, tas ir, Austrijas. Tomēr minētie lēmumi par nogādāšanu līdz Bulgārijas robežai esot prettiesiski, jo neesot konstatēts, ka Bulgārijas Republika joprojām piekristu prasītāju atpakaļuzņemšanai.

42

Prasītāji pamatlietā šos nolēmumus, ar kuriem daļēji tika noraidītas viņu apelācijas sūdzības, pārsūdzēja Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). Viņi tostarp apgalvo, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 49. panta otrās daļas otro teikumu uz viņu situāciju joprojām attiecoties Dublinas II regula un ka pēdējā minētā esot joprojām piemērojama arī pēc alternatīvās aizsardzības piešķiršanas. Saskaņā ar Dublinas II regulas noteikumiem Bulgārijas Republikas sākotnējā atbildība esot tikusi pārnesta uz Vācijas Federatīvo Republiku atbilstoši šajā regulā paredzētajai procedūrai.

43

Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka attiecīgie patvēruma pieteikumi no attiecīgā brīža esot nepieņemami, piemērojot AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, kura saturs atbilst Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta saturam.

44

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) konstatē, ka Pārvalde neesot varējusi atteikties izskatīt tai iesniegtos patvēruma pieteikumus, pamatojoties uz to, ka prasītāji ir ieradušies no drošām valstīm. Proti, tā kā valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, droša trešā valsts varot būt tikai valsts, kas nav Savienības dalībvalsts. Tādējādi esot jānosaka, vai strīdīgos lēmumus var uzskatīt par noraidīšanas lēmumiem, kas ir balstīti uz patvēruma pieteikumu nepieņemamību atbilstoši AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunktam.

45

Šajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un katrā no lietām C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17 uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

46

T. Magamadov, kas ir sevi par čečenu dēvējošs Krievijas pilsonis – patvēruma pieteikuma iesniedzējs, 2007. gadā ieradās Polijā, kur ar 2008. gada 13. oktobra lēmumu viņam tika piešķirta alternatīvā aizsardzība. 2012. gada jūnijā viņš ar savu sievu un bērnu ieceļoja Vācijā, kur viņš 2012. gada 19. jūnijā iesniedza patvēruma pieteikumu.

47

2013. gada 13. februārī Pārvalde nosūtīja ieinteresētās personas un viņa ģimenes atpakaļuzņemšanas pieprasījumu Polijas iestādēm, kuras 2013. gada 18. februārī paziņoja par gatavību uzņemt šīs personas atpakaļ.

48

Ar 2013. gada 13. marta lēmumu Pārvalde, neizskatot lietu pēc būtības, uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzēja un viņa ģimenes iesniegtie patvēruma pieteikumi esot nepieņemami, jo par šo pieteikumu izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts esot Polijas Republika, un uzdeva pārsūtīt ieinteresētās personas uz Poliju. Tā kā T. Magamadov sievas veselības problēmu dēļ pārsūtīšana noteiktajā termiņā nenotika, Pārvalde ar 2013. gada 24. septembra lēmumu atcēla savu 2013. gada 13. marta lēmumu, pamatojoties uz to, ka šī termiņa izbeigšanās dēļ Vācijas Federatīvā Republika esot kļuvusi par dalībvalsti, kas ir atbildīga par minēto pieteikumu izskatīšanu. Ar 2014. gada 23. jūnija lēmumu Pārvalde atteica prasītājam starptautisko aizsardzību un patvēruma tiesības, pamatojoties uz to, ka Vācijā viņš ir ieradies no drošas trešās valsts, tas ir, Polijas, un uzdeva nosūtīt viņu uz šo dalībvalsti.

49

Ar 2015. gada 19. maija spriedumu Verwaltungsgericht Potsdam (Potsdamas Administratīvā tiesa, Vācija) noraidīja par šo pēdējo minēto lēmumu iesniegto pieteikumu.

50

Ar 2016. gada 21. aprīļa spriedumu Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes un Brandenburgas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) atcēla Pārvaldes 2014. gada 23. jūnija lēmumu. Tā uzskatīja, ka noteikums, saskaņā ar kuru patvērumu nepiešķir ārvalsts valstspiederīgajam, kas ir ieradies no drošas valsts, pamatlietā neesot piemērojams, ievērojot AsylG 26.bis panta 1. punkta trešā teikuma 2. apakšpunktā paredzēto atkāpi, saskaņā ar kuru noteikums par drošu trešo valsti nav piemērojams, ja, kā tas ir šajā lietā, Vācijas Federatīvā Republika ir kļuvusi par dalībvalsti, kas ir atbildīga par ieinteresētās personas aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Savienības tiesībām. Tā kā pamatlietā aplūkojamais patvēruma pieteikums esot iesniegts pirms 2015. gada 20. jūlija, tad šajā lietā esot piemērojama Direktīva 2005/85. Taču ar šo direktīvu dalībvalstij noraidīt patvēruma pieteikumu, neveicot izvērtēšanu pēc būtības, esot ļauts vienīgi tad, ja citā dalībvalstī konkrētajai personai ir piešķirts bēgļa statuss.

51

Vācijas Federatīvā Republika iesniedza revīzijas sūdzību par šo spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa). Tā it īpaši uzskata, ka saskaņā ar AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, kurā ar Integrationsgesetz ir izdarīti grozījumi, pamatlietā aplūkojamais patvēruma pieteikums šobrīd esot nepieņemams, jo T. Magamadov ir piešķirta starptautiskā aizsardzība Polijā. Ieinteresētā persona savukārt uzskata, ka viņa 2012. gada 19. jūnijā iesniegtais patvēruma pieteikums neesot nepieņemams, jo Polijas Republika viņam esot piešķīrusi nevis bēgļa statusu, bet vienkāršu alternatīvo aizsardzību.

52

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) konstatē, ka Pārvalde neesot varējusi atteikties izskatīt tai iesniegtos patvēruma pieteikumus, pamatojoties uz to, ka prasītājs ir ieradies no drošas trešās valsts. Proti, tā kā valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, droša trešā valsts varot būt tikai valsts, kas nav Savienības dalībvalsts. Tādējādi esot jānosaka, vai strīdīgais lēmumu var tikt uzskatīts par noraidīšanas lēmumu, kas ir balstīts uz patvēruma pieteikuma nepieņemamību atbilstoši AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunktam.

53

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

54

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 9. jūnija rīkojumu lietas C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai, jo šajās trīs lietās uzdotie prejudiciālie jautājumi ir identiski. Turklāt ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 30. janvāra lēmumu šīs lietas un lieta C‑438/17 tika apvienotas mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

55

Savos lēmumos lūgt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdza piemērot Tiesas Reglamenta 105. pantu 1. punktā paredzēto paātrināto tiesvedību. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 14. jūlija rīkojumu Ibrahim u.c. (C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17, nav publicēts, EU:C:2017:561), kā arī 2017. gada 19. septembra rīkojumu Magamadov (C‑438/17, nav publicēts, EU:C:2017:723) šie pieteikumi tika noraidīti.

56

Ar saviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopumā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Procedūru direktīvas 52. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij ir atļauts paredzēt, ka valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tiek tūlītēji piemērota patvēruma pieteikumiem, par kuriem vēl nav pieņemts galīgs lēmums, kuri ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija un pirms šīs valsts tiesību normas stāšanās spēkā. Lietā C‑438/17 šī tiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai tas tā ir arī tad, ja patvēruma pieteikums ir iesniegts pirms Procedūru direktīvas stāšanās spēkā un saskaņā ar Dublinas III regulas 49. pantu tas vēl pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.

57

Saskaņā ar Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu, ja cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību.

58

Tā kā ar šo tiesību normu ir paredzēta iespēja noraidīt šādu pieteikumu kā nepieņemamu arī situācijās, kad pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī ir piešķirta tikai alternatīvā aizsardzība, ar šo tiesību normu ir paplašināta agrāk Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā iespēja, ar kuru šāds noraidījums bija pieļaujams tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī bija piešķirts bēgļa statuss.

59

No Procedūru direktīvas 51. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu tostarp šīs direktīvas 33. panta prasības vēlākais līdz 2015. gada 20. jūlijam. Turklāt saskaņā ar Procedūru direktīvas 53. panta pirmo daļu Direktīva 2005/85 ir atcelta no 2015. gada 21. jūlija.

60

Procedūru direktīvas 52. panta pirmajā daļā ir paredzēti pārejas noteikumi.

61

Tātad saskaņā ar šīs direktīvas 52. panta pirmās daļas pirmo teikumu dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas minēti 51. panta 1. punktā, starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti, un procedūrām par starptautiskās aizsardzības atņemšanu, kas uzsāktas “pēc 2015. gada 20. jūlija vai agrākā datumā”.

62

Procedūru direktīvas 52. panta pirmās daļas otrajā teikumā ir paredzēts, ka pieteikumus, kas iesniegti “pirms 2015. gada 20. jūlija”, un procedūras par bēgļa statusa atņemšanu, kas uzsāktas pirms minētā datuma, reglamentē normatīvie un administratīvie akti, kas ir pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2005/85.

63

No Procedūru direktīvas sagatavošanas dokumentiem, it īpaši, salīdzinot Padomes Nostāju (ES) Nr. 7/2013 pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, kas ir pieņemta 2013. gada 6. jūnijā (OV 2013, C 179 E, 27. lpp.), ar Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem starptautiskās aizsardzības statusu (COM(2009) 554, galīgā redakcija), izriet, ka Procedūru direktīvas 52. panta pirmās daļas pirmajā teikumā iekļautie vārdi “vai agrākā datumā” ir pievienoti likumdošanas procesa gaitā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 71. punkts).

64

Līdz ar to, neraugoties uz spriedzi starp Procedūru direktīvas 52. panta pirmās daļas pirmo un otro teikumu, no minētajiem sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies atļaut dalībvalstīm, kuras to vēlas, savas tiesību normas, ar kurām tiek īstenota šī direktīva, ar tūlītēju iedarbību piemērot starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 72. punkts).

65

Turklāt nekas minētajos sagatavošanas dokumentos neliecina par to, ka Savienības likumdevējs šo Procedūru direktīvas 52. panta pirmajā daļā dalībvalstīm paredzēto iespēju būtu paredzējis ierobežot tikai ar tiesību normām, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem ir labvēlīgākas par tām, kas ir pieņemtas iepriekš, lai transponētu Direktīvu 2005/85.

66

Tomēr, lai gan ar Procedūru direktīvas 52. panta pirmo daļu dalībvalstīm ir atļauts piemērot savas tiesību normas, ar kurām tiek īstenota šī direktīva, starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija, ar to tām nav uzlikts šāds pienākums. Tā kā ar šo tiesību normu, izmantojot formulējumu “kas uzsāktas pēc 2015. gada 20. jūlija vai agrākā datumā”, tiek piedāvātas dažādas piemērošanas laikā iespējas, tad, lai, īstenojot Savienības tiesību aktus, tiktu ievērots tiesiskās drošības princips un vienlīdzības likuma priekšā princips un lai tādējādi starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji būtu aizsargāti pret patvaļīgiem lēmumiem, visām dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva, ir svarīgi starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kas ir iesniegti konkrētā laikposmā tās teritorijā, izskatīt paredzami un vienoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 73. punkts).

67

No iesniedzējtiesas nolēmumiem izriet, ka tiesību norma, ar kuru Vācijas tiesībās ir transponēts Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais papildu nepieņemamības pamats, tas ir, AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunkts, ir stājusies spēkā 2016. gada 6. augustā un ka, nepastāvot valsts līmeņa pārejas noteikumiem, iesniedzējtiesai, piemērojot AsylG 77. panta 1. punkta pirmo teikumu, savs nolēmums pamatlietā ir jābalsta uz faktisko un tiesisko situāciju, kāda ir pastāvējusi pēdējās tiesas sēdes minētajā tiesā datumā vai, ja nav bijusi tiesas sēde, tās lēmuma pieņemšanas datumā, un tātad – uz AsylG tā šajā datumā spēkā esošās redakcijas 29. pantu, ja vien ar Procedūru direktīvas 52. panta pirmo daļu nav liegta šīs redakcijas tūlītēja piemērošana pieteikumiem, kas ir iesniegti pirms tās spēkā stāšanās datuma, bet par kuriem vēl nav pieņemts galīgs nolēmums.

68

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka tāda valsts tiesību norma kā AsylG 77. panta 1. punkta pirmais teikums nodrošina, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi, kas Vācijas teritorijā ir iesniegti vienā un tajā pašā laikposmā un par kuriem, stājoties spēkā AsylG 29. panta 1. punkta 2. apakšpunktam, vēl nav pieņemts galīgs lēmums, tiktu izskatīti paredzami un vienoti.

69

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 64. un 65. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, ar Procedūru direktīvas 52. panta pirmo daļu netiek liegts, ka valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais papildu nepieņemamības pamats, saskaņā ar valsts tiesībām tiek piemērota ratione temporis patvēruma pieteikumiem, kas ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija un pirms šīs transponējošās tiesību normas stāšanās spēkā, bet par kuriem vēl nav pieņemts galīgs lēmums.

70

Treškārt, lai gan ar Procedūru direktīvas 52. panta pirmo daļu principā tāpat netiek liegts tūlītēji piemērot šīs direktīvas tiesību normas pieteikumiem, kas ir iesniegti pirms tās stāšanās spēkā, tomēr ir jākonstatē, ka minētās direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā papildu nepieņemamības pamata tūlītējas piemērošanas robežas ir tādā situācijā kā tā, kas tiek aplūkota lietā C‑438/17, kurā gan Vācijā iesniegtais patvēruma pieteikums, gan arī atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir iesniegti pirms 2014. gada 1. janvāra, no kā izriet, ka šis pieteikums saskaņā ar Dublinas III regulas 49. pantu vēl pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.

71

Proti, Procedūru direktīvā, kas ir pieņemta tajā pašā dienā, kad pieņemta Dublinas III regula, tāpat kā pēdējā minētajā regulā ir paredzēta tās darbības jomas paplašināšana uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, salīdzinot ar Direktīvu 2005/85, kas ir tās priekšgājēja un kurā bija reglamentēta vienīgi patvēruma procedūra. Tieši šajā plašākajā tiesiskajā regulējumā ir notikusi Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā papildu nepieņemamības pamata ieviešana, ar kuru dalībvalstīm ir atļauts noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu arī tad, ja pieteikuma iesniedzējam citā dalībvalstī ir piešķirtas nevis tiesības uz patvērumu, bet tikai alternatīvā aizsardzība.

72

Turklāt, kamēr Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktā ir paredzēta atsauce uz Dublinas II regulu, Procedūru direktīvas 33. panta 1. punktā ir paredzēta atsauce uz Dublinas III regulu.

73

Tātad no Dublinas III regulas un Procedūru direktīvas sistēmas, kā arī no Procedūru direktīvas 33. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka minētās direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto papildu nepieņemamības pamatu nav paredzēts piemērot tādam patvēruma pieteikumam, kas vēl pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.

74

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu lietās C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17, kā arī uz lietā C‑438/17 uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Procedūru direktīvas 52. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij ir atļauts paredzēt, ka valsts tiesību norma, ar kuru ir transponēts šīs direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tiek tūlītēji piemērota patvēruma pieteikumiem, par kuriem vēl nav pieņemts galīgs lēmums un kas ir iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija un pirms šīs valsts tiesību normas stāšanās spēkā. Turpretim ar šī 52. panta pirmo daļu, lasot to it īpaši minētā 33. panta gaismā, šāda tūlītējā piemērošana netiek pieļauta situācijā, kad gan patvēruma pieteikums, gan arī atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir iesniegti pirms Procedūru direktīvas stāšanās spēkā un saskaņā ar Dublinas III regulas 49. pantu joprojām pilnībā ietilpst Dublinas II regulas piemērošanas jomā.

75

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Procedūru direktīvas 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ar to ir atļauts noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu atbilstoši šī 33. panta 2. punkta a) apakšpunktam, nepastāvot šo dalībvalstu pienākumam prioritāri izmantot Dublinas II regulā un Dublinas III regulā paredzētās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras.

76

No Procedūru direktīvas 33. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar Dublinas III regulu, dalībvalstīm nav jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem, lai varētu saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvu, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šīs direktīvas 33. pantu. Šī 33. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitītas situācijas, kad dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu.

77

No Procedūru direktīvas 33. panta 1. punkta formulējuma, it īpaši no vārdu “papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Dublinas III regulu]” izmantošanas, kā arī procesuālās ekonomijas mērķa, uz ko ir vērsta šī tiesību norma, izriet, ka šīs direktīvas 33. panta 2. punktā uzskaitītajās situācijās dalībvalstīm ar to ir ļauts noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu, nepastāvot šo dalībvalstu pienākumam prioritāri izmantot Dublinas III regulā paredzētās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras.

78

Turklāt attiecībā uz tādiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem kā tie, kas tiek aplūkoti lietās C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17, uz kuriem daļēji attiecas Dublinas III regula, dalībvalsts nevar likumīgi vērsties pie citas dalībvalsts, lai tā saskaņā ar šajā regulā noteiktajām procedūrām uzņemtu vai atpakaļuzņemtu trešās valsts valstspiederīgo, kas ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pirmajā no šīm dalībvalstīm pēc tam, kad otrajā dalībvalstī tam tikusi piešķirta alternatīvā aizsardzība.

79

Šajā situācijā Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka šāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšana ir jānodrošina ar lēmumu par nepieņemamību, piemērojot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nevis pieņemot lēmumu par pārsūtīšanu un neizskatīšanu atbilstoši Dublinas III regulas 26. pantam (skat. rīkojumu, 2017. gada 5. aprīlis, Ahmed, C‑36/17, EU:C:2017:273, 39. un 41. punkts).

80

Šajos apstākļos uz otro jautājumu lietās C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17 ir jāatbild, ka tādā situācijā kā šajās lietās aplūkojamā Procedūru direktīvas 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ar to ir atļauts noraidīt patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu atbilstoši šī 33. panta 2. punkta a) apakšpunktam, nepastāvot šo dalībvalstu pienākumam vai iespējai prioritāri izmantot Dublinas III regulā paredzētās uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras.

81

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopumā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts izmanto šajā tiesību normā paredzēto iespēju noraidīt kā nepieņemamu lūgumu piešķirt bēgļa statusu, pamatojoties uz to, ka citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējam jau ir piešķirta alternatīvā aizsardzība, ja alternatīvās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļi šajā citā dalībvalstī ir vai nu pretrunā Hartas 4. pantam, vai arī neatbilst Kvalificēšanas direktīvas VII nodaļas nosacījumiem, tomēr vēl nepārkāpjot šo 4. pantu. Tā jautā, vai attiecīgajā gadījumā tas tā ir arī tad, ja šie saņēmēji minētajā citā dalībvalstī nesaņem eksistences nodrošināšanas pabalstus vai saņem šādus pabalstus būtiski mazākā apjomā nekā citās dalībvalstīs, tomēr attieksme pret viņiem šajā ziņā ir tāda pati kā pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem.

82

Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts izmanto šo iespēju, ja patvēruma procesu citā dalībvalstī raksturoja un joprojām raksturo sistēmiskas nepilnības.

83

Runājot, pirmkārt, par šī sprieduma 81. punktā minēto situāciju, ir jāatgādina, ka Savienības tiesības ir balstītas uz pamatpremisu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ar visām pārējām dalībvalstīm – un tās to savstarpēji atzīst – ir kopīgas daudzas Savienības pamatvērtības, kā tas ir precizēts LES 2. pantā. Šī premisa nozīmē un pamato to, ka starp dalībvalstīm ir savstarpēja uzticēšanās šo vērtību atzīšanai un tātad Savienības tiesību, ar kurām tās tiek īstenotas, ievērošanai, kā arī to, ka to attiecīgās valstu tiesību sistēmas var sniegt līdzvērtīgu un efektīvu to pamattiesību aizsardzību, kuras ir atzītas Hartā, tostarp tās 1. un 4. pantā, kuros nostiprināta viena no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, ņemot vērā, ka tas ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, savstarpējas uzticēšanās princips katrai no šīm valstīm nosaka pienākumu uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Attiecīgi kopējās Eiropas patvēruma sistēmas kontekstā ir jāpieņem, ka attieksme pret starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem katrā dalībvalstī ir atbilstoša Hartas prasībām, Ženēvas konvencijai par bēgļa statusu, kā arī ECPAK (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 82. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas tā ir it īpaši, piemērojot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurš ar šo direktīvu izveidotās kopējās patvēruma procedūras kontekstā ir savstarpējas uzticēšanās principa izpausme.

86

Tomēr nevar tikt izslēgts, ka šī sistēma noteiktā dalībvalstī praksē ir saistīta ar ievērojamām operacionālām grūtībām tādējādi, ka pastāv nopietns risks, ka attieksme pret starptautiskās aizsardzības saņēmējiem šajā dalībvalstī nebūs saderīga ar viņu pamattiesībām (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka, ievērojot Hartas 4. pantā paredzētā aizlieguma, kas ir cieši saistīts ar cilvēka cieņu un ar kuru, nepastāvot nekādai atkāpes iespējai, ir aizliegta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās visās formās, vispārējo un absolūto raksturu, minētā 4. panta piemērošanas mērķiem nav nozīmes, kad – pašā pārsūtīšanas brīdī, patvēruma procedūras laikā vai pēc tās – attiecīgajai personai rastos nopietns risks tikt pakļautai šādai attieksmei (pēc analoģijas skat. šodienas spriedumu, Jawo, C‑163/17, 88. punkts).

88

Tātad, ja tiesas, kurā tiek pārsūdzēts lēmums, ar kuru kā nepieņemams ir noraidīts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, rīcībā ir informācija, kuru pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis, lai pierādītu šāda riska esamību dalībvalstī, kura jau ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, šai tiesai, balstoties uz objektīvu, ticamu, precīzu un pienācīgi aktualizētu informāciju un ņemot vērā Savienības tiesībās garantēto pamattiesību aizsardzības standartu, ir jāizvērtē, vai patiešām pastāv nepilnības, kas var būt sistēmiskas vai vispārējas vai skart atsevišķas personu grupas (pēc analoģijas skat. šodienas spriedumu, Jawo, C‑163/17, 90. punkts).

89

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai ietilptu Hartas 4. panta – kas atbilst ECPAK 3. pantam un kura nozīme un apjoms atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam ir tādi paši kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām –,tvērumā, iepriekšējā šī sprieduma punktā minētajām nepilnībām ir jābūt sasniegušām īpaši augstu smaguma pakāpi, kas ir atkarīgs no visiem lietas apstākļiem (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Šī īpaši augstā smaguma pakāpe tiek sasniegta tad, kad dalībvalstu iestāžu vienaldzības dēļ persona, kura pilnībā ir atkarīga no valsts atbalsta, neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm atrodas ekstrēmā nabadzībā, kas viņai neļauj apmierināt tās elementārākās vajadzības, tostarp tādas vajadzības kā pabarot sevi, nomazgāties un atrast dzīvesvietu, un kas nodara kaitējumu tās fiziskajai vai garīgajai veselībai vai rada tādu viņas situācijas lejupslīdi, kura nav saderīga ar cilvēka cieņu (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Šāda pakāpe tātad nevar aptvert situācijas, kuras raksturo pat liela nedrošība vai stipra attiecīgās personas dzīves līmeņa lejupslīde, ja tās neietver ekstrēmu nabadzību, kas šai personai rada tik smagu situāciju, ka tā var tikt pielīdzināta necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei (šodienas spriedums, Jawo, C‑163/17, 93. punkts).

92

Ņemot vērā iesniedzējtiesas šajā ziņā uzdotos jautājumus, ir jāprecizē, ka, ievērojot nozīmi, kāda savstarpējas uzticēšanās principam ir kopējā Eiropas patvēruma sistēmā, Kvalificēšanas direktīvas VII nodaļas noteikumu pārkāpumi, kuru rezultātā netiek pārkāpts Hartas 4. pants, neliedz dalībvalstīm izmantot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto iespēju.

93

Runājot par iesniedzējtiesas tāpat minēto apstākli, ka alternatīvās aizsardzības saņēmēji dalībvalstī, kas pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi šādu aizsardzību, nesaņem nekādus eksistences nodrošināšanas pabalstus vai saņem šādus pabalstus būtiski mazākā apjomā nekā citās dalībvalstīs, tomēr attieksme pret viņiem šajā ziņā ir tāda pati kā pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem, – tas var būt pamats konstatējumam, ka šis pieteikuma iesniedzējs tajā tiktu pakļauts faktiskam riskam, ka pret viņu tiks izrādīta attieksme, kura ir pretrunā Hartas 4. pantam, tikai tad, ja tā rezultātā viņš savas īpašās ievainojamības dēļ neatkarīgi no savas gribas un personīgajām izvēlēm nonāks tādas ekstrēmas nabadzības situācijā, kas atbilst šī sprieduma 89.–91. punktā minētajiem kritērijiem.

94

Katrā ziņā fakts vien, ka dalībvalsts, kurā ir iesniegts jauns starptautiskās aizsardzības pieteikums, sociālā aizsardzība un/vai dzīves apstākļi ir labvēlīgāki nekā dalībvalstī, kas jau ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, nevar būt pamats secinājumam, saskaņā ar kuru attiecīgās personas pārsūtīšanas uz šo pēdējo minēto dalībvalsti gadījumā tā tiks pakļauta reālam tādas izturēšanās riskam, kas būtu pretēja Hartas 4. pantam (pēc analoģijas skat. šodienas spriedumu, Jawo, C‑163/17, 97. punkts).

95

Otrkārt, attiecībā uz šī sprieduma 82. punktā minēto situāciju no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nepilnības patvēruma procedūrā, uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, atbilstoši tās viedoklim veido tas, ka dalībvalsts, kas ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, iepriekš paredzami un, pārkāpjot Kvalificēšanas direktīvu, atsakās piešķirt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam bēgļa statusu un, pārkāpjot Procedūru direktīvas 40. panta 3. punktu, neizskata arī turpmākus pieteikumus, neraugoties uz jauniem apstākļiem vai faktiem, kas būtiski palielina varbūtību, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem, lai pretendētu uz šo statusu.

96

Iesniedzējtiesa šajā ziņā jautā, vai ar Hartas 18. pantu, lasot to kopsakarā ar LESD 78. pantu, tiek prasīts, lai šādā situācijā dalībvalsts izskatītu jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neraugoties uz iekšējo tiesību normu, ar kuru ir īstenots Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

97

Ir jāatgādina, ka gan Kvalificēšanas direktīva, gan arī Procedūru direktīva ir pieņemtas, pamatojoties uz LESD 78. pantu un nolūkā īstenot tajā paredzēto mērķi, kā arī nodrošināt Hartas 18. panta ievērošanu.

98

Saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvu, it īpaši tās 13. pantu, dalībvalstīm ir pienākums piešķirt bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļu. Lai noteiktu, vai tas tā ir, tām saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 3. punktu ir jāveic individuāls katra starptautiskās aizsardzības pieteikuma izvērtējums. Tātad tikai tad, ja, pamatojoties uz šādu individuālu izvērtējumu, dalībvalstis konstatē, ka šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzējs atbilst nevis šajā III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, bet direktīvas V nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, tās var piešķirt viņam alternatīvās aizsardzības statusu, nevis bēgļa statusu.

99

Tātad, ja dalībvalsts patvēruma piešķiršanas procedūras rezultātā sistemātiski, neveicot patiesu pārbaudi, tiek atteikta bēgļa statusa piešķiršana starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri atbilst Kvalificēšanas direktīvas II un III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem, tad attieksme pret patvēruma meklētājiem šajā dalībvalstī nevarētu tikt uzskatīta par tādu, kas atbilst no Hartas 18. panta izrietošajiem pienākumiem.

100

To paturot prātā, citas dalībvalstis drīkst noraidīt kā nepieņemamu jaunu pieteikumu, ko tām ir iesniegusi ieinteresētā persona, piemērojot Procedūru direktīvas 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu, to lasot saistībā ar savstarpējas uzticēšanās principu. Šajā gadījumā dalībvalstij, kas ir piešķīrusi alternatīvo aizsardzību, ir jāatsāk uz bēgļa statusa iegūšanu vērstā procedūra.

101

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz trešo un ceturto jautājumu lietās C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17 ir jāatbild šādi:

102

Ņemot vērā it īpaši uz otro jautājumu lietās C‑297/17, C‑318/17 un C‑319/17 sniegto atbildi, uz piekto šajās lietās uzdoto jautājumu nav jāatbild.

103

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: