–

Anodiki Services EPE vārdā – Z. Zouganeli, dikigoros,

–

GNA, O Evangelismos – Ofthalmiatreio Athinon – Polykliniki vārdā – G. Statharas, dikigoros,

–

Geniko Nosokomeio Athinon “Georgios Gennimatas” vārdā – M. Antonopoulou un N. Nikolopoulos, dikigoroi,

–

Fasma AE vārdā – N. Mourdoukoutas, dikigoros,

–

Mega Sprint Guard AE vārdā – S. Konstantopoulos, N. Meligos un G. Christodoulopoulos, dikigoroi,

–

ICM – International Cleaning Methods AE un Kleenway OE vārdā – E. Anagnostou, dikigoros,

–

Myservices Security and Facility AE vārdā – A. Virvilios, dikigoros,

–

GEN – KA AE vārdā – C. Pelekis, dikigoros,

–

Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou, A. Magreppi un E. Tsaousi, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – M. Fruhmann, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Patakia un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 10. panta g) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV 2014, L 94, 65. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2015/2170 (2015. gada 24. novembris) (OV 2015, L 307, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2014/24”), kā arī 1. pantu Padomes Direktīvā 89/665/EEK (1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām (OV 1989, L 395, 33. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) (OV 2014, L 94, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”).

2

Šis pieteikums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Anodiki Services EPE un, pirmajā tiesvedībā, GNA, O Evangelismos – Ofthalmiatreio Athinon – Polykliniki (turpmāk tekstā – “GNA Evangelismos”) un, otrajā tiesvedībā, Geniko Ogkologiko Nosokomeio Kifisias – (GONK) “Oi Agioi Anargyroi” (turpmāk tekstā – “GONK Agioi Anargyroi”), par lēmumiem, kurus pieņēmušas šo publisko tiesību slimnīcu valdes, noslēgt noteiktu skaitu privāto tiesību darba līgumus uz noteiktu laiku, lai apmierinātu savas ēdināšanas, maltīšu piegādes un uzkopšanas vajadzības.

3

Direktīvas 2014/24 5. apsvērumā ir noteikts:

“Būtu jāatgādina, ka nekas šajā direktīvā dalībvalstīm neuzliek par pienākumu slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus saistībā ar tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus tās vēlas sniegt pašas vai kurus tās vēlas organizēt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav publiski līgumi šīs direktīvas nozīmē. Nebūtu jāaptver tādu pakalpojumu sniegšana, kuras pamatā ir normatīvie akti vai darba līgumi. Dažās dalībvalstīs tie var būt, piemēram, gadījumi, kad tiek sniegti konkrēti administratīvi un valdības [publiskie] pakalpojumi, tādi kā izpildvaras un likumdošanas pakalpojumi, vai konkrēti pakalpojumi sabiedrībai, tādi kā ārlietu pakalpojumi vai justīcijas pakalpojumi, vai obligātie sociālā nodrošinājuma pakalpojumi.”

4

Šīs direktīvas 1. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē atbilstīgi noteikumiem par valsts atbalstu un kādi īpaši pienākumi uz tiem būtu jāattiecina. Tāpat šī direktīva neietekmē publiskā sektora iestāžu lēmumu vai, kādā veidā un cik lielā mērā tās vēlas pašas pildīt sabiedriskās funkcijas ievērojot LESD 14. pantu un protokolu Nr. 26.”

5

Minētas direktīvas 4. panta b) punktā ir paredzēts tā piemērošanas slieksnis 135000 EUR apmērā attiecībā uz publiskiem piegādes un pakalpojumu līgumiem, kuru slēgšanas tiesības piešķir centrālās pārvaldes iestādes, un metu konkursos, kurus organizē minētās iestādes. Šā panta d) punktā ir paredzēts slieksnis 750000 EUR apmērā publiskiem pakalpojumu līgumiem par sociālajiem un citiem īpašiem pakalpojumiem, kas uzskaitīti šīs pašas direktīvas XIV pielikumā. Šajā pielikumā it īpaši ir minēti ēdināšanas pakalpojumi.

6

Direktīvas 2014/24 10. pantā ir noteikts:

“Šo direktīvu nepiemēro šādiem publiskiem pakalpojumu līgumiem:

[..]

[..].”

7

Atbilstoši Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktam:

“Šo direktīvu piemēro līgumiem, kas minēti [Direktīvā 2014/24], izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar minētās direktīvas 7., 8., 9., 10., 11., 12., 15., 16., 17. un 37. pantu.

[..]

Šīs direktīvas nozīmē līgumi ietver publiskus līgumus, pamatnolīgumus, būvdarbu un pakalpojumu koncesijas un dinamiskas iepirkumu sistēmas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas [Direktīva 2014/24] [..], līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un jo īpaši iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2.–2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar kuriem transponē minētos tiesību aktus.”

8

Direktīvas 89/665 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

9

Konstitūcijas 103. panta 2. punktā ir noteikts:

“Neviens nevar tikt iecelts par ierēdni pastāvīgā darbā, ja vien tas nav paredzēts likumā. Speciālā likumā tiek reglamentēta personāla ārkārtas pieņemšana darbā uz privāto tiesību līguma pamata uz noteiktu laiku, lai apmierinātu neparedzamas un steidzamas vajadzības.”

10

Likuma 4430/2016 (FEK A’ 205) 63. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Centrālie, decentralizētie un, vispārīgāk, visi ministriju departamenti, kā arī publisko tiesību juridiskās personas (PuTJP) vai privāto tiesību juridiskās personas (PrTJP), kuras atrodas ministriju kontrolē, to atbildībā esošu ēku un piegulošo teritoriju apkopes vajadzībām, kā arī to vajadzībām saistībā ar ēdināšanu, maltīšu piegādi un drošību, ar attiecīgās iestādes kompetentās struktūras, kas var būt viena persona vai kolēģija, lēmumu var slēgt individuālus privāto tiesību darba līgumus uz noteiktu laiku, ja to rīcībā jau esošais personāls nav pietiekams un iestājas neparedzēti vai steidzami apstākļi. Par tādiem apstākļiem uzskata, piemēram, šādus: a) juridisks vai faktisks traucējums juridiskajām personām vai fiziskām trešajām personām bez pārtraukuma sniegt minētos pakalpojumus, un par šo traucējumu nav atbildīgs minēto pakalpojumu saņēmējs; b) saimnieciskais ietaupījums, kas gūts no šajā pantā minēto darba līgumu noslēgšanas salīdzinājumā ar citiem līdzekļiem. Iepriekš minētajām struktūrām ir jāattaisno neparedzēta vai steidzama apstākļa pastāvēšana. Aplūkojamie līgumi tiek slēgti atbilstoši šā panta noteikumiem, atkāpjoties no jebkura cita vispārīga vai speciāla tiesību akta noteikuma. Šajā pantā paredzētās atkāpes normas var tikt piemērotas līdz 2018. gada 31. decembrim.”

11

Saskaņā ar šī likuma 63. panta 2. punktu šo līgumu ilgums nevar pārsniegt 24 mēnešus un tos nevar pārveidot par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku.

12

Saskaņā ar minētā likuma 63. panta 3. punktu tiek sagatavots provizorisks piemēroto kandidātu saraksts, piešķirot šiem kandidātiem punktus atkarībā no kandidāta bezdarba laikposma vai atbilstošās darba pieredzes ilguma.

13

Likuma 4461/2017 (FEK A’ 38) 107. panta 1. punktā ir reglamentēti daži īpaši jautājumi par Likuma 4430/2016 63. panta piemērošanu juridiskajām personām – neatkarīgi no to veida –, kuras atrodas Veselības aizsardzības ministrijas uzraudzībā, saistībā ar punktu piešķiršanu kandidātiem atkarībā no bezdarba laikposma, apgādībā esošiem nepilngadīgiem bērniem un darba pieredzes.

14

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka neiespējamība izveidot štata vietas saskaņā ar Konstitūcijas 103. panta 2. punktu ekonomikas krīzes Grieķijā un tās starptautisko saistību dēļ lika šai dalībvalstij pieņemt noteiktas autonomo tiesību normas.

15

Šajā ziņā tika pieņemts Likums 4430/2016, lai risinātu tādu ārkārtas apstākļu problemātiku, kas ir atzīti par “neparedzētiem” un “steidzamiem”, un ņemot vērā būtiskos traucējumus, kuri ietekmēja publisko iepirkumu piešķiršanu un izpildi. Saskaņā ar Likuma 4430/2016 priekšlikuma pamatojumu, kā tas ir atspoguļots lēmumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šā likuma mērķis ir nodrošināt, lai tiktu gūts finansiāls labums no būtiskas attiecīgo pārvaldes iestāžu budžeta samazināšanas, lai uzlabotu darba ņēmēju darba apstākļus attiecīgajos uzņēmumos, kā arī apmierinātu pakalpojumu saņēmēju steidzamās un neparedzētās vajadzības tādā veidā, kas atbilst Konstitūcijai un Savienības tiesībām. Minētā likuma 63. pantā ir paredzēta iespēja publisko tiesību juridiskai personai noslēgt individuālus privāto tiesību līgumus uz noteiktu laiku, lai apmierinātu savas vajadzības tostarp ēdināšanas, maltīšu piegādes un uzkopšanas jomā.

16

Ar lēmumiem, kas pieņemti 2016. gada novembrī, GNA Evangelismos un GONK Agioi Anargyroi padomes nolēma slēgt privāto tiesību individuālus darba līgumus uz noteiktu laiku atbilstoši minētajam 63. pantam, lai apmierinātu attiecīgās ēdināšanas un maltīšu piegādes un uzkopšanas vajadzības to pārvaldītajās slimnīcās.

17

Anodiki Services par šiem lēmumiem cēla prasības iesniedzējtiesā – Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija). Tā norādīja, ka šīs prasības attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, attiecībā uz kuriem bija jāveic Direktīvā 2014/24 noteiktās publiskā iepirkuma procedūras. Šajā ziņā tā norāda, ka līgumu vērtība, kas bija šo lēmumu priekšmets, proti, no 1894402,56 EUR līdz 2050418,16 EUR 24 mēnešu laikposmā saistībā ar GNA Evangelismos lēmumu un 550000 EUR gadā saistībā ar GONK Agioi Anargyroi lēmumu, ir lielāka par šīs direktīvas 4. pantā paredzētajiem atbilstošajiem sliekšņiem.

18

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai tādi līgumi kā GNA Evangelismos valdes un GONK Agioi Anargyroi valdes lēmumos noteiktie ir aptverti ar “darba līguma” jēdzienu, kas minēts Direktīvas 2014/24 10. panta g) punktā, kā rezultātā publiskie iepirkumi, kuri nozīmē šādu līgumu noslēgšanu, ir izslēgti no šī panta piemērošanas jomas.

19

Tai ir šaubas arī par to, vai Likuma 4430/2016 63. pants, ciktāl tajā ir atļauta šādu līgumu slēgšana, neizmantojot Direktīvā 2014/24 paredzētās procedūras, atbilst šīs direktīvas tiesību normām, LESD tiesību normām saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. un 52. pantam, kā arī vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas, pārskatāmības un samērīguma principiem. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā darba līguma priekšmetu un paredzamās izmaksas, ir neapstrīdami, ka publiskā iepirkuma procedūrai, kurai ir tāds pats priekšmets, būtu pat pārrobežu raksturs.

20

Minētā tiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai publiskas iestādes lēmums neizmantot publiskā iepirkuma procedūru atbilstoši Direktīvai 2014/24, jo attiecīgais līgums neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, var tikt pārbaudīts tiesā saskaņā ar Direktīvu 89/665.

21

Šajos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Savā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdza piemērot paātrināto tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu 1. punktu. Šis lūgums tika noraidīts ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 13. jūlija rīkojumu Anodiki Services (C‑260/17, nav publicēts, EU:C:2017:560).

23

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2014/24 10. panta g) punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais jēdziens “darba līgumi” aptver tādus darba līgumus kā pamatlietā aplūkotie, proti, darba līgumus uz noteiktu laiku, kuri tiek noslēgti ar personām, kas ir atlasītas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, personas bezdarba laiks, agrākā pieredze un aprūpē esošo nepilngadīgo bērnu skaits.

24

Ir jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2014/24 10. panta g) punktu pakalpojumu publiskie iepirkumi, kuru priekšmets ir darba līgumi, ir izslēgti no tā piemērošanas jomas, tomēr jēdziens “darba līgumi”, kā tas ir ietverts šajā tiesību normā, šajā direktīvā nav definēts. Turklāt minētajā tiesību normā nav nekādas norādes uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar šo definīciju.

25

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka, ciktāl kādā tiesību normā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar kādu īpašu jēdzienu, pēdējais minētais parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi. Šī interpretācija ir veicama, ņemot vērā gan attiecīgās tiesību normas tekstu, gan tās kontekstu, kā arī attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 42. punkts, kā arī 2018. gada 19. jūnijs, Baumeister, C‑15/16, EU:C:2018:464, 24. punkts).

26

Šajā ziņā, pirmkārt, no Direktīvas 2014/24 5. apsvēruma izriet, ka tajā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums slēgt līgumus par ārpakalpojumiem vai izmantot ārpakalpojumu sniedzējus saistībā ar tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus tās vēlas sniegt pašas vai kurus tās vēlas organizēt, izmantojot citus līdzekļus, kas nav publiski līgumi šīs direktīvas nozīmē, un ka šai direktīvai nebūtu jāaptver tāda pakalpojumu sniegšana, kuras pamatā ir normatīvie akti vai darba līgumi. No tā izriet, ka darba līgumu slēgšana ir līdzeklis, ar kuru publiskā sektora iestādes pašas var sniegt pakalpojumus, un līdz ar to tās ir atbrīvotas no pienākumiem saistībā ar minētajā direktīvā paredzētajiem publiskajiem iepirkumiem.

27

Pretēji tam, ko savos rakstveida apsvērumos apgalvo Anodiki Services, šī iespēja publiskām iestādēm pašām apmierināt noteiktas savas vajadzības, noslēdzot darba līgumus, nav ierobežota ar gadījumiem, kas paredzēti minētā apsvēruma pēdējā teikumā. Šajā ziņā fakts, kas tajā ir precizēts saistībā ar šo iespēju, kurai publiskā sektora iestādei būtu jābūt, ka “var būt, piemēram, gadījumi”, kad tiek sniegti pakalpojumi, kas tajā uzskaitīti pēc šīs teikuma daļas, pietiekami pierāda, ka šim uzskaitījumam nav izsmeļoša rakstura.

28

Otrkārt, ir jākonstatē, ka darba līguma noslēgšana pēc savas būtības rada darba tiesiskās attiecības starp darba ņēmēju un darba devēju. Plašākā Eiropas tiesību kontekstā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru darba tiesisko attiecību iezīme ir rodama apstāklī, ka persona noteiktā laikposmā citas personas labā un tās vadībā veic darbus, par kuriem tā saņem atalgojumu (skat. it īpaši spriedumus, 1986. gada 3. jūlijs, Lawrie-Blum, 66/85, EU:C:1986:284, 17. punkts, kā arī 2017. gada 19. jūlijs, Abercrombie & Fitch Italia, C‑143/16, EU:C:2017:566, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

No šiem apsvērumiem izriet, ka jēdziens “darba līgumi” Direktīvas 2014/24 10. panta g) punkta izpratnē attiecas uz visiem līgumiem, saskaņā ar ko publiska iestāde nodarbina fiziskas personas, lai pati sniegtu pakalpojumus, un kas rada darba tiesiskās attiecības, kuru ietvaros šīs personas noteiktā laikposmā šīs publiskās iestādes interesēs un tās vadībā veic darbus, par ko tās saņem atalgojumu.

30

Šīs definīcijas kontekstā veidam, kādā minētās personas ir nodarbinātas, nav nozīmes. It īpaši, lai gan darba tiesiskās attiecības, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Anodiki Services, neapšaubāmi var būt balstītas uz īpašām uzticības attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju, no tā nekādi neizriet, ka vienīgi līgumi, kas noslēgti, pamatojoties uz subjektīviem kritērijiem attiecībā uz nodarbinātajām personām, ir darba līgumi šīs tiesību normas izpratnē, izslēdzot līgumus, kas izriet no atlases, kura veikta atbilstoši tīri objektīviem kritērijiem.

31

Turklāt, ciktāl saskaņā ar šī sprieduma 28. punktā atgādināto “darba tiesisko attiecību” definīciju darba ņēmējs “noteiktā laikposmā” sava darba devēja labā un tā vadībā veic darbus, par kuriem tas saņem atalgojumu, darba līgumi uz noteiktu laiku nevar tikt izslēgti no jēdziena “darba līgumi” Direktīvas 2014/24 10. panta g) punkta izpratnē, jo darba tiesisko attiecību, kas ar tiem ir nodibinātas, ilgums ir ierobežots laikā.

32

Galu galā, ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotie līgumi ir “darba līgumi” šīs tiesību normas izpratnē. It īpaši, kā savos rakstveida apsvērumos norādīja Komisija, ir jāpārbauda, var runa ir par patiesi individuāliem darba līgumiem, kas noslēgti starp pamatlietā aplūkotajām publisko tiesību slimnīcām un darbā pieņemtajām personām. Tomēr nekas Tiesā iesniegtajos lietas materiālos neliecina par to, ka tas tā nebūtu.

33

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 10. panta g) punkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais jēdziens “darba līgumi” aptver tādus darba līgumus kā pamatlietā aplūkotie, proti, individuālus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuri tiek noslēgti ar personām, kas ir atlasītas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, personas bezdarba laiks, agrākā pieredze un aprūpē esošo nepilngadīgo bērnu skaits.

34

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2014/24 tiesību normas, LESD 49. un 56. pants, vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības un samērīguma principi, kā arī Hartas 16. un 52. pants nepieļauj to, ka publiska iestāde pieņem lēmumu izmantot tādu darba līgumu slēgšanu kā pamatlietā aplūkotie, lai izpildītu noteiktus savus uzdevumus, kas izriet no to pienākumiem sabiedrības interesēs.

35

Pirmām kārtām, ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2014/24 tiesību normas nav piemērojamas tādiem darba līgumiem kā pamatlietā aplūkotie.

36

Otrām kārtām, runājot par LESD 49. un 56. pantu, kā arī otrajā jautājumā minētajiem Savienības tiesību principiem, ir jāatgādina – publisko iepirkumu jomā vienlīdzīgas attieksmes princips un tā konkrētie izpausmes veidi, kas ir diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums, kā arī LESD 49. un 56. pants ir piemērojami gadījumā, kad publiska iestāde uztic saimniecisko darbību veikšanu tiešajām personām, turpretī nav piemērojamas Savienības tiesības saistībā ar publiskajiem iepirkumiem gadījumā, ja publiska iestāde veic tai uzdoto uzdevumu sabiedrības interesēs ar saviem administratīvajiem, tehniskajiem un cita veida līdzekļiem, nepieaicinot citus tiesību subjektus no ārpuses (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 11. janvāris, Stadt Halle un RPL Lochau, C‑26/03, EU:C:2005:5, 48. punkts, kā arī 2005. gada 13. oktobris, Parking Brixen, C‑458/03, EU:C:2005:605, 61. punkts).

37

No tā izriet, ka minētās LESD tiesību normas un Savienības tiesību principi pamatlietas apstākļiem nav piemērojami tiktāl, ciktāl attiecīgās šīs lietas publisko tiesību slimnīcas ir nolēmušas noteiktas savas vajadzības, veicot tām uzdoto uzdevumu sabiedrības interesēs, apmierināt pašas, izmantojot darba līgumu slēgšanu.

38

Trešām kārtām, runājot par Hartas 16. un 52. pantu, ir jānorāda, ka tās tiesību normas saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu dalībvalstīm ir adresētas vienīgi tad, kad tās piemēro Savienības tiesības. Atbilstoši šī paša panta 2. punktam ar šo Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetences, un Savienībai netiek noteiktas nekādas jaunas kompetences vai uzdevumi, nedz grozītas kompetences un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos. Tāpēc Tiesai atbilstoši Hartai Savienības tiesības ir jāinterpretē tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Iida, C‑40/11, EU:C:2012:691, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Kā izriet no šī sprieduma 35.–37. punkta, publisko tiesību slimnīcu lēmumi slēgt pamatlietā aplūkotos darba līgumus nenozīmē Savienības tiesību piemērošanu Hartas 51. panta izpratnē, kā rezultātā šo lēnumu atbilstība pamattiesībām nevar tikt pārbaudīta, ņemot vērā ar šo Hartu ieviestās tiesības.

40

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/24 tiesību normas, LESD 49. un 56. pants, vienlīdzīgas attieksmes, pārskatāmības un samērīguma principi, kā arī Hartas 16. un 52. pants nav piemērojami tam, ka publiska iestāde pieņem lēmumu izmantot tādu darba līgumu slēgšanu kā pamatlietā aplūkotie, lai izpildītu noteiktus savus uzdevumus, kas izriet no to pienākumiem sabiedrības interesēs.

41

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas iestādes lēmums slēgt darba līgumus ar fiziskām personām par noteiktu pakalpojumu sniegšanu, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūru atbilstoši Direktīvai 2014/24, jo šīs iestādes ieskatā šie līgumi neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, var tikt pārbaudīts saskaņā ar pirmo minēto tiesību normu saimnieciskās darbības subjektam, kuram būtu interese piedalīties publiskajā iepirkumā, kam ir tāds pats priekšmets kā minētajiem līgumiem, un kurš uzskata, ka minētie līgumi ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, ceļot prasību tiesā.

42

Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā, izmantojot formulējumu “attiecībā uz [..] procedūrām”, ir paredzēts nosacījums, ka uz ikvienu līgumslēdzējas iestādes lēmumu, kurš attiecas uz noteikumiem, kas izriet no Savienības tiesībām publiskā iepirkuma jomā, un ar kuru tie var tikt pārkāpti, ir jāattiecina šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētā pārbaude tiesā. Šajā tiesību normā tādējādi ir ietverta vispārēja atsauce uz līgumslēdzējas iestādes lēmumiem, nenošķirot šos lēmumus pēc to satura vai pieņemšanas brīža (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Marina del Mediterráneo u.c., C‑391/15, EU:C:2017:268, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šo jēdziena līgumslēdzējas iestādes “lēmums” plašo izpratni apstiprina fakts, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā ietvertajā tiesību normā nav paredzēts nekāds ierobežojums attiecībā uz tajā minēto lēmumu raksturu un saturu. Turklāt šī jēdziena šaura interpretācija nebūtu saderīga ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietverto tiesību normu, ar kuru dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt pagaidu noregulējuma procedūras attiecībā uz ikvienu līgumslēdzēju iestāžu pieņemto lēmumu (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Marina del Mediterráneo u.c., C‑391/15, EU:C:2017:268, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta izpratnē pārsūdzams lēmums ir jebkurš līgumslēdzējas iestādes akts, kas pieņemts saistībā ar publisku pakalpojumu līgumu, uz kuru attiecas Direktīvas 2014/24 materiāltiesiskā piemērošanas joma un kuram var būt tiesiskas sekas, neatkarīgi no tā, vai šis akts ir pieņemts ārpus formālas iepirkuma procedūras ietvariem vai arī tās ietvaros (spriedums, 2005. gada 11. janvāris, Stadt Halle un RPL Lochau, C‑26/03, EU:C:2005:5, 34. punkts).

45

Šajā ziņā, ja līgumslēdzēja iestāde izlemj neuzsākt publiskā iepirkuma procedūru, uzskatot, ka attiecīgais iepirkums neietilpst atbilstošo Savienības noteikumu piemērošanas jomā, šāds lēmums var tikt pārbaudīts tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 11. janvāris, Stadt Halle un RPL Lochau, C‑26/03, EU:C:2005:5, 33. punkts).

46

Proti, pieeja, saskaņā ar kuru Direktīvā 89/665 nav prasīta tiesību aizsardzība tiesā ārpus formālās publiskā iepirkuma procedūras, kā rezultātā nedz līgumslēdzējas iestādes lēmums šādu procedūru neuzsākt, nedz lēmums, kura mērķis ir noskaidrot, vai publiskais iepirkums ietilpst atbilstošo Savienības noteikumu piemērošanas jomā, nebūtu pārsūdzams lēmums, varētu radīt situāciju, kurā – neskatoties uz to, ka attiecīgie Savienības noteikumi ir obligāti jāpiemēro tad, ja iestājas tajos paredzētie nosacījumi, – katra līgumslēdzēja iestāde varētu tos piemērot pēc savas patikas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 11. janvāris, Stadt Halle un RPL Lochau, C‑26/03, EU:C:2005:5, 36. un 37. punkts).

47

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas iestādes lēmums slēgt darba līgumus ar fiziskām personām par noteiktu pakalpojumu sniegšanu, neizmantojot publiskā iepirkuma procedūru atbilstoši Direktīvai 2014/24, jo šīs iestādes ieskatā šie līgumi neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, var tikt pārbaudīts saskaņā ar pirmo minēto tiesību normu saimnieciskās darbības subjektam, kuram būtu interese piedalīties publiskajā iepirkumā, kam ir tāds pats priekšmets kā minētajiem līgumiem, un kurš uzskata, ka minētie līgumi ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, ceļot prasību tiesā.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: