Lieta C‑238/17

UAB “Renerga”

pret

AB “Energijos skirstymo operatorius”
un
AB “Lietuvos energijos gamyba”

(Vilniaus miesto apylinkės teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/72/EK – 3. panta 2., 6., un 15. punkts un 36. panta f) punkts – Elektroenerģijas iekšējais tirgus – Prejudiciālo jautājumu hipotētiskais raksturs – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamība

Kopsavilkums – Tiesas spriedums (trešā palāta) 2018. gada 14. novembrī

Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Lūgums interpretēt Savienības tiesību normas, kas acīmredzami nav piemērojamas pamata lietā – Direktīvas 2009/72 nepiemērojamība elektroenerģijas ražotājam, uz kuru neattiecas sabiedriskā pakalpojuma pienākums – Nepieņemamība

(LESD 267. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas Nr. 2009/72 3. panta 2. punkts)

Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas apriņķa tiesa) ar 2017. gada 11. aprīļa lēmumu iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

Šai sakarā Direktīvas 2009/72 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, pilnībā ievērojot attiecīgos EK Līguma noteikumus, jo īpaši tā 86. pantu, dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, var vispārējās ekonomikas interesēs piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības attiecībā uz drošumu, tostarp piegādes drošumu, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī uz vides aizsardzību, tostarp energoefektivitāti, enerģiju no atjaunīgiem avotiem un klimata aizsardzību.

Savā atbildē iesniedzējtiesa precizē, ka Lietuvas tiesiskais regulējums neparedzot attiecībā uz Renerga imperatīvu pienākumu ražot un piegādāt elektrību no atjaunojamiem energoresursiem. Tās pašas tiesas ieskatā, Renerga neesot iekļauts sabiedriskā pakalpojuma sniedzēju sarakstā, ko pieņēmusi Lietuvas valdība, bet brīvprātīgi uzņēmies elektrību ražot un pārdot atbildētājām pamatlietā. Līdz ar to iesniedzējtiesas sniegtā atbilde ir jāsaprot tādējādi, ka attiecīgā dalībvalsts nav Renerga noteikusi sabiedriskā pakalpojuma pienākumu Direktīvas 2009/72 3. panta 2. punkta izpratnē.

No tā izriet, ka Savienības tiesību normas, kuras ir lūgts interpretēt, pamatlietas apstākļos nav piemērojamas nedz tieši, nedz netieši un tādējādi visiem šai lietā uzdotajiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs.

(skat. 23., 26.–28. punktu un rezolutīvo daļu)