Lieta C‑108/17

“Enteco Baltic” UAB

pret

Muitinės departamentas prie Lietuvos Respublikos finansų ministerijos

(Vilniaus apygardos administracinis teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 143. panta 2. punkts – Atbrīvojums no PVN par importu – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Nosacījumi – Pierādījumi par preču nosūtīšanu vai transportēšanu uz citu dalībvalsti – Transportēšana saskaņā ar akcīzes nodokļa atliktās maksāšanas režīmu – Tiesību rīkoties ar precēm nodošana pircējam – Krāpšana nodokļu jomā – Kompetentās iestādes pienākuma palīdzēt nodokļa maksātājam savākt nepieciešamo informāciju, lai pierādītu, ka ir izpildīti atbrīvojuma no nodokļa nosacījumi, neesamība

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 20. jūnija spriedums

1. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Importa atbrīvojumi – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Apstākļu izmaiņas, kas notikušas pēc importēšanas – Preču piegāde citam nodokļa maksātājam, nevis nodokļa maksātājam, kurš norādīts importa deklarācijā – Visu datu par jaunā pircēja identitāti paziņošana importa dalībvalsts kompetentajām iestādēm – Minēto iestāžu pausts atbrīvojuma atteikums – Nepieļaujamība – Izņēmums – Pierādīšana, ka materiāltiesiskie nosacījumi ir izpildīti

   (Padomes Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkta b) apakšpunkts)

2. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Importa atbrīvojumi – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Importēto preču transportēšana no akcīzes preču noliktavas importa dalībvalsts teritorijā nevis pircējam, bet gan uz tādu akcīzes preču noliktavu citas dalībvalsts teritorijā – Pierādījumi, ar kuriem var pierādīt, ka preces ir nosūtītas vai transportētas uz citu dalībvalsti – Importētas preces, ko paredzēts transportēt vai nosūtīt no importa dalībvalsts uz citu dalībvalsti – Dokumenti, kas var tikt ņemti vērā, lai pierādītu minēto transportēšanas vai nosūtīšanas mērķi

   (Padomes Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2009/69, 138. panta 1. punkts un 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 2. punkta c) apakšpunkts)

3. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Importa atbrīvojumi – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Preču nodošana nevis tieši pircējam, bet gan pārvadājumu uzņēmumiem un muitas noliktavām – Tiesību rīkoties ar minētajām precēm kā īpašniekam nodošana pircējam – Kompetento iestāžu pausts atbrīvojuma atteikums – Nepieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

4. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Importa atbrīvojumi – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Minētās piegādes atbrīvojuma nosacījumu neizpilde, jo pircējs ir izdarījis krāpšanu nodokļu jomā – Administratīvā prakse, saskaņā ar kuru atbrīvojums tiek liegts labticīgam importētājam – Nepieļaujamība – Elektroniskā saziņa starp importētāju un pircēju – Ietekmes neesamība

   (Padomes Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

5. Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Atbrīvojumi – Importa atbrīvojumi – Imports, pēc kura tiek veikta piegāde Kopienas iekšienē – Valsts kompetento iestāžu pārbaude attiecībā uz to, vai ir nodotas tiesības rīkoties ar piegādātajām precēm kā īpašniekam – Preču nosūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkta dalībvalsts nodokļu iestāžu pienākums pieprasīt galamērķa dalībvalsts iestādēm informāciju, kas ir pieejama vienīgi valsts iestādēm – Neesamība

   (Padomes Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts)

1.  Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/69/EK (2009. gada 25. jūnijs), 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 143. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalsts kompetentajām iestādēm atteikt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa par importu tādēļ vien, ka, pēc importēšanas mainoties apstākļiem, attiecīgās preces ir piegādātas citam nodokļa maksātājam, nevis nodokļa maksātājam, kura pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numurs ir norādīts importa deklarācijā, lai gan importētājs importa dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir sniedzis visu informāciju par jaunā pircēja identitāti, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka vēlākās piegādes Kopienas iekšienē atbrīvojuma materiāltiesiskie nosacījumi ir faktiski izpildīti.

   (skat. 61. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas, ar grozījumiem, 138. pantu un 143. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka:

   –

   dokumenti, kuri apstiprina preču transportēšanu no importa dalībvalsts teritorijā esošas akcīzes preču noliktavas nevis pircējam, bet gan uz citas dalībvalsts teritorijā esošu akcīzes preču noliktavu, var tikt uzskatīti par pietiekamiem pierādījumiem šo preču nosūtīšanai vai transportēšanai uz citu dalībvalsti;

   –

   tādi dokumenti, kādas ir preču pavadzīmes, pamatojoties uz Ženēvā 1956. gada 19. maijā parakstīto Konvenciju par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1978. gada 5. jūlija protokolu, un elektroniski administratīvie dokumenti, kam ir jābūt klāt, pārvietojot preces atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā, var tikt ņemti vērā, lai pierādītu, ka importēšanas dalībvalstī brīdī attiecīgās preces ir paredzēts nosūtīt vai transportēt uz citu dalībvalsti Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, 143. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja minētie dokumenti šajā brīdī tiek uzrādīti un ja tajos ir ietvertas visas nepieciešamās ziņas. Šie dokumenti, tāpat kā elektroniskie apstiprinājumi par preču piegādi un paziņojums par saņemšanu, kas izdots pēc akcīzes preču pārvietošanas, piemērojot atliktās nodokļa maksāšanas režīmu, pierāda, ka minētās preces ir faktiski nosūtītas vai transportētas uz citu dalībvalsti saskaņā ar Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, 138. panta 1. punktu.

   (skat. 81. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.  Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj dalībvalsts iestādēm liegt importētājam izmantot šajā tiesību normā paredzētās tiesības uz atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa attiecībā uz importētāja šajā valstī veiktu preču importu, pēc kura ir veikta piegāde Kopienas iekšienē, tādēļ, ka šīs preces ir nevis tieši nodotas pircējam, bet gan tās ir pārņēmuši pārvadājumu uzņēmumi un muitas noliktavas, ko pircējs ir izraudzījies, ja importētājs ir nodevis pircējam tiesības rīkoties ar minētajām precēm kā īpašniekam. Šajā saistībā jēdziens “preču piegāde” šīs direktīvas, ar grozījumiem, 14. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tāpat kā minētās direktīvas, ar grozījumiem, 167. panta kontekstā.

   (skat. 92. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)

4.  Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj administratīvo praksi, atbilstoši kurai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiesības uz importa atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa labticīgam importētājam tiek liegtas, ja vēlākas piegādes Kopienas iekšienē importa atbrīvojuma nosacījumi nav izpildīti pircēja izdarītas krāpšanas nodokļu jomā dēļ, izņemot, ja ir pierādīts, ka importētājs zināja vai tam bija jāzina, ka darījums ir saistīts ar pircēja izdarītu krāpšanu nodokļu jomā, un ka tas nav veicis visus no tā atkarīgos saprātīgos pasākumus, lai izvairītos no dalības šajā krāpšanā. Tas vien, ka importētājs un pircējs sazinājās, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, neļauj prezumēt, ka importētājs zināja vai varēja zināt, ka piedalās šādā krāpšanā.

   (skat. 100. punktu un rezolutīvās daļas 4) punktu)

5.  Direktīvas 2006/112, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/69, 143. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts kompetentajām iestādēm, pārbaudot tiesību rīkoties ar precēm kā īpašniekam nodošanu, nav pienākuma savākt vienīgi valsts iestādēm pieejamu informāciju.

   (skat. 106. punktu un rezolutīvās daļas 5) punktu)