Lieta C‑107/17

“Aviabaltika” UAB

pret

“Ūkio bankas” AB

(Lietuvos Aukščiausiasis Teismas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2002/47/EK – Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde – Maksātnespējas procesa uzsākšana pret finanšu nodrošinājuma ņēmēju – Nodrošinājuma izpildes notikuma īstenošanās – Finanšu nodrošinājuma iekļaušana maksātnespējīgā parādnieka mantā – Pienākums prasījumus apmierināt vispirms no finanšu nodrošinājuma

Kopsavilkums – Tiesas 2018. gada 25. jūlija spriedums (ceturtā palāta)

1. Tiesību aktu tuvināšana – Finanšu nodrošinājuma līgumi – Direktīva 2002/47 – Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde – Nodrošinājuma izpildes notikuma īstenošanās – Īstenošanās pēc likvidācijas procesa uzsākšanas attiecībā uz nodrošinājuma ņēmēju – Dalībvalstu pienākums paredzēt regulējumu, kas ļauj nodrošinājuma ņēmējam no nodrošinājuma apmierināt savu prasījumu, kurš ir radies saistībā ar segto finanšu saistību neizpildi

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/44, 4. panta 5. punkts)

2. Tiesību aktu tuvināšana – Finanšu nodrošinājuma līgumi – Direktīva 2002/47 – Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde – Nodrošinājuma ņēmēja pienākumi – Tvērums – Pienākums vispirms apmierināt prasījumus, uz kuriem attiecas nodrošinājums – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47, kura grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/44, 4. panta 1. un 5. punkts)

3. Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Robežas – Vispārīgi vai hipotētiski jautājumi – Jautājums ar abstraktu vai tikai hipotētisku raksturu attiecībā uz pamatlietas priekšmetu – Nepieņemamība

   (LESD 267. pants)

1.  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47/EK (2002. gada 6. jūnijs) par finanšu nodrošinājuma līgumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/44/EK (2009. gada 6. maijs), 4. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt noteikumus, kuros tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam, kas izveidots ar līgumu par finanšu nodrošinājumu galvojuma veidā, savu prasījumu, kurš ir radies nodrošināto finanšu saistību neizpildes dēļ, ir ļauts atgūt no šī nodrošinājuma, ja nodrošinājuma izpildes notikums ir noticis pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas pret šo ņēmēju.

   Tāda šīs direktīvas 4. panta 5. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru finanšu nodrošinājums galvojuma veidā kļūtu neiedarbīgs tādēļ, ka pret nodrošinājuma ņēmēju tiek uzsākts maksātnespējas process, liedzot tam faktiski atgūt savu prasījumu no šī nodrošinājuma un nodrošinājuma devējam praktiski radot pienākumu samaksāt ņēmējam otrreiz minētā nodrošinājuma summu, būtu pretrunā gan šā panta formulējumam, gan Direktīvas 2002/47 mērķiem. Šāda interpretācija lielā mērā laupītu šādam līgumam tā iedarbību un atkarībā no gadījuma varētu radīt finanšu grūtības šim devējam, kas ir pretēji mērķim ierobežot domino efektu gadījumā, kad kāda līguma puse nepilda savas saistības.

   Vēl līdzīgi ģenerāladvokāta teiktajam secinājumu 59. un 60. punktā būtu jāpiebilst, ka, tā kā Direktīvas 2002/47 4. panta 5. punktā nav precizēts veids, kādā būtu jāgarantē finanšu nodrošinājuma lietderīgā iedarbība neatkarīgi no maksātnespējas procesa uzsākšanas, dalībvalstīm ir jāparedz piemēroti līdzekļi šādas lietderīgās iedarbības garantēšanai, un viens no tiem varētu būt tāds, ka finanšu nodrošinājums nenonāk nodrošinājuma ņēmēja mantā.

   (skat. 28.–30. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīvas 2002/47, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2009/44, 4. panta 1. un 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nodrošinājuma ņēmējam, kas ir izveidots ar līgumu par finanšu nodrošinājumu galvojuma veidā, nav pienākuma savu prasījumu, kurš ir radies ar šo līgumu nodrošināto finanšu saistību neizpildes dēļ, atgūt vispirms no šī nodrošinājuma.

   (skat. 38. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

3.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (skat. 40. punktu)