1.

Izskatot šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa atkal saskaras ar jautājumiem par to, kā interpretēt atkritumu jēdzienu Atkritumu direktīvas izpratnē ( 2 ). Pašlaik ir jānoskaidro, vai patērētāju atpakaļ nodotās elektriskās iekārtas, no kurām bojājumu dēļ dažas vairs nav lietojamas, kā arī atlikumu kopumi ir uzskatāmi par atkritumiem, ko drīkst eksportēt tikai saskaņā ar Regulu par atkritumu sūtījumiem ( 3 ).

2.

Ir zināms, ka atkritumu jēdzienu nedrīkst interpretēt šauri un ka ir jāņem vērā visi konkrētā gadījuma apstākļi. Tomēr šī lieta skar ne tikai šādu individuāla gadījuma vērtējumu, bet arī rada jautājumu, kāda nozīme ir Savienības likumdevēja ievirzēm, kuras izriet no Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem ( 4 ), kas attiecīgajā laikā vēl nebija piemērojama. Turklāt ir jāapskata, kā atkritumu jēdziens ir jāpiemēro krimināltiesībās.

3.

No Hartas 49. panta 1. punkta izriet soda likumības princips:

“Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. [..]”

4.

Saskaņā ar Regulas par atkritumu sūtījumiem 2. panta 1) punktu jēdziens “atkritumi” nozīmē atkritumus, kā definēts 2006. gada konsolidētās Atkritumu direktīvas ( 5 ), kas tagad ir aizstāta ar pašlaik piemērojamo Atkritumu direktīvu, 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

5.

Regulas par atkritumu sūtījumiem 2. panta 35. punkta a) apakšpunktā “nelikumīgs sūtījums” tostarp ir definēts kā jebkāds atkritumu sūtījums, ko veic bez paziņojuma visām iesaistītajām kompetentajām iestādēm saskaņā ar šo regulu.

6.

Regulas par atkritumu sūtījumiem 50. panta 1. punkts attiecas uz sodiem, ko piemēro par pārkāpumiem:

“Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās īsteno. Noteiktajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām. [..]”

7.

Saskaņā ar Atkritumu direktīvas 3. panta 1) punktu, kurš atbilstoši tās 41. pantam un V pielikumam ir atbilstīgs 2006. gada konsolidētās Atkritumu direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktam, ““atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”.

8.

Direktīva par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem tika pieņemta 2012. gada 4. jūlijā un bija jātransponē līdz 2014. gada 14. februārim. Nīderlandes transponējošais tiesiskais regulējums Regeling van de Staatssecretaris van Infrastructuur en Milieu, van 3 februari 2014, nr. IENM/BSK-2014/14758, houdende vaststelling regels met betrekking tot afgedankte elektrische en elektronische apparatuur (Infrastruktūras un vides valsts sekretāra 2014. gada 3. februāra noteikumi Nr. IENM/BSK-2014/14758, ar ko nosaka noteikumus par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem) attiecīgi stājās spēkā 2014. gada 14. februārī.

9.

Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā šie atkritumi ir definēti kā:

“elektriskas un elektroniskas iekārtas, kas ir atkritumi [Atkritumu direktīvas] 3. panta 1. punkta nozīmē, [..]”.

10.

Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem 23. pantā ir reglamentētas inspekcijas un uzraudzība. Minētās normas 2. punkts ir par iekārtu sūtījumiem:

“Dalībvalstis nodrošina, ka lietotu EEI sūtījumu, par kurām ir aizdomas, ka tās ir EEIA, veic saskaņā ar VI pielikumā norādīto prasību minimumu, un šādus sūtījumus attiecīgi uzrauga.”

11.

Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikumā ir ietvertas minimālās prasības attiecībā uz sūtījumiem. 1. punktā ir noteikti dokumentēšanas pienākumi:

“Lai nodalītu EEI un EEIA, ja priekšmeta turētājs apgalvo, ka paredzējis nosūtīt vai sūta lietotas EEI, nevis EEIA, dalībvalstis turētājam pieprasa šā apgalvojuma pamatošanai nodrošināt šādu pierādījumu pieejamību:

12.

Regulas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikuma 5. punktā ir reglamentētas šo prasību neizpildes sekas:

“Ja trūkst pierādījumu, ka attiecīgie priekšmeti ir lietotas EEI, nevis EEIA, proti, nav 1., 2., 3. un 4. punktā norādītās attiecīgās dokumentācijas un nav nodrošināta atbilstīga aizsardzība, jo īpaši, izmantojot pietiekamu iepakojumu un pareizu krāvumu, kas ir jāgarantē transportu organizējošam turētājam, lai iekārtas netiktu bojātas transportēšanas, iekraušanas un izkraušanas laikā, dalībvalstu iestādes uzskata, ka priekšmets ir EEIA, un uzskata, ka krava ir nelegāls sūtījums. [..]”

13.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāsecina, ka saskaņā ar Wet van 13 juni 1979, houdende regelen met betrekking tot een aantal algemene onderwerpen op het gebied van de milieuhygiëne (Wet Milieubeheer) (1979. gada 13. jūnija Likums par noteikumiem, kuri attiecas uz dažiem vispārīgiem vides aizsardzības jautājumiem (Likums par vides aizsardzību)) 10.60. panta 2. punktu ir aizliegtas darbības Regulas par atkritumu sūtījumiem 2. panta 35. punkta izpratnē. Aizlieguma neievērošana saskaņā ar Wet van 22 juni 1950, houdende vaststelling van regelen voor de opsporing, de vervolging en de berechting van economische delicten (WED) (1950. gada 22. jūnija Likums, ar ko pieņem noteikumus par ekonomisko noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu) 1.a panta 1. punktu ir ekonomisks noziedzīgs nodarījums, kas ir sodāms saskaņā ar minētā likuma 6. pantu.

14.

Tronex BV veic vairumtirdzniecību ar atlikumu kopumiem. 2014. gada 10. februārī tika konstatēts, ka tā plānoja nosūtīt vai likt nosūtīt konteineru ar elektrisko iekārtu kopumiem trešajai personai, kura atradās Tanzānijā un kurai šis kopums tika pārdots par kopējo summu 2396,01 EUR. Tronex bija uzpirkusi preces no mazumtirgotājiem, vairumtirgotājiem un/vai importētājiem. Preču kopumā ietilpa elektriskās tējkannas, tvaika gludekļi, ventilatori un skuvekļi. Iekārtas lielākoties bija oriģinālajā iepakojumā, taču preču kopumā bija arī neiepakotas iekārtas. Kopumu, pirmkārt, veidoja iekārtas, ko patērētāji bija atdevuši atpakaļ, pamatojoties uz preces garantiju, un, otrkārt, preces, kas, piemēram, sortimenta izmaiņu dēļ vairs (parastā veidā) netika pārdotas vai ko nebija iespējams pārdot. Uz daudzām kastēm, kurās iekārtas bija iepakotas, bija norādīta atzīme par trūkumiem. Daudzām stikla tējkannām bija bojāts stikls. Sūtījums bija jāveic bez paziņojuma vai piekrišanas saskaņā ar Regulu par atkritumu sūtījumiem.

15.

Tāpēc Rechtbank Rotterdam (Roterdamas tiesa, Nīderlande) pirmajā instancē piesprieda Tronex nosacītu sodu 5000 EUR apmērā ar divu gadu pārbaudes laiku, jo tā gatavojās nosūtīt atkritumus no Nīderlandes uz Tanzāniju, turklāt šis sūtījums tiktu veikts bez regulā prasītā paziņojuma visām iesaistītajām kompetentajām iestādēm un/vai bez to piekrišanas.

16.

Tronex pārsūdzēja šo spriedumu. Tā apstrīd, ka iekārtas ir atkritumi.

17.

Tāpēc Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa, Nīderlande) uzdod Tiesai šādus jautājumus:

“Pirmais jautājums

Otrais jautājums

Trešais jautājums

18.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Tronex BV, Openbaar Ministerie, Ressortsparket vestiging Den Haag (Hāgas prokuratūra, Nīderlande), Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Norvēģijas Karaliste un Eiropas Komisija. 2018. gada 12. decembra tiesas sēdē piedalījās Tronex, Nīderlande un Komisija.

19.

Valsts tiesa jautā, vai lietā aplūkotās elektriskās iekārtas tad, kad patērētāji tās atdod atpakaļ tirgotājam (pirmais jautājums), kad Tronex tās pārdod (otrais jautājums) vai kad tās ir atklātas pārbaudes laikā (trešais jautājums), ir uzskatāmas par atkritumiem. Tomēr faktiski tai ir tikai jālemj, vai iekārtas bija uzskatāmas par atkritumiem pēdējā minētajā brīdī. Tas tādēļ, ka pamatlietā ir jālemj, vai Tronex var tikt piemērots sods par gatavošanos nelikumīgam atkritumu sūtījumam. Katrā ziņā visus trīs jautājumus varētu apkopot, lai iegūtu vienu atbildi.

20.

Šim nolūkam es vispirms aplūkošu atkritumu jēdzienu Atkritumu direktīvas izpratnē, pēc tam pievērsīšos Direktīvai par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, kura apstiprina secinājumus par Atkritumu direktīvas interpretāciju, un beigās es apskatīšu grūtības, ko rada atkritumu jēdziena piemērošana krimināltiesībās, ņemot vērā krimināltiesību normu precizitātes prasību.

21.

Attiecībā uz jēdzienu “atkritumi” Regulas par atkritumu sūtījumiem 2. panta 1) punktā ir sniegta atsauce uz attiecīgo definīciju konsolidētās 2006. gada Atkritumu pamatdirektīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Pašlaik tā ir aizstāta ar jauno Atkritumu pamatdirektīvu. Saskaņā ar jaunās Atkritumu pamatdirektīvas V pielikuma 41. pantu tagad Regulas par atkritumu sūtījumiem 2. panta 1) punktā sniegtā atsauce ir uzskatāma par atsauci uz jaunās Atkritumu pamatdirektīvas 3. panta 1. punktu.

22.

Saskaņā ar minēto tiesību normu jēdziens “atkritumi” nozīmē jebkuru vielu vai priekšmetu, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

23.

Līdz ar to ir jānoskaidro, vai uzpircējs, kurš lielu preču kopumu, ko tas uzpircis no mazumtirgotājiem vai piegādātājiem, ko atdevuši atpakaļ patērētāji un/vai kas kļuvušas liekas, pārdod tālāk (ārvalsts) trešajai personai, ir uzskatāms par īpašnieku, kurš atbrīvojas no preču kopuma Atkritumu direktīvas 3. panta 1) punkta izpratnē.

24.

Atkritumu direktīvā gan nav noteikts kritērijs, no kura izriet atbrīvošanās, kā rezultātā – tā kā nav Kopienas noteikumu – dalībvalstis principā var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādiem elementiem. Tomēr šie pierādīšanas noteikumi nedrīkst ietekmēt Savienības tiesību, it īpaši Atkritumu direktīvas, efektivitāti ( 6 ).

25.

Tāpēc valsts tiesām, piemērojot iespējamos pierādīšanas noteikumus saistībā ar pārbaudi, vai konkrēti priekšmeti vai vielas ir atkritumi, ir jāņem vērā kritēriji, ko šajā saistībā ir izstrādājusi Tiesa.

26.

Par jēdzienu “atbrīvoties” no judikatūras var secināt, ka tas ir jāinterpretē, ņemot vērā Atkritumu direktīvas mērķi, kas saskaņā ar tās 6. apsvērumu ir atkritumu radīšanas un apsaimniekošanas negatīvās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi samazināšana līdz minimumam, kā arī ņemot vērā LESD 191. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību un pamatojas uz piesardzības un preventīvas darbības principu. No tā izriet, ka jēdzienu “atbrīvoties” un tādējādi arī “atkritumu” jēdzienu Atkritumu direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nevar interpretēt šauri ( 7 ).

27.

Vispirms īpaša uzmanība ir jāpievērš apstāklim, vai aplūkotais priekšmets vai viela nav vai vairs nav noderīgs tā īpašniekam, kā rezultātā šis priekšmets vai viela rada izmaksas, no kurām tas vēlas atbrīvoties ( 8 ). Ja tas tā ir, pastāv risks, ka īpašnieks atbrīvosies no attiecīgā priekšmeta vai vielas veidā, kas var radīt kaitējumu videi, proti, to izmetot, izgāžot vai nekontrolēti apglabājot ( 9 ).

28.

Šajā lietā šāds pieņēmums nepastāv, jo Tronex ir pārdevusi elektriskās iekārtas un tādējādi cerēja gūt finansiālu labumu no piegādes.

29.

Katrā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka vielas vai priekšmeti, no kuriem to īpašnieks atbrīvojas, ir atkritumi Atkritumu direktīvas izpratnē ir arī tad, ja tās var saimnieciski atkārtoti izmantot ( 10 ), it īpaši, ja tās tiek savāktas komerciāliem nolūkiem, lai reģenerētu, iegūtu izejvielas vai atkārtoti izmantotu ( 11 ).

30.

Tronex mērķis nav ne elektrisko iekārtu reģenerācija, ne izejvielu iegūšana, bet eksporta mērķis acīmredzot bija to atkārtota izmantošana.

31.

Tomēr ir jānošķir savāktie priekšmeti, no kuriem to iepriekšējais īpašnieks ir atbrīvojies, un priekšmeti, no kuriem to iepriekšējais īpašnieks nav atbrīvojies. Vienkārši fakts, ka priekšmeti tiek savākti atkārtotai izmantošanai, vēl nenozīmē, ka tā noteikti ir atbrīvošanās. Faktiski gan no ekonomiskā, gan no saudzīgas resursu izmantošanas viedokļa ir lietderīgi iekārtas, kas vairs netiek pārdotas to sākotnējā tirgū, piedāvāt citos tirgos, kur pārdošana vēl šķiet iespējama.

32.

Tāpēc it īpaši attiecībā uz atlikumu kopumiem, kad preces atrodas vēl neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet pietiekamas norādes, kas ļautu secināt par atbrīvošanos.

33.

Savukārt atpakaļ atdotās iekārtas, kas būtisku trūkumu dēļ vairs nav izmantojamas un ko ar saprātīgām izmaksām arī vairs nevar salabot, neapšaubāmi ir uzskatāmas par atkritumiem.

34.

Turpretim nevar piekrist Tronex iebildumam, ka arī konkrēta procentuālā daļa no jaunajām precēm trūkumu dēļ nav izmantojama. Attiecībā uz jaunām precēm ir jāpieņem, ka parasti tās ir darba kārtībā ( 12 ).

35.

Turpretim attiecībā uz patērētāju atpakaļ atdotajām iekārtām šāds pieņēmums nav pamatots. Drīzāk atpakaļatdošana ir saistīta ar risku, ka patērētājs ir saņēmis preci ar trūkumiem vai ka viņš pats ir sabojājis preci pirms atpakaļatdošanas. Līdz ar to vispirms ir apšaubāmi, ka atpakaļ atdotas preces var tikt pārdotas, lai tās izmantotu atbilstoši to mērķim.

36.

Tomēr šīs šaubas vēl nenozīmē, ka prece ir uzskatāma par atkritumiem jau tad, kad tā atrodas pie patērētāja. Tas tādēļ, ka atpakaļatdošana, atgūstot pirkuma cenu, nenozīmē to pašu ko atbrīvošanās no tās. Tā nav nedz uzskatāma par apglabāšanu vai reģenerāciju, nedz arī ir gaidāms, ka patērētājs atbrīvosies no preces veidā, kas varētu kaitēt videi ( 13 ).

37.

Tomēr, tiklīdz atpakaļ atdotās preces atkal atrodas tirgotāja īpašumā, situācija būtiski izmainās, jo, lemjot par to turpmāko likteni, izšķiroša nozīme ir šaubām par iespēju pārdot preces izmantošanai paredzētajam mērķim.

38.

Nav pamatojuma piemērot priekšmetiem, vielām vai produktiem, ko īpašnieks ir iecerējis izmantot vai pārdot ar izdevīgiem nosacījumiem, Atkritumu direktīvas noteikumus, kas paredz, ka ir jānodrošina, ka atkritumu reģenerācija un apglabāšana notiek, neapdraudot cilvēka veselību un neizmantojot darbības vai metodes, kas varētu radīt kaitējumu videi, neatkarīgi no tā, kāda ir reģenerācija. Tomēr, ņemot vērā prasību interpretēt “atkritumu” jēdzienu plaši, šis apsvērums ir jāattiecina tikai uz situācijām, kurās attiecīgās preces vai vielas atkārtota izmantošana ir ne tikai iespējama, bet tā noteikti notiks, un nav nepieciešams vispirms atsaukties uz kādu no atkritumu reģenerācijas procedūrām, kas paredzētas Atkritumu direktīvā ( 14 ).

39.

Ņemot vērā minētās šaubas, attiecībā uz atpakaļ atdotajām iekārtām sākotnēji šīs noteiktības trūkst. Tāpēc, ja šīs šaubas netiek uzreiz kliedētas, pārbaudot iekārtas, šīs iekārtas ir jāuzskata par atkritumiem.

40.

Ja pārbaude liecina, ka prece joprojām ir izmantojama paredzētajam mērķim, tā nekādā gadījumā nav atkritumi. Tas pats attiecas uz precēm ar minimāliem trūkumiem, kuri to darbību ierobežo tikai nenozīmīgi, tomēr rezultātā preces var tikt pārdotas, neveicot remontu, attiecīgā gadījumā par zemāku cenu.

41.

Turpretim, ja ir konstatēti trūkumi, kuri, veicot remontu, ir jānovērš pirms preces izmantošanas paredzētajam mērķim, runa ir par atkritumiem, jo trūkst noteiktības, ka tirgotājs tiešām veiks šo remontu. Šajā ziņā nevar būt būtiski, vai remonts rada minimālas vai lielas izmaksas, jo prece, kas nedarbojas, ir apgrūtinājums un ir apšaubāma tās izmantošana paredzētajam mērķim.

42.

Šāda pārbaudes un, ja nepieciešams, remonta pienākuma noteikšana tirgotājam ir atbilstīgs, vajadzīgs un pienācīgs pasākums, tātad kopumā samērīgs, jo tirgotājs ir tas, kurš izlemj atpakaļ atdoto preču turpmāko likteni ( 15 ). Pamatojoties uz līdzīgiem apsvērumiem, uzņēmumiem, kuriem rodas blakusprodukti, piemēram, akmens šķembas kalnrūpniecībā un smiltis, kas paliek pāri no rūdas bagātināšanas darbībām rūdas raktuvēs ( 16 ), vai virca lauksaimniecībā ( 17 ), ir jāpierāda, ka tie nav ražošanas atkritumi.

43.

Visbeidzot īpaši attiecībā uz lietā aplūkoto iekārtu sūtījumu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet papildu norāde uz to, ka ar sūtījumu Tronex katrā ziņā būtu atbrīvojusies no konkrētām iekārtām. Tas tādēļ, ka saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju dažas iekārtas nebija iepakotas. Tāpēc nevar cerēt, ka tās izturēs transportēšanu bez bojājumiem.

44.

Pagaidām ir jāsecina, ka tāds liela kopuma sūtījums, ko veido no mazumtirgotājiem vai piegādātājiem iepirktas un patērētāju atpakaļ atdotās elektriskās iekārtas, ir uzskatāms par atkritumu sūtījumu Regulas par atkritumu sūtījumiem izpratnē, ja iepriekš nav konstatēta atpakaļ atdoto iekārtu funkcionalitāte vai iekārtas nav pienācīgi aizsargātas pret bojājumiem transportēšanas laikā. Turpretim liekas elektriskās iekārtas neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, ja nav papildu norāžu, nav uzskatāmas par atkritumiem.

45.

Šāda jēdziena “atbrīvoties” interpretācija principā ir atbilstīga Direktīvai par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, kura gan vēl nebija piemērojama 2014. gada 10. februārī, kad notika Tronex pārbaude. Tas tādēļ, ka atbilstoši termiņam Nīderlande transponēja šo direktīvu tikai 2014. gada 14. februārī.

46.

Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikuma 1. punktā ir noteiktas prasības, kurām ir jānodrošina iespēja priekšmeta turētājam nodalīt lietotas iekārtas no iekārtu atkritumiem, ja tas apgalvo, ka ir paredzējis nosūtīt vai sūta lietotas elektriskās iekārtas, nevis iekārtu atkritumus.

47.

Šī nošķiršana ir būtiska attiecībā uz atkritumu jēdzienu, jo atbilstoši definīcijai, kas sniegta Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, elektrisko iekārtu atkritumi ir iekārtas, kas ir uzskatāmas par atkritumiem Atkritumu direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē. Attiecīgi VI pielikuma 5. punktā ir paredzēts, ka elektrisko iekārtu sūtījums, kas nav atbilstīgs šā pielikuma prasībām, ir uzskatāms par nelegālu atkritumu sūtījumu Regulas par atkritumu sūtījumiem izpratnē.

48.

Šajā ziņā no Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikuma var secināt divas pamatprasības, kas ir jāievēro, lai lietotu elektrisko iekārtu sūtījumi nebūtu uzskatāmi par atkritumu sūtījumu. Pirmkārt, kā it īpaši liecina 1. punkta b) apakšpunkts un 3. punkts, ir jānodrošina visu iekārtu funkcionalitāte, un, otrkārt, kā izriet no 1. punkta d) apakšpunkta un 5. punkta, iekārtas ir pienācīgi jāaizsargā pret bojājumiem transportēšanas laikā. Tikai tad, ja sūtījums notiek īpaši labošanas nolūkā, 2. punktā ir atļauti ierobežojumi attiecībā uz funkcionalitāti.

49.

Tādējādi minētajos Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem noteikumos ir kodificēta iepriekš izstrādātā atkritumu jēdziena interpretācija attiecībā uz atpakaļ nodotām vai pret bojājumiem transportēšanas laikā nepietiekami aizsargātām elektriskajām iekārtām.

50.

Tomēr ir arī jāņem vērā, ka ar atkritumu jēdzienu šajā lietā ir saistīts Nīderlandes tiesībās paredzēts kriminālsods. Vispirms tā ir Savienības tiesību prasība, jo Regulas par atkritumu sūtījumiem 50. pantā tiek prasīti efektīvi sodi par regulas prasību pārkāpumiem. Attiecībā uz citiem atkritumu tiesību aktu pārkāpumiem, kuri arī ir atkarīgi no atkritumu jēdziena, Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktā ir ietverts līdzīgs pienākums.

51.

Tomēr var apšaubīt, vai atkritumu jēdziens ir pietiekami precīzs, lai pamatlietā pamatotu kriminālsodu. Tas tādēļ, ka gan saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 1. punkta pirmo teikumu Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās liela nozīme ir noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam (nullum crimen, nulla poena sine lege) saistībā ar prasībām par paredzamību un precizitāti ( 18 ).

52.

Prasība par piemērojamā likuma precizitāti, kas ir minētā principa neatņemama sastāvdaļa, nozīmē, ka likumā ir skaidri definēti noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem ir paredzēti. Šī nosacījums ir izpildīts, ja pilsonis no atbilstošās normas formulējuma un vajadzības gadījumā, izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tam iestāsies kriminālatbildība ( 19 ).

53.

Attiecībā uz atkritumu jēdzienu pilsoņi var saprast, ka jautājums, vai notiek atbrīvošanās no priekšmeta, ir jānovērtē, ņemot vērā visus individuālā gadījuma apstākļus, un ka jēdziens “atbrīvoties” ir jāinterpretē plaši. Turklāt ir daudz situāciju, kas vai nu tieši ir bijušas judikatūras priekšmets, vai arī vismaz ir bijušas pietiekami līdzīgas situācijām līdzšinējā judikatūrā, lai uz šā pamata varētu pieņemt nepārprotamu nolēmumu.

54.

Tomēr attiecībā uz šo situāciju līdz šim vēl nav bijusi tieši piemērojama judikatūra. It īpaši līdz šim Tiesa vēl nav interpretējusi atkritumu jēdzienu saistībā ar bojātu vai nepietiekami iepakotu iekārtu sūtījumiem.

55.

Katrā ziņā ikvienam apdomīgam tiesību piemērotājam ir zināms, ka iekārtas, kas būtisku trūkumu dēļ vairs nav izmantojamas un ko ar samērīgām izmaksām arī vairs nevar salabot, ir uzskatāmas par atkritumiem. Tas pats attiecas uz precēm, kas tiek sūtītas, tās nepietiekami aizsargājot pret bojājumiem transportēšanas laikā.

56.

Turpretim tas, vai atpakaļ atdotas preces ir uzskatāmas par atkritumiem jau tāpēc vien, ka nav pārbaudīta to funkcionalitāte vai vēl nav veikts remonts funkcionalitātes atjaunošanai, līdz šim tik vienkārši nebija skaidrs – katrā ziņā tikmēr, kamēr pilnībā nebija transponēta Direktīva par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem.

57.

Pamatojoties uz šajā lietā pieejamo informāciju, nav vajadzīgs – vai iespējams – noskaidrot, vai šajā ziņā kaut ko var mainīt tādi dokumenti kā Komisijas un Tronex minētās “Correspondents‘ Guidelines” ( 20 ). Proti, Tiesas rīcībā nav informācijas, vai šādi dokumenti jau pastāvēja attiecīgajā datumā, proti, 2014. gada 10. februārī, un vai par tiem bija jāzina tādam uzņēmumam kā Tronex.

58.

Tāpēc es iesaku Tiesai attiecībā uz sodāmības pamatojumu ierobežot manis ierosinātās atkritumu jēdziena interpretācijas iedarbību laikā, proti, saistībā ar atpakaļ nodotām precēm, kurām nav pārbaudīta funkcionalitāte vai kurām ir vajadzīgs remonts funkcionalitātes atjaunošanai, kas vēl netika veikts. No šāda viedokļa šajā lietā sniegtā atkritumu jēdziena interpretācija ir piemērojama tikai saistībā ar kriminālsodiem par pārkāpumiem, kuri notiek pēc tam, kad ir pilnībā transponēts Direktīvas par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikums, vai, vēlākais, pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas šajā lietā.

59.

Tāpēc es iesaku Tiesai nolemt šādi:

Tādas liela kopuma sūtījums, ko veido no mazumtirgotājiem vai piegādātājiem uzpirktas un patērētāju atpakaļ atdotās elektriskās iekārtas, ir uzskatāms par atkritumu sūtījumu atbilstoši Regulai (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 255/2013, ja iepriekš netika konstatēta visu iekārtu funkcionalitāte vai ne visas iekārtas ir pienācīgi aizsargātas pret bojājumiem transportēšanas laikā. Turpretim liekas elektriskās iekārtas neatvērtos oriģinālajos iepakojumos, ja nav papildu norāžu, nav uzskatāmas par atkritumiem.

Attiecībā uz atpakaļ nodotām precēm, kurām netika pārbaudīta funkcionalitāte vai kurām ir vajadzīgs remonts funkcionalitātes atjaunošanai, kas vēl netika veikts, šajā lietā sniegtā atkritumu jēdziena interpretācija ir piemērojama tikai saistībā ar kriminālsodiem par pārkāpumiem, kuri notiek pēc tam, kad ir pilnībā transponēts Direktīvas 2012/19/ES par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem VI pielikums, vai, vēlākais, pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas šajā lietā.