1.

Šīs lietas pamatā ir Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos interpretāciju ( 2 ). Tā ir viena no vairākām lietām, kuras ir nonākušas Tiesā un attiecas uz Ungārijas regulējumu par patēriņa kredītlīgumiem, kas noslēgti ārvalstu valūtā ( 3 ).

2.

Tomēr no šīs lietas izriet pamatjautājumi par valsts tiesas pienākumu pārbaudīt pēc savas ierosmes (ex officio) negodīgus noteikumus patērētāju līgumos saskaņā ar Tiesas judikatūru, kurā interpretēta Direktīva 93/13. Proti, jautājumi ir šādi: pirmkārt, vai valsts tiesas veiktajai negodīgu noteikumu pārbaudei ex officio ir jāattiecas uz visiem līguma noteikumiem, pat ja tie nav saistīti ar prasības priekšmetu, un, otrkārt, cik lielā mērā valsts tiesa var tikt aicināta veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu nepieciešamos juridiskos un faktiskos elementus šādas pārbaudes veikšanai?

3.

Tādējādi šī lieta Tiesai sniedz vērtīgu iespēju izstrādāt un pilnveidot savu judikatūru attiecībā uz Direktīvu 93/13 un, it īpaši, precizēt valsts tiesas pienākumu veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus, kas izriet no nozīmīgā 2010. gada 9. novembra sprieduma VB Pénzügyi Lízing (C‑137/08, EU:C:2010:659).

4.

Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

5.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6.

Tālāk Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7.

1952. gada Likuma Nr. III par civilprocesa kodeksu (A polgári perrendtartásról szóló 1952. évi III. törvény; turpmāk tekstā – “Civilprocesa likums”) 3. panta 2. punktā, kā tas bija piemērojams faktu norises laikā, ir paredzēts:

“Ja nevienā tiesību normā nav noteikts citādi, pušu iesniegtie juridiskie argumenti un prasījumi tiesai ir saistoši. Pušu izvirzītos prasījumus un argumentus tiesa izskata, ņemot vērā nevis to formālo nosaukumu, bet gan to saturu.”

8.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 23. panta 1. punkta k) apakšpunktu:

“Apgabaltiesu jurisdikcijā ir izskatīt [..] lietas, kurās ir lūgts atzīt negodīgus līguma noteikumus par spēkā neesošiem.”

9.

Civilprocesa likuma 73/A panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts:

“Juridiskā pārstāvība ir obligāta: [..] lietās, kuras ir apgabaltiesas kā pirmās instances tiesas jurisdikcijā, katrā tiesvedības posmā, kā arī apelācijas ietvaros [..].”

10.

Civilprocesa likuma 213. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Spriedumā iekļautajam nolēmumam ir jāattiecas uz visiem lietā vai apvienotajās lietās izvirzītajiem prasījumiem saskaņā ar 149. pantu.”

11.

Civilprocesa likuma 215. pants turklāt ir paredzēts:

“Nolēmums var attiekties tikai uz prasījumiem, kas ir izvirzīti prasības pieteikumā un saistībā ar aizstāvību. Šo noteikumu piemēro ne tikai galvenajiem prasījumiem, bet arī papildu prasījumiem (procenti, izdevumi u.c.).”

12.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka 2007. gada 13. decembrīGyörgyné Lintner patērētājas statusā noslēdza ar finanšu iestādi UniCredit Bank Hungary Zrt. (turpmāk tekstā – “UniCredit Bank Hungary”) aizdevuma līgumu Šveices frankos, kas bija piešķirams un atmaksājams Ungārijas forintos, un tas bija nodrošināts ar hipotēku (turpmāk tekstā – “līgums”) ( 4 ).

13.

G. Lintner, uzskatīdama, ka līgumā ir ietverti daži noteikumi, kuri atzīstami par negodīgiem, 2012. gada 18. jūlijā cēla prasību Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) pret UniCredit Bank Hungary. Prasības pieteikumā G. Lintner lūdza iesniedzējtiesai atzīt par spēkā neesošu līguma 7.2.2., 7.3. un 7.4. punktu, kas UniCredit Bank Hungary dod tiesības vienpusēji veikt līguma grozījumus, un atzīt, ka šie noteikumi viņai nav saistoši no līguma noslēgšanas datuma. Savas prasības pamatojumam viņa tostarp atsaucās uz Direktīvu 93/13.

14.

Ar 2013. gada 29. augusta spriedumu iesniedzējtiesa noraidīja šo prasību. G. Lintner iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

15.

Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa, Ungārija) ar 2014. gada 1. aprīļa rīkojumu [..] atcēla šo spriedumu un uzdeva iesniedzējtiesai atkārtoti izskatīt lietu un pieņemt jaunu nolēmumu.

16.

Kā norādīts iesniedzējtiesas nolēmumā, Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) minētajā rīkojumā tostarp norādīja, ka Direktīvas 93/13 efektīva piemērošana ir iespējama tikai tad, ja valsts tiesa pēc savas ierosmes pārbauda attiecīgo līgumu pilnībā; ja tā, šādi rīkojoties, konstatē, ka daži nosacījumi ir negodīgi, tai ir jājautā patērētājai, vai viņa vēlas apgalvot citu noteikumu negodīgumu. Šajā ziņā tā atsaucās uz līguma 1., 2., 4., 10.4. un 11.2. punktu, kā arī uz vispārējo noteikumu un nosacījumu, kuru noteikumi ir daļa no līguma, 1.8. punktu, kā arī uz vispārējo nosacījumu, kas piemērojami ar privātpersonām noslēgtajiem līgumiem, III.13.4. punktu, III.18.1. punkta 1., 4. un 5. apakšpunktu un III.18.2. punkta j) apakšpunktu. Tā uzdeva iesniedzējtiesai lūgt G. Lintner norādīt, vai viņa vēlas apgalvot šo noteikumu vai citu līguma noteikumu negodīgumu un vai viņa atzīst, ka līgums viņai ir saistošs, ja attiecīgie noteikumi netiek piemēroti.

17.

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka ar 2014. gada 5. jūlija sākotnējās prasības papildinājumu G. Lintner pārstāvis lūdza iesniedzējtiesu atzīt par spēkā neesošiem visus 2014. gada 1. aprīļa rīkojumā norādītos noteikumus, kā arī tos noteikumus, kas norādīti sākotnējā prasībā.

18.

Ar 2015. gada 26. oktobra rīkojumu iesniedzējtiesa aicināja G. Lintner iesniegt prasību piemērot līguma spēkā neesamības tiesiskās sekas saskaņā ar valsts tiesību aktiem par aizdevumiem ārvalstu valūtā, kas tika pieņemti 2014. gadā. Tajos tiesību aktos it īpaši ir ietverti likumi DH1 ( 5 ) un DH2 ( 6 ), kas satur noteikumus, ar kuriem reglamentē negodīguma noteikšanu un no tā izrietošās sekas attiecībā uz šādos līgumos ietvertajiem nosacījumiem saistībā ar tiesībām vienpusēji grozīt līgumu par labu aizdevējam (turpmāk tekstā – “tiesības vienpusēji veikt grozījumus”) un atšķirību starp attiecīgās valūtas pirkšanas un pārdošanas likmēm (turpmāk tekstā – “valūtas maiņas kursa starpība”) ( 7 ).

19.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ar 2015. gada 7. decembra rīkojumu tiesvedību izbeidza, jo saistībā ar šo prasību netika veiktas nekādas darbības. G. Lintner par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību.

20.

Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) ar 2016. gada 29. marta rīkojumu atstāja spēkā iesniedzējtiesas 2015. gada 7. decembra rīkojumu par to noteikumu negodīgumu, kuri attiecas uz tiesībām vienpusēji veikt grozījumus un valūtas maiņas kursa starpību, kā minēts DH1 un DH2 likumos. Tomēr tā atlika lēmuma pieņemšanu attiecībā uz pārējo šā rīkojuma daļu un uzdeva iesniedzējtiesai atsākt tiesvedību un pieņemt jaunu lēmumu. Tā uzskatīja, ka, lai arī attiecībā uz DH1 un DH2 likumos minētajiem noteikumiem vairs nevarēja pieņemt tiesas nolēmumu ( 8 ), G. Lintner turpināja izvirzīt prasījumus, lūdzot atzīt 2014. gada 1. aprīļa rīkojumā noteikto noteikumu negodīgumu. Tādēļ tā nosprieda, ka iesniedzējtiesai, izskatot lietu atkārtoti, ir jālemj par G. Lintner pārējo prasījumu būtību.

21.

Pamatojoties uz to, iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīja, ka tai ir jāpārbauda ex officio līguma noteikumi, kurus G. Lintner kā prasītāja pamatlietā ar pārstāvja starpniecību nebija apstrīdējusi pirmajā instancē. Savas prasības pamatojumā viņa nebija arī norādījusi faktus, no kuriem varētu secināt, ka viņa lūdz arī atzīt, ka noteikumi, kurus 2014. gada 1. aprīļa rīkojumā bija identificējusi Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa), ir negodīgi.

22.

Ņemot vērā Tiesas judikatūru ( 9 ), iesniedzējtiesa neuzskatīja, ka saistībā ar pienācīgu Direktīvas 93/13 interpretāciju būtu skaidrs, cik lielā mērā valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai katrs līguma noteikums ir negodīgs, un cik lielā mērā tiesai šajā pārbaudē ir saistoši prasītāja prasījumi, paturot prātā, ka saskaņā ar Ungārijas tiesību aktiem tādas lietas kā šī, kuras mērķis ir atzīt negodīgus līguma noteikumus par spēkā neesošiem, var tikt ierosinātas tikai ar advokāta starpniecību.

23.

Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) norādīja, ka Fővárosi Ítélőtábla (Galvaspilsētas Budapeštas apgabala apelācijas tiesa) ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑51/17, OTP Bank un OTP Faktoring, kurā piektais jautājums ir būtisks šajā lietā uzdotajiem jautājumiem. Tāpēc iesniedzējtiesa lūdza Tiesu apvienot abas lietas.

25.

Ar Tiesas priekšsēdētāja lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz 2018. gada 20. septembra sprieduma OTP Bank un OTP Faktoring (C‑51/17, EU:C:2018:750) pasludināšanai.

26.

Informējot iesniedzējtiesu par šo spriedumu, Tiesa tai jautāja, vai tā vēlas saglabāt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Iesniedzējtiesa 2018. gada 16. oktobrī atbildēja apstiprinoši.

27.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza UniCredit Bank Hungary, Ungārijas valdība un Eiropas Komisija. Šīs lietas dalībnieces piedalījās arī tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 19. septembrī.

28.

UniCredit Bank Hungary uzskata, ka uz trim uzdotajiem jautājumiem kopā būtu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā nav paredzēts, ka valsts tiesām ir jāpārbauda ex officio to līguma noteikumu negodīgums, kurus patērētājs nav apstrīdējis un kuri nav saistīti ar līguma noteikumiem, uz ko attiecas prasība. Līdzīgi kā Tiesas atbildē uz piekto jautājumu, kas tika uzdots lietā OTP Bank un OTP Faktoring ( 10 ), valsts tiesai negodīgi noteikumi ir jāpārbauda ex officio tikai tad, ja tās rīcībā ir šim nolūkam nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi un ja attiecīgajam noteikumam ir nozīme, lai pieņemtu lēmumu par prasību, un tam ir būtiska un loģiska saikne ar to. Ja tiesa, pamatojoties uz lietas materiāliem, konstatē iespējamu negodīgumu, kas nav ietverts prasības pieteikuma prasījumos, bet ir saistīts ar tiem, tai ir jāpārliecinās, ka negodīgais noteikums nav saistošs patērētājam, taču pārbaudei ex officio, ja vien tā nav pieprasīta, nevajadzētu attiekties uz visu līgumu un tajā nebūtu jāmeklē noteikumi, kurus varētu atzīt par negodīgiem.

29.

Pēc UniCredit Bank Hungary domām, šī nostāja atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, jo tiesai, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, nav tiesību ex officio izskatīt noteikumus, kas nav nepieciešami, lai pieņemtu lēmumu par prasību, un patērētājam nav liegts vēlāk apstrīdēt attiecīgajā strīdā neizskatīta noteikuma negodīgumu ( 11 ). Turklāt Tiesa nekad nav pieņēmusi lēmumu par labu pienākumam veikt neierobežotu ex officio pārbaudi ( 12 ), un, kā tā uzsvēra tiesas sēdē, pienākums pārbaudīt ex officio visus līguma noteikumus padarītu neskaidru strīda priekšmetu un nozīmētu, ka tiesas lēmums iegūst res judicata spēku attiecībā uz visu līgumu tādējādi, ka cita tiesa nevarētu no tā atkāpties vai pārbaudīt līgumu.

30.

Pēc Ungārijas valdības uzskatiem, uz pirmo jautājumu ir jāatbild noraidoši. Valsts tiesai nav jāpārbauda katrs līguma noteikums atsevišķi attiecībā uz to, vai to var uzskatīt par negodīgu. Starp noteikumiem, kuru negodīgumu lietas dalībnieki nav izvirzījuši, tiesai ex officio ir jāpārbauda tie noteikumi, kuru negodīgumu faktiski var skaidri noteikt, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem. Šajā pieejā ir ņemts vērā gan princips, ka prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki, gan patērētāju interešu aizsardzības princips, ir nodrošināts risinājums atbilstoši šiem diviem principiem un ir ievērota arī ES judikatūra, saskaņā ar kuru negodīga noteikuma ex officio pārbaude ir veicama, ja ir pieejami šim mērķim nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi.

31.

Ungārijas valdība apgalvo, ka, pamatojoties uz Tiesas judikatūru ( 13 ), ex officio pārbaudē nav nozīmes tam, vai patērētāju pārstāv advokāts. Turklāt, ja pierādījumu pārbaude, pamatojoties uz lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem, ņemot vērā prasības pieteikumu un aizstāvību, acīmredzami noved pie secinājuma, ka noteikums, uz kuru puses nav atsaukušās, ir negodīgs, tiesai ex officio ir jāatzīst noteikuma negodīgais raksturs, bet, ja tiesai nav šim nolūkam vajadzīgo juridisko un faktisko elementu, tā šādi rīkoties nevar, jo pierādījumus nav iespējams iesniegt ex officio. Kā tika norādīts tiesas sēdē, Tiesas judikatūra par valsts tiesas pienākumu veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus ir saistīta ar Direktīvas 93/13 darbības jomu, un, ja ir norādes, ka noteikums varētu būt negodīgs, bet tiesai ir vajadzīgi papildu pierādījumi, lai izdarītu secinājumus par lietu, Ungārijas tiesību aktos ir paredzēts, ka tiesa informē puses par šo iespēju un patērētājs tādējādi var paplašināt savus prasījumus un pievienot attiecīgo dokumentāciju lietas materiāliem.

32.

Savas nostājas pamatojumam Ungārijas valdība atsaucas uz dažiem Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) secinājumiem ( 14 ), kas jo īpaši norāda, ka tad, ja tiesai ex officio ir jāpārbauda noteikuma negodīgums, tai ir jāļauj pusēm iesniegt apsvērumus par šo jautājumu, lai izvairītos no “pārsteiguma spriedumiem”, kurus lietas dalībnieki nav gaidījuši. Ungārijas valdība arī vērš uzmanību uz Kúria judikatūras analīzes grupas secinājumu kopsavilkumu par negodīgiem noteikumiem kredītlīgumos ( 15 ), kurā inter alia tika norādīts, ka tiesvedībā, ko ierosinājis patērētājs, kurš vēlas panākt negodīgu noteikumu atzīšanu par spēkā neesošiem, tiesai saskaņā ar ES tiesību aktiem no tiem noteikumiem, uz kuriem patērētājs nav atsaucies, ir jāpārbauda tikai tie, kas ir būtiski, lai interpretētu noteikumus, kuri nepieciešami prasības pieteikuma vai aizstāvības izvērtēšanai, vai tie, kas ietekmē to piemērošanu, un ka, nosakot, vai šādi noteikumi ir negodīgi, tiesa drīkst lemt tikai par faktiem, kas konstatēti, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem pierādījumiem un publiskiem vai vispārzināmiem faktiem.

33.

Ungārijas valdība uzskata, ka uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka no Direktīvas 93/13 un Tiesas judikatūras izriet, ka ir jāpārbauda arī visi pārējie līguma noteikumi, lai novērtētu, vai noteikums, kas ir prasības pamatā, ir negodīgs. Šīs pārbaudes laikā valsts tiesa ex officio var apgalvot dažu līguma noteikumu, uz kuriem patērētājs nav atsaucies, negodīgumu. Tomēr valsts tiesai ir tikai ex officio jāizvērtē tādu noteikumu negodīgums, attiecībā uz kuriem tās rīcībā ir šim nolūkam nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi.

34.

Līdzīgi – Ungārijas valdība uzskata, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, kas jāsaprot tādējādi, ka gadījumā, ja, veicot pārbaudi, kura nepārsniedz to, kas tika lūgts, valsts tiesa, pamatojoties uz pieejamajiem juridiskajiem un faktiskajiem elementiem, konstatē, ka līguma noteikums nepārprotami un acīmredzami ir negodīgs, tai tas ir jāņem vērā ex officio pat tad, ja puses uz to nav norādījušas.

35.

Komisija uzskata, ka Tiesai uz trim jautājumiem kopā būtu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurai ir lūgts lemt par noteikumu negodīgumu līgumos, kas noslēgti ar patērētājiem, izvērtējot šos noteikumus, ir jāņem vērā līguma apstākļi un visi pārējie tā noteikumi, kā arī šie aspekti ir jāņem vērā, konstatējot līguma noteikuma negodīgumu, vai arī jānodrošina, ka līgums var pastāvēt bez negodīgā noteikuma. Valsts tiesas pienākums ex officio pārbaudīt Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstošu līguma noteikumu negodīgumu neparedz individuāli pārbaudīt katra līguma noteikuma negodīgumu, ja patērētājs to nevēlas, ar nosacījumu, ka patērētājs nezaudē savas tiesības, pamatojoties uz valsts procesuālajām tiesībām, it īpaši saskaņā ar res judicata principu, citas prasības ietvaros apstrīdēt noteikumus, kas netika minēti pamatlietā.

36.

Komisija apgalvo, ka, atsaucoties uz Tiesas judikatūru ( 16 ), lai arī Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā nav paredzēts pienākums valsts tiesai izskatīt katru noteikumu atsevišķi, veicot vispārēju līguma novērtējumu, ja šīs novērtēšanas laikā tiesa sastopas ar citiem noteikumiem, kurus var uzskatīt par negodīgiem, tai tas ir jānorāda pusēm un jāaicina patērētājs grozīt savu prasību, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta efektivitāti. Saskaņā ar Direktīvu 93/13 prasītāja prasība ir tiesas ex officio pārbaudes robeža, un šajā direktīvā garantēto aizsardzības līmeni neietekmē tas, vai patērētāju pārstāv advokāts. Kā tika atzīts tiesas sēdē, tiesai ex officio ir jāpārbauda visi noteikumi, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu būt negodīgi, ja ir pieejami juridiski un faktiski elementi, un tiesai saskaņā ar Tiesas judikatūru ir arī pienākums ( 17 )ex officio veikt izmeklēšanas pasākumus, kuros tā var lūgt pusēm iesniegt attiecīgos dokumentāros pierādījumus, lai tā varētu izlemt, vai attiecīgais noteikums ir negodīgs.

37.

Manis veiktā analīze ir sadalīta divās daļās. Pirmkārt, A daļā es izskatīšu pirmo jautājumu, jo tas attiecas uz valsts tiesas pienākuma ex officio pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu apjomu saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu. Otrkārt, B daļā es kopā izskatīšu otro un trešo jautājumu, jo arī tie attiecas uz valsts tiesas vērtējumu par līguma noteikuma negodīgumu saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu.

38.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesai saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu ir pienākums ex officio pārbaudīt visu līguma noteikumu negodīgumu, pat ja tas nav vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu par pušu prasījumiem strīdā, ņemot vērā civilprocesa tiesību principus, saskaņā ar kuriem prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki un tiesa nevar pārsniegt šā priekšmeta robežas (ne ultra petita), kā arī tiesiskās pārstāvības noteikumus, kas izklāstīti Ungārijas tiesību aktos (sk. šo secinājumu 7.–11. punktu).

39.

Esmu nācis pie secinājuma, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu valsts tiesai ex officio ir jāpārbauda tādu līguma noteikumu negodīgums, kas saistīti ar strīda priekšmetu un kam ir saikne ar lietas materiālos esošajiem juridiskajiem vai faktiskajiem elementiem.

40.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms pievērsīšos valsts tiesas pienākuma veikt negodīgu noteikumu ex officio pārbaudi apjomam. Pēc tam izvērtēšu valsts tiesas pienākuma veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus apjomu. Visbeidzot, es izskatīšu, vai ir nozīme tam, vai patērētājam ir vai nav juridiska pārstāvība.

41.

Iesākumā jānorāda, ka pirmais šajā lietā uzdotais jautājums Tiesas judikatūrā vēl nav izskatīts. Patiešām, kā norādīts UniCredit Bank Hungary apsvērumos, līdz šim Tiesas judikatūrā par valsts tiesas veiktu negodīgu noteikumu ex officio pārbaudi saskaņā ar Direktīvu 93/13 nebija šaubu par to, ka līguma noteikumi ir pušu prasību pamatā vai ir strīda priekšmets iesniedzējtiesā ( 18 ).

42.

Spriedumā OTP Bank un OTP Faktoring (C‑51/17, EU:C:2018:750) Tiesa pievērsās arī citam jautājumam. Ar piekto jautājumu ( 19 ) iesniedzējtiesa vaicāja, vai, ņemot vērā principu, ka prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki, tai ir liegts ex officio pārbaudīt to noteikumu negodīgumu, uz kuriem patērētājs, būdams prasītāja statusā, nav atsaucies. Savā spriedumā ( 20 ) Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir pienākums ex officio pārbaudīt, tostarp, ja nepieciešams, patērētāja vietā, kurš rīkojas prasītāja statusā, jebkādu līguma noteikuma negodīgumu, ja tiesai ir pieejami šim uzdevumam nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi. Tādējādi, lai arī spriedums OTP Bank un OTP Faktoring šajā lietā ir būtisks, tajā netika apskatīts, cik lielā mērā valsts tiesas pārbaude ex officio attiecībā uz negodīgiem noteikumiem attiecas uz visiem līguma noteikumiem.

43.

Vispārīgi runājot, princips, ka prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki, ir pamatprincips dalībvalstu civilprocesos, īpaši attiecībā uz patērētāju prasībām valsts tiesās ( 21 ). Saskaņā ar šo principu lietas dalībniekiem ir jāuzsāk vai jāpabeidz tiesvedība, kā arī jānosaka tās priekšmets, un līdz ar to tiesa nevar pārsniegt šā priekšmeta robežas (ne ultra petita) ( 22 ).

44.

Ņemot to vērā, var uzskatīt, ka Tiesas judikatūra par valsts tiesas veiktu negodīgu noteikumu atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam pārbaudi ex officio ietekmē principu, ka prasības priekšmetu nosaka lietas dalībnieki, tādā nozīmē, ka valsts tiesai ir jāuzņemas aktīva loma, lai ex officio konstatētu patērētāju līgumu noteikumu negodīgumu, pat ja tas novestu pie tā, ka saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām tiesa pārsniegtu pušu noteikto strīda apjomu ( 23 ).

45.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums noteikt, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši ( 24 ), turpretī saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir jānodrošina piemēroti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu turpmāku izmantošanu patērētāju līgumos ( 25 ). Lai gan šie noteikumi ir radījuši plašu judikatūras kopumu ( 26 ), es izklāstīšu no šīs judikatūras izrietošos principus, kas ir visatbilstošākie manis veiktajai šīs lietas analīzei.

46.

Jau kopš tās sākotnējā sprieduma Océano Grupo Editorial un Salvat Editores ( 27 ), Tiesa ir lēmusi, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir doma, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan sarunu spējas, gan zināšanu līmeņa ziņā, tā rezultātā patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātiem noteikumiem, nespējot ietekmēt noteikumu saturu ( 28 ). Lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību, starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošo līdzsvara trūkumu var labot tikai ar pozitīvu iejaukšanos no to personu puses, kas pašas nav līguma slēdzējas ( 29 ).

47.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa ir nospriedusi, ka, veicot uzdevumus, kādi saskaņā ar Direktīvu 93/13 ir valsts tiesai, šai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē, vai līguma noteikums ir negodīgs, un, šādi rīkojoties, jākompensē šis līdzsvara trūkums starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju ( 30 ). Šis valsts tiesas pienākums tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai nodrošinātu efektīvu patērētāja tiesību aizsardzību, ņemot vērā ievērojamo risku, ka tas nezina savas tiesības vai saskaras ar grūtībām to īstenošanā ( 31 ).

48.

Proti, šajā kontekstā Tiesas kopš sprieduma Pannon ( 32 ) skaidri atzītais valsts tiesas pienākums, kas ir nošķirams no tiesībām pārbaudīt ex officio līguma noteikumu negodīgumu saskaņā ar Direktīvu 93/13, ir saistīts ar nosacījumu, ka valsts tiesas rīcībā ir šim uzdevumam nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi ( 33 ). Ja šie elementi tai nav pieejami, valsts tiesa nevar pārbaudīt, vai līguma noteikums ir negodīgs saskaņā ar šo direktīvu ( 34 ).

49.

Šajā gadījumā, pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru un it īpaši uz nosacījumu, ka valsts tiesai ir jābūt pieejamiem nepieciešamajiem juridiskajiem un faktiskajiem elementiem ex officio novērtējuma veikšanai, es uzskatu, ka valsts tiesas pienākuma pārbaudīt ex officio negodīgus nosacījumus saskaņā ar Direktīvu 93/13 apjoms attiecas tikai uz līguma noteikumiem, kas ir saistīti ar strīda priekšmetu un kam ir saikne ar lietas materiālos esošajiem juridiskajiem vai faktiskajiem elementiem.

50.

Var uzskatīt, ka šajā piedāvātajā pieejā tiek ievērots princips, saskaņā ar kuru prasības priekšmetu nosaka puses, jo tas nepārsniedz pušu noteikto strīda apjomu. Kā uzskata kāds komentētājs: “Pat ja pušu uzstāšanās princips [saskaņā ar kuru strīda apjomu nosaka puses] ir ierobežots, lai ņemtu vērā pastāvošo līdzsvara trūkumu starp pusēm, patērētāju procedūras nekļūst par inkvizīciju. Prasība ievērot strīda faktisko apjomu ir robeža, kuru tiesas nedrīkst pārkāpt.” ( 35 )

51.

Tieši pretēji, kā norādīts visos lietas dalībnieku apsvērumos šajā lietā, pieeja, ar kuru valsts tiesai ir pienākums veikt neierobežotu ex officio pārbaudi par līguma noteikumu negodīgumu saskaņā ar Direktīvu 93/13, šķiet, ir pretrunā dalībvalstu civilprocesuālo tiesību pamatprincipiem, tostarp principiem, ka lietas priekšmetu nosaka puses un ka tiesa nedrīkst lemt ultra petita.

52.

Tajā pašā laikā šī ierosinātā pieeja nodrošina aizsardzības sistēmu, kas ir Direktīvas 93/13 pamatā, un valsts tiesas aktīvo lomu, ex officio konstatējot to noteikumu negodīgumu, kurus patērētājs nav apstrīdējis, pamatojoties uz Tiesas judikatūru, kas minēta šo secinājumu 46. un 47. punktā ( 36 ).

53.

Šķiet, ka šī ierosinātā pieeja atbilst arī dažu dalībvalstu judikatūrai un praksei ( 37 ). Piemēram, Francijā tiesām ir pienākums atcelt negodīgus noteikumus patērētāju lietās, kurās negodīgums izriet no strīda elementiem ( 38 ). Nīderlandē Hoge Raad (Augstākā tiesa) spriedumā Heesakkers pret Voets uzskatīja ( 39 ), ka gadījumā, ja tiesai ir nepieciešamā faktiskā un juridiskā informācija, lai uzskatītu, ka līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā un tajā ir noteikums, kas ir negodīgs iepriekšminētajā nozīmē, tai būtu jāizskata šis jautājums, pat ja prasība vai aizstāvība nav pamatota ar apgalvojumiem, kuru mērķis ir šāda pārbaude. Spānijā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) spriedumi liecina, ka valsts tiesnesim ir pienākums ex officio pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, tiklīdz tā rīcībā ir vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi ( 40 ). Turklāt, ņemot vērā Ungārijas valdības apsvērumus (skat. šo secinājumu 31. un 32. punktu), šķiet, ka Ungārijā valsts tiesas pārbaude ex officio tiek piemērota noteikumiem, kuru negodīgumu var konstatēt, pamatojoties uz lietas materiāliem.

54.

Atsaucoties uz Ungārijas valdības un Komisijas (skat. šo secinājumu 31. un 36. punktu), ir nepieciešams izvērtēt, vai tādos apstākļos, kuros valsts tiesai ir norādes vai aizdomas, ka līguma noteikumi, kas saistīti ar strīda priekšmetu un kuriem ir saikne ar lietas materiāla juridiskajiem vai faktiskajiem elementiem, varētu būt negodīgi, Direktīvā 93/13 ir paredzēts, ka tiesai ir jāspēj veikt ex officio izmeklēšanas pasākumi, lai to pārbaudītu.

55.

Es uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka valsts tiesai ir jāspēj veikt ex officio izmeklēšanas pasākumi, lai pilnīgotu lietas materiālus, piemēram, pieprasītu paskaidrojumus vai dokumentārus pierādījumus no pusēm, lai iegūtu nepieciešamos juridiskos un faktiskos elementus, nolūkā veikt pārbaudi ex officio par to, vai līguma noteikums ir negodīgs. Es tā uzskatu turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

56.

Lietā VB Pénzügyi Lízing ( 41 ) Ungārijas tiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai inter alia tika jautāts, vai situācijā, kad valsts tiesa sāk izskatīt, vai līguma noteikums, kas piešķir ekskluzīvu teritoriālo jurisdikciju, var būt negodīgs, tiesai ir jāapņemas pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu, lai noteiktu juridiskos un faktiskos elementus, kas nepieciešami, lai novērtētu, vai noteikums ir negodīgs, ja valsts procesuālie noteikumi to atļauj tikai tad, ja kāda no pusēm to pieprasa.

57.

Savā spriedumā ( 42 ) Tiesa nosprieda, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai noteikums, kas piešķir ekskluzīvu teritoriālo jurisdikciju līgumā, kurš noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju un kurš ir strīda priekšmets tajā, ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, un, ja tā ir, tad tai pēc savas ierosmes ir jānovērtē, vai šāds noteikums ir negodīgs. Sadalot pārbaudi divos posmos, Tiesa uzsvēra, ka pirmajā posmā tiesai “visos gadījumos un neatkarīgi no valsts tiesību noteikumiem” ir jānosaka, vai uz apstrīdēto noteikumu attiecas šī direktīva, un, ja tā, tad otrajā posmā tiesai ir jāizvērtē šis noteikums, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes, saskaņā ar negodīguma prasībām atbilstoši šai direktīvai.

58.

Lietā VB Pénzügyi Lízing nospriesto Tiesa ir apstiprinājusi turpmākajās lietās, kas dažkārt ir saistītas ar noteikumu, kurš piešķir ekskluzīvu teritoriālo jurisdikciju ( 43 ), vai arī ir formulētas vispārīgāk, paredzot, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai noteikums līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, un, ja tā ir, tad pēc savas ierosmes ir jānovērtē, vai šāds noteikums ir negodīgs ( 44 ).

59.

Pat ja tā, šis judikatūras virziens, kas izriet no sprieduma VB Pénzügyi Lízing, šķietami ir atstājis atvērtus jautājumus, it īpaši saistībā ar to, vai valsts tiesas pienākums veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus ir ierobežots ar Direktīvas 93/13 piemērošanas jomu ( 45 ) vai arī to var attiecināt uz negodīguma novērtējumu, kā arī to, ko šādi izmeklēšanas pasākumi var ietvert.

60.

Raugoties no salīdzinošā viedokļa, šķiet, ka dalībvalstu civilprocesa tiesību akti parasti piešķir tiesām pilnvaras uzdot pusēm sniegt papildu pierādījumus un uzdot pusēm jautājumus skaidrojumiem, turpretī dalībvalstīm ir atšķirīga pieeja, kad runa ir par faktiskajiem tā dēvētajiem “izmeklēšanas pasākumiem”, piemēram, ja tiesas vāc pierādījumus pēc savas ierosmes, izmantojot liecinieku ex officio nopratināšanu, trešo personu pierādījumu ex officio pieprasīšanu, ekspertu ex officio uzklausīšanu vai ex officio apmeklējumus, kas pārsniedz tikai jautājumu uzdošanu vai papildu dokumentu pieprasīšanu no pusēm ( 46 ).

61.

Pamatojoties uz to, var uzskatīt, ka valsts tiesas veiktie ex officio izmeklēšanas pasākumi, lai pilnīgotu lietas materiālus, piemēram, paskaidrojumu vai dokumentāru pierādījumu pieprasīšana no strīdā iesaistītajām pusēm, lai secinātu, vai līguma noteikums ir negodīgs, ir piemērots līdzeklis, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības sistēmu saskaņā ar Direktīvu 93/13, lai valsts tiesa varētu veikt negodīgu noteikumu pārbaudi ex officio saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem.

62.

To, ka Tiesa ir uzsvērusi nepieciešamību pēc pietiekamiem pierādījumiem, lai savā judikatūrā atsauktos uz Direktīvu 93/13, var uzskatīt par tādas nostājas pamatojumu, saskaņā ar kuru valsts tiesas rīcībā ir pietiekami daudz juridisku un faktisku elementu, lai veiktu pārbaudi ex officio, ja nepieciešams, izmantojot spēju veikt izmeklēšanas pasākumus ex officio šajā ziņā.

63.

Piemēram, spriedumā Profi Credit Polska ( 47 ) Tiesa lema, ka īpašos apstākļos lietā, kurā valsts tiesa izskata prasību saistībā ar patēriņa kredītlīgumu, attiecībā uz ko tai ir nopietnas šaubas par to noteikumu negodīgumu, par kuriem puses vienojušās, un tās rīcībā nav vajadzīgo juridisko un faktisko elementu, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā tiesai ir paredzēts pienākums pārbaudīt ex officio, vai noteikumi, par kuriem puses vienojušās, ir negodīgi, un šajā ziņā tiesai ir jābūt iespējai pieprasīt iesniegt dokumentus, uz kuriem ir balstīts prasības pieteikums, lai tiesa varētu pārbaudīt, vai tiek ievērotas no šīs direktīvas izrietošās patērētāju tiesības. Tiesa uzsvēra, ka šāda prasība nav pretrunā principam, saskaņā ar kuru puses nosaka prasības priekšmetu, jo tas ietilpst tiesvedības pierādījumu kopumā.

64.

Turpretī ir jānorāda, ka Tiesai nav iesniegti argumenti par to, ka valstu tiesu pienākums veikt plašākus “izmeklēšanas pasākumus”ex officio, kā minēts šo secinājumu 60. punktā, būtu nepieciešams, lai šīs lietas īpašajos apstākļos nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 93/13. Šis jautājums principā paliek valsts tiesas ziņā, pamatojoties uz attiecīgajiem valsts procesuālajām tiesībām, ar nosacījumu, ka tās atbilst ES tiesībām ( 48 ).

65.

Visbeidzot, es uzskatu, ka juridiskās pārstāvības jautājumam nav nekādas nozīmes, šīs lietas apstākļos novērtējot valsts tiesas pārbaudes ex officio attiecībā uz negodīgiem noteikumiem atbilstoši Direktīvai 93/13 apjomu.

66.

Es atzīstu, ka no salīdzinoša viedokļa pat tajās dalībvalstīs, kuras stingri ievēro principu, ka puses nosaka prasības priekšmetu, tas, kādā mērā tiesa aktīvi iesaistās un/vai pēc savas ierosmes izvirza jautājumus, ir balstīts uz dažādiem apstākļiem, arī uz to, vai puse tiek pārstāvēta vai ne, un ka dažās dalībvalstīs var gaidīt, ka tiesa būs aktīvāka, ja vājāko pusi nepārstāv advokāts, lai mazinātu nevienlīdzību starp pusēm ( 49 ).

67.

Tomēr, kā norāda Ungārijas valdība, aizsardzības sistēma, kuru nodrošina Direktīva 93/13, un valsts tiesas pienākums ex officio pārbaudīt negodīgus noteikumus, kas izriet no Tiesas judikatūras, kā minēts šo secinājumu 46. un 47. punktā, ir pamatoti uz līdzsvara trūkumu, kas pastāv starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju līguma noslēgšanas brīdī, nevis brīdī, kad tiek izmantotas no līguma izrietošās tiesības.

68.

Līdz ar to, kā Tiesa nosprieda lietā Rampion un Godard ( 50 ), attiecībā uz ES tiesību aktu interpretāciju patēriņa kredītu jomā ( 51 ) tas, ka lietu ierosina patērētājs un patērētāju šajā tiesvedībā pārstāv advokāts, neattaisno citādu secinājumu attiecībā uz nepieciešamību ļaut tiesai rīkoties pēc savas ierosmes, jo pārbaudes ex officio jautājums ir jāatrisina neatkarīgi no lietas konkrētajiem apstākļiem. Šis pamatojums ir piemērojams, novērtējot valsts tiesas ex officio veiktu negodīgu noteikumu pārbaudi saskaņā ar Direktīvu 93/13, it īpaši ņemot vērā, ka Tiesa savas judikatūras par Direktīvu 93/13 apsvērumus ir piemērojusi šīs lietas apstākļiem ( 52 ).

69.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums valsts tiesai veikt to līguma noteikumu negodīguma pārbaudi ex officio, kuri ir saistīti ar strīda priekšmetu un kuriem ir saikne ar lietas materiālos esošajiem juridiskajiem vai faktiskajiem elementiem. Šie noteikumi arī paredz valsts tiesai iespēju veikt ex officio izmeklēšanas pasākumus lietas materiālus pilnīgošanai, lai iegūtu nepieciešamos juridiskos un faktiskos elementus šādas pārbaudes veikšanai.

70.

Ar otro un trešo jautājumu, skatot tos kopsakarā, iesniedzējtiesa pēc būtības vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noraidoši, saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu valsts tiesai, pārbaudot konkrēta līguma noteikuma negodīgumu, ir pienākums pārbaudīt visu pārējo līguma noteikumu negodīgumu.

71.

Esmu nonācis pie secinājuma, ka uz šiem jautājumiem ir jāatbild, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu valsts tiesai, veicot līguma vispārēju novērtējumu, lai pārbaudītu konkrēta līguma noteikuma negodīgumu, nav pienākuma autonomi ex officio pārbaudīt, vai visi pārējie līguma noteikumi ir negodīgi. Mana secinājuma pamatā ir turpmāk izklāstītie iemesli.

72.

Jāpatur prātā, ka Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta attiecīgajā daļā ir paredzēts, ka “neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs” ( 53 ). Šis noteikums ir daļa no līguma noteikumu negodīguma novērtēšanas sistēmas, kas paredzēta Direktīvā 93/13 ( 54 ).

73.

Kā Tiesa nosprieda lietā Banif Plus Bank ( 55 ), atsaucoties uz šo tiesību normu, valsts tiesai, lai noteiktu, vai līguma noteikums, par kuru ir celta prasība, ir negodīgs, ir jāņem vērā visi pārējie līguma noteikumi, un tādējādi, ne tikai tie noteikumi, kas ir prasības pamatā.

74.

Tas nozīmē līguma noteikumu vispārēju novērtējumu ( 56 ). Patiešām, kā uzsvēris ģenerāladvokāts H. Saugmandsgors Ēe [H. Saugmandsgaard Øe], “negodīguma novērtēšanas nolūkā līguma noteikumu nevar atraut no tā konteksta. No tā izriet, ka šāds vērtējums nav absolūts, bet relatīvs, ciktāl tas ir atkarīgs no konkrētiem faktiem, kas attiecas uz līguma noslēgšanu, ieskaitot visu līguma noteikumu kumulatīvo ietekmi” ( 57 ).

75.

Tādējādi valsts tiesai saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu, pārbaudot kāda noteikuma negodīgumu, ir jāņem vērā visi pārējie līguma noteikumi. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts tiesai pārbaudes atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta ietvaros, autonomi ex officio ir jāpārbauda, vai šie pārējie noteikumi nav negodīgi.

76.

Tomēr, kā norādījusi Ungārijas valdība un Komisija, visaptverošā novērtējuma veikšanas gaitā valsts tiesa var saskarties ar līguma noteikumiem, kurus var uzskatīt par negodīgiem un kuri tiesai ir jāpārbauda ex officio, ja tās rīcībā šim nolūkam ir juridiski un faktiski elementi saskaņā ar Tiesas judikatūru (skat. šo secinājumu 48. punktu). Kaut arī tas, ka valsts tiesa, lai novērtētu konkrēta līguma noteikuma negodīgumu, ņem vērā citus līguma noteikumus, nav pielīdzināms pārbaudei ex officio, tas var veicināt jebkura šāda noteikuma pārbaudi, ja šim nolūkam ir pieejami nepieciešamie juridiskie un faktiskie elementi.

77.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu valsts tiesai, veicot līguma vispārēju novērtējumu, lai pārbaudītu konkrēta līguma noteikuma negodīgumu, nav pienākuma autonomi ex officio pārbaudīt, vai visi pārējie līguma noteikumi ir negodīgi.

78.

Ierosinu Tiesai uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: