1. 

Salīdzinājumā ar ES radušos atkritumu kopumu galvenokārt ķīmiskajā rūpniecībā radušos bīstamo atkritumu apjoms nav liels, bet, ja netiek veikta atbilstoša to apsaimniekošana un kontrole, to ietekme uz vidi var būt ļoti liela. It īpaši sadzīves atkritumu mehāniskajā apstrādē var rasties bīstamas vielas, kā tas ir strīdos, uz kuriem attiecas izskatāmie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2. 

Šajā gadījumā, ja vien es nekļūdos, par atkritumu klasifikāciju atbilstoši tā sauktajiem spoguļierakstiem ( 2 ), kas ir minēti Eiropas atkritumu sarakstā (turpmāk tekstā – “EAS”), kurš ir ietverts Lēmumā 2000/532/EK ( 3 ), Tiesai ir jālemj pirmo reizi. Tai būs jāprecizē pamatnostādnes, kas šajā ziņā ir jāievēro, lai iesniedzējtiesa var noskaidrot, vai vairākos kriminālprocesos apsūdzētie Itālijā ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu saistībā ar atkritumu pretlikumīgu pārvadāšanu, bīstamos atkritumus apstrādājot kā tādus, kas nav bīstami.

3.

Saskaņā ar tās 3. pantu:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

4.

Tās 7. pantā “Atkritumu saraksts” ir paredzēts:

“1.   Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus attiecībā uz tā atkritumu saraksta atjaunošanu, kurš izveidots ar Lēmumu 2000/532/EK, pieņem saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Atkritumu sarakstā ietver bīstamus atkritumus un ņem vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu un, ja nepieciešams, bīstamu vielu koncentrācijas robežvērtības. Atkritumu saraksts ir saistošs tiktāl, ciktāl tas attiecas uz to atkritumu noteikšanu, ko uzskata par bīstamiem. Ja kādu vielu vai priekšmetu iekļauj sarakstā, tas nenozīmē, ka tie ir atkritumi jebkurā gadījumā. Vielu vai priekšmetu uzskata par atkritumiem tikai tad, ja tas atbilst definīcijai 3. panta 1. punktā.

2.   Dalībvalsts var uzskatīt atkritumus par bīstamiem atkritumiem arī tad, ja tie nav iekļauti atkritumu sarakstā, taču tiem piemīt viena vai vairākas no III pielikumā minētajām īpašībām. Dalībvalstis par visiem tādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju. Tās šādus gadījumus min 37. panta 1. punktā paredzētajā ziņojumā un sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju. Ņemot vērā saņemtos paziņojumus, sarakstu pārskata, lai pieņemtu lēmumu par tā pielāgošanu.

3.   Ja dalībvalstij ir pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētiem atkritumiem, kas iekļauti bīstamo atkritumu sarakstā, nepiemīt neviena no III pielikumā minētajām īpašībām, tā šos atkritumus var uzskatīt par atkritumiem, kas nav bīstami. Dalībvalsts par visiem tādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju un sniedz Komisijai visus vajadzīgos pierādījumus. Ņemot vērā saņemtos paziņojumus, sarakstu pārskata, lai pieņemtu lēmumu par tā pielāgošanu.

4.   Bīstamos atkritumus nevar pārklasificēt par nebīstamiem atkritumiem, atšķaidot vai sajaucot atkritumus ar mērķi piesārņotājvielu sākotnējo koncentrāciju samazināt līdz līmenim, kas ir zemāks par bīstamo atkritumu definēšanai noteikto robežvērtību.

[..]

6.   Dalībvalsts var uzskatīt atkritumus par nebīstamiem atkritumiem saskaņā ar 1. punktā minēto atkritumu sarakstu.

[..]”

5.

Direktīvas 2008/98, kas grozīta ar Regulu (ES) Nr. 1357/2014 ( 5 ), III pielikumā ir iekļauts dažādu atkritumu īpašību, kas padara tos bīstamus, saraksts. Attiecībā uz testa metodēm ir norādīts, ka:

“Jāizmanto metodes, kas aprakstītas [Komisijas] Regulā (EK) Nr. 440/2008 un citās attiecīgās [Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN)] norādēs, vai citas starptautiski atzītas testēšanas metodes un pamatnostādnes.”

6.

Tā pielikuma nodaļā “Novērtēšana un klasifikācija” ir iekļauts 2. punkts (“Atkritumu klasificēšana par bīstamiem”), saskaņā ar kuru:

“Atkritumus, kuri atkritumu sarakstā apzīmēti ar zvaigznīti (*), uzskata par bīstamiem atkritumiem saskaņā ar Direktīvu 2008/98/EK, izņemot gadījumus, ja piemērojams minētās direktīvas 20. pants.

Attiecībā uz atkritumiem, kuriem varētu piešķirt bīstamu un nebīstamu atkritumu kodus, piemēro turpmāk minētos nosacījumus.

7.

Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 ( 6 ) 184. pants reglamentēja atkritumu klasifikāciju, atkarībā no to izcelsmes nošķirot sadzīves atkritumus un īpašos atkritumus. Pēdējie minētie par bīstamiem un nebīstamiem atkritumiem tika klasificēti atkarībā no to bīstamības. Par bīstamiem tika atzīti atkritumi, kas nebija sadzīves atkritumi un D pielikuma sarakstā kā tādi tika skaidri atzīmēti ar zvaigznīti.

8.

Tā D pielikumā, kas ir iekļauts ceturtajā daļā, tika aplūkota atkritumu saraksta izveide saskaņā ar Eiropas tiesisko regulējumu.

9.

184. panta 4. punktā tā sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka ar starpministriju rīkojumu tiks izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar Direktīvu 75/442/EEK ( 7 ), Direktīvu 91/689/EEK ( 8 ) un Lēmumu 2000/532. Turklāt tika precizēts, ka līdz turpmāka rīkojuma izdošanai tiks piemēroti Vides un sauszemes teritoriju aizsardzības ministra 2002. gada 9. aprīļa direktīvas noteikumi, kuri ir iekļauti minētajā D pielikumā.

10.

D pielikums vēlāk vairākkārt tika grozīts:

11.

Ar šo pēdējo minēto likumu tika grozīta D pielikuma preambula, iekļaujot tajā noteikumus, kurus analizēšu turpmāk ( 12 ).

12.

2017. gada 20. jūnija Dekrētlikuma Nr. 91/2017 (Steidzami pasākumi Mezzogiorno attīstībai) ( 13 ), kas ir spēkā no 2017. gada 21. jūnija, bet kas nebija apstiprināts lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas dienā, 9. pantā tika svītrots Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 Ceturtās daļas D pielikuma 1.–7. punkts un tie tika aizstāti ar šādu tekstu:

“Atkritumu klasifikāciju veic to radītājs, kas tiem piešķir atbilstīgu CER kodu, piemērojot Lēmuma 2014/955/EK un Komisijas 2014. gada 18. decembra Regulas (ES) Nr. 1357/2014 noteikumus.”

13.

Prejudiciālie jautājumi radās saistībā ar trim kriminālprocesiem, kas ir ierosināti aptuveni pret trīsdesmit personām, kurām tiek pārmests noziedzīgs nodarījums, proti, organizēta pretlikumīga atkritumu pārvadāšana, saskaņā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 152/2006 260. pantu.

14.

Šo aizdomās turēto vidū ir atkritumu poligonu apsaimniekotāji, sabiedrības, kas nodarbojas ar atkritumu apglabāšanu, profesionāļi un analīžu laboratorijas. Prokuratūra tos apsūdz, ka tie pretlikumīgiem mērķiem uz atkritumiem ir attiecinājuši spoguļierakstu “Nebīstams”, veicot daļēju, ne pārāk stingru un neizsmeļošu novērtējumu. Šie atkritumi tika apstrādāti nebīstamu atkritumu poligonos.

15.

2016. gada 22. novembrī un 2017. gada 16. janvārī Romas izmeklēšanas tiesnesis pēc prokuratūras pieprasījuma izdeva rīkojumu pierādījumu iegūšanas nolūkā slēgt vairākus atkritumu poligonus (kaut arī ar lietošanas tiesībām), kuros tika veikta atkritumu apstrāde. Tāpat viņš izdeva rīkojumu par to īpašnieku mantas pagaidu arestu un uz sešiem mēnešiem iecēla tiesas komisāru, lai apsaimniekotu atkritumu poligonus un vietas, kur atkritumi ir radušies un tiek savākti.

16.

2017. gada 28. februārī Tribunale di Roma – Sezione per il riesame dei provvedimenti di sequestro (Romas tiesas Lēmumu par mantas arestu pārskatīšanas palāta, Itālija) pieņēma nolēmumu par pārskatīšanas prasībām, ko bija iesnieguši daži apsūdzētie. Ar trīs atsevišķiem lēmumiem tiesneša noteiktie pasākumi tika atcelti, nepiekrītot valsts prokuratūras interpretācijai, kas balstīta uz pieņēmumu par atkritumu bīstamību.

17.

Procuratore della Repubblica presso il Tribunale di Roma – Direzione distrettuale antimafia (Romas tiesai piesaistītais republikas prokurors – Mafijas apkarošanas apgabala pārvalde) katru no šiem lēmumiem atsevišķi pārsūdzēja Corte suprema di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija), apgalvojot, ka, piekrītot atbildētāju paustajiem apsvērumiem, tiesa esot kļūdaini interpretējusi valsts un Savienības tiesību normas par atkritumu klasificēšanu atbilstoši spoguļierakstiem.

18.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai konstatētu noziedzīgu nodarījumu un tādējādi noskaidrotu, vai strīdīgie atkritumi ar spoguļierakstiem tika kvalificēti un klasificēti pareizi, ir jānoskaidro Lēmuma 2014/955 un Regulas Nr. 1357/2014 piemērošanas joma. Tikai tādā veidā varēs noskaidrot, kādi novērtējumi (ķīmiskais, mikrobioloģiskais u.c.) ir jāveic, lai šajos atkritumos noteiktu bīstamu vielu klātbūtni, tās kvalificētu un vēlāk klasificētu, attiecinot uz tiem ierakstu “bīstams” vai “nebīstams”.

19.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Itālijā ir izvērsušās plašas diskusijas par atkritumu klasificēšanu atbilstoši spoguļierakstiem:

20.

Corte suprema di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) atsaucas uz savu judikatūru attiecībā uz grozījumiem, kas veikti ar Likumu Nr. 116/2014. Tajā ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru atkritumu radītājam vai īpašniekam ir pienākums veikt attiecīgu atkritumu ar spoguļierakstiem novērtējumu par to sastāvā esošām bīstamām vielām un koncentrācijas robežvērtību pārsniegšanu, lai tos klasificētu un piešķirtu tiem spoguļierakstu “Bīstams” vai “Nebīstams”. Atkritumus var uzskatīt par nebīstamiem tikai tad, ja konkrētajā gadījumā tiek secināts, ka to sastāvā nav bīstamu vielu vai attiecīgās robežvērtības nav pārsniegtas ( 16 ).

21.

Lai kliedētu savas šaubas saistībā ar Savienības tiesību normām šajā jomā, iesniedzējtiesa nolēma iesniegt Tiesai trīs lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuros ir uzdoti šādi jautājumi, kas trīs lietās ir identiski:

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Procuratore generale della Republica presso la Corte Suprema di Cassazione (Romas tiesai piesaistītais republikas prokurors), Vetreco srl., Francesco Rando, MAD srl., Alfonso Verlezza, Antonio un Enrico Giuliano, Itālijas Republikas valdība un Eiropas Komisija.

23.

Tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 6. septembrī, mutvārdu apsvērumus sniedza Francesco Rando, E. Giovi Srl, Vetreco Srl, MAD Srl, Itālijas Republikas valdības, Komisijas un Procuratore della Repubblica presso il Tribunale di Roma (Romas tiesai piesaistītais republikas prokurors) pārstāvji.

24.

Augstākajai tiesai piesaistītais prokurors, F. Rando un Vetreco srl. pauda vairākus argumentus par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību.

25.

F. Rando uzskata, ka minētie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemami, jo tie ir balstīti uz Likuma Nr. 116/2014 piemērošanu un [minētajā likumā] ir paredzēti tehniski noteikumi Direktīvas 98/34/EK ( 17 ) 8. panta izpratnē, kas neesot piemērojami privātpersonām, jo tie netika paziņoti Komisijai.

26.

Šai iebildei es nepiekrītu. Itālijas tiesību normas par atkritumu klasificēšanu ar spoguļierakstiem, kas ir iekļautas Likumā Nr. 116/2014, tika pieņemtas, lai transponētu un piemērotu Savienības tiesisko regulējumu par atkritumu klasifikāciju. Neatkarīgi no tā, vai šis likums ietver tehniskus noteikumus Direktīvas 98/34 izpratnē, tās 8. panta 1. punktā un 10. panta 1. punktā ir paredzēts atbrīvojums no pienākuma Komisijai paziņot valsts tehniskos noteikumus, kas ir pieņemti, transponējot Savienības tiesību normas par saskaņošanu. Katrā ziņā, lai noskaidrotu, vai Itālijas likums ietver tehniskus noteikumus, būtu jāsniedz atbilde pēc būtības, kas nav iespējams, izskatot lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

27.

Pārējās iebildes attiecas uz strīdu faktiskā un juridiskā konteksta aprakstu (kas ir nepietiekams, pēc aizstāvju domām):

28.

Neviena no šīm iebildēm, manuprāt, nav pietiekama, lai trīs lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu atzītu par nepieņemamiem. Tiesa savā judikatūrā vairākkārt ir apgalvojusi, ka tā var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 19 ).

29.

Ar interpretāciju saistītus jautājumus Tiesai uzdod valsts tiesa, nevis tajā iesaistītās puses. Tādējādi F. Rando lietā tā var arī neuzdot jautājumu par Direktīvu 1999/31 un Lēmumu 2003/33, ja tā neuzskata to par vajadzīgu. Tāpat tā var uzdot citus jautājumus, ja uzskata, ka tās agrākā judikatūra ir jāniansē vai jāsalīdzina ar judikatūru, kas izriet no atbildes uz prejudiciālo jautājumu. Katrā ziņā Tiesai ir piešķirta brīvība, lai atsauktos uz Savienības tiesību normām, kas nav minētas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā uzskata to par atbilstošu, lai atbildētu uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

30.

Šajā lietā uzdotajiem jautājumiem nenoliedzami ir saikne ar strīda priekšmetu, un nepieciešamība interpretēt Savienības tiesību normas izriet no valsts tiesas sniegtajiem paskaidrojumiem. Turklāt tās lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir izklāstīts kriminālprocesa normatīvais un faktiskais konteksts, tostarp ir pietiekami pilnīgi aprakstītas Itālijā piemērojamās tiesību normas. Ir tiesa, ka faktisko apstākļu izklāstā varētu sniegt papildu informāciju par atkritumu veidiem un veiktajiem novērtējumiem. Tomēr nekas neliedza lietas dalībniekiem iesniegt savus apsvērumus, turklāt es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir pietiekama informācija, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.

31.

Visbeidzot, Tiesas Reglamenta 94. pantā paredzētās prasības ir izpildītas.

32.

Atkritumu klasificēšanai ir izšķiroša nozīme visos to pastāvēšanas posmos: no to radīšanas līdz galīgai apstrādei. Tā ietekmē ne tikai lēmumus par to apsaimniekošanu, bet arī to savākšanas ekonomisko dzīvotspēju, praktisko lietderību, izvēli starp pārstrādi un apglabāšanu un attiecīgā gadījumā pārstrādes metodi.

33.

Bīstamo atkritumu izmešana rada būtiskas juridiskas sekas ( 20 ), jo Direktīvā 2008/98 ir noteikti stingri to apsaimniekošanas nosacījumi. Tostarp tā prasa sniegt pierādījumus to izsekojamībai atbilstoši dalībvalstī izveidotajai sistēmai (17. pants); aizliedz maisījumus (18. pants); ievieš īpašus pienākumus marķējuma un iepakojumu jomā (19. pants) un noteic, ka bīstamos atkritumus var pārstrādāt tikai īpaši tam paredzētās iekārtās, kurām ir saņemta īpaša atļauja (piešķirta saskaņā ar 23.–25. pantu) ( 21 ).

34.

Trīs pirmajos jautājumos, uz kuriem var sniegt vienu atbildi, iesniedzējtiesa vaicā par veidu, kādā Direktīva 2008/98 (grozīta ar Regulu Nr. 1357/2014) un Lēmums 2000/532 (grozīts ar Lēmumu 2014/955) reglamentē atkritumu, kuriem var piešķirt spoguļierakstus, klasificēšanas procedūru. Ar ceturto jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai piesardzības princips prasa, ka šaubu gadījumā vai tad, ja nav iespējams droši pierādīt bīstamo vielu klātbūtni atkritumos, tie ir jāklasificē kā atkritumi ar spoguļierakstu “Bīstams”.

35.

Jautājumi radās saistībā ar apgalvojumiem tiesvedībās tiesā.

36.

Saskaņā ar lietas materiālos iekļauto informāciju, lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem un apsvērumiem tiesas sēdē strīdi attiecas tikai uz atkritumiem, kuri radušies sadzīves atkritumu bioķīmiskajā apstrādē ( 23 ) un par kuru bīstamību ir radušās šaubas, tādēļ tos var klasificēt par atkritumiem ar spoguļierakstiem. Ja to sastāvā ir bīstamas vielas vai vielas ar bīstamības apzīmējumiem, tos klasificē kā atkritumus ar spoguļierakstu “Bīstams” 19 12 11*, savukārt, ja šādas vielas ar bīstamības apzīmējumiem nav konstatētas, atkritumus klasificē, attiecinot uz tiem spoguļierakstu “Nebīstams” 19 12 12 ( 24 ).

37.

Skaidri ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa neuzdod savus jautājumus par tādu jauktu sadzīves atkritumu klasificēšanu, kuriem saskaņā ar Direktīvas 2008/98 20. pantu tiek piemērota nebīstamības prezumpcija, tādējādi tie ir atbrīvoti no bīstamiem atkritumiem noteikto galveno ierobežojumu piemērošanas ( 25 ).

38.

Tāpēc iesniedzējtiesas šaubas ir par to, kā klasificēt sadzīves atkritumu mehāniskajā apstrādē radušos atkritumus, ko nedrīkst sajaukt ar jauktiem sadzīves atkritumiem, kuri nonāk atkritumu poligonos. Šī atšķirība, manuprāt, izraisa divējādas sekas:

39.

Tādējādi mans vērtējums attieksies uz atkritumiem, par kuru bīstamību ir radušās šaubas un kurus tādējādi var klasificēt kā atkritumus ar spoguļierakstiem, it īpaši tas attieksies uz atkritumiem, kas rodas sadzīves atkritumu biomehāniskajā apstrādē, uz kuriem attiecas strīds šajās lietās.

40.

Direktīvas 2008/98 3. pantā “atkritumi” ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”; un “bīstami atkritumi” kā atkritumi, kam piemīt viena vai vairākas Direktīvas 2008/98 III pielikumā minētās īpašības, kas tika pielāgotas zinātnes attīstībai ar Regulu Nr. 1357/2014, ko piemēro no 2015. gada 1. jūnija ( 27 ).

41.

Grūtības klasificēt atkritumus un konstatēt to bīstamību izskaidro apstākli, ka Savienības likumdevējs nolūkā atvieglot šī veida preču īpašnieku un radītāju lēmumus ir izstrādājis atkritumu sarakstu.

42.

Direktīvas 2008/98 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka minētajā sarakstā ietver bīstamus atkritumus un ņem vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu un, ja nepieciešams, bīstamu vielu koncentrācijas robežvērtības. Turklāt tajā ir norādīts, ka saraksts principā ( 28 ) ir saistošs, lai noteiktu atkritumus, kas ir uzskatāmi par bīstamiem. Tādējādi dalībvalstīm ir jāievēro saraksts, bet tas nav galīgs un absolūts, jo ar Direktīvu 2008/98 veiktā saskaņošana nav pilnīga ( 29 ).

43.

EAS tika izveidots ar Lēmumu 2000/532 ( 30 ), kas saskaņā ar Direktīvas 2008/98 7. panta 1. punktu ir pārskatīts ar Lēmumu 2014/955 ( 31 ), lai pielāgotu to zinātnes progresam un saskaņotu ar tiesību aktiem ķimikāliju jomā ( 32 ).

44.

Klasificēt saskaņā ar EAS nozīmē piešķirt katram atkritumam sešciparu kodu, ko sauc par “Eiropas atkritumu kodu” (“EAK”) ( 33 ), no kura izriet, vai atkritumi ir bīstami. Šajā ziņā EAS ir trīs veidu kodi:

45.

Ja atkrituma sastāvs ir zināms, ražotājs to klasificē atbilstoši EAS ar ierakstu AB vai AN. Taču sarežģītāka ir tādu atkritumu klasificēšana, uz kuriem attiecināmi spoguļieraksti, jo to radītājam vai īpašniekam ir jāveic papildu novērtēšanas pasākumi, lai beigu beigās piešķirtu tiem ierakstu SB vai SN. Šis pēdējais minētais gadījums ir jāizskata iesniedzējtiesai.

46.

Šajā ziņā, kā tika norādīts, Corte Suprema de Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) ir jāpiemēro D pielikuma 4., 5. un 6. punkts Leģislatīvajā dekrētā Nr. 152/2006, kas grozīts ar Likumu Nr. 116/2014, ar ko izveido procedūru, lai Itālijā noteiktu atkritumu, uz kuriem attiecināmi spoguļieraksti, bīstamību. Minētā bīstamība būtu jānoskaidro šādos trīs posmos (hronoloģiskā secībā):

47.

Turklāt šajā tiesiskajā regulējumā bija norādīts, ka, ja ķīmiskajā novērtējumā nebija iespējams konstatēt visas konkrētas atkritumu sastāvdaļas, kā atsauce, lai noteiktu tā bīstamību, atbilstoši piesardzības principam bija jāņem vērā viskaitīgākās sastāvdaļas. Ja procedūra netiktu ievērota vai tajā nebūtu iespējams noskaidrot atkritumu sastāvdaļas vai to bīstamību, atkritumi būtu jāklasificē kā bīstami, proti, tiem jāpiešķir spoguļieraksts “Bīstams” (SB) (ar zvaigznīti (*)).

48.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvu 2008/98 un Lēmumu 2000/532, kas attiecīgi tika grozīti ar Regulu Nr. 1357/2014 un Lēmumu 2014/955.

49.

Manuprāt, Itālijas tiesiskais regulējums būtībā ir saderīgs ar Savienības tiesībām izklāstīto iemeslu dēļ.

50.

Saskaņā ar Direktīvas 2008/98 3. panta 2. punktu, veicot bīstamības novērtējumu, pirmkārt, ir jānoskaidro atkritumu sastāvs, lai identificētu tā sastāvā esošas bīstamas vielas, kuras tiem var piešķirt vienu vai vairākas no III pielikumā minētajām bīstamības īpašībām (HP 1–HP 15). Atkritumu radītājam vai īpašniekam gadījumā, ja viņš nezina atkritumu sastāvu, ir jāveic nepieciešamā izpēte.

51.

Pētot atkritumu sastāvu, ir jāņem vērā, ka EAS ir paredzēta klasifikācija, ņemot vērā to avotu (specifisks process vai darbība, kurā tas rodas) un “atkrituma veidu” (vai veidus maisījuma gadījumā). Pētījumiem, kas veikti, lai noskaidrotu to sastāvu, ir jāļauj identificēt atkritumu avotu un/vai veidu, tādējādi atvieglojot tā klasificēšanu atbilstoši EAS kodiem.

52.

Atkritumu radītājs vai īpašnieks var izmantot vairākas metodes, lai savāktu informāciju par to sastāvu, to sastāvā esošām bīstamām vielām un iespējamām bīstamām īpašībām. Tostarp tās ir ( 34 ):

53.

Kad atkritumu radītājs ir apkopojis informāciju par atkritumu sastāvu, ir jānoskaidro, vai tie satur kādu vielu, kas identificēta kā bīstama (parasti tādas nebūs), vai arī tie satur vielas ar bīstamām īpašībām (parasti tas tā ir, un tā tas ir arī šajās lietās). Vielu klasificēšanu veic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1272/2008 ( 36 ), savukārt bīstamu vielu klātbūtni atkritumos novērtē saskaņā ar Direktīvas 2008/98 ( 37 ) III pielikumu.

54.

Regulā Nr. 1272/2008, ar kuru ES īsteno Ķīmisko vielu klasifikācijas Globālo harmonizēto sistēmu (GHS), kas ANO struktūrā ir pieņemta starptautiski, ir sniegti sīki izstrādāti vielu novērtēšanas un to bīstamības noteikšanas kritēriji.

55.

Šīs regulas 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka atkritumi nav viela, maisījums vai izstrādājums, tādējādi ar to noteiktie pienākumi atkritumu īpašniekiem vai radītājiem nav piemērojami. Tomēr tās VI pielikumā ir paredzētas harmonizētās bīstamo vielu klasifikācijas, kas ir jāizmanto atkritumu klasificēšanai, jo daudzi spoguļieraksti it īpaši attiecas uz “bīstamām vielām” ( 38 ).

56.

Bīstamu vielu klātbūtne ir jāvērtē atkritumu radītājam vai īpašniekam atbilstoši Direktīvas 2008/98 III pielikumam, kurā, kā jau esmu norādījis, ir aprakstītas piecpadsmit atkritumu īpašības, kas padara tos par bīstamiem ( 39 ). Minēto novērtējumu var veikt: a) izmantojot aprēķinu, proti, aprēķinot, vai atkritumu sastāvā esošās vielas sasniedz vai pārsniedz bīstamības apzīmējumu kodiem piesaistītas robežvērtības (individuāli; attiecībā uz īpašībām HP 4–HP 14); un b) tieši testējot, vai tiem piemīt bīstamas īpašības (ļoti atbilstīgi īpašībām HP 1–HP 4) ( 40 ).

57.

Atbilstoši Lēmuma 2000/532 pielikuma punktam attiecībā uz atkritumu bīstamo īpašību novērtējumu (1. punkta beigas), “ja atkritumu bīstamā īpašība novērtēta, veicot testus un izmantojot bīstamo vielu koncentrācijas, kas norādītas Direktīvas 2008/98/EK III pielikumā, noteicošie ir testa rezultāti”.

58.

Ja atkritumiem ir viena vai vairākas no piecpadsmit bīstamām īpašībām, to radītājam vai īpašniekam uz to ir jāattiecina spoguļieraksts “Bīstams” (SB). Ja tam nepiemīt [tādas īpašības], to arī var klasificēt šādi [kā bīstamu], ja tā sastāvā būtu EAS pielikumā (2. punkta 3. ievilkums) minētie noturīgi organiskie piesārņotāji ( 41 ), kas pārsniedz Regulas (EK) Nr. 850/2004 ( 42 ) IV pielikumā tiem noteiktās robežvērtības.

59.

Iepriekš izklāstītie apsvērumi man ļauj izslēgt to, ko iesniedzējtiesa sauc par iespējamības tēzi, saskaņā ar kuru atkritumu radītājam ir rīcības brīvība klasificēt atkritumus, uz kuriem ir attiecināms spoguļieraksts “Bīstams” vai spoguļieraksts “Nebīstams”, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams veikt testēšanu, lai noskaidrotu visas atkritumu sastāvā esošās vielas un uz tiem visiem beigu beigās būtu attiecināms spoguļieraksts “Bīstams”.

60.

Kā esmu izklāstījis, saskaņā ar ES tiesisko regulējumu [atkritumu] radītājam vai īpašniekam ir jāveic saprātīga atkritumu sastāva identifikācija un vēlāk jāpārbauda, vai identificētās vielas, iespējams, ir bīstamas, lai, pamatojoties uz koncentrācijas robežvērtībām, noteiktu to atbilstību Direktīvas 2008/98 III pielikumam vai Regulas Nr. 850/2004 IV pielikumam. Tādējādi arī ir noraidāma iesniedzējtiesas minētā “noteiktības vai domājamās bīstamības tēze”, saskaņā ar kuru obligāti esot jāveic izsmeļoša atkritumu sastāva un visu tajos esošo iespējamo bīstamo vielu izpēte, kā arī jānosaka to koncentrācijas pakāpe, kas būtu vienīgais veids, lai atkritumus neklasificētu kā bīstamus.

61.

Iesniedzējtiesa šaubās par to, kā ir interpretējami divi jēdzieni, kuri ir iekļauti Lēmuma 2000/532, kas grozīts ar Lēmumu 2014/955, pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punktā. Saskaņā ar šī noteikuma itāļu valodas redakciju “[..] l’iscrizione di una voce nell'elenco armonizzato di rifiuti contrassegnata come pericolosa, con un riferimento specifico o generico a “sostanze pericolose”, è opportuna solo quando questo rifiuto contiene sostanze pericolose pertinenti che determinano nel rifiuto una o più delle caratteristiche di pericolo [..]”. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka saskaņā ar dažiem interpretācijas veidiem jēdzienu “opportuna” un “pertinenti” lietojums attiecībā uz spoguļierakstiem apstiprinot iespējamību izmantot rīcības brīvību, veicot novērtēšanu, un ka bīstamības izpēte attiecoties tikai uz atbilstīgām atkrituma sastāvdaļām atkarībā no to bīstamības.

62.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 43 ) ir jāizmanto citas šīs tiesību normas valodu redakcijas, lai noskaidrotu atšķirību pastāvēšanu, un, ja tās tiktu konstatētas, tā ir jāinterpretē atbilstoši tiesiskā regulējuma, kurā tā ir iekļauta, vispārējai struktūrai un mērķim.

63.

Tādējādi tiesību normas spāņu ( 44 ), portugāļu ( 45 ), franču ( 46 ) un angļu ( 47 ) valodas redakcijas ir identiskas attiecībā uz atkritumiem ar spoguļierakstiem, ciktāl to iekļaušana saskaņotajā atkritumu sarakstā ar ierakstu “Bīstams” ir pamatota vai ir atbilstīga tikai tad, “ja atkritumi satur bīstamas vielas, kuru dēļ atkritumiem piemīt viena vai vairākas bīstamas īpašības [..]”. Atkritumus, uz kuriem ir attiecināms spoguļieraksts, var klasificēt ar spoguļierakstu “Bīstams” tikai tad, ja tie satur vielas, kuru dēļ tiem piemīt viena vai vairākas no piecpadsmit Direktīvas 2008/98 III pielikumā minētajām īpašībām. Tādējādi nav rīcības brīvības vai iespējamības šajā ziņā. Es uzskatu, ka šīs valodu redakcijas pilnībā atbilst tiesību akta vispārējai sistēmai un mērķim.

64.

Ne Direktīvā 2008/98, ne Lēmumā 2000/532 nav sniegtas īpašas un tiešas norādes par novērtēšanas un testēšanas metodēm, kas [atkritumu] radītājam vai īpašniekam ir jāizmanto, lai novērtētu atkritumu toksicitāti vai bīstamību un attiecinātu uz to spoguļierakstu (otrais prejudiciālais jautājums), jo Savienības tiesībās metodes nav saskaņotas. Tomēr Direktīvas 2008/98, kas ir grozīta ar Regulu Nr. 1357/2014, III pielikuma beigās attiecībā uz testēšanas metodēm ir precizēts, ka ir jāizmanto “[..] metodes, kas aprakstītas Komisijas Regulā (EK) Nr. 440/2008 un citās attiecīgās CEN norādēs, vai citas starptautiski atzītas testēšanas metodes un pamatnostādnes”.

65.

Lēmuma 2000/532 pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punktā ir sniegti arī daži papildu precizējumi par novērtēšanu un testēšanas metodēm.

66.

Abās atsaucēs ir sniegtas norādes par ķīmiskās analizēšanas un testēšanas veidiem ( 49 ), kurus var izmantot [atkritumu] radītāji vai īpašnieki, lai novērtētu to sastāvā esošo vielu bīstamību. Turklāt ir spēkā testēšanas metodes, kas ir piemērojamas ķīmiskajām vielām un savienojumiem saskaņā ar REACH regulu, kas ir paredzētas ar Regulu Nr. 440/2008. Tāpat ir derīgas atkritumu testēšanas metodes un bīstamo īpašību aprēķina metodes, kuras Komisija ir aprakstījusi sava 2018. gada paziņojuma III pielikumā ( 50 ).

67.

Savukārt minētā paziņojuma 4. pielikumā ir iekļauts CEN metožu un standartu saraksts atkritumu raksturošanai, izmantojot dažādus ķīmiskās analizēšanas veidus ( 51 ).

68.

Tomēr es uzskatu, ka jebkāda cita testēšanas metode, kas ir pieņemta starptautiskajā, Savienības vai valsts tiesiskajā regulējumā ( 52 ), arī būtu derīga, lai noskaidrotu, vai atkritumu sastāvā esošās vielas ir bīstamas vai nav bīstamas. Gan Direktīvas 2008/98, kas grozīta ar Regulu Nr. 1357/2014, III pielikuma beigās, gan Lēmuma 2000/532 pielikuma sadaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punkta otrajā ievilkumā ir noteikts, ka var izmantot “cit[as] starptautiski atzīt[as] testēšanas metod[es] un vadlīnij[as]”. Vēlreiz atgādināšu, ka atbilstoši Lēmuma 2000/532 pielikuma nodaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 1. punkta beigām testēšanas rezultāti ir pārāki pār rezultātiem, kas iegūti, piemērojot šo bīstamo vielu aprēķina metodes.

69.

Atbilstoši iepriekš izklāstītajam, attiecībā uz ķīmiskās analizēšanas un testēšanas metožu dažādošanu es uzskatu, ka šo novērtēšanu var veikt, izmantojot paraugu ņemšanu, bet sniedzot pilnīgas efektivitātes un reprezentativitātes garantijas. Šīs garantijas tiek sniegtas, piemēram, piemērojot CEN izstrādātās tehniskās specifikācijas un noteikumus par “atkritumu raksturošanu un paraugu ņemšanu” ( 53 ).

70.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Direktīvas 2008/98 7. pants un III pielikums un Lēmuma 2000/532 pielikuma nodaļas “Novērtēšana un klasifikācija” 2. punkts “Atkritumu klasificēšana par bīstamiem” ir jāinterpretē tādējādi, ka atkritumu ar spoguļierakstu radītājam vai īpašniekam ir pienākums noskaidrot atkritumu sastāvu un vēlāk, izmantojot aprēķinu vai testēšanu, pārbaudīt, vai tā sastāvā ir kāda bīstama viela vai kāda viela ar bīstamības apzīmējumiem, kas minēti Direktīvas 2008/98 III pielikumā vai Regulas Nr. 850/2004 IV pielikumā. Šajā nolūkā ir atbilstīgi izmantot Regulā Nr. 440/2008 paredzēto vai jebkādu citu starptautiski vai dalībvalsts tiesībās atzītu paraugu ņemšanu, ķīmisku analizēšanu un testēšanu.

71.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai piesardzības princips prasa, ka šaubu gadījumā vai tad, ja nav iespējams droši pierādīt bīstamo vielu klātbūtni atkritumos, tie ir jāklasificē kā atkritumi ar spoguļierakstu “Bīstams”.

72.

Piesardzības princips atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam ir viens no principiem, kas ir Savienības vides politikas pamatā, un tas papildina prevencijas principu, principu, saskaņā ar kuru videi nodarīts kaitējums jālabo, novēršot tā cēloni, un principu “maksā piesārņotājs”. Piesardzības princips ir riska pārvaldības instruments, ko var izmantot gadījumā, ja pastāv zinātniska nenoteiktība par iespējamo risku cilvēka veselībai vai videi, un kas ļauj noteikt preventīvus pasākumus līdz brīdim, kad minētā nenoteiktība tiks novērsta ( 54 ).

73.

Piesardzības princips ir minēts kopā ar citiem principiem Direktīvas 2008/98 4. panta 2. punkta pēdējā daļā ( 55 ), savukārt šīs direktīvas 1. un 13. pantā ir atsauce uz dalībvalstu pienākumu veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka atkritumu apsaimniekošana norit, neapdraudot cilvēku veselību un neradot kaitējumu videi.

74.

Atkritumu klasificēšana ar spoguļierakstu “Bīstams”, kā esmu norādījis, būtiski ietekmē turpmāku to apsaimniekošanu (atkārtota izmantošana, pārstrāde, reģenerācija un apglabāšana). Kā apgalvo Komisija, piesardzības princips automātiski neuzliek pienākumu veikt šādu klasifikāciju gadījumā, ja tikai rodas parastas šaubas par to, vai ir konstatējamas Direktīvas 2008/98 III pielikumā vai Regula Nr. 850/2004 IV pielikumā minētās vielas ar bīstamām īpašībām.

75.

Lai noskaidrotu, vai ir atbilstīgi uz atkritumiem attiecināt spoguļierakstu “Bīstams” vai spoguļierakstu “Nebīstams”, atkritumu īpašniekam vai turētājam ir jāpiemēro atkritumu ar spoguļierakstiem klasificēšanas procedūra, vispirms nosakot atkritumu sastāvu, un, ja tiek identificētas vielas ar bīstamības apzīmējumiem, aprēķinot to vērtības un veicot attiecīgu testēšanu.

76.

Atkritumu radītājs vai īpašnieks tomēr nevar atsaukties uz piesardzības principu kā aizbildinājumu, lai atkritumiem ar spoguļierakstiem nepiemērotu Direktīvā 2008/98 un Lēmumā 2000/532 paredzēto klasificēšanas procedūru. Dalībvalstis drīkst uzskatīt vai neuzskatīt atkritumus par bīstamiem, bet tām ir jāinformē Komisija, lai tā attiecīgā gadījumā var grozīt EAS saskaņā ar Direktīvas 2008/98 7. panta 2. un 3. punktu. Ja dalībvalstīm ir noteikts šāds ierobežojums, minētais princips nedod tiesības privātpersonām klasificēt atkritumus, nepiemērojot attiecīgajās ES tiesību normās minēto procedūru.

77.

Es uzskatu, ka to apstiprina Tiesas judikatūra ( 56 ). Proti, “pareizai piesardzības principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgo vielu vai pārtikas produktu iespējami negatīvo ietekmi uz veselību un, otrkārt, vispārīgi izvērtēt veselībai radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem” ( 57 ). Tomēr “[..] noteiktos aizsardzības pasākumus nevar pamatot ar tīri hipotētisku riska tuvošanos, kas balstīta uz vēl nepārbaudītiem vienkāršiem zinātniskiem pieņēmumiem. Tieši otrādi – šādi aizsardzības pasākumi, neraugoties uz to pagaidu raksturu un pat ja tie ir preventīva rakstura, var tikt noteikti tikai tad, ja tie ir pamatoti ar risku novērtējumu, kas ir pēc iespējas pilnīgāks attiecībā uz atsevišķā gadījuma īpašajiem apstākļiem un kas norāda, ka šie pasākumi ir nepieciešami” ( 58 ).

78.

Tāpat nepietiek tikai ar vienkāršām šaubām par to, vai atkritumi ir bīstami, lai, atsaucoties uz piesardzības principu, uz tiem attiecinātu spoguļierakstu “Bīstams”. Ja tas tā būtu, ikviena spoguļieraksta dēļ atkritumi tiktu klasificēti kā bīstami. Taču es uzsveru, minētā klasificēšana prasa individuālu atkritumu sastāva novērtēšanu un turpmāku pārbaudi par to sastāvā esošo vielu iespējamo bīstamību. Direktīvā 2008/98 un Lēmumā 2000/532 paredzētajā procedūrā ir jāievēro līdzīgas prasības, kuras Tiesa min saistībā ar atsaukšanos uz piesardzības principu.

79.

Es piekrītu Itālijas valdībai, ka atkritumu radītājam vai īpašniekam nav pienākuma veikt atkritumu izsmeļošu novērtēšanu, lai atbilstoši Regulai Nr. 1272/2008 identificētu visas bīstamās vielas, kas var būt to sastāvā, un visas iespējamās vielas ar bīstamības apzīmējumiem saskaņā ar Direktīvas 2008/98 III pielikumu. Iesniedzējtiesa piekrīt šim viedoklim, saskaņā ar kuru, pēc tās domām, nav jāveic pilnīgi visu vielu, kas abstrakti var būt atkritumu sastāvā, izpēte, bet ir jāsniedz pienācīgs atkritumu raksturojums, kas ir balstīts, pirmkārt, uz to precīzu sastāvu, un, otrkārt, uz tādējādi konstatēto vielu bīstamības pārbaudi.

80.

Turklāt Direktīvas 2008/98 4. panta 2. punkta pēdējā daļā minētais tehniskas īstenošanas iespējas un ekonomiskās dzīvotspējas princips liedz uzlikt ražotājam pienākumu veikt pilnībā izsmeļošu atkritumu sastāva un visu tā sastāvā esošo vielu ar bīstamības apzīmējumiem novērtējumu. Šī veida pienākums esot arī nesamērīgs.

81.

Manuprāt, piesardzības princips pamato atkritumu klasificēšanu, attiecinot uz to spoguļierakstu “Bīstams”, ja no atkritumu radītāja vai īpašnieka neatkarīgu iemeslu dēļ nav iespējams noteikt to sastāvu un/vai to sastāvā esošās vielas ar bīstamības apzīmējumiem. Šajā gadījumā pastāv reāls apdraudējums sabiedrības veselībai vai videi, kas attaisno atkritumu klasificēšanu, attiecinot uz tiem spoguļierakstu “Bīstams” kā ierobežojošu pasākumu, lai “neitralizētu” tā bīstamību ( 59 ).

82.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es iesaku uz Corte suprema di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu, ar ko atceļ dažas direktīvas, kas ir grozītas ar Regulu Nr. 1357/2014, III pielikuma 7. pants un Komisijas Lēmuma 2000/532/EK (2000. gada 3. maijs), ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem, kas ir grozīts ar Lēmumu 2014/955/ES, pielikuma nodaļas “Novērtēšana un kvalifikācija” 2. punkts “Atkritumu klasificēšana par bīstamiem” ir jāinterpretē tādējādi, ka: