1. 

Saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES ( 2 ) 10. panta h) punktu to nepiemēro tādiem publiskajiem līgumiem, kuru priekšmets ir noteikti pakalpojumi civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā, kurus sniedz bezpeļņas organizācijas vai apvienības.

2. 

Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot, vai šis izņēmums ietver “neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus” un kā ir interpretējami jēdzieni “bezpeļņas organizācijas vai apvienības”. Runājot par pēdējiem minētajiem jēdzieniem, domstarpības pastāv attiecībā uz dalībvalstu tiesību aktu iespējamu ietekmi uz šo jēdzienu tvēruma noteikšanu.

3.

Šīs direktīvas 28. un 118. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

4.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/24 10. pantu tā nav piemērojama publiskiem pakalpojumu līgumiem:

“[..]

[..]”

5.

76. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis ievieš valsts noteikumus par to, kā piešķiramas tiesības slēgt līgumus, uz kuriem attiecas šī nodaļa, lai nodrošinātu, ka līgumslēdzējas iestādes ievēro tādus principus kā pārredzamība un vienlīdzīga attieksme pret ekonomikas dalībniekiem. Dalībvalstis var brīvi noteikt piemērojamos procedūras noteikumus, ja vien šādi noteikumi ļauj līgumslēdzējām iestādēm ņemt vērā attiecīgo pakalpojumu īpatnības.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka līgumslēdzējas iestādes var ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt pakalpojumu kvalitāti, nepārtrauktību, piekļūstamību, pieejamību – arī cenu ziņā – un vispusību, dažādu kategoriju lietotāju, tostarp nelabvēlīgā situācijā nonākušu un neaizsargātu iedzīvotāju grupu īpašās vajadzības, lietotāju iesaistīšanos un to statusa stiprināšanu, ka arī inovācijas. Dalībvalstis var arī noteikt, ka pakalpojumu sniedzēju izvēlas pēc tā piedāvājuma, kas paredz vislabāko cenas un kvalitātes attiecību, sociālā nodrošinājuma pakalpojumu gadījumā ņemot vērā kvalitātes un ilgtspējas kritērijus.”

6.

77. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var paredzēt, ka līgumslēdzējas iestādes var paturēt tiesības ļaut organizācijai [var rezervēt kādām organizācijām tiesības] piedalīties publisku līgumu slēgšanas tiesību procedūrās tikai par tiem 74. pantā minētajiem veselības, sociālās un kultūras jomas pakalpojumiem, uz kuriem attiecas CPV kodi 75121000‑0, 75122000‑7, 75123000‑4, 79622000‑0, 79624000‑4, 79625000‑1, 80110000‑8, 80300000‑7, 80420000‑4, 80430000‑7, 80511000‑9, 80520000‑5, 80590000‑6, no 85000000‑9 līdz 85323000‑9, 92500000‑6, 92600000‑7, 98133000‑4, 98133110‑8.

2.   Šā panta 1. punktā minētā organizācija atbilst visiem šādiem nosacījumiem:

[..]”

7.

Saskaņā ar Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen ( 4 ) 107. panta 1. punkta 4) apakšpunkta pirmo daļu šis likums nav piemērojams tādu publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, kuru priekšmets ir pakalpojumi civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā, kurus sniedz bezpeļņas organizācijas vai apvienības un uz kuriem attiecas CPV kodi 75250000‑3, 75251000‑0, 75251100‑1, 75251110‑4, 75251120‑7, 75252000‑7, 75222000‑8; 98113100‑9 un 85143000‑3, izņemot ar pacientu transportēšanu saistītus neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus.

8.

Ar šo tiesību normu Vācijas likumdevējs savās valsts tiesībās ir transponējis Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktu, taču pievienojis tai otru teikuma daļu, kas izteikta šādā redakcijā:

“[Š]ā apakšpunkta izpratnē par bezpeļņas organizācijām vai apvienībām ir uzskatāmas it īpaši palīdzības organizācijas, kas saskaņā ar valsts vai federālo zemju tiesībām ir atzītas par civilās drošības un civilās aizsardzības organizācijām.”

9.

Saskaņā ar Gesetz über den Rettungsdienst sowie die Notfallrettung und den Krankentransport durch Unternehmer ( 5 ) 2. panta 1. punktu glābšanas pakalpojumā ietilpst neatliekamās palīdzības sniegšana, neatliekamās palīdzības transports un lielāka skaita ievainoto personu vai slimnieku aprūpe ārkārtēju notikumu, kas rada kaitējumu, gadījumā.

10.

RettG NRW 2. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir apgalvots, ka neatliekamās palīdzības sniegšanas uzdevums ir pacientiem, kuriem nepieciešama neatliekama palīdzība, veikt dzīvības glābšanas pasākumus negadījuma vietā, nodrošināt, ka minētie pacienti var tikt pārvadāti, un pārvest pacientus, saglabājot to spēju tikt pārvadātiem un novēršot citus ievainojumus, tostarp ar transportlīdzekli, kurā atrodas neatliekamās palīdzības ārsts, vai glābšanas transportlīdzekli uz slimnīcu, kas var sniegt turpmāku piemērotu aprūpi.

11.

Saskaņā ar RettG NRW 2. panta 3. punktu neatliekamās palīdzības transporta uzdevums ir sniegt slimniekiem vai ievainotām personām, vai citām personām, kurām ir nepieciešama palīdzība un kuras neietilpst šo noteikumu 2. punktā minēto personu lokā, profesionālu palīdzību un tās, kvalificētam personālam sniedzot aprūpi, tostarp pārvadāt neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā.

12.

Zivilschutz- und Katastrophenhilfegesetz ( 6 ) 26. panta 1. punkta otrajā teikumā ir norādīts, ka [organizācijas, kas ir] īpaši piemērotas, lai piedalītos šajā likumā paredzēto uzdevumu izpildē, ir Arbeiter‑Samariter‑Bund [Strādnieku‑Samariešu apvienība], Deutsche Lebensrettungsgesellschaft [Vācijas Glābēju apvienība], Deutsche Rote Kreuz (Vācijas Sarkanais krusts), Johanniter‑Unfall‑Hilfe [Svētā Jāņa brīvprātīgie palīdzībai negadījumos] un Malteser‑Hilfsdienst [Maltas ordeņa Palīdzības dienests].

13.

Gesetz über den Brandschutz, die Hilfeleistung und den Katastrophenschutz ( 7 ) 18. panta 1. punkta pirmajā teikumā un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Privātas palīdzības organizācijas sniedz palīdzību nelaimes gadījumos un ārkārtas stāvokļos situācijās, kad ir nepieciešama apjomīga palīdzība, un katastrofās, ja tās augstākajai uzraudzības iestādei ir paziņojušas par gatavību līdzdarboties un uzraudzības iestāde ir konstatējusi vispārēju piemērotību līdzdarboties un līdzdarbības nepieciešamību (atzītas palīdzības organizācijas). [..]

2.   [..] [ZSKG] 26. panta 1. punkta otrajā teikumā minētajām organizācijām [..] nav jāpaziņo par gatavību līdzdarboties, un nav jākonstatē to vispārēja piemērotība.”

14.

2016. gada martā Zolingenes pilsēta (Solingen; Vācija) nolēma rīkot jaunu publisko iepirkumu par pašvaldības glābšanas pakalpojumu sniegšanu uz pieciem gadiem ( 8 ). Tā vietā, lai publicētu paziņojumu par līgumu, pilsētas dome uzaicināja četras palīdzības organizācijas iesniegt savus piedāvājumus. Visbeidzot, tā piešķīra tiesības slēgt līgumu divām no tām (Arbeiter‑Samariter‑Bund un Malteser Hilfdienst), katrai par vienu no divām daļām, kurās bija sadalīts iepirkuma priekšmets.

15.

Falck Rettungsdienste un Falck, kas ir uzņēmumi, kuri sniedz neatliekamās palīdzības un slimnieku aprūpes pakalpojumus, iebilda Vergabekammer Rheinland (Reinzemes Publisko iepirkumu palāta, Vācija), apgalvojot, ka līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai bija jāpiemēro Savienības tiesībās noteiktās publiskā iepirkuma procedūras.

16.

Minētā palāta 2016. gada 19. augustā noraidīja pārskatīšanas lūgumu, uzskatot par piemērojamu GWB 107. panta 1. punkta 4) apakšpunktu.

17.

Šis lēmums tika pārsūdzēts Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācijā), kas Tiesai ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdod šādus jautājumus:

18.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2017. gada 2. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza Arbeiter‑Samariter‑Bund, Falck Rettungsdienste, Malteser Hilfsdienst, Vācijas Sarkanais krusts, Zolingenes pilsēta (Stadt Solingen), Vācijas, Norvēģijas un Rumānijas valdības, kā arī Komisija. Visi, izņemot Norvēģijas un Rumānijas valdības, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2018. gada 5. septembrī.

19.

Falck Rettungsdienste visupirms apgalvo, ka Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkts ir pretrunā primārajām tiesībām, jo nosaka izņēmumu, pamatojoties uz personiskiem, nevis materiāliem kritērijiem. Tādējādi esot jāsniedz tāda šīs tiesību normas interpretācija, kas padarītu to atbilstošu Savienības tiesību normām, izskaidrojot nosacījumus, kuri atbilstoši primārajām tiesībām, būtu attiecināmi uz līgumu slēgšanas tiesību tiešo piešķiršanu bezpeļņas apvienībām.

20.

Falck Rettungsdienste nostāja ir šāda:

21.

Zolingenes pilsētas nostāja ir šāda:

22.

Arbeiter‑Samariter‑Bund nostāja attiecībā uz pirmo, trešo un ceturto jautājumu būtībā ir tāda pati kā Zolingenes pilsētai. Attiecībā uz otro jautājumu tā uzskata, ka valsts likumdevējs ir izmantojis savu rīcības brīvību, transponējot bezpeļņas organizācijas jēdzienu. Šos pašus apgalvojumus atbalsta arī Malteser Hilfdienst.

23.

Vācijas Sarkanais krusts, kas vispirms norāda, ka tas nepiekrīt Falck Rettungsdienste sākotnējiem apsvērumiem, aizstāv Zolingenes pilsētas nostājai līdzīgu viedokli attiecībā uz pirmo un trešo jautājumu. Attiecībā uz otro jautājumu, tāpat kā Arbeiter‑Samariter‑Bund, tas uzsver, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai definētu bezpeļņas organizācijas. Attiecībā uz ceturto jautājumu tas apgalvo, ka pacientu pārvadāšana specializētajā neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī ir būtisks elements gan civilajā aizsardzībā un civilajā drošībā, gan katastrofu novēršanā. Tas uzskata, ka šī pārvadāšana ietilpst strīdīgā izņēmuma materiālās piemērošanas jomā.

24.

Vācijas valdības nostāja ir šāda:

25.

Norvēģijas valdība:

26.

Rumānijas valdība ir paudusi viedokli vienīgi par pirmo un ceturto jautājumu, apskatot tos kopā. Tā uzskata, ka civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas pakalpojumi aptver gan kopēju palīdzības sniegšanu ekstremālās situācijās, gan palīdzības sniegšanu atsevišķiem indivīdiem, kad to dzīvību vai veselību apdraud parastie riska faktori. Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta interpretācijā saistībā ar tās preambulas 28. apsvērumu uzsvars būtu jāliek uz pakalpojumu, kas izpaužas ka tikai transportēšana, jēdzienu, nevis uz glābšanas personāla vai transportēšanas laikā saņemtās palīdzības veidu.

27.

Raugoties no šīs perspektīvas, neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi ietver gan medicīniska rakstura darbības ārkārtas situācijās, gan darbības, ko veido sanitārā transportēšana, kuras laikā netiek sniegta medicīniskā palīdzība, un kam nav ārkārtas rakstura. Pirmajā kategorijā nav atšķirības starp pārvadāšanu neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī ar mediķi vai glābēju un pārvadāšanu neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī ar glābēju un glābšanas dienesta palīgu, jo abi pakalpojumi ietver neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas elementus un kalpo galvenajam mērķim, kas ir katastrofu novēršana. Turpretim otrajā variantā tiek sniegti pakalpojumi, izmantojot medicīniskās palīdzības transportlīdzekļus, kas nav aprīkoti ārkārtas medicīniskās palīdzības sniegšana mērķiem un ko apkalpo vienīgi transporta vadītājs, un tādēļ tas neietilpst civilās aizsardzības un civilās drošības vai katastrofu novēršanas jomā.

28.

Komisijas nostāja ir šāda:

29.

Ar iesniedzējtiesas jautājumiem ir paredzēts noskaidrot, kādiem nosacījumiem ir jāizpildās, lai neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojums tiktu ietverts Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomā vai izslēgts no tās. Šie nosacījumi attiecas uz: a) pašu šā pakalpojuma raksturu, izvērtējot objektīvi; un b) specifisku individuālu vai subjektīvu tā sniedzēja iezīmi, kuram ir jābūt bezpeļņas organizācijai vai apvienībai.

30.

Iesniedzējtiesas pirmais un ceturtais jautājums attiecas uz objektīvu neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojuma darbību. Principā šis pakalpojums būs izslēgts no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas tikai tad, ja tas var atbilst kategorijai “pakalpojumi civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā”, bet tajā pašā laikā neveido tikai “ar pacientu transportēšanu saistītus neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus”. Šis pēdējais gadījums ir izņēmums no izņēmuma un tādējādi ir pakļauts parastajiem noteikumiem publiskā iepirkuma jomā.

31.

Otrais un trešais jautājums attiecas uz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojuma sniedzēja subjektīvo statusu, kam ir jābūt “bezpeļņas organizācijai vai apvienībai”. It īpaši tiek apspriests, vai tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens.

32.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai “pakalpojumu civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā” kategorijā ietilpst šie divi konkrētie pakalpojumi:

33.

Lai gan abi pakalpojumi ietver pacientu “aprūpi un palīdzības sniegšanu”, tie atšķiras ar piezīmi “neatliekamā palīdzība”, kas vienīgi attiecas uz pirmo gan palīdzības sniegšanā izmantotā transportlīdzekļa veida, gan situācijas ziņā. Pirmajā gadījumā tādējādi runa ir par “glābšanas transportlīdzekli”, kamēr otrajā – vienkārši par “transportlīdzekli”.

34.

Iesniedzējtiesai ir skaidrs, ka minētie pakalpojumi “nav [..] civilās aizsardzības un civilās drošības” pakalpojumi ( 9 ). Pēc tās domām, kas sakrīt ar [citu] lietas dalībnieku uzskatiem, “labākajā gadījumā” ( 10 ) tos var uzskatīt par “katastrofu novēršanu”.

35.

Direktīva 2014/24 nedefinē “katastrofu novēršanu”, un tajā nav skaidras atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to nozīmi. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāuzskata, ka šis jēdziens visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi ( 11 ).

36.

Meklējot katastrofu novēršanas jēdziena autonomu nozīmi, jāsāk ar Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta burtisko nozīmi. Šajā ziņā gandrīz neizbēgami ir jāatzīmē LESD 196. pants, kurā, kā norāda Falck Rettungsdienste, tiek izmantots izteiciens “risku novēršana”“civilās aizsardzības” jomā, lai to attiecinātu uz “dabas vai cilvēka izraisītām katastrofām” ( 12 ). Tādējādi priekšplānā izvirzās doma, ka šajā izteicienā nevar ietilpt palīdzības sniegšanas pakalpojumi individuāla riska situācijās.

37.

Tomēr uzskatu, ka, tāpat kā LESD 196. pantā risku novēršana tiek saistīta ar civilo aizsardzību ( 13 ), Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkts to attiecina uz darbību ar savu specifiku, kam nav obligāti jābūt civilajai aizsardzībai.

38.

Patiešām, Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā katastrofu novēršana ir nodalīta no civilās aizsardzības un civilās drošības, un tāpēc tā ir jāinterpretē kā autonoma rīcība. Citādāk, kā norāda iesniedzējtiesa, novēršanas pakalpojumi vienmēr būtu civilās aizsardzības vai civilās drošības pakalpojumi ( 14 ).

39.

Katastrofu novēršanas jēdziena autonomija tieši rodas, to pretstatot civilajai aizsardzībai un civilajai drošībai kā rīcībai, kas ir vērsta uz tādu katastrofu pārvaldību, kuru mērogs ietekmē nozīmīgu cilvēku skaitu. Pretstatā šīm kopēja rakstura situācijām, katastrofu novēršana, uz kuru atsaucas Direktīva 2014/24, attiecas uz atsevišķām personām, kas atrodas individuāla apdraudējuma situācijā.

40.

Tomēr šī interpretācija, kuru aizstāv iesniedzējtiesa, saskaras ar grūtībām. Termins “novēršana” tā parastajā izpratnē, kā uzsver Falck Rettungsdienste ( 15 ), nozīmē riska vai draudu paredzēšanu. Tādējādi tas nozīmē preventīvu aizsardzību, nevis reaģējošu uz notikušu risku un drauda īstenošanas rezultātā nodarīto kaitējumu.

41.

Ja šīs semantiskās grūtības netiktu pārvarētas, šajā lietā apstrīdētais neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojums tiktu izslēgts no “katastrofu novēršanas” jomas – gandrīz principa pēc. Tikai ar lielām grūtībām varētu tikt pieņemta interpretācija, ka ievainoto vai slimo pārvietošana ar neatliekamo medicīnisko palīdzības transportlīdzekli nav nekas vairāk kā riska novēršana, jo, neveicot šo pārvietošanu, pasliktinātos šo personu veselības stāvoklis.

42.

Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta sistēmiska interpretācija tomēr ļauj pārvarēt gramatiskās interpretācijas radītās grūtības. Šī tiesību norma no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas neizslēdz pilnībā un galīgi visus “civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas pakalpojumus”, bet gan izslēdz vienīgi tos, kuri ir ietverti konkrētajos CPV kodos.

43.

Šo kodu starpā ir daži, kas atbilst novēršanas jēdzienam tiešā vai šaurā nozīmē ( 16 ), un citi, kas, būdami pamatā drīzāk reaģējoši, nekā preventīvi (piemēram, “glābšanas pakalpojumi”) ( 17 ), var tikt sniegti gan katastrofu, gan indivīdiem radītā kaitējuma un apdraudējuma situācijās.

44.

Ja, kā apgalvo Falck Rettungsdienste ( 18 ), jēdzieni “civilā aizsardzība, civilā drošība un katastrofu novēršana” veidotu “materiālos kritērijus”, lai citu starpā Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā citētajos CPV [kodos] iekļautajos pasākumos nodalītu tos, kurus veic katastrofu situācijās, tad rezultātā vienīgie “glābšanas pakalpojumi” ar [kodu] CPV 75252000‑7, kas būtu izslēgti no Direktīvas piemērošanas jomas, būtu tie, kas ietekmē lielu skaitu cilvēku, nevis tie, kuri tiek veikti, sniedzot glābšanu vienas personas labā.

45.

Tomēr Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā uzskaitīto CPV kodu starpā ietverts tieši kods 85143000‑3, kas atbilst “neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem”. Šajā gadījumā nebūtu loģiski nepiemērot “materiālo kritēriju”, kuru aizstāv Falck Rettungsdienste, un secināt, ka šajā tiesību normā paredzētais izņēmums attiecas vienīgi uz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem katastrofu situācijās.

46.

Tomēr Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkts definē neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus tādējādi, ka tas ne tikai neatbilst minētajam “materiālajam kritērijam”, bet drīzāk ir tam pretrunā.

47.

Nosakot, ka “pakalpojumi civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas jomā, [..] uz kuriem attiecas [CPV kods 85143000‑3 (neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi)], izņemot ar pacientu transportēšanu saistītus neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumus” ( 19 ), atrodas ārpus Direktīvas 2014/14 piemērošanas jomas, šīs direktīvas 10. panta h) punkts nepārprotami nosaka izņēmumu, kas, ja tiktu pieņemts kritērijs, ka šī tiesību norma attiecas vienīgi uz katastrofu situācijām, nebūtu nepieciešams, kā norāda Vācijas valdība ( 20 ).

48.

Ja likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu atsaukties uz “ar pacientu transportēšanu saistītiem neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem”, tas ir tādēļ, ka citādi šie pakalpojumi būtu jāuzskata par ietvertiem Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā paredzētajā izņēmumā (CPV 85143000‑3). Turklāt ir skaidrs, ka vienkārša pacientu transportēšana neatbilst katastrofu situācijai, kurā drīzāk pacientu vietā būtu jārunā par ievainotajiem vai cietušajiem, kuri steidzami jāpārvieto labākajos medicīniskajos apstākļos un ne tikai jātransportē.

49.

Šo secinājumu apstiprina šīs tiesību normas teleoloģiskā interpretācija. Atbilstoši šai pieejai īpaši būtisks ir Direktīvas 2014/24 28. apsvērums, saskaņā ar kuru to “nevajadzētu piemērot konkrētiem neatliekamās palīdzības pakalpojumiem, ja tos sniedz bezpeļņas organizācijas vai apvienības, jo tad, ja šos pakalpojumu sniedzējus būtu jāizraugās saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajām procedūrām, būtu sarežģīti saglabāt minēto organizāciju specifiku”.

50.

Divus šīs atziņas faktorus uzskatu par nozīmīgiem. Pirmkārt, tas ir apstāklis, ka likumdevējs atsaucas uz “konkrētiem neatliekamās palīdzības pakalpojumiem”. Otrkārt, tas ir apstāklis, ka šo pakalpojumu identificēšana notiek, izmantojot atsauci “bezpeļņas organizācijām vai apvienībām”, kuru “specifiku” vēlas saglabāt. Lai noteiktu izņēmumu, tātad vairāk uzmanības tiek pievērsts pakalpojuma sniedzējam nekā attiecīgās situācijas mērogam.

51.

Citiem vārdiem, neatkarīgi no tā, vai runa ir par situāciju, kad ir nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība atsevišķai personai, vai arī par liela mēroga kaitējuma situāciju, būtiski ir tas, ka ir radusies ārkārtas situācija, kurā parasti iesaistās bezpeļņas organizācijas vai apvienības. Šīs Direktīvas 2014/24 normas mērķis ir saglabāt šīs organizācijas, kuru pastāvēšana varētu tikt apdraudēta, ja uz tām tiktu attiecinātas Direktīvā noteiktās iepirkuma procedūras.

52.

Apkopojot iepriekš minēto, drīzāk svarīgi ir noteikt nevis to, vai ārkārtas situācijas izriet no katastrofas vai individuāla apdraudējuma (satiksmes negadījums, mājokļa ugunsgrēks), bet gan noteikt situācijas, uz kurām galvenokārt orientētas bezpeļņas organizācijas, kuras tradicionāli darbojas veselības aprūpes un pat humānās palīdzības jomā.

53.

Šajā sakarā, kā uzsver iesniedzējtiesa, “bezpeļņas organizācijas un apvienības nesniedz tikai pakalpojumus civilās aizsardzības un civilās drošības jomā, [bet gan arī], un galvenokārt, darbojas ikdienas glābšanas pakalpojumu jomā privātpersonu jomā” ( 21 ).

54.

Ciktāl preambulas 28. apsvērumā izteiktā nodoma normatīvā izpausme ir atrodama Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā, uzskatu, ka jēdzieni “civilās aizsardzības, civilās drošības un katastrofu novēršanas pakalpojumi”, kuri ir izmantoti šajā pantā, ir jāuzskata par līdzvērtīgiem “neatliekamās palīdzības pakalpojumiem”, kuri minēti šajā apsvērumā, un tādējādi, lai tos noteiktu, ir jāizmanto atsauce uz “bezpeļņas organizācijām un apvienībām”.

55.

Proti, preambulas 28. apsvērums paredz izņēmumu, kurš saistībā ar diskusijas priekšmetu ir nostiprināts Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā attiecībā uz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem, kurus sniedz bezpeļņas organizācijas vai apvienības, reaģējot uz ārkārtas situācijām, kas parasti veido to darbības priekšmetu.

56.

Šajā apsvērumā ir paredzēts, ka bezpeļņas organizāciju sniegto neatliekamās palīdzības pakalpojumu izņēmumu “nevajadzētu piemērot plašāk par absolūti nepieciešamo” un ka būtu “skaidri jānorāda, ka izņēmums nebūtu jāattiecina uz neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem, kas saistīti ar pacientu transportēšanu”.

57.

Tādējādi jautājums ir, kā noteikt atšķirību starp neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu, lai sniegtu neatliekamo palīdzību, un vienkāršu pacientu transportēšanu neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī. Šis ir ceturtā prejudiciālā jautājuma priekšmets, ar kuru vaicāts, vai “pacienta transportēšana neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī, glābšanas dienesta feldšerim/glābšanas dienesta palīgam sniedzot aprūpi”, kas tiek klasificēts kā “kvalificētais sanitārais transports”, var tikt uzskatīts par “ar pacientu transportēšanu saistītiem neatliekamās medicīniskās palīdzības [pakalpojumiem]” Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta izpratnē.

58.

Likumdevēja nodoms bija attiecināt izņēmumu (t.i., izņēmumu no parastās Direktīvā 2014/24 paredzētās kārtības) tikai uz neatliekamās palīdzības pakalpojumiem ( 22 ). Tāpat, atsaucoties uz “ar pacientu transportēšanu saistītiem neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem” kā uz izņēmumu no izņēmuma, likumdevējs uz tiem attiecina iepirkumu procedūras (atvieglotas), kad ar tiem plāno nevis sniegt neatliekamo palīdzību, bet gan tikai veikt pacienta pārvietošanu neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzeklī.

59.

Saskaņā ar šādu pieeju Direktīva 2014/24 nebūs piemērojama vispārējiem neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem, kas papildus vienkāršai transportēšanas funkcijai piedāvā atbilstošu medicīnisko vai veselības aprūpi, kas nepieciešama, lai palīdzētu pacientiem ārkārtas situācijās. Citiem vārdiem, runa ir par tādu pakalpojumu sniegšanu, kādus nevar nodrošināt neviens cits alternatīvs transportlīdzekļa veids.

60.

Pēc tam, kad preambulas 28. apsvērumā ir teikts, ka Direktīvas 2014/24 nepiemērojamība nav jāattiecina uz “ar pacientu transportēšanu saistītiem neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem”, šis apsvērums cenšas precizēt, ka minētajiem pakalpojumiem “vajadzētu piemērot īpašu režīmu, kas noteikts sociālajiem un citiem pakalpojumiem (“atvieglotu režīmu”)”. Lai varētu izmantot šo atviegloto režīmu, tajā pašā apsvērumā ir precizēts, ka ar pacientu transportēšanu saistīti neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi neietilpst grupā, kas atbilst “sauszemes transporta pakalpojumiem” ( 23 ), kuri ir pakļauti Direktīvas vispārējam regulējumam.

61.

Tādējādi vienlaikus pastāv:

62.

Citiem vārdiem sakot, izslēdzot “transportu” kā neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumā ietvertu elementu, kodā CPV 85143000‑3 (t.i., pakalpojums, kurš izslēgts no Direktīvas 2014/24 piemērošanas jomas) paliek pakalpojums, kuram lielākoties ir veselības aprūpes specifika. Neatkarīgi no tā, vai to sniedz mediķis, veselības aprūpes darbinieks vai glābšanas dienesta feldšeris, manuprāt, būtiski ir tas, ka tiek sniegta nepieciešamā palīdzība, lai pacienta transportēšana notiktu tādējādi, ka viņa pārvietošana (steidzama) uz veselības aprūpes centru tiktu nodrošināta iespējami īsākā laikā, [sniegta] nepieciešamā medicīniskā aprūpe viņa dzīvības, veselības vai integritātes saglabāšanai. Proti, runa ir par to, lai atrisinātu ārkārtas situāciju, jo, atkārtoju, ka Direktīvas 2014/24 izņēmums saskaņā ar tās 28. apsvērumu attiecas vienīgi uz “neatliekamās palīdzības pakalpojumiem”.

63.

Saskaņā ar šīm premisām var tikt izvērtēti iesniedzējtiesas aprakstītie divi atsevišķie pieņēmumi.

64.

Pirmais attiecas uz pārvadāšanu, kuras laikā tiek sniegta neatliekamā palīdzība un aprūpe pacientiem, kuri ir cietuši negadījumā vai līdzīgā atgadījumā (“Notfallpatienten”), ko veic “glābējs/glābšanas dienesta feldšeris” glābšanas transportlīdzeklī (“Rettungswagen”). Nedomāju, ka būtu pārmērīgas grūtības piešķirt šiem pakalpojumiem kodu CPV 85143000‑3 (neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi) un tādējādi atzīt, ka tiem nav piemērojama Direktīva 2014/24, ja vien tos veic bezpeļņas organizācija vai apvienība.

65.

Otrais gadījums (ceturtais prejudiciālais jautājums) attiecas uz palīdzības sniegšanu pacientiem un to aprūpi, ko veic “glābšanas dienesta feldšeris/glābšanas dienesta palīgs” transportlīdzeklī, kas paredzēts slimnieku pārvadāšanai (“Krankentransportwagen”). Tādējādi runa ir par “ar pacientu transportēšanu saistīti[em] neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi[em]”, arī tad, kad pacientus aprūpē šie speciālisti. Manuprāt, šo situāciju nevar tieši attiecināt uz neatliekamo palīdzību: pacienti var pieprasīt, lai kāds viņus pavada transportlīdzeklī transportēšanas laikā, bet tiem nav nepieciešama neatliekama veselības aprūpe ( 25 ). Tādējādi ir jāpiemēro Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta beigās paredzētais izņēmums no izņēmuma.

66.

Tāpat kā ar “katastrofu novēršanu” ( 26 ), lai noteiktu, kas ir uzskatāms par “bezpeļņas organizācijām vai apvienībām”, uz kurām atsaucas Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkts, ir jāizmanto autonoms un vienveidīgs jēdziens visā Savienībā.

67.

Vācijas valdība uzskata, ka noteicošais ir ne tik lielā mērā jēdziens “bezpeļņas organizācija vai apvienība”, cik “specifika”, kas piemīt šiem subjektiem un kuras “saglabāšana”, tās izslēdzot no savas piemērošanas jomas, ir Direktīvas 2014/24 mērķis (preambulas 28. apsvērums).

68.

Šī valdība uzskata, ka, lai noskaidrotu, kas veido šo specifiku, obligāti ir jāpievēršas atbilstošajam tiesiskajam un faktiskajam ietvaram valstī, kurā darbojas šīs organizācijas, jo dalībvalstis var labāk izvērtēt, kuras organizācijas atbilst šim jēdzienam ( 27 ). Šīs valdības ieskatā divi Tiesas spriedumi apstiprina, ka valsts tiesību ievērošana ir būtiska, lai izvērtētu organizācijas bezpeļņas statusu ( 28 ).

69.

Tomēr neviens no abiem spriedumiem neatzīst dalībvalstīm novērtējuma brīvību noteikt bezpeļņas organizāciju definīciju, bet gan vienīgi dod iespēju “izlemt, kādā līmenī tā[s] vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību un izveidot savu sociālā nodrošinājuma sistēmu”, un, pamatojoties uz šo informāciju, apstiprināt, “ka brīvprātīgo asociāciju piesaistīšana atbilst sanitārā transporta pakalpojumu sociālajam mērķim un var dot ieguldījumu ar šo pakalpojumu saistīto izmaksu pārvaldībā” ( 29 ).

70.

Faktiski jēdziens “bezpeļņas organizācija vai apvienība” ir pietiekami precīzs, lai nepiemērotu nekādu novērtējuma brīvību. Ja organizatoriska struktūra balstās uz brīvprātības principu, tas var norādīt uz tās bezpeļņas statusu, bet ne obligāti. Būtiskais, kas šobrīd ir svarīgs, ir tas, ka subjekti, kas sniedz šos pakalpojumus, nedarbojas šajos peļņas gūšanas nolūkos. Tādēļ pietiek ar pievēršanos jēdziena “bezpeļņas [..]” gramatiskajai interpretācijai.

71.

Iesniedzējtiesa ierosina tādu definīciju, ko uzskatu par saprātīgu ( 30 ). Runa ir par organizācijām, kas veic tādu darbību, kuras “mērķis nav gūt peļņu”, bet kura gan “dod labumu sabiedrībai, taču šādā veidā negūstot peļņu” ( 31 ).

72.

Strikti runājot, izteiciens “dod labumu sabiedrībai” un trešajā prejudiciālajā jautājumā ietvertie vārdi “sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu [īstenošana]” ir lieki jēdzieni: Direktīvas 2014/24 28. apsvērumā runa ir par bezpeļņas organizācijām vai apvienībām, kas sniedz neatliekamās palīdzības pakalpojumus, proti, pakalpojumus, kas pēc savas būtības ir vērsti uz vispārēja sabiedriska labuma mērķa sasniegšanu.

73.

Atkārtoju, ka noteicošais ir tas, ka organizācijas vai apvienības, kas sniedz Direktīvas 2014/24 28. apsvērumā un 10. panta h) punktā minētos pakalpojumus, neplāno gūt labumu, veicot šo palīdzības sniegšanas darbību ( 32 ).

74.

Neuzskatu, ka papildus minētajām pazīmēm šīm organizācijām un apvienībām būtu jāatbilst vēl kādiem Direktīvas 2014/24 77. panta 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem.

75.

Saskaņā ar minētā panta 1. punktu dalībvalstu līgumslēdzējas iestādes var rezervēt kādām organizācijām tiesības piedalīties publisku līgumu slēgšanas tiesību procedūrās tikai par noteiktiem sociālās, kultūras un veselības jomas pakalpojumiem ( 33 ), ja tās atbilst 2. punktā uzskaitītajiem nosacījumiem.

76.

Neviens no šiem nosacījumiem neietver bezpeļņas statusa esamību, un turklāt viens no tiem ir balstīts uz pretēju pieņēmumu. Tas attiecas uz nosacījumu attiecībā uz peļņas sadali, saskaņā ar kuru tiek pieprasīts, ka 1. punkta organizācijām tā jāsadala saskaņā ar “līdzdalības apsvērumiem” ( 34 ).

77.

Tādējādi uzskatu, ka bezpeļņas organizācijas vai apvienības atšķirīgā iezīme ir tieši tas, ka tā nedarbojas peļņas gūšanas nolūkā un ka gadījumā, ja peļņa tiek gūta nejauši, proti, ja nav bijis nolūka to gūt, tad šī peļņa tiek novirzīta šīs organizācijas vai apvienības sociālās darbības veikšanai. Šajā lietā runa ir par tās novirzīšanu neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu sniegšanai.

78.

Valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka “[Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā paredzētā izņēmuma] izpratnē par bezpeļņas organizācijām vai apvienībām ir uzskatāmas it īpaši palīdzības organizācijas, kas saskaņā ar valsts vai federālo zemju tiesībām ir atzītas par civilās drošības un civilās aizsardzības organizācijām” ( 35 ).

79.

Vācijas valdība uzskata, ka šī tiesību norma nenosaka numerus clausus organizācijām, uz kurām attiecas Direktīvas 2014/24 10. panta h) punktā paredzētais izņēmums. Atzīšana par “palīdzības organizācijām” tādējādi nav obligāts nosacījums, lai uz bezpeļņas subjektu varētu tikt attiecināts šis izņēmums ( 36 ).

80.

Tomēr šeit nav tik lielā mērā būtiski tas, ka valsts tiesību akti neaizliedz bezpeļņas organizāciju statusa atzīšanu tām, kuras atbilst definīcijai “bezpeļņas organizācija vai apvienība” Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta izpratnē ( 37 ), bet gan tas, ka tie attiecina šo statusu uz organizācijām, kas neatbilst šim pēdējam minētajam jēdzienam.

81.

Patiešām, saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvoto “likumiska atzīšana par civilās drošības un civilās aizsardzības organizāciju saskaņā ar valsts tiesībām nav noteikti atkarīga no tā, vai organizācija darbojas bez peļņas nolūka” ( 38 ).

82.

Ja tas tā ir – kas jāpārbauda valsts tiesai – apstāklis, ka kāds subjekts saskaņā ar valsts tiesībām ir atzīts par palīdzības organizāciju, nav pietiekams, lai organizācijai vai apvienībai būtu bezpeļņas statuss Direktīvas 2014/24 10. panta h) punkta izpratnē. Šim statusam nepieciešams apstiprināt, ka organizācija vai apvienība, kas uz to pretendē, nedarbojas peļņas gūšanas nolūkos un ka, ja tā gūst peļņu bez nolūka to gūt, tad šī peļņa tiek novirzīta šīs organizācijas vai apvienības sociālās darbības veikšanai.

83.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācijā) šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK, 10. panta h) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka: