1.

Gluži kā noteiktas dalībvalstis īsteno ģimenes politiku, kas ietver finansiālu aspektu, Savienības iestādes paredz savam personālam izmaksāt ģimenes pabalstus. Šie pabalsti ietver apgādnieka pabalstu, kas tiek izmaksāts ierēdnim, kura apgādībā ir ģimene, un šim pabalstam tiek pievienots pabalsts par katru viņa apgādībā esošo bērnu, kā arī pabalsts izglītībai, kas paredzēts izglītības izmaksu segšanai, kuras radušās ierēdnim, jo viņa bērns apmeklē izglītības iestādi. Tie ir nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek saņemts šis pēdējais minētais pabalsts, par kuriem ir domstarpības starp lietas dalībniekiem šajā lietā.

2.

Nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai saņemtu pabalstu izglītībai, tika grozīti līdz ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu reformu 2004. gadā. Lai gan saistībā ar pamatskolu un vidusskolu šis pabalsts iepriekš tika izmaksāts ( 2 ) ierēdnim neatkarīgi no tā, kādu izglītības iestādi apmeklēja viņa bērns, ar reformu tika ieviests nosacījums, ka, lai būtu tiesības uz pabalstu, iestādei ir jābūt par maksu ( 3 ). Mērķis bija tāds, ka “pabalsts izglītībai nākotnē tāpat vairāk jāpielīdzina faktiskajiem izdevumiem” ( 4 ).

3.

Pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju bērnu apmeklētās izglītības iestādes nav maksas iestādes, Eiropas Parlaments 2015. gadā viņiem atteica piešķirt lūgto pabalstu izglītībai, lai gan tas viņiem bija to izmaksājis iepriekšējos gados. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka ir pamatoti, ka viņi turpinātu tos saņemt.

4.

Šīs atšķirības izcelsme ir īpašajā veidā, kādā apelācijas sūdzības iesniedzēju finanšu līdzdalību ir lūgušas attiecīgās izglītības iestādes. Šīs iestādes subsidē vietējā valsts varas iestāde, kura šīs izglītības iestādes pakļauj Beļģijas Konstitūcijā paredzētajam pienākumam sniegt bezmaksas izglītību ( 5 ). Taču, lai nodrošinātu savu finansējumu, šīs attiecīgās iestādes saņem atbalstu arī no bezpeļņas apvienībām, kuras ar tām ir attiecīgi saistītas un kurās audzēkņu vecāki tiek aicināti veikt iemaksas. Šo iemaksu apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atlīdzināt ar pabalstu izglītībai.

5.

Šajā civildienesta lietā, kura ir viena no pirmajām, kuru Tiesa izskata apelācijas tiesvedībā kopš Civildienesta tiesas likvidēšanas un tās kompetenču nodošanas Vispārējai tiesai, Tiesai ir lūgts noteikt, vai šīs lietas īpašajos apstākļos ir pamatoti, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tādas iemaksas iemaksāšana nevar tikt segta ar pabalstu izglītībai.

6.

Šīs lietas atbilstošās tiesību normas ir šādas Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) ( 6 ) tiesību normas.

7.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 67. panta 1. punkta c) apakšpunktu ģimenes pabalsti, uz kuriem ierēdnim ir tiesības kā uz atalgojumu, ietver pabalstu izglītībai.

8.

Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā ir precizēti tiesību uz pabalstu izglītībai rašanās nosacījumi:

“Atbilstoši vispārīgajos izpildes noteikumos paredzētajiem nosacījumiem ierēdnis saņem pabalstu izglītībai, kas vienāds ar faktiskajām izglītības izmaksām, kas tam radušās un kas nepārsniedz EUR 260,95 mēnesī ( 7 ), par katru apgādājamo [..], kurš ir vismaz piecus gadus vecs un kurš regulāri pilna laika klātienē apmeklē pamatskolu vai vidusskolu, kas iekasē mācību maksu, vai augstākās izglītības iestādi. Prasība apmeklēt maksas skolu neattiecas uz skolu transporta izdevumu atlīdzinājumu.

[..]”

9.

Pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 110. pantu, Parlaments 2004. gada 18. maijā pieņēma Vispārīgos īstenošanas noteikumus attiecībā uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. pantā paredzētā pabalsta izglītībai piešķiršanu (turpmāk tekstā – “VĪN”) ( 8 ). VĪN 1. pantā ir nošķirts pabalsts izglītībai A, fiksēts, tiek izmaksāts saistībā ar bērniem, kas ir vismaz piecus gadus veci vai vēl neapmeklē pamatskolu, un pabalsts izglītībai B. Saistībā ar šo pēdējo minēto pabalstu VĪN 3. pantā ir paredzēts:

“Ievērojot maksimālās robežas, kas paredzētas Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā, B pabalsts izglītībai ietver:

izņemot visas citas izmaksas, tostarp:

10.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) ir attiecīgi Eiropas Parlamenta pagaidu darbinieki un ierēdņi, kas dzīvo Beļģijā. Viņu bērni apmeklē Communauté française de Belgique [Beļģijas Franču kopiena] subsidētās – taču ne pilnībā – izglītības iestādes ( 9 ). Abām attiecīgajām iestādēm arī ir savi līdzekļi, kurus tām tostarp ir piešķīrušas bezpeļņas apvienības (turpmāk tekstā – “apvienības”), kurās attiecīgie audzēkņu vecāki ir aicināti veikt iemaksu.

11.

Līdz 2013./2014. mācību gadam ieskaitot Parlaments – kā izglītības izmaksas un ievērojot paredzēto limitu – atlīdzināja iemaksu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuru bērni jau apmeklēja šīs iestādes, maksāja apvienībām. 2015. gada 24. aprīlī Parlaments noraidīja pieteikumus par iemaksas, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji iemaksājuši par 2014./2015. mācību gadu, atlīdzināšanu, jo nosacījumi, kas paredzēti Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punktā, neesot izpildīti (turpmāk tekstā – “lēmumi par noraidīšanu”). Parlaments uzskata, ka abas attiecīgās skolas nav maksas izglītības iestādes šīs tiesību normas nozīmē, jo prasītāju brīvprātīgās iemaksas attiecīgajām bezpeļņas apvienībām neietilpst bezmaksas obligātās izglītības jomā, kā tas paredzēts Beļģijas tiesību aktos.

12.

Lai gan sūdzības, kuras apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza par šiem lēmumiem, arī tika noraidītas 2015. gada 17. un 19. septembrī, Parlaments tomēr nolēma pretimnākoši un izņēmuma kārtā piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējiem pabalstu izglītībai saistībā ar 2014./2015. mācību gadu, taču to vairs nepiešķirt saistībā ar nākamajiem mācību gadiem attiecīgo iestāžu apmeklēšanai.

13.

2016. gada 17. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza atcelt Parlamenta lēmumus par noraidīšanu, tomēr izņemot pretimnākoši un izņēmuma kārtā piešķirto pabalstu izglītībai saistībā ar 2014./15. gadu, un uzdot tam viņiem izmaksāt pabalstu izglītībai saistībā ar 2015./2016. gadu. Lai pamatotu savu prasību, prasītāji izvirzīja trīs pamatus, pirmkārt, par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta pārkāpumu, otrkārt, par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, treškārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

14.

Savā 2017. gada 28. aprīļa spriedumā (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 10 ) Vispārējā tiesa ir noraidījusi katru no šiem pamatiem un līdz ar to prasījumus par lēmumu par noraidīšanu atcelšanu. Ņemot vērā šo noraidījumu, tika nospriests, ka vairs nav jāspriež par prasījumiem piespriest Parlamentam izmaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējiem pabalstu izglītībai saistībā ar 2015./2016. gadu.

15.

Ar 2017. gada 28. jūnija procesuālo rakstu apelācijas sūdzības iesniedzēji kopā iesniedza šo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.

16.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

17.

Parlamenta prasījumi Tiesai ir šādi:

18.

Tiesā par apelācijas sūdzību tika iesniegti rakstveida apsvērumi.

19.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, tostarp faktu sagrozīšana un pamatojuma neesamība. Konkrēti, Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidot jēdziena “izglītības izmaksas” autonomu un vienveidīgu interpretāciju Savienības tiesību sistēmā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un sagrozījusi faktus ( 12 ). Otrkārt, pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta Vispārējās tiesas veikto konstatējumu saturiskā nepareizība ( 13 ). Treškārt, Vispārējā tiesa, interpretējot pastāvīgo judikatūru, kas piemērojama sūdzības un prasības savstarpējas atbilstības noteikuma piemērošanas jomā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā ( 14 ). Visbeidzot, Vispārējā tiesa, atbildot uz pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu un labas pārvaldības principu, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu ( 15 ).

20.

Norādu, ka Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēji ir lūguši atcelt lēmumus, ar kuriem ir noraidīti to pieteikumi par izglītības izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar 2014./2015. mācību gadu. Taču lēmumos, ar kuriem ir noraidītas viņu sūdzības un kurus apelācijas sūdzības iesniedzēji arī ir lūguši atcelt, izņemot šajā aspektā, Parlaments ir viņiem pretimnākoši un izņēmuma kārtā izmaksājis pabalstu izglītībai saistībā ar šo pašu gadu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji ir saņēmuši lūgto pabalstu.

21.

Saistībā ar turpmākajiem gadiem Parlaments savos lēmumos noraidīt sūdzības ir vienīgi precizējis, ka pabalsts izglītībai vairs netiks piešķirts apelācijas sūdzības iesniedzējiem saistībā ar nākamajiem mācību gadiem ( 16 ).

22.

Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka lēmumiem noraidīt sūdzības nav bijis autonoma rakstura un ka līdz ar to tajā ir iesniegta vienīgi prasība par lēmumiem par noraidīšanu ( 17 ), kuri attiecas vienīgi uz 2014./2015. mācību gadu. Šo aspektu apelācijas sūdzības iesniedzēji savā apelācijas sūdzībā nav apstrīdējuši.

23.

Konkrēti, saistībā ar 2015./2016. gadu apelācijas sūdzības iesniedzēji turklāt ir lūguši Vispārējai tiesai uzdot Parlamentam izmaksāt pabalstu izglītībai saistībā ar šo gadu. Parlaments Vispārējā tiesā ir uzsvēris šī pieteikuma nepieņemamību, jo administrācija šo pabalstu izglītībai piešķīra tikai saistībā ar vienu mācību gadu, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem būtu bijis jāpiedalās administratīvajā procedūrā pirms savu prasību celšanas ( 18 ).

24.

Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā, ka ir noraidīti prasījumi atcelt lēmumus par noraidīšanu (saistībā ar 2014./2015. mācību gadu), vairs nav jāspriež par viņu pieteikumu saistībā ar 2015./2016. mācību gadu ( 19 ). Šo aspektu apelācijas sūdzības iesniedzēji savā apelācijas sūdzībā arī nav apstrīdējuši.

25.

Šajos apstākļos un gadījumā, ja Tiesa uzskatītu par nepieciešamu pēc savas ierosmes izvērtēt nosacījumu par Vispārējā tiesā celtās prasības par atcelšanu pieņemamību ( 20 ), kas ir saistīta ar interesi celt prasību, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem ir interese celt prasību attiecībā uz lēmumiem par noraidīšanu saistībā ar 2014./2015. gadu, un ar to ir pietiekami, lai pamatotu prasības pieņemamību. Protams, pabalsts izglītībai viņiem tika piešķirts saistībā ar šo gadu. Lai arī atbilstoši faktiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika atlīdzinātas šīs izmaksas, tas tomēr notika vienīgi pretimnākoši un izņēmuma kārtā, un Parlaments to veica, lai kompensētu pārmērīgo laiku, ko tas bija pavadījis, izskatot viņu pieteikumus ( 21 ). Lēmumi, ar kuriem bija noraidīti viņu pieteikumi un pausta administrācijas galīgā nostāja attiecībā pret viņiem, netika atcelti pārējā daļā, un ar tiem tika noteiktas viņu tiesības. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējiem saglabājas interese celt prasību par šiem lēmumiem, kuri tiem ir nelabvēlīgi, jo ar tiem ir atteiktas tiesības uz pabalsta izglītībai.

26.

Saistībā ar apelācijas sūdzību Parlaments nav apstrīdējis tās pieņemamību, un es nesaskatu iemeslus, kādēļ pēc savas ierosmes būtu jānorāda uz tās nepieņemamību.

27.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesas, ka tā nav autonomi un vienveidīgi interpretējusi jēdzienu “izglītības izmaksas” Savienības tiesību sistēmā. Viņi norāda Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ierēdņiem atbilstoši Civildienesta noteikumu 1.a pantam, piemērojot šos noteikumus, ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kas nozīmē, ka minētie noteikumi vispārīgi ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Savienībā. Šī interpretācija ir veicama, ņemot vērā gan attiecīgās tiesību normas tekstu, gan tās kontekstu, kā arī attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 22 ).

28.

Konkrēti saistībā ar izglītības izmaksām apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatojas uz spriedumu lietā Bovagnet/Komisija, lai apgalvotu, ka saistībā ar atlīdzināšanu šis jēdziens nevar būt atkarīgs no valsts līmenī esošiem nosaukumiem vai izmantotās klasifikācijas, bet vienīgi no atlīdzināmo izmaksu rakstura un to veidojošajiem elementiem ( 23 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa šo jēdzienu esot interpretējusi no Beļģijas tiesību skatpunkta.

29.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti mani nepārliecina. Gluži kā Parlaments, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir autonomi interpretējusi jēdzienu “izglītības izmaksas”, ņemot vērā pabalsta izglītībai mērķi un neatkarīgi no valsts līmenī izmantotajām kvalifikācijām.

30.

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 30. punktā Vispārējā tiesa ir definējusi atlīdzināmās “izglītības izmaksas” kā tādas, kas ietver izmaksas, kuras ļauj audzēknim saņemt piekļuvi izglītības iestādei (reģistrācijas izmaksas), kā arī izmaksas, kuras ļauj viņam lietderīgi piedalīties šīs pašas iestādes programmās (ar apmeklēšanu saistītās izmaksas).

31.

Šajā definīcijā ir pārņemta definīcija, kuru Civildienesta tiesa ir izmantojusi spriedumā lietā Bovagnet/Komisija ( 24 ), kuras fakti ietilpst citā valsts kontekstā, jo attiecīgā skola atradās Luksemburgā.

32.

Izvērtējot, vai apelācijas sūdzības iesniedzējiem radušās izmaksas patiešām ir reģistrācijas izmaksas un ar apmeklēšanu saistītās izmaksas sprieduma lietā Bovagnet/Komisija ( 25 ) nozīmē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31. un 32. punktā ir konstatējusi, ka reģistrācija attiecīgajās iestādēs un apmācība, kas tajās tiek sniegta, nav atkarīgas no nosacījuma par naudas summas, kura sedz ar reģistrāciju šajās skolās un to apmeklēšanu saistītās izmaksas, iemaksāšanas. Tāpat lūgtās iemaksas neiemaksāšanas sekas nav tādas, ka tiek atteikta audzēkņa reģistrācija vai viņš tiek izslēgts no mācību iestādes. Citiem vārdiem sakot, iestādes nepieprasīja naudas summas iemaksu, lai bērni tai piekļūtu un tur sekotu mācībām, vai vēl – vecākiem nebija pienākuma segt šīs izmaksas. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem radušās izmaksas nevar tikt kvalificētas kā izglītības izmaksas.

33.

Vispārējā tiesa tādējādi izglītības izmaksas Civildienesta noteikumu VII pielikuma 3. panta 1. punkta nozīmē ir interpretējusi kā tādas, kuras ir obligātas, lai ierēdnis varētu reģistrēt savu bērnu konkrētā iestādē un ļautu tur šim bērnam mācīties.

34.

Šis nosacījums jau ir paredzēts spriedumā lietā Bovagnet/Komisija. Atlīdzināmās izmaksas tajā ir definētas kā izmaksas, no kurām ir atkarīga audzēkņa uzņemšana skolā un tās programmā, līdz ar to apmācībā, un kuru segšana tādējādi ir obligāta ( 26 ).

35.

Šī interpretācija atbilst Civildienesta noteikumu prasībām. Kā to atgādina Parlaments, Savienības tiesību normas, ar kurām ir paredzētas tiesības uz finansiāliem pabalstiem, ir jāinterpretē šauri ( 27 ).

36.

Atlīdzināt iemaksu, kuru ierēdnis iemaksājis fakultatīvi un brīvprātīgi, neatbilst šai prasībai par šauru interpretāciju. Turklāt tas būtu pretrunā likumdevēja gribai, kas Civildienesta noteikumu reformas 2004. gadā kontekstā ir pakļāvis izmaksu atlīdzināšanu nosacījumam, ka bērns apmeklē maksas izglītības iestādi ( 28 ), un izbeidzis izmaksāt atbalstu izglītībai fiksētā formā, kurš tiek sniegts ierēdņiem ( 29 ). Līdz ar to ar Civildienesta noteikumiem nav ļauts uzskatīt pabalstu izglītībai par atalgojuma papildinājumu, kuru ierēdnis brīvi izmanto, tostarp iemaksājot brīvprātīgās iemaksas vai ziedojumus.

37.

Vispārējā tiesa nav interpretējusi jēdzienu “izglītības izmaksas” saskaņā ar Beļģijas tiesībām. Lai gan tā ir pieminējusi ( 30 )Communauté française de Belgique valsts apkārtrakstu ar nosaukumu “Gratuité de l’accès à l’Enseignement obligatoire” [Bezmaksas piekļuve obligātajai izglītībai] ( 31 ), tā ir vienīgi norāde, lai pamatotu konstatējumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji nav apstrīdējuši, ka iestādes tiem nav noteikušas pienākumu maksāt reģistrācijas un ar apmeklēšanu saistītās izmaksas. Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka šajā apkārtrakstā, kas ir piemērojams attiecīgajām iestādēm, ir paredzēts, ka subsidētā iestāde nevar pakļaut reģistrāciju nosacījumam par naudas summas iemaksu un ka izmaksu, kuras iestāde var pieprasīt, nesamaksāšanai ( 32 ) nevar būt ietekme uz attiecīgā audzēkņa iestādes apmeklēšanu.

38.

Lai noteiktu, vai izmaksu, kuras apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atlīdzināt, samaksai ir pakļauta viņu bērnu reģistrācija attiecīgajās iestādēs, Vispārējā tiesa tādējādi ir norādījusi uz Beļģijas tiesībām kā uz atbilstošu norādi, nevis kā uz noteicošu kritēriju ( 33 ), kas turklāt ir ilustrēts ar adverba “turklāt” izmantošanu ( 34 ).

39.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas izmantoto šauro interpretāciju izglītības izmaksu atlīdzināšana tiek padarīta atkarīga no dažādajām dalībvalstu izglītības sistēmām.

40.

Tas ir kļūdaini. Tā nav izglītības izmaksu atlīdzināšana, kas var atšķirties dažādās dalībvalstīs vai dažādās mācību iestādes, bet gan atlīdzināmo izglītības izmaksu pati pastāvēšana vai apmērs.

41.

Tādējādi, ja iestāde pakļauj audzēkņa reģistrāciju un apmeklēšanu izmaksu samaksāšanai, tad šo izmaksu raksturs un to sastāvdaļas noteiks to atlīdzināšanu saskaņā ar spriedumu lietā Bovagnet/Komisija ( 35 ) un neatkarīgi no valstī esošajiem nosaukumiem vai klasifikācijas. Taču, ja iestāde nepakļauj audzēkņa reģistrāciju un apmeklēšanu izmaksu samaksāšanai, neatkarīgi no iemesla, tad attiecīgais ierēdnis nevar saņemt pabalstu izglītībai.

42.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji tālāk uzskata, ka autonomajā interpretācijā būtu bijis jāņem vērā, ka bez iemaksām, kuras viņi tika aicināti iemaksāt, attiecīgās iestādes nebūtu varējušas finansēt specifisko apmācību, saistībā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji ir izvēlējušies reģistrēt savus bērnus. Tādēļ iemaksas esot bijušas izmaksas, kas faktiski radušās apelācijas sūdzības iesniedzējiem saistībā ar viņu bērnu apmācību.

43.

Nospriežot, ka izglītības izmaksas nenosedz visas izmaksas, kas faktiski radušās saistībā ar apmācību, bet sedz vienīgi tās, kuras iestāde pieprasa kā reģistrācijas un ar apmeklēšanu saistītās izmaksas, Vispārējā tiesa tomēr šo jēdzienu ir interpretējusi saskaņā ar piemērojamo Civildienesta noteikumu tiesību normu formulējumu un mērķi.

44.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 40. punktā iemaksātās iemaksas pielīdzinot “citām izmaksām” VĪN 3. panta nozīmē, esot būtiski ierobežojusi autonomo un Civildienesta noteikumos noteikto jēdzienu “izglītības izmaksas”. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka veiktās iemaksas ietilpst kategorijā “citas izmaksas” vienīgi tādēļ, ka tās neesot saistītas ar Beļģijas izglītības sistēmas oficiālo programmu.

45.

Es nepiekrītu šādai Vispārējās tiesas sprieduma interpretācijai. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ( 36 ) secinājusi, ka iemaksātie maksājumi neietilpst atlīdzināmo izglītības izmaksu kategorijā, Vispārējā tiesa tos ir klasificējusi ar izslēgšanu atlikušajā “visas citas izmaksas”, kas nav atlīdzināmas, kategorijā. Tā kā šajā kategorijā ietilpstošo gadījumu uzskaitījums nav izsmeļošs, Vispārējā tiesa varēja pamatoti uzskatīt tās par “cit[ām] izmaks[ām], kas ir saistītas ar apmeklējamās izglītības iestādes skolas programmas izpildi” ( 37 ).

46.

Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.

47.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 31. punktā apstiprinot, ka tas, ka apvienības ir izrakstījušas rēķinus par izglītības izmaksām, neesot atbilstoši Beļģijas tiesībām, esot sagrozījusi faktus.

48.

Šajā sakarā pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus elementus, jau iesniegto elementu vērtējums ir acīmredzami kļūdains ( 38 ).

49.

Taču šajā lietā šāda valsts tiesību sagrozīšana nav novērojama, jo apelācijas sūdzības iesniedzēji nav pierādījuši, ne ka attiecīgais apkārtraksts nav saistošs, ne ka Vispārējā tiesa to būtu izvērtējusi acīmredzami pretrunā tā saturam. Konkrēti, viņi sava argumenta pamatošanai nav pierādījuši, ka iestādēm vai apvienībām būtu atļauts pieprasīt, lai tiktu samaksātas izmaksas saistībā ar šo iestāžu specifisko pedagoģisko projektu.

50.

Līdz ar to arī šis iebildums ir jānoraida.

51.

Līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

52.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā atbildē uz viņu pamatu par tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir pieļauta saturiska nepareizība konstatējumos. Viņi uzskata, ka Vispārējā tiesa esot spriedusi par to, vai veidlapa, kuru sagatavojis Parlaments un kura ir jāaizpilda attiecīgajām iestādēm, pierāda reģistrācijas izmaksu pastāvēšanu. Taču tā neesot spriedusi par pastāvīgas Parlamenta prakses pastāvēšanu, kura apelācijas sūdzības iesniedzējiem esot radījusi tiesisko paļāvību.

53.

Pārsūdzētā sprieduma 44. un 45. punktā Vispārējā tiesa tomēr ir atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Atgādinājusi trīs nosacījumus, kas jāizpilda, lai varētu atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, pat ja administrācija būtu sniegusi precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus, tie nebūtu varējuši radīt tiesisko paļāvību apelācijas sūdzības iesniedzējiem, jo netika ievērotas Civildienesta noteikumu normas.

54.

Turklāt šī Vispārējās tiesas atbilde ir pamatota ar pastāvīgo judikatūru ( 39 ).

55.

Šajā kontekstā uz veidlapu, kura nosūtīta attiecīgajām iestādēm un saistībā ar kuru Vispārējā tiesa ir precizējusi, ka tā nav ļāvusi konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji ir samaksājuši reģistrācijas maksu, pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir norādīts, vienīgi atbildot uz lietas dalībnieku argumentu, saskaņā ar kuru šī veidlapa esot ietvērusi solījumus, kas viņiem radījusi tiesisko paļāvību.

56.

Līdz ar to otrais pamats acīmredzami nav pamatots.

57.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, noraidot kā nepieņemamu viņu argumentu par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, jo tas nav ticis norādīts sūdzībā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā neesot ievērojusi judikatūru saistībā ar sūdzības un prasības savstarpējo atbilstību.

58.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka vienīgi lēmumā par sūdzību noraidīšanu Parlaments esot apstiprinājis, ka pabalsts izglītībai tiek izvērtēts katru gadu. Viņi norāda uz judikatūru, kurā ir paredzēts izņēmums noteikumam par sūdzības un prasības savstarpējo atbilstību, – gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs viņam nelabvēlīgā akta pamatojumu uzzina atbildē uz viņa sūdzību, jebkurš pamats, kas pirmo reizi tiek izvirzīts prasības pieteikuma stadijā un kura mērķis ir apstrīdēt atbildē uz sūdzību atspoguļoto pamatu pamatotību, ir jāuzskata par pieņemamu ( 40 ). Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka viņi var pamatoti pirmo reizi prasības pieteikumā norādīt, ka Parlamenta prerogatīva pabalstu izglītībai izvērtēt katru gadu ir pretrunā tiesiskās noteiktības principam.

59.

Parlaments iebilst, ka lēmumos par sūdzību noraidīšanu nav ietverts pamatojums, kas būtiski vai pilnībā grozītu lēmumos par noraidīšanu ietverto pamatojumu.

60.

Šajā sakarā ir taisnība, ka Parlaments savā atbildē uz apelācijas sūdzības iesniedzēju sūdzībām pirmo reizi ir apstiprinājis, ka pabalsts izglītībai tiek izvērtēts katru gadu. Tomēr šis apgalvojums atbalsta tā argumentu, saskaņā ar kuru tas apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav sniedzis precīzus un saskanīgus solījumus saistībā ar pabalsta izglītībai saņemšanu. Tādējādi atbildē uz pamatu par tiesiskās paļāvības pārkāpumu, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji norādījuši savā sūdzībā, Parlaments ir apstiprinājis, ka pabalsts izglītībai tiek izvērtēts katru gadu. Šis arguments nav lēmumu par noraidīšanu pamatojums, kas būtu atbilstošs vienīgi atbildes uz sūdzībām stadijā, bet ir iemesls, kādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējiem nevarēja rasties tiesiskā paļāvība.

61.

Spriedums, uz kuru norāda apelācijas sūdzības iesniedzēji, turklāt tika pasludināts apstākļos, kuros administrācija, noraidot sūdzību, atkāpās no pamatojuma, kas bija ietverts sākotnējā lēmumā, lai norādītu citu pamatojumu ( 41 ). Šajā lietā tā nav. Pamatojums atlīdzināšanas pieteikuma noraidīšanai ir viens un tas pats kā sākotnējos lēmumos, tā sūdzību noraidījumā, – attiecīgās iestādes nevar tikt kvalificētas par maksas iestādēm Civildienesta noteikumu nozīmē un līdz ar to neatbilst nosacījumiem, lai apelācijas sūdzības iesniedzēji varētu saņemt pabalstu izglītībai.

62.

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, noraidot kā nepieņemamu viņu argumentāciju saistībā ar tiesiskās noteiktības principu, jo tas nebija norādīts sūdzībā, nav pārkāpusi judikatūru par noteikumu par administratīvās sūdzības un prasības saskaņotību.

63.

Tātad trešais pamats nav pamatots.

64.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 56. punktā norādot, ka trešā pamata pirmā daļa, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nav efektīva, neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

65.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā ir norādījuši, ka citas Savienības iestādes ierēdņi esot turpinājuši saņemt izglītības izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar saviem bērniem, kas apmeklē tās pašas izglītības iestādes. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka pret tiem, pamatojoties uz tiem pašiem Civildienesta noteikumiem, ir īstenota atšķirīga attieksme.

66.

Vispārējā tiesa, lai gan īsumā, divas reizes ir atbildējusi uz šo iebildumu. Atgādinājusi vienlīdzīgas attieksmes principa pamatus un saturu, tā pārsūdzētā sprieduma 55. punktā ir uzsvērusi, ka šis princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu. Līdz ar to un piemērojot pastāvīgo judikatūru ( 42 ), ierēdnis nevar atsaukties uz citas personas interesēs pieļautu prettiesiskumu. Vispārējā tiesa turklāt, konstatējusi, ka tādu izmaksu, kādas radušās apelācijas sūdzības iesniedzējiem, atlīdzināšana neatbilst Civildienesta noteikumu normām, no tā ir izsecinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar atsaukties uz šo prettiesiskumu, no kura labumu guvuši citi ierēdņi.

67.

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka iebildums, kas balstīts uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir neefektīvs.

68.

Man nešķiet, ka Vispārējā tiesa tādējādi nebūtu izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. un 53. panta. Tai nav pienākuma sniegt izsmeļošu un detalizētu visu lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu. Sprieduma pamatojumam ir jāļauj ieinteresētajām personām uzzināt, kādēļ Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā viņu argumentus, un jāsniedz Tiesai pietiekamas norādes, lai tā varētu īstenot savu pārbaudi ( 43 ). Tā tas ir šajā lietā. Pamatojums, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā, ļauj saprast iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka vienlīdzīgas attieksmes principa norādīšana nav efektīva, un nav uzskatījusi par nepieciešamu atbildēt uz visiem argumentiem saistībā ar šo principu.

69.

Turpinājumā apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa neesot spriedusi par iespējamo Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. panta, kurā Savienībai ir noteikts pienākums ievērot kultūru, reliģisko un lingvistisko daudzveidību, pārkāpumu. Es uzskata, ka, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēji patiešām ir norādījuši uz šo tiesību normu savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā trešā pamata, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, otrās daļas ietvaros, viņi to ir darījuši pārāk hipotētiski un vispārīgi, lai būtu iespējams uzskatīt, ka tie ir norādījuši uz tās pārkāpumu. Līdz ar to Vispārējā tiesai nevar tikt pārmests, ka tā šajā sakarā nav spriedusi.

70.

No iepriekš minētā izriet, ka, pēc manām domām, ceturtais pamats arī ir jānoraida kā nepamatots un ka līdz ar to apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

71.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

72.

Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tiem spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējiem segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

73.

Pamatojoties uz iepriekšminēto, es iesaku Tiesai nolemt šādi: