1. 

Šo divu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir līgumi par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, ko sniedz ar autobusu, kurus Vācijas vietējās iestādes ir tieši piešķīrušas (vai kas tiek piešķirti) attiecīgiem saviem “tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem”. Iesniedzējtiesa uzsver, ka neviens no šiem līgumiem no juridiskā viedokļa nav transporta koncesijas līgums.

2. 

Šī tiešas piešķiršanas mehānisma plašā izmantošana, kas notiek bez atklāta konkursa un sniedz priekšrocības pašvaldības transporta uzņēmumiem, satrauc pārējos šīs nozares privātos uzņēmumus, kuru tirgus daļa tiek samazināta, vienlaikus publiskā sektora uzņēmumu daļai saglabājoties vai palielinoties.

3. 

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, pirmkārt un galvenokārt, vai šo līgumu tiešu piešķiršanu tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem reglamentē lex specialis, kas šajā gadījumā būtu Regulas Nr. 1370/2007 ( 2 ) 5. pants, vispārējās direktīvas publiskā iepirkuma jomā vai LESD. Papildus šīm būtiskajām šaubām tās jautājumi attiecas uz attiecību starp vietējām iestādēm un tām tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem citiem aspektiem.

4.

2. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

5.

Saskaņā ar 4. pantu:

“[..]

7.   [..] Ja slēdz apakšuzņēmuma līgumus, pakalpojumu sniedzējam, kuram saskaņā ar šo regulu uzticēta sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu pārvaldīšana un sniegšana, ir pienākums pašam sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu būtisku daļu, kas var būt arī mazāka par pusi.”

6.

5. pantā ir noteikts:

“1.   Pakalpojumu valsts līgumus piešķir saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. Tomēr pakalpojumu līgumus vai pakalpojumu valsts līgumus, kā noteikts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2004/17/EK [(2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV 2004, L 134, 1. lpp.)] un [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 2004/18/EK [(2004. gada 31. marts), par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV 2004, L 134, 114. lpp.)] [turpmāk tekstā kopā sauktas – “Publiskā iepirkuma direktīvas”], sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, ko sniedz ar autobusu vai tramvaju, piešķir saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas saskaņā ar minētajām direktīvām, ja šādi līgumi nav pakalpojumu koncesijas līgumi, kā noteikts minētajās direktīvās. Ja līgumus piešķir saskaņā ar Direktīvu [2004/17] vai Direktīvu [2004/18], nepiemēro šā panta 2. līdz 6. punktu.

2.   Ja vien tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, jebkura kompetenta vietēja iestāde neatkarīgi no tā, vai tā ir individuāla iestāde vai iestāžu grupa, kas sniedz integrētus sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, var pieņemt lēmumu pati sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus vai tieši piešķirt pakalpojumu valsts līgumus juridiski patstāvīgam subjektam, ko kompetentā vietējā iestāde – vai iestāžu grupas gadījumā vismaz viena kompetentā vietējā iestāde – kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas nodaļas. Ja kompetentā vietējā iestāde pieņem šādu lēmumu, piemēro šādus nosacījumus:

[..]

3.   Jebkura kompetentā iestāde, kas uztic pakalpojumus trešai personai, kura nav tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs, piešķir pakalpojumu valsts līgumus, izsludinot konkursu, izņemot 4., 5. un 6. punktā paredzētos gadījumus. Konkursam pieņemtā procedūra ir atvērta visiem pakalpojumu sniedzējiem, un tajā ievēro pārredzamības, taisnīguma un nediskriminācijas principu[s]. Pēc piedāvājumu iesniegšanas un varbūtējas iepriekšējas atlases procedūrā var ietvert sarunas saskaņā ar šiem principiem, lai noteiktu, kā vislabāk izpildīt īpašas vai sarežģītas prasības.

[..]”

7.

7. pantā ir noteikts:

“[..]

2.   Katra kompetentā iestāde pieņem vajadzīgos pasākumus, lai vēlākais gadu pirms konkursa procedūras sākšanas vai gadu pirms tiešās piešķiršanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētu vismaz šādu informāciju:

[..]”

8.

8. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.   Neskarot 3. punktu, pakalpojumu valsts līgumu piešķiršana pārvadājumiem pa dzelzceļu un autoceļiem atbilst 5. panta prasībām no 2019. gada 3. decembra. Šajā pārejas laikā dalībvalstis veic pasākumus, lai pakāpeniski izpildītu 5. panta prasības nolūkā novērst nopietnas strukturālas problēmas, jo īpaši attiecībā uz transporta jaudu.

Sešos mēnešos pēc pārejas laika pirmās puses beigām dalībvalstis sniedz Komisijai progresa ziņojumu, īpaši norādot, kā īsteno pakalpojumu valsts līgumu pakāpenisku piešķiršanu saskaņā ar 5. pantu. Pamatojoties uz dalībvalstu progresa ziņojumiem, Komisija var ierosināt attiecīgus dalībvalstīm adresētus pasākumus.

3.   Piemērojot 2. punktu, neņem vērā pakalpojumu valsts līgumus, kas saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem piešķirti:

Līgumi, kas minēti a) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām. Līgumi, kas minēti b) un c) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, bet ne ilgāk par 30 gadiem. Līgumi, kas minēti d) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, ja vien tie ir termiņa līgumi un ja to termiņi ir salīdzināmi ar 4. pantā paredzētajiem termiņiem.

Pakalpojumu valsts līgumi var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, ja to pārtraukšana radītu nesamērīgas juridiskas vai ekonomiskas sekas un ja Komisija ir devusi atļauju.

[..]”

9.

Rhein-Sieg-Kreis (Reinas-Zīges rajons) ir Ziemeļreinas-Vestfālenes vietējā pašvaldība, kas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam ir kompetentā iestāde savā ģeogrāfiskajā apgabalā Regulas izpratnē.

10.

Reinas-Zīges rajonam ir tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs (Regionalverkehr Köln GmbH, turpmāk tekstā – “RV Köln”), kas ir atsevišķa juridiskā persona ( 3 ). Kā ir norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šis Kreis (rajons) īsteno pār RV Köln kontroli, kas ir “līdzīga tai, ko tas īsteno pret savām nodaļām, kopējas kontroles kopā ar citiem pieaicinātās personas dalībniekiem formā” ( 4 ).

11.

Turklāt kopā ar citām pašvaldībām Reinas-Zīges rajons ir nodibinājis mērķapvienību (Verkehrsverbund Rhein-Sieg), kas nodarbojas tostarp ar tarifu noteikšanu, bet neīsteno transporta pakalpojumus.

12.

Rajons paziņoja ( 5 ), ka saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punktu plāno līguma par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšanu tiešu piešķiršanu “tā rajona teritorijā ar ārējām līnijām kaimiņu teritorijās” ( 6 ).

13.

RV Köln sniedz piešķirto sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu rajona teritorijā ar ārējām līnijām kaimiņu teritorijās vai citiem šīs darbības palīgelementiem, kas iesniedzas kompetento vietējo kaimiņu iestāžu teritorijā ( 7 ).

14.

Piešķiršanas paziņojumu Verkehrsbetrieb Hüttebräucker GmbH un BVR Busverkehr Rheinland GmbH apstrīdēja Vergabekammer Rheinland (Reinzemes Publisko iepirkumu palāta, Vācija), kas aizliedza tiešu līguma piešķiršanu tieši pakļautam pakalpojumu sniedzējam, jo nebija izpildīti Regulas 5. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi: pašvaldība neīstenoja kontroli pār pakalpojuma sniedzēju un sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu sniegšana notika teritorijā, kas nav līgumslēdzējas iestādes teritorija.

15.

Reinzemes Publisko iepirkumu palātas lēmums tika pārsūdzēts iesniedzējtiesā. Iesniedzējtiesa uzsver, ka Vācijā pastāv atšķirīgi tiesu viedokļi par līgumiem par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, izmantojot autoceļus, kam nav pakalpojumu koncesijas formas:

16.

Šajos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) uzdod Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

17.

Kreis Heinsberg (Heinsbergas rajons) ir Ziemeļreinas-Vestfālenes pašvaldība. Kopā ar Āhenes [Aachen] pilsētu, Āhenes pilsētu reģionu un Dīrenes [Düren] rajonu tas ir pašvaldību mērķapvienības Aachener Verkehrsverbund, kas ir izveidota, lai veicinātu un atbalstītu tās biedru pilsētas sabiedriskā pasažieru transportu, biedrs ( 8 ).

18.

2016. gada 15. martā Heinsbergas rajons paziņoja ( 9 ), ka tas saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punktu plāno sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, ko sniedz ar autobusu un citiem transportlīdzekļiem, tiešu piešķiršanu, nerīkojot konkursu.

19.

Tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs ( 10 ), kuram rajons plānoja piešķirt šo pakalpojumu no 2018. gada 1. janvāra uz 120 mēnešiem, bija WestVerkehr GmbH, sabiedrība, kas savu darbību galvenokārt veica ar sava pilnībā piederoša meitasuzņēmuma Kreisverkehrsgesellschaft Heinsberg mbH starpniecību un kam bija nodoms to šādi īstenot arī pēc tiešās piešķiršanas.

20.

Rhenus Veniro GmbH apstrīdēja līguma piešķiršanu Reinzemes Publisko iepirkumu palātā, kas 2016. gada 11. novembrī tās pārsūdzību noraidīja, tādēļ šī sabiedrība ir vērsusies Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā), apgalvojot, ka: a) Regulas 5. panta 2. punkts nav piemērojams un b) pakārtoti, Heinsbergas rajonam kā Aachener Verkehrsverbund biedram nav kompetences līguma tiešai piešķiršanai, jo šī kompetence piemīt individuālai iestādei vai iestāžu grupai, nevis vienai iestādei kā grupas biedrei.

21.

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) uzdod Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

22.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegti 2017. gada 17. maijā, un tika pieņemts lēmums tos apvienot.

23.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Verkehrsbetrieb Hüttebräucker GmbH, Rhenus Veniro GmbH, Reinas-Zīges un Heinsbergas rajoni, Austrijas valdība un Eiropas Komisija.

24.

Verkehrsbetrieb Hüttebräucker GmbH, Rhenus Veniro GmbH, BVR Busverkher Rheinland Gmbh, Reinas-Zīges un Heinsbergas rajoni, kā arī Eiropas Komisija piedalījās 2018. gada 31. maija tiesas sēdē.

25.

Ir jāsāk ar to, ka šajās divās tiesvedībās juridiskās attiecības starp iestādi, kas piešķir pilnvarojumu, un pakalpojumu sniedzēju, kas sniedz sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, kā uzskata iesniedzējtiesa, atbilst nevis sabiedrisko pakalpojumu koncesijai, bet gan pakalpojumu valsts līgumam.

26.

Ja tā ir, tad ir piemērojams Regulas 5. panta 1. punkts, tādējādi principā attiecīgā pakalpojumu valsts līguma piešķiršana ir īstenojama saskaņā ar Direktīvām 2004/17 un 2004/18 ( 11 ).

27.

Problēma ir tajā, ka šīs divas direktīvas – atšķirībā no vēlākajām 2014. gada direktīvām ( 12 ) – neregulē tiešu šo līgumu piešķiršanu tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem (ko dēvē arī par in house pakalpojumu sniedzējiem). Šajā situācijā izvēle ir šāda:

28.

Kā to atspoguļo Vācijas tiesu atšķirīgie viedokļi, kas ir minēti lūgumos sniegt prejudiciālus nolēmumus, problēmas risinājums nav acīmredzams un tiesisko režīmu atšķirība, kas izriet no atšķirīgajiem viedokļiem, ir būtiska. Citādi būtu, ja tiesvedībās, kas ir šo prejudiciālo jautājumu pamatā, varētu piemērot 2014. gada direktīvas, jo ar nelielām atšķirībām par to būtībā ir runa judikatūras lietā Teckal ( 14 ) formulējumā.

29.

Tādā gadījumā nebūtu grūti atzīt, ka atsauce uz 2004. gada direktīvām, kas ir ietverta Regulas 5. panta 1. punktā, būtu jāsaprot kā atsauce uz 2014. gada direktīvām, kad tās stājas spēkā ( 15 ). Un, tā kā šīs direktīvas jau tieši ietver noteikumus pakalpojumu valsts līgumu piešķiršanai in house pakalpojumu sniedzējiem, būtu jāizlemj, vai tās prevalē pār Regulas 5. panta 2. punkta noteikumiem ( 16 ). Tomēr 2014. gada direktīvu piemērošana ratione temporis nav īstenojama šajās lietās ( 17 ).

30.

Tiesa ir atzinusi, ka ir “jāpiemēro direktīva, kura ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un pilnīgi noskaidro, vai pastāv pienākums veikt iepirkuma procedūras iepriekšēju izsludināšanu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai (spriedums, [2013. gada 11. jūlijs], Komisija/Nīderlande, C‑576/10, EU:C:2013:510, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretī nav piemērojamas tādas direktīvas normas, kuras pārejas noteikumi vairs nav spēkā brīdī, kad notiek šī izvēle (šajā nozīmē skat. spriedumu, [2000. gada 5. oktobris], Komisija/Francija, C‑337/98, EU:C:2000:543, 41. un 42. punkts)” ( 18 ).

31.

Abos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir konstatēts, ka tiešās piešķiršanas paziņojumi tika publicēti pirms 2014. gada direktīvu transponēšanas termiņa ( 19 ). Turklāt nav neviena objektīva apstākļa, no kura izrietētu, ka iestādes, kas piešķir pilnvarojumu, izvēle būtu mainījusies attiecībā uz to, kas tika publicēts attiecīgajos ziņojumos.

32.

Tādējādi, tā kā nepastāv iespēja izmantot 2014. gada direktīvu noteikumus par tiešu piešķiršanu tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem, uzmanība atkal ir jāpievērš alternatīvai, ko es izklāstīju iepriekš.

33.

Procedūras, kas ir noteiktas Direktīvā 2004/17 un Direktīvā 2004/18, nav piemērojamas šāda veida in house līgumu piešķiršanām. Kā ir noteikts citos secinājumos, “in house režīmā līgumslēdzēja iestāde, no funkcionālā viedokļa raugoties, slēdz līgumu nevis ar kādu citu patstāvīgu uzņēmumu, bet gan – ņemot vērā tās un šā formāli patstāvīgā uzņēmuma starpā pastāvošo saikni – patiesībā pati ar sevi. Patiesu savrupības attiecību neesamības dēļ līgumslēdzējai iestādei nav pienākuma piemērot publiskā iepirkuma procedūras, ja savu uzdevumu izpildei tā izmanto savus resursus [..]” ( 20 ).

34.

Tāpēc līguma piešķiršana tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem būtu regulējama vai nu saskaņā ar judikatūru lietā Teckal, vai saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punkta (ja ir runa par sauszemes pārvadājumu pakalpojumiem) speciālajām normām.

35.

Lai arī es atzīstu pretējo viedokļu nozīmīgumu, es sliecos par labu tam, ka Regulas 5. panta 2. punkts prevalē. Manuprāt, ir vairāki argumenti, kas to pamato.

36.

Pirmais arguments ir tā paša 5. panta 1. punkta trešā teikuma gramatiska interpretācija, ja tas tiek interpretēts a sensu contrario [no pretējā viedokļa]. Ja šī panta 2. līdz 5. punkts nav piemērojams tikai izņēmuma gadījumā un ierobežoti ( 21 ) tad, ja pakalpojumu līgumus “piešķir saskaņā ar Direktīvu 2004/17/EK vai Direktīvu 2004/18/EK”, tie, ja šajās direktīvās nav ietverts regulējums par tiešo piešķiršanu tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem, ir pilnībā spēkā, kā tas ir šajā gadījumā. Es jau esmu uzsvēris, ka Tiesa uzskata, ka šīs divas direktīvas neattiecas uz in house piešķiršanām.

37.

Šo gramatisko interpretāciju apstiprina 5. panta 1. punkta redakcija, – līgumus par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, ko sniedz ar autobusu, “piešķir saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas saskaņā ar minētajām direktīvām [2004/17 un 2004/18]”, ja šādi līgumi nav pakalpojumu koncesijas līgumi. Ja šajās pēdējās minētajās direktīvās nav ietvertas nekādas procedūras līgumu piešķiršanai tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem, kas drīzāk ir valsts iestāžu uzdevumu izpildes ar saviem spēkiem mehānisms, kā tas arī ir, atsaucei nav pamatojuma un jēgas.

38.

Tā nenotiktu, ja būtu runa par piešķiršanām, kas ir atvērtas konkurences tirgum (proti, piešķiršanām citiem komersantiem, kas nav tieši pakļautie pakalpojumu sniedzēji), uz kurām atsauce pilnībā attiecas. Ja valsts iestāde vēlas piešķirt trešajām personām šāda veida līgumu, kas nav pakalpojumu koncesijas līgums, tas ir jādara atbilstoši konkurences procedūrām, un tās ir noteiktas Direktīvās 2004/17 un 2004/18.

39.

Otrais arguments attiecas uz piemērojamo normu sistēmisku vērtējumu saistībā ar speciālo tiesību normu. Ja Savienības likumdevējs 2007. gadā mēģināja (proti, pieņemot 2004. gada direktīvas) ieviest īpašu regulējumu sauszemes transporta pakalpojumu in house līgumu piešķiršanai, es uzskatu, ka šaubu gadījumā šis regulējums, kāds tas ir noteikts Regulas 5. panta 2. punktā, būtu saprotams prioritāri kā (vispārējā) norma, kas izriet no judikatūras lietā Teckal.

40.

Trešajā un pēdējā argumentā ir ņemts vērā Regulas 5. panta 2. punkta mērķis. Savienības likumdevējs ir vēlējies, ņemot vērā sauszemes pasažieru pārvadājumu pakalpojumu īpatnības, ka “jebkura valsts iestāde saskaņā ar atbilstīgiem attiecīgās valsts tiesību aktiem var izvēlēties pati sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus teritorijā, ko tā pārvalda, vai bez konkursa uzticēt tos tieši pakļautam pakalpojumu sniedzējam”. Nosacījumi, lai varētu piemērot šo pēdējo procedūru [bez konkursa], ir diezgan precīzi un atspoguļo līdzsvaru starp šo mērķi un mērķi “nodrošināt [..] vienādu konkurences nosacījumu ievērošanu” ( 22 ).

41.

Šim nolūkam atbilstošāk ir piešķirt prioritāti regulas speciālajām normām, kas ir pielāgotas sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, ko sniedz ar autobusu, vajadzībām nekā ievērot judikatūras lietā Teckal kritērijus, kas ir spēkā attiecībā uz jebkuru pakalpojumu nozari. Starp šīm normām ir uzsverama norma, kas atļauj (un zināmā mērā veicina) vietējo iestāžu apvienošanos, lai piešķirtu šos līgumus tieši pakļautam pakalpojumu sniedzējam, ko tās kontrolē līdzīgi tam, kā tās kontrolē savas struktūrvienības.

42.

Apkopojot iepriekšminēto, vietējai iestādei, kas vēlas tieši piešķirt tieši pakļautam pakalpojumu sniedzējam līgumu par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu, ko sniedz ar autobusu, tas jādara, ievērojot Regulas 5. panta 2. punktā noteiktās prasības.

43.

Pašvaldības (rajoni), kas šajās divās lietās piešķīra (vai piedāvāja piešķirt) līgumu slēgšanas tiesības saviem tieši pakļautajiem pakalpojumu sniedzējiem, kopā ar citām līdzīgām iestādēm bija izveidojušas mērķapvienības (Verkehrsverbund) ar plašāku teritoriālo tvērumu. Viena no kompetencēm, kas ir piešķirta šīm mērķapvienībām, ir pasažieru transporta pakalpojumu tarifu noteikšana to atbilstošajās teritorijās ( 23 ).

44.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis apstāklis nav pretrunā tam, ka katra no divām vietējām iestādēm (rajoniem), kas ir mērķapvienības sastāvā, piešķir savus attiecīgos līgumus.

45.

Kā jau esmu izklāstījis, Regulas 5. panta 2. punkta pirmajā daļā vietējām iestādēm ir atļauts vienām pašām vai kopā ar citām iestādēm tieši piešķirt līgumus tieši pakļautiem pakalpojumu sniedzējiem, “[ja vien tos] kontrolē līdzīgi tam, kā tās kontrolē savas nodaļas”.

46.

Teorētiski es nesaskatu, kādēļ tarifu noteikšanas pilnvaru piešķiršana mērķapvienībai varētu mazināt individuālu iestāžu “līdzīgu kontroli” pār tieši pakļautu pakalpojumu sniedzēju. Šajā jautājumā es piekrītu iesniedzējtiesas viedoklim. Vienota tarifa noteikšana, par kuru lemj mērķapvienība, sekmē, ka pasažieri iegūst integrētu transporta pakalpojumu, nopērkot tikai vienu biļeti, neatkarīgi no tā, kurš no tieši pakļautajiem pakalpojumu sniedzējiem to īsteno un ar kuru vietējo iestādi tas ir saistīts.

47.

Šajā jautājumā ir būtiski, vai pastāv katras vietējās iestādes īstenota “līdzīga kontrole” (vai attiecīgajā gadījumā – kopēja grupas kontrole) pār tieši pakļautu pakalpojumu sniedzēju. Tiek pieļauts, ka pilnvaru piešķiršana mērķapvienībai varētu atņemt kompetenci vietējai iestādei tādā mērā, ka tā nekontrolētu tieši pakļauto pakalpojumu sniedzēju līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības.

48.

Tā kā prejudiciālais jautājums attiecas uz tarifu noteikšanas pilnvaru piešķiršanu mērķapvienībai, man nešķiet, ka šis fakts obligāti nenozīmē atteikšanos no kontroles pār tieši pakļauto pakalpojumu sniedzēju. Turklāt, tā kā vietējā iestāde ir mērķapvienības daļa, katrs rajons piedalās lēmumu par mērķapvienības tarifiem pieņemšanā, un tas pierāda, ka tas saglabā – lai arī dalītu – kontroli tostarp par šo pakalpojuma aspektu.

49.

Galīgs novērtējums par to, vai konkrētajos abu lietu apstākļos pastāv rajonu individuāla vai kopēja [grupas] kontrole pār tieši pakļauto pakalpojumu sniedzēju, protams, ir jāsniedz valsts tiesai, kurai vienīgajai ir pieejami attiecīgi pierādījumi, lai izspriestu lietu ( 24 ). Patiesībā lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pietiekami detalizēti, lai gūtu uzticamu un pilnīgu priekšstatu par attiecībām starp vietējām iestādēm un tieši pakļauto pakalpojumu sniedzēju.

50.

Šajā pašā kontekstā lietas C‑266/17 trešajā prejudiciālajā jautājumā ir minēti 2015. gada 21. augustā dalībnieku kopsapulcē pieņemtie RV Köln statūtu grozījumi, ar kuriem balsstiesības ir ierobežotas tādējādi, ka tās būtu tikai tiem dalībniekiem, kuriem tiek piešķirts līgums saskaņā ar regulas 5. panta 2. punktu. Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai šie statūtu grozījumi varētu ietekmēt kontroli, kuru īsteno vietējā līgumslēdzēja iestāde.

51.

Šajā sadaļā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir grūti lasāms. Katrā ziņā tā 21. punktā ir norādīts, ka “šobrīd nav secināms, vai pieaicinātās personas sabiedrības līgums būs spēkā tā līdzšinējā redakcijā vai jaunajā 2015. gada 21. augusta redakcijā”. Taču iepriekš (6. punktā) ir skaidrots, ka 2015. gada 21. augusta lēmums par grozījumiem ir apstrīdēts un “nav saistošs līdz galīgam tiesas lēmumam”.

52.

Ja tā ir ( 25 ), iespējams, ka tas varētu tikt uzskatīts par hipotētisku jautājumu, jo tas ir par faktu (statūtu grozījumi), ko pati iesniedzējtiesa neuzskata par būtisku sprieduma pieņemšanai, jo tas nav spēkā esošs.

53.

Katrā ziņā RV Köln statūtu jaunās redakcijas rezultāts šajā lietā nebūtu tāds, ka rajonam tieši tādēļ, ka tas piešķīra šo līgumu minētajam komersantam, ir balsstiesības dalībnieku kopsapulcē, proti, tas var attiecīgi kontrolēt mērķapvienību. Kā uzsver iesniedzējtiesa, statūtu 17. panta 1. panta trešā teikuma grozījumi “palielina tā dalībnieka ietekmi, kas piešķir pakalpojumu valsts līgumu un kura teritorijā ir jāsniedz pasažieru transporta pakalpojumi”.

54.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu lietā C‑266/17 iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs, kam ir tieši piešķirts līgums, var sniegt sauszemes pasažieru transporta pakalpojumus ne tikai vietējās līgumslēdzējas iestādes teritorijā, bet arī citu vietējo iestāžu grupas teritorijā.

55.

Jau atkal lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā jautājumā nav ļoti skaidrs. No tā redakcijas atkal varētu izrietēt, ka jautājums ir hipotētisks, jo:

56.

Tomēr nevar izslēgt, ka jautājuma jēga būtu noskaidrot, vai, neņemot vērā, ka līguma piešķiršanā RV Köln ir izpildīts šis noteikums, šai sabiedrībai ir aizliegts sniegt savus pakalpojumus citām vietējām iestādēm, proti, veikt savu darbību vietējo iestāžu teritorijās.

57.

Saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs var īstenot savas sabiedriskā pasažieru transporta darbības tikai kompetentās vietējās iestādes teritorijā. Tomēr tā var būt gan atsevišķa vietējā iestāde, gan vietējo iestāžu grupa ( 26 ). Nekas neliedz kādai vai kādām no vietējo iestāžu grupām uzticēt pakalpojuma sniegšanu vienam, tām visām kopējam pakalpojumu sniedzējam, pār kuru tās īsteno kontroli, kas ir līdzīga tam, kā tās kontrolē savas struktūrvienības. Šādos apstākļos tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs var veikt savas darbības katras iestādes (grupas) teritorijā, kas tam ir uzticējušas minēto pakalpojumu.

58.

Turklāt šī iespēja nav jaunums, kas ir paredzēts tikai šajā regulā. Tiesa, radot judikatūru lietā Teckal, ir atzinusi, ka valsts iestādes izpilda savus sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, sadarbojoties ar citām iestādēm, tam izmantojot mērķapvienību, ko tās kopīgi kontrolē, līdzīgi (ne vienādi) tam, kā tās kontrolē savas struktūrvienības ( 27 ).

59.

Spriedums Coditel Brabant ( 28 ) ir par gadījumu, kad vietējā iestāde, lai īstenotu savus uzdevumus, “vēlas pievienoties grupējumam, kura sastāvā ir citas valsts iestādes, kā, piemēram, starpkomūnu kooperatīvā sabiedrība”. Tiesa atzina valsts iestāžu kopēju kontroli, kam nebija noteikti jābūt individuālai ( 29 ).

60.

Rezumējot, ja tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs ir vairāku vietējo iestāžu kopēja mērķapvienība, ko tās kontrolē (kopīgi) līdzīgi tam, kā tās kontrolē savas struktūrvienības, ir jāsaprot, ka teritorija, kas ir minēta Regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ir katras šīs iestādes teritorija.

61.

Piektajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa, šķiet, vairs nemin vietējo iestāžu grupas teritoriju, bet gan citas tādas “iestādes, kas piešķir pilnvarojumu”, teritoriju, kura hipotētiski pirms 2003. gada 3. decembra ar RV Köln būtu noslēgusi transporta pakalpojumu līgumus, proti, līgumus, uz kuriem attiecas pārejas režīms saskaņā ar Regulas 8. pantu.

62.

Šajā pantā bija paredzēti vairāki pasākumi, kas ietvēra pakāpenisku Regulā noteikto [tiešās] piešķiršanas normu ieviešanu. Tā kā šobrīd nav jāiedziļinās tā saturā, ir pietiekami pateikt, ka saskaņā ar Kopienu tiesībām vai valsts tiesībām piešķirtie pakalpojumu valsts līgumi saskaņā ar 8. panta 3. punktā noteiktajiem detalizētajiem noteikumiem un laika posmiem ar noteiktiem ierobežojumiem var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām.

63.

Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nav sīkāka detalizējuma, es uzskatu, ka minētie agrākie līgumi saskaņā ar jautājumā norādītajiem 8. panta pārejas noteikumiem ir spēkā. Tādējādi, tā kā Regulā ir tiešs apstiprinājums šo līgumu spēkā esamības saglabāšanai, interpretācija ir tāda, ka minētās regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētais teritoriālais ierobežojums uz tiem neattiecas.

64.

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai prasības, kas ir noteiktas saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punktu, ir jāizpilda: a) tiešās piešķiršanas brīdī vai b) brīdī, kad kompetentajai iestādei saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir jāpublicē informācija par plānoto tiešo piešķiršanu.

65.

Regulas 7. panta 2. punktā, precizējot ziņas, kas kompetentajai iestādei ir jāiekļauj savā paziņojumā (vismaz gadu pirms tiešās piešķiršanas), nav prasīts norādīt nākamā pretendenta identitāti. Nekas neliedz laikposmā no paziņojuma līdz piešķiršanai vietējai iestādei veidot savas struktūrvienības jebkādā veidā: būtiski ir tas, lai beigās izvēlētais tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs atbilstu juridiskajiem nosacījumiem (konkrēti, ka to kontrolē iestāde, kas tam uztic sniegt pakalpojumu).

66.

Lasot kopā Regulas 5. panta 2. punktu un 7. panta 2. punktu, es secinu, ka brīdis, kurā ir jābūt izpildītām pirmās no šīm divām tiesību normām prasībām, ir tieši tas brīdis, kad tiek veikta tieša piešķiršana. Tikai tad būs zināma izvēlētā pretendenta identitāte, kas ir būtiskas ziņas, lai izlemtu, vai šajos apstākļos kompetentā iestāde to kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības, un vai šis komersants nav kādā no situācijām, kas ir minētas Regulas 5. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā.

67.

Tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs WestVerkehr GmbH faktiski sniedz sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu ar tam pilnībā piederoša meitasuzņēmuma starpniecību. Ņemot to vērā un saskaņā ar Regulas 5. panta 2. punkta e) apakšpunktu (“ja [..] apsver apakšuzņēmuma līguma slēgšanu, iekšējam pakalpojumu sniedzējam ir pienākums pašam sniegt lielāko daļu sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumu”), iesniedzējtiesa jautā, vai šī tiesību norma pieļauj uzticēt pakalpojuma sniegšanu meitasuzņēmumam.

68.

Regulā apakšuzņēmuma līgumu slēgšana ir noteikta kā [tirgus] atvēršanas mehānisms uzņēmumiem, kas nav izvēlētais pretendents, kurus ar to [pretendentu] saista līgumattiecības. Apakšuzņēmēji tomēr nedrīkst sniegt vairāk kā ierobežotu pakalpojuma daļu:

69.

Tomēr es nedomāju, ka tādā gadījumā kā šis būtu pareizi runāt par apakšuzņēmuma līgumu. Es piekrītu Heinsbergas rajona viedoklim tā rakstveida apsvērumos, kuros tas ir uzsvēris, ka attiecības starp meitasuzņēmumu, kura kapitāldaļas pilnībā pieder tieši pakļautam pakalpojumu sniedzējam, kas to kontrolē, un pašu tieši pakļauto pakalpojumu sniedzēju nav apakšuzņēmuma līguma attiecības. Lai varētu runāt par apakšuzņēmuma līgumu, ir nepieciešami divi neatkarīgi uzņēmumi ( 31 ), kas, “pamatojoties uz vienlīdzības, nevis atkarības vai hierarhiskās pakļautības attiecībām” ( 32 ), savstarpēji vienojas par savu līgumattiecību noteikumiem.

70.

Apakšuzņēmuma līguma slēgšana, kas ir aplūkota minētās regulas pantos, notiek, ja tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs pakalpojuma sniegšanai nolemj izmantot trešo personu, kas nav piederīga tā uzņēmuma struktūrai ( 33 ). Bet ja pakalpojuma sniegšanai tiek izmantots pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kuru tas [tieši pakļautais pakalpojumu sniedzējs] pilnībā kontrolē pat tiktāl, ka lemj par tā saimnieciskajiem jautājumiem, no funkcionālā viedokļa minēto pakalpojumu patiešām sniedz tā pati saimnieciskā un operatīvā vienība. Jo nav tādas reālas trešās personas, ar kuru slēgt apakšuzņēmuma līgumu.

71.

Šajos apstākļos in house saikne starp Heinsbergas rajonu un tam tieši pakļautu pakalpojumu sniedzēju (WestVerkehr GmbH) tiek paplašināta uz pēdējai minētajai pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, kuru vietējā iestāde arī kontrolē (otrajā pakāpē) līdzīgi tam, kā tā kontrolē (pārējās) savas struktūrvienības.

72.

Tādējādi Regulas 5. panta 2. punkta otrā teikuma e) apakšpunkts neizslēdz, ka tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs uztic [sniegt pakalpojumu] meitasuzņēmumam, kura visas kapitāldaļas tam pieder un kurš pilnībā kontrolē lielākās piešķirto pakalpojumu daļas sniegšanu.

73.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: