1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesas kancelejā 2017. gada 3. aprīlī iesniedza Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes–Virtembergas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 3. panta 2. punkta otro daļu un 29. panta 2. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. pantu.

2.

Lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp patvēruma meklētāju A. Jawo un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) par Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Pārvalde”) 2015. gada 25. februāra lēmumu, ar kuru A. Jawo patvēruma pieteikums tika noraidīts kā nepieņemams un tika izdots rīkojums par viņa izraidīšanu uz Itāliju.

3.

Konvencijas par bēgļa statusu, kas ir parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā ( 3 ), stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kurš ir stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), 21. pantā “Mājoklis” ir noteikts:

“Kas attiecas uz mājokli, tad dalībvalstīm atbilstoši to likumiem un noteikumiem vai, ciktāl to regulē iestādes, jāattiecina uz bēgļiem, kas likumīgi uzturas to teritorijā, vislielākās labvēlības režīms, jebkurā gadījumā ne sliktāks kā pret ārzemniekiem šajos pašos apstākļos.”

4.

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas ir parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 3. pantā “Spīdzināšanas aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

5.

Saskaņā ar Hartas 1. pantu “Cilvēka cieņa”:

“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”

6.

Hartas 4. pantā “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”

7.

Hartas 19. panta “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” 2. punktā ir noteikts:

“Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”

8.

Hartas 51. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”

9.

Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 3. punktā ir noteikts:

“Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.”

10.

Regulā Nr. 604/2013 ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm ( 4 ). Atbilstīgie šīs regulas preambulas apsvērumi un panti ir šādi:

11.

Preambulas 32. apsvērums

“Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī regula, dalībvalstīm ir jāievēro savas saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, tostarp attiecīgajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.”

12.

Preambulas 39. apsvērums

“Šajā regulā ir ievērotas [Hartā] atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši šīs regulas mērķis ir pilnībā nodrošināt [Hartas] 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, kā arī tiesības, kas atzītas tās 1., 4., 7., 24. un 47. pantā. Tāpēc šī regula būtu attiecīgi jāpiemēro.”

13.

3. pants

“1.   Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.   [..]

Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.

Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.

[..]”

14.

29. pants

“1.   Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

Ja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic, uzraugot izceļošanu vai izmantojot eskortu, dalībvalstis nodrošina, ka tā tiek veikta humāni un pilnībā ievērojot pamattiesības un cilvēka cieņu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.

[..]”

15.

Komisijas Regulā (EK) Nr. 1560/2003 (2003. gada 2. septembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 ( 5 ), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (2014. gada 30. janvāris) ( 6 ), (turpmāk tekstā – “piemērošanas regula”) ir ietverta Dublinas III regulas piemērošanas kārtība.

16.

Regulas Nr. 1560/2003 8. pantā “Sadarbība pārsūtīšanā” ir paredzēts:

“1.   Atbildīgās dalībvalsts pienākums ir patvēruma meklētāja pārsūtīšanu veikt iespējami ātri un nodrošināt, lai tā ceļā nerastos nekādi šķēršļi. Šī dalībvalsts vajadzības gadījumā nosaka vietu savā teritorijā, uz kuru patvēruma meklētājs tiks pārsūtīts vai nodots kompetentām iestādēm, ņemot vērā ģeogrāfiskos ierobežojumus un pārsūtīšanu veicējā dalībvalstī izmantojamos transporta veidus. Nekādā gadījumā nedrīkst noteikt prasību par to, ka eskorts pavada patvēruma meklētāju tālāk par izmantotā starptautiskās satiksmes transportlīdzekļa pienākšanas punktu, vai arī prasību par to, ka dalībvalsts, kas veic pārsūtīšanu, apmaksā transporta izdevumus, kas rodas, ceļojot tālāk par šo punktu.

2.   Dalībvalsts, kura organizē pārsūtīšanu, sagatavo transportu patvēruma meklētājam un tā pavadītājam un saziņā ar atbildīgo dalībvalsti pieņem lēmumu par ierašanās laiku un vajadzības gadījumā arī par nodošanas kārtību kompetentajām iestādēm. Atbildīgā dalībvalsts var pieprasīt, ka tā tiek savlaicīgi brīdināta vismaz trīs darba dienas iepriekš.

3.   Lai uz atbildīgo dalībvalsti nosūtītu datus, kas ir būtiski pārsūtāmās personas tiesību un neatliekamo vajadzību aizsardzībai, izmanto VI pielikumā paredzēto standarta veidlapu. Minēto standarta veidlapu uzskata par brīdinājumu 2. punkta izpratnē.”

17.

Saskaņā ar šīs pašas regulas 9. pantu “Pārsūtīšanas atlikšana un aizkavēšana”:

“1.   Atbildīgā dalībvalsts nekavējoties jāinformē par atlikšanu sakarā ar pārsūdzības procedūru vai procedūru ar atliekošo efektu, kuras dēļ pārsūtīšana jāpārtrauc, vai par tādiem fiziskiem iemesliem kā patvēruma meklētāja veselības stāvoklis, transporta nepieejamība vai gadījum[s], kad patvēruma meklētājs no pārsūtīšanas procedūras ir atteicies.

1.a   Ja pārsūtīšana ir aizkavēta pēc pārsūtītājas dalībvalsts pieprasījuma, pārsūtītājai dalībvalstij un atbildīgajai dalībvalstij ir jāsazinās, lai varētu organizēt jaunu pārsūtīšanu saskaņā ar 8. pantu iespējami drīz un ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no brīža, kad iestādes uzzina, ka atlikšanu vai aizkavēšanu izraisījušie apstākļi vairs nepastāv. Tādā gadījumā pirms pārsūtīšanas nosūta atjauninātu standarta veidlapu datu nosūtīšanai pirms pārsūtīšanas, kas paredzēta VI pielikumā.

2.   Dalībvalsts, kura kāda [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktā minēta iemesla dēļ parastajā sešu mēnešu termiņā no dienas, kad akceptēts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu, nevar veikt pārsūtīšanu, pirms šā termiņa beigām par to informē atbildīgo dalībvalsti. Pretējā gadījumā saskaņā ar [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktu pieprasītāja dalībvalsts uzņemas atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un citām no minētās regulas izrietošajām saistībām.

[..]”

18.

Piemērošanas regulas VI un IX pielikumā ir ietvertas standarta veidlapas, kas attiecīgi paredzētas datu nosūtīšanai un veselības datu apmaiņai pirms pārsūtīšanas procedūras izpildes saskaņā ar Dublinas III regulu.”

19.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 7 ) 2. panta h) punktu “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir “pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu [..]”.

20.

Direktīvas 2011/95 VII nodaļā “Starptautiskās aizsardzības saturs” ir ietvertas šādas normas:

21.

20. panta 1. punkts

“Šī nodaļa neierobežo Ženēvas konvencijā noteiktās tiesības.”

22.

26. panta 1. punkts

“Dalībvalstis starptautiskās aizsardzības saņēmējiem uzreiz pēc tam, kad viņiem piešķirta aizsardzība, ļauj iesaistīties nodarbinātības vai pašnodarbinātības darbībās, ievērojot noteikumus, kas vispār piemērojami darbam un sadzīves pakalpojumiem.”

23.

27. panta 1. punkts

“Dalībvalstis piešķir pilnīgu pieeju izglītības sistēmai visiem nepilngadīgajiem, kam piešķirta starptautiskā aizsardzība, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts valstspiederīgajiem.”

24.

29. panta “Sociālā labklājība” 1. punkts

“Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji dalībvalstī, kas šo aizsardzību piešķīrusi, saņem nepieciešamo sociālo palīdzību, kāda tiek nodrošināta minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem.”

25.

30. panta “Veselības aprūpe” 1. punkts

“Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir pieejama veselības aprūpe saskaņā ar tādiem pašiem atbilstības nosacījumiem kā tās dalībvalsts valstspiederīgajiem, kura šādu aizsardzību piešķīrusi.”

26.

32. panta “Izmitināšanas vietu pieejamība” 1. punkts

“Dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir pieejamas izmitināšanas vietas ar tādiem pašiem nosacījumiem kā trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi pastāvīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”

27.

A. Jawo, kurš ir neprecējies un ar labu veselību, pēc paša norādēm ir 1992. gada 23. oktobrī dzimis Gambijas valstspiederīgais. 2012. gada 5. oktobrī viņš devās prom no Gambijas un pa jūru nokļuva Itālijā, kur 2014. gada 23. decembrī iesniedza patvēruma pieteikumu.

28.

No Itālijas viņš devās tālāk uz Vāciju. 2015. gada 26. janvārī Pārvalde, saņēmusi pozitīvu Eurodac ( 8 ) rezultātu, kurā bija norādīts, ka A. Jawo ir iesniedzis patvēruma pieteikumu Itālijā, pieprasīja Itālijas Republikai uzņemt viņu atpakaļ ( 9 ). Saskaņā ar iesniedzējtiesas pausto “Itālija nereaģēja uz šo pieprasījumu [..]”.

29.

Ar 2015. gada 25. februāra lēmumu Pārvalde noraidīja A. Jawo patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu un izdeva rīkojumu par viņa izraidīšanu uz Itāliju – par pārsūtīšanu patvēruma procedūras veikšanai, pret kuru A. Jawo iebilst.

30.

2015. gada 4. martāA. Jawo cēla prasību un 2015. gada 12. martā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, ko Verwaltungsgericht Karlsruhe (Karlsrūes administratīvā tiesa, Vācija) ar 2015. gada 30. aprīļa rīkojumu noraidīja kā nepieņemamu, jo tas bija iesniegts novēloti. Kad tika iesniegts vēl viens pieteikums par pagaidu noregulējumu, minētā tiesa ar 2016. gada 18. februāra rīkojumu noteica prasības apturošo iedarbību.

31.

2015. gada 8. jūnijāA. Jawo bija plānots pārsūtīt uz Itāliju, taču tas neizdevās, jo viņš nebija sastopams izmitināšanas centrā Heidelbergā, kurā, kā tika uzskatīts, viņš dzīvoja. Kad Regierungspräsidium Karlsruhe (Karlsrūes pārvaldes rajona prezidijs, Vācija) mēģināja noskaidrot attiecīgo situāciju, Heidelbergas pilsētas specializētā struktūrvienība ar mājokli saistītu ārkārtas situāciju risināšanai 2015. gada 16. jūnijā norādīja, ka A. Jawo izmitināšanas centrā jau ilgāku laiku neesot bijis sastopams; to esot apstiprinājis atbildīgais nama pārvaldnieks. Tiesas sēdē iesniedzējtiesā A. Jawo – pirmo reizi tiesvedības laikā – šajā ziņā apgalvoja, ka viņš 2015. gada jūnija sākumā esot devies pie drauga, kas dzīvo Freibergā pie Nekāras [Freiberg/Neckar], lai viņu apciemotu.

32.

Viņš piebilda, ka apmēram pēc vienas vai divām nedēļām viņš esot no sava Heidelbergas istabas biedra saņēmis telefona zvanu, kurā ticis informēts, ka viņu meklējot policija, esot nolēmis atgriezties Heidelbergā, bet viņam neesot bijis naudas, lai samaksātu par braucienu, un vispirms esot bijis jāaizņemas nepieciešamā summa. Saskaņā ar šo pašu apgalvojumu tikai pēc divām nedēļām viņš esot bijis atpakaļ Heidelbergā, esot devies uz tās Sozialamt (Sociālais dienests) un jautājis, vai viņa istaba vēl ir viņam pieejama; uz to esot sniegta apstiprinoša atbilde. Savukārt par to, ka viņam par savu ilgstošo prombūtni būtu jāziņo, neviens viņu neesot informējis.

33.

Pārvalde ar veidlapu, kas datēta ar 2015. gada 16. jūniju, informēja Itālijas Iekšlietu ministriju, ka pārsūtīšana tobrīd nav iespējama, jo A. Jawo ir aizbēdzis, un ka tā šo faktu ir uzzinājusi tajā pašā dienā. Veidlapā arī bija norādīts, ka pārsūtīšana notiks līdz, vēlākais, 2016. gada 10. augustam“saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 29. panta 2. punktu”.

34.

Otra pārsūtīšana bija paredzēta 2016. gada 3. februārī. Šī pārsūtīšana atkal neizdevās, jo prasītājs atteicās iekāpt lidmašīnā.

35.

Ar 2016. gada 6. jūnija spriedumu Verwaltungsgericht Karlsruhe ([Karlsrūes] administratīvā tiesa) A. Jawo prasību noraidīja.

36.

Apelācijas tiesvedībā A. Jawo apgalvoja, ka viņš 2015. gada jūnijā neesot bijis aizbēdzis un ka Pārvalde arī neesot varējusi panākt termiņa pagarināšanu saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu. Viņa ieskatā “rīkojums par pārvietošanu [esot bijis jāatceļ arī] tāpēc, ka līdz attiecīgajam brīdim neesot ticis pieņemts nolēmums par izraidīšanas aizlieguma pastāvēšanu, kas esot bijis jāpieņem kopš 2016. gada 6. augusta”, kā arī tāpēc, “ka viņš ar Vācijas kompetentās iestādes ārvalstnieku jomā atļauju esot uzsācis iegūt profesionālo izglītību” ( 10 ). Tāpat saskaņā ar viņa apgalvoto pārsūtīšana uz Itāliju neesot bijusi pieļaujama arī tāpēc, ka šajā dalībvalstī attiecībā uz patvēruma procedūru un pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas apstākļiem esot konstatējamas sistēmiskas problēmas Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē.

37.

Apelācijas tiesvedības laikā Pārvalde noskaidroja, ka A. Jawo Itālijā humānu apsvērumu dēļ bija izsniegta valsts uzturēšanās atļauja, kura bija derīga vienu gadu un kuras derīguma termiņš ir beidzies 2015. gada 9. maijā.

38.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

39.

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ņemot vērā trešā prejudiciālā jautājuma tālejošo nozīmi, lūdza piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību. Iesniedzējtiesas ieskatā šim jautājumam ir nozīme attiecībā uz visām pārsūtīšanas uz Itāliju procedūrām un no tā tādējādi ir atkarīgs neskaitāmu procedūru iznākums. Iesniedzējtiesa arī norādīja, ka pārāk ilga neskaidrība par lietas iznākumu rada draudus, ka varētu tikt kavēta ar Dublinas III regulu ieviestās sistēmas darbība un līdz ar to vājināta kopējā Eiropas patvēruma sistēma.

40.

2017. gada 24. aprīlī piektā palāta nolēma, ka nav pamata apmierināt iesniedzējtiesas lūgumu šo lietu izskatīt steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

41.

Rakstveida apsvērumus iesniedza A. Jawo, Vācijas, Itālijas, Ungārijas, Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Šveices Konfederācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

42.

2018. gada 8. maijā notikušajā kopīgajā tiesas sēdē lietā C‑163/17 un apvienotajās lietās C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17 prasītājs pamatlietā šajās lietās, Pārvalde, Vācijas, Beļģijas, Itālijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

43.

Pirmā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs tiesvedībā pret lēmumu par viņa pārsūtīšanu var atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktā sešu mēnešu termiņa beigšanos, “jo [viņš] nav bijis aizbēdzis”.

44.

Atbilstoši Dublinas III regulas 29. panta 1. punktam starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad ir akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais nolēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu. 2017. gada 25. oktobra sprieduma Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805) 41. punktā Tiesa nosprieda, ka “Dublinas III regulas 29. pantā noteikto termiņu mērķis ir noteikt robežas ne vien attiecībā uz pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanu, bet arī attiecībā uz tā izpildi”. Saskaņā ar minētā 29. panta 2. punkta pirmo teikumu, ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīga ir pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts. Tomēr saskaņā ar šī paša panta 2. punkta otro teikumu sešu mēnešu termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.

45.

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju [pārsūdzību] vai pārskatīšanu tiesā. 2017. gada 26. jūlija sprieduma Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587) 48. punktā Tiesa lēma, ka “šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam tiek nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, tostarp garantējot iespēju pārsūdzēt viņam adresētu pārsūtīšanas lēmumu, un tā var attiekties uz [Dublinas III regulas] piemērojamības pārbaudi, tostarp uz tajā paredzēto procesuālo garantiju ievērošanu”.

46.

2017. gada 25. oktobra sprieduma Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805) 39. un 40. punktā Tiesa lēma, ka ar Dublinas III regulu ieviestās uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras būtu jāveic, it īpaši ievērojot virkni imperatīvu termiņu, kuru skaitā ir šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā minētais sešu mēnešu termiņš. Kaut arī šo normu mērķis ir noteikt šo procedūru robežas, tās – tāpat kā minētās regulas III nodaļā izklāstītie kritēriji – palīdz noteikt atbildīgo dalībvalsti. Šā termiņa beigšanās, pieteikuma iesniedzējam netiekot pārsūtītam no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti, nozīmē, ka otrās dalībvalsts atbildība ipso iure pāriet uz pirmo. Šajos apstākļos, lai nodrošinātu, ka pārsūdzētais pārsūtīšanas lēmums tiek pieņemts pēc tam, kad ir pareizi piemērotas minētās procedūras, tiesai, kurā ir celta prasība, kas ir vērsta pret pārsūtīšanas lēmumu, ir jāvar pārbaudīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja apgalvojumus, atbilstoši kuriem šis lēmums ir pieņemts, pārkāpjot Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā ietvertās normas, tāpēc ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti jau minētā lēmuma pieņemšanas dienā, jo jau iepriekš ir beidzies šīs regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš.

47.

Turklāt 2017. gada 25. oktobra sprieduma Shiri (C‑201/16, EU:C:2017:805) 46. punktā Tiesa nosprieda, ka “Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu ( 11 ), kā arī [Hartas] 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir jābūt ātram un efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas”.

48.

Saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu, ja tiek konstatēts, ka attiecīgā persona ir aizbēgusi, sešu mēnešu termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem. Ņemot vērā šāda konstatējuma ietekmi uz attiecīgo personu situāciju – termiņš tādā gadījumā tiek trīskāršots –, ir svarīgi, lai, piemērojot Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu un Hartas 47. pantu, attiecīgajai personai būtu pieejams ātrs un efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tai ļautu atsaukties uz sešu mēnešu termiņa beigšanos, vajadzības gadījumā norādot, ka tā nav aizbēgusi un ka līdz ar to šis termiņš nevarēja tikt pagarināts.

49.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, kā arī Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir jābūt ātram un efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas notikusi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, vajadzības gadījumā norādot, ka viņš nav aizbēdzis un ka līdz ar to šis termiņš nevarēja tikt pagarināts.

50.

Pirmā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa jautā par “bēgšanas” jēdzienu Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma izpratnē un par apstākļiem, kādos tiek uzskatīts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir aizbēdzis, un tādā gadījumā sešu mēnešu pārsūtīšanas termiņš var tikt pagarināts, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem. Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai “bēgšanas” jēdziens Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma izpratnē pieprasa pierādījumu tam, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs “nolūkā novērst vai apgrūtināt pārsūtīšanu ir mērķtiecīgi un apzināti izvairījies no valsts iestāžu, kuru kompetencē ir veikt pārsūtīšanu, piekļuves viņam”, vai arī “pietiek ar to, ka viņš jau ilgāku laiku neuzturas viņam piešķirtajā dzīvesvietā, iestāde par viņa prombūtni nav informēta un tāpēc plānotā pārsūtīšana nav īstenojama” ( 12 ).

51.

Dublinas III regulā nav ietverta jēdziena “bēgšana” definīcija šīs pašas regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma izpratnē ( 13 ).

52.

Turklāt, pat ja terminos “fuite” (franču valodas redakcijā), “flucht” ( 14 ) (vācu valodas redakcijā), “absconds” (angļu valodas redakcijā), “fuga” (spāņu, itāļu un portugāļu valodu redakcijās), kas lietoti Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrajā teikumā, ir norāde uz vēlēšanos no kaut kā izvairīties, tajos tomēr nav veikta atsauce uz prasību pēc pierādījuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja nolūkiem it īpaši mērķtiecīgi un apzināti izvairīties no pārsūtīšanas īstenošanas.

53.

Turklāt Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma formulējums arī neļauj secināt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja “bēgšanu” pietiek pierādīt ar vienu vai vairākiem objektīviem apstākļiem, it īpaši viņa neizskaidrotu un ilgstošu neatrašanos parastajā dzīvesvietā.

54.

Ņemot vērā šo precizitātes trūkumu Dublinas III regulas tekstā, “bēgšanas” jēdziens Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma izpratnē ( 15 ) ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai šīs normas formulējumu, bet arī tās kontekstu un regulējuma, kura daļu tā veido, mērķus ( 16 ).

55.

Turklāt, tā kā attiecīgā persona ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai ( 17 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai ( 18 ), ir daļa no atbilstīgā konteksta.

56.

It īpaši no Dublinas III regulas preambulas 4. un 5. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir ieviest skaidru un praktiski realizējamu metodi, kas būtu balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Šai metodei it īpaši būtu jāsniedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru faktisku pieejamību, vienlaikus turpinot tiekties sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.

57.

Saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punkta pirmo daļu attiecīgās personas pārsūtīšanu veic cik vien iespējams īsā laikā un, vēlākais, sešos mēnešos. Tiesa 2009. gada 29. janvāra sprieduma Petrosian (C‑19/08, EU:C:2009:41) 40. punktā ir lēmusi, ka sešu mēnešu termiņa mērķis, ņemot vērā praktisku sarežģītību un organizatoriskās grūtības, kas ir saistītas ar šādas pārsūtīšanas izpildi, ir ļaut abām attiecīgajām dalībvalstīm vienoties par tās īstenošanu un, it īpaši, ļaut pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij noteikt pārsūtīšanas, kura notiek saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, īstenošanas kārtību ( 19 ).

58.

Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā ir precizēts, ka, ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

59.

Es uzskatu, ka, ņemot vērā starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, iespēja pagarināt sešu mēnešu termiņu līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecas tikai uz gadījumiem, kad ir pārliecinoši pierādījumi par to, ka attiecīgā persona ir aizbēgusi. Tāpat kā A. Jawo, es uzskatu, ka Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrajam teikumam ir izņēmuma raksturs un tas rada būtiskas sekas attiecībā uz konkrēto personu un atbildīgās dalībvalsts noteikšanu ( 20 ). No tā izriet, ka šī norma ir jāinterpretē šauri.

60.

Tomēr, neraugoties uz Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrā teikuma izņēmuma raksturu, pienākums pierādīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nolūkā novērst vai apgrūtināt pārsūtīšanu ir mērķtiecīgi un apzināti izvairījies no valsts iestāžu, kuru kompetencē ir veikt pārsūtīšanu, piekļuves viņam, manuprāt, būtu pārmērīgs un ietvertu risku būtiski traucēt jau tā sarežģīto un grūti īstenojamo pārsūtīšanas sistēmu, kas ir ieviesta ar Dublinas III regulu ( 21 ).

61.

Es atbilstoši Komisijas apsvērumiem uzskatu, ka tad, ja “bēgšanas” kritērijs prasītu pierādījumu tam, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir bijis noteikts subjektīvs nolūks, “bieži [..] šāds nolūks varētu tikt pierādīts tikai ar lielām grūtībām, veicot ilgstošas nopratināšanas, kuru ilgums nereti pārsniegtu [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktā paredzēto sešu mēnešu termiņu”. Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrais teikums būtu izņēmuma rakstura vai šauri interpretējams, tas būtu tāds, ko praktiski būtu neiespējami piemērot ( 22 ).

62.

Pēc manām domām, jautājums par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir aizbēdzis, ir jāvērtē, pamatojoties uz konkrētiem un objektīviem šīs “bēgšanas” pierādījumiem, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus, kā arī pamatlietā aplūkojamā gadījuma kontekstu, neatkarīgi no jebkādiem pierādījumiem par jebkādiem attiecīgās aizbēgušās personas nodomiem. Tā kā ar Dublinas III regulu ieviestā procedūra nav krimināltiesiska rakstura, būtu jāņem vērā civillietās piemērojamais pierādīšanas pienākums (iespējamību savstarpēja izvērtēšana – “on the balance of probabilities”). Pierādīšanas pienākums noteikti gulstas uz valsts kompetentajām iestādēm, kuras apgalvo, ka attiecīgā persona ir bēgusi, jo šīs iestādes vēlas piemērot Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā paredzēto atkāpi.

63.

Runājot par šīs lietas konkrēto kontekstu, lai arī starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji saskaņā ar Direktīvas 2013/33 7. panta 1. punktu var “brīvi pārvietoties viņus uzņēmušās dalībvalsts teritorijā vai apgabalā, kādu šī dalībvalsts viņiem šādam nolūkam noteikusi”, šīs tiesības nav absolūtas un tās var tikt pakļautas nosacījumiem un pienākumiem.

64.

Dalībvalstis var, pirmkārt, izlemt “sabiedrības interešu, sabiedriskās kārtības dēļ vai, ja tas nepieciešams, lai ātri apstrādātu un efektīvi pārraudzītu pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikumu, [..] jautājumu par viņa dzīvesvietu” ( 23 ) un, otrkārt, “nodrošināt uzņemšanas materiālos nosacījumus, paredzot pieteikuma iesniedzēja faktisko dzīvesvietu kādā īpašā vietā, kuru [tās] nosaka” ( 24 ). Turklāt “dalībvalstis pieprasa, lai pieteikuma iesniedzēji informē kompetentās iestādes par savu pašreizējo adresi un, cik drīz vien iespējams, paziņo šādām iestādēm par jebkurām izmaiņām adresē” ( 25 ). Pēc manām domām, šie ierobežojumi un pienākumi ir nepieciešami, lai tostarp nodrošinātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja atrašanās vietas ātru noskaidrošanu nolūkā atvieglot viņa pieteikuma izskatīšanu un vajadzības gadījumā viņa pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulas 29. pantu.

65.

Komisijas ieskatā Vācijas Federatīvā Republika ir transponējusi Direktīvas 2013/33 7. panta 2.–4. punktu ar Asylgesetz (Likums par patvērumu) 56.–58. pantu. Tā norādīja, ka saskaņā ar šīm tiesību normām A. Jawo“bez administratīvas atļaujas nedrīkstēja atstāt – pat ne uz laiku – apgabalu, par kuru atbild Heidelbergas pilsētas Ārvalstnieku dienests, tomēr 2015. gada jūnija sākumā viņš tā rīkojās”.

66.

Tomēr ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/33 5. pantu dalībvalstīm ir jāinformē starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēji rakstveidā un tādā valodā, kuru viņi saprot, vai valodā, ko ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu, par saistībām, kādas viņiem ir jāievēro attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem ( 26 ). No tā izriet, ka tad, ja šie noteikumi nav ievēroti, attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem nevar atsaukties uz brīvas pārvietošanās ierobežojumu neievērošanu.

67.

Turklāt Direktīvas 2013/32 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja noteikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam pienākumu “[ziņot] kompetentajām iestādēm vai [ierasties] tur personiski vai nu bez kavēšanās, vai noteiktajā laikā” ( 27 ). Es uzskatu, ka šis pienākums var būt atbilstīgs tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkojamais, pat neraugoties uz to, ka Pārvalde noraidīja A. Jawo patvēruma pieteikumu kā nepieņemamu un tika izdots rīkojums par viņa pārvietošanu uz Itāliju. Kompetentajai valsts iestādei ir jābūt iespējai sazināties ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju nolūkā veikt viņa pārsūtīšanu, lai viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu atbildīgās dalībvalsts iestādes varētu izskatīt atbilstoši Dublinas III regulai.

68.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir bijis informēts ( 28 ) par ierobežojumiem, kas ir noteikti attiecībā uz viņa tiesībām brīvi pārvietoties, un par viņa pienākumiem ziņot kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību normām, ar kurām ir transponēts Direktīvas 2013/33 5. pants un Direktīvas 2013/32 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts, tas, ka viņš uz samērā ilgu laiku ir pārtraucis uzturēties viņam piešķirtajā dzīvesvietā un tādējādi iestādes nav bijušas informētas par vietu, kur viņš atrodas, kā rezultātā nav bijis iespējams īstenot plānotu pārsūtīšanu, manuprāt, ir pietiekams iemesls, lai pagarinātu pārsūtīšanas termiņu līdz astoņpadsmit mēnešiem saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 2. punktu.

69.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka pārsūtīšanas termiņa pagarināšanai pietiek ar to, ka pirms sešu mēnešu termiņa beigām pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts informē atbildīgo dalībvalsti, ka attiecīgā persona ir aizbēgusi, vienlaikus nosaucot konkrētu termiņu, līdz kura beigām tiks veikta pārsūtīšana un kurš nedrīkst pārsniegt astoņpadsmit mēnešus, vai arī šis sešu mēnešu termiņš ir pagarināms vienīgi tad, ja attiecīgās dalībvalstis par to savstarpēji vienojas.

70.

Ir jānorāda, ka Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrajā teikumā nav paredzēta nekāda apspriešanās starp pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti un atbildīgo dalībvalsti ( 29 ) par termiņa pagarināšanu, ko ar šo normu ir atļauts veikt.

71.

Turklāt ar Dublinas III regulas 29. panta 4. punktu Komisijai ir piešķirtas tiesības noteikt vienādus nosacījumus attiecībā uz apspriešanos un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, īpaši gadījumos, kad tiek veikta atlikta vai nokavēta pārsūtīšana. Šie vienādie nosacījumi tostarp ir noteikti ar īstenošanas regulas 9. pantu.

72.

Pēc manām domām, no Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1560/2003 9. panta, tos skatot kopsakarā, izriet, ka tad, ja ir pierādīts, ka attiecīgā persona ir aizbēgusi, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts var ( 30 ) vienpusēji pagarināt minētās regulas 29. pantā paredzēto sešu mēnešu termiņu, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem, ar nosacījumu, ka tā nekavējoties informē otru dalībvalsti par pārsūtīšanas pārcelšanu atbilstoši īstenošanas regulas 9. pantā paredzētajai kārtībai. Saskaņā ar Regulas Nr. 1560/2003 9. panta 2. punktu tai tas ir jāizdara pirms Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktā termiņa beigām.

73.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Dublinas III regulas 29. panta 2. punkta otrais teikums un Regulas Nr. 1560/2003 9. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārsūtīšanas termiņa pagarināšanai pietiek ar to, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts pirms sešu mēnešu termiņa beigām informē atbildīgo dalībvalsti, ka attiecīgā persona ir aizbēgusi, vienlaikus nosaucot konkrētu termiņu, līdz kura beigām tiks veikta pārsūtīšana un kurš nedrīkst pārsniegt astoņpadsmit mēnešus.

74.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā Tiesai, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti nav pieļaujama, ja starptautiskās aizsardzības piešķiršanas gadījumā šajā dalībvalstī, ņemot vērā tad sagaidāmos dzīves apstākļus, minētajam pieteikuma iesniedzējam tur draudētu ievērojams risks piedzīvot necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai šāds jautājums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Treškārt, tā jautā, pēc kādiem kritērijiem būtu jāvērtē personas, kam piešķirta starptautiskā aizsardzība, dzīves apstākļi.

75.

Es pēc kārtas izskatīšu otro, pirmo un trešo šī prejudiciālā jautājuma daļu.

76.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātās Savienības tiesību normas, tostarp Dublinas III regulas normas, ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot Hartā garantētās pamattiesības. Hartas 4. pantā paredzētais necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums ir fundamentāli būtisks, jo tam, ņemot vērā, ka tas ir cieši saistīts ar Hartas 1. pantā minētās cilvēka cieņas ievērošanu, ir absolūts raksturs ( 31 ).

77.

Kopējā Eiropas patvēruma sistēma tika izveidota apstākļos, kuri ļāva pieņemt, ka visas valstis, kas tajā piedalās, vai tās būtu dalībvalstis vai trešās valstis, ievēro pamattiesības, ieskaitot tiesības, kas izriet no Ženēvas konvencijas, kā arī no ECPAK, un ka dalībvalstis šajā ziņā var cita citai savstarpēji uzticēties. Šī savstarpējās uzticēšanās principa dēļ Savienības likumdevējs it īpaši pieņēma Dublinas III regulu. Šajos apstākļos Tiesa ir lēmusi, ka ir jāpieņem, ka attieksme pret patvēruma meklētājiem ikvienā dalībvalstī atbilst Hartas, Ženēvas konvencijas, kā arī ECPAK prasībām ( 32 ).

78.

Neraugoties uz šo atbilstības pieņēmumu, Tiesa ir arī nospriedusi, ka nevar izslēgt, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēma noteiktā dalībvalstī praksē var sastapties ar lielām funkcionālām grūtībām, kas nozīmē, ka pastāv nopietns risks, ka pret patvēruma meklētājiem to nosūtīšanas uz šo dalībvalsti gadījumā izrādītā attieksme nebūs saderīga ar viņu pamattiesībām ( 33 ).

79.

2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) 99. punktā Tiesa skaidri precizē, “ka [Dublinas III regulas] piemērošana, pamatojoties uz neapstrīdamu pieņēmumu, ka par patvēruma pieteikuma izskatīšanu sākotnēji atbildīgajā valstī tiks ievērotas patvēruma meklētāja pamattiesības, nav saderīga ar dalībvalsts pienākumu [Dublinas III regulu] interpretēt un piemērot atbilstoši pamattiesībām”.

80.

Līdz ar to ir runa par atbilstības pieņēmumu, kas ir apstrīdams.

81.

2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 86.–94. un 106. punkts) Tiesa arī norādīja, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana Dublinas sistēmas ietvaros konkrētos apstākļos var nebūt saderīga ar Hartas 4. pantā paredzēto aizliegumu. Tad tā atzina, ka patvēruma meklētājam ir patiess risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei šī panta izpratnē, ja tas tiek pārsūtīts uz dalībvalsti, attiecībā uz kuru varētu būt nopietnas bažas, ka tajā pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas apstākļos. Līdz ar to saskaņā ar minētajā pantā paredzēto aizliegumu Dublinas sistēmas ietvaros dalībvalstīm ir pienākums neveikt personu pārsūtīšanu uz kādu dalībvalsti, ja tās nevar nezināt, ka tajā pastāv šādas problēmas ( 34 ).

82.

2011. gada 21. decembra spriedums N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) tika taisīts analoģiskā situācijā tai, kāda ir aplūkota ECT 2011. gada 21. janvāra spriedumā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju ( 35 ) un kas attiecās uz ECPAK 3. pantu, proti, situācijā, kad Beļģijas iestādes bija veikušas patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz Grieķiju, kura bija par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts ( 36 ). 2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) 88. punktā Tiesa konstatēja, ka ECT it īpaši ir nolēmusi, ka Beļģijas Karaliste ir pārkāpusi ECPAK 3. pantu, pirmkārt, pakļaujot prasītāju draudiem, ko rada problēmas patvēruma piešķiršanas procedūrā Grieķijā, jo Beļģijas iestādes zināja vai tām bija jāzina, ka šim prasītājam nav nekādu garantiju, ka Grieķijas iestādes nopietni izskatīs viņa patvēruma pieteikumu, un, otrkārt, pilnīgi apzināti pakļaujot prasītāju tādiem brīvības atņemšanas un dzīves apstākļiem, kas veido pazemojošu attieksmi ( 37 ).

83.

Lai arī judikatūra, kas izriet no 2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) un kas attiecas uz sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas apstākļos esamību dalībvalstī, kura saņem pieprasījumu, 2013. gadā tika kodificēta ar Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otro daļu, Tiesa tomēr ir nospriedusi, ka no tā nevar tikt secināts, ka jebkurš atbildīgās dalībvalsts pieļauts pamattiesību pārkāpums ietekmē pārējo dalībvalstu pienākumus ievērot Dublinas III regulas tiesību normas ( 38 ). Ar Dublinas III regulas mērķiem un sistēmu nebūtu saderīgi, ja ar vismazāko kopējās patvēruma sistēmas normu pārkāpumu pietiktu, lai pilnībā tiktu liegta patvēruma meklētāja nosūtīšana uz faktiski atbildīgo dalībvalsti ( 39 ).

84.

Attiecībā uz riskiem, kas saistīti ar pašu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, Tiesa 2017. gada 16. februāra sprieduma C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127) 65. punktā lēma, ka tā ir veicama tikai tādos apstākļos, kad var tikt izslēgts, ka šī pārsūtīšana izraisīs patiesu risku ieinteresētajai personai piedzīvot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē. Šajā ziņā Tiesa ņēma vērā attiecīgās personas īpaši smago veselības stāvokli ( 40 ), kas varēja būt par iemeslu tam, ka viņš nevar tikt pārsūtīts uz citu dalībvalsti, turklāt pat tad, kad pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī nebija sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos.

85.

Šī sprieduma 91. punktā Tiesa skaidri noraidīja Komisijas argumentu, ka no Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrās daļas izrietot, ka vienīgi sistēmisku problēmu esamība atbildīgajā dalībvalstī var ietekmēt pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti ( 41 ).

86.

Šajā ziņā Tiesa uzsvēra Hartas 4. panta, kurā aizliegta jebkāda veida necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, vispārējo raksturu un to, ka ar šī aizlieguma absolūto raksturu būtu acīmredzami nesaderīgi, ka dalībvalstis varētu neievērot patvēruma meklētāja piedzīvotu patiesu un pierādītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, aizbildinoties ar to, ka tas neizriet no sistēmiskas problēmas atbildīgajā dalībvalstī ( 42 ).

87.

2017. gada 16. februāra sprieduma C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127) 95. punktā ir precizēts, ka ar neiespējamību veikt pārsūtīšanu šajā lietā aplūkojamajos apstākļos “pilnībā tiek respektēts savstarpējās uzticēšanās princips, jo tā ne tikai neietekmē prezumpciju par cilvēktiesību pastāvēšanu katrā dalībvalstī, bet arī nodrošina, ka dalībvalstis pienācīgi ņem vērā tādas izņēmuma situācijas, kāda tiek aplūkota šajā spriedumā. Turklāt, ja dalībvalsts veiktu patvēruma meklētāja pārsūtīšanu šādās situācijās, tad par no tā izrietošo necilvēcīgo un pazemojošo attieksmi tieši vai netieši būtu atbildīgas nevis atbildīgās dalībvalsts iestādes, bet tikai pirmā dalībvalsts” ( 43 ).

88.

Šī piesardzīgā pieeja, kas uzsver pamatprincipu un cilvēktiesību aizsardzību, atspoguļo arī ECT judikatūru. 2014. gada 4. novembra sprieduma Tarakhel pret Šveici (CE:ECHR:2014:1104JUD002921712) 126. punktā [ECT] atgādina, “ka personas iebildums, saskaņā ar kuru tās nosūtīšana atpakaļ uz trešo valsti to pakļaujot ar [ECPAK] 3. pantu aizliegtas izturēšanās riskam, valsts iestādei obligāti ir rūpīgi jāpārbauda”.

89.

Atšķirībā no apstākļiem lietās, kurās ir taisīts 2011. gada 21. decembra spriedums N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) un 2017. gada 16. februāra spriedums C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127) un kuras attiecās, pirmajā gadījumā, uz sistēmiskām problēmām patvēruma procedūrā un pieteikumu iesniedzēju uzņemšanas apstākļos un, otrajā gadījumā, uz pašu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, pamatlieta attiecas uz tādas situācijas ņemšanu vērā, kas varētu rasties pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas atbildīgajā dalībvalstī.

90.

Šo iepriekš neminēto apstākli Tiesa vēl nav skatījusi.

91.

Itālijas valdība ir paudusi apsvērumus tikai par trešo prejudiciālo jautājumu. Tā uzskata, ka uz atbildīgo dalībvalsti attiecinātās apgalvotās sistēmiskās problēmas, kā tās ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, patiesībā attiecoties uz šajā valstī spēkā esošo sociālās aizsardzības sistēmu un tādējādi neesot uzskatāmas par Hartas 4. panta pārkāpumu, bet, attiecīgā gadījumā, par Hartas 34. un 35. panta un Direktīvas 2011/95 normu pārkāpumu.

92.

Itālijas valdības ieskatā iesniedzējtiesa pamatojas uz hipotētisku “sistēmisku problēmu”, kas neattiecoties ne uz patvēruma procedūru, ne uz patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļiem, bet gan uz vēlāku posmu, proti, uz to patvēruma meklētāju, kuriem ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, uzturēšanos dalībvalsts teritorijā. Apgalvotais risks tādējādi šķietot hipotētisks, jo A. Jawo ir tāda patvēruma meklētāja situācijā, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums vēl nav izskatīts un lēmums par to nav pieņemts.

93.

Vācijas valdības ieskatā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātās Savienības tiesību normas, tostarp Dublinas III regulas normas, ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot Hartā garantētās pamattiesības.

94.

Pamatojoties uz to, Vācijas valdība uzskata, ka personas, kurai ir piešķirtas tiesības saņemt starptautisko aizsardzību, dzīves apstākļi ir jāvērtē atbilstoši Direktīvai 2011/95. Tā norāda, ka Direktīvā 2013/33 ir noteikti vienoti obligātie standarti starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, savukārt Direktīvā 2011/95, kā arī Ženēvas konvencijā ir paredzēts valsts režīms vai vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar trešo valstu valstspiederīgajiem atbildīgajā dalībvalstī. Vācijas valdības ieskatā “šī īpatnība ir [..] jāņem vērā, vērtējot personu, kurām piešķirta starptautiskā aizsardzība, dzīves apstākļus, ja ir jāvērtē, vai šie dzīves apstākļi ir pieņemami, ņemot vērā Hartas 4. pantu. Šīs izņēmuma rakstura leģislatīvās metodes izvēle ( 45 ) ietekmē arī Savienības pamattiesību piemērošanas jomu. Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punkta pirmo teikumu Savienības pamattiesības tiek piemērotas tikai tad, ja tiek īstenoti Savienības tiesību akti. Līdz ar to pasākumi, kuri nav iekļauti Direktīvā [2011/95] un saistībā ar kuriem dalībvalstis rīkojas atbilstoši savai kompetencei, neietilpst Hartas piemērošanas jomā [un] primāro tiesību (šajā gadījumā Hartas 4. panta) kritērijs ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl Savienības sekundārajās tiesībās tiek noteiktas prasības dalībvalstīm”.

95.

Vācijas valdība piebilst, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz kļūdainu interpretāciju par Savienības pamattiesību piemērošanas jomu, uzskatīdama, ka, vērtējot personu, kurām ir piešķirta starptautiskā aizsardzība, dzīves apstākļus, valsts tiesa varētu vērtēt ne tikai to, vai ir ievērots pamatlīmenis, kas Savienības tiesībās ir noteikts ar Direktīvu 2011/95, bet arī jautājumu par iespējamu Hartas 4. panta pārkāpumu. Turklāt Vācijas valdības ieskatā patvēruma pieteikuma materiāltiesiska izvērtēšana ir jāveic tikai atbildīgajai dalībvalstij, un nav skaidrs, uz kādiem faktiem pamatojoties pārsūtītāja dalībvalsts varētu iepriekš veikt šo izvērtēšanu, lai droši noteiktu, ka atbildīgā dalībvalsts piešķirs vai nepiešķirs [starptautisko aizsardzību].

96.

Nīderlandes valdības ieskatā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts nevar tikt atzīta par atbildīgu par tādu necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē, kuru varētu būt piedzīvojis kāds starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs laikposmā pēc patvēruma procedūras, jo pārsūtīšana nav tā, kas tieši pakļauj pieteikuma iesniedzēju šai attieksmei. Atbildība par situāciju, kādā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs “atradīsies pēc patvēruma procedūras, gulstas tikai un vienīgi uz dalībvalsti, kas saskaņā ar Dublinas regulu tiek noteikta par to, kurai ir jāizskata patvēruma pieteikums un jāuzņemas ar to saistītie pienākumi”.

97.

Apvienotās Karalistes valdības ieskatā ir skaidrs, ka patvēruma meklētājam piešķirtā iespēja pārsūdzēt pārsūtīšanas lēmumu, norādot uz dzīves apstākļiem atbildīgajā dalībvalstī pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, pārsniegtu Dublinas sistēmas piemērošanas jomu. Pirmkārt, Dublinas III regulas teksts neapstiprinot šādu paplašinātu interpretāciju. Otrkārt, Dublinas sistēmas mērķis esot noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, bet tā neattiecoties uz patvēruma pieteikuma [izskatīšanas] iznākumu vai patvēruma meklētāju situāciju pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas gadījumā, ja pieteikums tiek apmierināts. Treškārt, patvēruma pieteikuma [izskatīšanas] iznākums no brīža, kad patvēruma meklētājs atrodas atbildīgajā dalībvalstī, esot neskaidrs. Ceturtkārt, Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka norādīt uz dzīves apstākļiem pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, lai pārsūdzētu lēmumu, ir pāragri. Tā norāda, ka var paiet ilgs laiks, pirms pārsūtīšana tiek veikta un vēlāk tiek izskatīts patvēruma pieteikums, un dzīves apstākļi šajā laikposmā var arī būtiski mainīties. Apvienotās Karalistes valdības ieskatā, ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs pēc šīs aizsardzības saņemšanas saskartos ar tādas izturēšanās risku, kas būtu pretrunā Hartas 4. pantam, viņam tad būtu iespējams lūgt tiesību aizsardzību tiesā uzņēmējā dalībvalstī ar nosacījumu, ka tiek piemērotas Savienības tiesības.

98.

Ungārijas valdība uzskata, ka Dublinas III regulas piemērošanas jomā ietilpst laikposms, kas atbilst tās procedūras īstenošanai, kurā tiek noteikta dalībvalsts, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, turpretī tajā nav ietverti noteikumi attiecībā uz turpmāko laikposmu. Minētās valdības ieskatā apstākļi pēc pārsūtīšanas un pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas nepieder ne pie viena no apstākļiem, kas ir jāvērtē saistībā ar Dublinas III regulas 3. panta 2. punktu. Tā norāda, ka dzīves apstākļus pēc pieteikuma izskatīšanas nav iespējams izvērtēt objektīvi, jo dalībvalstu sociālās sistēmas nav salīdzināmas, un nav tāda valsts risinājuma, kura piemērotība nevarētu tikt apstrīdēta. Šīs pašas valdības ieskatā tādējādi būtībā ir pieļaujams jautājums, kā valsts iestāde vai tiesa varētu pamatot savu lēmumu par pārsūtīšanas atteikumu “Dublinas” sistēmas ietvaros, ja jau iepriekš būtu jāizvērtē, pirmkārt, vai pieteikuma iesniedzējs tiks atzīts par bēgli atbildīgajā dalībvalstī un, otrkārt, vai konkrētajā gadījumā pastāv patiess risks, ka dzīves apstākļi, iespējams, nebūs apmierinoši.

99.

Komisija uzskata, ka Dublinas III regula pat tad, ja tā tiek interpretēta, ņemot vērā Hartas 4. pantu, neliek dalībvalstīm, pirmkārt, skatīt jautājumu, vai starptautiskās aizsardzības saņēmēji pēc viņu patvēruma procedūras beigām būs pakļauti konkrētam riskam ieslīgt nabadzībā un tādējādi atbilstoši minētajai regulai veiktās pārsūtīšanas procedūras ietvaros piedzīvot attieksmi, kas ir pretrunā cilvēka cieņai, un, otrkārt, apturēt individuālās pārsūtīšanas šādu iemeslu dēļ. Tā turpretī uzskata, ka tiktāl, ciktāl atbildīgā dalībvalsts izpilda savus pienākumus pret aizsardzības saņēmējiem atbilstoši Ženēvas konvencijai un Direktīvai 2011/95, proti, it īpaši, ciktāl šī dalībvalsts tiem faktiski ar vienlīdzīgiem nosacījumiem nodrošina pieejamību izglītībai, nodarbinātībai, sociālajai palīdzībai, mājoklim un medicīniskajai aprūpei, pārējās dalībvalstis var paļauties uz to, ka šī valsts un tās sabiedrība kopumā velta pietiekamas pūles, lai pat pret trūcīgām personām netiktu piemērota necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās Hartas 4. panta izpratnē.

100.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts pirms pārsūtīšanas veikts izvērtējums par to, vai attiecīgajai personai dalībvalstī, kas saņem pieprasījumu, pastāv patiesi un pierādīti necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes riski, kas varētu atklāties pēc iespējamās starptautiskās aizsardzības piešķiršanas, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā vai arī, gluži pretēji, tā varētu uzskatīt, ka minētie riski ir pārāk tāli un līdz ar to šo risku izvērtēšana un to ņemšana vērā ir pāragra ( 46 ).

101.

Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības. No tā izriet, ka Hartas 4. pants par necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodu aizliegumu noteikti ir jāievēro dalībvalstīm, kad tās pārsūta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uz atbildīgo dalībvalsti, piemērojot Dublinas III regulas 29. pantu ( 47 ).

102.

Kad dalībvalsts pārsūta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, tā īsteno Dublinas III regulas 29. pantu, nevis Direktīvas 2011/95 normas. No tā izriet, ka Vācijas valdības apsvērumi, saskaņā ar kuriem Harta uz šo lietu neattiecas, ja Direktīvā 2011/95 dalībvalstīm nav noteiktas prasības, nav atbilstīgi.

103.

Attiecībā uz Itālijas valdības apsvērumiem par Hartas 34. un 35. pantu ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumus par šīm tiesību normām. Turklāt es uzskatu, ka, eventuāli piemērojot šīs normas, nebūtu jānoraida Hartas 4. panta piemērošanas atbilstība.

104.

Tāpat papildus tam, ka Hartas 4. pantā ietvertajam aizliegumam ir vispārējs un absolūts raksturs, kas prasa šo normu piemērot plaši, ir jāatgādina, ka Tiesa 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) konstatēja, ka kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un pieņēmums, ka pārējās dalībvalstis ievēros Savienības tiesības, it īpaši pamattiesības, kas tādējādi principā pieļauj starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanu uz kompetento dalībvalsti, piemērojot Dublinas sistēmu.

105.

Šajā ziņā no 2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) 84. un 85. punkta izriet, ka savā kopējās Eiropas patvēruma sistēmas analīzē Tiesa ir ņēmusi vērā ne tikai Direktīvu 2003/9, bet arī Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu ( 48 ), kā arī Padomes Direktīvu 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu ( 49 ).

106.

Ir jāuzsver, ka Direktīvā 2004/83, tāpat kā Direktīvā 2011/95, ar ko tā ir aizstāta, bija ietverti noteikumi par attieksmi pret starptautiskās aizsardzības ( 50 ) saņēmējiem un tajā bija noteikti it īpaši obligātie standarti attiecībā uz izglītības, sociālās aizsardzības, veselības aprūpes un mājokļa pieejamību konkrētajai personai. Tieši par šo sociālo tiesību pieejamību Itālijā ir runa pamatlietā.

107.

Turklāt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana un šīs aizsardzības iespējamā piešķiršana skaidri seko atbildīgās dalībvalsts noteikšanai saskaņā ar Dublinas III regulu.

108.

Lai gan katru posmu raksturo īpaši noteikumi un termiņi, es uzskatu, ka atbildīgās dalībvalsts noteikšana, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana un šīs aizsardzības iespējamā piešķiršana kopā veido kopējo Eiropas patvēruma sistēmu. Visi šie atsevišķie posmi ir secīgi un nesaraujami saistīti. Pamatlietā aplūkojamajos apstākļos, kuros tiek apgalvots, ka atbildīgajā dalībvalstī pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks, būtu mākslīgi nošķirt posmus, kas saistīti ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, ar viņa uzņemšanu un pieteikuma izskatīšanu, no posma, kas saistīts ar starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, it īpaši ņemot vērā visu šo posmu tuvumu laika ziņā ( 51 ). No tā izriet, ka, apstrīdot pārsūtīšanas lēmumu, īstenota atsaukšanās uz patiesu risku, ka pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas varētu tikt pārkāpts Hartas 4. pants, manuprāt, neizraisītu pāragru izskatīšanu.

109.

Turklāt, ņemot vērā, ka dalībvalstīm pirms starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas atbilstoši Dublinas III regulas 29. pantam ir pienākums pārbaudīt patvēruma procedūru un uzņemšanas apstākļus atbildīgajā dalībvalstī, ņemot vērā Hartas 4. pantu, ja tiek apgalvota ar to saistīta sistēmisku problēmu esamība pēdējā minētajā dalībvalstī ( 52 ), Ungārijas un Vācijas valdību arguments, saskaņā ar kuru dalībvalstis nespējot pārbaudīt starptautiskās aizsardzības saņēmēja dzīves apstākļus citās dalībvalstīs, ir jānoraida. Turklāt šāda atteikšanās no atbildības, pamatojoties uz praktisku līdzekļu trūkumu, acīmredzami ir pretrunā ECT judikatūrai, kas nosaka valstu iestādēm pienākumu veikt “rūpīgu kontroli” ( 53 ).

110.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka Savienības tiesību piemērošanas jomā ietilpst jautājums par to, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti atbilstoši Dublinas III regulas 29. pantam nav pieļaujama, ja starptautiskās aizsardzības piešķiršanas gadījumā šajā valstī, ņemot vērā tad sagaidāmos dzīves apstākļus, minētajam pieteikuma iesniedzējam tur draudētu patiess un pierādīts risks piedzīvot izturēšanos, kāda ir norādīta Hartas 4. pantā.

111.

Manuprāt, no manas atbildes uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma otro daļu un, it īpaši, no Hartas 4. pantā noteiktā necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma vispārējā un absolūtā rakstura izriet, ka uz trešā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti atbilstoši Dublinas III regulas 29. pantam nav pieļaujama, ja starptautiskās aizsardzības piešķiršanas gadījumā šajā valstī, ņemot vērā tad sagaidāmos dzīves apstākļus, minētajam pieteikuma iesniedzējam tur draudētu nopietns risks piedzīvot tādu izturēšanos, kāda ir norādīta Hartas 4. pantā. Līdz ar to starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana atbilstoši Dublinas III regulai var tikt veikta tikai tādos apstākļos, kad ir izslēgts, ka šī pārsūtīšana izraisīs patiesu un pierādītu risku, ka attiecīgā persona pēc starptautiskās aizsardzības piešķiršanas varētu piedzīvot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē.

112.

Trešā jautājuma trešajā daļā iesniedzējtiesa Tiesai jautā par Savienības tiesību kritērijiem, saskaņā ar kuriem ir jāvērtē, kādi dzīves apstākļi dalībvalstī ir personai, kam tajā ir piešķirtas tiesības uz starptautisko aizsardzību.

113.

Iesniedzējtiesa norāda, ka ar Direktīvu 2011/95 “attiecībā uz aizsardzības saņēmēja dzīves apstākļiem parasti ir solīts tikai valsts režīms [izņemot Direktīvas 2011/95 32. pantu, kurš attiecas uz izmitināšanas vietu pieejamību un kurā ir prasīta tikai vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu trešo valstu valstspiederīgajiem], un ka atbilstoši Savienības tiesībām saskaņā ar kopējo Eiropas patvēruma sistēmu nav noteikti nekādi konkrēti (minimālie) standarti. Valsts režīms tomēr var nebūt pietiekams, pat ja standarti valsts pilsoņiem vēl būtu cilvēka cieņai atbilstoši. Savienībai aizvien ir jāņem vērā, ka ir runa par personām, kas parasti ir neaizsargātas un izrautas no savas sociālas vides, katrā ziņā – par personām, kurām ir daudz apgrūtinājumu un kurām ir grūti, pat neiespējami patstāvīgi efektīvi izmantot tiesības, kas uzņēmējas valsts tiesību sistēmā tām teorētiski ir garantētas. Šīm personām tāpēc vispirms ir jānonāk vienlīdzīgā vai līdzīgā faktiskā stāvoklī kā tas, kādā ir jābūt vietējiem iedzīvotājiem, ja tie vēlas pieprasīt šo tiesību izmantošanu. Šis jautājums par sociālo kontekstu ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai valsts režīma princips būtu pamatots un reālistisks. Tāpēc Direktīvas 2011/95 34. pantā dalībvalstīm pamatoti ir prasīts nodrošināt efektīvu piekļuvi integrācijas programmām, kurām ir īpaša kompensējoša funkcija, turklāt bez nosacījumiem un ierobežojumiem” ( 54 ).

114.

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka tās rīcībā tostarp ir Šveices Bēgļu palīdzības organizācijas detalizētais 2016. gada augusta pētījuma ziņojums “Uzņemšanas apstākļi Itālijā” (skat. 32. un nākamās lpp.) ( 55 ) (turpmāk tekstā – “Šveices Bēgļu palīdzības organizācijas ziņojums”), “kurā ir ietvertas konkrētas norādes uz to, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem var draudēt risks dzīvot pilnīgā sociālā atstumtībā, bez pajumtes un ieslīgt nabadzībā” šajā dalībvalstī. “Šveices Bēgļu palīdzības organizācija ir vairākkārt uzsvērusi, ka pilnīgi nepietiekami attīstītā sociālā sistēma lielā mērā ir izskaidrojama ar ģimenes struktūrās pastāvošo atbalstu jeb, citiem vārdiem sakot, ka tikai šī atbalsta dēļ trūkums Itālijas iedzīvotāju vidū nav vispārēja problēma. Taču starptautiskās aizsardzības saņēmēju gadījumā šāda ģimenes struktūrās pastāvoša atbalsta vispār nav.”

115.

A. Jawo uzskata, ka nav “nekādas jēgas attiecīgo personu pārvietot uz valsti, kurā apstākļi patvēruma meklētājiem patiešām ir pieņemami, toties to personu apstākļi, kurām ir tiesības uz aizsardzību, ir kritikas vērti. Šajos apstākļos patvēruma procedūras pozitīvs rezultāts tādējādi izraisītu attiecīgās personas tiesiskās situācijas pasliktināšanos. Tas būtu absurdi. Tas arī pierāda, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru patvēruma meklētājiem Itālijā nav nekāda riska piedzīvot izturēšanos, kas ir aizliegta ar Hartas 4. pantu, nevar būt pareizs”.

116.

Itālijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa apšauba valsts sociālās integrācijas sistēmas piemērotību, lai gan tās iespējamajām nepilnībām pašām par sevi neesot nozīmes, piemērojot ECPAK 3. pantu. Tā uzskata, ka nevar būt runas par necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi, ja pastāv sociālās aizsardzības sistēma, uz kuru pamatojoties valsts starptautiskās aizsardzības saņēmējiem nodrošina tādas pašas tiesības un garantijas kā tās, kas tiek nodrošinātas šīs valsts pašas valstspiederīgajiem, tāpēc vien, ka kompensējošie integrācijas pasākumi, kuri ir ieviesti minēto aizsardzības saņēmēju īpašā vājuma un neaizsargātības dēļ, nav tādi paši, kādi ir noteikti citās valstīs, vai arī tiem ir zināmas nepilnības. Itālijas valdības ieskatā problēmām ir jābūt tādām, kas in concreto liedz (vai var liegt ar pietiekamu iespējamības pakāpi) starptautiskās aizsardzības saņēmējam izmantot tam piešķirtās tiesības, saņemot galvenos sociālos pabalstus. Tā uzskata, ka, lai pastāvētu nopietns necilvēcīgas attieksmes risks, problēmām ir jārada tāds konkrēts šķērslis minēto minimālo un galveno sociālo pabalstu saņemšanai, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējam pastāv augsta iespējamība ieslīgt atstumtībā un nabadzībā.

117.

Itālijas valdība norāda, ka (vienīgo) nevalstiskas organizācijas ziņojumu, ko ir ņēmusi vērā iesniedzējtiesa ( 56 ), atspēko cits neatkarīgs ziņojums ( 57 ) un turklāt nešķiet, ka tas ietvertu pietiekami precīzus faktus, kuri varētu pierādīt tādas sistēmiskas problēmas, kas varētu izraisīt atkāpi no Dublinas III regulas normām ( 58 ).

118.

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka Direktīva 2011/95 tika izstrādāta tā, lai uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem netiktu attiecināts labvēlīgāks režīms nekā uz tās dalībvalsts pilsoņiem, kura viņiem šo aizsardzību ir piešķīrusi.

119.

Ungārijas valdība uzskata, ka valsts iestādēm ir jārīkojas, ievērojot savstarpējo uzticēšanos starp dalībvalstīm.

120.

Nīderlandes valdība apšauba, ka dzīves apstākļi Itālijā, kādus tos apraksta iesniedzējtiesa, varētu tikt kvalificēti kā tādi, kas ir pretrunā Hartas 4. pantam. Šīs pašas valdības ieskatā šie apstākļi nav salīdzināmi ar situāciju, kas tika aplūkota 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) un ECT 2011. gada 21. janvāra spriedumā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609).

121.

Komisija uzskata, ka Direktīvas 2011/95 34. pants ir formulēts ļoti vispārīgi. Komisijas ieskatā dalībvalstīm ir vienīgi jānodrošina piekļuve tādām integrācijas programmām, “ko tās uzskata par atbilstošām, lai ņemtu vērā bēgļu statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu saņēmušo personu īpašās vajadzības”, vai jārada priekšnoteikumi, kas aizsardzības saņēmējiem garantē nevalstisku integrācijas programmu pieejamību. Tā uzskata, ka trūkumi integrācijas programmu sagatavošanā nav pietiekami, lai izvirzītu hipotēzi, kas minēta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, ka aizsardzības saņēmēji, kuri vēl nav varējuši integrēties sabiedrībā, piemēram, valodas nezināšanas dēļ, varētu justies tādas sabiedrības un valsts pamesti, kura pauž vienaldzību pret tik nožēlojamu likteni, tiktāl, ka tiek aizskarta viņu cilvēka cieņa.

122.

Šveices konfederācija par trešo prejudiciālo jautājumu apsvērumus nav paudusi.

123.

Saskaņā ar savstarpējās uzticēšanās principu ir jāpieņem, ka uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem attiecinātais režīms ikvienā dalībvalstī atbilst Hartas, Ženēvas konvencijas, kā arī ECPAK prasībām ( 59 ). Šis atbilstības pieņēmums tiek pastiprināts, ja dalībvalsts gan de iure ( 60 ), gan arī de facto transponē Direktīvas 2011/95 VII nodaļas (“Starptautiskās aizsardzības saturs”) normas, ar kurām attiecīgajam aizsardzības saņēmējam ir paredzēts tāds pats vai pat augstāks sociālās aizsardzības līmenis nekā Ženēvas konvencijā paredzētais.

124.

Tomēr, kā es jau norādīju šo secinājumu 80. punktā, šis atbilstības (it īpaši Hartas 4. pantam) pieņēmums nav neapstrīdams.

125.

Es uzskatu, ka no 253. un 254. punkta ECT 2011. gada 21. janvāra spriedumā M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609), kura atbilstība pamatlietā aplūkojamajam kontekstam līdzīgā kontekstā ir apstiprināta 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 88. punkts), pēc analoģijas izriet, ka dalībvalsts pārkāptu Hartas 4. pantu, ja starptautiskās aizsardzības saņēmēji, kas ir pilnīgi atkarīgi no valsts atbalsta, saskartos ar iestāžu vienaldzību un viņi tādējādi būtu tik smagā trūkuma situācijā, kura nebūtu saderīga ar cilvēka cieņu.

126.

Citiem vārdiem sakot, lai spriestu par to, vai pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem būs patiess risks piedzīvot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē to dzīves apstākļu dēļ, kādi tiem būs saskaņā ar Dublinas III regulu atbildīgajā dalībvalstī, viņiem ir jābūt īpaši smagā situācijā ( 61 ), kura izriet no sistēmiskām problēmām, kas viņus skar šajā dalībvalstī.

127.

Pārbaudīt, vai atbildīgajā dalībvalstī pastāv vai nepastāv šāda situācija, var, vienīgi pamatojoties uz konkrētu faktu un apstākļu novērtējumu. Iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi attiecīgās personas sniegtie pierādījumi par visiem nozīmīgajiem faktiem saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļiem atbildīgajā dalībvalstī, tostarp likumi un noteikumi, un tas, kā šie tiesību akti tiek faktiski īstenoti.

128.

Turklāt Eiropas iestāžu un aģentūru, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra (turpmāk tekstā – “Komisārs”) un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (“UNHCR”) izdotie ziņojumi un dokumenti un nevalstisko organizāciju ziņojumi un dokumenti ( 62 ) arī dod iesniedzējtiesai iespēju izvērtēt starptautiskās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļus un līdz ar to novērtēt patiesos riskus, ar kādiem attiecīgā persona saskartos gadījumā, ja tā tiktu pārsūtīta uz atbildīgo dalībvalsti ( 63 ).

129.

Lai gan, veicot šo izvērtēšanu, Komisijas, UNHCR un Komisāra izdotajiem dokumentiem piemīt īpaša nozīme ( 64 ), iesniedzējtiesai ir jāvērtē, kāda nozīme piešķirama nevalstisko organizāciju izdotajos ziņojumos un dokumentos ietvertajiem datiem un vērtējumiem, ņemot vērā it īpaši to izstrādāšanā izmantoto metodoloģiju, kā arī šo organizāciju objektivitāti.

130.

Tas, ka dalībvalsts neievēro Direktīvas 2011/95 VII nodaļas normās paredzētos pienākumus, ir uzskatāms par nozīmīgu faktu. Tomēr ir jāatgādina, ka, ņemot vērā, ka, lai tiktu atzīts Hartas 4. panta pārkāpums, kas ir saistīts ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļiem atbildīgajā dalībvalstī, ir nepieciešams, lai tie būtu īpaši smagā situācijā ( 65 ), Direktīvas 2011/95 normu pārkāpums var noteikti nebūt pietiekams pierādījums.

131.

Tiesas sēdē vairākas valdības (konkrētajā gadījumā – Vācijas, Beļģijas un Nīderlandes valdības) uzstāja uz šo īpaši smagas situācijas jēdzienu, lai izvairītos no tā, ka tiktu dots pamudinājums “sekundārai migrācijai” un tiktu radīta “vienpusēja nasta” valstīm, kuras piešķir labākos sociālos pabalstus; tās norādīja, ka valstu sociālās aizsardzības sistēmu atšķirības nav Savienības tiesību aktu pārkāpums.

132.

Nīderlandes valdība uzsvēra, ka no savstarpējās uzticēšanās principa drīkst atkāpties tikai ļoti nopietnu iemeslu dēļ un ka par Direktīvas 2011/95 nenozīmīgiem pārkāpumiem sankcijas ir piemērojamas, vienīgi ceļot prasību valsts tiesā, vai arī ar Komisijas celtu prasību Tiesā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi.

133.

Norādīšu, ka iesniedzējtiesa aplūko tikai sistēmiskas problēmas, nevis atsevišķus gadījumus.

134.

Turklāt Tiesai iesniegtajos materiālos nav nekādu norāžu par to, ka A. Jawo būtu īpašas neaizsargātības situācijā, kas padarītu viņa gadījumu individuālu vai nošķirtu no situācijas, kādā ir pārējie starptautiskās aizsardzības saņēmēji Itālijā ( 66 ), un kas liktu viņu uzskatīt par mazāk aizsargātu personu Direktīvas 2011/95 20. panta 3. punkta izpratnē.

135.

Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu A. Jawo ir pilngadīgs un neprecējies, un viņam ir laba veselība.

136.

Šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka de iure, proti, formāli, starptautiskās aizsardzības saņēmējiem Itālijā ir pieejamas tostarp nodarbinātība, izglītība, sociālā aizsardzība un veselības aprūpe ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Itālijas pilsoņiem ( 67 ). Attiecībā uz mājokļa pieejamību tiek veikta Itālijas pilsoņu un starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju nošķiršana.

137.

Lai arī es uzskatu, ka par šo nošķiršanu cilvēciskā ziņā var izteikt nožēlu, ir jāuzsver, ka tas principā atbilst Savienības tiesībām un starptautiskajām publiskajām tiesībām. Atšķirībā no tiesību normām, kuras attiecas uz nodarbinātību ( 68 ), izglītību ( 69 ), sociālo aizsardzību ( 70 ) un veselības aprūpi ( 71 ) un ar kurām ir noteikts pienākums nodrošināt tādu pašu režīmu kā tas, kas tiek attiecināts uz dalībvalsts pilsoņiem ( 72 ), šis nošķīrums starp dalībvalsts pilsoņiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem attiecībā uz mājokļa pieejamību ir skaidri paredzēts Direktīvas 2011/95 32. pantā un Ženēvas konvencijas 21. pantā.

138.

Turklāt es šajā saistībā norādīšu, ka ECT 2011. gada 21. janvāra sprieduma M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609) 249. punktā šī tiesa lēma, ka “[ECPAK] 3. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas liek Augstajām līgumslēdzējām pusēm garantēt tiesības uz mājokli visām personām, kas atrodas to jurisdikcijā [..]. No [ECPAK] 3. panta tāpat arī nevar tikt izsecināts vispārējs pienākums piešķirt bēgļiem finansiālu palīdzību, lai viņi varētu saglabāt zināmu dzīves līmeni” ( 73 ).

139.

Ir tomēr jāuzsver, ka, lai arī dalībvalstīm principā nav pienākuma uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem attiecināt valsts režīmu mājokļa pieejamības jomā, tām ir jānodrošina, lai šīm personām būtu pieejama tostarp nodarbinātība, izglītība, sociālā aizsardzība un veselības aprūpe ar tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts pilsoņiem, tādējādi nodrošinot, ka Direktīvā 2011/95 paredzētie rezultāti patiešām tiek sasniegti. Ir iespējams, ka vienīgais veids, kā atbildīgajā dalībvalstī sasniegt šos rezultātus, ir attiecināt uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem valsts režīmu mājokļa pieejamības jomā. Šāds secinājums varētu izrietēt tikai no detalizētas un argumentētas analīzes. Šajā ziņā man ir jāpiebilst, ka 2018. gada 8. maija kopīgajā tiesas sēdē Itālijas valdība apstiprināja, ka Itālijā starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir tiesības uz valsts režīmu.

140.

Vēl ir svarīgi norādīt, ka iesniedzējtiesa, pamatojoties uz Šveices Bēgļu palīdzības organizācijas ziņojumu, pauda šaubas par to, vai Itālijas Republika pilda pienākumus, kas noteikti Direktīvas 2011/95 34. pantā par integrācijas pasākumu pieejamību. Šajā saistībā iesniedzējtiesa atsaucās uz starptautiskās aizsardzības saņēmēju valodas grūtībām, kas apgrūtinot viņiem faktisko sociālās aizsardzības pieejamību ar vienlīdzīgiem nosacījumiem kā valsts pilsoņiem.

141.

Ir tiesa, ka tādu integrācijas programmu neesamība, kuru mērķis būtu ņemt vērā starptautiskās aizsardzības saņēmēju īpašās vajadzības ( 74 ) un viņu grūtības, it īpaši valodas grūtības, ja iesniedzējtiesa to konstatētu, būtu nozīmīgs fakts.

142.

No ECT 2011. gada 21. janvāra sprieduma M. S. S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609) 261. punkta skaidri izriet, ka tas, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem ir grūtības, ko rada valodas zināšanu trūkums un jebkāda atbalsta tīkla trūkums, ir nozīmīgi fakti, vērtējot ECPAK 3. pantam (un līdz ar to Hartas 4. pantam) pretrunā esošas attieksmes esamību.

143.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka savstarpējās uzticēšanās principa dēļ ir jāpieņem, ka uz starptautiskās aizsardzības saņēmējiem attiecinātais režīms ikvienā dalībvalstī atbilst Hartas, Ženēvas konvencijas, kā arī ECPAK prasībām. Šis atbilstības pieņēmums tiek pastiprināts, ja dalībvalsts de iure un de facto transponē Direktīvas 2011/95 VII nodaļas “Starptautiskās aizsardzības saturs” normas, ar kurām attiecīgajiem aizsardzības saņēmējiem ir paredzēts tāds pats vai pat augstāks sociālās aizsardzības līmenis nekā Ženēvas konvencijā paredzētais. Tomēr šis pieņēmums par atbilstību it īpaši Hartas 4. pantam nav neapstrīdams. Lai spriestu par to, vai pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības saņēmējiem būs patiess risks piedzīvot necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos Hartas 4. panta izpratnē to dzīves apstākļu dēļ, kādi tiem būs saskaņā ar Dublinas III regulu atbildīgajā dalībvalstī, minētajiem aizsardzības saņēmējiem ir jābūt īpaši smagā situācijā, kura izriet no sistēmiskām problēmām, kas viņus skar šajā dalībvalstī.

144.

Pārbaudīt, vai atbildīgajā dalībvalstī pastāv vai nepastāv šāda situācija, var, vienīgi pamatojoties uz konkrētu faktu un apstākļu novērtējumu. Iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi attiecīgās personas sniegtie pierādījumi par visiem nozīmīgajiem faktiem saistībā ar starptautiskās aizsardzības saņēmēju dzīves apstākļiem šajā atbildīgajā dalībvalstī, tostarp likumi un noteikumi, un tas, kā tie tiek faktiski īstenoti. Es uzskatu, ka vienas nevalstiskās organizācijas viens ziņojums par dzīves apstākļiem atbildīgajā dalībvalstī varētu nebūt pietiekams pierādījums. Šādā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāpamatojas uz citiem pierādījumiem un vajadzības gadījumā jāizraugās eksperts.

145.

Protams, vienīgi tas, ka tiktu pieņemta patiesa Savienības starptautiskās aizsardzības politika ar savu budžetu, kurš garantētu obligātus un vienveidīgus dzīves apstākļus šīs aizsardzības saņēmējiem, ļautu samazināt vai pat novērst šādu lietu kā pamatlieta rašanās, nodrošinot, ka solidaritātes un atbildības taisnīga sadalījuma starp dalībvalstīm princips, kas ir nostiprināts LESD 80. pantā, ir realitāte, kura sniedz labumu ne tikai dalībvalstīm, bet, it īpaši, arī attiecīgajiem cilvēkiem. Tomēr, gaidot, kad tas notiks (iespējams, būs jāgaida ilgi!), dalībvalstīm, tostarp valsts tiesām, ir jānodrošina šobrīd spēkā esošo tiesību normu pilnīga efektivitāte, kā tika paskaidrots iepriekš.

146.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes–Virtembergas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: