1. 

Šī lieta attiecas uz apelācijas sūdzību, kuru iesniegusi Gul Ahmed Textile Mills Ltd (turpmāk tekstā – “Gul Ahmed”) un kurā tā lūdz Tiesu pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 15. decembra spriedumu T‑199/04 RENV Gul Ahmed Textile Mills/Padome ( 2 ). Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja Gul Ahmed prasību atcelt Padomes Regulu (EK) Nr. 397/2004 (2004. gada 2. marts), ar ko nosaka galīgu antidempinga maksājumu attiecībā uz Pakistānas izcelsmes gultas veļas importu ( 3 ).

2. 

Šajā lietā rodas svarīgs jautājums par to, kas ir intereses celt prasību saglabāšanās. Tiesai būs iespēja izvērtēt, vai, ņemot vērā juridiskās un faktiskās situācijas, kas var rasties, lūgtā atcelšana var radīt labumu šai prasītājai. Vispārīgāk runājot, Tiesai būs iespēja attīstīt savu judikatūru attiecībā uz dažiem procedūras aspektiem, kas attiecas uz minētās intereses novērtējumu, it īpaši uz pierādīšanas pienākumu un prasītāja procesuālajām tiesībām.

3.

Gul Ahmed ir Pakistānas sabiedrība, kas ražo un eksportē uz Eiropas Savienību kokvilnas gultas veļu.

4.

Eiropas Komisija 2002. gada 4. novembrī sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz šo izstrādājumu importu Eiropas Savienībā.

5.

Pamatojoties uz minētās izmeklēšanas rezultātiem, Padome 2004. gada 2. martā pieņēma Regulu Nr. 397/2004, ar ko nosaka antidempinga maksājumu 13,1 % apmērā attiecībā uz tādas Pakistānas izcelsmes gultas veļas importu, kas klasificējama ar Kombinētās nomenklatūras kodiem, kuri norādīti minētajā regulā.

6.

Pēc pārskatīšanas izmeklēšanas, kas tika veikta saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 384/96 ( 4 ) 11. panta 3. punktu, Regula Nr. 397/2004 tika grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 695/2006 ( 5 ). Šajā regulā tika noteikta galīgā antidempinga maksājuma likme 5,6 % apmērā, kas piemērojama kokvilnas gultas veļai, kuru ražo Gul Ahmed.

7.

Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktu šā galīgā antidempinga maksājuma termiņš beidzās 2009. gada 4. martā, t.i., piecus gadus pēc tā ieviešanas.

8.

Gul Ahmed2004. gada 28. maijā cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt Regulu Nr. 397/2004, ciktāl šī regula uz to attiecās.

9.

Prasības pieteikumā Gul Ahmed izvirzīja piecus pamatus. It īpaši otrajā pamatā Gul Ahmed apgalvoja, ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 3. un 5. punktu un 18. panta 4. punktu, kā arī Antidempinga nolīgumu ( 6 ) attiecībā uz normālās vērtības aprēķinu. Trešajā pamatā tā turklāt apgalvoja, ka, salīdzinot normālo vērtību un eksporta cenu, ir noticis pamatregulas 2. panta 10. punkta, Antidempinga nolīguma un LESD 296. pantā noteiktā pienākuma norādīt atbilstošu pamatojumu pārkāpums saistībā ar ievedmuitas atmaksas korekciju.

10.

Ar 2011. gada 27. septembra spriedumu T‑199/04 Gul Ahmed Textile Mills/Padome ( 7 ) Vispārējā tiesa apmierināja piektā pamata trešo daļu ( 8 ) un, neizskatot pārējos pamatus, atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecās uz prasītāju.

11.

Padome ar Komisijas atbalstu iesniedza apelācijas sūdzību un lūdza, lai Tiesa šo spriedumu atceļ.

12.

Ar 2013. gada 14. novembra spriedumu C‑638/11 P Padome/Gul Ahmed Textile Mills ( 9 ) Tiesa pilnībā atcēla spriedumu lietā T‑199/04 un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, atliekot lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

13.

Vispārējā tiesa 2015. gada 26. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu T‑199/04 RENV. Šajā tiesas sēdē Padome, ko atbalstīja Komisija, apgalvoja, ka Gul Ahmed vairs nav intereses celt prasību.

14.

Pamatojot šo apgalvojumu, abas iestādes norādīja, ka antidempinga maksājumi, kas noteikti ar apstrīdēto regulu, ir beigušies 2009. gada 2. martā, tātad uz attiecīgo izstrādājumu eksportu šie maksājumi vairs neattiecas. Tās turklāt apgalvoja, ka saskaņā ar Tiesas statūtu 46. pantu termiņš, kurā bija iespējams ierosināt lietu par zaudējumu atlīdzību par nodarīto kaitējumu, piemērojot šos maksājumus, ir beidzies 2014. gada 1. maijā ( 10 ) un ka tiesībām uz antidempinga maksājumu atmaksu saskaņā ar Savienības Muitas kodeksu arī ir iestājies noilgums ( 11 ). Tās apgalvoja, ka lūgtā atcelšana līdz ar to vairs nevar radīt labumu Gul Ahmed.

15.

Vispārējā tiesa uzdeva Gul Ahmed divu nedēļu laikā no tiesas sēdes dienas iesniegt savus apsvērumus (kopā ar jebkuru citu dokumentāru pierādījumu, kas varētu apstiprināt tās intereses saglabāšanos izskatāmajā lietā) par izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

16.

Ar 2015. gada 10. decembra vēstuli Gul Ahmed iesniedza savus apsvērumus, apgalvojot, ka tai joprojām ir interese celt prasību. Tā izvirzīja šādus piecus pamatus: i) tās interese atgūt tiesāšanās izdevumus no Padomes, ii) iespēja nākotnē prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka Savienības tiesas nav izskatījušas lietu saprātīgā termiņā, iii) tās iespēja saņemt veiktā galīgā antidempinga maksājuma atmaksu, iv) tās interese nodrošināt, lai līdzīgs prettiesiskums neatkārtotos nākotnē, un v) iespēja nākotnē prasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko radījusi apstrīdētā regula.

17.

Ar vēstulēm, kas datētas ar 2016. gada 6. un 20. janvāri, Komisija un Padome iesniedza savus apsvērumus. Būtībā tās lūdza Vispārējo tiesu noraidīt Gul Ahmed izvirzītos argumentus un lemt, ka minētā sabiedrība ir zaudējusi interesi turpināt tiesvedību. Līdz ar to tiesvedība būtu jāizbeidz.

18.

Vispārējā tiesa 2016. gada 15. decembra spriedumā T‑199/04 RENV Gul Ahmed Textile Mills/Padome atzina, ka i) varbūtēja interese atgūt tiesāšanās izdevumus no Padomes, ii) varbūtēja iespēja nākotnē prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka Savienības tiesas nav izskatījušas lietu saprātīgā termiņā, iii) varbūtēja interese nodrošināt, lai līdzīgs prettiesiskums neatkārtotos nākotnē, un iv) varbūtēja interese atjaunot Gul Ahmed reputāciju nevar pamatot tās interesi celt prasību. Tiesa arī atzina, ka v) varbūtēja iespēja saņemt veiktā galīgā antidempinga maksājuma atmaksu var pamatot šādu interesi, lai gan tikai attiecībā uz pirmo, ceturto un piekto pamatu ( 12 ).

19.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka par otro un trešo pamatu nav jālemj, un izskatīja tikai pirmo, ceturto un piekto pamatu. Tā secināja, ka šie pēdējie pamati ir nepamatoti, un tāpēc noraidīja prasību kopumā.

20.

Apelācijas sūdzībā Gul Ahmed lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un lemt par visiem izvirzītajiem pamatiem pēc būtības vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai pēc būtības. Tā izvirza divus apelācijas pamatus.

21.

Pirmkārt, Gul Ahmed apgalvo, ka Vispārējā tiesa, secinot, ka prasītājai vairs nav intereses turpināt tiesvedību attiecībā uz otro un trešo pamatu, kas izvirzīti prasības pieteikumā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ka šī tiesa nav pietiekami pamatojusi spriedumu. Otrkārt, Gul Ahmed izvirza virkni argumentu, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa, noraidot piektā pamata pirmās divas daļas, ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā.

22.

Padome un Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu.

23.

Tiesas sēdes laikā 2018. gada 25. janvārīGul Ahmed, Padome un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

24.

Ņemot vērā Tiesas lūgumu, es šajos secinājumos aprobežošos ar pirmā apelācijas pamata iztirzāšanu.

25.

Prasība par interesi celt prasību atcelt tiesību aktu, kā to interpretējusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, paredz stingru pārbaudi. Lai to izpildītu, Gul Ahmed, ja tiktu ievērota Vispārējās tiesas argumentācija, būtu bijis ne tikai jāsāk tiesvedība par tiesību akta atcelšanu, bet arī jāierosina prasība par to zaudējumu atlīdzību, kas tai radīti ar minēto regulu, un jāsāk procedūra kompetentajās valsts iestādēs, lūdzot atmaksāt dažādos periodos veiktos antidempinga maksājumus.

26.

Laika gaitā regula, ko Gul Ahmed lūdza atcelt, ir zaudējusi spēku un attiecībā uz jebkuru prasījumu saistībā ar zaudējumu atlīdzību vai maksājumu atmaksu ir iestājies noilgums. Vai Gul Ahmed tomēr saglabājas interese uzturēt prasību par tiesību akta atcelšanu?

27.

Manuprāt, patiesībā prasītājai šādā situācijā ir pienākums būt gan apdomīgai, gan piesardzīgai. Citiem vārdiem sakot, tai uzmanīgi jāseko līdzi izmaiņām savā juridiskajā situācijā laika gaitā un jāveic tādi papildu pasākumi, kas varētu būt nepieciešami, lai saglabātu interesi turpināt tiesvedību. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka atbildētāja var sekmīgi apstrīdēt tās turpmāku interesi celt prasību.

28.

Raugoties no šīs perspektīvas, prasības atcelt tiesību aktu apmierināšana ir būtisks priekšnoteikums, lai novērstu nodarīto kaitējumu. Tomēr vairumā gadījumu tā pati par sevi kaitējumu nenovērš. Šajā nolūkā ir jāceļ prasība par zaudējumu atlīdzību. Tas nenozīmē, ka pirmā prasība (prasība atcelt tiesību aktu) ir atkarīga no prasības par zaudējumu atlīdzību. Pretēji tam, uz ko norāda Gul Ahmed, šo divu procedūru atsevišķā, bet tomēr savstarpēji saistītā būtība neizkropļo tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas saskaņā ar Līgumu ir pieejama indivīdiem.

29.

Nosacījumi par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību ir izklāstīti LESD 263. pantā. Tie paredz, inter alia, ka i) tiesību aktam, kura atcelšana tiek lūgta, ir jābūt “pieņemt[am], lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām”, ii) prasītājam ir tiesības celt prasību par tiesību aktu, kas viņu skar tieši un individuāli, un iii) prasība ir jāiesniedz minētajā pantā noteiktajā termiņā ( 13 ). Šajā gadījumā nav šaubu, ka pirmais no šiem nosacījumiem saistībā ar Regulu Nr. 397/2004 ir izpildīts. Attiecībā uz otro nosacījumu – apgalvojums, ka Regula Nr. 397/2004 tieši un individuāli skar Gul Ahmed, nevienā brīdī nav apšaubīts. Apstrīdētajā regulā Gul Ahmed tiešām ir minēta starp Pakistānas ražotājiem, uz kuriem attiecas antidempinga izmeklēšana, un šī sabiedrība ir apliecinājusi, ka tās preču importam Eiropas Savienībā ir uzlikta liela maksājumu summa. Attiecībā uz trešo nosacījumu – netiek apstrīdēts, ka Gul Ahmed prasības pieteikumu par tiesību akta atcelšanu ir iesniegusi termiņā, kas noteikts LESD 263. pantā.

30.

Tomēr ar visu LESD 263. pantā paredzēto nosacījumu izpildi ir par maz. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šā akta atcelšanai pašai par sevi ir jāspēj radīt juridiskas sekas, lai prasības rezultātā, ja tā tiktu apmierināta, rastos priekšrocības personai, kura to ir cēlusi ( 14 ). Netiek apstrīdēts, ka laikā, kad Gul Ahmed iesniedza prasības pieteikumu par tiesību akta atcelšanu, tā atbilda šai prasībai.

31.

Prasība par šādu interesi, lai gan tā nav paredzēta LESD 263. pantā, ir pieņemamības nosacījums, ko Savienības tiesas analizē atsevišķi no šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem ( 15 ). Tā pamatā ir dalībvalstīm kopīgā procesuālo tiesību vispārīgā teorija, kura palīdz novērst tiesu pārpludināšanu ar “sabiedrības interesēs” ierosinātām tiesvedībām, kas radītu risku pārvērst tiesību aktu atcelšanas prasības par sava veida actio popularis.

32.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī (pretējā gadījumā prasība ir nepieņemama) un jāsaglabājas līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma pasludināšanas ( 16 ). Interesei jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša ( 17 ).

33.

Regula Nr. 397/2004 ir zaudējusi spēku 2009. gada 4. martā. Tomēr, ņemot vērā, ka regula ir zaudējusi spēku ex nunc un līdz ar to tās sekas nav līdzvērtīgas tām, kādas principā būtu bijušas regulas atcelšanai, tas nenozīmē, ka ir zudusi pašreizējās tiesvedības jēga ( 18 ).

34.

No judikatūras izriet, ka prasītāja interese ne vienmēr zūd, ja apstrīdētam aktam nākotnē vairs nav seku ( 19 ). Ja apstrīdētais tiesību akts tiesvedības laikā ir pārstājis radīt sekas, Tiesai ir jāizvērtē prasītāja interese celt prasību in concreto, it īpaši ņemot vērā iespējamā prettiesiskuma sekas un varbūtējā radītā kaitējuma būtību ( 20 ). Šo interesi var pamatot, atsaucoties uz bažām par kaitējumu, ko prasītājs varētu ciest nākotnē. Attiecīgais kaitējums varētu izpausties vairākos veidos, piemēram, kā nevēlamu jaunu nodevu uzlikšana, uzņēmējdarbības iespēju ierobežošana, potenciālu jaunu ražojumu izstrādes ierobežošana.

35.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tiesvedības laikā Gul Ahmed interese celt prasību attiecībā uz konkrētām prasības pieteikuma daļām, proti, otro un trešo pamatu, ir zudusi.

36.

Vai jēdzienu “interese celt prasību” būtu pamatoti interpretēt tā, ka šī interese var izbeigties vienkārši laika gaitā, līdz ar to izbeidzoties arī prasītāja tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā?

37.

Es principiāli noraidu šādu pieeju.

38.

Šāda interpretācija nozīmētu, ka procesa ilgums, kas principā nav attiecināms uz prasītāju ( 21 ), varētu sagraut tā tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā. Tas varētu novest pie nejaušas nevienlīdzības likuma priekšā atkarībā no procedūras ilguma. Tas varētu arī mudināt atbildētājus izmantot novilcināšanas taktiku cerībā traucēt juridisko pārbaudi.

39.

Tas nozīmētu atzīt, ka iestāžu pieņemtos aktus, kuru sekas ir ierobežotas laikā un kuru spēkā esamība beidzas pēc tam, kad ir celta prasība atcelt tiesību aktu, bet pirms tiesa ir varējusi pasludināt attiecīgo spriedumu, vairs nevarētu pakļaut pārbaudei Savienības tiesā ( 22 ).

40.

Vēsturiskajā spriedumā lietā Les Verts/Parlaments ( 23 ) Tiesa ir uzsvērusi, ka Eiropas Savienība ir kopiena, kas pamatojas uz tiesiskumu, jo ne šīs kopienas dalībvalstis, ne iestādes nevar izvairīties no tā, ka tiek uzraudzīta to pieņemto tiesību aktu atbilstība galvenajai konstitucionālajai hartai, t.i., Līgumam vai tiesībām, kas izriet no tā ( 24 ).

41.

Iepriekš aprakstītā situācija nebūtu saderīga ne ar minēto judikatūru, ne LESD 263. panta būtību, saskaņā ar kuru Savienības tiesa pārbauda to iestāžu aktu likumību, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām ( 25 ).

42.

Tāpēc jautājumam par interesi celt prasību ir konstitucionāla nozīme un tas ir jāaplūko plašākā kontekstā, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ( 26 ).

43.

Manuprāt, visi šie elementi liecina par labu jēdziena “interese celt prasību” plašai interpretācijai ( 27 ).

44.

Es noraidu Padomes un Komisijas apgalvojumu, ka šāda interpretācija rada risku pārvērst tiesību aktu atcelšanas prasības par actio popularis. Daudzu dalībvalstu valsts sistēmās jēdziena “interese” šaura interpretācija tiešām var palīdzēt aizsargāt tiesu sistēmu pret pārpludināšanu ar tiesvedībām ( 28 ). Tomēr Savienības procesuālo tiesību jomā šo jēdzienu papildina stingrie nosacījumi attiecībā uz tiesībām celt prasību, kas noteikti LESD 263. pantā.

45.

Tāpat kā ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek], arī es uzskatu, ka ar jēdziena “interese celt prasību” definīciju nedrīkstētu manipulēt, lai nodrošinātu zināmu tiesvedības līmeni ( 29 ). Šī prasība drīzāk ir jālasa demokrātiski, ņemot vērā cilvēktiesības ( 30 ). Es piekrītu arī ģenerāladvokātei J. Kokotei [J. Kokott], kas ir iebildusi pret pārmērīgu prasību noteikšanu attiecībā uz intereses pierādīšanu, ja ir izpildīti LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam otrajam vai trešajam gadījumam izvirzītie stingrie nosacījumi ( 31 ).

46.

Izredzēm gūt personisku labumu vai priekšrocības, ja prasība ES tiesās tiek apmierināta, ir izšķiroša nozīme, nosakot, vai pastāv interese celt prasību. Tomēr šis kritērijs, iespējams, ir pārāk subjektīvs un nestabils, jo tam trūkst jebkāda skaidra sliekšņa vai mērauklas attiecībā uz vajadzīgo pozitīvo ietekmi uz prasītāja situāciju, kādai būtu jārodas, ja prasītājs uzvar lietā ( 32 ).

47.

Vērtējums par interesi var tikt veikts tikai katrā atsevišķā gadījumā in concreto, ņemot vērā visas sekas, kādas apstrīdētā akta atcelšanai varētu būt uz prasītāja individuālo situāciju. Šajā sakarā ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] ir norādījis, ka Tiesa cenšas nedefinēt jēdzienu “intereses saglabāšanās” pārāk šauri ( 33 ). Es piekrītu viedoklim, ko jau paudis ģenerāladvokāts M. Bobeks, proti, lai pamatotu, ka pastāv interese, prasītājam būtu tikai prima facie jāpierāda, ka apstrīdētais akts to negatīvi ietekmē (kas nozīmē personiska labuma esamību attiecīgā akta atcelšanas gadījumā) ( 34 ). Pārsniedzot šo pierādījumu standartu, prasītājam, iespējams, tiktu uzlikts neizpildāms pierādīšanas pienākums ( 35 ).

48.

Šajā ziņā priekšrocību iegūšanas varbūtības vai ticamības pakāpei nebūtu jāpiešķir liela nozīme ( 36 ). Būtiska nozīme nebūtu jāpiešķir arī tam, cik lielas ir potenciālās priekšrocības. It īpaši tad, ja priekšrocības ir atkarīgas no nākotnē ceļamas prasības par zaudējumu atlīdzību, ES tiesām būtu jāatturas no šādas prasības būtības un tās izredžu uz veiksmīgu iznākumu izvērtējuma. Ja ir tikai tīri hipotētiskas un neskaidras izredzes iegūt priekšrocības nākotnē, prasītājs būtu jānoraida ( 37 ), kamēr nākotnē iegūstamas priekšrocības, ko, saprātīgi spriežot, prasītājs varētu iegūt parastos apstākļos, pamatotu interesi celt prasību ( 38 ).

49.

Es nedomāju, ka plašas pieejas izmantošana radītu situāciju, kurā Tiesai būtu jāsniedz konsultatīvi atzinumi par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 39 ). Tāpat Tiesai, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību, procesuālo ekonomiju vai lietderību, nebūtu jāizmanto “pieņemamības terminoloģija”, lai izvairītos no nepieciešamības izskatīt lietu pēc būtības ( 40 ). Ja prasītājs prasības pieteikuma iesniegšanas laikā ir pietiekami pamatojis interesi celt prasību, kā to šajā tiesvedībā ir izdarījusi Gul Ahmed, apgalvojums, ka tas vēlāk ir zaudējis šo interesi, Tiesai būtu jāpārbauda ar vislielāko rūpību.

50.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es tagad noskaidrošu, vai saglabājas Gul Ahmed interese celt prasību.

51.

Padome lūdz Tiesu atzīt vairākas apelācijas sūdzības daļas par nepieņemamām tiktāl, ciktāl tajās būtībā ir lūgts vēlreiz pārbaudīt Vispārējās tiesas izdarītos faktu konstatējumus un ir atkārtoti minētajā tiesā izvirzītie pamati.

52.

Ir taisnība, ka apelācijas sūdzība ne vienmēr ir precīza un, kā pamatoti norāda Padome, reizēm aprobežojas ar argumentiem, kas jau bija iesniegti Vispārējai tiesai ( 41 ).

53.

Taču ir skaidrs, ka Gul Ahmed apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, tāpēc pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi var tikt no jauna izskatīti apelācijas tiesvedībā ( 42 ). Turklāt, lai arī tikai vispārīgos vārdos, Gul Ahmed apgalvo, ka minētā tiesa nav pietiekami pamatojusi spriedumu. Tas pats par sevi ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā ( 43 ).

54.

Turklāt Tiesa nav ierobežota tikai ar lietas dalībnieku argumentiem, bet vajadzības gadījumā – papildus šiem argumentiem – var piemērot tai iesniegtajiem faktiem tiesību normas, kas attiecas uz strīda atrisināšanu, pretējā gadījumā tā zināmos apstākļos varētu būt spiesta pamatot savus lēmumus ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem ( 44 ).

55.

Tāpēc es iesaku Tiesai pēc būtības izvērtēt Gul Ahmed izvirzītos argumentus, ciktāl tie attiecas uz tiesību jautājumiem un ar tiem nav apšaubīti Vispārējās tiesas konstatējumi un faktu vērtējumi ( 45 ).

56.

Gul Ahmed apgalvo, ka uz Vispārējās tiesas Reglamenta 129. pantu, saskaņā ar kuru interese ir jāpierāda prasības pieteikuma iesniegšanas laikā, nevar atsaukties, lai lūgtu prasītājam to darīt vēlākā posmā. Tātad pēc tam, kad prasītājs ir pierādījis interesi, iesniedzot prasības pieteikumu, tas tiesvedības gaitā ir atbrīvots no pienākuma pierādīt, ka šī interese saglabājas.

57.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītājam ir jāpierāda, ka tam ir interese celt prasību ( 46 ). Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa vai nu saskaņā ar atbildētāja (vai jebkuras citas ieinteresētas personas) lūgumu, vai pēc savas ierosmes jebkurā procesa posmā var noteikt, vai prasītāja interese saglabājas ( 47 ).

58.

Tomēr, ja prasītājs prasības pieteikuma iesniegšanas laikā ir pierādījis, ka tas atbilst visām nepieciešamajām pieņemamības prasībām ( 48 ), kā to ir izdarījusi Gul Ahmed, es uzskatu, ka ir jāpieņem, ka šī atbilstība saglabājas.

59.

Šim pieņēmumam ir jāpaliek spēkā tik ilgi, kamēr tas nav apstrīdēts. Tātad prasītājam nav (piemēram) ik pēc diviem mēnešiem jāiesniedz materiāli, lai pierādītu, ka tam joprojām ir interese celt prasību, un “no jauna jāapstiprina” sākotnējais prasības pieteikums. Procesuālo tiesību norma, kurā būtu paredzēta šāda prasība, būtu neefektīva.

60.

Tomēr ir pieļaujams, ka atbildētājs jebkurā tiesvedības posmā var apstrīdēt šo pieņēmumu. Tā kā šāda apstrīdēšana ir pielīdzināma pretprasībai pret prasītāju, atbildētājam ir precīzi un ar apstiprinošiem materiāliem jāpamato konkrētais apstrīdēšanas iemesls ( 49 ). Tas tā ir tāpēc, ka prasītājam ir jāzina, kādi iebildumi pret to tiek izvirzīti. No prasītāja nevar tikt pamatoti gaidīts, ka tas uzminēs sūdzības saturu un spēs iepriekš paredzēt visus potenciālos argumentus. Tāpēc Tiesai nebūtu bez papildu informācijas jāpieņem sūdzība, ar ko tiek apstrīdēta intereses celt prasību saglabāšanās ( 50 ).

61.

Procesuālā sistēmā (tādā, kāda ir piemērojama Savienības tiesās), kura lielā mērā balstās uz rakstveida procedūru, parasti būtu sagaidāms, ka apstrīdēšana notiek rakstveidā. Ja – kā šajā gadījumā – apstrīdēšana vispirms notiek mutvārdos tiesas sēdē, man šķiet, ka Tiesai parasti būtu jānosaka termiņš, kurā apstrīdētājam (t.i., atbildētājam) ir jāiesniedz oficiāla sūdzība, norādot precīzu tās tvērumu un pievienojot nepieciešamos prima facie pierādījumus par to, ka prasītājs tiešām ir zaudējis interesi celt prasību.

62.

Tiklīdz atbildētājs to ir izdarījis, pierādīšanas pienākums pāriet uz prasītāju, kam ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus argumentus apstākļos, kuri tam nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi ( 51 ). Saskaņā ar pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kas izriet no tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, Tiesai būtu jānosaka termiņš, kurā prasītājs var atspēkot sūdzību, un pēc tam tā var noteikt termiņu, kurā pārējās ieinteresētās personas var iesniegt rakstveida apsvērumus par sniegtajiem argumentiem ( 52 ).

63.

Kad tiesa ir saņēmusi informāciju no abām pusēm, tai vispirms ir jāanalizē izvirzītie argumenti un iesniegtie apstiprinošie materiāli un pēc tam jāpieņem nolēmums ( 53 ).

64.

Tomēr šajā lietā šī secība nav ievērota. Vispārējās tiesas sēdē 2015. gada 25. novembrī Padome un Komisija mutvārdos apgalvoja, ka Gul Ahmed interese tiesvedības laikā ir zudusi, jo apstrīdētā regula ir zaudējusi spēku un jebkurai prasībai par zaudējumu atlīdzību ir iestājies noilgums. Tajā pašā laikā Komisija izvirzīja vairākus pamatus, kas potenciāli varētu pamatot interesi celt prasību, un pēc tam iesniedza detalizētus argumentus, pamatojoties uz judikatūras analīzi, lai pierādītu, kāpēc, pēc tās uzskatiem, neviens no tiem nevar pamatot interesi Gul Ahmed gadījumā ( 54 ). Tad Vispārējā tiesa uzdeva Gul Ahmed divās nedēļās iesniegt apsvērumus un pēc tam deva Padomei un Komisijai iespēju sniegt komentārus par šiem apsvērumiem. Visi lietas dalībnieki iesniedza apsvērumus noteiktajā termiņā.

65.

Vai šajā gadījumā ir notikusi kļūda, jo nav ievēroti vispārīgie noteikumi, ko esmu minējusi šo secinājumu 61.–63. punktā?

66.

Manuprāt, iestāžu izvirzītais iebildums tika pienācīgi pamatots pašā tiesas sēdē (bez iebildumiem no Gul Ahmed puses). Tātad Gul Ahmed bija iespēja izteikt savu viedokli par tās intereses apstrīdēšanu. Ir taisnība, ka parasti varētu tikt sagaidīts, ka šāda veida nopietni iebildumi tiek iesniegti rakstveidā. Tomēr Gul Ahmed nelūdza, lai Vispārējā tiesa uzdod iebildumus izvirzījušajām personām tos iesniegt rakstveidā, un neizteica nekādas atrunas attiecībā uz procedūras norisi. Šajos apstākļos uzskatu, ka ar improvizēto procedūru, ko piemēroja Vispārējā tiesa, nav pārkāptas Gul Ahmed tiesības uz aizstāvību.

67.

Ņemot vērā iepriekš teikto, secinu, ka Vispārējā tiesa nav pārkāpusi procesuālos noteikumus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, un nav pārkāpusi pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu.

68.

Gul Ahmed apgalvo, ka iestāžu iespējamās kļūdas dempinga starpības aprēķināšanā nav saistītas ar konkrēto gadījumu, bet var atkārtoties nākotnē. Tā apgalvo, ka tāpēc ir pamatoti turpināt tiesvedību, lai novērstu iespēju, ka Padome atkārtoti pieļauj šo prettiesiskumu nākotnē.

69.

Padome apgalvo, ka šāds risks nepastāv. Pirmkārt, iespēja, ka attiecībā uz Pakistānas izcelsmes gultas veļu tiks sākta jauna izmeklēšana, esot tīri hipotētiska. Otrkārt, iespējamās kļūdas katrā ziņā esot saistītas ar konkrēto gadījumu, jo izmantotā metodika tika izraudzīta, ņemot vērā pārbaudāmu datu trūkumu un Gul Ahmed nevēlēšanos sadarboties ( 55 ). Vispārējā tiesa nosprieda, ka Gul Ahmed nav iesniegusi konkrētus argumentus, un tāpēc noraidīja tās prasību ( 56 ).

70.

Prasītāja interese ne vienmēr zūd, ja apstrīdētam aktam nākotnē vairs nav seku ( 57 ). Atcelšanai pašai par sevi var būt juridiskas sekas, it īpaši novēršot, ka Savienības iestādes atkārto prettiesisku praksi ( 58 ). Tomēr interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja varbūtējais prettiesiskums varētu atkārtoties nākotnē, neņemot vērā tās lietas apstākļus, kura bijusi pamatā celtajai prasībai ( 59 ). Kā piemērus var minēt kļūdas, kas pieļautas, interpretējot Savienības tiesību normas Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumu kontekstā ( 60 ), it īpaši kļūdas, kas saistītas ar piemēroto metodiku, kritērijiem vai formulām, pretēji kļūdām konkrētu faktisko apstākļu vērtējumā. Visbeidzot, prasītājam var nebūt jāpierāda, ka uz to varētu tieši attiekties prettiesiskums, kas nākotnē atkārtotos līdzīgā procedūrā ( 61 ).

71.

Šajā lietā, pirmkārt, tas, ka ir pagājuši vairāki gadi, kopš beidzies galīgā antidempinga maksājuma piemērošanas termiņš attiecībā uz Gul Ahmed tekstilizstrādājumu importu Eiropas Savienībā, nenozīmē, ka citas izmeklēšanas iespēja ir tīri hipotētiska. Gluži pretēji, ja šķitīs, ka Pakistānas gultas veļas ražotāju cenu noteikšanas prakse atkal atbilst nosacījumiem, lai piemērotu Savienības noteikumus par aizsardzību pret importu par dempinga cenām, nevar tikt izslēgts, ka tā tiks pārbaudīta vēlreiz.

72.

Otrkārt, tas, ka, tā kā nebija ticamu primāru informācijas avotu, Padome saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3., 5. un 6. punktu ir pamatojusies uz “jebkurām citām saprātīgām metodēm”, per se nenozīmē, ka iespējamās metodiskās kļūdas ir saistītas ar konkrēto gadījumu. Piemērojot šo tiesību normu, Padomei bija jāizmanto noteikta metodika un jāpamatojas uz noteiktiem kritērijiem.

73.

Nav viegli novilkt robežu starp potenciāli atkārtotām kļūdām, no vienas puses, un ar konkrētu gadījumu saistītām kļūdām, no otras puses. Noteikts risinājums var būt izmantots ad hoc un lai izskatītu jaunu situāciju. Bet tas var atspoguļot arī konsekventu administratīvo praksi jeb “matricu”, ko Komisija ir izstrādājusi, lai to izmantotu atkārtotās situācijās. Tādā gadījumā ir ļoti iespējams, ka tas nākotnē tiks atkārtoti izmantots.

74.

Manuprāt, ticamu primāro datu trūkums un personu, kuru darbība tiek izmeklēta, nevēlēšanās sadarboties antidempinga izmeklēšanā, visticamāk, nav jaunas problēmas. No tā izriet, ka principā dažas iespējamas kļūdas, kas varētu būt pieļautas izmeklēšanas laikā, varētu būt metodiska rakstura un līdz ar to potenciāli varētu atkārtoties līdzīgā izmeklēšanā nākotnē.

75.

Tomēr tiesas sēdē Gul Ahmed advokāts stingri apgalvoja, ka Gul Ahmed savā apelācijas sūdzībā patiesībā apstrīd konkrētas metodikas trūkumu un ka tās prasība ir saistīta ar to, ka Komisijas konstatējumu pamatā ir bijusi patvaļīga ad hoc izvēle.

76.

Šādā izpratnē Gul Ahmed argumentācijā nav norādīta neviena Vispārējās tiesas pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kvalificējot Komisijas iespējamās kļūdas kā saistītas ar konkrēto gadījumu. Kā Padome un Komisija pareizi apgalvo, šajā argumentācijā Tiesa tiek lūgta tikai atkārtoti pārbaudīt Vispārējai tiesai iesniegtos faktiskos un būtiskos argumentus, ko darīt nav Tiesas kompetencē. Gul Ahmed ar šo argumentu faktiski atzīst, ka iespējamās kļūdas ir saistītas ar konkrēto gadījumu. Es secinu, ka Gul Ahmed nav pierādījusi, ka varbūtējais prettiesiskums varētu atkārtoties nākotnē, un ka Vispārējā tiesa šo konstatējumu ir juridiski pietiekami pamatojusi ( 62 ).

77.

Gul Ahmed norāda, ka Vispārējā tiesa nav sniegusi pamatojumu attiecībā uz trešā pamata varbūtējo daļējo noraidīšanu un nav lēmusi par šā pamata pārējo daļu.

78.

Kā Padome un Komisija pareizi norāda, Gul Ahmed arguments ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 58. punkta interpretāciju. Šajā punktā Vispārējā tiesa tikai ir apzinājusi piecus no šīs lietas apstākļiem, analizējot intereses saglabāšanos tās iznākumā. Tā ir nospriedusi, ka Gul Ahmed nav intereses izvirzīt šo pamatu, un atzinusi, ka šajā ziņā tiesvedība ir izbeidzama.

79.

Tāpēc ierosinu šo apelācijas sūdzības elementu noraidīt.

80.

Šķiet, ka Gul Ahmed interpretē Shanghai Excell tādējādi, ka atzīt tās lietu par nepieņemamu nozīmētu atzīt, ka attiecībā uz aktiem, kuru tiesiskās sekas beidzas pēc prasības par to atcelšanu celšanas, bet pirms sprieduma pasludināšanas, var netikt veikta tiesas pārbaude, bet šāda situācija nav saderīga ar LESD 263. pantu.

81.

Tāda Shanghai Excell interpretācija nozīmētu, ka – neatkarīgi no tā, vai citi apstākļi mainās, – atcelšanas procesos par aktiem, kuru tiesiskās sekas beidzas pirms sprieduma pasludināšanas, interese celt prasību sistemātiski būtu jāuzskata par pierādītu. Kā Padome un Komisija pareizi norāda, šāds princips no minētās judikatūras un it īpaši no minētā sprieduma 56. un nākamajiem punktiem nevar tikt izsecināts.

82.

Tāpēc ierosinu šo apelācijas sūdzības elementu noraidīt.

83.

Lai arī tikai vispārīgos vārdos, Gul Ahmed apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Tiesas statūtu 36. pantu, jo tā nav norādījusi pamatojumu un izskatījusi visus argumentus un pierādījumus, uz kuriem prasītāja atsaucās, lai pierādītu, ka tās interese ir saglabājusies.

84.

Esmu jau aplūkojusi Vispārējās tiesas pamatojuma pietiekamību attiecībā uz iespējamu prettiesiskuma atkārtošanos nākotnē ( 63 ). Tāpēc tagad izskatīšu Vispārējās tiesas sniegto pamatojumu attiecībā uz pārējiem pamatiem, par kuriem Gul Ahmed apgalvo, ka tie pamato tās interesi celt prasību.

85.

Gul Ahmed apgalvo, ka tai ir likumīga interese turpināt tiesvedību, lai atgūtu tiesāšanās izdevumus. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka apstrīdētās regulas atcelšana, ņemot vērā, ka tas ir atsevišķs prasījums, un ievērojot, ka zināmos apstākļos tiesa var piespriest segt tiesāšanās izdevumus pat lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir labvēlīgs, pati par sevi nedod prasītājam tiesības atgūt tiesāšanās izdevumus ( 64 ).

86.

Piekrītu Vispārējās tiesas secinājumam, bet ne tās argumentācijai.

87.

Lūgums piespriest personai, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus nav autonoms prasījums. Tam ir papildu un pakārtots raksturs attiecībā pret galveno prasījumu par apstrīdētā tiesību akta atcelšanu. Ja lietas dalībnieks zaudē interesi turpināt tiesvedību galvenajā prasījumā, tas zaudē arī interesi prasīt tiesāšanās izdevumu atlīdzību saistībā ar tiesvedības turpināšanu šajā prasījumā.

88.

Atbilstoši Tiesas statūtu 58. panta 2. punktam apelācija nevar tikt iesniegta tikai par tiesāšanās izdevumu apjomu. Ņemot vērā šīs tiesību normas jēgu un mērķi, tiesvedības turpināšana nevar tikt pamatota tikai ar interesi atgūt tiesāšanās izdevumus. Lai pamatotu interesi turpināt tiesvedību, prasītāja interese nedrīkst attiekties vienīgi uz tiesāšanās izdevumiem ( 65 ). Prasība par interesi celt prasību zaudētu jebkādu jēgu, ja tikai ar lūgumu piespriest otram lietas dalībniekam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pietiktu, lai pamatotu interesi turpināt tiesvedību par tiesību akta atcelšanu.

89.

Tāpēc ierosinu Tiesai secināt, ka vēlēšanās atgūt tiesāšanās izdevumus nav neatkarīgs pamats, ar kuru var tikt pamatota interese celt prasību. Ar šo konstatējumu tomēr nevar tikt pamatota pārsūdzētā sprieduma atcelšana, jo Vispārējās tiesas secinājums joprojām ir pareizs.

90.

Gul Ahmed atsaucas arī uz nodomu kādreiz nākotnē prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies tiesvedības iespējami pārmērīgā ilguma Savienības tiesās dēļ. Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Gul Ahmed, lai panāktu šādu zaudējumu kompensāciju, šajā tiesā ir jāceļ prasība par zaudējumu atlīdzību. No tā izriet, ka prasītāja nevar atsaukties uz šo pamatu, lai pamatotu interesi celt prasību šajā lietā ( 66 ).

91.

Es piekrītu Vispārējās tiesas secinājumam, bet nepiekrītu tās argumentācijai.

92.

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasītājs var saglabāt interesi lūgt atcelt tiesību aktu, kas to nelabvēlīgi ietekmē, ciktāl konstatējums par prettiesiskumu varētu būt pamats turpmākai prasībai attiecībā uz tāda materiāla vai morāla kaitējuma atlīdzību ( 67 ), ko tam radījis apstrīdētais akts ( 68 ). It īpaši prasītājam ir interese celt prasību, ja apstrīdētā tiesību akta atcelšana pati par sevi tam varētu radīt priekšrocības saistībā ar tā prasību par zaudējumu atlīdzību, it īpaši palielinot izredzes, ka šī prasība tiks apmierināta ( 69 ). Prasītājam ir interese celt prasību arī tad, ja tiesību akta atcelšana varētu būt pamats ārpustiesas pārrunām ar atceltā tiesību akta autoru ar mērķi atlīdzināt nodarītos zaudējumus ( 70 ).

93.

Tomēr labvēlīgs iznākums prasībā par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas izriet no tiesvedības pārmērīga ilguma, parasti nav atkarīgs no labvēlīga iznākuma iepriekšējā prasībā par apstrīdētā tiesību akta atcelšanu ( 71 ).

94.

Tāpēc ierosinu, ka Tiesai būtu jāsecina, ka vēlēšanās nākotnē prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies tiesvedības pārmērīga ilguma dēļ, neveido intereses celt prasību saglabāšanos pašreizējā tiesvedībā par tiesību akta atcelšanu. Ar šo konstatējumu tomēr nevar tikt pamatota pārsūdzētā sprieduma atcelšana, jo Vispārējās tiesas secinājums joprojām ir pareizs.

95.

Gul Ahmed apgalvo, ka pieprasījums, ko tās meitassabiedrība GTM (Europe) Ltd (turpmāk tekstā – “GTM”) ir iesniegusi Beļģijas iestādēm, lūdzot atmaksāt par apstrīdēto importu veiktos antidempinga maksājumus, sākot no 2007. gada augusta, kopā ar citiem līdzīgiem pieprasījumiem pamato tās intereses saglabāšanos. Padome apgalvo, ka meitassabiedrības interesei nav nozīmes.

96.

Vispārējā tiesa vispirms secināja, ka meitassabiedrības interese “saplūst” ar Gul Ahmed interesi un tādējādi to pamato ( 72 ). Turpinājumā tā konstatēja, ka GTM pieprasījums attiecas uz maksājumiem, kuri veikti pēc grozījumiem, kas Regulā Nr. 397/2004 izdarīti ar Regulu Nr. 695/2006, ar kuru tika aizstāta apstrīdētā regula attiecībā uz dažiem ar dempingu saistītiem elementiem ( 73 ). Tā arī atzina, ka otrā un trešā pamata mērķis ir apstrīdēt šos apstrīdētās regulas aizstātos elementus un ka tāpēc tiesību akta atcelšana, pamatojoties uz tiem, nevar ietekmēt GTM pieprasījumu atmaksāt saskaņā ar vēlāko regulu iekasētos maksājumus. Līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka minētais atmaksas pieprasījums pamato Gul Ahmed interesi tikai attiecībā uz pirmo, ceturto un piekto izvirzīto pamatu ( 74 ). Vispārējā tiesa neizskatīja pārējos atmaksas pieprasījumus, uz kuriem Gul Ahmed atsaucas savos rakstveida apsvērumos.

97.

Lietas izskatīšanas laikā Tiesā Gul Ahmed paskaidroja, ka tā nav sniegusi pierādījumus, lai pamatotu pārējos atmaksas pieprasījumus, jo tos bija iesnieguši tās izstrādājumu neatkarīgi importētāji, līdz ar to tā uzskatīja, ka pieprasījumi neattiecas uz šo lietu.

98.

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā savu vērtējumu būtu balstījusi vienīgi uz GTM atmaksas pieprasījumu. Tiesai turklāt nebija jāpamato savs viedoklis konkrēti attiecībā uz šiem citiem pieprasījumiem, kas bija minēti tikai vispārīgi, un tai nebija arī jāpaskaidro, kāpēc tā uzskata tos par nebūtiskiem ( 75 ).

99.

Ja apstrīdētā regula būtu jāatceļ, juridiskais pamats to antidempinga maksājumu atmaksāšanai, kas samaksāti par Gul Ahmed izstrādājumu importu, būtu Savienības Muitas kodeksa 116. panta 1. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tā 117. panta 1. punktu. Saskaņā ar minētā kodeksa 121. panta 1. punkta a) apakšpunktu atmaksas pieprasījums ir jāiesniedz trīs gadu laikā no attiecīgā muitas parāda paziņošanas dienas. No tā izriet, ka Gul Ahmed, lai pamatotu savu interesi, varētu atsaukties tikai uz atmaksas pieprasījumiem, kas iesniegti minētajā termiņā, piemēram, tādiem kā pieprasījums, kuru bija iesniegusi GTM.

100.

Otrais un trešais pamats, kas izvirzīti Gul Ahmed prasības pieteikumā, tiešām attiecas uz apstrīdētās regulas daļām, kas tika aizstātas ar Regulu Nr. 695/2006 ( 76 ). Arī tad, ja kritēriji un metodika, ko Padome ir ievērojusi attiecībā uz minēto regulu, zināmā mērā, iespējams, ir bijuši līdzīgi tiem, kas izmantoti attiecībā uz apstrīdēto regulu ( 77 ), apstrīdētās regulas potenciālai atcelšanai nebūtu tiešas ietekmes uz Regulas Nr. 695/2006 likumību.

101.

Turklāt, pat ja Tiesa nolemtu atcelt apstrīdēto regulu un pat ja teorētiski šī atcelšana varētu rosināt Padomi pārskatīt Regulu Nr. 595/2006 vai to atsaukt ar atpakaļejošu spēku, šādai hipotēzei piepildoties, Gul Ahmed labākajā gadījumā varētu iegūt tikai neskaidras nākotnes izredzes gūt labumu. Ar to vien nepietiek, lai pamatotu Gul Ahmed interesi celt prasību ( 78 ).

102.

No minētā izriet, ka šajā sakarā sniegtais Vispārējās tiesas pamatojums attiecībā uz Gul Ahmed argumentu noraidīšanu ir pietiekami skaidrs.

103.

Gul Ahmed rakstveida apsvērumos un apelācijas sūdzībā nav minēta interese panākt, lai tiktu atjaunota tās reputācija. Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka šajā ziņā Gul Ahmed“nekādi n[ebija] izstrādājusi savu prasību” ( 79 ). Tiesas sēdē 2018. gada 25. janvārī Komisija paskaidroja, ka Vispārējās tiesas sēdē tā pati bija izvirzījusi un apspriedusi šo jautājumu kā pamatu, kas potenciāli varētu pamatot interesi.

104.

Iespēja atjaunot zaudētu reputāciju attiecas nevis uz prasītāja juridisko, bet drīzāk uz tā faktisko stāvokli. Interese celt prasību var tikt pamatota ar acīmredzamām izredzēm (pretstatā absolūtai noteiktībai) iegūt šādu faktisku labumu ( 80 ).

105.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru antidempinga maksājumu uzlikšana ir aizstāvības un aizsardzības pasākums pret negodīgu konkurenci, ko rada dempinga prakse ( 81 ). Pēc manām domām, regula, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu, potenciāli var kaitēt to personu reputācijai, kuras tajā ir norādītas kā atbildīgas par dempinga praksi. No tā izriet, ka prasītājam, kas lūdz atcelt šādu regulu, varētu būt vismaz nemantiska interese turpināt tiesvedību, pamatojoties uz to, ka regulas potenciāla atcelšana varētu mazināt – ja ne pilnībā novērst – reputācijai nodarīto kaitējumu ( 82 ). Šāda interese var būt pamatota neatkarīgi no izvirzīto pamatu būtības ( 83 ).

106.

Tomēr, lai šos principus varētu piemērot, prasītājam ir jāizvirza šis jautājums savos prasījumos un jāiesniedz pierādījumi par kaitējumu, ko tā reputācijai ir radījusi regula, kuras atcelšanu tas lūdz. Šajā gadījumā tas tā nav, un tādēļ es sīkāk neaplūkošu šo iespēju.

107.

Lai arī tikai vispārīgos vārdos, Gul Ahmed Vispārējā tiesā norādīja uz iespēju iesūdzēt Padomi tiesā, lai piedzītu zaudējumus, ko tai radījusi Regula Nr. 397/2004. Padome un Komisija apgalvoja, ka prasībai atlīdzināt zaudējumus, ko radījusi apstrīdētā regula, katrā ziņā ir iestājies noilgums. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav aplūkojusi šo argumentu.

108.

Principā prasītājs saglabā interesi lūgt atcelt tiesību aktu, ja konstatējums par prettiesiskumu varētu būt pamats turpmākai prasībai par zaudējumu, kas nodarīti ar apstrīdēto aktu, atlīdzību vai turpmākām pārrunām ar tā autoru ( 84 ). Tomēr turpmāka prasība par zaudējumu atlīdzību prasītājam var radīt labumu tikai tad, ja tai nav iestājies noilgums un līdz ar to tā nav kļuvusi nepieņemama.

109.

Saskaņā ar Tiesas statūtu 46. pantu lietas pret Savienību par ārpuslīgumisko atbildību nevar tikt ierosinātas, ja ir pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt, izņemot gadījumus, kad noilguma termiņš tiek pārtraukts, jo Tiesā ir ierosināta lieta, ar kuru tiek apstrīdēta Savienības ārpuslīgumiskā atbildība ( 85 ), vai ja pirms šādas lietas ir iesniegts lūgums attiecīgajai Savienības iestādei. Ja pamats Savienības ārpuslīgumiskajai atbildībai ir rodams normatīvā aktā, noilguma termiņš sākas, kad ir iestājušās šā akta kaitīgās sekas ( 86 ).

110.

Prasībai par zaudējumiem, kas Gul Ahmed radušies apstrīdētās regulas piemērošanas laikposmā, it īpaši saistībā ar pienākumu veikt antidempinga maksājumus par savu izstrādājumu importu uz Savienību, ir iestājies noilgums. Minētā regula ir zaudējusi spēku 2009. gada 4. martā, un noilguma termiņš nekad nav ticis pārtraukts. Konkrēti, tas, ka Gul Ahmed ir cēlusi prasību par tiesību akta atcelšanu, nepārtrauc noilguma termiņu ( 87 ).

111.

Teorētiski ir iespējams, ka Gul Ahmed ir nodarīti citi zaudējumi, kuri radušies tikai vēlāk un attiecībā uz kuriem noilguma termiņš vēl nav beidzies. Teorētiski varētu pastāvēt arī nepārtraukta rakstura zaudējumi, piemēram, bankas garantijas izmaksas ( 88 ) vai kaitējums reputācijai ( 89 ), par ko Gul Ahmed joprojām varētu vērsties tiesā pret Padomi ( 90 ).

112.

Kaitējumu reputācijai es esmu aplūkojusi iepriekš šajos secinājumos ( 91 ). Runājot par pārējo, Gul Ahmed ne Vispārējā tiesā, ne Tiesā nav norādījusi uz nepārtraukta rakstura zaudējumiem vai izskatīšanā esošām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Tāpēc Gul Ahmed nevar pierādīt interesi, balstoties uz šādiem neskaidriem un nepietiekami pamatotiem argumentiem. Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šajā ziņā nav skaidri norādījusi pamatojumu ( 92 ).

113.

Ņemot vērā iepriekš teikto, es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pienācīgi norādījusi pamatojumu, tāpēc Gul Ahmed arguments par pretējo būtu jānoraida.

114.

Tā kā Tiesa mani ir lūgusi izvērtēt tikai Gul Ahmed apelācijas sūdzības pirmo pamatu un tā kā apelācijas sūdzības izskatīšanas rezultāts būs atkarīgs no Tiesas viedokļa ne vien par apelācijas sūdzības pirmo, bet arī par tās otro pamatu, man nav ieteikumu par tiesāšanās izdevumiem šajā lietā.

115.

Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot Tiesas vērtējumu par apelācijas sūdzības otro pamatu, es ierosinu Tiesai noraidīt Gul Ahmed apelācijas sūdzības pirmo pamatu.